TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 19. februārī (*)

Profesionāla organizācija – Valsts advokātu kolēģija – Kolēģijas noteikumi par profesionālo darbību – Advokātu un revidentu sadarbības sabiedrību aizliegums – EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) – Uzņēmumu apvienība – Konkurences ierobežojums – Pamatojumi – EK līguma 86. pants (jaunajā redakcijā – EKL 82. pants) – Uzņēmums vai uzņēmumu grupa – EK līguma 52. un 59. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 43. un 49. pants) – Piemērojamība – Ierobežojumi – Pamatojumi

Lieta C‑309/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Raad van State (Nīderlande) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šī tiesa starp

J. C. J. Wouters,

J. W. Savelbergh,

Price Waterhouse Belastingadviseurs BV

un

Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten,

piedaloties:

Raad van de Balies van de Europese Gemeenschap,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 3. panta g) punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts), EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 10. pants), EK līguma 52. un 59. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 43. un 49. pants), kā arī EK līguma 85., 86. un 90. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 81., 82. un 86. pants).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], V. Skouris [V. Skouris] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Vautersa [Wouters] vārdā – H. Hilljamss [H. Gilliams] un M. Vladimirovs [M. Wladimiroff], advocaten,

–        Safelberha [Savelbergh] un Price Waterhouse Belastingadviseurs BV vārdā – D. van Līdekerke [D. van Liedekerke] un H. J. Kempers [G. J. Kemper], advocaten,

–        Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten vārdā – O. V. Brauvers [O. W. Brouwer], F. P. Luī [F. P. Louis] un S. K. van Ess [S. C. van Es], advocaten,

–        Raad van de Balies van de Europese Gemeenschap vārdā – P. Hlāzeners [P. Glazener], advocaat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], pārstāvis,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – A. Ditrihs [A. Dittrich] un V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – K. Rispāla-Belanžē [K. Rispal‑Bellanger], R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli‑Surrans] un F. Mijons [F. Million], pārstāvji,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl], pārstāve,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Fernandešs [L. Fernandes], pārstāvis,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,

–        Lihtenšteinas Firstistes valdības vārdā – K. Bihels [C. Büchel], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Vilss [W. Wils] un B. Mongins [B. Mongin], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2000. gada 12. decembrī sniedza Vauterss, ko pārstāvēja H. Hilljamss, Safelberhs un Price Waterhouse Belastingadviseurs BV, ko pārstāvēja D. van Līdekerke un H. J. Kempers, Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten, ko pārstāvēja O. V. Brauvers un V. Knibelers [W. Knibbeler], advocaat, Raad van de Balies van de Europese Gemeenschap, ko pārstāvēja P. Hlāzeners, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja J. S. van den Ousterkamps [J. S. van den Oosterkamp], pārstāvis, Vācijas valdība, ko pārstāvēja A. Ditrihs, Francijas valdība, ko pārstāvēja F. Mijons, Luksemburgas valdība, ko pārstāvēja N. Makels [N. Mackel], pārstāvis, kam palīdzēja J. Velters [J. Welter], avocat, Zviedrijas valdība, ko pārstāvēja I. Simfors [I. Simfors], pārstāvis, un Komisija, ko pārstāvēja V. Vilss,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 10. jūlijā, pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1.        Ar 1999. gada 10. augusta spriedumu, ko Tiesa saņēmusi tā paša gada 13. augustā, Raad van State [Valsts padome] atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza deviņus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EK līguma 3. panta g) punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts), EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants), EK līguma 52. un 59. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 43. un 49. pants), kā arī EK līguma 85., 86. un 90. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 81., 82. un 86. pants)

2.        Šie jautājumi tika izvirzīti to prasību ietvaros, ko advokāti cēla par Arrondissementsrechtbank te Amsterdam [Amsterdamas Apgabaltiesas] lēmumu par atteikumu atcelt Nederlandse Orde van Advocaten [Nīderlandes Advokātu asociācija] lēmumus, ar kuriem tā atteicās atcelt Amsterdamas un Roterdamas apgabala Advokātu kolēģijas Uzraudzības komisijas lēmumus, ar ko viņiem tika aizliegts veikt advokāta darbību personālsabiedrībā ar revidentiem.

 Atbilstošās valsts tiesību normas

3.        Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 134. pants attiecas uz publisko tiesību organizāciju izveidošanas un reglamentācijas kārtību. Tajā ir noteikts:

“1.      Profesionālas un citas publisko tiesību organizācijas var izveidot un likvidēt ar likumu vai saskaņā ar likumu.

2.      Šādu publisko tiesību organizāciju uzdevumus un uzbūvi, to vadības institūciju sastāvu un pilnvaras, kā arī sēžu atklātību nosaka ar likumu. Vadības institūcijām ar likumu vai saskaņā ar likumu var piešķirt tiesības pieņemt reglamentējošus noteikumus.

3.      Likums nosaka šo vadības institūciju kontroli. To lēmumus var atcelt tikai tad, ja tie ir pretrunā likumam vai sabiedrības interesēm.”

Advocatenwet (Advokatūras likums)

4.        Saskaņā ar šo tiesību aktu 1952. gada 23. jūnijā tika izveidota Nīderlandes Advokātu kolēģija un noteikti tās iekšējās kārtības noteikumi, kā arī advokātiem un prokuroriem piemērojamie disciplinārie noteikumi (turpmāk tekstā – “Advocatenwet”).

5.        Šī likuma 17. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Visi Nīderlandē reģistrētie advokāti veido Nīderlandes Advokātu kolēģiju, kas ir publisko tiesību organizācija saskaņā ar Konstitūcijas 134. pantu un kuras juridiskā adrese ir Hāgā.

2.      Visi vienam tiesas apgabalam piederīgi advokāti veido attiecīgā tiesas apgabala advokātu kolēģiju.”

6.        Advocatenwet 18. panta 1. punktā un 22. panta 1. punktā ir noteikts, ka Nīderlandes Advokātu kolēģijas un apgabalu advokātu kolēģiju vadības institūcijas attiecīgi ir Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten (Nīderlandes Advokātu kolēģijas Padome, turpmāk tekstā – “kolēģijas padome”) un raden van toezicht van de Orden in de arrondissementen (apgabalu advokātu kolēģiju uzraudzības komisijas, turpmāk tekstā – “uzraudzības komisijas”).

7.        Advocatenwet 19. un 20. pants reglamentē kolēģijas padomes locekļu ievēlēšanas kārtību. Tos ievēl College van Afgevaardigden (Pārstāvju kopsapulce, turpmāk tekstā – “pārstāvju kopsapulce”), kuras locekļi ir ievēlēti apgabala kolēģiju sanāksmēs.

8.        Advocatenwet 26. pantā ir noteikts:

“Kolēģijas padome un uzraudzības komisijas nodrošina profesijas pienācīgu praktizēšanu, un tās ir tiesīgas pieņemt jebkādus pasākumus, lai to veicinātu. Tās aizsargā advokātu tiesības un intereses, uzrauga advokātu pienākumu ievērošanu un pilda uzdevumus, kas tām uzdoti noteikumos.”

9.        Advocatenwet 28. pantā ir noteikts:

“1.      Pārstāvju kopsapulce var pieņemt noteikumus profesijas pienācīgas praktizēšanas interesēs, tostarp noteikumus par advokātu nodrošināšanu vecumā vai pilnīgas vai daļējas profesionālās darbnespējas gadījumā, kā arī par mirušo advokātu tuvinieku uzturēšanu. Turklāt kopsapulce pieņem vajadzīgos noteikumus par Nīderlandes Advokātu kolēģijas administrāciju un organizāciju.

2.      Noteikumu projektus pārstāvju kopsapulcei iesniedz kolēģijas padome vai vismaz pieci pārstāvji. Kolēģijas padome var lūgt uzraudzības komisiju viedokli par noteikumu projektu, pirms tas tiek iesniegts pārstāvju kopsapulcei.

3.      Noteikumus tūlīt pēc to pieņemšanas paziņo Tieslietu ministrijai un publicē oficiālajā vēstnesī.”

10.      Advocatenwet 29. pantā ir noteikts:

“1.      Noteikumi ir saistoši Nīderlandes Advokātu kolēģijas locekļiem un viesadvokātiem [..].

2.      Tajos nevar būt normas, kas attiecas uz jomām, kuras ir reglamentētas likumā vai saskaņā ar likumu, un tie nevar attiekties uz jautājumiem, kas katra apgabala atšķirīgo apstākļu dēļ nav piemēroti kopīgai reglamentācijai.

3.      Noteikumu normas, kas attiecas uz likumā vai saskaņā ar likumu reglamentētu jautājumu, automātiski zaudē spēku.”

11.      No Advocatenwet 16.b un 16.c panta izriet, ka “viesadvokāti” ir personas, kas nav Nīderlandē reģistrēti advokāti, bet kam ir atļauts veikt savu profesionālo darbību citā Eiropas Savienības dalībvalstī ar advokāta vai līdzvērtīgu profesionālo nosaukumu.

