KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Vadlīniju dokuments par nebrīvē audzētiem dzīviem dzīvniekiem saskaņā ar ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulām

(2022/C 306/02)

Satura rādītājs

1.

Ievads

3

2.

Dokumenta statuss

4

3.

Ieguves likumības pārbaude: vispārīgi apsvērumi

4

3.1.

Nebrīvē audzētu īpatņu izcelsmes likumība

4

3.2.

Vaislas dzīvnieku ganāmpulka izveide

5

3.3.

Izcelsmes kodi

6

3.3.1.

Savvaļas īpatņu pievienošana

6

3.3.2.

Otrās paaudzes pēcnācēju radīšana

7

3.4.

Mērķa kodi

8

3.5.

Nomenklatūras jautājumi

9

4.

Ievešana ES

9

4.1.

Uzraudzības iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu importa atļauju novērtēšanā

10

4.2.

Zinātniskās iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu importa atļauju novērtēšanā

10

5.

ES iekšējā tirdzniecība

11

5.1.

Uzraudzības un zinātniskās iestādes uzdevums, novērtējot pieteikumus nebrīvē audzētu A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu tirdzniecībai ES iekšienē

11

5.2.

Uzraudzības un zinātniskās iestādes uzdevums, novērtējot pieteikumus nebrīvē audzētu B pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu tirdzniecībai ES iekšienē

13

6.

Eksports un reeksports no ES

13

6.1.

Nebrīvē audzētu īpatņu reeksports

13

6.2.

Nebrīvē audzētu īpatņu eksports

13

6.2.1.

Uzraudzības iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu eksporta atļauju novērtēšanā

13

6.2.2.

Zinātniskās iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu eksporta atļauju novērtēšanā

14

7.

Konfiscēti dzīvnieki

15

1. pielikums

Aspekti, kas jāņem vērā, novērtējot riskus, kuri ir saistīti ar nebrīvē audzētu īpatņu tirdzniecību

17

2. pielikums

No eksporta valsts pieprasītā informācija

18

3. pielikums

Izcelsmes kodu novērtēšanas plūsmkarte

19

1.   Ievads

Šīs vadlīnijas ir paredzētas, lai palīdzētu ES dalībvalstīm un ieinteresētajām personām īstenot ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulas (1) attiecībā uz dzīviem dzīvnieku īpatņiem, kas dzimuši un auguši nebrīvē, gadījumos, kad tie tiek ievesti ES, (re-)eksportēti no ES vai tirgoti bloka valstīs.

Jo īpaši šo vadlīniju mērķis ir palīdzēt ES dalībvalstīm novērtēt, vai nebrīvē audzēti Pamatregulas pielikumos uzskaitīto sugu īpatņi (2) atbilst importēšanai, (re-)eksportēšanai vai iekšējai tirdzniecībai nepieciešamo dokumentu izsniegšanas nosacījumiem.

Konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (“CITES”) ir uzskaitītas apdraudētās sugas. Gadu gaitā ir samazinājies reģistrēto darījumu ar savvaļā iegūtiem šo sugu īpatņiem īpatsvars, taču ir palielinājies reģistrēto darījumu īpatsvars tādu sugu gadījumā, kuras audzē dažāda veida audzēšanas sistēmās, arī nebrīvē (3).

Bieži tiek uzskatīts, ka īpatņiem, kas nav iegūti savvaļā, nav tiešas negatīvas ietekmes uz savvaļas populācijām vai tie pat sniedz ieguvumus attiecībā uz saglabāšanu, samazinot pieprasījumu pēc savvaļas īpatņiem, ģenerējot informāciju par dzīves ciklu, ko var izmantot saglabāšanas vajadzībām, palīdzot izstrādāt paņēmienus, ko var izmantot audzēšanai ar ieguvumiem attiecībā uz saglabāšanu, vai izveidojot nebrīvē turētu “nodrošinājuma populāciju”, t. i., sugas īpatņi tiek nogādāti nebrīvē, lai pasargātu sugu no izzušanas savvaļā. Tāpēc noteikumi, kas reglamentē šo īpatņu tirdzniecību, nav tik stingri kā tie, kas tiek piemēroti savvaļā iegūtiem īpatņiem.

Tomēr šīs atkāpes tiek arī izmantotas ļaunprātīgi, un savvaļā iegūti īpatņi tiek tirgoti, krāpnieciski norādot, ka tie ir audzēti nebrīvē. Audzēšanai nebrīvē var būt būtiska negatīva ietekme uz dabisko populāciju saglabāšanu gadījumos, kad vaislas pamatdzīvnieki ir iegūti vai tiek papildināti neilgtspējīgā veidā.

Dažos gadījumos nebrīvē tiek audzēti nelegāli iegūti īpatņi. Ir bijuši arī gadījumi, kad apgalvojumi par audzēšanu nav bijuši patiesi un savvaļas īpatņi tikuši “atmazgāti” kā audzēti nebrīvē. Tāpēc ir jāapsver apgalvotās audzēšanas nebrīvē iespējamā ietekme uz savvaļas populācijām, un ir vajadzīga vienota pieeja visās ES dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka tirdzniecība nenotiek, ja ir pamatotas šaubas par apgalvojumu par audzēšanu nebrīvē autentiskumu, un lai aizsargātu īstu audzēšanu nebrīvē pret negodīgu konkurenci.

Vadlīnijas ir vajadzīgas, lai ES dalībvalstis piemērotu saskaņotu pieeju noteikumu īstenošanā un līdzvērtīgus standartus attiecībā uz dzīviem dzīvniekiem, ko audzē nebrīvē. Saskaņotību visās ES dalībvalstīs var panākt, izstrādājot vadlīnijas par attiecīgo Pamatregulas pantu interpretāciju attiecībā uz nebrīvē audzētiem dzīvniekiem, kā arī par attiecīgo Īstenošanas regulas pantu interpretāciju.

ES dalībvalstis tiek aicinātas izmantot turpmāk izklāstītās vadlīnijas, izskatot katru gadījumu atsevišķi un proporcionāli katrai situācijai.

2.   Dokumenta statuss

Šo vadlīniju dokumentu ir sagatavojusi Eiropas Komisija, un dokumenta projektu ir apstiprinājusi Savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības komiteja, kas izveidota saskaņā ar Pamatregulas 18. pantu, un tādējādi arī ES dalībvalstu kompetentās iestādes.

Dokuments ir paredzēts, lai palīdzētu valstu iestādēm piemērot ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulas.

Tas nav juridiski saistošs. Tā vienīgais mērķis ir sniegt informāciju par dažiem Pamatregulas un īstenošanas regulu aspektiem un par pasākumiem, kas uzskatāmi par paraugpraksi.

Tas neaizstāj, nepapildina un negroza nevienu no šajā jautājumā piemērojamajiem ES tiesību aktiem, kuri aizvien ir piemērojamais juridiskais pamats.

Šis dokuments arī nebūtu jāuztver izolēti; tas jāizmanto kopā ar tiesību aktiem, nevis kā atsevišķs atsauces dokuments. Autoritatīva ES tiesību aktu interpretācija ir vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

Komisija publicē šīs vadlīnijas elektroniski, un arī ES dalībvalstis drīkst tās publicēt. Laika gaitā tās pārskatīs Komisija un Savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības komiteja.

Dažas ES dalībvalstis un citas valstis, kas nav ES dalībvalstis, var piemērot stingrākus valsts kontroles pasākumus attiecībā uz dzīvu nebrīvē audzētu īpatņu tirdzniecību. Tāpēc tiem, kas piesakās CITES dokumentiem, pirms dzīvu nebrīvē audzētu īpatņu pārvietošanas būtu jāpārbauda arī galamērķa vai izcelsmes valstī spēkā esošie noteikumi.

