PIELIKUMS

I.   PĀRSKATS PAR MONREĀLAS PROTOKOLĀ IETVERTO BŪTISKA LIETOJUMA JĒDZIENU

Monreālas protokols ir globāls nolīgums, kas stājās spēkā 1989. gadā, ar mērķi pakāpeniski pielikt punktu Zemes ozona slāni noārdošu ķimikāliju izmantošanai. Šā starptautiskā līguma rezultātā tika sekmīgi izskausta ozona slānu noārdošo vielu izmantošana lietojumos ar vislielākajām emisijām, izņemot noteiktus būtiskus lietojumus. Tika atzīts, ka dažu lietojumu gadījumā pakāpeniska izmantošanas izbeigšana prasītu ilgāku laiku un tāpēc būtu realizējama ārpus saskaņotā pakāpeniskās izbeigšanas grafika. Tāpēc 1992. gadā Monreālas protokola puses nolēma (1), ka vielas lietojums ir uzskatāms par būtisku tikai tad, ja

a)	tas ir nepieciešams veselībai, drošībai vai ir kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai (arī ar kultūru saistītos un intelektuālos aspektos) un

b)	nav pieejamas tehniski un ekonomiski izmantojamas alternatīvas vai aizstājēji, kas būtu pieņemami no vides un veselības viedokļa.

Turklāt puses nolēma, ka ražošana un patēriņš, ja tāds ir, būtu jāatļauj tikai tad, ja ir veikti visi ekonomiski realizējamie pasākumi, lai minimalizētu vielas būtisko lietojumu un jebkādas ar to saistītās šīs vielas emisijas, un viela pietiekamā daudzumā un kvalitātē nav pieejama no esošajiem noglabāto vai reciklēto vielu krājumiem.

Būtiskie lietojumi saskaņā ar Monreālas protokolu ietvēra vielas medikamentos, galvenokārt astmas inhalatoros, laboratoriskus un analītiskus lietojumus, lietojumus par procesu aģentiem, ugunsdzēsībā un par šķīdinātājiem aerokosmiskām vajadzībām. Vielu izmantojums šajos būtiskajos lietojumos tika minimalizēts ar dažādām metodēm un nosacījumiem. Tomēr Monreālas protokola būtisko lietojumu kritēriji nav sīkāk precizēti ne protokolā, ne arī kādos norādījumos.

Monreālas protokolu bieži uzskata par vienu no veiksmīgākajiem daudzpusējiem vides nolīgumiem. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka tas aptver salīdzinoši nedaudzas ķimikālijas un ir piemērojams pasaules mērogā. Katrā ziņā Monreālas protokolā izmantotie būtisko lietojumu kritēriji nav pietiekami vispārīgi, lai tos varētu izmantot visos relevantajos ES tiesību aktos, kas attiecas uz ķimikālijām.

II.   KĀDS IR KONKRĒTAIS NOVĒRTĒJAMAIS LIETOJUMS?

Jebkura novērtējuma izejas punkts ir konkrētā ķimikālijas lietojuma un tā tvēruma apzināšana, par pamatu ņemot šeit norādītos elementus.

—	Galvenās lietojuma īpatnības un process, kurā konkrētais lietojums noder (piemēram, kāds ir lietojums, kā ķimikālija tiek lietota un kurš to dara).

—

Vielas tehniskā funkcija šajā lietojumā, proti, kādu lomu viela pilda atsevišķi, maisījumā, izstrādājumā vai ražošanas procesā; šādu funkciju piemēri: pārstrādes palīglīdzeklis, ekstrakcijas šķīdinātājs, attaukošanas līdzeklis, korozijas inhibitors, plastifikators, antioksidants, krāsviela u. c. ECHA lietojumu deskriptoru sistēma (2) , ko izmanto vielu reģistrācijai saskaņā ar REACH, var veidot tehnisko funkciju apraksta pamatu, tomēr lietojuma apraksts var būt jāpapildina ar sīkāku informāciju, it sevišķi par vielas tehniskajiem raksturlielumiem un lietojumā nodrošinātajām īpašībām (piem., tīrīšanas līdzeklis, kam ir šķidrumu virsmas spraigumu mazinošas īpašības).

—

Lietojuma konteksts, konkrētāk, — kādi galaprodukti vai pakalpojumi izriet no vielas lietojuma; — vielas nepieciešamība lietojumā (piem., vai galaprodukts vai process lietotājam savu pakalpojumu var nodrošināt arī bez šīs vielas); — nosakot, vai šis vielas lietojums ir nepieciešams veselībai vai drošībai vai ir kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai (piemēram, vai tirgū ir dažādi produkti, kas to pašu pakalpojumu var nodrošināt bez vielas vai bez vielas nodrošinātās tehniskās funkcijas) — vajadzība pēc galaprodukta tehniskās funkcijas un tas, kā to ietekmē produkta ražošanā izmantotās vielas tehniskā funkcija; — lietojuma un/vai galaprodukta aspektu kopums (piem., nosacījumi, prasības, tehniskais sniegums), kas sagādā kontekstu, kurā var novērtēt alternatīvas un aizstājamību ar alternatīvu (piem., sakopotas prasības, kuras izpildot vielas lietojuma nodrošinātais pakalpojums un funkcija ir līmenī, kas ir vajadzīgs un pieņemams sabiedrībai). Lietojuma tvērums būtu jānosaka pietiekami šaurs, lai varētu pierādīt alternatīvu trūkumu; — sīkāka informācija par to, kā viela tiek lietota, un par dažādām ar lietošanu saistītām darbībām/uzdevumiem, arī ekspozīcijas scenārijiem un attiecīgajiem riska pārvaldības pasākumiem un izmantošanas nosacījumiem (no cilvēka veselības un vides viedokļa).

