EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52016IR3169

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Lauksaimniecības produktu cenu svārstīguma regulēšana”

OV C 185, 9.6.2017, p. 36–40 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/36


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Lauksaimniecības produktu cenu svārstīguma regulēšana”

(2017/C 185/06)

Ziņotājs:

Jacques BLANC, Lakanurgas mērs (FR/PPE)

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

norāda, ka cīņai pret lauksaimniecības produktu cenu svārstīgumu G20 samitā 2011. gada jūnijā sagatavotais rīcības plāns līdz šim ir nodrošinājis vien pieticīgu progresu; tāpēc aicina 2017. gadā G20 Vācijas prezidentūras laikā atsākt sarunas par šo tematu;

2.

secina, ka, neraugoties uz pēdējo gadu laikā īstenotajām kopējās politikas (KLP) reformām, risku pārvaldības pasākumi, kas lauksaimniekiem ļauj nodrošināties pret ražas un cenu svārstībām un pret veselības aizsardzības vai vides faktoru radītiem zaudējumiem ir atstāti novārtā. Šādiem pasākumiem tiek iztērēti mazāk nekā 2 % no KLP otrā pīlāra līdzekļiem un 0,4 % no kopējā lauksaimniecības budžeta. Dalībvalstīm ir tiesības lemt, cik lielā mērā tās vēlas izmantot šos ELFLA regulas instrumentus;

3.

uzskata, ka lauksaimnieku ienākumu nodrošināšanas mehānismi ir būtiski jānostiprina, lai mazinātu negatīvo ietekmi, ko rada lauksaimniecības produktu un resursu cenu lielais svārstīgums, un uzlabotu Eiropas lauksaimniecības un pārtikas ķēžu konkurētspēju, uzturētu lauksaimniecību visās teritorijās, mudinātu uz modernizāciju un inovāciju un saglabātu dzīvotspējīgas lauku kopienas;

4.

uzskata, ka šo mērķi ir iespējams sasniegt, ja vien kopīgiem spēkiem tiek īstenots pasākumu kopums, kas virzīts uz to, lai: i) stiprinātu lauksaimniecības un pārtikas ķēžu privātā sektora dalībnieku lomu lauksaimniecības tirgu regulēšanā, lai daļēji kompensētu KLP ierobežojumu atcelšanu; ii) paplašinātu un vienkāršotu piekļuvi lauksaimniekiem pieejamo risku pārvaldības instrumentu spektram, jo ELFLA ietvaros pastāvošos instrumentus nav iespējams izmantot 2. pīlārā pieejamo līdzekļu nepietiekamības dēļ, un tie būtu jāpalielina, neietekmējot 1. pīlāram pieejamos līdzekļus; iii) nākamās KLP reformas ietvaros un vietējā un reģionālajā līmenī veicinātu Eiropas lauku saimniecību pievienotās vērtības palielināšanos, lai tās kļūtu noturīgākas pret pasaules lauksaimniecības cenu svārstībām;

5.

atgādina, ka līgumi nodrošina lauksaimnieku produkcijas noietu un pārstrādātāju apgādi par jau iepriekš zināmām cenām. Tie palīdz līdzsvarot piedāvājumu un pieprasījumu un ļauj labāk kontrolēt produktu kvalitāti, tādēļ cenas ražotājiem var būt augstākas un sadale visā piegādes ķēdē – taisnīgāka;

6.

ierosina dalībvalstīs, kurās nepastāv attīstīti vertikāli sadarbības veidi, nostiprināt līgumu slēgšanu visā pārtikas ķēdē (ne tikai starp lauksaimniekiem un lauksaimniecības produktu pārstrādātajiem), atļaut valstīm to noteikt par obligātu un sekmēt tādu daudzpusēju līgumu parakstīšanu, kas saista, piemēram, kādu ražotāju organizāciju, pārstrādātāju un izplatītāju;

7.