3.   Ieguves likumības pārbaude: vispārīgi apsvērumi

Šajā iedaļā vispirms ir sniegti norādījumi par aspektiem, kas jāņem vērā, novērtējot apgalvojumu par to, ka konkrētais īpatnis ir audzēts nebrīvē (3.1. iedaļa), kā arī par to, ka pamatdzīvnieki ir audzēti nebrīvē (3.2. iedaļa), savukārt turpmākajās iedaļās ir aplūkoti izcelsmes kodi (3.3. iedaļa) un mērķa kodi (3.4. iedaļa), un to saistība ar audzēšanu nebrīvē, bet pēdējā iedaļā (3.5. iedaļa) ir sniegti norādījumi par to, kā rīkoties ar nomenklatūras izmaiņām.

3.1.    Nebrīvē audzētu īpatņu izcelsmes likumība

Novērtējot, vai A vai B pielikumā minētas sugas īpatnis, kas audzēts nebrīvē, ir iegūts likumīgi, būtu jāņem vērā šādi galvenie punkti:

—	riska novērtējums. Uzraudzības iestādēm īpaša uzmanība būtu jāpievērš gadījumiem, kad saskaņā ar šā dokumenta 1. pielikumu var konstatēt paaugstinātus riskus. Pielikumā uzskaitītie faktori ir orientējoši un būtu jāpielāgo katra atsevišķa gadījuma novērtējumam,

—	pārraudzības ķēde. Cik vien iespējams, būtu hronoloģiski jādokumentē darījumi, kas attiecas uz nebrīvē audzētā īpatņa vecākiem, pašu nebrīvē audzēto īpatni un turpmākajām īpašumtiesībām uz to,

—

pienācīga pārbaude. Uzraudzības iestādes tiek mudinātas apspriesties ar attiecīgajām valdības un starpvaldību iestādēm, lai pārbaudītu, vai īpatņi ir iegūti likumīgi, ņemot vērā CITES noteikto pienākumu un pienācīgas pārbaudes prasību izpildi. Šajā iestāžu grupā citu starpā ir citu CITES pušu uzraudzības iestādes, CITES Dzīvnieku komiteja, CITES sekretariāts un Starptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) Sugu izdzīvošanas komisijas speciālistu grupas. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš gadījumiem, kas saistīti ar ļoti apdraudētām sugām (4), kad, ja vien nav iesniegti pienācīgi dokumentāri pierādījumi, būtu jāsazinās ar izplatības areāla valsti(-īm), lai pārbaudītu, vai suga kādreiz ir bijusi likumīgi eksportēta. Ja neizdodas sazināties ar izplatības areāla valsts iestādēm, uzraudzības iestādes var arī izvēlēties sazināties tieši ar pieteikuma iesniedzēju,

—

pierādīšanas pienākums. Attiecībā uz ES iekšējo tirdzniecību un (re-)eksportēšanu uzraudzības iestādēm būtu jāpieprasa pieteikuma iesniedzējam uzrādīt dokumentārus pierādījumus par likumīgu ieguvi. Daudzos gadījumos likumīgas ieguves apliecinājums būs ES sertifikāts (A pielikums) vai dokuments, kas atbilst vadlīniju dokumentam Likumīgas iegādes pierādījums dzīviem B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvniekiem (5). Ja šādu dokumentu nav, var izskatīt cita veida dokumentus vai pierādījumus. Gadījumos, kad operatoru rīcībā vairs nav dokumentāru pierādījumu par likumīgu ieguvi un arī uzraudzības iestādes tos nevar iegūt, par ieguves likumību var pārliecināties, pamatojoties uz citiem faktoriem. Tas attiecas uz ilgstošu audzēšanu, kas tika sākta vai nu pirms sugas iekļaušanas CITES sarakstā, vai pirms vairākiem desmitiem gadu (atkarībā no sugas reproduktīvā cikla). Šādos gadījumos uzraudzības iestāde var apsvērt iespēju apstiprināt īpatņa ieguves likumību, ja var pierādīt, ka: — pirms tika izveidots vaislas dzīvnieku ganāmpulks pavairošanas vajadzībām, ES vairākkārt tika veikts likumīgs imports (proti, suga tika tirgota likumīgi) un — sugas pavairošana parasti ir iespējama ar ražīgumu, kurš atbilst tam, ko operators ir norādījis, un tā bija iespējama arī tad, kad tika sākta audzēšana, un — audzētājs ir veiksmīgi pavairojis īpatņus kopš vaislas dzīvnieku ganāmpulka izveides vai var pierādīt, ka tā audzētavā ir izaudzētas vismaz divas (2) paaudzes.

A vai B pielikumā minētās sugas īpatni var likumīgi ievest ES, pamatojoties uz galamērķa dalībvalsts izsniegtu importa atļauju. Šo īpatni vai šādu īpatņu pēcnācējus pēc tam var pārvietot uz citu dalībvalsti.

A pielikumā minētas sugas īpatņu gadījumā, lai veiktu šādu iekšēju tirdzniecību, ir vajadzīgs ES iekšējās tirdzniecības sertifikāts.

B pielikumā minētas sugas īpatņiem importa atļauja joprojām būs svarīga pārraudzības ķēdes daļa kopā ar citiem dokumentiem, piemēram, rēķinu vai pierādījumu par likumīgu ieguvi. Ja šāds īpatnis vai tā pēcnācējs atrodas citā dalībvalstī un šī dalībvalsts iegūst informāciju, kas rada nopietnas šaubas par izcelsmes likumību, darījumā iesaistītajām dalībvalstīm būtu savstarpēji jāapspriežas (6).

Ja ir ticami pierādījumi tam, ka dokuments ir izdots, pamatojoties uz nepatiesu pieņēmumu, ka ir izpildīti tā izdošanas nosacījumi, izdevējas dalībvalsts uzraudzības iestāde tiek stingri mudināta atzīt šo dokumentu par spēkā neesošu pēc formas.

Ja attiecīgās dalībvalstis nepanāk vienošanos un aizvien ir šaubas par citas dalībvalsts izdota dokumenta derīgumu, dalībvalsts, kas saņem pieteikumu, kura pamatā ir apšaubāmais dokuments, var nolemt neizsniegt jaunu dokumentu (ES iekšējās tirdzniecības sertifikātu vai reeksporta sertifikātu).

Var tikt pieņemts lēmums arī par tāda ES sertifikāta izsniegšanu, kas ierobežo tirdzniecību un atļauj to tikai ES iekšienē. Ar attiecīgo ES sertifikātu var noteikt īpašus ierobežojumus, lai skaidri norādītu, ka tas neļauj veikt īpatņa (re-)eksportu. Visas dalībvalstis tiek mudinātas ievērot nosacījumus, kas ietverti citas dalībvalsts ES sertifikātā vai importa atļaujā, un kopēt šos ierobežojumus visos jaunajos dokumentos, kas izdoti, pamatojoties uz attiecīgo sertifikātu vai atļauju.

3.2.    Vaislas dzīvnieku ganāmpulka izveide

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. pantu īpatni var uzskatīt par “nebrīvē audzētu” tikai tad, ja vaislas dzīvnieku ganāmpulks ir izveidots saskaņā ar tiesību normām, kas tam piemērojamas iegūšanas brīdī, un tādā veidā, kas nekaitē attiecīgās sugas izdzīvošanai savvaļā.

Nesen ieviestu vaislas dzīvnieku gadījumā to var pierādīt ar dokumentāru pierādījumu, kas ir importa atļauja, ES iekšējās tirdzniecības sertifikāts vai dokuments, kurš atbilst vadlīniju dokumentam Likumīgas iegādes pierādījums dzīviem B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvniekiem (iepriekš, 5. zemsvītras piezīme).

