TIESAS SPRIEDUMS

1980. gada 29. oktobrī (*)

Izoglikoze – Ražošanas kvotas

Lieta 138/79

ASRoquette Frères, kura juridiskā adrese ir Lestremā [Lestrem] (Padekalē departaments) un kuru pārstāv ģenerāldirektora vietnieks Žerārs Ruso [Gérard Rousseaux] un viņa palīgs Marsels Verūns [Marcel Veroone], partneris advokātu birojā Veroon‑Freyria‑Letartre‑Paillusseau‑Hoste‑Dutat, kas ir Lilles advokātu kolēģijas advokātu birojs, un kurš norādījis adresi Luša [Loesch], avocat, birojā, 2, rue Goethe,

prasītājs,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv ģenerāldirektors Frančesko Paseti-Bombardella [Francesco Pasetti-Bombardella], kam palīdz Rolāns Bībers [Roland Bieber], Juridiskā dienesta galvenais administrators, kā arī profesors Pjērs Anrī Tetgens [Pierre Henri Teitgen], un kas norādījis adresi Luksemburgā, Eiropas Parlamenta ģenerālsekretariātā,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Kopienu Padomi, ko pārstāv Juridiskā dienesta direktors Daniels Viņjē [Daniel Vignes], kam palīdz Artūrs Brautigems [Arthur Brautigam] un Hanss Joahims Glēzners [Hans‑Joachim Glaesner], pārstāvji, Hamburgas Advokātu kolēģijas advokāts Hanss Jirgens Rābe [Hans‑Jurgen Rabe], profesors Žans Buluā [Jean Boulouis], Parīzes Tiesību, ekonomikas un sociālo zinātņu universitātes [Université de droit, d’économie et de sciences sociales de Paris] goda dekāns, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Eiropas Investīciju bankas Juridiskā departamenta direktora Duglasa Fontēna [Douglas Fontein] birojā, 100, bd Konrad Adenauer, Kirchberg,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv tās juriskonsults P. Gilsdorfs [P. Gilsdorf], pārstāvis, kuram palīdz Juridiskā dienesta loceklis Žaks Delmolī [Jacques Delmoly], un kas norādījusi adresi Komisijas juriskonsulta Mario Červino [Mario Cervino] birojā, Jean Monnet ēkā, Kirchberg,

par prasību atcelt Padomes 1979. gada 25. jūnija Regulu Nr. 1293/79 (OV L 162, 10. lpp.) tiktāl, ciktāl tā groza Padomes Regulu Nr. 1111/77, kurā noteiktas kopējas normas attiecībā uz izoglikozi, kas prasītājam nosaka ražošanas pamatkvotu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kučers [H. Kutscher], palātu priekšsēdētāji P. Peskatore [P. Pescatore] un T. Kopmanss [T. Koopmans], tiesneši Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], A. O’Kīfs [A. O’Keeffe], Dž. Bosko [G. Bosco], Ā. Tufē [A. Touffait] un O. Dūe [O. Due],

ģenerāladvokāts G. Reišls [G. Reischl],

sekretārs A. van Houte [A. van Houtte]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 1979. gada 31. augustā, Francijā reģistrēts uzņēmums, kas citastarp ražo izoglikozi, lūdza Tiesu atzīt par spēkā neesošām ražošanas kvotas, kas noteiktas Padomes 1979. gada 25. jūnija Regulā Nr. 1293/79 (II pielikumā), ar kuru grozīta Regula Nr. 1111/77, kurā noteiktas kopējas normas attiecībā uz izoglikozi (OV L 162, 10. lpp., ar kļūdu labojumu OV L 176, 37. lpp.). No prasības pieteikumā izteiktajiem apsvērumiem ir skaidrs, ka tā ir prasība atcelt Regulu Nr. 1293/79 tiktāl, ciktāl tā nosaka ražošanas kvotas izoglikozei.

2        Savas prasības atbalstam prasītājs starp dažādiem argumentiem min arī vienu formālu pamatu, kurā lūgts atzīt par spēkā neesošām ražošanas kvotas, kas noteiktas minētajā regulā, pamatojoties uz to, ka Regulu Nr. 1293/79 Padome ir pieņēmusi bez Parlamenta atzinuma, kas paredzēts EEK līguma 43. panta 2. punktā, un tas ir būtisku formas prasību pārkāpums šā līguma 173. panta izpratnē.