ierosina elastīgāk un visā Eiropas Savienībā vienādi interpretēt konkurences noteikumus un lauksaimniecības uzņēmumiem, ražotāju organizācijām un atzītām starpnozaru organizācijām, kā arī tirgus dalībniekiem un lauksaimniecības pārtikas centriem, kas atzīti par kompetentām sabiedrības interešu aizsardzības struktūrām, piešķirt plašākas pilnvaras, lai tādējādi novērstu krīzes. Tādēļ starpnozaru organizācijām, kas vieno dažādus ķēžu posmus, un minētajiem tirgus dalībniekiem un centriem ir jāspēj sniegt uzņēmumiem tirgus prognozes, lai, nenosakot references cenas, viņiem tomēr palīdzētu pieņemt piemērotus lēmumus. Šāda prakse jau pastāv dažās dalībvalstīs, un tādēļ ir lietderīgi apsvērt arī labākās prakses apmaiņu;

8.

ierosina nelīdzsvarota tirgus gadījumā vai tāda apstiprināta tirgus nelīdzsvarotības riska gadījumā, kas novērtēts, pamatojoties uz noteiktiem rādītājiem, lauksaimniecības uzņēmumiem, tostarp ražotāju organizācijām un to apvienībām dot iespēju izmantot to rīcībā esošos līdzekļus un saskaņotā veidā samazināt ražošanu jau pirms Eiropas Komisijas atļaujas saņemšanas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1308/2013 par lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (TKO). Tāpēc TKO būtu skaidri jāatļauj lauksaimniecības uzņēmumiem, tai skaitā ražotāju organizācijām un to apvienībām, īstenot preventīvus pasākumus ar mērķi līdzsvarot tirgu, lai novērstu ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu; par šiem pasākumiem tām iepriekš jāinformē kompetentās iestādes;

9.

konstatē, ka pastāv cieša saistība starp lauksaimniecības produktu cenu svārstīguma regulēšanu un negodīgas komercprakses apkarošanu pārtikas piegādes ķēdē, jo tirgus svārstības saasina spēka attiecības pievienotās vērtības sadalei ķēdēs, un tam sekojošie kompromisi parasti nav labvēlīgi ražotājiem, kuru spēja aizstāvēt savas intereses ir ierobežota, īpaši tāpēc, ka palielinās lauksaimniecības pārtikas ražošanas un jo sevišķi lielapjoma mazumtirdzniecības koncentrācija, kā arī ražotāju fragmentācija un organizētības nepietiekamība;

10.

iesaka pieņemt specifisku Eiropas regulējumu, kas būtu vērsts pret negodīgu komercpraksi pārtikas piegādes ķēdē, kā ierosināts Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcijā [2015/2065 (INI)], pamatojoties uz to, ka: ar līgumu palīdzību tiek panākta zināma riska dalīšana, taču netiek novērsta pamatā esošā pušu nevienlīdzība; pretmonopola noteikumi nav pietiekami, lai novērstu negodīgu komercpraksi un lauksaimniecības un pārtikas ķēdēm raksturīgo spēka attiecību asimetriju; ķēžu dalībnieku pašregulācijas mehānismi nav efektīvi galvenokārt tāpēc, ka lauksaimnieki un pārstrādātāji bieži neuzdrošinās izvirzīt sūdzību, baidoties tikt izslēgti no tirgus; ir nepieciešams Eiropas Savienības līmeņa pamatregulējums, lai harmonizētu konkurences apstākļus un Eiropas lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošinātu taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

11.

iesaka tiesības kolektīvi vest sarunas par līgumiem paplašināt, tās attiecinot uz visiem lauksaimniecības produktiem, lai pastiprinātu lauksaimnieku spēju aizstāvēt sev izdevīgus nosacījumus nozares ietvaros;

12.

atzīst, ka piedāvājuma apvienošana var palīdzēt mazajiem ražotājiem izvairīties no lielo ražotāju lielā līgumiskā sloga, vienlaikus nodrošinot patērētājiem cenu jomas optimālu pārredzamību un produktu izsekojamību;

13.

norāda, ka, nostiprinot privāto dalībnieku lomu lauksaimniecības tirgu regulēšanā, ir jāpalielina tirgus pārredzamība;

14.