12.      Advocatenwet 30. pantā ir noteikts:

“1.      Pārstāvju kopsapulces, kolēģijas padomes vai citas Nīderlandes Advokātu kolēģijas institūcijas lēmumu, ja tas ir pretrunā tiesībām vai vispārējām interesēm, var apturēt vai atcelt ar karalisko dekrētu.

2.      Apturēšanu vai atcelšanu īsteno sešu mēnešu laikā pēc 28. panta 3. punktā minētā paziņojuma vai, ja lēmumu ir pieņēmusi kolēģijas padome vai cita Nīderlandes Advokātu kolēģijas institūcija, sešu mēnešu laikā pēc tā paziņošanas Tieslietu ministram ar motivētu dekrētu, kurā vajadzības gadījumā ir noteikts apturēšanas termiņš.

3.      Apturēšana nekavējoties pārtrauc apturēto normu darbību. Apturēšanas termiņš, pat ja tas tiek pagarināts, nevar būt ilgāks par vienu gadu.

4.      Ja apturētais lēmums noteiktā termiņā netiek atcelts ar karalisko dekrētu, tad apturētais lēmums ir uzskatāms par spēkā esošu.

5.      Atcelšana nozīmē visu atcelto normu atceļamo iedarbību atcelšanu, ja karaliskajā dekrētā nav noteikts citādi.”

Samenwerkingsverordening 1993

13.      Saskaņā ar Advocatenwet 28. pantu pārstāvju kopsapulce pieņēma Samenwerkingsverordening 1993 (1993. gada noteikumi par sadarbību).

14.      Samenwerkingsverordening 1993 1. pantā “sadarbības sabiedrības” (samenwerkingsverband) jēdziens ir definēts kā “jebkāda veida sadarbība, kuras dalībnieki veic savu profesionālo darbību ar kopīgiem līdzekļiem un uzņemas kopīgu risku vai arī šajā sakarā savstarpēji sadala vadību vai galīgo atbildību”.

15.      Samenwerkingsverordening 1993 2. pantā ir noteikts:

“1.      Advokātam nav atļauts uzņemties vai turpināt saistības, kas varētu ierobežot viņa brīvību un neatkarību, veicot profesionālo darbību, tostarp partejisko interešu aizsardzību un ar to saistītās uzticības attiecības starp advokātu un klientu.

2.      Iepriekš 1. punktā paredzētais noteikums attiecas arī uz advokātiem, kas nestrādā sabiedrībā ar kolēģiem vai trešām personām.”

16.      Samenwerkingsverordening 1993 3. pantā ir noteikts:

“Advokātam ir atļauts uzņemties vai turpināt sadarbību sabiedrībā tikai ar nosacījumu, ka katra tās dalībnieka profesijas galvenais mērķis ir profesionāla jurista darbība.”

17.      Samenwerkingsverordening 1993 4. pantā ir noteikts:

“Advokāts var izveidot vai turpināt profesionālu sadarbību sabiedrībā tikai ar:

a)      citiem Nīderlandē reģistrētiem advokātiem;

b)      citiem advokātiem, kas nav reģistrēti Nīderlandē, ievērojot 5. panta noteikumus;

c)      citas profesijas pārstāvjiem, ko kolēģijas padome šajā nolūkā ir atzinusi saskaņā ar 6. pantu.”

18.      Samenwerkingsverordening 1993 6. pantā ir noteikts:

“1.      Iepriekš 4. panta c) punktā minēto atzinumu var pieņemt ar nosacījumu:

a)      ka šo citu profesiju kategorijas pārstāvji ir brīvās profesijas pārstāvji un

b)      ka darbībai šajā profesijā ir vajadzīgs universitātes vai līdzvērtīgs diploms, un

c)      ka šo citu profesiju kategorijas pārstāvji ir pakļauti disciplinārnoteikumiem, kas ir pielīdzināmi advokātu disciplinārnoteikumiem, un

d)      ka sadarbības uzsākšana vai turpināšana sabiedrībā ar šo citu profesiju kategorijas pārstāvjiem nav pretrunā 2. un 3. panta noteikumiem.

2.      Atzinums var attiekties arī uz kādas profesiju kategorijas daļu. Šādā gadījumā 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētie nosacījumi ir piemērojami mutatis mutandis, neierobežojot kolēģijas padomes pilnvaras noteikt papildu nosacījumus.

3.      Pirms šī panta iepriekšējos punktos minēto lēmumu pieņemšanas kolēģijas padome konsultējas ar pārstāvju kopsapulci.”

19.      Samenwerkingsverordening 1993 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ārējā saziņā advokāts izvairās no neprecīzas, maldinošas vai nepilnīgas informācijas sniegšanas par jebkāda veida sadarbību, tostarp sadarbību sabiedrībā.”

20.      Samenwerkingsverordening 1993 8. pantā ir noteikts:

“1.      Sadarbības sabiedrībai obligāti ir jābūt kopējam nosaukumam (firmai) ārējiem sakariem.

2.      Kopējais nosaukums (firma) nedrīkst būt maldinošs. [..]

3.      Advokātam, kas ir sadarbības sabiedrības biedrs, pēc pieprasījuma ir pienākums sagatavot sarakstu ar sabiedrības biedru vārdiem, to profesijām un nodibinājuma vietu.

4.      Jebkurā rakstiskā dokumentā, ko izdod sadarbības sabiedrība, jānorāda personas, kura ir parakstījusi šo dokumentu, vārds un uzvārds, statuss un nodibinājuma vieta.”

21.      Visbeidzot, Samenwerkingsverordening 1993 9. panta 2. punktā ir noteikts:

“Advokāts nepiedalās ne sadarbības sabiedrības izveidošanā, ne reorganizācijā, iekams uzraudzības komisija nav noteikusi, vai šādas sadarbības izveidošanas vai reorganizācijas nosacījumi, tostarp tās ārējās reprezentācijas veids, atbilst normām, kas pieņemtas šajos noteikumos vai saskaņā ar tiem.”

22.      No Samenwerkingsverordening 1993 pamatojuma apsvērumiem izriet, ka sadarbība ar notāriem, nodokļu konsultantiem un patentpilnvarotajiem ir jau atļauta un ka šo triju profesiju kategorijas atzīšana ir spēkā. Turpretī revidenti tiek minēti kā profesiju kategorijas piemērs, ar kuriem advokātiem nav atļauts sadarboties.

Norādījumi advokātu un citu (atzīto) profesiju pārstāvju sadarbības sabiedrībām

23.      Nīderlandes Advokātu kolēģija bez Samenwerkingsverordening 1993 ir pieņēmusi arī norādījumus advokātu un citu (atzīto) profesiju pārstāvju sadarbības sabiedrībām. Šie norādījumi ir izteikti šādi:

“1.      Ētikas un profesionālās uzvedības normu ievērošana

Noteikums Nr. 1

Advokāts, kas veic savu praksi sadarbībā ar citas brīvās profesijas pārstāvi, nevar ierobežot vai pārkāpt savas ētikas un profesionālās uzvedības normas.

2.      Lietu atsevišķa vešana, lietu un arhīva atsevišķa pārvalde

Noteikums Nr. 2

Advokātam, kas veic savu praksi sadarbībā ar citas brīvās profesijas pārstāvi, ir pienākums katrā lietā, kurā viņš iesaistās kopā ar šīs citas profesijas pārstāvi, atvērt atsevišķu lietu un attiecībā uz šādu sadarbību jānodrošina:

–      atsevišķa lietvedība, kas ir atdalīta no finanšu administrācijas;

–      arhīva uzturēšana, kas ir atdalīta no citas brīvās profesijas pārstāvju arhīva.

3.      Interešu konflikts

Noteikums Nr. 3

Advokāts, kas veic savu praksi sadarbībā ar citas brīvās profesijas pārstāvi, nevar uzņemties tās puses interešu aizstāvību, ja šīs intereses ir pretrunā citas puses interesēm, kurai ir palīdzējusi vai pašlaik palīdz cits pārstāvis, vai ja pastāv šāda interešu konflikta rašanās risks.

4.      Konfidencialitāte un dokumentu reģistrācija

Noteikums Nr. 4

Advokātam, kas veic savu praksi sadarbībā ar citas brīvās profesijas pārstāvi, ir pienākums pienācīgi reģistrēt visas vēstules un dokumentus, kas ir darīti zināmi citas brīvās profesijas pārstāvim.”