Ja vaislas dzīvnieki ir ieviesti pirms sugas iekļaušanas CITES sarakstā vai ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulās un par to ir iesniegti ticami pierādījumi, var atļaut pavairošanu komerciālos nolūkos (gan eksportam, gan tirdzniecībai ES iekšienē).

Ja vaislas dzīvnieki ir importēti, galvenā uzmanība būtu jāpievērš pierādījumiem, ka īpatņi ir likumīgi importēti saskaņā ar CITES un ES tiesību aktiem, tostarp jebkādiem stingrākiem dalībvalstu noteiktiem iekšzemes pasākumiem.

ES nebrīvē veiksmīgi izaudzēto paaudžu skaits var būt daļa no likumīgas audzēšanas pierādījuma. Tomēr, ja pamatdzīvnieku skaits ir liels, tas var liecināt par nelikumīgas savvaļas dzīvnieku ieguves iespējamo negatīvo ietekmi uz sugas saglabāšanu.

3.3.    Izcelsmes kodi

3. pielikumā ir sniegta plūsmkarte, kurā apkopots, kā dažādi izcelsmes kodi ir izmantojami attiecībā uz dzīvniekiem, kas kādā brīdī savas dzīves laikā tiek turēti nebrīvē, pamatojoties uz ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulu noteikumiem un ņemot vērā CITES Pušu konferences rezolūcijas un definīcijas, interpretējot minētās regulas. Tas var palīdzēt iestādēm pārbaudīt, vai konkrētajā pieteikumā ir izmantots pareizais kods, un jo īpaši, vai ir pareizi izmantots izcelsmes kods C.

Izskatot pieteikumus par nebrīvē dzimušiem īpatņiem, uzraudzības iestāde, apspriežoties ar zinātnisko iestādi, izvērtē, vai izcelsmes kodi ir izmantoti pareizi saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. panta 3. un 4. punktu.

Jo īpaši, pirms pieņem izcelsmes kodu C, kas apzīmē nebrīvē audzētus īpatņus, ir jāņem vērā, vai vaislas dzīvnieku ganāmpulks tiek:

a)	uzturēts, regulāri nepievienojot savvaļas īpatņus, un

b)	pārvaldīts tā, ka šie dzīvnieki spēj radīt otrās paaudzes pēcnācējus.

Šis novērtējums ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi, atkarībā no sugas un iesaistītā audzētāja. Piemēram, izcelsmes kodu C var vieglāk attiecināt uz sugu, par kuru jau ir zināms, ka ES tā ir audzēta nebrīvē daudzās paaudzēs, nekā uz sugu, kurā vēl nav radīti otrās paaudzes pēcnācēji vai tie ir ļoti reti. Tādā gadījumā, visticamāk, būs piemērojams izcelsmes kods F.

Turpmākajās divās apakšiedaļās ir sniegta sīkāka informācija par abiem iepriekš minētajiem nosacījumiem.

3.3.1.   Savvaļas īpatņu pievienošana

Ja audzētavas pavairo īpatņus kontrolētos apstākļos, dalībvalstu iestādēm ir jānovērtē, vai vaislas dzīvnieki tiek regulāri papildināti ar savvaļas īpatņiem.

Ja savvaļā iegūtie īpatņi tiek pievienoti tikai ļoti neregulāri un saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. panta 3. punkta prasībām, izcelsmes kodu C var piemērot pēcnācējiem no šīs audzētavas (pieņemot, ka ir izpildītas visas pārējās 54. panta prasības).

To, vai vaislas dzīvniekiem ir nepieciešams pievienot savvaļas īpatņus, var zinātniski noteikt, veicot ģenētisko profilēšanu. Tas, cik biežu papildināšanu var uzskatīt par “neregulāru”, var būt atkarīgs no sugas paaudzes garuma, un to katrā ziņā nosaka katrai sugai atsevišķi. Laika gaitā — kas arī ir atkarīga no paaudzes garuma — no jauna pievienotie savvaļas īpatņi nedrīkstētu veidot lielu daļu vaislas dzīvnieku ganāmpulka, jo nebūtu ilgtspējīgi uzturēt vaislas dzīvnieku ganāmpulku, kas sastāv no savvaļas dzīvniekiem.

Importējot A pielikumā uzskaitīto sugu savvaļas īpatņus audzēšanas nolūkos, būtu jāņem vērā šādi faktori:

—	vai saglabāšanas nolūkos ir nepieciešama audzēšana nebrīvē, ņemot vērā līdzīgas darbības citur pasaulē un in situ saglabāšanas pasākumus vai to neesību,

—	tādu nebrīvē audzētu īpatņu esība citur pasaulē, ko varētu izmantot savvaļas īpatņu vietā,

—	eksporta valstu zinātniskās iestādes viedoklis,

—	attiecīgā starptautiskās, valsts vai reģionālās ciltsgrāmatas turētāja vai Eiropas Zooloģisko dārzu un akvāriju asociācijas (EAZA) Ex situ programmas koordinatora viedoklis (7), ja tāds ir,

—	attiecīgās IUCN sugu izdzīvošanas speciālistu grupas vai citu ekspertu viedoklis, ja tāds ir,

—	audzēšanas ieceres izklāsts — noteiktie mērķi, plāns un izpēte — pirms importēšanas,

—	audzēšanas projekta rezultāts — sadarbība ar citiem šīs jomas dalībniekiem un publicētie materiāli par pavairošanu, audzēšanu un bioloģiju,

—	pieteikuma iesniedzēja pieredze nebrīvē īstenotā audzēšanā vispār un konkrētās sugas audzēšanā, kā arī projekta ilgtermiņa dzīvotspēja,

—	projekta oficiālais/institucionālais atbalsts,

—	fotogrāfiski pierādījumi par audzētavu, ja tādi ir pieejami, lai papildinātu būtisko rakstisko informāciju, un

—	in situ saglabāšanas sniegtie ieguvumi populācijai, kuri izriet no īpatņu izņemšanas no savvaļas izplatības areāla valstī.

Šie faktori nav norādīti noteiktā secībā, un tas, cik lielā mērā kāds no tiem būs jāņem vērā, dažādos gadījumos atšķirsies.

3.3.2.   Otrās paaudzes pēcnācēju radīšana

Lai spriestu par to, vai audzēšana tiek pārvaldīta “tādā veidā, kas ir pierādījies kā drošs veids otrās paaudzes pēcnācēju radīšanai kontrolētā vidē” (Īstenošanas regulas 54. panta 4. punkts), ir nepieciešams liels informācijas daudzums par audzēšanas metodēm un konkrēto sugu.

Noteiktos apstākļos pirmās paaudzes īpatņus var tirgot arī ar izcelsmes kodu C, ja audzēšana tiek pārvaldīta tādā veidā, kas varētu radīt otrās paaudzes pēcnācējus. Katrs šāds gadījums būtu jāvērtē atsevišķi, ņemot vērā vairākus faktorus, piemēram:

—	turēšanas apstākļi,

—	barošanas prasības,

—	piemēroti pavairošanas apstākļi,

—	pavairošanas cikla sarežģītība,

—	vaislas dzīvnieku skaits,

—	piekļuve nesaistītiem pirmās paaudzes īpatņiem,

—	ģenētiskā pārvaldība (ciltsgrāmatas atjaunināšana, ņemot vērā arī pasugas),

—	atsevišķā audzētāja vai audzētāju kopienas iepriekš veiksmīgi īstenota pavairošana, ko var pierādīt,

—	paziņotā katru gadu radīto dzīvnieku skaita iespējamība,

—	dzimumu attiecība,

—	dzimumbrieduma vecums un izdzīvotspēja,

—	sugas retums nebrīvē.

