EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 27.4.2022

COM(2022) 655 final

2022/0131(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (pārstrādāta redakcija)

{SEC(2022) 201 final} - {SWD(2022) 655 final} - {SWD(2022) 656 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

1.1.Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Šā priekšlikuma mērķis ir grozīt Direktīvu 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi 1 (“Vienotās atļaujas direktīva”). Šis priekšlikums ir daļa no Prasmju un talantu paketē iekļautajiem pasākumiem, kas ierosināti kā turpinājums Komisijas 2020. gada 23. septembrī pieņemtajam paziņojumam par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu 2 (turpmāk “pakts”), kurā uzsvērta nepieciešamība novērst galvenos trūkumus ES politikā likumīgas migrācijas jomā ar vispārējo mērķi piesaistīt prasmes un talantus, kas ir vajadzīgi ES. Vienotās atļaujas direktīvas pārstrādāšana ir daļa no šiem pasākumiem, un ar to, kā noteikts paktā, “tiktu meklēti veidi, kā vienkāršot un precizēt tiesību aktu darbības jomu”. Pakete ietver arī Direktīvas 2003/109/EK 3 par pastāvīgajiem iedzīvotājiem pārstrādāšanu un pievienotu paziņojumu, kurā izklāstīta jauna pieeja vērienīgai un ilgtspējīgai ES likumīgās migrācijas politikai, piesaistot talantus mūsu ekonomikai un radot drošus kanālus nokļūšanai Eiropā 4 .

Lielākā daļa migrantu likumīgi ierodas Eiropā. 2019. gadā ES dalībvalstis trešo valstu valstspiederīgajiem izsniedza vairāk nekā trīs miljonus pirmo uzturēšanās atļauju, no kurām vairāk nekā viens miljons bija nodarbinātības nolūkā.

2019. gadā 5 dalībvalstis paziņoja 2 984 261 lēmumu par vienotajām atļaujām 6 , no kuriem 1 212 952 lēmumi bija par pirmo atļauju izsniegšanu. Pārējie lēmumi attiecās uz atļauju atjaunošanu vai grozīšanu. Saskaņā ar pieejamo statistiku 7 no visām 2019. gadā izsniegtajām atļaujām 1 172 028 (39 %) tika izsniegtas algotām darbībām, 928 483 (31 %) ģimenes iemeslu dēļ, 395 428 (13 %) izglītībai un apmācībai un 368 509 (12 %) citu iemeslu dēļ.

Vienotās atļaujas direktīvas galvenie mērķi ir izveidot vienotu pieteikšanās procedūru apvienotai darba un uzturēšanās atļaujai un garantēt vienotu tiesību kopumu atbilstīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem, pamatojoties uz tādu pašu attieksmi kā pret tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kura piešķir vienoto atļauju. Tomēr, kā jau tika uzsvērts 2019. gada likumīgas migrācijas atbilstības pārbaudē un īstenošanas ziņojumā , daži neatrisināti jautājumi joprojām apdraud mērķu pilnīgu sasniegšanu.

Priekšlikuma mērķis ir racionalizēt pieteikšanās procedūru un padarīt to efektīvāku. Pašlaik pieteikumu iesniegšanas procedūru kopējais ilgums 8 attur darba devējus no darbā pieņemšanas starptautiskā mērogā. Paredzams, ka šā ilguma samazināšana palīdzēs palielināt ES pievilcību un novērst darbaspēka trūkumu ES. Priekšlikumā ir iekļautas arī jaunas prasības, lai stiprinātu aizsardzības pasākumus un vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem salīdzinājumā ar ES pilsoņiem un uzlabotu trešo valstu valstspiederīgo aizsardzību pret darbaspēka ekspluatāciju. Tas atvieglos darbaspēka piemeklēšanu un mazinās neaizsargātību pret darbaspēka ekspluatāciju.

Desmit direktīvas piemērošanas gados Komisija ir saņēmusi vairākas sūdzības par tās īstenošanu dalībvalstīs (jo īpaši par to, ka nav ievēroti tiesību aktos noteiktie termiņi vienotas atļaujas izsniegšanai, vai par jautājumiem, kas saistīti ar sociālo nodrošinājumu). Dažām sūdzībām sekoja pārkāpuma procedūras. Direktīvas novērtējumā saskaņā ar likumīgas migrācijas atbilstības pārbaudi 9 (turpmāk “atbilstības pārbaude”), kas tika pieņemts 2019. gadā, un īstenošanas ziņojumā 10 , kas arī tika pieņemts 2019. gadā, tika konstatētas vairākas nepilnības attiecībā uz personām un būtiskas nepilnības, neatbilstības un trūkumi, kā arī praktiskas problēmas, kas izriet no direktīvas piemērošanas dalībvalstīs. Atbilstības pārbaudes secinājumos jo īpaši tika ieteikts “apsvērt likumdošanas pasākumu ierosināšanu, lai novērstu konstatētās neatbilstības, nepilnības un citus trūkumus, tādējādi vienkāršojot, racionalizējot, papildinot un kopumā uzlabojot ES tiesību aktus”.

Eiropas Parlaments 2021. gada 20. maija rezolūcijā par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai 11 atzinīgi novērtēja Komisijas plānoto Vienotās atļaujas direktīvas pārskatīšanu, ierosinot “paplašināt direktīvas darbības jomu un piemērošanu, lai aptvertu plašāku darba ņēmēju kategoriju”.

1.2.Saskanība ar pašreizējiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

Šis priekšlikums ir saskanīgs ar Komisijas 2020. gada 23. septembrī pieņemto jauno Migrācijas un patvēruma paktu 12 , kurā uzsvērta nepieciešamība novērst galvenos trūkumus ES politikā likumīgas migrācijas jomā, atbalstot vispārējo mērķi piesaistīt prasmes un talantus, kas ir vajadzīgi ES.

Šis priekšlikums papildina citus instrumentus, kas pieņemti likumīgās migrācijas jomā, jo īpaši tās direktīvas, kas reglamentē uzturēšanās statusu: ES Zilās kartes direktīva 2009/50/EK 13 par augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, Direktīva 2003/109/EK 14 par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, Direktīva (ES) 2016/801 15 par studentiem un pētniekiem, Direktīva 2003/86/EK 16 par ģimenes atkalapvienošanos (turpmāk “likumīgas migrācijas direktīvas”) un Direktīva 2011/95/ES 17 par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus.

1.3.Saskanība ar citām Savienības politikas jomām

Šis priekšlikums atbalsta mērķus, kas noteikti Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumā “Eiropas lielā stunda — jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei”, kurš iezīmē ES ceļu atlabšanas virzienā un tās virzību uz zaļāku, digitālu un noturīgāku ekonomiku un sabiedrību. Būtiska tā daļa ir prasmju, zināšanu un kompetenču uzlabošana un pielāgošana. Pasākumi, kas paredzēti, lai uzlabotu pieteikšanās procedūru vienotai atļaujai un vienlīdzīgas attieksmes tiesības, ir jāskata šajā plašākā kontekstā.

Priekšlikums atbilst arī Eiropas Prasmju programmai 19 , kurā aicināts īstenot stratēģiskāku pieeju likumīgai migrācijai, kas būtu vērsta uz to, lai labāk piesaistītu un noturētu talantus. Lai to panāktu, ir nepieciešama darbaspēka labāka piemeklēšana, skaidras imigrācijas procedūras un efektīvāka trešo valstu valstspiederīgo kompetenču atzīšana ES darba tirgū.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

2.1.Juridiskais pamats

Priekšlikuma juridiskais pamats ir LESD 79. panta 2. punkts, kas pilnvaro Eiropas Parlamentu un Padomi rīkoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un pieņemt pasākumus šādās jomās: a) ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi, kā arī dalībvalstu ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanas procedūru standarti; un b) to trešo valstu pilsoņu tiesību noteikšana, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, ietverot nosacījumus, kas attiecas uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību citās dalībvalstīs.

2.2.Subsidiaritāte (neekskluzīvas kompetences gadījumā)

Subsidiaritātes princips ir piemērojams, jo tā ir dalītās kompetences joma 20 . Subsidiaritātes pārbaude tika veikta ietekmes novērtējumā, kas tika sagatavots pirmajam priekšlikumam par vienoto atļauju 2007. gadā (COM(2007) 638 galīgā redakcija). Nepieciešamība pēc vienota ES tiesiskā regulējuma likumīgas migrācijas jomā ir saistīta ar iekšējās robežkontroles atcelšanu ES un Šengenas zonas izveidi.

Atbilstības pārbaude parādīja, ka likumīgās migrācijas direktīvām, tostarp Vienotās atļaujas direktīvai, ir bijusi vairākkārtīga pozitīva ietekme, ko dalībvalstis nebūtu panākušas vienas pašas, piemēram, zināma nosacījumu, procedūru un tiesību saskaņošana, kas palīdz radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visās dalībvalstīs; vienkāršotas administratīvās procedūras; lielāka juridiskā noteiktība un prognozējamība trešo valstu valstspiederīgajiem, darba devējiem un pārvaldes iestādēm; uzlabota trešo valstu valstspiederīgo tiesību atzīšana (proti, tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda ir pret valstspiederīgajiem, vairākās svarīgās jomās, piemēram, darba apstākļi, piekļuve izglītībai un apmācībai un sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kā arī procesuālās tiesības); lielāka ES iekšējā mobilitāte.

2.3.Proporcionalitāte

2.4.Juridiskā instrumenta izvēle

3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANOS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

3.1.Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaudes

2019. gada 29. martā pieņemtajā ES tiesību aktu par likumīgu migrāciju atbilstības pārbaudē 21 ir sniegts padziļināts izvērtējums, lai novērtētu, vai ES likumīgas migrācijas regulējums joprojām atbilst paredzētajam mērķim, apzinātu neatbilstības un nepilnības un meklētu iespējamos veidus, kā racionalizēt un vienkāršot spēkā esošos noteikumus. Atbilstības pārbaudē veiktajā direktīvas izvērtējumā un īstenošanas ziņojumā 22 , kas arī tika pieņemts 2019. gadā, tika konstatētas vairākas nepilnības attiecībā uz personām un būtiskas nepilnības, neatbilstības un trūkumi, kā arī praktiskas problēmas, kas izriet no direktīvas piemērošanas dalībvalstīs.