3        Ar 1980. gada 16. janvāra rīkojumu Tiesa atļāva Parlamenta iestāšanos lietā prasītāja prasījumu, kas pamatoti ar būtisku formas prasību pārkāpumu, atbalstam. Ar 1980. gada 13. februāra rīkojumu Tiesa atļāva arī Komisijas iestāšanos lietā Padomes prasījumu atbalstam.

4        Padome uzskata, ka gan prasība, gan iestāšanās lietā, atbalstot prasītāju, nav pieņemamas. Pakārtoti tā lūdz prasību atzīt par nepamatotu.

5        Pirms jautājuma par nepieņemamību, ko izvirzījusi Padome, un pamatu, uz kuriem atsaucas prasītājs, izskatīšanas ir lietderīgi īsi atgādināt apstrīdētās regulas pieņemšanas vēsturi un saturu.

6        Ar 1978. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 103 un 145/77 Royal Scholten Honig (Holdings) Ltd./Intervention Board for Agricultural Produce; Tunnel Refineries Ltd./Intervention Board for Agricultural Produce (Recueil, 2037. lpp.) Tiesa nolēma, ka Padomes 1977. gada 17. maija Regula, kurā noteiktas kopējas normas attiecībā uz izoglikozi (OV L 134, 4. lpp.), nav spēkā tiktāl, ciktāl Regulas 8. un 9. pantā izoglikozes ražošanai paredzēta ražošanas nodeva piecu norēķina vienību apmērā par 100 kilogramiem sausās masas laika posmā, kas atbilda 1977./1978. cukura tirdzniecības gadam. Tiesa noskaidroja, ka iepriekš minētajos pantos noteiktā sistēma neatbilst vispārējam vienlīdzības principam (šajos gadījumos – attiecībā uz cukura ražotājiem un izoglikozes ražotājiem), kas konkrētāk formulēts kā diskriminācijas aizliegums Līguma 40. panta 3. punktā. Tiesa tomēr vēl papildus norāda, ka tās spriedums ļauj Padomei brīvi veikt visus nepieciešamos pasākumus, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesībām, lai nodrošinātu saldinātāju tirgus pienācīgu darbību.

7        Pēc šā sprieduma Komisija 1979. gada 7. martā iesniedza Padomei Regulas Nr. 1111/77 grozījumu priekšlikumu. Padome 1979. gada 19. marta vēstulē, ko Parlaments saņēma 22. martā, lūdza Parlamenta atzinumu saskaņā ar Līguma 43. panta 2. punkta trešo daļu. Vēstulē Parlamentam Padome raksta:

“Šis priekšlikums sagatavots, ņemot vērā stāvokli, kas radies pēc Tiesas 1978. gada 25. oktobra sprieduma, pirms stājas spēkā jauno pasākumu sistēma saldinātāju tirgus regulēšanai, kurai jāstājas spēkā 1980. gada 1. jūlijā [..]. Tā kā šai regulai jātiek piemērotai no 1979. gada 1. jūlija, Padome vēlētos, lai Parlaments savu atzinumu sniegtu jau aprīļa sesijas laikā.”

8        Konsultāciju steidzamību, ko savā vēstulē pieprasa Padome, noteica tas, ka minētās regulas grozījumu priekšlikums būtībā bija paredzēts, lai novērstu nevienlīdzību attieksmē pret cukura ražotājiem un izoglikozes ražotājiem, ieviešot izoglikozes ražošanā noteikumus, kuri būtu līdzīgi tiem noteikumiem, kādi līdz 1980. gada 30. jūnijam tika piemēroti cukura ražošanai saskaņā ar kopējā cukura tirgus izveidošanu, ko noteikusi Padomes 1974. gada 19. decembra Regula Nr. 3330/74 (OV L 369, 1. lpp.). It īpaši tas bija jautājums par to izoglikozes ražošanas kvotu pagaidu noteikšanu līdz šim laikam, kuras bija jāpiemēro, sākot ar 1979. gada 1. jūliju, kad sākās jaunais cukura tirdzniecības gads.

9        Parlamenta priekšsēdētājs tūlīt ar šo jautājumu vērsās Lauksaimniecības komisijā izskatīšanai pēc būtības, kā arī Budžeta komisijā, lai noskaidrotu tās viedokli. Budžeta komisija 1979. gada 10. aprīlī sniedza atzinumu Lauksaimniecības komisijai. 1979. gada 9. maijā Lauksaimniecības komisija pieņēma sava referenta rezolūcijas projektu. Lauksaimniecības komisijas pieņemtais ziņojums un rezolūcijas projekts tika apspriests 1979. gada 10. maijā Parlamenta sēdes laikā. 11. maija sēdē Parlaments noraidīja rezolūcijas projektu un nosūtīja to Lauksaimniecības komisijai otrreizējai izvērtēšanai.