 Pamata prāvas

24.      Vauterss [Wouters], Amsterdamā reģistrēts advokāts, 1991. gadā kļuva par sabiedrības Arthur Andersen & Co. Belastingadviseurs (nodokļu konsultanti) partneri. 1994. gada beigās Vauterss informēja Roterdamas apgabala Advokātu kolēģijas Uzraudzības komisiju par savu nodomu reģistrēties šīs pilsētas Advokātu kolēģijā un veikt profesionālo darbību ar nosaukumu “Arthur Andersen & Co., advocaten en belastingadviseurs”.

25.      Minētā uzraudzības komisija 1995. gada 27. jūlija lēmumā uzskatīja, ka sabiedrības Arthur Andersen & Co. Belastingadviseurs partneriem ar sabiedrības Arthur Andersen & Co. Accountants biedriem, t.i., ar revidentu profesijas pārstāvjiem, bijušas sadarbības attiecības Samenwerkingsverordening 1993 nozīmē un tādējādi Vauterss pārkāpis Samenwerkingsverordening 1993 4. pantu. Turklāt uzraudzības komisija uzskatīja, ka Vauterss pārkāptu arī Samenwerkingsverordening 1993 8. pantu, ja viņš kļūtu par sadarbības sabiedrības biedru, kuras kolektīvajā nosaukumā ietverts fiziskas personas vārds “Arthur Andersen”.

26.      Kolēģijas padome ar 1995. gada 29. novembra lēmumu kā nepamatotas noraidīja Vautersa, Arthur Andersen & Co. Belastingadviseurs un Arthur Andersen & Co. Accountants administratīvās sūdzības par iepriekš minēto lēmumu.

27.      1995. gada sākumā Safelberhs [Savelbergh], Amsterdamā reģistrēts advokāts, paziņoja Amsterdamas apgabala Advokātu kolēģijas Uzraudzības komisijai savu nodomu uzsākt sadarbību ar sabiedrību Price Waterhouse Belastingadviseurs BV, kas ir starptautiskā uzņēmuma Price Waterhouse filiāle un kurā strādā ne tikai nodokļu konsultanti, bet arī revidenti.

28.      Uzraudzības komisija ar 1995. gada 5. jūlija lēmumu plānoto sadarbību atzina par nesaderīgu ar Samenwerkingsverordening 1993 4. pantu.

29.      Kolēģijas padome ar 1995. gada 21. novembra lēmumu kā nepamatotu noraidīja Safelberha un sabiedrības Price Waterhouse Belastingadviseurs BV administratīvo sūdzību par šo lēmumu.

30.      Tā rezultātā Vauterss, Arthur Andersen & Co. Belastingadviseurs un Arthur Andersen & Co. Accountants, pirmkārt, un Safelberhs un Price Waterhouse Belastingadviseurs BV, otrkārt, cēla prasību Arrondissementsrechtbank te Amsterdam (Amsterdamas Apgabaltiesa, turpmāk tekstā – “Rechtbank”). Viņi it īpaši apgalvoja, ka Kolēģijas padomes 1995. gada 21. un 29. novembra lēmumi nav saderīgi ar Līguma noteikumiem konkurences jomā, kā arī ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību.

31.      Ar 1997. gada 7. februāra spriedumu Rechtbank kā nepieņemamas atzina prasības, ko iesniedza Arthur Andersen & Co. Belastingadviseurs un Arthur Andersen & Co. Accountants, un kā nepamatotas noraidīja prasības, ko iesniedza Vauterss, Safelberhs un sabiedrība Price Waterhouse Belastingadviseurs BV.

32.      Rechtbank uzskatīja, ka Līguma noteikumi konkurences jomā nav piemērojami pamata prāvām. Minētā tiesa norādīja, ka Nīderlandes Advokātu kolēģija ir publisko tiesību organizācija, kas izveidota ar likumu, lai veicinātu vispārējas intereses. Šajā sakarā tā cita starpā izmantoja reglamentējošu noteikumu pieņemšanas tiesības, kas šai organizācijai atzītas Advocatenwet 28. pantā. Tās pienākums vispārējo interešu labā esot garantēt tāda advokāta neatkarību un lojalitāti, kas sniedz juridisko palīdzību. Tādējādi Nīderlandes Advokātu kolēģija neesot uzņēmumu apvienība Līguma 85. panta nozīmē. Tāpat tā neesot uzskatāma par uzņēmumu vai uzņēmumu grupu, kam ir kolektīvs dominējošs stāvoklis kopējā tirgū Līguma 86. panta nozīmē.

33.      Turklāt atbilstoši Rechtbank norādītajam Advocatenwet 28. pantā nav nodotas nekādas pilnvaras privātiem tirgus dalībniekiem, kas tādējādi varētu ierobežot Līguma 85. un 86. panta lietderīgu iedarbību. Līdz ar to šis noteikums nav nesaderīgs ar Līguma 5. panta otro daļu, piemērojot to kopā ar Līguma 3. panta g) punktu, 85. un 86. pantu.

34.      Rechtbank tāpat noraidīja prasītāju argumentus par to, ka Samenwerkingsverordening 1993 esot nesaderīgi ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir garantētas Līguma 52. un 59. pantā. Pamata prāvās neesot pārrobežu elementa un līdz ar to minētie Līguma noteikumi neesot piemērojami. Advokātu un revidentu sadarbības aizliegums katrā ziņā ir pamatots ar primāriem vispārējo interešu iemesliem, un tas nav nesamērīgi ierobežojošs. Speciālu Kopienu tiesību noteikumu trūkuma šajā jomā gadījumā Nīderlandes Karaliste advokāta profesijas darbību savā teritorijā var brīvi pakļaut tādiem noteikumiem, kuru mērķis ir garantēt tādu advokātu neatkarību un lojalitāti, kuri sniedz juridisko palīdzību.

35.      Pieci prasītāji par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State.

36.      Raad van de Balies van de Europese Gemeenschap [Eiropas Kopienas Advokatūru un Juridisko sabiedrību padomei], kas ir saskaņā ar Beļģijas tiesībām reģistrēta asociācija, tika atļauts iestāties lietā, ko iztiesāja Raad van State, lai atbalstītu [Nīderlandes Advokātu kolēģijas] Padomes prasības.

37.      Spriedumā, kas tika pasludināts 1999. gada 10. augustā, Raad van State apstiprināja Arthur Andersen & Co. Belastingadviseurs un Arthur Andersen & Co. Accountants celto prasību nepieņemamību. Attiecībā uz pārējām prasībām tā uzskatīja, ka risinājums pamata prāvās ir atkarīgs no vairāku Kopienu tiesību normu interpretācijas.

38.      Raad van State, no vienas puses, jautā vai, pieņemot Samenwerkingsverordening 1993 saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Advocatenwet 28. pantu, Pārstāvju kopsapulce nav pārkāpusi Līguma 85. un 86. pantu un, no otras puses, vai, ar Advocatenwet 28. pantu pilnvarojot šo kopsapulci pieņemt reglamentējošus noteikumus, valsts likumdevējs nav pārkāpis Līguma 5., 85. un 86. pantu. Turklāt tā jautā, vai Samenwerkingsverordening 1993 ir saderīgi ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas ir noteikta Līguma 52. pantā, un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir noteikta Līguma 59. pantā.

39.      Līdz ar to Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)     Vai jēdziens uzņēmumu apvienība EK Līguma 85. panta 1. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkts) ir interpretējams tādējādi, ka šāda apvienība pastāv tikai tad, ja un ciktāl šāda apvienība rīkojas uzņēmumu interesēs, līdz ar ko šī noteikuma piemērošanas nolūkā apvienības darbība vispārējo interešu labā ir jānodala no citas darbības, vai arī tikai apstāklis, ka apvienība var rīkoties arī uzņēmumu interesēs, ir pietiekams, lai to uzskatītu par uzņēmumu apvienību šī noteikuma nozīmē attiecībā uz visu tās darbību? Vai fakts, ka attiecīgās organizācijas pieņemtās vispārsaistošās normas ir pieņemtas saskaņā ar likumdošanas pilnvarām un speciāla likumdevēja statusu, ir nozīmīgs saistībā ar Kopienu konkurences tiesību piemērošanu?

b)      Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) punktu ir tāda, ka uzņēmumu apvienība pastāv tikai tad, ja un ciktāl apvienība rīkojas uzņēmumu interesēs, vai tādā gadījumā Kopienu tiesības nosaka arī to, kad tiek īstenotas vispārējās intereses?

c)      Ja atbilde uz pirmā jautājuma b) punktu ir tāda, ka šajā sakarā Kopienu tiesībām ir nozīme, vai tad var arī uzskatīt, ka tādas organizācijas kā [Nīderlandes Advokātu] kolēģijas vispārsaistošās normas, kas pieņemtas saskaņā ar likumdošanas pilnvarām, lai garantētu tādu advokātu neatkarību un lojalitāti, kas sniedz juridisko palīdzību, attiecībā uz sadarbības sabiedrību veidošanu starp advokātiem un citu profesiju pārstāvjiem īsteno vispārējās intereses?