Kad konkrētā lietojuma tvērums ir noteikts, tas būtu jāatspoguļo lietojuma aprakstā — pietiekami sīki, lai varētu pārliecināties, ka ir izpildīti būtiska lietojuma kritēriji. Lietojuma aprakstā ieteicams iekļaut šādus elementus:

—	lietojuma apraksts sasaistē ar galaproduktu vai pakalpojumu, ko lietojums dara iespējamu;

—	lietojuma apraksts sasaistē ar tā nepieciešamību veselībai vai drošībai vai kritisku svarīgumu sabiedrības funkcionēšanai (piem., tehniskā funkcija un kāpēc tā nepieciešama galaproduktam, norādot arī lietojuma kontekstu);

—	lietojuma apraksts sasaistē ar alternatīvu analīzi (piem., īpašības lietojumā un galaproduktos, alternatīvu analīzei vajadzīgais konteksts);

—	lietojuma apraksts sasaistē ar ekspozīcijas scenārijiem (piem., vai noteiktas lietojuma daļas norit slēgtā sistēmā), ko papildina attiecīgie lietojuma, ekspozīcijas un emisiju minimalizēšanas pasākumi.

III.   NOVĒRTĒJUMS, VAI LIETOJUMS IR SABIEDRĪBAI BŪTISKS

Šajā sadaļā sniegti norādījumi, kā veikt novērtējumu pēc būtiska lietojuma kritērijiem. Šo jēdzienu ieviešot konkrētā tiesību aktā, attiecīgajā tiesību aktā jānosaka novērtēšanas un lēmumu pieņemšanas procedūras, struktūras un aktori. Lai gan abi 2.1. sadaļā izklāstītie būtiska lietojuma kritēriji būtu jāvērtē atsevišķi, tie var būt viens no otra atkarīgi. Novērtējums, vai lietojums ir nepieciešams veselībai vai drošībai vai kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai, varētu ietekmēt alternatīvu novērtējumu un otrādi. IV sadaļā aprakstīts, kā noteikt nosacījumus lietojumam, kura būtiskums ir pierādīts.

a.   Nebūtisku lietojumu atfiltrēšana

Būtiska lietojuma kritēriju kumulatīvais raksturs un to strukturēts novērtējums (kritēriju pa kritērijam) dod iespēju katrā posmā izslēgt lietojumus, kas nav kvalificējami kā būtiski, bez nepieciešamības pilnībā novērtēt atbilstību visiem pārējiem kritērijiem. Tas dod iespēju pilnībā izmantot šā jēdziena vienkāršošanas un efektivitātes potenciālu (sk. pārskata attēlu tālāk).

Principā, lai secinātu, ka lietojums nav būtisks, pietiek ar to, ka tas neatbilst vienam no abiem kumulatīvajiem kritērijiem. Lietojumus, kas neatbilst atsevišķam kritērijam, var atfiltrēt, un atlikušā kritērija tālāku novērtēšanu var izbeigt, kas var būt efektīvi un vienkārši. Tajā pašā laikā secinājums, ka lietojums nav būtisks, būtu jāizdara ar pietiekamu pārliecību. Piemēram, ja pirmais kritērijs, pēc kā vērtē, ir nepieciešamība veselībai vai drošībai vai kritisks svarīgums sabiedrības funkcionēšanai un ja vērtējums ir acīmredzami negatīvs, tad, lai secinātu, ka lietojums nav būtisks, nav nepieciešams novērtēt arī alternatīvu trūkumu. Tāpat, ja pirmais kritērijs, pēc kā vērtē, ir pieņemamu alternatīvu trūkums un var viegli pierādīt, ka šim konkrētajam lietojumam ir pieņemamas alternatīvas, tad, lai secinātu, ka lietojums nav būtisks, nav nepieciešams novērtēt arī nepieciešamību veselībai vai drošībai vai kritisku svarīgumu sabiedrības funkcionēšanai.

Gluži pretēji — lai pierādītu, ka lietojums ir būtisks, ir jābūt izpildītiem abiem kritērijiem, līdz ar to ar secinājumu, ka ir izpildīts tikai viens kritērijs, nepietiek, lai secinātu, ka lietojums ir sabiedrībai būtisks.