Kā norādīts iepriekš, atbilstības pārbaudes secinājumos jo īpaši tika ieteikts “apsvērt likumdošanas pasākumu ierosināšanu, lai novērstu konstatētās neatbilstības, nepilnības un citus trūkumus, tādējādi vienkāršojot, racionalizējot, papildinot un kopumā uzlabojot ES tiesību aktus”.Galvenās konstatētās problēmas var grupēt trīs jomās:

(1)sarežģīta un neefektīva pieteikšanās procedūra un neskaidras tiesības, kas dažos gadījumos paildzina procedūras un mazina ES pievilcību trešo valstu valstspiederīgajiem;

(2)konkrētas migrantu kategorijas neietilpst direktīvas vai citu ES juridisko instrumentu darbības jomā;

(3)darba ņēmēji nav pietiekami aizsargāti pret ekspluatāciju.

4.APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM

Likumīgas migrācijas atbilstības pārbaudes ietvaros notika plaša apspriešana, tostarp sabiedriskā apspriešana 23 . No 2020. gada 23. septembra līdz 30. decembrim, izmantojot Komisijas portālu “Izsakiet viedokli”, notika vēl viena sabiedriskā apspriešana tiešsaistē par likumīgās migrācijas nākotni 24 .

2021. gada pirmajā pusē notika mērķorientētas apspriešanas, kurās tika uzdoti tehniskāki jautājumi par direktīvas pārstrādāšanu. Dažas no šīm apspriešanām Komisija veica neatkarīgi, bet citas — saistībā ar pētījumu, kas tika pasūtīts ārējam līgumslēdzējam. Saskaņā ar ietekmes novērtējumu Eiropas migrācijas tīkla dalībniekiem tika uzdoti arī ad hoc jautājumi.

Atbildes uz abām iepriekš minētajām sabiedriskajām apspriešanām sniedza ES pilsoņi, organizācijas un trešo valstu valstspiederīgie (kuri dzīvo ES vai ārpus tās), uzņēmumu apvienības un organizācijas, nevalstiskās organizācijas, akadēmiskās/pētniecības iestādes, arodbiedrības, ministrijas un publiskās pārvaldes struktūras. Mērķorientētās apspriešanas aptvēra dalībvalstu kompetentās iestādes, uzņēmumu apvienības un organizācijas, nevalstiskās organizācijas, akadēmiskās aprindas, praktizējošus juristus, domnīcas un publiskās pārvaldes struktūras.

Galvenās apspriešanās konstatētās problēmas ir ņemtas vērā un risinātas priekšlikumā.

4.1.Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Ietekmes novērtējuma par direktīvas pārstrādāšanu atbalstam tika izstrādāts pētījums, ko veica ārējs līgumslēdzējs 25 . Turklāt par direktīvas pārstrādāšanu notika apspriešanās ar vairākām šādām ekspertu grupām: ekspertu grupa migrantu viedokļa jautājumos migrācijas, patvēruma un integrācijas jomā 2021. gada 2. martā, Eiropas valstu nodarbinātības dienestu tīkls 2021. gada 10. martā, Komisijas neformālā ekspertu grupa ekonomiskās migrācijas jautājumos 2021. gada 14. aprīlī un ES likumīgās migrācijas praktiķu tīkls 2021. gada 29. aprīlī. Izmantojot ad hoc aptauju, notika arī apspriešanās ar Eiropas migrācijas tīklu 26 .

4.2.Ietekmes novērtējums

1. risinājums. Darbības direktīvas efektivitātes uzlabošanai. Šis politikas risinājums ietvertu jaunus neleģislatīvus pasākumus, kuru mērķis būtu uzlabot direktīvas īstenošanu, piemēram, tas nozīmētu veikt salīdzinošu analīzi un mērķorientētus pētījumus par konkrētiem direktīvas īstenošanas aspektiem, kā arī izstrādāt nesaistošas pamatnostādnes par direktīvas noteikumu interpretāciju Vienotās atļaujas direktīvas rokasgrāmatas veidā; un ieteikumus par aspektiem, par kuriem pašlaik tiek uzskatīts, ka vienotās atļaujas procedūra uz tiem neattiecas; kā arī veicināt inovatīvas pieejas.

2. risinājums. Leģislatīva direktīvas pamatpārskatīšana. Šā politikas risinājuma mērķis būtu vienkāršot pieteikšanās procedūru un precizēt, uz kurām trešo valstu darba ņēmēju kategorijām direktīva attiecas, kā arī aptvert aizsardzības saņēmējus saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šis risinājums arī paredzētu ieteikuma tiesību pasākumu (piemēram, ieteikumu) pieņemšanu, lai uzlabotu un saskaņotu Vienotās atļaujas direktīvā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes tiesību īstenošanu.

3. risinājums. Direktīvas leģislatīva pārskatīšana tāpat kā 2. risinājumā, kā arī tiesību un aizsardzības reglamentēšana. Šis risinājums ietvertu leģislatīvas izmaiņas, kas paredzētas 2. risinājumā, un papildus tā mērķis būtu uzlabot un precizēt dažas vienlīdzīgas attieksmes tiesības (piekļuve mājokļiem, ģimenes pabalsti), nodrošināt, ka atļauja nav saistīta tikai ar vienu darba devēju, lai izvairītos no pārmērīgi biežām atļaujas izmaiņām, un uzlabot aizsardzību pret darbaspēka ekspluatāciju, izmantojot likumdošanas pasākumus.

Pamatojoties uz novērtējumu par sociālo un ekonomisko ietekmi, politikas risinājumu efektivitāti un lietderību, kā arī to politisko īstenojamību un ieinteresēto personu piekrišanu, vēlamais risinājums ir 3. risinājums.

Risinājums ietver plašu politikas pasākumu kopumu, kas novērstu pašreizējos direktīvas trūkumus, vēl vairāk vienkāršotu un racionalizētu vienoto pieteikšanās procedūru, stiprinātu vienlīdzīgas attieksmes tiesības un vēl vairāk uzlabotu direktīvas saskaņotību ar plašākiem ES tiesību aktiem par likumīgu migrāciju, precizējot trešo valstu darba ņēmēju kategorijas, uz kurām direktīva neattiecas. Turklāt 3. risinājums paplašina direktīvas darbības jomu attiecībā uz personām, kam noteikta aizsardzība saskaņā ar valsts tiesību aktiem un uz kurām pašlaik pilnībā neattiecas vienlīdzīgas attieksmes noteikumi, kā arī paplašina direktīvas materiālo darbības jomu, iekļaujot tajā noteikumus par darba inspekcijas pārbaudēm, uzraudzību un darba devējiem piemērojamiem sodiem, ja tiek pārkāpti valsts noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu.

Ietekmes novērtējums parādīja, ka 3. risinājums būs ļoti efektīvs, lai sasniegtu mērķus un saskaņotu lielu daļu viedokļu, kas pausti apspriešanas pasākumos ar ieinteresētajām personām. Turklāt 3. risinājumam ir potenciāls sniegt sociālus ieguvumus, jo aizsardzības saņēmēju iekļaušana direktīvas darbības jomā saskaņā ar valsts tiesību aktiem viņiem piešķirtu plašāku tiesību kopumu, jo šiem trešo valstu valstspiederīgajiem pašlaik netiek piemērota vai tikai zināmā mērā tiek piemērota vienlīdzīga attieksme. Tas arī palīdzētu stiprināt visu trešo valstu darba ņēmēju, uz kuriem attiecas direktīva, aizsardzību pret ekspluatāciju. Tāpēc 3. risinājums nodrošina labu līdzsvaru starp direktīvas darbības jomas attiecībā uz personām un materiālās piemērošanas jomas paplašināšanu un turpmāku vienkāršošanu.

Turklāt vēlamais politikas risinājums vislabāk atbilstu ieteikumiem, kas sniegti atbilstības pārbaudē, un Komisijas Migrācijas un patvēruma pakta mērķiem. Tas arī nodrošinātu saskaņotību ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru 27 . Lai gan paktā tika paziņots, ka direktīvas pārskatīšanā tiks meklēti veidi, kā vienkāršot un precizēt tiesību aktu darbības jomu, tostarp mazkvalificētu un vidēji kvalificētu darba ņēmēju uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumus, ietekmes novērtējuma procesa agrīnā posmā tika noraidīta iespēja iekļaut šādus nosacījumus.

Turklāt neatkarīgi no trešo valstu valstspiederīgo prasmju līmeņa direktīvas darbības joma jau attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, ņemot vērā vienotās atļaujas procedūru un saistītās tiesības. Lielākā daļa ieinteresēto personu, ar kurām notika apspriešanās, pauda skepsi par nepieciešamību reglamentēt mazkvalificētu un vidēji kvalificētu darba ņēmēju uzņemšanas nosacījumus, jo, viņuprāt, tie ir pietiekami reglamentēti valsts tiesību aktos un vienotās atļaujas procedūrā. Turklāt eksperti ir pauduši viedokli, ka, ņemot vērā to, ka direktīva ir horizontāla “procesuālā” direktīva, tā nav piemērots juridisks instruments, lai ieviestu uzņemšanas nosacījumus tikai konkrētām darba ņēmēju kategorijām.

Regulējuma kontroles padomes atzinums

Ietekmes novērtējumu 2021. gada 22. septembrī iesniedza Regulējuma kontroles padomei, un 2021. gada 20. oktobrī notika sanāksme. Padome 2021. gada 25. oktobrī pieņēma pozitīvu atzinumu ar atrunām. Padome norādīja uz vairākiem ietekmes novērtējuma aspektiem, kam būtu jāpievērš uzmanība. Konkrēti, padome pieprasīja papildu skaidrojumu par iniciatīvas šauro darbības jomu; šajā sakarā varētu rasties nepamatotas cerības attiecībā uz ierosināto pasākumu iespējamo ietekmi. Turklāt padome pieprasīja sīkāku informāciju par galvenajām atšķirībām politikas izvēlē starp risinājumiem un labāku analīzi par to, vai ir iespējamas alternatīvas pieejas ierosinātajiem pasākumiem. Padome arī lūdza skaidrojumus par to, kā ierosinātie pasākumi ietekmētu dalībvalstu vietējos darba tirgus un administratīvās sistēmas.

Šīs un citas detalizētākas piezīmes, ko sniedza padome, tika aplūkotas ietekmes novērtējuma galīgajā versijā, kurā, piemēram, ir ietverts labāks atainojums par ierosināto mērķorientēto pasākumu iespējamo ietekmi uz ES darba tirgus pievilcīgumu kopumā, kā arī uz dalībvalstu vietējiem darba tirgiem un administratīvajām sistēmām. Politikas risinājumi ir pārskatīti, lai ņemtu vērā tematiskās jomas, kas noteiktas problēmas definīcijā. Padomes piezīmes ir ņemtas vērā arī šīs direktīvas priekšlikumā.