Tāpēc novērtējumā, kas veikts saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. panta 4. punktu, ir jāiekļauj sīki izklāstīta informācija par to, kā tiek pārvaldīta pašreizējā pavairošanas grupa, un par potenciālu pavairot sugu līdz otrajai (F2) un nākamajām paaudzēm.

Iespējams, ka audzētājs iepriekš nav pierādījis, ka ir pavairojis attiecīgo sugu līdz otrajai paaudzei, taču viņš ir radījis visus apstākļus, kas ļaus to darīt.

Ļoti retām vai grūti pavairojamām sugām to var pierādīt, piemēram, ar audzētāja dalību koordinētā pavairošanas programmā, kas jau ir veiksmīgi audzējusi īpatni nebrīvē, piemēram, EAZA Ex situ programmā (EEP, iepriekš zināma kā Eiropas apdraudēto sugu programma).

Vispārējie pavairošanas programmas panākumi būtu jāņem vērā kopā ar to, cik lielā mērā atsevišķais audzētājs ir radījis līdzīgus apstākļus pavairošanai, ņemot vērā citu audzētāju zināšanas un palīdzību.

Atsevišķas sugas vai audzētāja novērtējums laika gaitā var arī mainīties atkarībā no vaislas dzīvnieku pārvaldības prakses.

3.4.    Mērķa kodi

Mērķi, kādiem var atļaut īpatņu ievešanu, ir atkarīgi no sugas izcelsmes (nebrīvē audzēta vai savvaļā iegūta) un sugas aizsardzības stāvokļa (A pielikums vai B pielikums).

Visās importa atļaujās ir minēti mērķa kodi, norādot paredzēto importa iemeslu. Ja vaislas dzīvnieki ir tādas A vai B pielikumā minētas sugas īpatņi, kas ir reta vai ļoti reti audzēta nebrīvē vai uz ko attiecas nulles kvota tādu savvaļas īpatņu komerciālai tirdzniecībai, kuri ir importēti citu iemeslu dēļ, nevis komerciālos nolūkos, ir jāievēro lielāka piesardzība, apsverot, vai atļaut tirgot šo īpatņu pēcnācējus.

Pamatojoties uz attiecīgo mērķa kodu, tiek piemēroti ierobežojumi attiecībā uz to, ko var darīt ar attiecīgo īpatni un tā pēcnācējiem. Šajā iedaļā ir sniegti norādījumi par to, kā interpretēt dažādus mērķa kodus, kas tiek piemēroti importētiem īpatņiem, kuri tagad ir vaislas dzīvnieki.

—	Mērķa kods S (zinātnisks) vai M (medicīnisks, ieskaitot biomedicīnas izpēti). Īpatņi ir paredzēti zinātnes attīstībai vai svarīgiem biomedicīnas mērķiem, kuriem ir piemērota vienīgi šī suga.

—

Mērķa kods B (pavairošana nebrīvē). Īpatņi ir paredzēti nekomerciālām pavairošanas programmām, kas radīs ieguvumus attiecībā uz attiecīgās sugas saglabāšanu. Mērķa kodu B nevajadzētu pieņemt attiecībā uz īpatņiem, kuru pēcnācēji ir paredzēti komerciālai tirdzniecībai, — tas būtu jāattiecina tikai uz pavairošanu saglabāšanas nolūkā. Darījuma nekomerciālo raksturu var pārbaudīt, pamatojoties uz šādu informāciju, ņemot vērā, ka atsevišķi projekti atšķiras un ir nepieciešama zināma elastība: — skaidri izklāstīts ieguvums sugas savvaļas populācijas saglabāšanai (piemēram, atbalsts savvaļas populācijai, reintrodukcija savvaļā utt.), — skaidrs projekta plāns un laika grafiks (piemēram, kurš reintroducē īpatni, kurā brīdī; ja nav plānota tūlītēja reintrodukcija, kas notiek ar liekajiem īpatņiem (ja projekts ir veiksmīgāks, nekā paredzēts) utt.), — ciltsgrāmatas esība un pārvaldība, lai saglabātu ģenētisko mainību, — veterinārais atbalsts projektam, lai novērstu slimību izplatīšanos savvaļas populācijās, — atbalsts projektam izcelsmes vai reintrodukcijas valstī, — īpatni un tā pēcnācējus neizmanto komerciālos nolūkos.

—	Mērķa kods Z (zooloģiskais dārzs). Īpatņi ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, un tos drīkst pārvietot tikai starp zooloģiskajiem dārziem.

—	Mērķa kods E (izglītojošs). Izglītības mērķiem nolūkā saglabāt sugu. Šis ieguvums attiecībā uz saglabāšanu būtu jādokumentē izglītības koncepcijā.

—	Mērķa kods P (personisks). Īpatņi ir paredzēti personīgai lietošanai, piemēram, kā privāti lolojumdzīvnieki.

Ja darījumam nevar nepārprotami piemērot kādu no iepriekš minētajiem nekomerciāla mērķa kodiem, ir jāizmanto mērķa kods T un attiecīgajam īpatnim ir jāatbilst visiem kritērijiem, lai komerciālo tirdzniecību varētu atļaut.

Uzraudzības iestāde pēc nepieciešamajām apspriedēm var arī ierobežot īpatņa vai tā pēcnācēju komerciālu izmantošanu, nosakot, ka to drīkst veikt tikai ES iekšējā tirgū. To varētu nodrošināt ar nosacījumiem, kas izklāstīti importa atļaujā un pēc tam ES sertifikātā.

Ja īpatni vairs nevar izmantot tādam nolūkam, kādā tas tika importēts, un ja ir pieprasījums to izmantot komerciāliem nolūkiem, uzraudzības iestādei, apspriežoties ar zinātnisko iestādi, būtu jāizvērtē, vai īpatnis varētu būt importēts komerciāliem nolūkiem.

Piemēram, dzīvnieks, kas importēts pētniecības projektam vai pavairošanas programmai, var tikt izmantots esošā vaislas dzīvnieku ganāmpulkā vai pats var tikt pārdots, ja ir skaidrs, ka sākotnējā importa mērķis bija īsts un tas netika izmantots kā aizsegs dzīvnieku importēšanai komerciālā nolūkā. Lai veiktu šo izvērtējumu, varētu būt jāapspriežas ar eksporta valsti.

Ja ir skaidrs, ka īpatni nebija atļauts importēt komerciālos nolūkos, īpatņa tirdzniecību vai pavairošanu nolūkā pārdot pēcnācējus parasti nedrīkstētu atļaut. Nedrīkstētu atļaut arī atvasinājumu izmantošanu komerciālos nolūkos.

3.5.    Nomenklatūras jautājumi

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nesen atklātām sugām, sugām, attiecībā uz kurām nesen ir veiktas taksonomijas izmaiņas, kā arī sugām, kurām pieņemtā CITES nomenklatūras atsauce neatbilst jaunākai, vispārpieņemtai zinātniskajai literatūrai.

Tas var būtiski sarežģīt pārraudzības ķēdi; pārbaudot izcelsmes likumību šādos gadījumos, ieteicama uzraudzības iestādes un zinātniskās iestādes apspriešanās.