1. attēls. Kā novērtēt, vai lietojums ir sabiedrībai būtisks

b.   Novērtēšana, vai lietojums ir nepieciešams veselībai vai drošībai vai ir kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai

Sabiedrības vajadzības, uz kurām attiecas šis kritērijs, apmierina tehniska funkcija, ko viskaitīgākā viela nodrošina konkrētā lietojumā un šā lietojuma kontekstā. Uzsvars liekams uz to, kas ir nepieciešams veselībai vai drošībai vai kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai, proti,

—

par nepieciešamiem veselībai vai drošībai vai kritiski svarīgiem sabiedrības funkcionēšanai būtu uzskatāmi tikai tādi viskaitīgāko vielu lietojumi, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu augstu veselības, drošības un/vai vides aizsardzības līmeni, vai kuru neesība radītu no sabiedrības viedokļa nepieņemamas sekas;

—	par nepieciešamām veselībai vai drošībai vai par kritiski svarīgām sabiedrības funkcionēšanai parasti nebūtu uzskatāmas tādas viskaitīgāko vielu tehniskās funkcijas, kuras galaprodukta lietotājam nodrošina tikai ar ērtumu, atpūtu, noformējumu vai luksusu saistītas īpašības.

Dažādiem lietojumiem var būt jāapsver dažādi kontekstualizācijas līmeņi. Dažkārt, lai secinātu, ka lietojums nav būtisks, pietiek tikai noteikt vielas tehnisko funkciju lietojumā, tomēr bieži vien ir jāņem vērā arī konteksts, kādā galaprodukts tiek izmantots un nodrošina pakalpojumu. Lai lietojumu uzskatītu par nepieciešamu veselībai vai drošībai vai kritiski svarīgu sabiedrības funkcionēšanai, atbildei uz abiem nākamajiem jautājumiem ir jābūt apstiprinošai.

i.	Vai viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija ir vajadzīga, lai galaprodukts nodrošinātu pakalpojumu?

ii.	Vai viskaitīgākās vielas lietojums atbilst vismaz vienam tālāk 2. vai 3. tabulā norādītajam elementam un līdz ar to izpilda kritēriju, ka tas ir nepieciešams veselībai VAI drošībai VAI ir kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai? (Jābūt izpildītai vismaz vienai no trim šā kritērija daļām.)

Galvenais jautājums ir tas, vai vielas tehniskā funkcija lietojumā vispār ir nepieciešama, lai galaprodukts varētu nodrošināt pakalpojumu vai nodrošināt pakalpojumam relevantas tehniskās īpašības. Ja tā nav, lietojums nav nepieciešams veselībai vai drošībai vai nav kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai.

Ja tehniskā funkcija ir vajadzīga, lai galaprodukts nodrošinātu pakalpojumu, novērtēšanu turpina, lai noteiktu, vai viskaitīgākās vielas lietošana ir nepieciešama veselībai vai drošībai vai kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai. Šajā novērtējumā parasti būs jāņem vērā arī plašāks konteksts, proti, kādā vidē galaprodukts vai tā nodrošinātais pakalpojums tiek izmantots (piemēram, slimnīcā vai mājās, vai rūpnieciskā vidē).

Nākamajās tabulās ir norādīts, ar kādiem elementiem var pierādīt un pārliecināties, ka lietojums ir nepieciešams veselībai vai drošībai (2. tabula) vai kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai (3. tabula). Katra elementa apraksta mērķis ir dot norādes un norādījumus, kā novērtējums veicams, lai palielinātu paredzamību un nodrošinātu tiesību aktu iekšējo un savstarpējo konsekvenci.

2. tabula. Neizsmeļošs to elementu saraksts, kas apraksta kritēriju “nepieciešams veselībai vai drošībai”, un orientējošs to lietojumu apraksts, kuri varētu katram elementam atbilst.