4.3.Normatīvā atbilstība un vienkāršošana

Šā priekšlikuma mērķis ir vienkāršot pieteikšanās procedūru, ļaujot pieteikumus iesniegt gan mērķa dalībvalstī, gan no trešās valsts, kā arī paredzot, ka direktīvā noteiktais četru mēnešu termiņš ietver laiku, kas nepieciešams 4. panta 3. punktā minētās vajadzīgās vīzas izsniegšanai, un laiku, kas kompetentajām iestādēm nepieciešams, lai pārbaudītu darba tirgus situāciju. Pamatojoties uz ierosinātajiem grozījumiem, vienotā atļauja turklāt dotu trešās valsts valstspiederīgajam tiesības mainīt darba devēju tās derīguma termiņa laikā, kam būtu arī jāpalīdz samazināt administratīvo slogu, ierobežojot vajadzību pēc atkārtotiem pieteikumiem nodarbinātības maiņas gadījumā. Turklāt priekšlikuma mērķis ir uzlabot dažas vienlīdzīgas attieksmes tiesības un precizēt, uz kurām trešo valstu darba ņēmēju kategorijām direktīva attiecas. Turklāt ar priekšlikumu paplašina direktīvas darbības jomu, attiecinot to arī uz aizsardzības saņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un uzlabo trešo valstu darba ņēmēju aizsardzību, ieviešot noteikumus par sūdzību iesniegšanas atvieglošanu, uzraudzību un sodiem. Ar priekšlikumu ievieš jaunus noteikumus, lai uzlabotu to trešo valstu darba ņēmēju aizsardzību, kuri, baidoties zaudēt uzturēšanās atļauju, var atturēties no sūdzību iesniegšanas pret darba devējiem; šādi tiek nodrošināts, ka bezdarba gadījumā trešās valsts valstspiederīgais var likumīgi uzturēties dalībvalstī vismaz trīs mēnešus.

Šis priekšlikums tika iekļauts Komisijas 2021. gada darba programmas II pielikumā 28 , tāpēc tas ir daļa no Normatīvās atbilstības programmas (REFIT). Platforma “Gatavi nākotnei” arī sniedza atzinumu par to, kā vienkāršot un samazināt nevajadzīgu slogu, tostarp ar digitalizācijas palīdzību modernizējot spēkā esošos ES tiesību aktus, un tas ir atspoguļots priekšlikumā. Atzinums tika pieņemts 2021. gada 10. decembrī. Platforma sniedza šādus divus ieteikumus.

1. ierosinājums. Racionalizēt un digitalizēt vienotās atļaujas pieteikumu un vīzu pieteikumus, lai samazinātu administratīvo slogu un izmaksas pieteikuma iesniedzējiem un iestādēm.

2. ierosinājums. Darba devēja maiņas procedūru vienkāršošana un darba ņēmēju pašatbildības palielināšana sniegs konkrētus ieguvumus valstu pārvaldes iestādēm un pieteikuma iesniedzējiem.

Saistībā ar šiem ierosinājumiem ir veikti šādi pasākumi.

4. pants, kurā noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāļauj vienotās atļaujas pieteikumu iesniegt gan mērķa dalībvalstī, gan no trešās valsts, un noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizsniedz vajadzīgā vīza, ja ir izpildītas ES vai valsts tiesību aktos noteiktās prasības.

5. pants, kurā noteikts, ka direktīvā paredzētais četru mēnešu termiņš ietver laiku, kas nepieciešams 4. panta 3. punktā minētās vajadzīgās vīzas izsniegšanai. Šim termiņam jāietver arī laiks, kas kompetentajām iestādēm nepieciešams, lai, pirms tiek pieņemts lēmums par vienoto atļauju, pārbaudītu darba tirgus situāciju.

11. pants, kurā noteikts, ka vienotā atļauja netiek anulēta tās turētāja bezdarba gadījumā. Atļaujas derīguma termiņa laikā dalībvalstis atļauj trešās valsts valstspiederīgajam uzturēties to teritorijā vismaz 3 mēnešus.

Platformas pirmais ierosinājums attiecas arī uz pieteikumu iesniegšanas digitalizāciju uzturēšanās un darba atļauju izsniegšanai. Šajā priekšlikumā šis sarežģītais aspekts nav aplūkots un tā vietā galvenā uzmanība ir pievērsta procedūru racionalizēšanai un vienkāršošanai. Tomēr digitalizācija var palīdzēt paātrināt pieteikumu apstrādi un tādējādi samazināt izmaksas pieteikuma iesniedzējiem un darba devējiem. Tas arī ļautu piemeklēt darbu un samazinātu nedeklarēta darba risku. Tāpēc Komisija šajā kontekstā izmantos pieredzi, kas gūta saistībā ar Šengenas vīzu digitalizāciju, un veiks tehnisko darbu attiecīgajos tīklos, lai apspriestu iespējas, ko varētu sniegt digitalizācija, un turpinātu pētīt tās ieguvumus un ietekmi.

4.4.Pamattiesības

Šis priekšlikums atbilst Pamattiesību hartai un veicina dažas no tajā paredzētajām tiesībām. Tas palīdz stiprināt konkrētas pamattiesības, piemēram, šādas: verdzības un piespiedu darba aizliegums (5. pants), tiesības uz īpašumu (17. pants); vienlīdzība (20. pants); godīgi un taisnīgi darba apstākļi (31. pants); ģimenes dzīve un darbs (33. pants), sociālais nodrošinājums un sociālā palīdzība (34. pants).5.IETEKME UZ BUDŽETU

6.CITI ELEMENTI

6.1.Īstenošanas plāni un uzraudzīšanas, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

6.2.Skaidrojošie dokumenti (direktīvām)

6.3.Detalizēts konkrētu priekšlikuma noteikumu skaidrojums

Šajā nodaļā ir izklāstīts priekšlikuma priekšmets, definīcijas un darbības joma. Lai palielinātu juridisko noteiktību un pastiprinātu trešo valstu darba ņēmēju aizsardzību, ar priekšlikumu tiek ieviesta darba devēja definīcija, kas ietver nodarbinātības vai pagaidu darba aģentūras.

Vairāku pārstrādātās redakcijas priekšlikuma grozījumu mērķis ir precizēt Direktīvas 2011/98/ES darbības jomu un jo īpaši izņēmumus no direktīvas darbības jomas, kas izsmeļoši paredzēti 3. panta 2. punktā. Attiecībā uz norīkotiem darba ņēmējiem ir ieviesta atsauce uz Padomes Direktīvu 1996/71/EK. Norīkotie trešo valstu darba ņēmēji no citas dalībvalsts ir izslēgti no darbības jomas, jo viņus neuzskata par tās dalībvalsts darba tirgus daļu, uz kuru viņi ir norīkoti. Turklāt ir pievienotas atsauces uz direktīvām, kas pieņemtas pēc direktīvas 31 stāšanās spēkā, piemēram, Direktīvu par uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem un Sezonas darbinieku direktīvu 32 . Vienīgi tie trešo valstu darba ņēmēji, uz kuriem attiecas šīs divas direktīvas, ir izslēgti no Direktīvas 2011/98/EK darbības jomas. Pašreizējais 3. panta 2. punkta h) apakšpunkts izslēdz no darbības jomas trešo valstu valstspiederīgos, kam ir noteikta aizsardzība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi. Pašlaik nav skaidrs, vai uz minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas II nodaļā paredzētā procedūra un III nodaļas noteikumi par vienlīdzīgu attieksmi, ja viņi drīkst strādāt. Tādēļ tiek ierosināts iekļaut šīs kategorijas trešo valstu valstspiederīgos direktīvas darbības jomā, svītrojot 3. panta 2. punkta h) apakšpunktu.

Pārstrādātās redakcijas priekšlikumā ir ieviesti jauni noteikumi (11. panta 2.–4. punkts), kuru mērķis ir uzlabot trešo valstu darba ņēmēju aizsardzību. Pamatojoties uz ierosinātajiem grozījumiem, vienotā atļauja dotu trešās valsts valstspiederīgajam tiesības mainīt darba devēju tās derīguma termiņa laikā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt paziņot par izmaiņām un tām vajadzētu spēt pārbaudīt darba tirgus situāciju, ja notiek darba devēja maiņa. Ir pievienots 4. punkts, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis, kas anulē vienoto atļauju pēc darba zaudēšanas, atļauj trešo valstu darba ņēmējiem atļaujas derīguma termiņa laikā uzturēties to teritorijā vismaz trīs mēnešus, ja vienotās atļaujas turētājs zaudē darbu.

Turklāt 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēta vienlīdzīga attieksme attiecībā uz piekļuvi sociālā nodrošinājuma segumam, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 883/2004 33 , kas ietver ģimenes pabalstus. Nesenā spriedumā, kurā ir atsauce uz Itālijas tiesību aktiem 34 , Eiropas Savienības Tiesa konstatēja, ka ar Savienības tiesībām nav saderīga valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru vienotās atļaujas turētāja ģimenes locekļi, kas nedzīvoja minētās dalībvalsts teritorijā, bet trešā valstī, netika ņemti vērā, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, savukārt minētās dalībvalsts valstspiederīgo ģimenes locekļi, kas dzīvo trešā valstī, tika ņemti vērā, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu. Pārstrādātās redakcijas priekšlikumā Direktīvas 2011/98/ES 24. apsvērums tiek saskaņots ar šo spriedumu, svītrojot pēdējos divus teikumus, saskaņā ar kuriem direktīvai būtu jāpiešķir tiesības tikai attiecībā uz ģimenes locekļiem, kuri pievienojas trešo valstu darba ņēmējiem, lai dzīvotu dalībvalstī. Tiek ierosināts arī svītrot atsauci uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu, 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā par ierobežojumiem piekļuvei ģimenes pabalstiem. Tas nozīmētu, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu, ir tiesības uz ģimenes pabalstiem, ja viņi strādā attiecīgajā dalībvalstī ilgāk par sešiem mēnešiem.

Ir ieviesti jauni panti, lai nostiprinātu vienlīdzīgas attieksmes noteikumus. Dalībvalstīm būtu jāparedz efektīvi, samērīgi un atturoši sodi, ko piemēro darba devējiem, ja tiek pārkāpti saskaņā ar šo direktīvu pieņemtie valsts noteikumi, jo īpaši attiecībā uz darba apstākļiem, biedrošanās brīvību un piederību organizācijai, un piekļuvi sociālā nodrošinājuma pabalstiem. Šādiem pasākumiem būtu jāietver uzraudzība, riska novērtēšana un attiecīgā gadījumā pārbaudes.

Pārstrādātās direktīvas priekšlikumā dalībvalstīm ir noteikti sīkāki pienākumi attiecībā uz plašākas sabiedrības informēšanu. Pārskatītie pasākumi ietver pienākumu sniegt informāciju par dokumentārajiem pierādījumiem, kas nepieciešami pieteikumam, un informāciju par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp trešo valstu valstspiederīgo tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām.

