52016DC0326

Ieteikums

PADOMES IETEIKUMS

par Vācijas 2016. gada valsts reformu programmu

un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Vācijas 2016. gada stabilitātes programmu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu 1 un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību 2 , un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu 3 ,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas 4 ,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)Komisija 2015. gada 26. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu 5 , iezīmējot 2016. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada (semestra) sākumu. Eiropadome 2016. gada 17. un 18. martā atbalstīja gada izaugsmes pētījuma prioritātes. Komisija 2015. gada 26. novembrī, pamatojoties uz Regulu (ES) Nr. 1176/2011, pieņēma brīdināšanas mehānisma ziņojumu 6 , kurā Vācija ir norādīta kā viena no dalībvalstīm, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku 7 . Eiropadome šo ieteikumu atbalstīja 2016. gada 18. un 19. februārī, bet Padome to pieņēma 2016. gada 8. martā. Ņemot vērā ekonomikas un monetārajā savienībā pastāvošo ciešo saikni starp valstu ekonomikām, Vācijai kā valstij, kuras valūta ir euro, ir jānodrošina, ka šis ieteikums tiek īstenots pilnīgi un laikus.

(2)2016. gada 26. februārī tika publicēts ziņojums par Vāciju 8 . Tajā ir novērtēti Vācijas panākumi, kas gūti, īstenojot tai adresētos ieteikumus, kurus Padome pieņēma 2015. gada 14. jūlijā, un Vācijas virzība uz saviem mērķiem stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros. Tajā ir ietverts arī padziļināts pārskats, kas sagatavots saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu. Komisija 2016. gada 8. martā pieņēma paziņojumu 9 , kurā iepazīstināja ar šā padziļinātā pārskata rezultātiem. Balstoties uz Komisijas vērtējumu, var secināt, ka Vācijā pašlaik pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konkrētāk, lielais un pastāvīgais tekošā konta pārpalikums liecina par pārmērīgiem iekrājumiem un vājinātu ieguldīšanu gan privātajā sektorā, gan publiskajā sektorā. Vāja iekšzemes ieguldīšana apgrūtina potenciālo izaugsmi, un vājināta ārvalstu pieprasījuma apstākļos liela paļaušanās uz ārējo pieprasījumu rada makroekonomikas riskus. Pašreizējais konta pārpalikums, ņemot vērā tā apmēru, negatīvi ietekmē arī eurozonas ekonomikas rādītājus. Ja šis jautājums tiktu risināts, palielinot ieguldījumus, pieaugtu Vācijas izaugsmes potenciāls un tas palīdzētu ilgstoši noturēt ekonomikas atlabšanu eurozonā.

(3)Vācija 2016. gada 15. aprīlī iesniedza savu 2016. gada stabilitātes programmu, bet 2016. gada 29. aprīlī – valsts reformu programmu. Ņemot vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās tika novērtētas vienlaikus.

(4)Attiecīgie konkrētai valstij adresētie ieteikumi tika aplūkoti, veicot Eiropas strukturālo un investīciju fondu programmu plānošanu 2014.–2020. gadam. Kā paredzēts Regulas (ES) Nr. 1303/2013 23. pantā, ja ir nepieciešams atbalsts attiecīgo Padomes ieteikumu īstenošanā, Komisija var lūgt attiecīgo dalībvalsti, lai tā pārskata savu partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosina tajos veicamus grozījumus. Komisija papildus sniedza detalizētu informāciju par to, kā tā šo normu izmantos norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri saista Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību 10 .

(5)Vācijai pašlaik tiek piemērota Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa un parādsaistību noteikums. Kā teikts valdības 2016. gada stabilitātes programmā, tā plāno laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam noturēt līdzsvarotu budžeta pozīciju (nominālā budžeta izteiksmē). Vidēja termiņa budžeta mērķi – strukturālo deficītu 0,5 % apmērā no IKP – tā turpina ievērot (ar rezervi) visā programmas laikā. Kā teikts stabilitātes programmā, ir sagaidāms, ka valsts parādsaistību attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies, 2020. gadā sasniedzot 59,5 %. Makroekonomikas scenārijs, uz kuru balstās šīs budžeta prognozes un kuru vēl nav atbalstījusi neatkarīga institūcija, ir ticams. Balstoties uz Komisijas 2016. gada pavasara prognozi, tiek prognozēts, ka 2016. un 2017. gadā strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 0,4 % apmērā no IKP, kas pārsniedz vidēja termiņa budžeta mērķi. Iespējamas turpmākas novirzes, tostarp nolūkā apmierināt vajadzības publiskā sektora ieguldījumu jomā, tiktu novērtētas, ņemot vērā prasību, ka strukturālā bilance ir jānotur vidēja termiņa budžeta mērķa līmenī. Tiek prognozēts, ka bruto parādsaistības turpinās stabili samazināties zem apjoma, ko paredz parādsaistību noteikumi. Tas rada iespējas stimulēt publiskā sektora ieguldījumus. Padome , balstoties uz savu stabilitātes programmas novērtējumu un ņemot vērā Komisijas sagatavoto 2016. gada pavasara prognozi, uzskata, ka ir sagaidāms, ka Vācija ievēros Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus.

(6)Lai gan federālā valdība ir apstiprinājusi vairākus pasākumus infrastruktūras ieguldījumu palielināšanai nākamajos gados, vēl nešķiet, ka šie naudas līdzekļi izraisītu ilgtspējīgu augšupejošu tendenci publiskā sektora ieguldījumu jomā un apmierinātu vajadzības attiecībā uz ieguldījumiem infrastruktūrā. Kopumā izglītības un pētniecības izdevumi pēdējos gados ir palielinājušies tikai nedaudz, un 2015. gadā, iespējams, nav sasnieguši valsts izvirzīto mērķi – 10 % no IKP. Pastāvīgi ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un inovācijā ir būtiski, lai turpmāk nodrošinātu Vācijas konkurētspēju. Tā kā tiek sagaidīts, ka 2016.–2017. gadā budžets paliks līdzsvarots nominālā un strukturālā izteiksmē, turpina pastāvēt pietiekama fiskālā telpa lielāka apjoma publiskā sektora ieguldījumiem, nepārkāpjot Stabilitātes un izaugsmes pakta un valsts “parāda bremžu” noteikumus. Pensiju sistēmas reformēšana veicinātu publisko finanšu stabilitātes nodrošināšanu ilgtermiņā. Pašreizējā fiskālās izlīdzināšanas uzbūve ir sarežģīta un ar tendenci mazināt stimulus ieņēmumu uzlabošanai atsevišķās pavalstīs. Pašlaik notiekošā federālo fiskālo attiecību pārskatīšana dod iespēju stiprināt regulējumu, tai skaitā nodrošinot pietiekamus publiskā sektora ieguldījumus visos valsts pārvaldes līmeņos, it īpaši pašvaldībās. Pašreizējais starp pavalstīm saskaņotais kompromisa priekšlikums paredz vienkāršotu horizontālo fiskālo izlīdzināšanu. Tomēr tas joprojām ir nekonkrēts attiecībā uz naudas līdzekļu izlietošanas kompetences papildu precizēšanu un nepietiekami palielina ieņēmumu autonomiju. Vienlaikus tradicionālajam valsts finansējumam alternatīvi transporta infrastruktūras finansēšanas instrumenti, tostarp publiskās un privātās partnerības projekti, tiek izmantoti tikai ierobežotā apmērā. Turklāt ieguldīšanu apgrūtina gan sarežģīta plānošanas atbildība dažādajos valsts pārvaldes līmeņos, gan nepietiekama administratīvā veiktspēja atsevišķos posmos, gan sarežģītas apstiprināšanas procedūras. Arī publiskā iepirkuma efektīvākai izmantošanai varētu būt pozitīva ietekme uz ieguldīšanu, jo to publiskā iepirkuma konkursu apjoms, kuri tiek publicēti visas ES mērogā, joprojām ir daudz zemāks par ES vidējo rādītāju.

(7)Uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas sarežģītība joprojām kavē privātā sektora ieguldījumus, un kopumā ienākuma nodokļa slogs komercsabiedrībām, tai skaitā vietējais tirdzniecības nodoklis (Gewerbesteuer) un solidaritātes papildnodoklis, joprojām ir augsts. Vietējais tirdzniecības nodoklis rada neefektivitāti, jo nodokļa bāzē ir iekļauti arī ar peļņu nesaistīti elementi. Nodokļu sistēma ir labvēlīgāka finansēšanai, izmantojot parādsaistības, nekā finansēšanai ar pašu kapitālu; 2015. gadā attiecīgais rādītājs – debt bias – bija astotais augstākais Eiropas Savienībā. Laikposmā no 2007. līdz 2014. gadam izaugsmei salīdzinoši labvēlīgo patēriņa nodokļu un regulāri maksājamo īpašuma nodokļu daļa no nodokļu kopsummas stabili noturējās aptuveni 28–29 % apmērā, kas ir zems rādītājs salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējo rādītāju (aptuveni 32–33 %). Turklāt turpinās tendence, ka palielinās nekustamā īpašuma atsavināšanas nodokļi, nevis lielākā mērā tiek izmantoti regulārie īpašuma nodokļi, kuri rada mazāku kaitējumu. Pasākumi, kas veikti, lai modernizētu nodokļu administrāciju, nepārsniedz to, ka federālā valdība pieņēma tiesību aktus par nodokļu administrācijas procedūru vienkāršošanu. Vēl joprojām nenotiek automātiska apmaiņa ar nodokļu datiem starp 16 pavalstu nodokļu administrācijām, kas varētu uzlabot nodokļu revīzijas efektivitāti. Kopumā strukturālās nepilnības un aizkavētā modernizācija izraisa salīdzinoši nepietiekamu nodokļu administrācijas rezultativitāti un neefektivitāti nodokļu iekasēšanā.

(8)Finansēšanas apstākļi Vācijā ir visumā labvēlīgi. Tomēr, raugoties starptautiskā salīdzinājumā, riska kapitāla tirgus joprojām ir nepietiekami attīstīts, un ar nodokļiem saistītie vispārējie apstākļi var ierobežot finansējuma apmēru. Riska kapitāla pieejamības uzlabošana ir svarīgs uzņēmējdarbības stimulēšanas faktors, piemēram, augsto tehnoloģiju sektoros un zinībietilpīgu pakalpojumu jomā. Vācijas valdība ir uzsākusi vairākus pasākumus, ar kuriem paredzēts uzlabot riska kapitāla izmantošanas noteikumus, un tā apsver vēl citus pasākumus. Turklāt riska kapitāla normatīvā regulējuma pārskatīšana varētu veicināt to, ka tiek stimulēti privātā sektora ieguldījumi, tostarp no ārvalstu ieguldītājiem.

(9)Politikas rīcība, kuras nolūks ir stimulēt konkurenci pakalpojumu sektoros, it īpaši profesionālo pakalpojumu jomā, ir bijusi ierobežota. Vācija ir viena no dalībvalstīm, kuru regulējumā pastāv lieli šķēršļi attiecībā uz pakalpojumiem. Ierobežojošs preču tirgu regulējums ietekmē cenas un ražīgumu. Zems darbaspēka ražīgums un augsts peļņas uzcenojums liecina, ka Vācijai ir nepieciešams ievērojami uzlabot profesionālo pakalpojumu rezultativitāti. Problēmas komercpakalpojumu jomā izriet no prasībām par atļauju saņemšanu, ierobežojumiem attiecībā uz paralēlu darbību vairākās specialitātēs vai jomās, apdrošināšanas prasībām un nemainīgām cenām. Joprojām pastāv arī prasības attiecībā uz juridisko formu un līdzdalību pamatkapitālā. Rīcības plānā, ko Vācija iesniedza pēc kopīgā vērtējuma par reglamentēto profesiju pieejamību un praksi, ir ietverti tikai daži priekšlikumi par pasākumiem, lai gan ir nepārprotami skaidrs, ka ir nepieciešami vērienīgāki priekšlikumi.

(10)Lai gan vispārējā darba tirgus rezultativitāte ir ļoti liela un bezdarba apmērs ir sasniedzis daudzu gadu laikā zemāko rādītāju, kļūst aktuāls ar sabiedrības novecošanu saistīts darbaspēka un prasmju trūkums, un līdz ar to ir nepieciešams pilnīgi izmantot esošo darbaspēku. Tā kā šīs tendences rada sarežģījumus ne tikai darba tirgū, bet arī attiecībā uz pensiju sistēmas ilgtspēju un adekvātumu, šķiet, ka nenovēršami ir nepieciešams spēcīgāks stimuls pensionēties lielākā vecumā. Ir sagaidāms, ka palielināsies ar vecumu saistītās nabadzības risks, un pakāpeniski tiek samazināts likumiskā (valsts) pensiju plāna aizstāšanas rādītāji, savukārt iesaistīšanās otrajā vai trešajā pensiju līmenī ir nepietiekami aktīva, lai tā varētu ievērojami kompensēt šo risku. To pensionēto personu skaits, kuras saņem no konstatētām vajadzībām atkarīgu minimālo ienākumu, laikā no 2003. līdz 2014. gadam gandrīz dubultojās. Tomēr priekšlikumi par stimulu uzlabošanu attiecībā uz pensionēšanos lielākā vecumā (Flexi-Rente) vēl nav pilnīgi noformēti. Laiks rādīs, cik iedarbīgi ar tiem var kompensēt stimulu izmantot 2014. gadā ieviesto priekšlaicīgo pensionēšanos.

(11)Joprojām nav pietiekami izmantots atsevišķu personu grupu, it īpaši sieviešu un imigrantu izcelsmes personu, potenciāls darba tirgū, un joprojām trūkst stimula strādāt, it īpaši otram pelnītājam ģimenē. Konkrētas nodokļu sistēmas un veselības apdrošināšanas iezīmes mazina otra pelnītāja stimulu sākt strādāt vai palielināt darba stundu skaitu. Tas veicina to, ka tikai neliela daļa sieviešu strādā pilnslodzes darbā, un vidējais stundu skaits, ko nostrādā sievietes, ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, lai arī sieviešu nodarbinātības līmenis ir augsts. Lai gan minimālās darba samaksas ieviešanas ietekmē nelielā mērā ir notikusi pāreja no “minidarbiem” uz parasto nodarbinātību, “minidarbos” joprojām ir nodarbināti apmēram septiņi miljoni darbinieku. Tas, ka uz “minidarbiem” attiecas atbrīvojums no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un daudzos gadījumos arī no visām darbinieka sociālajām iemaksām, mazina strādājošo personu stimulu mainīt darbu, uzņemoties darbu, kurā var nopelnīt vairāk par “minidarba” maksimālo samaksu – 450 EUR mēnesī. Daudzos gadījumos šis stimula trūkums ir pat vēl izteiktāks dzīvesbiedram, attiecībā uz kuru tiek piemērots kopīgais ienākuma nodoklis. Neliela vairāku atvieglojumu palielinājuma pozitīvo ietekmi uz mājsaimniecību ienākumiem un patēriņu un fiskālo bremžu kompensāciju lielā mērā varētu atsvērt augstākas darbinieka sociālās iemaksas. Nodokļa īpatsvars darbaspēka izmaksās minimālās darba samaksas gadījumā ir augsts (salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm), līdz ar ko samazinās ienākumi darba samaksas diapazona lejasdaļā. Darbinieka sociālo iemaksu vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana, piemēram, ar mērķtiecīgiem atvieglojumiem vai atmaksām, samazinātu šo nodokļu plaisu, kas savukārt palielinātu zemu atalgoto personu rīcībā esošo ienākumu un tādējādi palielinātu patēriņa iespējas.

(12)Iepriekšējā gadā pieredzētajam lielajam bēgļu pieplūdumam Vācijā ir vairākas sociālas un ekonomiskas sekas. Lai gan īstermiņā bēgļu pieplūdums palielinās publiskā sektora izdevumus un radīs papildu iekšzemes pieprasījumu, tādējādi palielinot IKP, vidēja termiņa ietekme uz nodarbinātību un izaugsmi ir atkarīga no sekmīgas bēgļu integrācijas darba tirgū un sociālās integrācijas, tai skaitā izmantojot atbalstu izglītības iegūšanai. Šim jautājumam politikas dienaskārtībā gan ES mērogā, gan dalībvalsts mērogā ir piešķirta augsta prioritāte, un tas tiks cieši novērots un izvērtēts, tai skaitā 2017. gada ziņojumā par Vāciju.

(13)Eiropas pusgada (semestra) kontekstā Komisija ir sagatavojusi vispusīgu izvērtējumu par Vācijas ekonomikas politiku un publicējusi to savā 2016. gada ziņojumā par Vāciju. Tā ir novērtējusi arī stabilitātes programmu, valsts reformu programmu un pēcpasākumus saistībā ar ieteikumiem, kuri Vācijai adresēti iepriekšējos gados. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai to, cik minētās programmas ir nozīmīgas ilgtspējīgai fiskālai un sociālekonomiskai politikai Vācijā, bet arī to atbilstību ES noteikumiem un vadlīnijām, ņemot vērā, ka ir nepieciešams stiprināt ES vispārējo ekonomikas pārvaldību, kas panākams, sniedzot ES mēroga norādes turpmākos valsts mēroga lēmumos. Eiropas pusgada (semestra) ietvaros sniegtie ieteikumi ir atspoguļoti tālāk izklāstītajā 1.–3. ieteikumā.

(14)Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi valsts stabilitātes programmu un uzskata 11 , ka ir sagaidāms, ka Vācija ievēros Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus.

(15)Ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi valsts reformu programmu un stabilitātes programmu. Tās ieteikumi, kas tiek sniegti, pamatojoties uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu, ir atspoguļoti tālāk izklāstītajā 1.–3. ieteikumā,

IESAKA Vācijai 2016. un 2017. gadā rīkoties šādi.

1.Panākt ilgstošu augšupejošu tendenci publiskā sektora ieguldīšanā, it īpaši infrastruktūrā, izglītībā, pētniecībā un inovācijā, izmantojot pieejamo fiskālo telpu un nosakot prioritātes izdevumiem. Uzlabot federālo fiskālo attiecību uzbūvi, arī lai risinātu publiskā sektora ieguldījumu pastāvīgās nepietiekamības jautājumu, it īpaši pašvaldību līmenī.

2.Samazināt nodokļu sistēmas neefektivitāti, it īpaši pārskatot uzņēmumu ienākuma nodokli un vietējo tirdzniecības nodokli, modernizēt nodokļu administrāciju un pārskatīt riska kapitāla normatīvo regulējumu. Pastiprināt pasākumus, lai stimulētu konkurenci pakalpojumu sektorā, it īpaši komercpakalpojumu un reglamentēto profesiju jomā.

3.Palielināt stimulu pensionēties lielākā vecumā un samazināt stimula trūkumu attiecībā uz ģimenes otra pelnītāja stāšanos darbā. Samazināt augsto nodokļa īpatsvaru zemu atalgotu personu darbaspēka izmaksās un veicināt pāreju no “minidarba” attiecībām uz parasto nodarbinātību.

Briselē,

Padomes vārdā –