8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/45

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu “ES rīcības plāns viediem ciematiem”, kas liecina, ka ir atzīta vajadzība atjaunot mērķtiecīgas darbības, lai atbalstītu ilgtspējīgus lauku apvidus kā darba un dzīves vietas; norāda, ka lauku labklājības vairošana un lauku apvidu dzīvotspējas uzlabošana pieder pie vissteidzamāk veicamiem uzdevumiem, jo līdzsvarotāka teritoriālā attīstība var būt pamatā lielākas sociāli ekonomiskās un ekoloģiskās ilgtspējas panākšanai;

2.

norāda, ka gan Eiropas Komisijas dokuments, gan lauksaimniecības un lauku attīstības komisāra, reģionālās politikas komisāra un mobilitātes un transporta komisāra iesaistīšanās veido stingru pamatu tam, lai nodrošinātu, ka šīs iniciatīvas īstenošanā tiek izmantota koordinēta starpnozaru pieeja;

3.

tomēr pauž nožēlu par vērienīgu mērķu trūkumu dokumentā, kurā faktiski ir apkopotas jau pastāvošas iniciatīvas. Komiteja aicina laikposmam pēc 2020. gada izvirzīt vērienīgākus mērķus un veidot mērķtiecīgu un tālejošu politiku attiecībā uz viediem ciematiem, ņemot vērā vajadzību konsolidēt visu vietējo apstākļu uzlabošanai paredzēto ES “viedo” instrumentu klāstu;

4.

uzsver: lai ilgtspējīga un efektīva viedo ciematu programma nākamajā finansēšanas periodā būtu gatava, sagatavošanās darbs jāveic jau tagad, tostarp jādomā par koordinācijas uzlabošanu un sinerģiju starp attiecīgajām ES politikas jomām un finansējuma plūsmām, izstrādājot integrētu politiku un atbalsta instrumentu viediem ciematiem;

5.

vērš uzmanību uz to, cik liela nozīme augšupēju un vietējiem apstākļiem pielāgotu risinājumu izvēlē ir ciešai koordinācijai visos vadības līmeņos un subsidiaritātes principa ievērošanai. Komiteja uzsver, ka īpaši svarīga loma politikas pasākumu īstenošanā ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

6.

iesaka paplašināt jēdzienu “viedi ciemati”, to pārveidojot par jēdzienu “viedas lauku teritorijas”, un šo iniciatīvu integrēt Eiropas Lauku attīstības programmā, lai tādā veidā veicinātu un attīstītu sinerģiju starp mazām kaimiņos esošām pašvaldībām viedās lauku teritorijās;

7.

šajā saistībā uzsver Korkas 2.0 deklarācijas nozīmi, jo tā veido satvaru lauku un lauksaimniecības politikas stiprināšanai, un stingri atbalsta visas desmit izklāstītās politikas ievirzes, tostarp atziņu, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš digitālās plaisas pārvarēšanai (1);

8.

uzsver, ka lauku apvidu atlabšana ir jāizmanto, lai risinātu ilgtermiņa problēmu, proti, novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos, veicinot un atbalstot ilgtspēju, paaudžu maiņu un lauku apvidu spēju piesaistīt jaunpienācējus;

9.

aicina Komisiju apsvērt vienkāršus pasākumus, kas būtu viegli atkārtojami un īstenojami arī ļoti mazās pašvaldībās, kurām bieži vien nav struktūras, kas vajadzīga, lai viegli īstenotu viedus pasākumus;

10.

norāda, ka īpaša uzmanība jāvelta problēmām, ar kurām saskaras nomaļi lauku reģioni, kuros papildus platjoslas infrastruktūras problemātikai ir lielas grūtības ar transportu un enerģētiskajiem savienojumiem un tādēļ ir grūtības piekļūt vissvarīgākajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem. Komiteja uzskata, ka jēdziens “lauku tests” (2) būtu jāiekļauj iniciatīvā par “viedajām lauku teritorijām”, lai šo pieeju varētu izmantot, izstrādājot arī plašākas politikas ierosmes, kas ietekmē lauku apvidus;