15.–18. pants

Šajos pantos ir izklāstīti noteikumi par ziņojumiem, kontaktpunktiem, transponēšanu, stāšanos spēkā un adresātiem, kā jau paredzēts Direktīvā 2011/98/ES.

19. pantā ir noteikts, ka ar priekšlikumu oficiāli atceļ spēkā esošo Direktīvu 2011/98/ES par vienoto atļauju.

🡻 2011/98/ES

2022/0131 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (pārstrādāta redakcija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 79. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 35 ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu 36 ,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru 37 ,

tā kā:

⇩ jauns

(1)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/98/ES jāizdara vairāki grozījumi 38 . Skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

🡻 2011/98/ES 1. apsvērums (pielāgots)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredzēti pasākumi, kas jāpieņem patvēruma, imigrācijas un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzības jomā.

🡻 2011/98/ES 2. apsvērums (pielāgots)

Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobra īpašajā sanāksmē Tamperē apliecināja nepieciešamību saskaņot valstu tiesību aktus par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas un uzturēšanās noteikumiem. Šajā sakarā tā īpaši norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu jānodrošina taisnīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un, izmantojot vēl spēcīgāku integrācijas politiku, būtu jācenšas piešķirt tiem tiesības un pienākumus, kas līdzvērtīgi Savienības pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Eiropadome attiecīgi lūdza Padomi pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem. Vajadzība sasniegt Tamperē nospraustos mērķus tika atkārtoti apstiprināta Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē.

🡻 2011/98/ES 3. apsvērums (pielāgots)

(2)Noteikumi par vienotu pieteikšanās procedūru, kuras rezultātā vienā administratīvā aktā apvieno tiesības, kas ietver uzturēšanās un darba atļauju, veicinās šobrīd dalībvalstīs piemēroto noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu. Dažas dalībvalstis šādu procedūras vienkāršošanu jau ir veikušas, un procedūra ir kļuvusi efektīvāka migrantiem un viņu darba devējiem un ir vienkāršojusi migrantu uzturēšanās un nodarbinātības likumības kontroli.

🡻 2011/98/ES 4. apsvērums

(3)Dalībvalstīm, lai atļautu pirmo reizi ieceļot to teritorijā, būtu jāvar izsniegt vienotu atļauju vai vīzu, ja tās izsniedz vienotas atļaujas tikai pēc ieceļošanas. Dalībvalstīm šādas vienotas atļaujas vai vīzas būtu jāizsniedz savlaicīgi.

🡻 2011/98/ES 5. apsvērums

(4)Būtu jāparedz noteikumu kopums pieteikuma par vienoto atļauju izskatīšanas procedūrai. Minētajai procedūrai būtu jābūt efektīvai un kontrolējamai, ņemot vērā dalībvalstu pārvaldes iestāžu parasto darba slodzi, kā arī pārredzamai un taisnīgai, lai iesaistītajām personām piedāvātu atbilstošu tiesisko noteiktību.

🡻 2011/98/ES 6. apsvērums

(5)Šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence reglamentēt uzņemšanu, tostarp uzņemšanas apjomu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ierodas darba nolūkā.

⇩ jauns

(6)Šai direktīvai būtu jāattiecas uz trešo valstu darba ņēmēju un darba devēju darba attiecībām. Ja kādas dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka trešo valstu valstspiederīgos ir atļauts uzņemt ar tādu pagaidu darba aģentūru starpniecību, kuras ir iedibinātas attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kurām ar darba ņēmēju ir darba attiecības, tad šīs direktīvas darbības jomai būtu jāattiecas uz šādām aģentūrām.

🡻 2011/98/ES 7. apsvērums (pielāgots)

(7)Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz norīkotajiem trešo valstu valstspiederīgajiem ⌦ , uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK 39  ⌫. Tam nevajadzētu skart trešo valstu valstspiederīgos, kuri likumīgi uzturas un strādā kādā dalībvalstī un ir norīkoti uz citu dalībvalsti, neļaujot tiem baudīt vienlīdzīgu attieksmi ar izcelsmes dalībvalstu valstspiederīgajiem viņu norīkošanas laikā, attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 40 .

⇩ jauns

(8)Lai piešķirtu plašāku tiesību kopumu, šīs direktīvas darbības jomai būtu jāattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir noteikta aizsardzība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi.

🡻 2011/98/ES 8. apsvērums (pielāgots)

(9)Uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieguvuši kādas dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji 41 , šai direktīvai nebūtu jāattiecas, ņemot vērā viņu ⌦ kopumā ⌫ priviliģētāko statusu un īpašo uzturēšanās atļaujas veidu – ES pastāvīgais iedzīvotājs.

🡻 2011/98/ES 9. apsvērums

⇨ jauns

(10)Trešo valstu valstspiederīgie, kas ir uzņemti dalībvalsts teritorijā sezonas darbam ⇨ un kas ir pieteikušies uzņemšanai vai ir uzņemti dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/36/ES 42  ⇦, nebūtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā, ⇨jouz viņiem attiecas Direktīvas 2014/36/ES darbības joma, ar ko nosaka īpašu režīmu  ⇦ ņemot vērā šo personu pagaidu statusu.

🡻 2011/98/ES 10. apsvērums (pielāgots)

⇨ jauns

(11)Dalībvalstu pienākumam noteikt to, vai pieteikums jāiesniedz trešo valstu valstspiederīgajam vai viņa darba devējiem, nevajadzētu skart kārtību, kas paredz procedūrā iesaistīt abas puses. Dalībvalstīm būtu jānosaka, vai ⇨ jāatļauj ⇦ vienotās atļaujas pieteikumu ir jāiesniedz ⌦ iesniegt ⌫ ⇨ gan ⇦ mērķa dalībvalstī vai, ⇨ gan ⇦ no trešās valsts. Gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgajam nav atļauts iesniegt pieteikumu no trešās valsts, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka pieteikumu var iesniegt darba devējs mērķa dalībvalstī.

🡻 2011/98/ES 11. apsvērums

⇨ jauns

(12)Šīs direktīvas noteikumiem par vienotu pieteikšanās procedūru un vienoto atļauju nebūtu jāattiecas uz vienotām vai ilgtermiņa vīzām⇨ , izņemot dalībvalstu pienākumu izsniegt vajadzīgo vīzu četru mēnešu termiņa laikā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par vienoto atļauju ⇦.

🡻 2011/98/ES 13. apsvērums

⇨ jauns

(13)Termiņā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par pieteikumu, nebūtu jāiekļauj laiks, kas vajadzīgs profesionālo kvalifikāciju atzīšanai, vai laiks, kas vajadzīgs vīzas izsniegšanai ⇨ būtu jāiekļauj laiks, kas attiecīgā gadījumā vajadzīgs vīzas izsniegšanai, un laiks, kas vajadzīgs, lai izpildītu prasību par darba tirgus situāciju pārbaudēm. ⇦ Šai direktīvai nebūtu jāskar valstu procedūras saistībā ar diplomu atzīšanu.

⇩ jauns

(14)Lai izvairītos no darba dublēšanās un procedūru pagarināšanas, šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāveic tikai viena būtiska to dokumentu pārbaude, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis gan vienotās atļaujas, gan vajadzīgās vīzas izsniegšanai. Turklāt būtu jāparedz, ka dalībvalstis prasa pieteikuma iesniedzējiem attiecīgos dokumentus iesniegt tikai vienu reizi.

🡻 2011/98/ES 12. apsvērums

(15)Kompetentās iestādes iecelšanai saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāskar citu iestāžu un attiecīgā gadījumā sociālo partneru loma un pienākumi attiecībā uz pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par pieteikumu.

🡻 2011/98/ES 13. apsvērums (pielāgots)

(16)Termiņā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par pieteikumu, ⌦ tomēr ⌫ nebūtu jāiekļauj laiks, kas vajadzīgs profesionālo kvalifikāciju atzīšanai, vai laiks, kas vajadzīgs vīzas izsniegšanai. Šai direktīvai nebūtu jāskar valstu procedūras saistībā ar diplomu atzīšanu.

🡻 2011/98/ES 14. apsvērums (pielāgots)

(17)Vienotā atļauja būtu jāsastāda atbilstīgi Padomes Regulai (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem 43 , kas ļauj dalībvalstīm norādīt papildu informāciju, jo īpaši ziņas par to, vai šai personai ir atļauts strādāt. Tostarp nolūkā labāk kontrolēt migrāciju dalībvalstij ne vien vienotajā atļaujā, bet arī visās izsniegtajās uzturēšanās atļaujās būtu jānorāda informācija par atļauju strādāt neatkarīgi no atļaujasveida vai uzturēšanās ⌦ atļaujas veida ⌫tiesībām, pamatojoties uz kurukurām attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir atļauta uzturēšanās minētās dalībvalsts teritorijā un piekļuve tās darba tirgum.

🡻 2011/98/ES 15. apsvērums

(18)Šīs direktīvas noteikumiem par uzturēšanās atļaujām, kas izsniegtas citiem nolūkiem, nevis darba nolūkā, būtu jāattiecas vienīgi uz šādu atļauju formātu un nebūtu jāskar Savienības vai valsts noteikumi attiecībā uz uzņemšanas procedūrām un šādu atļauju izsniegšanas procedūrām.

🡻 2011/98/ES 16. apsvērums

(19)Šīs direktīvas noteikumiem par vienoto atļauju un par uzturēšanās atļauju, kas izsniegtas citiem nolūkiem, nevis darba nolūkā, nebūtu jāattur dalībvalstis no papildu dokumentu izsniegšanas, lai varētu sniegt precīzāku informāciju par darba attiecībām, kam uzturēšanās atļaujas formā nepietiek vietas. Šāds dokuments var kalpot tam, lai kavētu trešo valstu valstspiederīgo ekspluatāciju un apkarotu nelikumīgu nodarbinātību, bet dalībvalstīm būtu jābūt iespējai izvēlēties, un tiem nevajadzētu kalpot par darba atļaujas aizvietotāju, tādējādi apdraudot vienotas atļaujas koncepciju. Tehniskās iespējas, kas piedāvātas Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās pielikuma a) sadaļas 20.16. punktā, var izmantot, lai šādu informāciju uzglabātu arī elektroniskā formātā.