4.   Ievešana ES

Dzīvnieku sugas īpatni var uzskatīt par nebrīvē audzētu tikai tad, ja kompetentā uzraudzības iestāde, apspriežoties ar attiecīgās dalībvalsts kompetento zinātnisko iestādi, ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti Īstenošanas regulas 54. panta kritēriji. Pamatregulas 4. pantā minētie importa nosacījumi attiecas arī uz nebrīvē audzētiem īpatņiem, kas minēti tās pašas regulas 7. panta 1. punktā. Tāpēc nebrīvē audzētu īpatņu importa pieteikumu novērtēšanā būtu jāiesaista zinātniskās iestādes. Jo īpaši tām ir jāpārliecinās, ka visi savvaļas izcelsmes īpatņi, ko izmanto pavairošanai nebrīvē (vecāki un visi īpatņi, kas izņēmuma kārtā pievienoti vaislas dzīvniekiem), atbilst 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta prasībām, kas saistītas ar 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta prasībām.

Tas galvenokārt nozīmē, ka uzraudzības iestāde pēc apspriešanās ar zinātnisko iestādi konstatē, ka ievešanai ES nav kaitīgas ietekmes uz sugas saglabāšanas stāvokli, ka īpatnis ir iegūts likumīgi un ka nav citu faktoru, kas liegtu izsniegt importa atļauju.

Zinātniskajām iestādēm arī jāpārliecinās, ka importēto īpatņu radīšanas metodei nav kaitīgas ietekmes uz sugas saglabāšanas stāvokli vai uz sugas attiecīgās savvaļas populācijas aizņemtās teritorijas izmēru.

Nereāli (8) apgalvojumi par pavairošanu nebrīvē var būt par iemeslu importa atļaujas atteikumam saskaņā ar Pamatregulas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu un Īstenošanas regulas 7. panta 6. punktu. Pretrunīgai informācijai par iespējamu pavairošanu nebrīvē vajadzētu būt par iemeslu pieteikuma papildu analīzei un saziņai ar eksporta valsti, pēc tam būtu jāpieņem galīgais lēmums katrā gadījumā atsevišķi.

Nebrīvē audzētu īpatņu importu no valstīm, kas nav izplatības areāla valstis, parasti nedrīkstētu atļaut, ja sugas īpatņi nekad nav eksportēti no izplatības areāla valsts ar derīgu CITES atļauju vai sertifikātu. Tomēr jāņem vērā, ka īpatņi, iespējams, tika pārvietoti uz šo valsti, kas neietilpst izplatības areālā, pirms iekļaušanas CITES sarakstā.

4.1.    Uzraudzības iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu importa atļauju novērtēšanā

Uzraudzības iestāde pārbauda, vai īpatnis ir iegūts saskaņā ar tiesību aktiem par attiecīgās sugas aizsardzību. Apspriežoties ar dalībvalsts kompetento zinātnisko iestādi un pēc zinātnieku darba grupas atzinuma izskatīšanas, uzraudzības iestāde pārbauda, vai importējamos īpatņus var uzskatīt par nebrīvē audzētiem saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. pantu.

Uzraudzības iestāde īpašu uzmanību pievērš importa pieteikumiem, kuros ir konstatēts paaugstināts risks saskaņā ar vadlīniju 1. pielikumu. Pielikumā uzskaitītie faktori ir orientējoši un neaizstāj pietiekami sīku katra gadījuma novērtējumu. Novērtējumā var atklāties, ka apgalvojums par audzēšanu nebrīvē ir patiess un pamatots, neraugoties uz to, ka pastāv viens vai vairāki riski.

Lai noteiktu, vai īpatņi atbilst Īstenošanas regulas 54. panta 1.–4. punkta kritērijiem, iespējams, būs jāiegūst informācija no iesaistītās trešās valsts saskaņā ar Īstenošanas regulas 7. panta 6. punktu.

Dalībvalstis nedrīkstētu izsniegt importa atļaujas gadījumos, kad tās nav saņēmušas apmierinošu informāciju no eksportētāja vai eksporta vai reeksporta valsts par to, ka īpatņi, ko paredzēts importēt ES, ir kvalificējami kā audzēti nebrīvē, kaut arī tās šādu informāciju ir lūgušas.

4.2.    Zinātniskās iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu importa atļauju novērtēšanā

Importa dalībvalsts zinātniskā iestāde sniedz atzinumu par to, vai ir izpildīti Īstenošanas regulas 54. pantā minētie kritēriji un Pamatregulas 4. panta 1. un 2. punktā minētie importa nosacījumi.

Šis atzinums ir balstīts uz pieejamās informācijas zinātnisku novērtējumu, ņemot vērā visus riskus, kas apzināti saskaņā ar šo vadlīniju 1. pielikumu.

Ja ir konstatētas šaubas par to, vai tirdzniecībā nonākuši īpatņi ir audzēti nebrīvē, importa dalībvalsts zinātniskā iestāde (vai uzraudzības iestāde pēc apspriešanās ar zinātnisko iestādi) apspriežas ar eksporta/izcelsmes valsts zinātnisko iestādi (un, iespējams, uzraudzības iestādi). Tas tiek darīts, lai iegūtu informāciju, kas apstiprina, ka importējamie īpatņi atbilst nebrīvē audzētu īpatņu kritērijiem.

Ja vajadzīgā informācija netiek iegūta no eksporta/izcelsmes valsts uzraudzības vai zinātniskās iestādes, importa dalībvalsts zinātniskā iestāde var apspriesties tieši ar pieteikuma iesniedzēju. To darot, iestāde tiek aicināta izmantot 2. pielikumā iekļauto jautājumu kontrolsarakstu. Kontrolsaraksts ir orientējošs, tas būtu jāpielāgo katram gadījumam, un ne visi jautājumi var būt piemērojami visos gadījumos.

Zinātniskās iestādes atzinumi būtu jāsniedz katrā gadījumā atsevišķi, un tos var formulēt par konkrētu īpatni, konkrētu audzētavu, sugu (piemēram, vai suga ir viegli vai grūti pavairojama) vai importu no konkrētas valsts.

Importa dalībvalsts zinātniskā iestāde informē uzraudzības iestādi par saviem konstatējumiem. Zinātniskās iestādes tiek aicinātas dalīties savos novērtējumos ar citu ES dalībvalstu CITES iestādēm, izmantojot audzēšanas nebrīvē datubāzi (9).

Ja rodas bažas par sugas audzēšanu nebrīvē (negatīva rekomendācija vai pastāvīgas šaubas), dalībvalsts zinātniskajai iestādei būtu jāvērš zinātnieku darba grupas (SRG) uzmanība uz šo jautājumu, lai tā izskatītu šo jautājumu un atbilstoši rīkotos. Šādos gadījumos Eiropas Komisija var apspriesties ar uzraudzības vai zinātnisko iestādi eksporta valstī vai izplatības areāla valstīs.

SRG veiktās izskatīšanas rezultāti tiek darīti pieejami attiecīgi Species+ (10) vai audzēšanas nebrīvē datubāzē kā atsauce zinātniskajām un uzraudzības iestādēm.

5.   ES iekšējā tirdzniecība

5.1.    Uzraudzības un zinātniskās iestādes uzdevums, novērtējot pieteikumus nebrīvē audzētu A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu tirdzniecībai ES iekšienē

Pirms tāda sertifikāta piešķiršanas, kas ļauj veikt komerciālas darbības ar īpatņiem, kuri, kā apgalvots, ir dzimuši un audzēti nebrīvē, attiecīgajai uzraudzības iestādei, apspriežoties ar kompetento zinātnisko iestādi, būtu jāpārliecinās, ka ir izpildīti Īstenošanas regulas 54. panta kritēriji.

Šādu apspriešanos var veikt katrā gadījumā atsevišķi par katru pieteikumu, vai arī to var veikt par konkrētu sugu. Ja pieteikumi tiek iesniegti atkārtoti par noteiktu sugu un ja par vecākiem jau ir izsniegti derīgi ES iekšējās tirdzniecības sertifikāti ar izcelsmes kodu C, apspriešanās ar zinātnisko iestādi var nebūt nepieciešama.