11.

uzsver, ka perifērie pierobežas reģioni saskaras ar aizvien lielākām grūtībām, un norāda uz nepieciešamību stiprināt pārrobežu sadarbības iespējas un programmas, lai risinātu šīs problēmas;

12.

uzsver: lai varētu piedāvāt digitālos pakalpojumus un pienācīgi darboties globalizētā ekonomikā, ir vajadzīgi ātri un stabili platjoslas savienojumi. Tāpēc Savienības reģionu attīstībā par izšķirošu faktoru kļūst IKT infrastruktūra;

13.

tādēļ atkārtoti norāda, ka visā ES teritorijā ir jācenšas garantēt vienādu ātrgaitas telekomunikāciju tīkla jaudu; šis obligātais lauku apvidu konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums saskan arī ar mērķiem, kas paredzēti 2020. gada “Digitālajā programmā Eiropai” (3);

14.

pauž nožēlu par to, ka līdzšinējais progress ir nepietiekams un nevienmērīgs, un atšķirības, sevišķi starp laukiem un pilsētām, pastāv joprojām. Par problēmu mērogu liecina fakts, ka 2012. gadā fiksētā platjoslas tīkla pārklājuma vēl nebija 9,1 miljonam ES mājsaimniecību, no kurām 90 % atrodas lauku rajonos (4);

15.

norāda, ka ES līmeņa mērķis ir līdz 2020. gadam visā Eiropā – tostarp tālākos lauku apvidos un izolētās teritorijās – nodrošināt pieslēgumu ar ātrumu, kas lielāks par 30 MB/s. Taču tas ir tikai ES vidējais rādītājs ar lielām atšķirībām valstīs un vietējās teritorijās, it īpaši lauku un tālākajos apvidos, kur pat ekonomiski spēcīgās dalībvalstīs datu pārraides ātrums 10 MB/s nav nekāds retums. Tas ir parastais standarts, lai tipiska mājsaimniecība varētu izmantot vispopulārākos tiešsaistes pakalpojumus. Nepietiekama platjoslas savienojumu pieejamība mūsdienās ir nopietns teritoriālās kohēzijas apdraudējums. Komiteja aicina Eiropas Komisiju vairāk pūļu veltīt ātrdarbīga interneta nodrošināšanai lauku apvidos, izmantojot pieejamus finansēšanas modeļus, kas atsevišķām dalībvalstīm neierobežo piekļuvi finansējumam, kurš vajadzīgs ieguldījumiem platjoslas tīklos, un atbalstot platjoslas tīklu ieguldījumiem vajadzīgā finansējuma pieejamību maza mēroga projektiem. RK arī uzsver, ka jānodrošina līdzekļi, kuri būtu paredzēti tieši platjoslas infrastruktūras izvēršanai lauku apvidos un kurus nevarētu izlietot citiem mērķiem;

16.

visnotaļ iesaka: lai “viedo ciematu” iniciatīva varētu dot gaidīto rezultātu, ES līmenī piekļuve internetam jāatzīst par vispārējas nozīmes pakalpojumu un, ja attiecīgās valsts līmenī tas ir atbilstīgi, jānosaka minimālie pieļaujamie platjoslas standarti, kas ne tikai nodrošina stabilu piekļuvi internetam, bet arī var nepieļaut turpmākas pārmaiņas pakalpojumu sniegšanā (tai skaitā vara kabeļu telefona līniju atslēgšanu un 4G tehnoloģijas pēcteča ieviešanu) un nodrošināt neatliekamās palīdzības sniegšanu, it īpaši digitāli izolētās kopienās, kā to jau izdarījusi Šveice un Somija, kur piekļuve tiek garantēta pat vistālākajos nostūros. Tam vismaz vajadzētu būt ex ante nosacījumam saistībā ar jebkādu viedajiem ciematiem piešķirto finansējumu;

17.

norāda, ka ar viedo ciematu iniciatīvām saistītā tehnoloģija ir jāizstrādā, izmantojot atvērtos standartus, jo tas sekmēs pārvaldes iestāžu un uzņēmumu sadarbību, kā arī jau izstrādāto risinājumu vairākkārtēju izmantošanu un uzlabos to sadarbspēju;

