—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši 2008. gada 18. decembra (1), 2009. gada 26. novembra (2) un 2017. gada 16. februāra (3) rezolūciju,

—

ņemot vērā ES un Centrālamerikas 2012. gadā noslēgto asociācijas nolīgumu,

—

ņemot vērā ES stratēģijas dokumentu attiecībā uz Nikaragvu un daudzgadu indikatīvo programmu 2014. —2020. gadam attiecībā uz Nikaragvu,

—

ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ES 2004. gada jūnija Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—

ņemot vērā Nikaragvas konstitūciju,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) runaspersonas 2016. gada 19. novembra paziņojumu par Nikaragvas vēlēšanu galīgajiem rezultātiem,

—

ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2018. gada 22. aprīļa un 2018. gada 15. maija paziņojumus par Nikaragvu,

—

ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2018. gada 27. aprīļa paziņojumu presei par cilvēktiesību situāciju Nikaragvā,

—

ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) vizīti Nikaragvā 2018. gada 17.–21. maijā, ar mērķi izpētīt stāvokli Nikaragvā, un tās 2018. gada 21. maija provizorisko paziņojumu,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību biroja runaspersonas Liz Throssell2018. gada 20. aprīļa paziņojumu par vardarbību saistībā ar protestiem Nikaragvā,

—

ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2018. gada 14. maija paziņojumu presei par vizīti, lai izmeklētu situāciju Nikaragvā,

—

ņemot vērā OAS ģenerālsekretariāta 2017. gada 20. janvāra ziņojumu par Nikaragvu un tā 2018. gada 22. aprīļa paziņojumu, kurā pausts nosodījums par vardarbību Nikaragvā,

—

ņemot vērā Nikaragvas Bīskapu konferences paziņojumus un jo īpaši pēdējo paziņojumu, kas sniegts 2018. gada 23. maijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā ir ziņots, ka vismaz 84 cilvēki ir nogalināti, vairāk nekā 860 ievainoti un vairāk nekā 400 apcietināti studentu vadītu miermīlīgu protestu rezultātā, kas sākās 2018. gada 18. aprīlī, iestājoties pret prezidenta Daniel Ortega izsludināto sociālā nodrošinājuma reformu; tā kā lielākajai daļai upuru bija šautas brūces galvā, kaklā, krūškurvja vai vēdera apvidū, tādējādi liekot domāt, ka ir notikusi nelikumīga, patvaļīga un tūlītēja nāvessodu izpilde; tā kā Nikaragvas iestādes atklāti stigmatizē protestētājus, nosaucot tos par “vandāļiem”un apsūdzot tos politiskās manipulācijās;

B.

tā kā 2018. gada 23. aprīlī prezidents D. Ortega paziņoja par sociālā nodrošinājuma reformas atcelšanu, bet demonstrācijas turpinājās un pārvērtās plašākos nemieros, prasot izveidot pagaidu valdību un atjaunot demokrātisko kārtību; tā kā vēl viens iemesls neapmierinātībai un atklātam konfliktam ir uz eksportu orientētu ieguves darbību straujais pieaugums;

C.

tā kā 2018. gada 20. aprīlī notika uzbrukums 600 studentiem jaunajā katedrālē Managvas vecpilsētā, ko veica pretsacelšanās spēki un Sandinistu Nacionālās atbrīvošanās frontes locekļu grupa, darbojoties pilnīgi nesodīti un ar policijas līdzdalību un piekrišanu; tā kā IACHR ir dokumentējusi uzbrukumus četrām universitātēm (UCA, UPOLI, UNA un UNAN);

D.

tā kā lielais cietušo skaits skaidri norāda uz brutālu apspiešanu no valsts varas iestāžu puses, pārkāpjot nepieciešamības un proporcionalitātes principus, kā noteikts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un standartiem attiecībā uz spēka izmantošanas ierobežojumiem; tā kā Nikaragvas Valsts policijas vadītāja Aminta Granera atkāpās no amata, ņemot vērā pārmērīgo vardarbības pielietošanu;

E.