2)      Ja, pamatojoties uz pirmā jautājuma a), b) un c) punkta atbildēm, tiek atzīts, ka tādi noteikumi kā [Samenwerkingsverordening 1993] ir uzskatāmi par uzņēmumu apvienības lēmumu EK līguma 85. panta 1. punkta (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkts) nozīmē, vai var uzskatīt, ka šāda lēmuma, ciktāl ar to tiek pieņemti vispārsaistoši noteikumi par tādu sadarbības sabiedrību veidošanu, kādas minētas pamata lietā, lai nodrošinātu tādu advokātu neatkarību un lojalitāti, kas sniedz juridisku palīdzību, mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana kopējā tirgū un ka tādējādi tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm? Kādi ir piemērojamie Kopienu tiesību kritēriji, lai atbildētu uz šo jautājumu?

3)      Vai EK līguma 86. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 82. pants) minētais uzņēmuma jēdziens ir interpretējams tādējādi, ka – ja tāda organizācija kā [Nīderlandes Advokātu] kolēģija ir uzskatāma par uzņēmumu apvienību, tad šāda organizācija ir uzskatāma arī par uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību šī noteikuma nozīmē, pat ja tā pati neveic saimniecisku darbību?

4)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša un ja tādējādi ir jāatzīst, ka tādai organizācijai kā [Nīderlandes Advokātu] kolēģija ir dominējošs stāvoklis, vai šāda organizācija šo stāvokli izmanto ļaunprātīgi, ja tā advokātu, kas ir tās locekļi, darbību juridisko pakalpojumu tirgū attiecībā pret citām personām reglamentē tādā veidā, kas ierobežo konkurenci?

5)      Ja tāda organizācija kā [Nīderlandes Advokātu] kolēģija kopumā ir uzskatāma par uzņēmumu apvienību Kopienu konkurences tiesību piemērošanas nolūkā, vai EK līguma 90. panta 2. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 86. panta 2. punkts) ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas arī uz tādu organizāciju kā [Nīderlandes Advokātu] kolēģija, kas pieņem vispārsaistošus noteikumus attiecībā uz advokātu un citu profesiju pārstāvju sadarbību, lai nodrošinātu tādu advokātu neatkarību un lojalitāti, kas sniedz juridisku palīdzību?

6)      Ja [Nīderlandes Advokātu] kolēģija ir uzskatāma par uzņēmumu apvienību, uzņēmumu vai uzņēmumu grupu, vai EK līguma 3. panta g) punkts [jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts], EK līguma 5. panta otrā daļa (jaunajā redakcijā – EKL 10. panta otrā daļa), EK līguma 85. un 86. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. un 82. pants) rada šķērsli tam, lai dalībvalsts piešķirtu šādai organizācijai (vai kādai tās struktūrvienībai) tiesības pieņemt noteikumus, kas cita starpā attiecas uz advokātu un citu profesiju pārstāvju sadarbību, ja valsts iestāžu kontrole pār šo procesu ļauj tām tikai atcelt šādus noteikumus bez tiesībām aizstāt atceltos noteikumus ar saviem noteikumiem?

7)      Vai advokātu un revidentu sadarbības aizliegums, kā tas ir šajā gadījumā, ir pakļauts Līguma noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, kā arī par pakalpojumu sniegšanas brīvību, vai arī EK līgums ir interpretējams tādējādi, ka šādam aizliegumam ir jāatbilst attiecīgi vai nu tiesību veikt uzņēmējdarbību normām, vai arī pakalpojumu sniegšanas brīvības normām atkarībā no tā, piemēram, kādā veidā ieinteresētās personas vēlas realizēt savu sadarbību?

8)      Vai aizliegums advokātiem un revidentiem sadarboties sabiedrības ietvaros, kā tas ir šajā gadījumā, ir tiesību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības vai abu ierobežojums?

9)      Ja no atbildes uz iepriekšējo jautājumu izriet, ka pastāv vienas vai abu iepriekš minēto tiesību ierobežojums, vai minētais ierobežojums ir pamatots ar to, ka tas ir tikai “pārdošanas kārtības veids” Tiesas [1993. gada 24. novembra] sprieduma apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp.) nozīmē un tādējādi tas nav diskriminējošs, vai arī tas ir pamatots ar to, ka tas atbilst nosacījumiem, ko Tiesa šajā sakarā ir noteikusi citos spriedumos, it īpaši [1995. gada 30. novembra] spriedumā lietā C‑55/94 Gebhard (Recueil, I‑4165. lpp.)?”

 Par pieteikumu atkārtoti uzsākt mutvārdu procesu

40.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 3. decembrī, pamata lietas prasītāji lūdza Tiesu izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu saskaņā ar Reglamenta 61. pantu.

41.      Šī pieteikuma pamatojumā pamata lietas prasītāji apgalvo, ka 2001. gada 10. jūlijā sniegto secinājumu 170.–201. punktā ģenerāladvokāts ir izteicies par jautājumu, ko iesniedzējtiesa nav tieši uzdevusi.

42.      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc ģenerāladvokāta priekšlikuma, vai arī pēc lietas dalībnieku pieteikuma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu saskaņā ar Reglamenta 61. pantu, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekamas informācijas vai ka lieta ir jāiztiesā attiecībā uz argumentu, par kuru nav notikušas debates starp lietas dalībniekiem (skat. 2000. gada 4. februāra rīkojumu lietā C‑17/98 Emesa Sugar, Recueil, I‑665. lpp., 18. punkts).

43.      Tomēr šajā gadījumā Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka tai ir visa informācija, kas ir vajadzīga, lai atbildētu uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem, un ka šī informācija tika apspriesta mutvārdu procesā.

 Par pirmā jautājuma a) punktu

44.      Pirmā jautājuma a) punktā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādi noteikumi attiecībā uz advokātu un citu brīvo profesiju pārstāvju sadarbību kā Samenwerkingsverordening 1993, ko ir pieņēmusi tāda organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija, ir uzskatāms par uzņēmumu apvienības pieņemtu lēmumu Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai faktam, ka Nīderlandes Advokātu kolēģijai ar likumu ir piešķirtas pilnvaras pieņemt vispārsaistošus noteikumus gan attiecībā uz Nīderlandē reģistrētiem advokātiem, gan advokātiem, kam atļauts veikt profesionālo darbību citās dalībvalstīs un kuri ierodas Nīderlandē pakalpojumu sniegšanas nolūkā, ir nozīme Kopienu konkurences tiesību piemērošanā. Tā vēl jautā, vai vienīgi apstāklis, ka kolēģija var rīkoties savu locekļu interesēs, ir pietiekams, lai to atzītu par uzņēmumu apvienību attiecībā uz visu tās darbību, vai arī Līguma 85. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā īpaši ir jāizskata darbība, ko tā veic vispārējo interešu labā.

45.      Lai noteiktu, vai tādi noteikumi kā Samenwerkingsverordening 1993 ir uzskatāmi par uzņēmumu apvienības lēmumu Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai advokāti ir uzņēmumi Kopienu konkurences tiesību nozīmē.

46.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību kontekstā uzņēmuma jēdziens ietver visas vienības, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida (skat. it īpaši Tiesas 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Höfner un Elser, Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts; 1995. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑244/94 Fédération française des sociétés d'assurance u.c., Recueil, I‑4013. lpp., 14. punkts, un 1997. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑55/96 Job Centre, saukts par “Job Centre II”, Recueil, I‑7119. lpp., 21. punkts).

47.      Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras tāpat izriet, ka saimniecisku darbību veido jebkura darbība, kas ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (skat. it īpaši Tiesas 1987. gada 16. jūnija spriedumu lietā 118/85 Komisija/Itālija, Recueil, 2599. lpp., 7. punkts, un 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑35/96 Komisija/Itālija, Recueil, I‑3851. lpp., 36. punkts).

48.      Advokāti pret atlīdzību piedāvā juridiskās palīdzības pakalpojumus, kas ietver atzinumu, līgumu vai citu dokumentu sagatavošanu, kā arī pārstāvību un aizstāvību tiesā. Turklāt tie uzņemas finansiālos riskus, kas saistīti ar šādu darbību veikšanu, jo izdevumu un ieņēmumu nesakritības gadījumā advokāts pats uzņemas deficīta segšanu.

49.      Šādos apstākļos Nīderlandē reģistrēti advokāti veic saimniecisku darbību un līdz ar to ir uzņēmumi Līguma 85., 86. un 90. panta nozīmē, un viņu sniegto pakalpojumu sarežģītais un tehniskais raksturs, kā arī apstāklis, ka tā ir reglamentēta profesija, nemaina šādu atzinumu (šajā sakarā attiecībā uz ārstiem skat. Tiesas 2000. gada 12. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑180/98 līdz C‑184/98 Pavlov u.c., Recueil, I‑6451. lpp., 77. punkts).