minētajā nolūkā iesaka izveidot Eiropas lauksaimniecības tirgu novērošanas centru, kura darbā būtu iesaistīts katras ražošanas nozares valstu novērošanas centru tīkls un kurā tiktu izmantota piena tirgus novērošanas centra pieredze un tirgu rezultātu apkopojums, ko Eiropas Komisija regulāri publicē. Šā jaunā novērošanas centra uzdevums būtu pārredzami un savlaicīgi sniegt tirgus pārzināšanai nepieciešamos datus gan no konjunktūras viedokļa (īpaši, lai paredzētu krīzes), gan no struktūras viedokļa (kas dotu iespēju analizēt, kā mainās cenas un dažādu ķēdes dalībnieku drošības rezerve);

15.

uzsver, ka, piemērojot Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (MiFID 2), ko paredzēts pieņemt 2018. gadā, būtu jāuzlabojas informētībai par lauksaimniecības produktu finanšu tirgu dažādu kategoriju dalībnieku pozīcijām un šo kategoriju regulārai pārraudzībai ar mērķi novērst pārmērīgas spekulācijas riskus un ļaut komercdarbībā iesaistītajiem ķēžu dalībniekiem efektīvi pārvaldīt cenas risku;

16.

konstatē, ka pašreizējo riska un krīzes pārvaldības instrumentu stiprināšanu KLP ietvaros apgrūtina daudzi šķēršļi, tostarp otrā pīlāra līdzekļu savstarpējā konkurence (šim pīlāram pakārtota lielākā daļa minēto instrumentu), nepietiekami krīzes rezerves līdzekļi, kas ir nepieciešami, bet kurus nevajadzētu veidot, pamatojoties uz tiešo maksājumu gadskārtējiem samazinājumiem, jaunāko datu un prognožu par lauku saimniecību saimnieciskajiem rezultātiem trūkums u. c., un apliecina nepieciešamību mazināt šos šķēršļus, lai īstenotu mērķtiecīgu un efektīvu lauksaimniecības risku pārvaldības stratēģiju;

17.

uzskata, ka ar nākamo KLP reformu būtu jāmudina dalībvalstis izstrādāt un ieviest plašu papildinošu un izmaksu ziņā lauksaimniekiem pieejamu riska pārvaldības instrumentu klāstu, ievērojot segmentētu pieeju riskiem, kas būtu sagrupēti pēc intensitātes (1): i) “normāli” riski, kurus pārsvarā spēj absorbēt lauksaimnieki, pateicoties piesardzības uzkrājumu izveidošanai un ar fiskālu pasākumu palīdzību; ii) “vidēji” riski, ko lauksaimnieki var pārnest uz finanšu tirgiem (regulētā tirgū tirgoti nākotnes līgumi, iespējas līgumi, ārpusbiržas līgumi), uz apdrošinātājiem (tas attiecas uz ienesīguma risku, apgrozījumu un bruto peļņas normu) un uz kopfondiem (tas attiecas uz veselības un vides riskiem un uz saimniecību ienākumu stabilizāciju); iii) “katastrofiski” riski, kurus pārsvarā sedz publiskās struktūras, izmantojot cenu drošības tīklus un ārkārtas krīzes pasākumus. Tomēr būtu jārūpējas par to, lai risku pastiprinātas segmentēšanas dēļ vienlaikus nepalielinātos administratīvās izmaksas;

18.

uzsver, ka risku pārvaldības instrumenti jāveido tā, lai netiktu būtiski ietekmēta KLP budžeta stabilitāte, kuru pašlaik nodrošina ar atbalstu, kas ir atsaistīts no ražošanas un cenām. Budžetu, kura izdevumi cieši sekotu līdzi lauksaimniecības cenu svārstībām un kurš samazinātos, kad tirgos apstākļi ir labi, apdraudētu diezgan reāls samazināšanas risks Eiropas Savienības daudzgadu finanšu perspektīvas apspriešanas laikā. Tādējādi tiktu samazināta KLP nodrošinātā aizsardzība, un tas negatīvi ietekmētu lauksaimniekus, stāvoklim tirgū pasliktinoties;

19.