Elementi	Apraksts
Viskaitīgākās vielas lietojums ir nepieciešams veselībai vai drošībai, proti, vienam vai vairākiem no tālāk norādītajiem elementiem.
Slimību un tamlīdzīgu veselības problēmu risināšana	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir nepieciešama veselībai vai drošībai, piemēram, šādiem mērķiem: — nodrošināt higiēnu un tīrīšanu slimnīcās un līdzīgos apstākļos un situācijās, kad ir nepieciešams augsts dezinfekcijas līmenis, piemēram, ķirurģisku operāciju vajadzībām (parastos apstākļos, piemēram, mājsaimniecībās, šādas viskaitīgākās vielas izmantošana higiēnā un tīrīšanā nebūtu uzskatāma par nepieciešamu veselībai vai drošībai); — novērst slimību (arī zoonožu) pārnesi un nodrošināt to kontroli; — sniegt veselības aprūpi un novērst smagas slimības, arī garīgas slimības. “Slimības un tamlīdzīgas veselības problēmas” ir veselības traucējumi, kas negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti un ikdienas dzīvi un/vai ir apgrūtinoši simptomu un ārstēšanas ziņā. Nepieciešamība kādu viskaitīgāko vielu izmantot, lai novērstu, apsekotu vai ārstētu slimības un tamlīdzīgas veselības problēmas, būtu rūpīgi jāizsver, jo tās izmantošana pati par sevi varētu nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību vai vidi.
Cilvēka vai dzīvnieku dzīvības un veselības pamatnosacījumu nodrošināšana	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir nepieciešama veselībai vai drošībai, piemēram, šādiem mērķiem: — pietiekamā daudzumā nodrošināt drošu pārtiku un barību; te ietilpst lietojumi pārtikas ražošanā, pārstrādē, uzglabāšanā, izplatīšanā un piegādē, lietojumi augu aizsardzības līdzekļu un biocīdu ražošanā un diagnostikas instrumentos, ko izmanto dzīvnieku veselības aizsardzības kontekstā; — nodrošināt pietiekamu un tīru ūdeni; — nodrošināt tīru gaisu; — nodrošināt siltumu un pajumti aizsardzībai no apkārtējās vides. Nepieciešamība kādu viskaitīgāko vielu izmantot, lai nodrošinātu cilvēka vai dzīvnieku dzīvības un veselības pamatnosacījumus, būtu rūpīgi jāizsver, jo tās izmantošana pati par sevi varētu nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību vai vidi.
Veselības krīžu un ārkārtas situāciju pārvaldība	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir nepieciešama veselībai vai drošībai, piemēram, šādiem mērķiem: — mīkstināt veselības krīžu un ārkārtas situāciju ietekmi; — nodrošināt neatliekamās palīdzības dienestu, arī neatliekamās medicīniskās palīdzības un ugunsdzēsības dienestu, darbību. Viskaitīgākās vielas izmantošanai vajadzētu būt tieši saistītai ar krīzēm un operācijām ārkārtas situācijās.
Personīgās drošības nodrošināšana	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir nepieciešama veselībai vai drošībai, piemēram, šādiem mērķiem: — nodrošināt individuālo aizsarglīdzekļu darbību tādos lietojumos kā drošības jostas, individuālie aizsarglīdzekļi darbavietā, bruņuvestes, glābšanas vestes, ķiveres, ugunsdrošības signalizācija; — nodrošināt produktu, aprīkojuma un rīku drošumu, piemēram, transportlīdzekļu bremžu ieeļļojumu, tādu produktu ugunsizturību, kurus paredzēts karsēt līdz temperatūrai, kādā varētu notikt aizdegšanās, vai tādu produktu aizsardzību pret koroziju, kurus izmanto vidē, kur tas ir nepieciešams.
Sabiedriskās drošības nodrošināšana	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir nepieciešama veselībai vai drošībai, piemēram, šādiem mērķiem: — nodrošināt infrastruktūras drošumu, piemēram, ceļu, dzelzceļu un gaisa satiksmes drošumu un ēku drošumu (lietojumi liftos, ugunsdrošības signalizācijas un ugunsdzēsības aprīkojumā); — nodrošināt neatliekamās palīdzības dienestu darbību, lai novērstu briesmas sabiedrībai, piemēram, militāro, policijas, terorisma apkarošanas, ugunsdzēsības un kiberdrošības dienestu darbību; — nodrošināt muitas kontroles, krasta apsardzes darbību. Viskaitīgākās vielas izmantošanai vajadzētu būt tieši saistītai ar drošuma un drošības operācijām.

3. tabula. Neizsmeļošs to elementu saraksts, kas apraksta kritēriju “kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai”, un orientējošs to lietojumu apraksts, kuri varētu katram elementam atbilst.