Uzraudzības vai zinātniskajai iestādei būtu jāpieprasa vismaz šādi elementi katru reizi, kad zināms audzētājs pieprasa ES iekšējās tirdzniecības sertifikātu (skatīt turpmāk papildu aspektus, kas attiecas uz jauniem audzētājiem):

1.	audzētāja nosaukums un adrese;

2.	atļaujas vai ES iekšējās tirdzniecības sertifikāti, kas izsniegti par vecākiem (kas var būt divi dzīvnieki vai vairāk, ja tiek turēti grupā. Šajā gadījumā būtu jānorāda mazākā iespējamo vecāku grupa kopā ar attiecīgiem pierādījumiem par viņu likumīgu iegūšanu, vecumu un dzimumu);

3.	pēcnācēju skaits vienā pavairošanas notikumā;

4.	katra pēcnācēja identifikācija;

5.	(aptuvenais) dzimšanas datums;

6.	pēcnācēju dzimums (ja zināms);

7.

pavairošanas metožu apraksts, ja pēcnācēju skaits šķiet pārāk liels, salīdzinot ar literatūrā atrodamajiem skaitļiem, vai tādu sugu gadījumā, kuras nebrīvē audzē ļoti reti. Jāņem vērā zinātnes sasniegumi, kas veicina pavairošanu, piemēram, in vitro apaugļošana, jo tie var būt iemesls augstākiem pavairošanas rādītājiem, nekā varētu sagaidīt dabiskos apstākļos. Turklāt nebrīvē bieži var iegūt vairāk nekā vienu metienu, bet savvaļā tas varētu būt retums.

Novērtējot pieteikumu sertifikāta saņemšanai par nebrīvē audzētu īpatni, uzraudzības iestādei būtu jāņem vērā šādas augstāka vai zemāka riska pazīmes:

—	vai audzētājs ir pazīstams kā tāds, ka likumīgi audzē šo sugu?

—	vai vecāki ir sasnieguši dzimumbriedumu (šeit atkal būtu jāņem vērā iespējamās atšķirības starp dzīvniekiem, kas tiek turēti nebrīvē, un informāciju par savvaļas īpatņiem), un vai tie aizvien spēj vairoties?

—	vai norādītais pēcnācēju skaits ir ticams?

—	vai norādītais metienu skaits ir ticams?

—	vai šie vecāki ir radījuši pēcnācējus iepriekš?

—	vai vecāki ir dzimuši nebrīvē? Ja nē, vai līdzīgos apstākļos ir radīta F2 paaudze?

—	vai pieteikums attiecas uz kādu endēmisku ES sugu, vietēju ES sugu vai sugu, par kuru zināms, ka tā ir nelikumīgi iegūta savvaļā?

Ja audzētājs ir jauns vai rodas neskaidrības par kādu no iepriekš minētajām ziņām, uzraudzības iestāde papildus iepriekš minētajam 1.–7. jautājumam var lūgt papildu informāciju. Tā pēc vajadzības varētu būt šāda informācija:

—	vaislas pamatdzīvnieku skaits un izcelsme (savvaļas vai audzēti nebrīvē),

—	pašreizējais vaislas dzīvnieku kopskaits, kā arī tēviņu un mātīšu attiecība,

—	sīkāka informācija par īpatņu vecākiem, ieskaitot dzimšanas/izšķilšanās datumu (gredzenu numuri / mikroshēmas un fotogrāfijas tādu sugu gadījumā, kuru atsevišķus īpatņus var pārliecinoši atpazīt, pamatojoties uz īpašām fiziskām pazīmēm, ja tādas ir pieejamas),

—	pirmās veiksmīgās pavairošanas gads,

—	vai audzētājs ir veicis pavairošanu līdz otrajai paaudzei (F2),

—	vai vaislas dzīvnieki ir papildināti ar savvaļas īpatņiem un, ja jā, tad sīkāka informācija par to skaitu, notikuma laiku un īpatņu izcelsmi,

—	pilna informācija par radīto īpatņu apjomu gadā.

Uzraudzības iestādei būtu arī jāapspriežas ar kompetento zinātnisko iestādi šādos gadījumos:

—	pieteikumi tādu sugu gadījumā, par kurām zināms, ka tās ir grūti turēt un/vai pavairot nebrīvē,

—	pieteikumi tādu īpatņu gadījumā, kuru deklarētā vecuma dēļ apgalvojumi par audzēšanu nebrīvē ir maz ticami, jo ar šīs sugas uzturēšanu nebrīvē tik ilgi, cik norādīts, ir saistītas lielas izmaksas,

—	pieteikumi tādu sugu gadījumā, kuras nobriest lēni un kurām ir zems vairošanās potenciāls,

—	šaubas par pēcnācēju un metienu skaita ticamību, reproduktīvo vecumu vai citiem audzēšanas nebrīvē aspektiem.

Uzraudzības iestādes var apsvērt iespēju lūgt attiecīgajām iestādēm veikt fizisku pārbaudi un/vai pieprasīt DNS analīzi, lai pārbaudītu, vai deklarētie pēcnācēji patiešām ir dzimuši nebrīvē no norādītajiem vecākiem / vecāku kopas un auguši nebrīvē.

Fiziska pārbaude parasti ir pamatota, ja ir šaubas un ja ģenētiskā analīze nav iespējama. Paraugu ģenētiskās analīzes vajadzībām var paņemt pieteikuma iesniedzējs (vēlams, attiecīgo iestāžu pārstāvja uzraudzībā) vai norīkota amatpersona atkarībā no riska analīzes, ko veikusi uzraudzības iestāde, apspriežoties ar zinātnisko iestādi.

Uzraudzības iestāžu apspriešanās ir pamatota, ja rodas bažas par tādu sertifikātu derīgumu, ko cita dalībvalsts izdevusi attiecībā uz īpatņiem, par kuriem izteikti šaubīgi apgalvojumi, ka tie ir audzēti nebrīvē.

Iepriekš minētās darbības nav jāveic attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 865/2006 X pielikumā uzskaitīto sugu īpatņiem. Tiek uzskatīts, ka šie īpatņi atbilst 54. panta nosacījumiem (nebrīvē dzimis un audzis īpatnis, izcelsmes kods C), ja vien nav pārliecinošu pierādījumu par pretējo. Tiem nav nepieciešams ES iekšējās tirdzniecības sertifikāts vai jebkāda cita veida dokumenti, kā arī tie nav jāmarķē.

5.2.    Uzraudzības un zinātniskās iestādes uzdevums, novērtējot pieteikumus nebrīvē audzētu B pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu tirdzniecībai ES iekšienē

B pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu tirdzniecība ir atļauta, ja vien var pierādīt, ka tie ir iegūti saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem par faunas un floras saglabāšanu.

Ir izstrādāts vadlīniju dokuments (11), kurā sīki izklāstītas prasības attiecībā uz dokumentāro pierādījumu B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvnieku tirdzniecībai ES iekšienē, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt šo noteikumu, kas attiecas arī uz nebrīvē audzētu īpatņu tirdzniecību.

Tāds pats novērtējums, kā aprakstīts iepriekš attiecībā uz A pielikumu, būtu jāveic, kontrolējot B pielikumā uzskaitīto sugu nebrīvē audzēto īpatņu tirdzniecību. Šaubu gadījumā uzraudzības iestādei būtu jāapspriežas ar zinātnisko iestādi un būtu jāapsver fiziska pārbaude un/vai parauga paņemšana ģenētiskās analīzes vajadzībām, kā aprakstīts iepriekš.