ierosina dot iespēju lauksaimniekiem, citstarp, īpašā kontā noguldīt daļu no pirmā pīlāra pamata maksājumiem – tas varētu būt viens no risinājumiem, kā izveidot tirgus satricinājumu gadījumiem paredzētu piesardzības rezervi. Noteiktas šo maksājumu daļas noguldīšanai rezervē būtu jākļūst obligātai gadījumos, kad paaugstinās tādi tirgus rādītāji kā lauksaimniecības produktu cenas vai lauksaimniecības produktu cenu attiecība pret resursu izmaksām. Lauksaimnieki šīs rezervē noguldītās summas varētu izņemt un izmantot tirgus rādītāju krituma gadījumos. Jebkurā gadījumā būtu jāizvairās no papildu administratīvo izmaksu radīšanas;

20.

atzīst, ka līdztekus lauksaimnieku pašapdrošināšanas spējas uzlabojumam šādam līdzeklim būtu vairākas priekšrocības: tas daļēji aizstātu pašreiz spēkā esošo krīzes rezervi, kuras darbība ir nepārprotami problemātiska; tā pārvaldības izmaksas būtu nelielas, tas neietekmētu KLP budžeta stabilitāti un augstu lauksaimniecības cenu laikposmā tas arī uzlabotu atsaistītā atbalsta leģitimitāti sabiedrības vērtējumā;

21.

piezīmē, ka ir iespējami arī citi piesardzības uzkrājumu izveides stimulēšanas mehānismi, un kā piemēru tam var minēt Kanādā spēkā esošo sistēmu, kas dod iespēju tiem lauksaimniekiem, kuri nogulda līdzekļus krājkontā, saņemt tāda paša apmēra piemaksu no publiskajām struktūrām;

22.

uzsver, ka ir vēlams veicināt tādu jaunu apdrošināšanas produktu izveidi un ieviešanu, kas būtu daudzveidīgāki un, iespējams, lētāki un kas būtu paredzēti apdrošināšanai pret lauku saimniecību saimnieciskajiem riskiem. Tam par piemēru varētu kalpot ASV pastāvošās apdrošināšanas programmas. Šie jaunie produkti varētu būt, piemēram, šādi: i) apgrozījuma apdrošināšana, kas, pamatojoties uz saimniecības iepriekšējo ienesīgumu un tirgū novērotajām nākotnes darījumu cenām, garantētu sējas brīdī paredzētos ienākumus no kultūrām, bet subsīdijas saņemtu tikai ienesīguma komponente, ievērojot Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) zaļās grupas noteikumus; ii) indeksa apdrošināšana, kuras pamatā būtu vidējais ienesīgums, apgrozījums vai bruto peļņa saimniecības atrašanās reģionā (bet subsīdijas saņemtu tikai ienesīguma komponente), ņemot vērā, ka šādas apdrošināšanas pārvaldības izmaksas ir daudz zemākas nekā apdrošināšanai, kuras pamatā ir konkrētā lauksaimnieka ienesīgums; iii) saimniecības vispārējo ienākumu apdrošināšana, ko varētu paredzēt tikai mazajām un vidējām saimniecībām, kuras nodarbojas ar jauktu augkopību un lopkopību vai kuras ražo augļus un dārzeņus vai īpašas kultūras, kuras nesaņem atbalstu vai saņem mazu atbalstu un kuru ražas apdrošināšana nepastāv; iv) specifiska apdrošināšana bioloģiskajām lauku saimniecībām, kurā būtu ņemts vērā kopumā zemāks ienesīgums, lielākas ražošanas izmaksas un parasti augstākās produktu tirgus cenas. Tomēr vispirms būtu jāveic pētījums, kurā būtu jānosaka arī potenciālās šo pasākumu publiskās pārapdrošināšanas izmaksas;

23.

aicina Eiropas Komisiju cieši sadarboties ar valstu iestādēm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām un lauksaimnieku organizācijām, lai uzlabotu informētību un izpratni par riska pārvaldības instrumentiem, kas pieejami KLP otrā pīlāra ietvaros; aicina Komisiju palielināt šiem instrumentiem paredzēto finansējumu tā, lai tas pārsniegtu pašreizējos 2 % no otrā pīlāra līdzekļiem;

24.

