1.

ir jāpiešķir pietiekami līdzekļi lauku politikas īstenošanai, jānodrošina tehnoloģiskās komunikācijas, transporta infrastruktūra (īpaši sabiedriskais transports, kas ir absolūti nepieciešams ikdienas dzīvē un nodarbinātībai), kā arī kvalitatīvas un efektīvas izglītības un veselības pakalpojumu sniegšanas sistēmas. Tām jābūt pilnībā līdzvērtīgām attiecīgajiem pilsētas dienestiem (“vienlīdzīga veselības aizsardzība”);

2.

nodarbinātības, apmācības un mājokļu piedāvājumā ir jāatspoguļo un jāizmanto lauku dabas resursi, vienlaikus radot novatoriskas darījumdarbības iespējas;

3.

politikas veidotājiem kā līdzdalības demokrātijas modeļi ir jāatbalsta lauku parlamenti un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (SVVA), un tajos jāiesaista visi lauku iedzīvotāji, tostarp sociālie partneri, sievietes, vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar invaliditāti, minoritātes un it īpaši jaunieši;

4.

ir jāaizsargā un jāveicina kultūras mantojums (1).

1.

sniedzot pakalpojumus iedzīvotājiem visās jomās, valdību darbībām jābūt pārredzamām un vienlīdzīgām;

2.

pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp LEADER un vietējām rīcības grupām, ir jāveido vietējās lauku un pilsētu partnerības, lai radītu saimnieciskās, sociālās un vidiskās iespējas un veicinātu lielāku izpratni par savstarpējo mijiedarbību;

3.

Pārtikas politikas padomju pārvaldības modelis varētu kalpot par iedvesmas avotu efektīvai sadarbībai starp visām ieinteresētajām personām vietējā līmenī. Jauno vidisko seku un izaicinājumu, kā arī pandēmijas dēļ ir mainījušās tāldarba iespējas, vajadzība pēc lauku mājokļiem un piekļuve zemes izmantošanai;

4.

ir lietderīgi veicināt un atbalstīt labas prakses un informācijas par riska gadījumiem apmaiņu starp reģioniem;

5.

viens no faktoriem, kas veicina vietējo ekonomisko attīstību un var palīdzēt lauku kopienām pielāgoties strauji mainīgajai videi, var būt kvalitatīvas izglītības pieejamība lauku apvidos.

1.

ir jāturpina attīstīt Komisijas nesen pieņemto ilgtermiņa redzējumu par lauku apvidiem (2), lai tas kļūtu par lauku un pilsētu apņemšanos ievērot vienlīdzīgu pieeju. Ir svarīgi parādīt pievienoto vērtību, ko rada lauku un pilsētu organizāciju kopīgs darbs, piemēram, iniciatīva “No lauka līdz galdam” un sociāli iekļaujošs zaļais kurss;

2.

Eiropas Komisijai būtu jāapņemas, pamatojoties uz viedo ciematu iniciatīvu, izveidot lauku un pilsētu ieinteresēto personu grupu, lai attīstītu labu praksi partnerības modeļos;

3.

lai atbalstītu šādu apņemšanos, ir jāveic ieguldījumi vietējos izmēģinājuma projektos un jāparedz Eiropas mēroga stimuli un nosacījumu sistēmas, kā arī balvas par progresīviem iekļaujošu vienošanos piemēriem.

i)

jānoskaidro pareizais intervences mērogs;

ii)

jānosaka skaidra vadošā loma politikas jomu koordinēšanā;

iii)

jāstiprina sadarbības līgumi starp reģioniem vai pašvaldībām;

iv)

jāveicina lauku un pilsētu teritoriju partnerības, lai izmantotu funkcionālās saiknes;

v)

jāuzlabo vertikālā koordinācija starp valdības līmeņiem.

i)

Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi digitalizāciju un zaļināšanas procesus, kuru īstenošanai ir vajadzīgi ilglaicīgi centieni.

ii)

Laukos ir jārada jaunas un jāsaglabā esošās nodarbinātības iespējas, tostarp saistībā ar pakalpojumu sniegšanu laukos, tāldarbu, jaunām tehnoloģijām un atjaunojamiem energoresursiem.

iii)

Stiprinot lauksaimniecības daudzfunkcionālos aspektus, veicinot ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, dibinot uzņēmumus tīras enerģijas pakalpojumu un rūpniecības sektorā lauku apvidos, var radīt daudz nodarbinātības iespēju.

iv)

Veicināt uzņēmējdarbību, nodrošināt godīgus konkurences noteikumus MVU un pievērst uzmanību gados jaunāko paaudžu vajadzībām (piemēram, tāldarbs).

v)

Darbvietu un veikalu saglabāšana tuvu cilvēkiem. Redzējums par laukiem un pilsētām paver iespējas aprites ekonomikas attīstībai.

vi)

Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un uzlabot darba apstākļus lauku apvidos, vienlaikus nodrošinot, ka uzlabošanas gaitā ir iesaistīti visi atbildīgie dalībnieki.

vii)

Patērētāju pieprasījuma sasaistīšana ar reģionālajiem un lauku tirgiem ar vietējo produktu tirdzniecības un kvalitātes zīmju palīdzību.

viii)

Būtu plaši jāsekmē kultūras iespēju radīšana lauku apvidos, tostarp kultūras pasākumi, kā arī lauku vēsturisko elementu un kulta vietu (baznīcu, piļu u. c.) aizsardzība.

ix)

Digitalizācijas procesi paver jaunas iespējas, kas varētu radīt perspektīvas un būt pievilcīgas iedzīvotājiem – īpaši jauniešiem –, kā arī ieviest izmaiņas iedzīvotāju skaita samazināšanās tendencēs un dzīves kvalitātē lauku apvidos. Tādēļ lauku vidē ir jābūt atbilstošai infrastruktūrai, kas nodrošina savienojamību. Šajā saistībā risinājumus piedāvā savienojamības stratēģijas un digitālās platformas, savukārt digitālo tehnoloģiju attīstību lauksaimniecībā un lauku apvidos atvieglotu lauku digitalizācijas tiesību akts.

x)

Ir jāatbalsta ilgtspējīga lauksaimniecība un akvakultūra (17) lauku un piepilsētu teritorijās, kā arī ekotūrisms, atpūtas un izglītojošas aktivitātes par ilgtspējas tematiku, un šīm darbībām jābūt saderīgām ar bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, lai cilvēkiem garantētu dzīves kvalitāti.

xi)

Kvalitatīva un pieejama izglītība laukos, sākot no agras bērnības, var palīdzēt uzlabot izglītības rezultātus, savukārt piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, bērnu aprūpei un skolām, ir vietējā teritorijā balstīts faktors, no kura ir atkarīga lauku apvidu pievilcība, tostarp augsti kvalificētiem darba ņēmējiem.

i)

integrētu pakalpojumu sniegšana (vairāku dienestu kopdarbs vienā vietā; pakalpojumu sniedzēju sadarbība; speciālistu komandu sadarbība; kopražošana starp valsts, privātajām un kopienas organizācijām);

ii)

alternatīvas un elastīgākas pieejas pakalpojumu sniegšanā (mobilie dienesti, kas piegādā pakalpojumus iedzīvotājiem; radiālo sistēmu modeļi, kuros pakalpojumi tiek regulāri sniegti no centrālas vietas; pakalpojumi, kas ir labāk pielāgoti vietējām vajadzībām);

iii)

tehnoloģiski un digitāli risinājumi, tostarp izglītības un veselības aprūpes sektoros.