Elementi	Apraksts
Viskaitīgākās vielas lietojums ir kritiski svarīgs sabiedrības funkcionēšanai, proti, vienam vai vairākiem no tālāk norādītajiem elementiem.
Nodrošināt resursus vai pakalpojumus, kam jāpaliek sabiedrības rīcībā, lai tā varētu funkcionēt	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai, piemēram, šādiem mērķiem: — darīt iespējamu sabiedrībai kritiski svarīgas infrastruktūras un pakalpojumu ierīkošanu, uzturēšanu un pārvadi, piemēram, enerģijas un energoresursu (piemēram, atjaunīgās enerģijas, elektroenerģijas, naftas, gāzes) pārveidošanu, uzglabāšanu un piegādi, mobilitāti un transportu (piemēram, autoceļu, dzelzceļa, gaisa, ūdensceļu transportu, kuģniecību un ostu pakalpojumus), ūdens attīrīšanu un ūdensapgādi, atkritumu apstrādi, digitālo komunikāciju un veselības aprūpes infrastruktūru (3); — darīt iespējamu neaizstājamas digitālās infrastruktūras, tehnoloģiju un pakalpojumu, piemēram, datu apstrādes, navigācijas un sensoru tehnoloģiju, darbību; — darīt iespējamu kritiski svarīgu izejvielu ieguvi, pārveidošanu, reciklēšanu un uzglabāšanu (4) vai noturību pret šādu materiālu piegādes traucējumiem; — darīt iespējamas sabiedrībai kritiski svarīgu resursu un pakalpojumu analīzes, mērījumu un testēšanas sistēmas; — dot iespēju ražot, piegādāt, uzturēt un reciklēt svarīgāko tiem resursiem un pakalpojumiem vajadzīgo aprīkojumu un komponentus, kas ir kritiski svarīgi sabiedrībai (5). “Resursi vai pakalpojumi, kam jāpaliek sabiedrības rīcībā, lai tā varētu funkcionēt” ir tādi resursi vai pakalpojumi, kuru atteice vai degradācija radītu būtiskus sabiedriskā drošuma un drošības traucējumus vai citas dramatiskas sekas. Šādi resursi vai pakalpojumi var būt publiski vai privāti, un tie jākontekstualizē, vērtējot, ko kādas viskaitīgākās vielas izmantošana nozīmē sabiedrības (nevis individuālā) līmenī. Viskaitīgākās vielas izmantošanai vajadzētu būt tieši saistītai ar pašiem pakalpojumiem un infrastruktūru.
Nodrošināt tādus resursus kā infrastruktūra un aprīkojums, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sabiedrības aizsardzību un drošību pret konvencionāliem draudiem, nekonvencionāliem draudiem un hibrīddraudiem	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai, piemēram, šādiem mērķiem: — darīt iespējamu aizsardzības un drošības infrastruktūras ierīkošanu un uzturēšanu; — dot iespēju ražot, piegādāt, uzturēt un reciklēt svarīgāko aizsardzībai un drošībai vajadzīgo aprīkojumu un komponentus. “Tādi resursi kā infrastruktūra un aprīkojums, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sabiedrības aizsardzību un drošību pret konvencionāliem draudiem, nekonvencionāliem draudiem un hibrīddraudiem” ir resursi, kuru atteice vai degradācija apdraudētu Eiropas Savienības vai tās dalībvalstu spēju sevi vai savus iedzīvotājus aizsargāt pret šādiem draudiem. Viskaitīgākās vielas izmantošanai vajadzētu būt tieši saistītai ar pašiem resursiem, piemēram, infrastruktūru vai aprīkojumu.
Pārvaldīt sabiedriskas nozīmes riskus un dabas krīžu un katastrofu ietekmi	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai, piemēram, šādiem mērķiem: — nepieļaut vai labot infrastruktūras bojājumus, kuru cēlonis ir dabas katastrofas, piemēram, plūdi, ugunsgrēki, zemestrīces. Viskaitīgākās vielas izmantošanai vajadzētu būt tieši saistītai ar krīzes operācijām.
Aizsargāt un atjaunot dabisko vidi	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai, piemēram, šādiem mērķiem: — samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un mīkstināt to ietekmi; te ietilpst lietojumi atjaunīgās enerģijas tehnoloģijās un bezemisiju transporta tehnoloģijās; — samazināt ūdens, augsnes vai gaisa piesārņotāju daudzumu; te ietilpst, piemēram, lietojumi skruberu tehnoloģijās un tamlīdzīgi lietojumi; — aizsargāt ekosistēmas un biodaudzveidību; te ietilpst, piemēram, lietojumi invazīvu sugu kontrolei; — analizēt un monitorēt piesārņotājus; — remediācijas ceļā novērst piesārņotāju nodarīto kaitējumu videi. Sabiedrība ir atkarīga no dabiskās vides aizsardzības un atjaunošanas. Būtu rūpīgi jāizsver, vai viskaitīgāko vielu izmantot dabiskās vides aizsardzībai, arī piesārņojuma problēmas risināšanai, patiešām ir kritiski svarīgi, jo lietošana pati par sevi var piesārņojumu vēl pastiprināt. Lai pierādītu kritisku svarīgumu, būtu jāapkopo pamatīgi pierādījumi par to, cik lielā mērā lietojums varētu palīdzēt panākt atbilstību ES tiesību aktiem un starptautiskajiem līgumiem.
Nodarboties ar zinātnisko pētniecību un izstrādi	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai, piemēram, šādiem mērķiem: — veikt laboratoriskas analīzes, mērījumus un testus, ko veic kontrolētos apstākļos zinātniskās pētniecības vai izstrādes nolūkā; — kontrolētos apstākļos veikt laboratoriskus eksperimentus augstākās izglītības iestādēs (universitātes līmenī) un pētniecības institūtos.
Aizsargāt kultūras mantojumu	Viskaitīgākās vielas tehniskā funkcija lietojumā ir kritiski svarīga sabiedrības funkcionēšanai, piemēram, šādiem mērķiem: — aizsargāt kultūras mantojumu, it sevišķi pieminekļus, atbilstoši definīcijām Pasaules mantojuma konvencijas īstenošanas vadlīnijās (6): “a) pieminekļi: arhitektūra, monumentālās skulptūras un glezniecības darbi, arheoloģiski elementi vai struktūras, uzraksti, alas vai elementu grupas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, mākslas vai zinātnes viedokļa; b) ansambļi: atsevišķu vai apvienotu ēku grupas, kam dēļ to arhitektūras, vienotības vai to vietas ainavā ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, mākslas vai zinātnes viedokļa; c) ievērojamas vietas: cilvēka radītas vai cilvēka un dabas kopīgi radītas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas vietas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa.” “Aizsargāt kultūras mantojumu” būtu jāinterpretē kā prasība pievērsties tieši kultūras mantojuma saglabāšanai. Dažos gadījumos par tādiem, kam ir būtiska kultūras vērtība, var atzīt dekoratīvās vai estētiskās vērtības aspektus (piemēram, ja vieta iekļauta UNESCO pasaules mantojuma vietu sarakstā), kā arī UNESCO definēto nemateriālo kultūras mantojumu (7), piemēram, UNESCO atzītu tradicionālo amatniecību (8). Būtu jārespektē un objektīvi jānovērtē visu sociāldemogrāfisko grupu kultūras mantojums. Viskaitīgākās vielas izmantošana kultūras mantojuma aizsardzībai nedrīkst novest pie bērnu vai citu riska grupu eksponētības. Viskaitīgākās vielas izmantošanai vajadzētu būt tieši saistītai ar saglabāšanas darbību; citi lietojumi nebūtu uzskatāmi par kritiski svarīgiem sabiedrības funkcionēšanai.