18.

atbalsta apmācību nodrošināšanu dažādām iedzīvotāju vecuma grupām par to, kā izmantot digitālās tehnoloģijas, un mācību pielāgošanu mērķauditorijai, domājot par atsevišķu sabiedrisko pakalpojumu digitalizāciju vietējā līmenī vai citos līmeņos (dokumentu pasūtīšana, nodokļu deklarācijas, elektroniskie rēķini, izsekojamība, KLP utt.); uzsver arī, ka ir jāgarantē tiesības uz digitālo pratību, jo šādas tiesības nodrošinās visiem iedzīvotājiem iespēju piedalīties apmācības pasākumos, lai apgūtu pamatuzdevumu veikšanu jaunajā digitālajā vidē, un ka šādai apmācībai ir jāatvēl finansējums no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

19.

uzskata, ka platjoslas pārklājuma paplašināšana lauku apvidos un tāda problēma kā pakalpojumu sniegšana visattālākajos nostūros ir tieši saistītas ar dominējošo stāvokli tirgū un tradicionālajiem pakalpojumu sniedzējiem. Šo problēmu varēs atrisināt tikai tad, kad tiesiskais regulējums stimulēs citu operatoru ienākšanu tirgū, lai izvērstu nākamās paaudzes piekļuves tīklus, un veicinās sabiedrības virzītas inovācijas attīstību;

20.

uzskata: ņemot vērā nepieciešamību atvieglot e-lauksaimniecības instrumentu un metožu ieviešanu un lietojumu, lauksaimnieki un lauksaimniecības nozare kopumā digitālās apmācības ziņā ir uzskatāma par prioritāru grupu;

21.

iesaka palielināt finansējumu, kas paredzēts apmācībai un informēšanai par dažādām iespējām, ko lauku uzņēmumiem pašlaik sniedz digitālā ekonomika, piemēram, par piekļuvi jauniem tirgiem, jaunu ražojumu izstrādi, pastāvīgo klientu piesaistīšanu utt.;

22.

pieņem zināšanai, ka vairākās dalībvalstīs patlaban darbojas dažādas “digitālo centru” iniciatīvas; šajās valstīs ātrdarbīgs platjoslas tīkls ne vienmēr ir pieejams ikvienā lauku mājoklī, tomēr specializētos centros tam var piekļūt (5);

23.

atzīst, ka šie centri dod papildu labumu, jo ne vien mazina digitālo plaisu, bet arī nodrošina telpu, atdzīvina ciemata centru, rada darbvietas un sniedz apmācību iespējas lauku iedzīvotājiem;

24.

norāda, ka šādi centri var būt magnēts, kas piesaista arī citus e-pakalpojumus tādās jomās kā e-veselība (piemēram, tiešsaistes konsultācijas), e-juriskonsults (t. i., juridiskās konsultācijas), e-pārvaldība (piem., tiešsaistes balsošana, nodokļu deklarācijas, pabalstu pieprasījumi), e-komercija (piem., internetbanka, pārdošana tiešsaistē utt.);

25.

uzskata, ka, sekojot viedo pilsētu paraugam, arī iniciatīvā par viedajiem lauku apvidiem būtu jāpiemēro plaša pieeja attīstībai un inovācijai, iekļaujot šādas sešas dimensijas:

26.

atzinīgi vērtē jauno Wifi4EU shēmu, ar ko iecerēts uzlabot interneta savienojamību vietējās kopienās, taču atzīmē, ka projekti tiks atlasīti to iesniegšanas secībā, tomēr ģeogrāfiski līdzsvarotā veidā. Projektu atlasē uzmanība būtu jāpievērš papildu šķēršļiem, ar kuriem saskaras mazākas lauku pašvaldības, kam ir mazāk resursu nekā pilsētām;

27.