iesaka veidot, raugoties, lai tiktu panākts pareizs sadalījuma līdzsvars starp reģioniem un darbības nozarēm, savstarpējos fondus pēc ienākumu stabilizācijas instrumenta piemēra: to izveidoja ar 2013. gadā notikušo KLP reformu, bet savos lauku attīstības plānos 2014.–2020. gadam to ir iekļāvušas tikai divas valstis (Ungārija un Itālija) un viens reģions (Kastīlija un Leona, Spānija). Šie fondi nodrošinātu aizsardzību pret krasu saimniecības bruto peļņas normas kritumu (lielāku par 30 %), kuru noteiktu salīdzinot ar iepriekšējiem trijiem vai pieciem gadiem. Šāda apmēra zaudējumus ir grūti kompensēt tikai ar lauksaimnieku izveidoto piesardzības uzkrājumu palīdzību. Turklāt tos nevar pārvaldīt ar tāda veida apgrozījuma apdrošināšanu, kas pastāv ASV un kas nodrošina garantiju pret ienākumu prognožu samazināšanos starp sēju un ražu un nenodrošina aizsardzību tieši pret zemām cenām;

25.

iesaka ieviest ienākumu stabilizēšanas fondus: nozares līmenī – ar mērķi stiprināt ķēžu integrāciju, un valsts līmenī vai pat starptautiskā līmenī – ar mērķi paplašināt risku apvienošanu un samazināt izmaksas. Tādējādi visās dalībvalstīs pastāvētu laukaugu fonds, piena fonds, augļu un dārzeņu fonds utt.;

26.

iesaka dalībvalstīm eksperimentāli pārbaudīt ienākumu stabilizācijas fondus pirms to ieviešanas plašā mērogā, ņemot vērā praktiskās ar šiem fondiem saistītās ieviešanas un darbības grūtības (grāmatvedības datu iesniegšana par saimniecībām, pārapdrošināšanas vajadzības u. c.);

27.

uzsver, ka visi trīs iepriekš aprakstītie riska pārvaldības instrumenti – piesardzības uzkrājumi, apdrošināšana, ienākumu stabilizācijas fondi – viens otru var papildināt un, ja iespējams, tie būtu jāpiemēro vienoti, lai izveidotu stabilu un konsekventu aizsardzību pret cenu svārstīgumu un palīdzētu samazināt krīžu, kas skar lauksaimniekus, biežumu un intensitāti;

28.

uzskata, ka tiešo maksājumu likmēm vajadzētu būt saskaņotām starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai ražotāji uz cenu svārstībām varētu reaģēt līdzvērtīgos apstākļos;

29.

ir pārliecināta, ka tiešajiem maksājumiem arī pēc 2020. gada būtu jāpaliek KLP instrumentam, lai palīdzētu atbalstīt un stabilizēt lauku saimniecību ienākumus un kompensētu izmaksas, kas saistītas ar Eiropas Savienības augsto standartu ievērošanu;

30.

ierosina: ja, nākamo reizi reformējot KLP, tiktu nolemts samazināt pirmā pīlāra tiešo atbalstu un tādējādi izbrīvētos līdzekļus veltīt risku pārvaldībai, lauksaimniekiem būtu jādod iespēja saņemt “kuponus”, kuru vērtība atbilstu noteiktam procentuālam apmēram no viņu pamata maksājumiem. Šos kuponus lauksaimnieki izmantotu brīvprātīgi, lai iesaistītos kādā no pašu izvēlētām sistēmām: piesardzības uzkrājumu veidošanā, apdrošināšanā, kopfondā. Šāda sistēma dotu iespēju palielināt risku pārvaldības instrumentu finansēšanu, nemazinot KLP pirmā pīlāra budžeta stabilitāti (2);

31.

aicina Eiropas Komisiju īstenot detalizētu pētījumu par to, kādos dažādos veidos būtu iespējams paplašināt risku pārvaldības instrumentu klāstu, noteikti ietverot piesardzības uzkrājumus, apdrošināšanu un kopfondus ienākumu stabilizēšanai. Šajā pētījumā būtu jāprecizē, kādas, ņemot vērā dažādus kritērijus, būtu sekas, priekšrocības un limiti katram no šiem instrumentiem. Tajā būtu jāanalizē arī dažādi risku pārvaldības attīstības stratēģijas finansēšanas scenāriji, tostarp 30. punktā ierosinātā kuponu sistēma;

32.

uzskata, ka publiskajai politikai ir jāveicina Eiropas lauku saimniecību pievienotās vērtības palielināšanās, vienlaikus sekmējot vidi saudzējošu lauksaimniecības metožu izmantošanu; tas jādara, lai lauku saimniecības būtu mazāk atkarīgas no pasaules cenu svārstībām un lai lauksaimniecībā īstenotu klimata pārmaiņu mazināšanai nepieciešamās ekoloģiskas pārmaiņas ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņu sekām un mazināt spiedienu uz ekosistēmām;

33.