c.   Pieņemamu alternatīvu trūkuma novērtēšana

Šā būtiska lietojuma kritērija izpildes priekšnoteikums ir tas, ka nav pieņemamu alternatīvu, un tas būtu jāpierāda, analizējot alternatīvas. Attiecīgi šā kritērija izpildes novērtējumā būtu jānovērtē vismaz šādi divi aspekti (9):

i.

jāapzina iespējamās lietojuma alternatīvas, izvērtējot, vai novērtējamās vielas lietošanu var aizstāt ar alternatīvu vielu, materiālu, produktu, procesu vai tehnoloģiju (t. i., kādas ir iespējamās alternatīvas, kas var pietiekami nodrošināt tehnisko funkciju, kura vajadzīga, lai galaprodukts varētu sniegt paredzēto pakalpojumu). Jēdzienu “alternatīva” parasti nosaka konkrētais tiesību akts; UN

ii.	jānovērtē to pieņemamība.

Pieņemamām alternatīvām jāspēj nodrošināt funkciju un snieguma līmeni, kuru sabiedrība var pieņemt kā tādu, kas pietiekamā līmenī nodrošina attiecīgo pakalpojumu, un turklāt jābūt drošākām. Kā aprakstīts šā paziņojuma 2.2. sadaļā, alternatīvu novērtēšanai parasti nosaka konkrētas prasības katrā tiesību aktā, un lielākajā daļā tiesību aktu tā ietver arī tehniskās un/vai ekonomiskās izmantojamības novērtējumu. Kā minēts iepriekš, Komisija, ierosinot ieviest būtiska lietojuma koncepciju kādā šādā likumdošanas jomā, neplāno mainīt esošās atsauces uz tehniskās un/vai ekonomiskās izmantojamības novērtējumu. Novērtējumam nevajadzētu aprobežoties tikai ar konkrēto lietotāju, kas veic lietošanu, bet aptvert arī ar izmantojumu tirgus līmenī un sabiedrības vajadzības. Līdz ar to novērtējumā būtu jāņem vērā ne tikai iespējamās alternatīvas ar tādu pašu snieguma līmeni, bet arī visas alternatīvas ar funkciju un snieguma līmeni, kuru sabiedrība var pieņemt kā tādu, kas pietiekamā līmenī nodrošina attiecīgo pakalpojumu. Tāpēc jāapsver šādas iespējamās alternatīvas:

—	tirgū esoši tās pašas produktu kategorijas produkti, kuros viskaitīgākā viela nav izmantota;

—	alternatīvas ar zemāku snieguma līmeni, ja vien sabiedrībai tas ir pieņemams (10);

—	tās alternatīvas, kas nodrošina tai tehniskajai funkcijai un snieguma līmenim līdzīgu tehnisko funkciju un līdzīgu snieguma līmeni, kurus nodrošina viskaitīgākā viela vai kuri tiek nodrošināti ar to.

Tālāk sniegti daži piemēri tam, kā alternatīvu novērtējums ir iestrādāts spēkā esošajos ES tiesību aktos.