50.      Otrkārt, ir jāizvērtē, cik lielā mērā tāda profesionāla organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija ir uzskatāma par uzņēmumu apvienību Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē, ja tā pieņem tādus noteikumus kā Samenwerkingsverordening 1993 (šajā sakarā attiecībā uz muitas ekspeditoru profesionālo organizāciju skat. iepriekš minēto 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 39. punkts).

51.      Atbildētājs pamata prāvā apgalvo – tā kā Nīderlandes likumdevējs ir izveidojis Nīderlandes Advokātu kolēģiju kā publisko tiesību subjektu un piešķīris tai likumdošanas pilnvaras, lai īstenotu uzdevumu sabiedrības interesēs, tad šāda organizācija nav atzīstama par uzņēmumu apvienību Līguma 85. panta nozīmē, it īpaši saistībā ar tās likumdošanas pilnvaru izmantošanu.

52.      Persona, kas iestājusies pamata lietā, kā arī Vācijas, Austrijas un Portugāles valdības piebilst, ka tāda organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija veic valsts iestādes funkcijas un tādējādi tai nevar piemērot Līguma 85. panta 1. punktu.

53.      Persona, kas iestājusies pamata lietā, precizē, ka organizāciju var pielīdzināt valsts iestādei, ja tās īstenotā darbība ir saistīta ar uzdevumu vispārējās interesēs, kas pieder pie būtiskākajām valsts funkcijām. Nīderlandes valsts ir uzticējusi Nīderlandes Advokātu kolēģijai uzdevumu garantēt personām pienācīgu pieeju tiesībām un tiesām, kas tieši ir viena no valsts būtiskākajām funkcijām.

54.      Vācijas valdība no savas puses atgādina, ka valsts kompetentajām likumdošanas iestādēm valsts suverenitātes ietvaros ir jālemj par savu prerogatīvu izmantošanas kārtību. Vispārsaistošu noteikumu pieņemšanas pilnvaru deleģēšana demokrātiski leģitīmai organizācijai, kā piemēram, profesionālai organizācijai, ir šāda institucionālās autonomijas principa ietvaros.

55.      Atbilstoši Vācijas valdības apgalvojumam tas, ka organizācijas, kurām piešķirti šādi reglamentējoši uzdevumi, tiktu atzītas par uzņēmumu apvienībām Līguma 85. panta nozīmē, būtu pretrunā šim principam. Pieņēmums, ka valsts tiesību akti ir spēkā tikai tad, ja Komisija tos ir atbrīvojusi, piemērojot Līguma 85. panta 3. punktu, ir pats par sevi pretrunīgs. Tad tiktu apšaubīts arī viss profesiju tiesiskais regulējums kopumā.

56.      Šajā sakarā ir jāizvērtē, vai, pieņemot tādus noteikumus kā Samenwerkingsverordening 1993, profesionāla organizācija ir uzskatāma par uzņēmumu apvienību vai – tieši pretēji – par valsts iestādi.

57.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru darbība, kas pēc rakstura, tai piemērojamajiem noteikumiem un mērķa nepieder saimnieciskās darbības jomai (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 17. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑159/91 un C‑160/91 Poucet un Pistre, Recueil, I‑637. lpp., 18. un 19. punkts, attiecībā uz valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas pārvaldīšanu) vai kas ir saistīta ar valsts varas prerogatīvu izmantošanu (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑364/92 SAT Fluggesellschaft, Recueil, I‑43. lpp., 30. punkts, attiecībā uz gaisa telpas kontroli un uzraudzību, un Tiesas 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C‑343/95 Diego Calì & Figli, Recueil, I‑1547. lpp., 22. un 23. punkts, attiecībā uz jūras vides piesārņojuma apkarošanas uzraudzību), nav pakļauta Līguma konkurences noteikumiem.

58.      Vispirms ir jānorāda, ka, pieņemot tādus noteikumus kā Samenwerkingsverordening 1993, tāda profesionāla organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija atšķirībā no noteiktām sociālā nodrošinājuma organizācijām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Poucet un Pistre, 18. punkts) neveic nedz sociālu uzdevumu, kas pamatots ar solidaritātes principu, nedz realizē tipiskas valsts varas prerogatīvas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SAT Fluggesellschaft, 30. punkts). Tā drīzāk darbojas kā profesiju reglamentējoša organizācija, kuras darbība turklāt ietver saimniecisku darbību.

59.      Šajā sakarā fakts, ka kolēģijas padomes uzdevums saskaņā ar Advocatenwet 26. pantu ir aizsargāt advokātu tiesības un intereses, pats par sevi a priori neizslēdz šo profesionālo organizāciju no Līguma 85. panta piemērošanas jomas, pat ja tā pilda advokāta profesionālās darbības reglamentācijas funkciju (šajā sakarā attiecībā uz ārstiem skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pavlov u.c., 86. punkts).

60.      Arī citas pazīmes noved pie atzinuma, ka tāda profesionāla organizācija ar likumdošanas pilnvarām kā Nīderlandes Advokātu kolēģija nevar izvairīties no Līguma 85. panta piemērošanas.

61.      Pirmkārt, no Advocatenwet izriet, ka Nīderlandes Advokātu kolēģijas vadības institūcijas veido vienīgi advokāti, kurus ievēl tikai šīs profesijas pārstāvji. Valsts iestādes nevar iejaukties uzraudzības komisiju, pārstāvju kopsapulces un kolēģijas padomes locekļu iecelšanā amatā (attiecībā uz muitas ekspeditoru profesionālo organizāciju skat. iepriekš minēto 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 42. punkts; attiecībā uz ārstu profesionālo organizāciju skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pavlov u.c., 88. punkts).

62.      Otrkārt, pieņemot tādus aktus kā Samenwerkingsverordening 1993, Nīderlandes Advokātu kolēģijai nav pienākuma ievērot noteiktus sabiedrības interešu kritērijus. Advocatenwet 28. pantā, kas to pilnvaro pieņemt noteikumus, noteikts tikai, ka tiem jābūt “profesijas pienācīgas praktizēšanas” interesēs (attiecībā uz muitas ekspeditoru profesionālo organizāciju skat. iepriekš minēto 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 43. punkts).

63.      Visbeidzot, ņemot vērā ietekmi uz Nīderlandes Advokātu kolēģijas locekļu darbību juridisko pakalpojumu tirgū, aizliedzot noteikta veida multidisciplināru sadarbību, Samenwerkingsverordening 1993 nav ārpus saimnieciskās darbības jomas.

64.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, izriet, ka tāda profesionāla organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija, ja tā pieņem tādus noteikumus kā Samenwerkingsverordening 1993, ir uzskatāma par uzņēmumu apvienību Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē. Šādi noteikumi faktiski ir profesijas locekļu pārstāvju gribas izteikums par to, ka tiem savas saimnieciskās darbības ietvaros būtu jārīkojas noteiktā veidā.

65.      Šajā sakarā maz nozīmes ir tam, ka Nīderlandes Advokātu kolēģija ir publisko tiesību subjekts.

66.      Līguma 85. pants, spriežot pēc tā teksta, ir piemērojams nolīgumiem uzņēmumu starpā un uzņēmumu apvienību lēmumiem. Tiesiskajam regulējumam, kura ietvaros tiek noslēgti šādi nolīgumi un pieņemti šādi lēmumi, kā arī šāda regulējuma juridiskajai kvalifikācijai, ko sniedz dažādas valstu tiesiskās kārtības, nav nozīmes attiecībā uz Kopienu konkurences tiesību un it īpaši Līguma 85. panta piemērojamību (skat. Tiesas 1985. gada 30. janvāra spriedumu lietā 123/83 Clair, Recueil, 391. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 40. punkts).

67.      Šāda Līguma 85. panta 1. punkta interpretācija nekādā veidā nenoliedz institucionālās autonomijas principu, uz ko atsaucas Vācijas valdība (skat. šī sprieduma 54. un 55. punktu). Šajā sakarā jāiezīmē atšķirība.

68.      Vienā gadījumā piešķirot normatīvas pilnvaras kādai profesionālai asociācijai, dalībvalstij jānosaka vispārējo interešu kritēriji un galvenie principi, kas jāievēro profesijas tiesiskajā regulējumā, kā arī jāsaglabā savas pilnvaras pieņemt galīgo lēmumu. Šādā gadījumā profesionālas asociācijas pieņemtās normas saglabā valsts noteikumu raksturu un tām netiek piemēroti Līguma noteikumi, kas attiecas uz uzņēmumiem.

69.      Citā gadījumā profesionālas asociācijas pieņemtas normas tiek attiecinātas tikai uz šo asociāciju. Pieņemot, ka Līguma 85. panta 1. punkta noteikumi ir piemērojami, asociācijai tās ir jāpaziņo Komisijai. Taču šāds pienākums būtībā neparalizē profesionālo asociāciju likumdošanas darbību, kā to apgalvo Vācijas valdība, jo Komisijai it īpaši ir iespēja pieņemt grupāla atbrīvojuma regulas saskaņā ar Līguma 85. panta 3. punktu.