Uzraudzības iestāžu apspriešanās ir ieteicama, ja rodas bažas par īpatņiem, kuri, kā apgalvots, ir audzēti nebrīvē citā dalībvalstī, jo īpaši, ja pastāv augsts risks (piemēram, nav pierādījumu par likumīgu importu ES valstīs, sugu ir grūti pavairot līdz otrajai paaudzei utt.).

6.   Eksports un reeksports no ES

Dzīvnieku sugas īpatnis būtu uzskatāms par audzētu nebrīvē tikai tad, ja kompetentā uzraudzības iestāde, apspriežoties ar attiecīgās dalībvalsts zinātnisko iestādi, ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti Īstenošanas regulas 54. panta kritēriji.

Jāņem vērā, ka pastāv atšķirība starp i) iepriekš ES importētu nebrīvē audzētu īpatņu reeksportu un ii) ES nebrīvē audzētu īpatņu eksportu.

6.1.    Nebrīvē audzētu īpatņu reeksports

Ja nebrīvē audzēti īpatņi tiek reeksportēti no ES dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kura importējusi īpatņus ES, abām dalībvalstīm ir jāapmainās ar informāciju (sk. Pamatregulas 5. panta 5. punktu).

Ja īpatņi ir marķēti un tos var skaidri sasaistīt ar dokumentu, īpaša apspriešanās ar zinātnisko iestādi varētu nebūt vajadzīga. Pamatdokuments ir vadlīnijas par B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvu īpatņu likumīgas iegādes pierādījumiem (sk. 11. zemsvītras piezīmi), un to pielikumā iekļautajā kontrolsarakstā ir norādīta minimālā dokumentācija un informācija, kas jāsniedz.

6.2.    Nebrīvē audzētu īpatņu eksports

6.2.1.   Uzraudzības iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu eksporta atļauju novērtēšanā

Apspriežoties ar dalībvalsts kompetento zinātnisko iestādi, uzraudzības iestāde pārbauda, vai īpatņi atbilst kritērijiem, kas attiecināmi uz īpatņiem, kurus uzskata par audzētiem nebrīvē, saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. pantu un Pamatregulas 7. panta 1. punktu.

Uzraudzības iestāde novērtē pieteikumā sniegto informāciju, lai pārliecinātos, ka īpatnis ir iegūts saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem (konstatējums par likumīgu iegūšanu). Ja pieteikums attiecas uz īpatņiem, par kuriem jau ir izsniegts sertifikāts, uzraudzības iestādei būtu jāveic turpmāka pārbaude, pamatojoties uz riska novērtējumu, un šaubu gadījumā pēc vajadzības jāapspriežas ar zinātnisko iestādi vai citām dalībvalstīm.

Uzraudzības iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība eksporta pieteikumiem, kuros ir konstatēts paaugstināts risks saskaņā ar šā dokumenta 1. pielikumu. Pielikumā uzskaitītie faktori ir orientējoši un neaizstāj katra gadījuma pienācīgu novērtējumu. Novērtējumā var atklāties, ka apgalvojums par audzēšanu nebrīvē ir patiess un pamatots, neraugoties uz to, ka pastāv viens vai vairāki riski.

Ja tiek eksportēti dzīvi B pielikumā uzskaitīto dzīvnieku sugu īpatņi, kas audzēti nebrīvē, dalībvalstīm būtu jāatsaucas uz vadlīniju dokumentu par pierādījumiem par B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvu dzīvnieku likumīgu iegādi (sk. 11. zemsvītras piezīmi), kā arī uz nepieciešamajiem dokumentārajiem pierādījumiem.

Uzraudzības iestādes var izvēlēties pārbaudīt ieguves likumību, izmantojot riska novērtējuma pieeju, pamatojoties uz šādiem faktoriem, ja tie ir attiecināmi uz konkrēto eksporta pieteikumu:

i)	pielikums, kurā suga ir uzskaitīta;

ii)	īpatņa avots;

iii)	sugas sastopamība kontrolētā vidē dalībvalstī, kas izskata pieteikumu;

iv)	dokumentēta nelegālā tirdzniecība;

v)	tirdzniecības mērķis (komerciāls vai nekomerciāls);

vi)	pieteikuma iesniedzēja pieteikumu vēsture, arī jebkāda neatbilstību vēsture;

vii)	īpatņu vērtība naudā; kā arī

viii)

pēc izskata līdzīgu sugu esība.

Ja pēc iepriekš minēto faktoru izvērtēšanas un līdzsvarošanas uzraudzības iestāde secina, ka pastāv liels risks, ka eksportējamais īpatnis nav likumīgi iegūts, tā var izvēlēties pieprasīt papildu informāciju un iesaistīties turpmākā pārraudzības ķēdes pārbaudē. Ja uzraudzības iestāde secina, ka nelikumīgas iegūšanas risks ir zems, tā var izvēlēties veikt ne tik detalizētu pārbaudi.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 65. panta 4. punktu uzraudzības iestādei ir jāpārbauda, vai A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņi ir marķēti saskaņā ar minētās regulas 66. pantu.

Ja tiek veikts A vai B pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu eksports (vai reeksports) un īpatņi ir marķēti, ir ieteicams norādīt identifikācijas numurus eksporta atļaujas (vai reeksporta sertifikāta) apraksta 8. ailē, lai aprakstītu īpatņus pēc iespējas precīzāk.

Regulas (EK) Nr. 865/2006 X pielikumā uzskaitīto sugu īpatņi nav jāmarķē, lai tos eksportētu, un var uzskatīt, ka nosacījumi eksporta atļaujas izsniegšanai ir izpildīti.

6.2.2.   Zinātniskās iestādes uzdevums nebrīvē audzētu īpatņu eksporta atļauju novērtēšanā

Ja uzraudzības iestāde vēršas pie zinātniskās iestādes, lai apspriestos, zinātniskā iestāde sniedz konsultāciju par to, vai īpatņi, uz kuriem attiecas atļauja vai sertifikāts, atbilst nebrīvē audzētu īpatņu kritērijiem (saskaņā ar Īstenošanas regulas 54. pantu un Pamatregulas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu (kas minēts Pamatregulas 5. panta 4. punktā)), lai novērtētu, vai eksports var kaitēt sugas saglabāšanai.

Zinātniskās iestādes atzinumi būtu jāsniedz katrā gadījumā atsevišķi, un tos var formulēt par katru īpatni, konkrētu audzētavu vai sugu (piemēram, vai suga ir viegli vai grūti pavairojama).

Ja rodas šaubas par citā ES dalībvalstī nebrīvē audzētu īpatņu izcelsmi, eksporta dalībvalsts uzraudzības vai zinātniskā iestāde lūdz otras dalībvalsts uzraudzības vai zinātnisko iestādi apstiprināt, vai īpatņi atbilst kritērijiem, kas attiecināmi uz nebrīvē audzētiem īpatņiem.

Uzraudzības un zinātniskās iestādes tiek aicinātas vajadzības gadījumā dalīties savos novērtējumos ar citu ES dalībvalstu CITES iestādēm, izmantojot audzēšanas nebrīvē datubāzi (12).

Turklāt, ja ir pastāvīgas bažas par audzēšanu nebrīvē, dalībvalstu zinātniskās iestādes tiek mudinātas pievērst šim jautājumam zinātnieku darba grupas (SRG) uzmanību vai — ar uzraudzības iestādes starpniecību — CITES uzraudzības iestāžu ekspertu grupas uzmanību.

7.   Konfiscēti dzīvnieki

Šajā iedaļā sniegti norādījumi par to, kā rīkoties ar konfiscētiem īpatņiem, un par to, vai šādus īpatņus var izmantot audzētavā, kur dzīvniekus audzē nebrīvē.