tā kā plašsaziņas līdzekļus, kas ziņoja par protestiem, valdība patvaļīgi slēdza un žurnālisti, kuri pauda jebkādus iebildumus, tika iebiedēti un aizturēti; tā kā Nikaragvas iestāžu vēršanās pret vārda brīvību un opozīcijas vadītāju iebiedēšana ir nosodīta kā uzbrukums pamatbrīvībām; tā kā žurnālists Angel Gahona tika nošauts brīdī, kad viņš ziņoja no protestu vietas tiešraidē;

F.

tā kā cilvēktiesību organizācijas ir saņēmušas daudzas sūdzības par to, ka valsts slimnīcas nav sniegušas palīdzību un ārstniecības pakalpojumus ievainotajiem protestu dalībniekiem;

G.

tā kā 2018. gada 27. aprīlī Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs Gustavo Porras paziņoja par Patiesības komisijas izveidi, lai izmeklētu to, kas notika protestu laikā; tā kā septiņu likumdevēju padome, kurā pieci likumdevēji ir no prezidenta D. Ortega partijas, 2018. gada 6. maijā iecēla piecus locekļus šajā komisijā un Nacionālā asambleja apstiprināja šo locekļu iecelšanu;

H.

tā kā IACHR delegācija apmeklēja Nikaragvu 2018. gada 17.–21. maijā; tā kā IACHR delegācija dokumentēja nelikumīgu un patvaļīgu apcietināšanu, spīdzināšanu, nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, cenzūru un uzbrukumus presei, kā arī cita veida iebiedēšanu, piemēram, draudus un vajāšanu, kuru mērķis bija likvidēt protestus un kavēt pilsoņu līdzdalību;

I.

tā kā nacionālais dialogs starp prezidentu D. Ortega un Nikaragvas opozīciju, kuru vidutēja Katoļu baznīca un kas tika sākts 2018. gada 16. maijā, nespēja novest pie krīzes risinājuma un tika apturēts, jo valdību pārstāvošie sarunu dalībnieki atteicās apspriest vidutāju iesniegto 40 punktu programmu, kas ietvēra ceļvedi uz demokrātiskām vēlēšanām, tostarp vēlēšanu likuma reformas, vēlēšanu organizēšanu un prezidenta atkārtotas ievēlēšanas aizliegumu; tā kā tika ierosināts izveidot apvienotu komiteju sešu cilvēku sastāvā — trīs valdības pārstāvji un trīs platformas “Alianza Cívica por la Justicia y la Democracia”pārstāvji,

J.

tā kā kopš 2007. gada Daniel Ortega ir trīsreiz pēc kārtas ievēlēts prezidenta amatā, neraugoties uz to, ka Nikaragvas konstitūcija aizliedz secīgu atkārtotu ievēlēšanu, tādējādi tas liecina par korupciju un autoritārismu, kurā valsts ir nonākusi; tā kā 2011. un 2016. gada vēlēšanas ES iestādes un OAS ļoti kritizēja par pārkāpumiem, jo tās tika veiktas bez abu šo organizāciju novērotāju vai citu uzticamu starptautisko novērotāju klātbūtnes;

K.

tā kā korupcija publiskajā sektorā, tostarp korupcija, kurā iesaistīti prezidenta D. Ortega ģimenes locekļi, joprojām ir viena no lielākajām problēmām; tā kā ļoti izplatīta ir valsts ierēdņu uzpirkšana, kā arī muitas un nodokļu iestāžu īstenota nelikumīga konfiskācija un patvaļīga aplikšana ar nodokli, tā kā ir paustas leģitīmas bažas par nepotismu Nikaragvas valdībā, tā kā cilvēktiesību aizstāvju grupas ir nosodījušas pakāpenisku varas koncentrāciju vienas partijas rokās un iestāžu vājināšanu;

L.

tā kā pēdējo desmit gadu laikā Nikaragva ir pieredzējusi lejupslīdi demokrātijas un tiesiskuma jomā; tā kā demokrātijas un tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas attīstīšanai un konsolidēšanai ir jābūt neatņemamai ES ārpolitikas, tostarp 2012. gada asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, sastāvdaļai,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.