10      Parlamentārajai sesijai, kas notika no 1979. gada 11. līdz 17. maijam, bija jābūt pēdējai sesijai pirms tiešās vispārējās vēlēšanās ievēlētā Parlamenta sēdes, kā tas paredzēts aktā, ar kuru tiešās vispārējās Parlamenta pārstāvju vēlēšanas noteiktas 1979. gada 17. jūlijā. Parlamenta birojs 1979. gada 1. marta sanāksmē nolēma neparedzēt nevienu papildu sesiju laikā starp maija un jūlija sesiju. Tomēr tika precizēts, ka:

“ Birojs paplašinātā sastāvā [..]

–        uzskata – ja Padome vai Komisija uzskata par nepieciešamu paredzēt papildu sesiju, atbilstoši Reglamenta 1. panta 4. punktam tās var pieprasīt Parlamenta sasaukšanu. Protams, šai sesijai jābūt veltītai vienīgi tam, lai apspriestu ziņojumus, kas pieņemti pēc steidzamām apspriedēm.”

1979. gada 10. maija sanāksmes laikā birojam sava nostāja bija jāapstiprina šādi:

–        “Birojs apstiprina savu nostāju, kas pieņemta iepriekšminētajā sanāksmē, kurā tas nolēmis neparedzēt papildu sesiju starp pašreizējā Parlamenta pēdējo sesiju un tiešās vispārējās vēlēšanās ievēlētā Parlamenta sēdi, ar nosacījumu, ka vienmēr, kad vairākums pašreizējo Parlamenta locekļu, Padome vai Komisija vēlētos organizēt papildu sesiju, tie varētu pieprasīt tās sasaukšanu saskaņā ar Reglamenta 1. panta 4. punkta noteikumiem.

–        Ņemot vērā EEK līguma 139. panta noteikumus, birojs nolemj: ja priekšsēdētājam tiek iesniegts šāds pieprasījums, birojs paplašinātā sastāvā sanāk, lai lemtu par turpmākajām darbībām.”

11      Padome 1979. gada 25. jūnijā bez Parlamenta atzinuma pieņēma Komisijas izstrādāto regulu, kas tādējādi kļuva par Regulu Nr. 1293/79, ar kuru groza Regulu Nr. 1111/77. Trešā atsauce Regulas Nr. 1293/79 preambulā norāda uz apspriedēm ar Parlamentu. Padome tomēr ņēma vērā Parlamenta atzinuma trūkumu, Regulas preambulas trešajā apsvērumā norādot, ka “Eiropas Parlaments, ar kuru 1979. gada 16. martā notika apspriedes par Komisijas priekšlikumu, maija sesijā nav sniedzis par to savu atzinumu un šo jautājumu ir nodevis atzinuma sniegšanai jaunajam Parlamentam”.

12      Tiesai tiek prasīta Regulas Nr. 1293/79 atcelšana tiktāl, ciktāl tā groza Regulu Nr. 1111/77.

 Prasības pieņemamība

13      Pēc Padomes domām, prasība nav pieņemama, jo tā vērsta pret Regulu un Līguma 173. panta 2. punkta nosacījumi nav izpildīti. Apstrīdētais akts nav uzskatāms par lēmumu regulas formā un neattiecas uz prasītāju ne tieši, ne individuāli. Prasītājs savukārt uzsver, ka apstrīdētā regula ir uzskatāma par individuālu lēmumu kopumu, no kura viens lēmums ir pieņemts attiecībā uz viņu un skar viņu tieši un individuāli.

14      Regulas Nr. 1111/77 9. panta 1., 2. un 3. punkts, kas grozīti ar Regulas Nr. 1293/79 3. pantu, nosaka:

“1. Pamatkvotu piešķir katram Kopienā dibinātam izoglikozes ražotājuzņēmumam uz laiku, kas noteikts 8. panta 1. punktā.

Neierobežojot 3. punkta piemērošanu, šāda uzņēmuma pamatkvotai jābūt divreiz lielākai par uzņēmuma produkcijas apjomu, kā noteikts Regulā, laika posmā no 1978. gada 1. novembra līdz 1979. gada 30. aprīlim.