70.      Fakts, ka katrai šī sprieduma 68. un 69. punktā raksturotajai sistēmai ir dažādas sekas attiecībā uz Kopienu tiesībām, neietekmē dalībvalstu brīvību izvēlēties vienu vai otru.

71.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma a) punktu ir jāatbild, ka tādi noteikumi par advokātu un citu brīvo profesiju pārstāvju sadarbību kā Samenwerkingsverordening 1993, kurus pieņēmusi tāda organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija, ir uzskatāmi par uzņēmumu apvienības pieņemtu lēmumu Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē.

 Par pirmā jautājuma b) un c) punktu

72.      Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmā jautājuma a) punktu, pirmā jautājuma b) un c) punkts nav jāizskata.

 Par otro jautājumu

73.      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tādu noteikumu kā Samenwerkingsverordening 1993, kuros, lai nodrošinātu tāda advokāta neatkarību un lojalitāti, kurš sniedz juridisko palīdzību kopā ar citu brīvo profesiju pārstāvjiem, paredzēti vispārsaistoši noteikumi par sadarbības sabiedrību veidošanu, mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana kopējā tirgū un vai tie tādējādi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

74.      Raksturojot sadarbības noteikumu secīgās versijas, prasītāji pamata lietā ir centušies pierādīt, ka Samenwerkingsverordening 1993 mērķis bijis konkurences ierobežošana.

75.      Sākotnēji Samenwerkingsverordening 1972 (1972. gada noteikumi par sadarbību) atļāva advokātiem piedalīties multidisciplinārās asociācijās, ievērojot trīs nosacījumus. Pirmkārt, partneriem bija jābūt citu brīvo profesiju pārstāvjiem, kas ieguvuši universitātes vai līdzvērtīgu izglītību. Otrkārt, tiem bija jāpieder kādai kolēģijai vai biedrībai, kuras locekļi ir pakļauti disciplināriem noteikumiem, kas ir pielīdzināmi advokātiem piemērojamajiem noteikumiem. Treškārt, šai profesionālajai asociācijai piederošo advokātu proporcijai un viņu ieguldījuma nozīmei savstarpējās attiecībās starp dalībniekiem un attiecībās ar trešām personām bija jābūt vismaz līdzvērtīgām salīdzinājumā ar partneriem, kas bija citu profesiju pārstāvji.

76.      1973. gadā kolēģijas padome atzina, ka Nīderlandes Patentpilnvaroto asociācijas locekļi, no vienas puses, un Nīderlandes Nodokļu konsultantu asociācijas locekļi, no otras puses, var veidot profesionālas multidisciplināras asociācijas ar advokātiem. Vēlāk tā atzina arī notārus. Saskaņā ar prasītāju pamata lietā apgalvoto – lai arī tajā laikā kolēģijas padome formāli nebija atzinusi Nīderlandes revidentu institūta locekļus, tomēr principā pret tiem nebija nekādu iebildumu.

77.      1991. gadā Nīderlandes Advokātu kolēģijai pirmo reizi tika iesniegts pieteikums atzīt sadarbību ar revidentu un tā paātrinātā procedūrā grozīja Samenwerkingsverordening 1972 ar vienīgo mērķi radīt tiesisko pamatu, lai varētu aizliegt profesionālu asociāciju veidošanu starp advokātiem un revidentiem. Kopš tā laika advokātiem ir atļauts iestāties profesionālā multidisciplinārā asociācijā tikai tad, ja tādējādi netiek apdraudēta viņu “brīvība un neatkarība, veicot profesionālo darbību, tostarp partejisko interešu tiesību aizsardzība un uzticības attiecības starp advokātu un klientu, kas ar to ir saistītas”.

78.      Atteikums atļaut asociāciju veidošanu starp advokātiem un revidentiem tika pamatots ar to, ka revidentu biroji ir attīstījušies un laika gaitā kļuvuši par gigantiskām organizācijām, ka tādējādi advokātu biroja sadarbība ar šādu biroju pēc toreizējā kolēģijas Algemene Deken (vecākais dekāns, priekšsēdētājs) sacītā “drīzāk būtu peles un ziloņa laulības, nevis vienlīdzīgu partneru savienība”.

79.      Vēlāk Nīderlandes Advokātu kolēģija pieņēma Samenwerkingsverordening 1993. Šie noteikumi ietvēra 1991. gadā izdarītos grozījumus, un tie tika papildināti ar prasību, ka advokātiem ir atļauts iestāties profesionālā asociācijā “tikai ar nosacījumu, ka katra tās dalībnieka profesijas galvenais mērķis ir profesionāla jurista darbība” (Samenwerkingsverordening 1993 3. pants), kas pēc prasītāju pamata lietā apgalvojuma ilustrē attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma konkurences tiesības ierobežojošo mērķi.

80.      Pakārtoti prasītāji pamata lietā norāda, ka neatkarīgi no Samenwerkingsverordening 1993 mērķa šo noteikumu sekas ir konkurences ierobežošana.

81.      Sadarbības sabiedrības starp advokātiem un revidentiem ļautu labāk apmierināt tādu klientu vajadzības, kuri darbojas arvien sarežģītākā un starptautiskā ekonomiskā un juridiskā vidē.

82.      Advokāti, būdami eksperti dažādās jomās, ir vislabākajā situācijā, lai piedāvātu klientiem plašu juridisko pakalpojumu klāstu, un kā multidisciplināru profesionālo asociāciju partneri ir it īpaši pievilcīgi citiem juridisko pakalpojumu tirgus dalībniekiem.

83.      Savukārt revidenti ir pievilcīgi partneri advokātiem profesionālas asociācijas ietvaros. Tie ir eksperti tādās tiesību jomās kā grāmatvedība, nodokļi, uzņēmumu organizēšana un pārveidošana, kā arī vadības konsultāciju jomā. Daudz klientu būtu tieši ieinteresēti integrēta pakalpojuma saņemšanā, ko sniedz viens pakalpojuma sniedzējs un kas aptver kā juridiskos, tā arī finanšu, nodokļu un grāmatvedības aspektus.

84.      Aizliegums pamata lietā nepieļauj nekāda veida līgumtiesiskas vienošanās starp advokātiem un revidentiem, kurās neatkarīgi no veida paredzēta lēmumu pieņemšanas pilnvaru sadalīšana, apņemšanās noteiktos gadījumos nodot honorāra daļu vai izmantot kopēju nosaukumu (firmu), kas tādējādi apgrūtina jebkāda veida efektīvu sadarbību.

85.      Turpretī Luksemburgas valdība mutvārdu procesā apgalvoja, ka tāda veida sadarbības sabiedrību aizliegums, kāds paredzēts Samenwerkingsverordening 1993, rada pozitīvas sekas attiecībā uz konkurenci. Tā norādīja, ka, aizliedzot advokātiem veidot asociācijas ar revidentiem, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pamata lietā ļauj izvairīties no tā, ka advokātu sniegtie juridiskie pakalpojumi tiek koncentrēti dažu lielo starptautisko sabiedrību rokās, un tādējādi ļauj tirgū saglabāt nozīmīgu skaitu tirgus dalībnieku.

86.      Šajā sakarā šķiet, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pamata lietā ierobežo konkurenci un var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

87.      Runājot par konkurences ierobežošanu, vispirms ir jānorāda, ka advokātu un revidentu ekspertīze var būt komplementāra. Tā kā juridiskajos pakalpojumos, it īpaši uzņēmējdarbības tiesībās, arvien biežāk vajadzīga grāmatveža iesaistīšana, tad sadarbības sabiedrība starp advokātiem un revidentiem ļauj piedāvāt plašāku pakalpojumu klāstu un turklāt piedāvāt novatoriskus risinājumus. Klientam tādējādi ir iespēja vērsties vienā struktūrā, lai saņemtu lielāko daļu no vajadzīgajiem pakalpojumiem uzņēmējdarbības organizēšanā, vadībā un veikšanā (tā saucamā “one-stop-shop” priekšrocība).

88.      Turklāt sadarbības sabiedrība starp advokātiem un revidentiem varētu apmierināt pieprasījumu, ko rada valsts tirgu pieaugošā pārklāšanās un no tās izrietošā vajadzība pastāvīgi pielāgot valstu un starptautisko tiesisko regulējumu.

89.      Visbeidzot, nevar izslēgt arī to, ka apjoma ekonomijas efekts, ko rada šāda veida sadarbības sabiedrība, rada pozitīvas sekas attiecībā uz pakalpojumu izmaksām.