šajā kontekstā uzsver nepieciešamību īpašu uzmanību pievērst tālāko reģionu lauksaimniecības sektoram, kurā, ņemot vērā LESD atzītās tam piemītošās unikālās un īpašās iezīmes, nepieciešami specifiski, pielāgoti un ekskluzīvi pasākumi;

34.

atzīst, ka Eiropas lauksaimniecība ir ļoti daudzveidīga: lielākā daļa saimniecību savu produkciju pārdod ES tirgū, savukārt citas tieši vai netieši eksportē daļu produkcijas uz trešām valstīm;

35.

uzskata, ka ir svarīgi aizsargāt šo daudzveidību, ņemot vērā, ka, pārdodot daļu lauksaimniecības produkcijas trešām valstīm, tiek uzlabots piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars ES tirgū, un ka Eiropas Savienībai, kas ir galvenā lauksaimniecības pārtikas produktu eksportētāja pasaules līmenī, ir savā labā jāizmanto kvantitatīvais un kvalitatīvais pārtikas pieprasījuma pieaugums pasaules līmenī;

36.

uzskata, ka ir divi galvenie lauku saimniecību pievienotās vērtības uzlabošanas virzieni: i) palielināt lauksaimniecības produktivitāti, kuras atslābšanas pazīmes dažās nozarēs raisa bažas. Šajā nolūkā ir ilgtspējīgi jāintensificē lauksaimnieciskā ražošana, proti, ar mazākiem resursiem ir jāsaražo vairāk vai arī jāsamazina resursu iepirkšana, lai uzlabotu saimniecību autonomiju, izvēloties inovatīvas un noturīgākas ražošanas sistēmas, kuru pamatā ir precīzā lauksaimniecība, augsnes apstrādes vienkāršošana, kultūru rotācija un to lielāka daudzveidība, optimizēta ganību sistēmu vai citu paņēmienu izmantošana; ii) stimulēt tādu teritoriālu pārtikas sistēmu veidošanu, kas atbilst augošajam Eiropas patērētāju pieprasījumam un kas dod iespēju daļēji neitralizēt pasaules lauksaimniecības izejvielu tirgu svārstīgumu, attīstot vietējās piegādes ķēdes (skolu ēdnīcas, ēdināšana, tiešā tirdzniecība), tirgus nišas un kvalitātes ķēdes, priekšroku dodot vidi saudzējošākiem ražošanas veidiem (bioloģiskajai lauksaimniecībai un citām pieejām);

37.

iesaka ar KLP un valstu politiku mudināt lauksaimniekus kopā ar reģioniem un vietējām pašvaldībām iepazīt abus šos virzienus.

Briselē, 2016. gada 7. decembrī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Markku MARKKULA


(1)  Pēc J. Cordier un J.-C. Debar izveidotās tipoloģijas Gestion des risques agricoles: la voie nord-américaine. Quels enseignements pour l’Union européenne? [Risku pārvaldība lauksaimniecībā Ziemeļamerikā. Ko no tās var mācīties Eiropas Savienība?], Cahiers no 12, Club Déméter, 2004. Līdzīga tipoloģija tiek piedāvāta arī citos darbos, tostarp Eiropas Parlamenta nesen sagatavotajā ziņojumā (sk. 2. zemsvītras piezīmi).

(2)  Priekšlikums ietverts ziņojumā Isabel Bardaji et al “Research for Agri Committee – State of play of risk management tools implemented by Member States during the period 2014-2020: national and European frameworks”, Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, 2016. Mēs ierosinām to paplašināt, iekļaujot arī piesardzības uzkrājuma izveidi.


Top