2. Katram uzņēmumam, kam ir pamatkvota, tiek piešķirta arī maksimālā kvota, kas ir vienāda ar pamatkvotu, kurai savukārt tiek piešķirts kāds koeficients. Koeficienta lielums ir noteikts Regulas (EEK) Nr. 3330/74 25. panta 2. punkta otrajā daļā un ir derīgs laika posmā no 1979. gada 1. jūlija līdz 1980. gada 30. jūnijam.

3. Pamatkvota, kas noteikta 1. pantā, ja nepieciešams, tiek koriģēta tā, lai saskaņā ar 2. punktu noteiktā maksimālā kvota

–        nepārsniegtu 85 %,

–        nebūtu mazāka par 65 %

no konkrētā uzņēmuma tehniskās ražošanas tehniskās jaudas vienā gadā.”

15      Kā noteikts 9. panta 4. punktā, pamatkvotas, kas noteiktas saskaņā ar 1. un 3. punktu, tiek piešķirtas katram uzņēmumam atsevišķi, kā norādīts II pielikumā. Šajā pielikumā, kas ir 9. panta būtiska sastāvdaļa, noteikts, ka prasītāja pamatkvota ir 15 887 tonnas.

16      Tātad Regulas Nr. 1111/77 9. panta 4. punkts (attiecīgi grozīts ar Regulas Nr. 1293/79 3. pantu) saistībā ar II pielikumu piemēro 9. panta 1. līdz 3. punktā noteiktos kritērijus katram no attiecīgajiem uzņēmumiem, uz kuriem šie kritēriji attiecas un kurus tātad tie skar tieši un individuāli. Tādējādi Regula Nr. 1293/79 ir uzskatāma par tādu, attiecībā pret kuru uzņēmumi, kas saistīti ar izoglikozes ražošanu, var iesniegt prasību to atcelt saskaņā ar Līguma 173. panta 2. punktu.

 Par Parlamenta iestāšanās lietā pieņemamību

17      Padome apšauba Parlamenta iespēju brīvprātīgi iestāties lietā, kas tiek izskatīta Tiesā. Pēc Padomes domām, tiesības iestāties lietā ir pielīdzināmas prasījuma tiesībām, kādas Parlamentam saskaņā ar Līgumu nav piešķirtas. Šajā ziņā jāpiebilst, ka Līguma 173. pantā Parlaments nav minēts starp tām iestādēm, kurām ir tiesības prasīt atcelt tiesību aktu, un ka Tiesas Statūtu 20. pantā Parlaments nav minēts arī starp tām iestādēm, kuras var sniegt savus apsvērumus saskaņā ar 177. pantā noteikto procedūru tiesvedībās par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

18      Tiesas Statūtu 37. pants nosaka:

“Dalībvalstis un Kopienas iestādes var iestāties lietās, ko izskata Tiesa.

Tādas tiesības ir arī visām citām personām, kas konstatē, ka Tiesā iesniegtas lietas iznākums skar to intereses, ja vien tā nav lieta starp dalībvalstīm, starp Kopienu iestādēm vai starp dalībvalstīm, no vienas puses, un Kopienu iestādēm, no otras puses.

Argumenti, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumu.”

19      Minētā panta 1. punktā ir noteikts, ka visām Kopienas iestādēm ir tiesības iestāties lietā. Nevar ierobežot vienas iestādes tiesību izmantošanu, tādējādi neietekmējot tās institucionālo stāvokli, kāds paredzēts Līgumā, īpaši 4. panta 1. punktā.

20      Pakārtoti Padome apgalvo, ka pat tad, ja būtu jāatzīst Parlamenta tiesības iestāties lietā, tās būtu atkarīgas no intereses celt prasību. Šādu interesi, bez šaubām, var prezumēt, taču tas neliedz Tiesai vajadzības gadījumā pārliecināties par šādas intereses esamību. Pēc Padomes domām, ja šajā gadījumā Tiesa to darītu, tad tās secinājums būtu tāds, ka Parlamentam trūkst intereses attiecībā uz tiesvedības iznākumu.

21      Šis pamats ir jānoraida kā neatbilstošs Tiesas Statūtu 37. pantam. Lai gan Tiesas Statūtu 37. panta otrajā daļā noteikts, ka personas, kas nav valstis un iestādes, var iestāties lietas izskatīšanā Tiesā tikai tad, ja lietas iznākums skar to intereses, tiesības iestāties lietā, kas 37. pantā tiek atzītas iestādēm, tātad arī Parlamentam, nav pakļautas šim nosacījumam.

 Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

22      Kā jau iepriekš minēts, Tiesa spriedumā apvienotajās lietās 103 un 145/77 ir atzinusi, ka Regula Nr. 1111/77 pārkāpj vispārējo vienlīdzības principu. Kā konstatēja Tiesa, lai gan cukura un izoglikozes ražotāji bija līdzīgā situācijā, tomēr izoglikozes ražotājiem tika noteikta acīmredzami lielāka nodeva. Pēc šī sprieduma Padome ar Regulu Nr. 1293/79 grozīja Regulu Nr. 1111/77, lai izoglikozes ražošanā ieviestu tādu pašu kvotu sistēmu, kāda tiek piemērota cukura ražotājiem.

23      Prasītājs apgalvo, ka arī jaunā regula pārkāpj vienlīdzības principu. Pēc viņa domām, šī regula vienlaicīgi dažādām situācijām piemēro vienādus noteikumus un uztur starp abām kārtībām atšķirības, kuru rezultātā identās situācijās pastāv nevienlīdzīga attieksme.

24      Fakts, ka prasītājs uzskata par iespējamu abus argumentus izvirzīt vienlaikus, atklāj, cik sarežģīta ir situācija, kad izoglikozes un cukura tirgus apstākļi ir līdzīgi, taču nav identi.

25      Ja Padomei, īstenojot Kopienas lauksaimniecības politiku, ir jāizvērtē sarežģīta ekonomiskā situācija, tai ir rīcības brīvība ne tikai attiecībā uz veicamo pasākumu veidu un apjomu, bet zināmā mērā arī uz pamatfaktu konstatāciju – tādā nozīmē, ka vajadzības gadījumā Padomei ir tiesības pamatoties tikai uz vispārīgiem konstatējumiem. Izvērtējot šo pilnvaru izmantojumu, Tiesai tikai jāpārliecinās, vai to izmantošanā nav pieļauta acīmredzama kļūda, vai tās nav izmantotas ļaunprātīgi, kā arī vai minētā iestāde nav acīmredzami pārkāpusi savas pilnvaras.

26      Ņemot vērā, ka izoglikozes ražošana veicināja cukura pārpalikuma veidošanos un ka Padomei bija tiesības šo ražošanu ierobežot, Padomei bija ļauts lauksaimniecības politikā veikt pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ņemot vērā apstākļu līdzību abos tirgos un savstarpējo atkarību, kā arī izoglikozes tirgus specifiku.

27      Vēl jo vairāk to apstiprina tas, ka šajā sarežģītajā situācijā, kuru Kopienas cukura politikai bija radījušas izoglikozes ražošanas sekas, Padomei īsā laika posmā bija jāizstrādā pārejas noteikumi jaunajam tirgum, kas strauji attīstījās. Šajos apstākļos nav pierādīts, ka, piemērojot Regulu Nr. 1293/79, Padome būtu pārkāpusi savas pilnvaras.

 Par samērīguma principa pārkāpumu

28      Pēc prasītāja domām, Regulas Nr. 1111/77 II pielikumā viņam noteiktā kvota nepārprotami nav pietiekama. Nosakot kvotas pēc produkcijas apjoma, kāds sasniegts no 1978. gada 1. novembra līdz 1979. gada 30. aprīlim, nav ņemtas vērā ne sezonālās izmaiņas, ne fakts, ka šajā laika posmā ražošana tika ierobežota sakarā ar nenoteiktību, kādā atradās prasītājs, gan saistībā ar sistēmu, kas Kopienai bija jāievieš pēc Tiesas sprieduma iepriekš minētajās lietās, gan Francijas varas iestāžu nostājas dēļ, jo tās neakceptēja izoglikozes lietošanu līdz pat 1979. gada 9. augusta lēmumam. Iespējamā kvotu korekcija atkarībā no ikgadējās tehniskās ražošanas jaudas radīja neizdevīgu situāciju tiem uzņēmumiem, kuri, tāpat kā prasītājs, atlika jaunu investīciju ieguldīšanu līdz situācijas noskaidrošanai. Šīs kvotas jebkādu konkurenci padara tikai šķietamu.

29      Šajā ziņā jāuzsver, ka kvotu noteikšana, pamatojoties uz atskaites periodu, ir parasta Kopienas tiesību procedūra, un tā ir piemērota, lai vajadzības gadījumā kontrolētu ražošanu noteiktā sektorā. Turklāt prasītājs nav sniedzis nekādus pierādījumus savam apgalvojumam par to, ka viņš ir ierobežojis ražošanas apjomu. Jāpiebilst, ka pēc minētā sprieduma pasludināšanas ražošanas nodevas sākotnējā veidā vairs nevarēja piemērot.

30      Jebkurā gadījumā no Padomes nevar prasīt, lai tā ņemtu vērā katra individuālā uzņēmuma motīvus, tirdzniecības iespējas un iekšējo politiku, kad tā pieņem vispārēji svarīgus tiesību aktus, lai novērstu to, ka nekontrolēta izoglikozes ražošana apdraud Kopienas cukura politiku.

31      Visbeidzot, tā kā prasītājs nav izmantojis visu noteikto kvotu apjomu laika posmā, kas atbilst cukura tirdzniecības gadam, tas nevar sūdzēties par viņa konkurences iespēju ierobežošanu ar tam piešķirtajām kvotām.

 Par būtisku formas prasību pārkāpumu

32      Prasītājs un Parlaments savā iestāšanās [rakstā] uzsver, ka grozītā Regula Nr. 1111/77, ko Padome pieņēmusi, neievērojot Līguma 43. panta 2. daļā paredzēto apspriežu procedūru, ir uzskatāma par spēkā neesošu, jo ir pārkāptas būtiskas formas prasības.

33      Apspriedes, kas paredzētas 43. panta 2. punkta trešajā daļā, kā arī citos līdzīgos Līguma noteikumos, ir uzskatāmas par līdzekli, kas ļauj Parlamentam reāli piedalīties Kopienas likumdošanas procesā. Šādas pilnvaras ir būtisks Līgumā ietvertā iestāžu līdzsvara elements. Kaut arī nepilnīgi, bet Kopienas līmenī tas atspoguļo demokrātijas pamatprincipu, saskaņā ar kuru tautas pārstāvji piedalās lēmumu pieņemšanas procesos ar Parlamenta pārstāvniecības starpniecību. Regulāras apspriedes ar Parlamentu Līgumā paredzētajos gadījumos uzskatāmas par būtisku formalitāti, kuras neievērošana padara attiecīgo tiesību aktu par spēkā neesošu.

34      Šajā ziņā jānorāda, ka minētās prasības ievērošana ietver arī Parlamenta viedokļa paušanu. Nevar uzskatīt, ka tā ir izpildīta, Padomei tikai pieprasot atzinumu. Tātad Padome starp citām Regulas Nr. 1293/79 preambulas norādēm ir kļūdaini iekļāvusi norādi par apspriedēm ar Parlamentu.

35      Padome nav apstrīdējusi, ka apspriedes ar Parlamentu ir būtisks procedūras noteikums. Tomēr Padome uzskata, ka šajos apstākļos Parlaments ar savu rīcību padarīja šīs prasības ievērošanu par neiespējamu, un tādēļ atsaukšanās uz pārkāpumu nav pamatota.

36      Neskarot galvenos jautājumus, kas izriet no Padomes argumentācijas, var konstatēt, ka 1979. gada 25. jūnijā, bez Parlamenta atzinuma pieņemot Regulu Nr. 1293/79, kas grozīja Regulu Nr. 1111/77, Padome vēl nebija izmantojusi visas iespējas iegūt iepriekšēju Parlamenta atzinumu. Pirmkārt, Padome nebija pieprasījusi ārkārtas procedūras piemērošanu, kas noteikta Parlamenta Reglamentā, lai gan tajā pašā laikā citās jomās un attiecībā uz citiem regulu projektiem ir šo procedūru izmantojusi. Otrkārt, Padome varēja izmantot iespēju, kas tai dota Līguma 139. pantā, proti, lūgt Parlamenta sesijas ārpuskārtas sasaukšanu, it īpaši tādēļ, ka Parlamenta birojs 1979. gada 1. martā un 10. maijā bija pievērsis Padomes uzmanību šai iespējai.

37      Tātad, iztrūkstot Parlamenta atzinumam, kas paredzēts Līguma 43. pantā, Regula Nr. 1293/79, ar kuru grozīta Regula Nr. 1111/77, jāatceļ, neierobežojot Padomes pilnvaras pēc šī sprieduma veikt visus atbilstošos pasākumus saskaņā ar Līguma 176. panta 1. punktu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

38      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      atcelt Regulu Nr. 1293/79 (OV L 162, 10. lpp., ar kļūdu labojumu OV L 176, 37. lpp.), ar kuru grozīta Regula Nr. 1111/77 (OV L 134, 4. lpp.);

2)      katras lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1980. gada 29. oktobrī.

* Tiesvedības valoda – franču.