90.      Tāds sadarbības sabiedrību aizliegums starp advokātiem un revidentiem, kāds paredzēts Samenwerkingsverordening 1993, līdz ar to var ierobežot ražošanu un tehnikas attīstību Līguma 85. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

91.      Protams, ievērojama koncentrācija raksturo revidentu tirgu tādā mērā, ka tajā dominējošos uzņēmumus pašlaik dēvē par “big five” [“lielais piecinieks”] un ka plānotā apvienošanās starp diviem no šiem uzņēmumiem, Price Waterhouse un Coopers & Lybrand, bija pamats Komisijas 1998. gada 20. maija Lēmumam 1999/152/EK, ar ko koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ Līguma darbību (Lieta IV/M.1016 – Price Waterhouse/Coopers & Lybrand) (OV 1999, L 50, 27. lpp.), kas tika pieņemts saskaņā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Regulu (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp.).

92.      Turpretī interešu konflikta aizliegums, kas jāievēro visu dalībvalstu advokātiem, var būt strukturāls ierobežojums ievērojamai koncentrācijai starp advokātu birojiem un tā rezultātā var samazināt viņu iespējas gūt priekšrocības no apjoma ekonomijas vai strukturālās sadarbības ar citu profesiju, kurās ir augsta koncentrācija, pārstāvjiem.

93.      Šādos apstākļos sadarbības sabiedrību neierobežota un beznosacījuma atzīšana starp advokātu profesiju, kuras pārsvarā decentralizētais raksturs ir cieši saistīts ar noteiktām tās pamatiezīmēm, un tik koncentrētas profesijas pārstāvjiem kā revidenti kopumā varētu samazināt juridisko pakalpojumu tirgū pastāvošo konkurences līmeni, kas saistīts ar šajā tirgū esošo uzņēmumu skaita būtisko samazināšanos.

94.      Taču, tā kā konkurenci juridisko pakalpojumu tirgū pietiekamā līmenī var saglabāt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem nekā tādu valsts tiesisko regulējumu kā Samenwerkingsverordening 1993, ar ko tiek absolūti aizliegta jebkāda veida integrēta sadarbība neatkarīgi no attiecīgo advokātu un revidentu birojiem, šāds tiesiskais regulējums ierobežo konkurenci.

95.      Attiecībā uz tirdzniecības iespaidu starp dalībvalstīm pietiek atgādināt, ka vienošanās, kas attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju, pēc tās rakstura konsolidē tirgus sadalīšanu valsts līmenī, ierobežojot Līgumā paredzēto savstarpējo ekonomisko mijiedarbību (Tiesas 1972. gada 17. oktobra spriedums lietā 8/72 Vereeniging van Cementhandelaren/Komisija, Recueil, 977. lpp., 29. punkts; 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 42/84 Remia u.c./Komisija, Recueil, 2545. lpp., 22. punkts, un iepriekš minētais 1998. gada 18. jūnija spriedums lietā Komisija/Itālija, 48. punkts).

96.      Šādas sekas ir īpaši jūtamas pamata lietā, kur Samenwerkingsverordening 1993 tiek piemērots arī viesadvokātiem, kas ir reģistrēti citu dalībvalstu advokatūrās, jo tirdzniecības un komerctiesības arvien biežāk reglamentē starptautiskus darījumus un, visbeidzot, revidentu sabiedrības, kas meklē partnerus no advokātu vidus, parasti ir starptautiskas grupas, kas atrodas vairākās dalībvalstīs.

97.      Taču jāatgādina arī, ka visas vienošanās starp uzņēmumiem vai visi uzņēmumu apvienību lēmumi, kas ierobežo pušu vai kādas puses rīcības brīvību, ne vienmēr ir pakļauti Līguma 85. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam. Šī noteikuma piemērošanas nolūkā konkrētā gadījumā vispirms ir jāņem vērā kopējais konteksts, kādā ir pieņemts attiecīgais uzņēmumu apvienības lēmums vai kādas sekas tas rada, un it īpaši ir jāņem vērā tā mērķi, kas šajā gadījumā ir saistīti ar vajadzību pieņemt noteikumus par organizāciju, kvalifikāciju, profesionālo ētiku, kontroli un atbildību, kas juridisko pakalpojumu gala saņēmējiem garantē vajadzīgo uzticamību un pieredzi, kā arī nodrošina labu tiesvedības pārvaldību (šajā sakarā skat. Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑3/95 Reisebüro Broede, Recueil, I‑6511. lpp., 38. punkts). Tālāk ir jāizvērtē, vai konkurenci ierobežojošās sekas, kas no tā izriet, ir saistītas ar šo mērķu sasniegšanu.

98.      Šajā sakarā ir jāņem vērā attiecīgi, no vienas puses, advokātiem un Nīderlandes Advokātu kolēģijai, ko veido visi šajā dalībvalstī reģistrētie advokāti, un, no otras puses, revidentiem piemērojamais tiesiskais regulējums Nīderlandē.

99.      Runājot par advokātiem, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru speciālu Kopienu noteikumu trūkuma gadījumā šajā jomā katra dalībvalsts principā var brīvi reglamentēt advokātu profesionālo darbību savā teritorijā (skat. Tiesas 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 107/83 Klopp, Recueil, 2971. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Reisebüro Broede, 37. punkts). Šī apsvēruma dēļ šai profesijai piemērojamie noteikumi vienā valstī var būtiski atšķirties no citas valsts noteikumiem.

100. Saskaņā ar Nīderlandē spēkā esošajām normām, ar kurām valsts advokātu kolēģija saskaņā ar Advocatenwet 28. pantu ir pilnvarota pieņemt noteikumus, lai nodrošinātu pienācīgu advokātu profesionālo darbību, šajā nolūkā pieņemto būtisko noteikumu sekas ir nodrošināt pilnīgu neatkarību un pienākumu rīkoties tikai klienta interesēs, kā arī šajā sakarā, kā jau minēts, izvairīties no jebkāda interešu konflikta riska un ievērot stingru profesionālo slepenību.

101. Šiem profesionālās uzvedības pienākumiem nav mazsvarīga ietekme uz juridisko pakalpojumu tirgus struktūru un it īpaši uz iespēju praktizēt advokāta profesijā kopā ar citu brīvo profesiju pārstāvjiem, kas darbojas šajā tirgū.

102. Līdz ar to tie uzliek advokātiem pienākumu būt neatkarīgiem attiecībās ar valsts iestādēm, citiem tirgus dalībniekiem un trešām personām, kuru ietekmei tie nekad nedrīkst būt pakļauti. Šajā sakarā tiem ir jāgarantē, lai visi pieņemtie pasākumi būtu tikai un vienīgi klienta interesēs.

103. Turpretī revidentu profesija parasti, bet it īpaši Nīderlandē, nav pakļauta pielīdzināmām profesionālās uzvedības prasībām.

104. Šajā sakarā, kā to norāda arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 185. un 186. punktā, starp “padomdevēja” darbību, ko veic advokāts, un “kontroli”, ko veic revidents, var pastāvēt noteikta nesaderība. No atbildētāja pamata lietā sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka Nīderlandē revidents veic pārskatu apstiprināšanu. Šajā sakarā tas veic klienta grāmatvedības objektīvu izvērtēšanu un pārbaudi tādā veidā, lai sniegtu ieinteresētām trešajām personām savu personīgo viedokli par grāmatvedības datu uzticamību. No tā izriet, ka attiecīgajā dalībvalstī revidents nav pakļauts profesionālā noslēpuma glabāšanas pienākumam, kas pielīdzināms advokāta pienākumam, pretēji, kā tas, piemēram, paredzēts Vācijas tiesībās.

105. Līdz ar to ir jāatzīst, ka Samenwerkingsverordening 1993 mērķis attiecīgajā dalībvalstī ir nodrošināt advokātiem piemērojamo profesionālo uzvedības normu ievērošanu, līdz ar ko, ņemot vērā spēkā esošos uzskatus par šo profesiju, Nīderlandes Advokātu kolēģija varēja uzskatīt, ka advokāts, sniedzot padomu un aizstāvot savu klientu, vairs nespēs būt neatkarīgs un ievērot stingru profesionālo slepenību, ja tas piederēs tādai struktūrai, kuras uzdevums ir pārbaudīt un apstiprināt tādu darbību finanšu rādītājus, kurās viņš bijis iesaistīts.

106. Turklāt likumā noteikta revidenta un padomdevēja, it īpaši juridiskā padomdevēja, kopīga darbība, kā to apstiprina Komisijas Zaļā grāmata 96/C 321/01 ar nosaukumu “Likumā noteiktu revidentu loma, statuss un atbildība Eiropas Savienībā” (OV 1996, C 321, 1. lpp.; skat. it īpaši 4.12.–4.14. punktu) rada jautājumus attiecībā uz pašu revidentu profesiju.