🡻 2011/98/ES 17. apsvērums

(20)Nosacījumiem un kritērijiem, uz kuru pamata vienotās atļaujas izsniegšanas, grozīšanas vai atjaunošanas pieteikumu var noraidīt vai uz kuru pamata vienoto atļauju var anulēt, vajadzētu būt objektīviem un noteiktiem valsts tiesību aktos, tostarp jābūt pienākumam ievērot Savienības priekšrocības principu, kā tas jo īpaši ir noteikts 2003. gada un 2005. gada Pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos. Noraidošam un anulējošam lēmumam vajadzētu būt pienācīgi pamatotam.

🡻 2011/98/ES 18. apsvērums

(21)Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir derīgs ceļošanas dokuments un dalībvalsts, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, izsniegta vienotā atļauja, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 44 Regulu (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), 45 un 21. pantu Konvencijā, ar kuru īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (Šengenas konvencija) 46 , būtu jābūt tiesīgiem ieceļot un brīvi pārvietoties uz laiku līdz trim mēnešiem sešu mēnešu laikposmā to dalībvalstu teritorijā, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis.

🡻 2011/98/ES 19. apsvērums

(22)Ja nav horizontālu Savienības tiesību aktu, trešo valstu valstspiederīgo tiesības atšķiras atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi strādā, un no viņu valstspiederības. Lai turpmāk veicinātu saskaņotu imigrācijas politiku un mazinātu atšķirības tiesībās, kas piešķirtas Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi strādā kādā dalībvalstī, un lai papildinātu esošo acquis imigrācijas jomā, būtu jānosaka tiesību kopums, lai jo īpaši precizētu jomas, kurās pret šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme kā pret attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Šādu noteikumu nolūks ir Savienībā radīt pamatnoteikumus, atzīt, ka šādi trešo valstu valstspiederīgie dod savu ieguldījumu Savienības ekonomikā ar darbu un nodokļu maksājumiem, un mazināt negodīgu konkurenci starp pašas dalībvalsts valstspiederīgajiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas rodas pēdējo iespējamas ekspluatācijas rezultātā. Trešās valsts darba ņēmējs šajā direktīvā būtu jādefinē, neskarot darba attiecību jēdziena interpretāciju citos Savienības tiesību aktu noteikumos, kā trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kuram ir atļauts strādāt apmaksātā darbā saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi.

🡻 2011/98/ES 20. apsvērums (pielāgots)

(23)Visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas un strādā dalībvalstīs, būtu jānosaka vismaz vienots tiesību kopums, kura pamatā ir vienlīdzīga attieksmi ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem neatkarīgi no tā, kāds ir uzņemšanas sākotnējais mērķis vai pamats. Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi jomās, kas ⌦ iekļautas ⌫ noteiktas šajā direktīvā, būtu jāpiešķir ne tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti dalībvalstī nolūkā strādāt, bet arī tiem, kuri uzņemti citu nolūku dēļ, un kuriem ir atļauta piekļuve attiecīgās dalībvalsts darba tirgum saskaņā ar citiem Savienības vai valsts tiesību aktu noteikumiem, tostarp trešo valstu darba ņēmēju ģimenes locekļiem, kam atļauts uzturēties dalībvalstī saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos 47 , trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/801 48 Padomes Direktīvu 2004/114/EK (2004. gada 13. decembris) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā 49 , kā arī pētniekiem, kuriem ļauts uzturēties saskaņā ar Padomes Direktīvu 2005/71/EK (2005. gada 12. oktobris) par īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos 50 .

🡻 2011/98/ES 21. apsvērums

(24)Tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi noteiktās jomās būtu jābūt cieši saistītām ar trešo valstu valstspiederīgo likumīgo uzturēšanos dalībvalstī un atļauto piekļuvi tās darba tirgum, kas ir nostiprināta vienotajā atļaujā, norādot tiesības uzturēties un strādāt, un uzturēšanās atļaujās, kuras izsniegtas citos nolūkos un kurās ir norādīta informācija par atļauju strādāt.

🡻 2011/98/ES 22. apsvērums

(25)Šajā direktīvā minētajiem darba apstākļiem vajadzētu ietvert vismaz atalgojumu un atlaišanu, veselības aizsardzību un drošību darba vietā, darba laiku un atvaļinājumu, ņemot vērā spēkā esošos koplīgumus.

🡻 2011/98/ES 23. apsvērums

(26)Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis citā dalībvalstī, dalībvalstij būtu jāatzīst tādā pašā veidā, kā tiek atzīta Savienības pilsoņu kvalifikācija, un kvalifikācija, kas iegūta trešā valstī, būtu jāņem vērā atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 51 . Trešo valstu darba ņēmējiem piešķirtajām vienlīdzīgas attieksmes tiesībām attiecībā uz diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence uzņemt šādus trešo valstu darba ņēmējus to darba tirgū.

🡻 2011/98/ES 24. apsvērums

(27)Trešo valstu darba ņēmējiem būtu jābauda vienlīdzīga attieksme attiecībā uz sociālo nodrošinājumu. Sociālā nodrošinājuma jomas ir definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 52 . Šīs direktīvas noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā būtu jāattiecas arī uz darba ņēmējiem, kuri dalībvalstī uzņemti tieši no trešās valsts. Tomēr sociālā nodrošinājuma jomā trešo valstu darba ņēmējiem, kuri atrodas pārrobežu situācijā, šai direktīvai nebūtu jāpiešķir plašākas tiesības par tām, kas jau ir noteiktas esošajos Savienības tiesību aktos. Turklāt ar šo direktīvu nebūtu jāpiešķir tiesības saistībā ar situācijām, kuras atrodas ārpus Savienības tiesību aktu piemērošanas jomas, piemēram, saistībā ar trešā valstī dzīvojošiem ģimenes locekļiem. Ar šo direktīvu būtu jāpiešķir tiesības vienīgi saistībā ar ģimenes locekļiem, kuri kādā dalībvalstī pievienojas trešās valsts darba ņēmējam, pamatojoties uz ģimenes atkalapvienošanos, vai ģimenes locekļiem, kuri minētajā dalībvalstī jau likumīgi uzturas.

🡻 2011/98/ES 25. apsvērums

(28)Dalībvalstīm būtu jānodrošina vismaz vienlīdzīga attieksme pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir nodarbināti vai kuri pēc minimālā nodarbinātības perioda ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Ierobežojumiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā saskaņā ar šo direktīvu nevajadzētu skart tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ 53 .

🡻 2011/98/ES 26. apsvērums

(29)Savienības tiesību akti neierobežo dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas. Kamēr Savienības mērogā nav saskaņotu tiesību aktu,Kkatrai dalībvalstij ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstus, kā arī jānosaka šādu pabalstu apmērs un laikposms, par kuru tos piešķir. Tomēr, īstenojot minētās pilnvaras, dalībvalstīm būtu jāievēro Savienības tiesību akti.

🡻 2011/98/ES 27. apsvērums

(30)Vienlīdzīgai attieksmei pret trešo valstu darba ņēmējiem nebūtu jāattiecas uz pasākumiem arodmācības jomā, ko finansē saskaņā ar sociālās palīdzības shēmām.

⇩ jauns

(31)Lai nostiprinātu vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu darba ņēmējiem, dalībvalstīm būtu jāparedz efektīvi, samērīgi un atturoši sodi, ko piemēro darba devējiem, ja tiek pārkāpti saskaņā ar šo direktīvu pieņemtie valsts noteikumi, jo īpaši attiecībā uz darba apstākļiem, biedrošanās brīvību un piederību organizācijai, un piekļuvi sociālā nodrošinājuma pabalstiem.

(32)Lai nodrošinātu, ka šī direktīva tiek pareizi piemērota, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir izveidoti atbilstīgi darba devēju uzraudzības mehānismi un ka vajadzības gadījumā to attiecīgajās teritorijās tiek veiktas efektīvas un atbilstīgas pārbaudes. Pārbaudāmie darba devēji būtu jāizvēlas, pamatojoties galvenokārt uz riska novērtējumu, kas jāveic dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ņemot vērā tādus faktorus kā nozare, kurā uzņēmums darbojas, un visus līdzšinējos konstatētos pārkāpumus.

(33)Dalībvalstīm būtu jāievieš arī efektīvi mehānismi, ar kuru palīdzību trešo valstu darba ņēmēji varētu saņemt tiesisko aizsardzību un iesniegt sūdzības tieši vai ar to trešo personu starpniecību, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir likumīgi ieinteresētas nodrošināt šīs direktīvas ievērošanu, piemēram, arodbiedrības vai citas apvienības, vai kompetentās iestādes. To uzskata par nepieciešamu, lai risinātu situācijas, kad trešo valstu darba ņēmēji nav informēti par īstenošanas mehānismiem vai arī vilcinās tos izmantot savā vārdā, piemēram, baidoties no iespējamām sekām.

(34)Vienotajai atļaujai būtu jādod trešās valsts valstspiederīgajam tiesības mainīt darba devēju tās derīguma termiņa laikā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt paziņot par izmaiņām un tām vajadzētu spēt pārbaudīt darba tirgus situāciju, ja notiek darba devēja maiņa. Vienotās atļaujas turētāja bezdarba gadījumā atļauja nebūtu jāanulē vismaz trīs mēnešus.

🡻 2011/98/ES 28. apsvērums

(35)Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktos un piemērojamos starptautiskos instrumentos ietvertus labvēlīgākus noteikumus.

🡻 2011/98/ES 29. apsvērums

(36)Dalībvalstīm vajadzētu īstenot šīs direktīvas noteikumus bez diskriminācijas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ, jo īpaši saskaņā ar Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, 54 un Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju 55 .

🡻 2011/98/ES 30. apsvērums

(37)Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, noteikt vienotu pieteikšanās procedūru nolūkā izsniegt vienotu atļauju, lai trešo valstu valstspiederīgie varētu strādāt dalībvalsts teritorijā, un vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

🡻 2011/98/ES 31. apsvērums

(38)Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītie principi saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu.

🡻 2011/98/ES 32. apsvērums (pielāgots)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis apņemas gadījumos, kad tas nepieciešamības ziņā ir pamatoti, ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

🡻 2011/98/ES 33. apsvērums (pielāgots)

⇨ jauns

(39)Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju ⌦ saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ⌫, kas pievienots ⌦ Līgumam par Eiropas Savienību ⌫ (LES) un ⌦ Līgumam par Eiropas Savienības darbību ⌫ (LESD), un neskarot minētā protokola ⇨ 3. un ⇦ 4. pantu, ⇨ Īrija ⇦ minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva ⇨ tai ⇦  nav saistoša un nav jāpiemēro.

[VAI]

[Saskaņā ar ⇨ 4.a  ⇦1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju ⌦ saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ⌫, kas pievienots ⌦ Līgumam par Eiropas Savienību ⌫ (LES) un ⌦ Līgumam par Eiropas Savienības darbību ⌫ (LESD), un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro ⇨ Īrija [ar ... vēstuli] ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.  ⇦]

🡻 2011/98/ES 34. apsvērums

(40)Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,.