Apspriežoties ar zinātnisko iestādi un vajadzības gadījumā ar citām attiecīgām struktūrām, uzraudzības iestādei būtu jālemj par piemērotāko rīcību ar konfiscētajiem īpatņiem, kā arī par to, vai atstāt tos nebrīvē, atgriezt izcelsmes valstī iespējamai atgriešanai savvaļā (13) vai veikt tiem eitanāziju.

CITES Pušu konferences rezolūcija 17.08 par atbrīvošanos no nelegāli tirgotiem un konfiscētiem CITES sarakstā iekļauto sugu īpatņiem (14) var sniegt norādes šajā jautājumā, jo īpaši lēmumu pieņemšanas shēmas analīze rezolūcijas 1. pielikumā.

Jāņem vērā konfiskācijas sākotnējais iemesls, jo dažkārt īpatņi ir konfiscēti nevis tāpēc, ka ir problēmas ar to likumību, bet gan citu pārkāpumu dēļ (piemēram, saistībā ar pārvadāšanas apstākļiem). Uzraudzības iestādēm būtu jāzina arī par jaunu kontrabandas praksi, kad tirgotāji rēķinās ar to, ka īpatņi tiks konfiscēti un vēlāk legalizēti ar glābšanas centra starpniecību. Uzraudzības iestādēm būtu jāveic visi piesardzības pasākumi, lai nepieļautu konfiscēto īpatņu nonākšanu atpakaļ pie pārkāpumā iesaistītajām personām.

Konfiscētos īpatņus varētu pievienot sugas dzīvniekiem, ja sugai ES jau ir izveidoti vaislas dzīvnieku ganāmpulki, vai no tiem varētu veidot jaunus vaislas dzīvnieku ganāmpulkus. Ja runa ir par sugu, kurai ir izveidota, piemēram, EAZA Ex situ programma (EEP) vai Eiropas ciltsgrāmata (ESB), ir vēlams nodot īpatni šādas koordinētas pavairošanas programmas aprūpē. Tas noteikti attiecas uz sugām, kuras iepriekš nav importētas ar derīgām CITES atļaujām vai sertifikātiem.

Dalībvalstis var sadarboties ar citām CITES pusēm, lai pienācīgi atbrīvotos no konfiscētiem dzīvniekiem, atļaujot šādu īpatņu importu, eksportu vai reeksportu. Importa gadījumā joprojām ir spēkā prasība pārliecināties, vai netiks nodarīts kaitējums. Tomēr konfiscēto A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu komerciāla tirdzniecība nav atļauta.

Ir jānošķir to sugu īpatņi, kas uzskaitītas A pielikumā, no B, C vai D pielikumā uzskaitīto sugu īpatņiem. Papildu piesardzība ir jāievēro attiecībā uz retām sugām vai sugām, kuru audzēšana ES (gandrīz nemaz) nav notikusi.

Pamatregulas 8. panta 6. punkts ļauj dalībvalstu kompetentajām iestādēm pārdot visus konfiscētos B–D pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus ar nosacījumu, ka tie netiek atgriezti tieši personai vai struktūrai, kurai tie konfiscēti vai kura piedalījās nodarījumā. Šādus īpatņus tad var izmantot visiem nolūkiem tā, it kā tie būtu likumīgi iegūti.

Konfiscētos A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus nedrīkst pārdot. A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņi būtu uzskatāmi par likumīgi iegūtiem pēc konfiskācijas un nodošanas glabātājam, kurš tur šos konfiscētos īpatņus nekomerciālai izmantošanai. Būtu jānorāda, kā drīkst izmantot īpatņus un to iespējamos pēcnācējus.

Novērtējot, vai konfiscētos A pielikumā minēto sugu īpatņus var pievienot vaislas dzīvniekiem, ir jārīkojas vēl rūpīgāk. Izvērtējot, vai konfiscēto A pielikumā minētas sugas īpatni var uzticēt audzētavai, kur dzīvniekus audzē nebrīvē, būtu jāņem vērā šādi aspekti (apspriežoties ar attiecīgo zinātnisko iestādi):

—	vai audzētava, kur dzīvniekus audzē nebrīvē, ir saistīta ar oficiālu programmu, kurā dzīvniekus audzē nebrīvē sugas saglabāšanas nolūkā? Vai arī tā veic komerciālu darbību, pārdodot lielāko daļu pēcnācēju?

—	vai ir zināms, ka sugu audzē nebrīvē un rada tās F2 pēcnācējus?

—	vai ir zināma īpatņa izcelsme?

Visu konfiscēta īpatņa īpašumtiesību nodošana komerciālai audzētavai, kur dzīvniekus audzē nebrīvē, šķiet, nav savienojama ar ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulām. A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus varētu “adoptēt”, ja i) audzētavai ir vajadzīgās zināšanas un infrastruktūra un ii) dzīvnieki netiek izmantoti pārdošanai vai komerciālai audzēšanai.

Ja konfiscētais īpatnis ir jānovieto citā dalībvalstī, pirms tāda sertifikāta izdošanas, ar ko atļauj šo pārvietošanu, atbildīgajai izdevējai uzraudzības iestādei būtu jāsazinās ar saņēmējas dalībvalsts zinātnisko iestādi (saskaņā ar Pamatregulas 9. pantu) un (ideālā gadījumā) jāinformē uzraudzības iestāde saņēmējā dalībvalstī. Visi ierobežojumi attiecībā uz īpatņa izmantošanu būtu jānorāda sertifikātā, kā vienojušās abas dalībvalstis.

---

(1)  Padomes Regula (EK) Nr. 338/97 (1996. gada 9. decembris) par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību (OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp.) (“Pamatregula”) un saistītās Komisijas regulas, jo īpaši Komisijas Regula (EK) Nr. 865/2006 (2006. gada 4. maijs), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz Padomes Regulas (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, ieviešanu (OV L 166, 19.6.2006., 1. lpp.) (“Īstenošanas regula”), un Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 792/2012 (2012. gada 23. augusts), ar ko paredz noteikumus par to atļauju, sertifikātu un citu dokumentu veidlapu paraugiem, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un groza Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006 (OV L 242, 7.9.2012., 13. lpp.) (“Atļauju regula”).

(2)  Šajā dokumentā “nebrīvē audzēti īpatņi” ir tie, kas atbilst Īstenošanas regulas 54. pantā minētajiem kritērijiem.

(3)  Harfoot, M. et al, 2018. Unveiling the patterns and trends in 40 years of global trade in CITES-listed wildlife. Biological Conservation, 223, 47-57.

(4)  Tas attiecas uz tādas sugas stāvokli, kas iekļauta IUCN Sarkanajā grāmatā, nevis CITES papildinājumos, kuros attiecīgā suga ir minēta.

(5)  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52019XC0321(01)&from=LV.

(6)  Pamatregulas 11. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

(7)  Skatīt vietni https://www.eaza.net/assets/Uploads/CCC/August-2020.pdf.

(8)  Piemēram, paziņojumi par pēcnācēju radīšanu tādā apmērā vai ātrumā, kas tiek uzskatīts par maz ticamu, ņemot vērā sugas vairošanās bioloģiju.

(9)  http://captivebreeding.unep-wcmc.org.

(10)  https://speciesplus.net/species.

(11)  Likumīgas iegādes pierādījums dzīviem B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvniekiem un nepieciešamais dokumentārais pierādījums (OV C 107, 21.3.2019., 2. lpp.).

(12)  http://captivebreeding.unep-wcmc.org

(13)  Daudzos gadījumos atgriešana savvaļā nav iespējama.

(14)  https://cites.org/sites/default/files/document/E-Res-17-08.pdf