107. Līdz ar to tādus noteikumus kā Samenwerkingsverordening 1993 var saprātīgi uzskatīt par vajadzīgiem, lai garantētu advokāta profesijas pienācīgu praktizēšanu, kā tas tiek organizēts attiecīgajā dalībvalstī.

108. Turklāt fakts, ka atsevišķos gadījumos citā dalībvalstī ir piemērojami atšķirīgi noteikumi, nenozīmē, ka pirmajā valstī spēkā esošie noteikumi nav saderīgi ar Kopienu tiesībām (šajā sakarā skat. 2001. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑108/96 Mac Quen u.c., Recueil, I‑837. lpp., 33. punkts). Pat ja dažās dalībvalstīs advokātu un revidentu sadarbības sabiedrības ir atļautas, Nīderlandes Advokātu kolēģija ir tiesīga uzskatīt, ka Samenwerkingsverordening 1993 noteiktos mērķus, it īpaši ņemot vērā tiesisko kārtību, kurai Nīderlandē attiecīgi ir pakļauti advokāti un revidenti, nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (šajā sakarā attiecībā uz likumu, kas parāda piedziņu tiesas ceļā ļauj veikt tikai advokātiem, skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reisebüro Broede, 41. punkts).

109. Ņemot vērā šos apsvērumus, nešķiet, ka konkurenci ierobežojošās sekas, kas attiecībā uz Nīderlandē praktizējošiem advokātiem paredzētas tādos noteikumos kā Samenwerkingsverordening 1993, pārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu pienācīgu advokāta profesijas praktizēšanu (šajā sakarā skat. 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑250/92 DLG, Recueil, I‑5641. lpp., 35. punkts).

110. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka ar tādu valsts tiesisko regulējumu kā Samenwerkingsverordening 1993, ko ir pieņēmusi tāda organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija, netiek pārkāpts Līguma 85. panta 1. punkts, jo šī organizācija varēja pamatoti uzskatīt, ka minētais tiesiskais regulējums par spīti tā konkurenci ierobežojošām sekām ir vajadzīgs, lai pienācīgi praktizētu advokāta profesijā, kā tā ir reglamentēta attiecīgajā dalībvalstī.

 Par trešo jautājumu

111. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāda organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija ir uzskatāma par uzņēmumu vai uzņēmumu grupu Līguma 86. panta nozīmē.

112. No vienas puses, ir jānorāda – tā kā Nīderlandes Advokātu kolēģija neveic saimniecisko darbību, tā nav uzskatāma par uzņēmumu Līguma 86. panta nozīmē.

113. No otras puses, tā nav kvalificējama par uzņēmumu grupu minētā panta nozīmē, jo Nīderlandē reģistrēti advokāti nav pietiekami saistīti viens ar otru, lai tirgū darbotos vienādi, kas novestu pie konkurences nepieļaušanas to starpā (šajā sakarā skat. Tiesas 1995. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑96/94 Centro Servizi Spediporto, Recueil, I‑2883. lpp., 33. un 34. punkts).

114. Advokāta profesiju raksturo maza koncentrācija, izteikta neviendabība un liela iekšējā konkurence. Pietiekamas strukturālās savstarpējās saiknes trūkuma gadījumā nevar uzskatīt, ka advokātiem ir kolektīvs dominējošs stāvoklis Līguma 86. panta nozīmē (šajā sakarā skat. Tiesas 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 227. punkts, un 2000. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, I‑1365. lpp., 36. un 42. punkts). Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka advokātu sniegto pakalpojumu apgrozījums Nīderlandes juridisko pakalpojumu nozarē ir tikai 60 %, kas, ņemot vērā lielo advokātu biroju skaitu, nav noteicošs rādītājs par kolektīva dominējošā stāvokļa esamību (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Francija u.c./Komisija, 226. punkts, un Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, 42. punkts).

115. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tāda organizācija kā Nīderlandes Advokātu kolēģija nav nedz uzņēmums, nedz uzņēmumu grupa Līguma 86. panta nozīmē.

 Par ceturto jautājumu

116. Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz trešo jautājumu, ceturtais jautājums nav jāizskata.

 Par piekto jautājumu

117. Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz otro jautājumu, piektais jautājums nav jāizvērtē.

 Par sesto jautājumu

118. Ņemot vērā atbildes, kas sniegtas uz otro un trešo jautājumu, atbilde uz sesto jautājumu nav jāsniedz.

 Par septīto, astoto un devīto jautājumu

119. Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai advokātu un revidentu sadarbības sabiedrības aizlieguma, kā tas paredzēts Samenwerkingsverordening 1993, saderība ar Kopienu tiesībām ir izvērtējama saskaņā ar Līguma noteikumiem, kas garantē tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Ar astoto un devīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāds aizliegums ir uzņēmējdarbības veikšanas tiesību un/vai pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, bet apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tāds ierobežojums ir pamatots.

120. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Līguma 52. un 59. pants ir jāievēro arī tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kam nav publisks raksturs un kura mērķis ir kolektīvā veidā reglamentēt pašnodarbināto darbību un pakalpojumu sniegšanu. Personu pārvietošanās brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļu atcelšana starp dalībvalstīm tiktu apdraudēta, ja sākotnēji valsts radīto barjeru atcelšana tiktu neitralizēta ar šķēršļiem, kas izriet no tādu apvienību vai organizāciju juridiskās autonomijas īstenošanas, kas nav publisko tiesību subjekti (skat. Tiesas 1974. gada 12. decembra spriedumu lietā 36/74 Walrave un Koch, Recueil, 1405. lpp., 17., 18., 23. un 24. punkts; 1976. gada 14. jūlija spriedumu lietā 13/76 Donà, Recueil, 1333. lpp., 17. un 18. punkts; 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 83. un 84. punkts, un 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑281/98 Angonese, Recueil, I‑4139. lpp., 32. punkts).

121. Šādos apstākļos Tiesa var izvērtēt, vai Līguma noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību ir piemērojami tādam tiesiskajam regulējumam kā Samenwerkingsverordening 1993.

122. Pieņemot, ka noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un/vai par pakalpojumu sniegšanas brīvību ir piemērojami visa veida advokātu un revidentu sadarbības sabiedrību aizliegumam, kā tas noteikts Samenwerkingsverordening 1993, un ka tas ir vienas un/vai abu brīvību ierobežojums, šāds ierobežojums katrā ziņā šķiet pamatots ar apsvērumiem, kas minēti šī sprieduma 97.–109. punktā.

123. Tādēļ uz septīto, astoto un devīto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Līguma 52. un 59. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Samenwerkingsverordening 1993, kurā aizliegtas visa veida advokātu un revidentu sadarbības sabiedrības, jo tāds regulējums pamatoti uzskatāms par vajadzīgu, lai pienācīgi praktizētu advokāta profesijā atbilstoši tam, kā tā ir reglamentēta attiecīgajā valstī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

124. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Nīderlandes, Dānijas, Vācijas, Francijas, Luksemburgas, Austrijas, Portugāles, Zviedrijas un Lihtenšteinas Firstistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1999. gada 10. augusta spriedumu iesniedza Raad van State, nospriež:

1)      tādi noteikumi par advokātu un citu brīvo profesiju pārstāvju sadarbību kā Samenwerkingsverordening 1993 (1993. gada noteikumi par sadarbību), kurus pieņēmusi tāda organizācija kā Nederlandse Orde van Advocaten (Nīderlandes Advokātu kolēģija), ir uzskatāmi par uzņēmumu apvienības pieņemtu lēmumu EK līguma 85. panta 1. punkta (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkts) nozīmē;

2)      ar tādu valsts tiesisko regulējumu kā Samenwerkingsverordening 1993, ko ir pieņēmusi tāda organizācija kā Nederlandse Orde van Advocaten, netiek pārkāpts EK līguma 85. panta 1. punkts, jo šī organizācija varēja pamatoti uzskatīt, ka minētais tiesiskais regulējums par spīti tā konkurenci ierobežojošām sekām ir vajadzīgs, lai pienācīgi praktizētu advokāta profesijā, kā tā ir reglamentēta attiecīgajā dalībvalstī;

3)      tāda organizācija kā Nederlandse Orde van Advocaten nav nedz uzņēmums, nedz uzņēmumu grupa EK līguma 86. panta (jaunajā redakcijā – EKL 82. pants) nozīmē;

4)      Līguma 52. un 59. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 43. un 49. pants) pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Samenwerkingsverordening 1993, kurā aizliegtas visa veida advokātu un revidentu sadarbības sabiedrības, jo tāds regulējums var tikt pamatoti uzskatīts par vajadzīgu, lai pienācīgi praktizētu advokāta profesijā, kā tā ir reglamentēta attiecīgajā valstī.

Rodríguez Iglesias

Jann

Macken

Colneric

von Bahr

Gulmann

Edward

La Pergola

Puissochet

Wathelet

Schintgen

Skouris

Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 19. februārī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.