uzsver, ka jēdzienus “vieda pilsēta” un “viedi ciemati” / “viedi lauku apvidi” nedrīkstētu pretnostatīt; tie drīzāk jāuzskata par savstarpēji papildinošiem, jo tie abi atbalsta un nostiprina viens otra panākumus. Stratēģiskā ziņā jāņem vērā, ka teritorija nebeidzas pie tās administratīvajām robežām, bet gan mijiedarbojas ar kaimiņu pašvaldībām – gan laukiem, gan pilsētām – un savu attīstību plāno harmonijā ar savu apkārtni. Ir jādomā, kā izveidot pozitīvu mijiedarbību starp lauku un pilsētu iedzīvotājiem, nevis jāpadara lauku apvidi vienkārši par pakalpojumu sniedzējiem pilsētām. Šajā saistībā uzsver, ka visa apdzīvoto vietu sistēma būs dzīvotspējīga tikai tad, ja dzīvotspējīgi būs visi tās elementi – no lielām pilsētām līdz maziem ciematiem;

28.

tomēr atzīst, ka ir svarīgi apzināties katra modeļa atšķirīgās iezīmes. Piemēram, viedā pilsēta var rēķināties ar daudziem dalībniekiem, kuri popularizē un virza ierosmes, taču lauku apvidos tā nav, jo gan cilvēkresursi, gan administratīvā spēja tur parasti ir mazāka. Šīs atšķirības ir jāatspoguļo turpmākajā politikas izstrādē un finansēšanas iespējās;

29.

pieņem zināšanai, ka Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāts ir uzsācis Eiropas Inovācijas partnerību (EIP) “Viedas pilsētas un pašvaldības”, kuras mērķis ir Eiropas Savienībā popularizēt un atbalstīt ierosmi par viedām teritorijām. Komiteja pauž nožēlu par to, ka šajā darbā līdz šim nav prioritārā kārtā iekļauti lauku apvidi;

30.

uzskata, ka viedo ciematu/apvidu iniciatīvas īstenošanā ilgtspējīga transporta savienojamība un tīkli ir tikpat svarīgi kā digitālās savienojamības uzlabošana, ņemot vērā lauku apvidu īpašās problēmas – zemu apdzīvotības blīvumu un augstākas izmaksas. Komiteja atzīmē, ka Eiropas Komisija dokumentā par viedajiem ciematiem pati norāda uz Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) programmu kā daļu no ES atbalsta viedajiem ciematiem, un aicina sīkāk informēt par to, kā šo finansējumu varētu izmantot, lai atbalstītu lauku apvidu – it sevišķi visnomaļāko apvidu – savienojamību;

31.

norāda uz ekonomiskām, sociālām un ekoloģiskām iespējām lokalizēt enerģijas (elektroenerģijas un siltuma) ražošanu; tādējādi ir iespējama sinerģija ar lauku/reģionālo attīstību un KLP (ar 2. pīlāra starpniecību). Šādi piemēri ir vēja, saules, biomasas un biogāzes nozīme elektroenerģijas ražošanā vai biomasas (piem., koksnes) un biogāzes loma vietējā apkurē. Komiteja uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīgas pilnvaras ierosināt un īstenot konkrētus vides aizsardzības pasākumus un ka tām ir jāļauj ieviest teritoriālos nolīgumus, ko paraksta kopīgi ar vietējā ražojuma degvielas/elektroenerģijas piegādātājiem attiecīgajā lauku apvidū (6);

32.

atzīst, ka vietējo attīstību labvēlīgi ir ietekmējušas tādas augšupējas pieejas kā, piemēram, LEADER vai – pēdējā laikā – “sabiedrības virzīta vietējā attīstība”;

33.

tomēr uzskata, ka pārmērīgi paļauties uz šādām pieejām nevajadzētu un ka svarīga nozīme lauku apvidu potenciāla atraisīšanā ir arī citiem dalībniekiem (piemēram, t. s. inovācijas starpniekiem). Inovācijas starpnieku uzdevums ir apzināt ciemata/lauku apvidus spēcīgās puses un iespējas un izveidot kontaktus starp attiecīgajām iestādēm (trešais līmenis, vietējās pašvaldības, finansējuma avoti u. c.), lai koordinētu pašreizējās un turpmākās darbības un potenciālos finansējuma avotus. Tiem ir jāiesaista un jāinformē vietējā kopiena un jāiegūst tās atbalsts, lai izstrādātu redzējumu, radītu ieinteresētību un sadalītu iegūto labumu;