Regula (EK) Nr. 1907/2006 (11) nosaka ķimikāliju reģistrēšanas, vērtēšanas, licencēšanas un ierobežošanas satvaru. Alternatīvas novērtē atļauju un ierobežojumu kontekstā. Lēmumos par ierobežojumiem, ievērojot 68. panta 1. punktu, ir jāņem vērā alternatīvu pieejamība. Novērtējuma pamatā ir informācija par alternatīvām, arī to pieejamību un tehnisko un ekonomisko izmantojamību (12). REACH prasa licencēšanas procesā novērtēt ļoti lielas bažas raisošu vielu lietošanas alternatīvu “piemērotību”, arī to tehnisko un ekonomisko izmantojamību. Šie apzīmējumi REACH regulā nav definēti. Atļauju piešķiršanas jomā to nozīmi nosaka attiecīgā judikatūra (13). Saskaņā ar šo judikatūru

—	jēdziena “piemērots” mērķis ir “ierobežot atbilstošu alternatīvu skaitu līdz “drošāku” alternatīvu [..] skaitam, tas ir, vielām vai tehnoloģijām, kuru lietojums rada mazāku risku, salīdzinot ar to, kuru rada attiecīgas vielas, kas raisa ļoti lielas bažas, lietošana”;

—	turklāt jēdziens “piemērots” nozīmē, ka alternatīvai jābūt “pamatot[a]i no ekonomikas un tehnoloģiju viedokļa”  (14). Tā nozīme “nav ierobežota ar alternatīvas in abstracto vai laboratorijas apstākļos, vai arī apstākļos, kuriem ir tikai izņēmuma raksturs, esamību”;

—	kas attiecas uz tehniski un ekonomiski izmantojamu alternatīvu pieejamību, alternatīvu “analīze ir jāveic no [alternatīvo] vielu ražošanas iespēju un [alternatīvo] tehnoloģiju iespējamības viedokļa, kā arī ņemot vērā to laišanas apgrozībā tiesiskos un faktiskos nosacījumus”.

Regula (ES) Nr. 528/2012 (15) nosaka satvaru tādu biocīdu laišanai tirgū un lietošanai kā dezinfekcijas līdzekļi, konservanti, rodenticīdi, insekticīdi u. c. biocīdi, ar ko paredzēts kontrolēt organismus, kuri kaitē cilvēkam, tā darbībai vai produktiem, ko cilvēks lieto vai ražo (arī patēriņa precēm), dzīvniekiem vai videi. Regulā ir noteikti izslēgšanas kritēriji aktīvajām vielām ar noteiktām bīstamām īpašībām (1.A un 1.B kategorijas kancerogēniskums, mutagēniskums vai toksiskums reproduktīvajai sistēmai, endokrīni disruptīva ietekme uz cilvēka veselību, noturība, bioakumulativitāte un toksiskums un liela noturība un liela bioakumulativitāte), un šīs vielas parasti neapstiprina. Tomēr, pamatojoties uz regulas 5. panta 2. punktu, var piešķirt atkāpi, un minētajā punktā citu kritēriju starpā ir iekļauti daži elementi, kas atgādina būtiska lietojuma jēdzienu, konkrētāk:

—	norāde “pierādījumi apliecina, ka aktīvā viela ir būtiska, lai novērstu vai kontrolētu nopietnu apdraudējumu sabiedrības vai dzīvnieku veselībai vai videi”,

—	norāde, ka, lemjot par atkāpju apstiprināšanu, “būtiski ir apsvērt, vai ir pieejamas piemērotas un pietiekamas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas”,

—	un norāde, ka uz lietojumu, kam piemērojama atkāpe, “attiecas atbilstīgi risku mazinoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka minēto aktīvo vielu iedarbība uz cilvēkiem, dzīvniekiem un vidi ir pēc iespējas mazāka”.

Komisija turklāt “var atļaut dalībvalstij piešķirt atļauju biocīdam, kas satur neapstiprinātu aktīvo vielu, ja tā uzskata, ka aktīvā viela ir būtiska kultūras mantojuma aizsardzībai (16) un nav pieejamas piemērotas alternatīvas” (55. panta 3. punkts).

Taksonomijas regula (Regula (ES) 2020/852) (17) nosaka pamatsatvaru, kas dod iespēju noteikt, vai saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vidiski ilgtspējīgu atkarībā no tās devuma sešu regulā noteiktu vides mērķu sasniegšanā (18). Piesārņojuma novēršanas un kontroles mērķim piemērojamā principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” kritēriji (19) nosaka, ka darbība nedrīkst novest pie tā, ka tiek ražotas, izmantotas vai laistas tirgū vielas, kas atbilst kādas no REACH regulas 57. pantā minēto bīstamības klašu vai bīstamības kategoriju kritērijiem, izņemot gadījumus, kad operatori ir novērtējuši un dokumentējuši, ka tirgū nav pieejamas citas piemērotas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas un ka lietošana notiek kontrolētos apstākļos.

Dzīvsudraba regula (Regula (ES) 2017/852) (20) atļauj ražot un laist tirgū jaunus dzīvsudrabu saturošus produktus un izmantot jaunus ražošanas procesus, kuros izmanto dzīvsudrabu vai dzīvsudraba savienojumus, tikai tad, ja novērtējums liecina, ka dzīvsudraba jaunais lietojums nestu ievērojamu labumu videi vai veselībai un būtiski neapdraudētu ne vidi, ne cilvēka veselību un ka nav pieejamas praksē tehniski realizējamas bezdzīvsudraba alternatīvas, kas dotu šādus ieguvumus.