⇩ jauns

(41)Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina vienīgi uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, ir grozījumi pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav mainīti, izriet no minētās iepriekšējās direktīvas.

(42)Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

⇨ jauns

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

1.Šī direktīva nosaka:

(a)vienotu pieteikšanās procedūru vienotas atļaujas izsniegšanai trešo valstu valstspiederīgajiem, lai viņi varētu uzturēties un strādāt dalībvalstu teritorijā, lai vienkāršotu procedūras viņu uzņemšanai un atvieglotu viņu statusa kontroli; un

(b)vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, neatkarīgi no tā, ar kādu mērķi viņi sākotnēji tika uzņemti attiecīgās dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi pret šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.

2.Šī direktīva ⌦ neietekmē ⌫ neskar dalībvalstu pilnvaras saistībā ar tādu trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas ⌦ apjomu ⌫, ⌦ kuri no trešām valstīm ierodas meklēt darbu ⌫attiecīgās dalībvalsts darba tirgū.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(a)“trešās valsts valstspiederīgais” ir persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē;

(b)“trešās valsts darba ņēmējs” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kam ir atļauts strādāt apmaksātā darbā  ⇨ darba attiecību ietvaros ⇦  saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi;

⇩ jauns

(c)“darba devējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, tostarp pagaidu darba aģentūra, kuras labā vai kuras vadībā un/vai uzraudzībā tiek veikts darbs;

🡻 2011/98/ES

 dc)“vienota atļauja” ir uzturēšanās atļauja, ko izsniedz kādas dalībvalsts iestādes, atļaujot trešās valsts valstspiederīgajam likumīgi uzturēties tās teritorijā nolūkā strādāt;

ed)“vienota pieteikšanās procedūra” ir jebkura procedūra, kuras rezultātā, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā vai viņa darba devēja iesniegtu vienotu pieteikumu, lai atļautu uzturēties un strādāt dalībvalstu teritorijā, pieņem lēmumu par vienotas atļaujas izsniegšanu.

3. pants

Darbības joma

1.Šī direktīva attiecas uz:

(a)trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu, lai dalībvalstī varētu uzturēties darba nolūkā;

(b)trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem ir uzņemti dalībvalstī tādiem nolūkiem, kas nav saistīti ar darbu, kuri drīkst strādāt un kuriem ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002; un

(c)trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.

2.Šī direktīva neattiecas uz šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem:

a)Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri ir izmantojuši vai izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties Savienības teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 56 ;

b)personām, kurām līdz ar viņu ģimenes locekļiem un neatkarīgi no viņu valstspiederības tāpat kā Savienības pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar nolīgumiem vai nu starp Savienību un dalībvalstīm vai starp Savienību un trešām valstīm;

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

c)norīkotāmpersonām, ⌦ uz kurām attiecas Direktīva 96/71/EK, ⌫ kamēr viņas ir norīkotas ⌦ attiecīgās dalībvalsts teritorijā ⌫;

d)personām, kas iesniegušas uzturēšanās pieteikumus vai kuras ir uzņemtas dalībvalstu teritorijā kā uzņēmuma ietvaros pārcelti darba ņēmēji ⌦ saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/66/ES ⌫ 57 ;

e)personām, kas iesniegušas uzturēšanās pieteikumus vai kuras ir uzņemtas dalībvalstu teritorijā kā sezonas darba ņēmēji vai aukles⌦ saskaņā ar Direktīvu 2014/36/ES vai kā aukles saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801 ⌫;

🡻 2011/98/ES

f)personām, kam ir atļauja uzturēties kādā dalībvalstī, pamatojoties uz pagaidu aizsardzību, vai kas ir pieteikušās uz uzturēšanās atļauju ar šādu pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;

g)personām, kurām piemēro starptautisku aizsardzību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES 58  Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 59 vai kuras ir iesniegušas pieteikumu starptautiskās aizsardzības saņemšanai atbilstīgi minētajai direktīvai un par kuru pieteikumu nav pieņemts galīgais lēmums;

h)personām, kam ir noteikta aizsardzība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi, vai kas ir pieteikušās uz aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi un par kuru pieteikumu nav pieņemts galīgais lēmums;

hi)personām, kuras ir pastāvīgie iedzīvotāji saskaņā ar Direktīvu 2003/109/EK;

ij)personām, kuru izraidīšana ir atlikta faktisku vai juridisku iemeslu dēļ;

jk)personām, kas ir pieteikušās uzņemšanai vai kuras ir uzņemtas dalībvalstu teritorijā kā pašnodarbinātas personas;

kl)personām, kas ir pieteikušās uzņemšanai vai ir uzņemtas kā jūrnieki, lai tiktu nodarbinātas vai strādātu jebkurā statusā uz kuģa, kas ir reģistrēts dalībvalstī vai kuģo ar dalībvalsts karogu.

3.Dalībvalstis var nolemt, ka II nodaļu nepiemēro trešās valsts valstspiederīgajiem, kuriem vai nu ir piešķirtas atļaujas strādāt dalībvalsts teritorijā uz laikposmu, kas nepārsniedz sešus mēnešus, vai kuri dalībvalstī uzņemti studiju nolūkā.

4.II nodaļu nepiemēro trešās valsts valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu.

II NODAĻA

VIENOTA PIETEIKŠANĀS PROCEDŪRA UN VIENOTA ATĻAUJA

4. pants

Vienota pieteikšanās procedūra

🡻 2011/98/ES

⇨ jauns

1.    Vienotās atļaujas izsniegšanas, grozīšanas vai atjaunošanas pieteikumu iesniedz, izmantojot vienotu pieteikšanās procedūru. Dalībvalstis nosaka, vai pieteikumus vienotai atļaujai iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai viņa darba devējs. Dalībvalstis var arī nolemt atļaut iesniegt pieteikumu vienam no tiem. Ja pieteikums ir jāiesniedz trešās valsts valstspiederīgajam, dalībvalstis ļauj pieteikumu iesniegt ⇨ gan ⇦ no trešās valsts⇨ , gan ⇦ vai, ja to paredz valsts tiesību akti,tās dalībvalsts teritorijā, kurā trešās valsts valstspiederīgais likumīgi atrodas.

2.    Dalībvalstis izskata saskaņā ar 1. punktu iesniegto pieteikumu un pieņem lēmumu izsniegt, grozīt vai atjaunot vienoto atļauju, ja pieteikuma iesniedzējs atbilst prasībām, kas noteiktas Savienības vai valsts tiesību aktos. Lēmumu izsniegt, grozīt vai atjaunot vienoto atļauju apvieno vienā administratīvā aktā, kas ietver uzturēšanās un darba atļauju.

3.    Vienotā pieteikšanās procedūra neierobežo vīzas iegūšanas procedūru, kas var būt nepieciešama sākotnējai ieceļošanai.

⇩ jauns

3.    Ja Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktās prasības ir izpildītas un ja dalībvalsts izsniedz vienotās atļaujas tikai savā teritorijā, attiecīgā dalībvalsts izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam vajadzīgo vīzu.

🡻 2011/98/ES

4.    Ja ir izpildīti nepieciešamie nosacījumi, dalībvalstis izsniedz vienoto atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz uzturēšanās pieteikumu, un jau uzņemtiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas atjaunošanai vai grozīšanai pēc valsts īstenošanas noteikumu stāšanās spēkā.

5. pants

Kompetentā iestāde

1.Dalībvalstis norīko iestādi, kas ir kompetenta pieņemt pieteikumu un izsniegt vienoto atļauju.

2.Iespējami drīz un katrā ziņā četru mēnešu laikā no dienas, kad pieteikums iesniegts, kompetentā iestāde pieņem lēmumu par pilnīgu pieteikumu.

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

⇨ jauns

Pirmajā daļā minētais termiņš ⇨ ietver laiku, kas nepieciešams, lai pārbaudītu darba tirgus situāciju un izsniegtu 4. panta 3. punktā minēto vajadzīgo vīzu. ⇦ ⌦ Termiņu ⌫ var pagarināt ārkārtas gadījumā tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar pieteikuma izskatīšanas sarežģītību.

🡻 2011/98/ES

Ja šajā punktā noteiktajā termiņā lēmums netiek pieņemts, juridiskās sekas nosaka valsts tiesību akti.

3.Kompetentā iestāde savu lēmumu pieteikuma iesniedzējam paziņo rakstiski saskaņā ar attiecīgos valsts tiesību aktos noteikto paziņošanas kārtību.

4.Ja pieteikumam pievienotā informācija vai dokumenti ir nepilnīgi saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, kompetentā iestāde rakstiski informē pieteikuma iesniedzēju par vajadzīgo papildu informāciju vai dokumentiem, nosakot pamatotu termiņu to sniegšanai. Termiņu, kas minēts 2. punktā, atliek līdz brīdim, kad kompetentā iestāde vai attiecīgās iestādes ir saņēmušas vajadzīgo papildu informāciju. Ja papildu informāciju vai dokumentus noliktajā termiņā neiesniedz, kompetentā iestāde pieteikumu var noraidīt.

6. pants

Vienotā atļauja

1.Dalībvalstis izsniedz vienoto atļauju, izmantojot vienoto formu, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1030/2002, un norāda ar darba atļauju saistīto informāciju saskaņā ar minētās regulas pielikuma a) sadaļas 12. un 16.7.5.–9. punktu.

Papildu informāciju, kas saistīta ar trešās valsts valstspiederīgā darba attiecībām (piemēram, darba devēja nosaukums un adrese, darba vieta, darba veids, darba laiks, atalgojums), dalībvalstis var norādīt papīra formātā vai arī var šādus datus uzglabāt elektroniskā formātā, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās pielikuma a) sadaļas 20.16. punktā.

2.Izsniedzot vienoto atļauju, dalībvalstis neizsniedz papildu atļaujas kā pierādījumu tam, ka ir atļauta piekļuve darba tirgum.

7. pants

Citiem nolūkiem, izņemot darbu, izsniegtas uzturēšanās atļaujas

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

1.Izsniedzot uzturēšanās atļaujas ⌦ citiem nolūkiem, izņemot darbu, ⌫ saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002, dalībvalstis norāda informāciju par atļauju strādāt neatkarīgi no atļaujas veida.

🡻 2011/98/ES

Papildu informāciju, kas saistīta ar trešās valsts valstspiederīgā darba attiecībām (piemēram, darba devēja nosaukums un adrese, darba vieta, darba veids, darba laiks, atalgojums), dalībvalstis var norādīt papīra formātā vai arī var šādus datus uzglabāt elektroniskā formātā, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās pielikuma a) sadaļas 20.16. punktā.

2.Izsniedzot uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002, dalībvalstis neizsniedz papildu atļaujas kā pierādījumu tam, ka ir atļauta piekļuve darba tirgum.

8. pants

Procesuālas garantijas

1.    Rakstiskajā paziņojumā sniedz pamatojumu par lēmumu, ar kuru noraida vienotās atļaujas izsniegšanas, grozīšanas vai atjaunošanas pieteikumu, vai lēmumu, ar kuru anulē vienoto atļauju, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti Savienības vai valsts tiesību aktos.

2.    Lēmumu, ar kuru noraida vienotās atļaujas izsniegšanas, grozīšanas vai atjaunošanas pieteikumu vai anulē vienoto atļauju, var apstrīdēt attiecīgās dalībvalsts tiesās saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šā panta 1. punktā minētajā rakstiskajā paziņojumā norāda tiesu vai administratīvo iestādi, kurā attiecīgā persona var iesniegt pārsūdzību, un tās iesniegšanas termiņu.

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

⇨ jauns

3.    Pieteikumu var uzskatīt par nepieņemamu, pamatojoties uz tādu trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas apjomu, kuri ⌦ no trešām valstīm ⌫ ierodas nodarbinātības nolūkā, un tādēļ tas nav jāizskata.

9. pants

Piekļuve informācijai

Pēc pieprasījuma dalībvalstis ⇨ dara viegli pieejamu un ⇦ sniedz:

a)atbilstošu informāciju trešās valsts valstspiederīgajam un nākamajam darba devējam par ⌦ visiem ⌫ pilnīgam pieteikumam nepieciešamajiem ⌦ dokumentārajiem pierādījumiem ⌫dokumentiem;

⇩ jauns

b)    informāciju par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp par trešo valstu valstspiederīgo un viņu ģimenes locekļu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām.

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

10. pants

Nodevas

Dalībvalstis atbilstīgā gadījumā var pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem maksāt nodevas par pieteikumu apstrādāšanu saskaņā ar šo direktīvu. Šādu nodevu apmērs ir samērīgs, un to var noteikt ⌦ nosaka ⌫ atkarībā no faktiski sniegtajiem pakalpojumiem, lai veiktu pieteikumu apstrādi un atļauju izsniegšanu.

11. pants

Vienotās atļaujas piešķirtās tiesības

1.    Ja ir izsniegta vienotā atļaujaizsniegtasaskaņā ar valsts tiesību aktiem, atļaujas derīguma termiņa laikā tās turētājs ir tiesīgs vismaz:

a)ieceļot un uzturēties tās dalībvalsts teritorijā, kas izsniegusi vienoto atļauju, ar nosacījumu, ka atļaujas turētājs atbilst visām uzņemšanas prasībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

b)brīvi piekļūt visai tās dalībvalsts teritorijai, kura ir izsniegusi vienoto atļauju, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti valsts tiesību aktos;

c)veikt īpašās nodarbinātības darbības, kas ir atļautas saskaņā ar vienoto atļauju atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

d)saņemt informāciju par savām tiesībām, kas ir saistītas ar atļauju un piešķirtas ar šo direktīvu un/vai valsts tiesību aktiem.

⇩ jauns

2.    Šā panta 1. punktā minētā derīguma termiņa laikā dalībvalstis atļauj vienotās atļaujas turētāju nodarbināt pie cita darba devēja, nevis pie pirmā darba devēja, ar kuru atļaujas turētājs ir noslēdzis darba līgumu.

3.    Šā panta 1. punktā minētā derīguma termiņa laikā dalībvalstis var:

(a)pieprasīt, lai darba devēja maiņa tiktu paziņota attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām,

(b)pieprasīt, lai darba devēja maiņas gadījumā tiktu pārbaudīta darba tirgus situācija.

Vienotās atļaujas turētāja tiesības veikt šādu darba devēja maiņu var atlikt ne ilgāk kā uz 30 dienām, kamēr attiecīgā dalībvalsts pārbauda darba tirgus situāciju un to, vai ir izpildītas Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktās prasības. Attiecīgā dalībvalsts minēto 30 dienu laikā var iebilst pret nodarbinātības maiņu.

4.    Šā panta 1. punktā minētā derīguma termiņa laikā vienotās atļaujas turētāja bezdarba gadījumā atļauja netiek anulēta vismaz trīs mēnešus. Dalībvalstis atļauj trešās valsts valstspiederīgajam uzturēties to teritorijā, līdz kompetentās iestādes attiecīgā gadījumā ir pieņēmušas lēmumu saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu, pat ja minētais vismaz triju mēnešu periods ir beidzies.

🡻 2011/98/ES

III NODAĻA

TIESĪBAS UZ VIENLĪDZĪGU ATTIEKSMI

12. pants

Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi

1.    Trešo valstu darba ņēmēji, kas ir minēti 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, bauda ar tās dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi, kurā tie uzturas, šādās jomās:

a)darba apstākļi, tostarp atalgojums un atlaišana, kā arī drošība un veselības aizsardzība darba vietā;

b)biedrošanās brīvība, piederība organizācijai un dalība organizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, vai jebkurā organizācijā, kuras locekļi ir konkrētu profesiju pārstāvji, tostarp šo organizāciju piešķirtās priekšrocības, neskarot valsts tiesību aktus par sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību;

c)izglītība un arod apmācība;

d)diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšana saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām;

e)sociālā nodrošinājuma jomas, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 883/2004;

f)nodokļu atvieglojumi, ja darba ņēmēju attiecīgajā dalībvalstī uzskata par pastāvīgo iedzīvotāju nodokļu maksāšanas nolūkā;

🡻 2011/98/ES

⇨ jauns

g)piekļuve precēm un pakalpojumiem un preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, kas pieejami sabiedrībai, tostarp ⇨ piekļuves publiskiem un privātiem mājokļiem ⇦ ieguves kārtība, kā noteikts valsts tiesību aktos, saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem neierobežojot līgumu slēgšanas brīvību;

🡻 2011/98/ES

h)konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti.

2.    Dalībvalstis var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi:

a)saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktu:

i)nosakot, ka to piemēro tikai tiem trešās valsts darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti, vai tiem, kuri ir bijuši nodarbināti un ir reģistrēti kā bezdarbnieki;

ii)to nepiemērojot tādu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir uzņemti šo valstu teritorijā saskaņā ar Direktīvu 2016/801/ES2004/114/EK;

iii)to neattiecinot uz mācību stipendijām un uzturēšanās pabalstiem vai citām stipendijām un pabalstiem;

🡻 2011/98/ES

⇨ jauns

iv)nosakot īpašas prasības, tostarp attiecībā uz valodas prasmi un mācību maksas samaksu, saskaņā ar valsts tiesību aktiem par iespēju iegūt augstāko un pēcvidusskolas izglītību ⇨ un apmācību ⇦ un profesionālo izglītību ⇨ un apmācību ⇦, kas nav tieši saistīta ar kādu īpašu nodarbinātības veidu;

🡻 2011/98/ES

b)ierobežot saskaņā ar 1. punkta e) apakšpunktu noteiktās tiesības trešo valstu darba ņēmējiem, taču neierobežojot šādas tiesības attiecībā uz tiem trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki.

Turklāt dalībvalstis var nolemt, ka 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu;

c)saskaņā ar 1. punkta f) apakšpunktu attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem, ierobežojot to piemērošanu gadījumos, kad to trešās valsts darba ņēmēja ģimenes locekļu, kuriem viņš ir pieprasījis pabalstus, reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

d)saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktu:

i)ierobežojot tās piemērošanu attiecībā uz nodarbinātiem trešo valstu darba ņēmējiem;

🡻 2011/98/ES

⇨ jauns

ii)ierobežojot piekļuvi ⇨ publiskiem ⇦ mājokļiem.

🡻 2011/98/ES

3.    Šā panta 1. punktā noteiktās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi neskar dalībvalsts tiesības anulēt vai atteikties atjaunot uzturēšanās atļauju, kas izsniegta saskaņā ar šo direktīvu, uzturēšanās atļauju, kas izsniegta citā nolūkā, nevis darbam, vai jebkuru citu atļauju strādāt kādā dalībvalstī.

4.    Trešo valstu darba ņēmēji, kuri pārceļas uz trešo valsti, vai šādu darba ņēmēju apgādību zaudējušas personas, kuras uzturas trešā valstī un kuru tiesības izriet no šāda darba ņēmēja statusa, saņem obligātās pensijas saistībā ar vecumu, invaliditāti un nāvi, pamatojoties uz šo darba ņēmēju iepriekšēju nodarbinātību un kārtību, kas minēta Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. pantā, ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādām pašām likmēm, kādas piemēro attiecīgo dalībvalstu valstspiederīgajiem, kad tie pārceļas uz trešo valsti.

⇩ jauns

13. pants

Uzraudzība, riska novērtēšana, pārbaudes un sodi

1.    Dalībvalstis paredz pasākumus, lai novērstu to, ka darba devēji varētu ļaunprātīgi izmantot valsts noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar 12. pantu. Preventīvie pasākumi ietver uzraudzību, novērtēšanu un attiecīgā gadījumā pārbaudes saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi.

2.    Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, kurus piemēro par darba devēju izdarītiem to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 12. pantu. Paredzētie sodi ir efektīvi, samērīgi un atturoši. Dalībvalstis minētos noteikumus un pasākumus nekavējoties dara zināmus Komisijai un nekavējoties paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

3.    Dalībvalstis nodrošina, lai par darba inspekcijas jautājumiem atbildīgie dienesti vai citas kompetentās iestādes un, ja to paredz valsts tiesību akti valstspiederīgo darba ņēmēju gadījumā, organizācijas, kas pārstāv darba ņēmēju intereses, varētu piekļūt darbavietai.

14. pants

Sūdzību iesniegšanas un tiesiskās aizsardzības atvieglošana

1.    Dalībvalstis nodrošina efektīvus mehānismus, ar kuru palīdzību trešo valstu darba ņēmēji var iesniegt sūdzības par saviem darba devējiem:

a)tieši; vai

b)ar trešo personu starpniecību, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir likumīgi ieinteresētas nodrošināt šīs direktīvas ievērošanu; vai

c)ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību, ja to paredz valsts tiesību akti.

2.    Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās trešās personas vai nu trešās valsts darba ņēmēja vārdā, vai atbalstot viņu, ar viņa piekrišanu var iesaistīties jebkurā tiesas un/vai administratīvajā procesā, kas paredzēts, lai panāktu šīs direktīvas ievērošanu.

3.    Dalībvalstis nodrošina, ka trešo valstu darba ņēmējiem ir tāda pati piekļuve kā tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kurā tie uzturas, attiecībā uz:

a)pasākumiem aizsardzībai pret atlaišanu vai citādu nelabvēlīgu attieksmi no darba devēja puses, reaģējot uz sūdzību uzņēmumā; vai

b)jebkuru tiesas un/vai administratīvo procesu, kura mērķis ir panākt šīs direktīvas ievērošanu.

🡻 2011/98/ES

IV NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

15.13. pants

Labvēlīgāki noteikumi

1.    Šo direktīvu piemēro, neskarot labvēlīgākus noteikumus:

a)Savienības tiesību aktos, tostarp divpusējos un daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp Savienību vai starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses; un

b)divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm.

2. Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības pieņemt vai uzturēt spēkā noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tā attiecas.

🡻 2011/98/ES

⇨ jauns

16.14. pants

Informācija plašākai sabiedrībai

Katra dalībvalsts sabiedrībai dara pieejamu ⇨ viegli pieejamu ⇦ regulāri atjauninātu informācijas kopumu:

a)par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu un uzturēšanos dalībvalsts teritorijā darba nolūkā;

⇩ jauns

b)par visiem pieteikumam nepieciešamajiem dokumentārajiem pierādījumiem;

c)par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp par šīs direktīvas darbības jomā ietilpstošo trešo valstu valstspiederīgo tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām.

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

⇨ jauns

17.15. pants

Ziņojumi

1.    Regulāri un pirmo reizi ⌦ ne vēlāk kā […] ⌫ līdz 2016. gada 25. decembrim Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstīs un ierosina grozījumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem.

2.    Katru gadu un pirmo reizi līdz 2014. gada 25. decembrim ⌦ ne vēlāk kā [ ] ⌫ dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 862/2007(2007. gada 11. jūlijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību 60 paziņo Komisijai ⌦ (Eurostat) ⌫ statistikas datus par trešo valstu valstspiederīgo apjomuskaitu, kuriem iepriekšējā kalendārā gada laikā ir piešķirtas vienotās atļaujas. ⇨ Minētā statistika attiecas uz viena kalendārā gada pārskata periodiem, to sadala pēc lēmuma veida, iemesla, derīguma termiņa un pilsonības un nosūta sešu mēnešu laikā pēc pārskata perioda beigām. ⇦

🡻 2011/98/ES (pielāgots)

18.16. pants

Transponēšana

1.    Dalībvalstis nodrošina to, ka līdz ⌦ [divi gadi pēc stāšanās spēkā] ⌫ 2013. gada 25. decembrim stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai ievērotu ⌦ 2. panta c) punktu, 3. panta 2. punktu, 4. panta 1. un 3. punktu, 5. panta 2. punkta otro daļu, 7. panta 1. punktu, 9. pantu, 11. panta 2. līdz 4. punktu, 12. panta 1. punkta g) apakšpunktu, 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta otro daļu, 12. panta d) punkta ii) apakšpunktu, 13. pantu, 14. pantu un 16. pantu  ⌫šo direktīvu. Dalībvalstis šo noteikumu tekstus tūlīt ⌦ nekavējoties ⌫ dara Komisijai zināmu ⌦ minēto noteikumu tekstu ⌫.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstīs nosaka, kādā veidā izdarāma šāda atsauce. ⌦ Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvu, kas atcelta ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums. ⌫

2.    Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

⌦ 19. pants ⌫

⌦ Atcelšana ⌫

⌦ Direktīvu 2011/98/ES, kas norādīta I pielikuma A daļā, atceļ no [diena pēc datuma, kas paredzēts šīs direktīvas 18. panta 1. punkta pirmajā daļā], neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā minētās direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos. ⌫

⌦ Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu II pielikumā. ⌫

20.17. pants

Stāšanās spēkā ⌦ un piemērošana ⌫ 

Šī direktīva stājas spēkā ⌦ divdesmitajā ⌫ nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

⌦ Direktīvas 1. pantu, 2. panta a) un b) punktu, 2. panta d) un e) punktu, 3. panta 1. punktu, 3. panta 2. punkta a), b), f) un h) līdz k) apakšpunktu, 3. panta 3. un 4. punktu, 4. panta 2. un 4. punktu, 5. panta 1., 3. un 4. punktu, 6. pantu, 7. panta 2. punktu, 8. pantu, 10. pantu, 11. panta 1. punktu, 12. panta 1. punkta a) līdz f) un h) apakšpunktu, 2. punkta, a), c), d) un i) apakšpunktu, 3. un 4. punktu un 15. pantu piemēro no [diena pēc datuma18. panta 1. punkta pirmajā daļā]. ⌫

🡻 2011/98/ES

21.18. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Briselē,

(1)    OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp.

(2)     COM/2020/609 final

(3)    COM/2022/650.

(4)    COM/2022/657.

(5)    Avots: Eurostat ( migr_ressing ).

(6)    Attiecībā uz statistikas datu sniegšanu ar “vienoto atļauju” saprot uzturēšanās atļauju, kas ietver gan personas, kuras uzturas darba nolūkā, gan personas, kas uzņemtas citu iemeslu dēļ, bet kurām ir tiesības strādāt. “Vienotas atļaujas” statistiskā definīcija atbilst Direktīvas 2011/98/ES 2. panta c) punktam.

(7)    Iemesls atļaujas izsniegšanai nav pieejams attiecībā uz aptuveni 4 % no 2019. gadā izsniegto vienoto atļauju kopapjoma. Ņemot vērā izmaiņas migrācijas plūsmās 2020. gadā Covid-19 pandēmijas dēļ, analīzē ir izmantota statistika par 2019. gadu.

(8)    Pētījums par atbilstības pārbaudes praktisko piemērošanu liecina, ka vīzas pieteikuma iesniegšanai nepieciešamais laiks dažkārt ievērojami pagarina kopējo procedūru, dažos gadījumos pat par 3 mēnešiem.

(9)    Sk. atbilstības pārbaudes kopsavilkumu 7. pielikumā un pilno ziņojumu: https://ec.europa.eu/home-affairs/what-we-do/policies/legal-migration/fitness-check_en#:~:text

(10)     https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52019DC0160&from=LV

(11)    Eiropas Parlamenta 2021. gada 20. maija rezolūcija par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai (2020/2010(INI))

(12)    COM/2020/609 final.

(13)    Pārskatīta ar Direktīvu (ES) 2021/1883 (2021. gada 20. oktobris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2009/50/EK (OV L 382, 28.10.2021., 1. lpp.).

(14)    Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004, 44. lpp.). Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas pārstrādātā redakcija ir arī daļa no Prasmju un talantu paketes, sk. (COM).

(15)    Direktīva (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV L 132, 21.5.2016., 21. lpp.).

(16)    Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.).

(17)    Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta versija), OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.

(18)    COM(2020) 758 final.

(19)    COM(2020) 274 final.

(20)    Tomēr neviens likumīgas migrācijas jomā ierosināts pasākums “neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti vai pašnodarbināti” (LESD 79. panta 5. punkts).

(21)    SWD(2019) 1055 final.

(22)     https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52019DC0160&from=LV

(23)     https://ec.europa.eu/home-affairs/system/files/2019-03/201903_legal-migration-check-annex-3aii-icf_201806.pdf

(24)     https://ec.europa.eu/home-affairs/content/public-consultation-future-eu-legal-migration_en

(25)    ICF, Pētījums Direktīvas 2003/109/EK un Direktīvas 2011/98/ES pārskatīšanas ietekmes novērtējumu atbalstam, 2021. gads.

(26)    EMT (2021) Ad Hoc aptauja 2021.36, lai atbalstītu ietekmes novērtējuma pētījumu par Vienotās atļaujas direktīvas pārskatīšanu.

(27)    Lieta C-302/19 — Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) pret WS. Tiesas 2020 gada 25. novembra spriedums.

(28)     https://ec.europa.eu/info/sites/default/files/2021_commission_work_programme_annexes_en.pdf  

(29)    Iegūtais plašais diapazons ir saistīts ar atšķirībām aplēsto izmaksu ietaupījumu apmēros, īstenojot politikas darbības/pasākumus, kas saistīti ar vēlamo risinājumu (ko daļēji nosaka atšķirīgi pieņēmumi par skarto pieteikuma iesniedzēju/pieteikumu skaitu šajos pasākumos).

(30)    Iespējams, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā samazināsies administratīvais slogs/gaidāmi izmaksu ietaupījumi, jo kļūs redzami ieguvumi no racionālākas pieteikšanās procedūras — ietaupījumi radīsies, jo būs nepieciešams mazāk resursu (personāls un laiks) pieteikumu apstrādei un tādējādi tos efektīvāk izmantos visās organizācijās.

(31)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp.).

(32)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp.). Direktīva 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.).

(33)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.).

(34)    Lieta C-302/19 — Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) pret WS. Tiesas 2020 gada 25. novembra spriedums.

(35)    OV C 27, 3.2.2009., 114. lpp.

(36)    OV C 257, 9.10.2008., 20. lpp.

(37)    Eiropas Parlamenta 2011. gada 24. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2011. gada 24. novembra nostāja pirmajā lasījumā (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta). Eiropas Parlamenta 2011. gada 13. decembra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(38)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp.).

(39)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.).

(40)    OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.

(41)    Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004, 44. lpp.).

(42)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā (OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp.).

(43)    Padomes Regula (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.).

(44)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.).

(45)    OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.

(46)    OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

(47)    Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.).

(48)    Direktīva (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV L 132, 21.5.2016., 21. lpp.).

(49)    OV L 375, 23.12.2004., 12. lpp.

(50)    OV L 289, 3.11.2005., 15. lpp.

(51)    Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.).

(52)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.).

(53)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV L 344, 29.12.2010., 1. lpp.).

(54)    Padomes Direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.).

(55)    Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).

(56)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

(57)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp.).

(58)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.).

(59)    OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.

(60)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 862/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, kā arī lai atceltu Padomes Regulu (EEK) Nr. 311/76 attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.).

EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 27.4.2022

COM(2022) 655 final

PIELIKUMI

dokumentam

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVAI

par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (pārstrādāta redakcija)

{SEC(2022) 201 final} - {SWD(2022) 655 final} - {SWD(2022) 656 final}

🡹 

I PIELIKUMS

A daļa

Atceltā direktīva  
(minēta 19. pantā)

B daļa

Transponēšanas termiņi valsts tiesību aktos 
(minēti 19. pantā)

_____________

II PIELIKUMS

Atbilstības tabula

_________