34.

uzskata, ka šādi starpnieki var stimulēt produktu izstrādi mazos uzņēmumos un novērst šķēršļus tirgus darbībai, kā arī veicināt vietējo patēriņu un palīdzēt radīt īsas izplatīšanas ķēdes gan lauksaimniecības pārtikas produktiem, gan vietējas izcelsmes energoproduktiem, kuru pamatā ir atjaunojami resursi;

35.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir ļoti piemērotas šīs funkcijas veikšanai un dažos gadījumos to jau dara, izmantojot attīstības valdes, uzņēmējdarbības birojus, uz konkurenci balstītas iepirkuma procedūras utt.;

36.

norāda, ka ir ļoti svarīgi, lai finansējums būtu pieejams maza mēroga projektiem, kas īstenojami vietējās pašvaldības līmenī. Tas attiecas arī uz atbalstu novatoriskiem projektiem un iniciatīvām, ko visā ES var pielāgot lauku kopienu, tostarp nomaļu reģionu, īpašajām vajadzībām;

37.

aicina vienkāršot pieteikšanos uz finansējumu. Pašreizējā lauku attīstības programmā ļoti apgrūtināta ir pāreja no ieinteresētības izteikšanas posma uz galīgā pieteikuma iesniegšanu, jo pieteikšanās prasības ir grūti izpildāmas. Komiteja uzsver: lai nodrošinātu nepārtrauktību un paļāvību, nevajadzētu būt laika nobīdei starp brīdi, kad beidzas pašreizējās lauku attīstības programmas un sākas tās, kas paredzētas laikposmam pēc 2020. gada;

38.

uzskata, ka sekmīgi pieteikumi finansējuma saņemšanai veicinās sadarbības tīklu un klasteru izveidi un dalību tajos, kas mazās lauku pašvaldībās bieži ir nepieciešams, lai panāktu noteiktu apjomu un gūtu zināšanas;

39.

iesaka viedajām teritorijām savā attīstībā izmantot savu sabiedrisko un kultūras mantojumu un visā uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamajā infrastruktūrā, it īpaši vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā, atspoguļot dziļu izpratni par attiecīgo vietu, kā arī rosināt pārcelties uz turieni pilsētas uzņēmumus;

40.

atzīst, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām turklāt nav viegli pastāvīgi būt informētām par finansēšanas iespējām un tām piekļūt. Tālab aktīva loma būtu jāuzņemas attiecīgajiem Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem, kā arī valstu un reģionu līmeņa vadošajām iestādēm, kuras pārvalda konkrētās ES finansējuma plūsmas. Nozīmīgu lomu var uzņemties arī RK, proti, dalīties ar informāciju, atbalstīt tīklus un nodrošināt paraugprakses piemērus, tostarp ar RK un Eiropas Komisijas platjoslas platformas palīdzību;

41.

norāda, ka par ES līmenī pieejamajām iespējām efektīvāk informēt palīdzētu Eiropas Komisijas nodibināta gadskārtēja balva, ar kuru izteiktu atzinību veiksmīgākajiem ES viedajiem ciematiem/apvidiem. Lai varētu sniegt aktuālāko informāciju par dažādiem tematiem, kas svarīgi ciematu un lauku apvidu uzņēmējiem, izmantojami ir arī jau pastāvošie tīkli, piemēram, Eiropas Biznesa atbalsta tīkls, un to vietējie sadarbības partneri dalībvalstīs;

42.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var pildīt arī veicināšanas funkciju, plānošanā un reģionālajās telpiskās attīstības stratēģijās integrējot “viedo pieeju”. Šādas stratēģijas ietver reģionālo resursu un spēju novērtēšanu, vietas izvēli pakalpojumu koplietošanai un ekonomikas veicināšanas pasākumus.