IV.   NOSACĪJUMI, KAS SAISTĪTI AR LĒMUMU PAR BŪTISKU LIETOJUMU

Mērķorientētā novērtējumā par risku cilvēka veselībai un videi būtu jānosaka, vai riska pārvaldības pasākumi un izmantošanas nosacījumi noved pie tik mazām emisijām un cilvēku un vides eksponētības, cik vien tehniski un praktiski iespējams. Ja tā nav, būtu jāparedz katram konkrētajam tiesību aktam piemēroti nosacījumi šā mērķa sasniegšanai.

Principi, pēc kuriem noteikt izmantošanas nosacījumus lietojumiem, kas atzīti par sabiedrībai būtiskiem:

—

līdz minimumam samazināt cilvēku un dzīvnieku eksponētību un emisijas vidē ražošanas, lietošanas, aprites cikla beigu un reciklēšanas laikā, arī noteikt nosacījumus, kas ierobežo vielas daudzumu lietojumā (21), it sevišķi tāpēc, lai novērstu vai līdz minimumam samazinātu tādu riska grupu eksponētību kā bērni, grūtnieces un veci cilvēki, kuri pret eksponētību kaitīgām ķimikālijām ir jutīgāki;

—	stimulēt drošu un ilgtspējīgu alternatīvu inovāciju un aizstāšanu ar tām, proti, — noteikt nosacījumus, kas paredz iesaistīties aizstāšanā un apsekot progresu virzībā uz aizstāšanu (aizstāšanas plāni), un — parasti — noteikt termiņu atkāpēm no ierobežojumiem un atļautiem lietojumiem;

—	nodrošināt, ka informācija par izmantošanu ir pieejama piegādes ķēdē, kā arī patērētājiem un atkritumu apsaimniekotājiem.

---

(1)  Monreālas protokola pušu Lēmums IV/25, https://ozone.unep.org/treaties/montreal-protocol/meetings/fourth-meeting-parties/decisions/decision-iv25-essential-uses.

(2)  R.12.4. papildinājums Vadlīnijās par informācijas prasībām un ķīmiskās drošības novērtējumu, R.12. nodaļa “Lietojuma apraksts”, versija 3.0, 2015. gada decembris.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2557 (2022. gada 14. decembris) par kritisko vienību noturību un Padomes Direktīvas 2008/114/EK atcelšanu.

(4)  Komisijas priekšlikums regulai, ar ko izveido satvaru, kā nodrošināt drošu un ilgtspējīgu apgādi ar kritiski svarīgām izejvielām (COM(2023) 160 final).

(5)  Sk., piem., Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/1781 (2023. gada 13. septembris), ar ko izveido pasākumu sistēmu Eiropas pusvadītāju ekosistēmas stiprināšanai un groza Regulu (ES) 2021/694 (Mikroshēmu akts).

(6)   UNESCO. Pasaules mantojuma konvencijas īstenošanas vadlīnijas. Saite skatīta 29.3.2023., https://whc.unesco.org/en/guidelines/.

(7)  Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, MISC/2003/CLT/CH/14.

(8)   UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma saraksti un Labas saglabāšanas prakses reģistrs. Saite skatīta 29.3.2023., https://ich.unesco.org/en/lists.

(9)  Tajā, kā šis kritērijs ir definēts un kā ierosināts novērtēt tā izpildi, ir ņemtas vērā attiecīgās Monreālas protokola būtiska lietojuma kritēriju daļas, kā arī Ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģija.

(10)  Tomēr alternatīvu novērtējumā, izvērtējot alternatīvus produktus, materiālus, tehnoloģijas, būtu jāņem vērā viss pakalpojums un relevantās funkcijas, ko minētais produkts nodrošina.

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1.–849. lpp.).

(12)   REACH regulas XV pielikums.

(13)  ES Vispārējās tiesas 2019. gada 7. marta spriedums lietā T-837/16, 71.–74. punkts.

(14)   REACH regulas 55. panta nozīmē.

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 528/2012 (2012. gada 22. maijs) par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu (OV L 167, 27.6.2012., 1.–123. lpp.).

(16)  Līdz šim pieprasīts, par pamatotu atzīts un piešķirts tikai viens šāda veida atbrīvojums, kas piešķirts kultūras priekšmetu aizsardzībai muzejos, izmantojot uz vietas iegūtu slāpekli.

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13.–43. lpp.).

(18)  Klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās klimata pārmaiņām, ilgtspējīga ūdens un jūras resursu izmantošana un aizsardzība, pāreja uz aprites ekonomiku, piesārņojuma novēršana un kontrole un bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzība un atjaunošana.

(19)  Komisijas Deleģētā regula (ES) 2023/2485 (2023. gada 27. jūnijs), ar ko groza C papildinājumu ES taksonomijas Deleģētajā aktā par klimatisko komponentu ((ES) 2021/2139).

(20)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/852 (2017. gada 17. maijs) par dzīvsudrabu un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1102/2008 (OV L 137, 24.5.2017., 1.–21. lpp.).

(21)  Piemēram, sk. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/37/EK (2004. gada 29. aprīlis) par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā.