22.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 316/233

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2014. gada prioritāšu īstenošana (1),

—

ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par veidiem, kādos Eiropas Savienība var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi uzņēmumiem, uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, lai radītu darbvietas (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu groza attiecībā uz Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas atbalstītajām darbības programmām izmaksātās sākotnējā priekšfinansējuma summas palielināšanu (3),

—

ņemot vērā 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par jauniešu nodarbinātību (4),

—

ņemot vērā 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu (5),

—

ņemot vērā vienu no prioritātēm Eiropadomes 2014. gada 26.–27. jūnija secinājumos, proti, palīdzēt attīstīt prasmes un atklāt talantus un pavērt dzīves iespējas visiem, veicinot pareizās prasmes saistībā ar mūsdienīgu ekonomiku un mūžizglītību,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu, darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju (COM(2014)0006),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātu validēšanu (6),

—

ņemot vērā Parlamenta ieteikumu 2006/962/EK un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0222/2015),

A.

tā kā profesijas, kurās darba vakances nevar aizpildīt, jo trūkst kvalificētu darbinieku, dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

B.

tā kā saskaņā ar Komisijas datiem (8) aptuveni 12,4 miljoni iedzīvotāju ir bez darba ilgāk nekā gadu, bet no tiem vairāk nekā 6 miljoni nestrādā jau ilgāk nekā divus gadus; tā kā ilgstošam bezdarbam ir negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi un sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju un tas var pārvērsties par strukturālu problēmu;

C.

tā kā darba tirgus nepilnībām, iekšējā pieprasījuma un investīciju trūkumam ir negatīva ietekme uz darbvietu radīšanu, bet konkurētspējīgs ES darba tirgus, kurā tiktu ņemti vērā šie trīs faktori, var palīdzēt sasniegt “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības jomā un attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu;

D.

tā kā pieprasījums pēc zemas kvalifikācijas darbaspēka samazinās, bet pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka ievērojami palielinās; tā kā šis Eiropas darba tirgus pavērsiens prasa rīcību saistībā ar darba ņēmēju prasmēm, kā arī sākotnējo un profesionālo apmācību;

E.

tā kā 2012. gadā vienam no trim darba ņēmējiem Eiropā bija vai nu pārāk augsta, vai pārāk zema kvalifikācija konkrētajai darbvietai (9); un tā kā jaunākiem darba ņēmējiem parasti formāli ir pārāk augsta kvalifikācija, taču viņi arī biežāk nekā vecāki darba ņēmēji strādā darbvietās, kas mazākā mērā atbilst viņu prasmēm;

F.

tā kā daži pētījumi norāda uz to, ka automatizācijas dēļ tiks likvidēta ievērojama daļa esošo darbvietu vai to skaits tiks ievērojami samazināts;

G.

tā kā virzība uz ekonomiku, kurā vajadzīga augstāka kvalifikācija, nozīmē to, ka turpmākajos piecos gados sagaidāms, ka arvien lielākā daļā uzņēmumu palielināsies tādu darbvietu skaits, kurām vajadzīgas vadības un pārvaldības prasmes, kā arī augstākas prasmes;

H.

tā kā Eiropas darba ņēmēju mobilitāte vairo viņu nodarbinātības iespējas un ļauj uzlabot Eiropas darba tirgus konkurētspēju,

1.

norāda, ka pēc Eiropas ekonomikas un finanšu krīzes un tai sekojošās ekonomikas lejupslīdes vairākām dalībvalstīm grūtības rada augsts bezdarba līmenis (ES28: 9,8 %), kā arī valsts parāds, zema ekonomikas izaugsme un nepietiekamas investīcijas; norāda uz samazinātajiem publiskā sektora izdevumiem; turklāt pauž bažas, ka daudzās dalībvalstīs jauniešu bezdarba līmenis (ES28: 20,9 %) ir vēl daudz augstāks un ka uzlabojumi un jauniešu bezdarba līmenis, kas ir zemāks par vidējo rādītāju, ir reta parādība;

2.

uzskata, ka ir nepieciešama vērienīga ekonomikas un sociālā politika un darba tirgus reformas, lai veicinātu gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un radītu vairāk darbvietu, kā rezultātā tiktu panākta kvalitatīva un stabila nodarbinātība; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama ekonomiski ilgtspējīga sociālās labklājības sistēma, kas ietver bezdarbnieku prasmju uzlabošanu, veicina tādu personu nodarbinātību, kurām nav kvalifikācijas vai ir ļoti zema kvalifikācija, uzskata, ka ir nepieciešami arī stimuli un darba iespējas;

3.

norāda, ka, pat ja darbaspēka piedāvājums ir pietiekams, lai atbilstu darbaspēka pieprasījumam, joprojām iespējams darbaspēka trūkums kvalitatīvā ziņā, jo prasību neatbilstības dēļ attiecībā uz nozarēm, profesijām vai prasmēm personas, kuras meklē darbu, var nebūt piemērotas vakantajām darbvietām;

4.

pauž bažas par to, ka bezdarba līmenis ES joprojām ir salīdzinoši augsts (2015. gada martā ES28: 9,8 %) un vērā ņemams bezdarba samazinājums ir bijis tikai dažās valstīs, vērš uzmanību uz ievērojamajām atšķirībām starp dalībvalstīm, no kurām zemākais bezdarba līmenis ir Vācijā un Austrijā (aptuveni 5 %), bet augstākais Grieķijā un Spānijā (attiecīgi 26 % un 23 %) (10); tā kā šīs milzīgās atšķirības palielina darba tirgus sadrumstalotības risku gan dalībvalstu iekšienē, gan to starpā, kas var apdraudēt ES ekonomisko stabilitāti un sociālo kohēziju;

5.

vērš uzmanību uz to, ka vidējais sieviešu nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā ir par vairāk nekā 10 % zemāks nekā vīriešu nodarbinātības līmenis, un uzsver, ka mērķis panākt 75 % nodarbinātības līmeni, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”, ir atkarīgs no sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanas, īstenojot politiku, kas īpaši vērsta uz darba un ģimenes pienākumu saskaņošanu;

6.

norāda, ka jauniešu bezdarba līmenis ES valstīs ievērojami atšķiras — dažās dalībvalstīs bezdarba līmenis to jauniešu vidū, kas ir vecumā no 16 līdz 25 gadiem, pārsniedz 50 %; uzsver, ka augsts jauniešu bezdarba līmenis ne tikai ietekmē veselu paaudzi, bet arī apdraud līdzsvaru starp paaudzēm;

7.

uzsver, ka joprojām pastāv 26 % atšķirība starp personu ar invaliditāti nodarbinātības līmeni un vidējo nodarbinātības līmeni ES — personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir zemāks par 50 %;

8.

pauž nopietnas bažas par jauniešu bezdarba līmeni Eiropā; šai sakarā uzsver, cik būtiska nozīme jauniešu prasmju un darba tirgus pieprasījuma saskaņošanā ir duālajai izglītībai, proti, profesionālajai izglītībai, kas kombinēta ar māceklību;

9.

uzsver, ka, lai radītu labvēlīgu vidi investīcijām, obligāti priekšnosacījumi ir prasmīgs darbaspēks, inovācijas spēja, arvien pieaugoša pirktspēja, kā arī stabila sociāli ekonomiskā un politiskā vide;

10.

norāda uz augsto bezdarba līmeni un, ņemot vērā tā noturību, norāda, ka nepieciešams to nekavējoties mazināt;

11.

norāda, ka Eiropas darba tirgu ietekmē vairāki svarīgi faktori, tai skaitā globalizācija, sabiedrības novecošana un straujas tehnoloģiju izmaiņas, piemēram, digitalizācija un robotizācija, lielāks pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka un zemi kvalificēta darbaspēka piedāvājuma pārpalikums, kas rada atalgojuma polarizāciju;

12.

tomēr norāda uz Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra minētajiem riskiem saistībā ar pastāvošo prasmju neatbilstību un prasmju novecošanu zemā pieprasījuma dēļ, kas veicina augstu bezdarba līmeni;

13.

uzsver, ka dalībvalstīs pastāv ievērojamas atšķirības darba piedāvājumu jomā, tādēļ uzsver, ka darba piedāvājumi ir būtisks elements dinamiskā darba tirgū, kas nodrošina kvalifikācijas un darbvietu atbilstību un rada iespējas un risinājumus uzņēmējiem un darbiniekiem, pauž nopietnas bažas par nemainīgo situāciju dažu dalībvalstu darba tirgos; tādēļ aicina noteikt Eiropas standartu attiecībā uz darba piedāvājumiem dalībvalstīs; datus, kas vajadzīgi šāda standarta noteikšanai, var vākt katru gadu, izmantojot darbaspēka apsekojumu, un starp tiem vajadzētu būt vismaz šādiem rādītājiem: – darba piedāvājumu skaits dalībvalstī; – vidējais bezdarba ilgums;

14.

norāda, ka, no vienas puses, Eiropā ir 24 miljoni bezdarbnieku, tostarp 7,5 miljoni jauniešu, kas nav iesaistīti ne nodarbinātībā, ne izglītībā, ne apmācībā, taču, no otras puses, — 2 miljoni neaizpildītu darba vakanču, un ka Eiropas uzņēmumos ārkārtīgi trūkst kvalificētu darbinieku un darbaspēka ar plaši izmantojamām prasmēm;

15.

norāda, ka, neskatoties uz augstajiem bezdarba rādītājiem dažās dalībvalstīs un neaizpildītajām darba vakancēm citās, ES ietvaros darbaspēka mobilitāte joprojām ir zema (ES27: 0,29 %), kam par iemeslu citu starpā ir pašreizējie šķēršļi darbaspēka mobilitātei, un ka salīdzinājumā ar starptautisko situāciju darbaspēka mobilitāte Eiropas Savienībā ir gandrīz desmit reizes zemāka nekā Amerikas Savienotajās Valstīs un piecas reizes zemāka nekā Austrālijā; vērš uzmanību uz to, ka kopš 2013. gada 7 miljoni Savienības pilsoņu dzīvo vai strādā dalībvalstī, kas nav viņu pilsonības valsts; atgādina arī, ka ES pašlaik ir vairāk nekā 2 miljoni brīvu darbvietu; tādēļ, lai aizpildītu šīs darbvietas, uzsver nepieciešamību pēc godīgas darbaspēka mobilitātes Savienībā;

16.

norāda, ka ES darba tirgus var palīdzēt absorbēt lielās bezdarbas zonas, kas pastāv dažādās Eiropas teritorijās;

17.

uzskata, ka Eiropas darba tirgum ir jāpielāgojas atšķirīgo Eiropas reģionu kultūrai, ražošanas modelim un uzņēmējdarbības videi un ka šīs atšķirības ir jāņem vērā, pieņemot pasākumus, kas darba tirgu padarīs elastīgāku;

18.

atgādina, ka ekonomikas lejupslīdes laikā cilvēkiem ir lielākas grūtības atrast darbu un ka dažkārt viņiem ir jāpieņem darbs ar zemākām izglītības prasībām nekā viņu apgūtā; uzsver, ka tādēļ izaugsme, radot augstas kvalifikācijas darbvietas un veicinot darbvietu izveidošanu ar investīcijām jaunās nozarēs, ir būtiska, lai mazinātu pārāk augsti kvalificēta darbaspēka pārpalikuma izplatību ES ekonomikā;

19.

uzskata, ka, lai nodrošinātu konkurētspējīgu ES darba tirgu, ir nepieciešamas vērienīgas reformas, kas palielina iekļautību, viedu elastību, inovācijas un mobilitāti, kā arī stiprina sociālā dialoga nozīmi, stimulē jaunu darbvietu radīšanu, kā rezultātā ir iespējama kvalitatīva un ilgtspējīga nodarbinātība, palielina produktivitāti un sniedz ieguldījumu cilvēkkapitāla attīstībā, ņemot vērā pastāvīgi mainīgos darba tirgus un ražošanas modeļus;

20.

uzsver nepieciešamību turpināt centienus izglītības, apmācības un darba tirgu tuvināšanai un atkārtoti uzsver, ka gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes un darbvietu radīšana Eiropā būtu jāpanāk ar holistisku pieeju, kas atspoguļo darba tirgus vajadzības un sniedz atbalstu neaizsargātām grupām, uzlabojot darba apstākļus un nodrošinot stimulus;

21.

uzsver, ka valsts nodarbinātības dienestiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka darbvietu skaita pieauguma atjaunošana nenotiek, kaitējot zemāk kvalificētiem darbiniekiem;

22.

atgādina, ka ir svarīgi darba tiesību aktus padarīt saprotamākus darba ņēmējiem un darba devējiem, izskaust nodarbinātību kavējošus faktorus un sekmēt tiesisko drošību uzņēmumiem un darbiniekiem;

23.

uzsver, ka jaunieši bieži saskaras ar aizvien lielākām grūtībām pēc izglītības iegūšanas iekļauties darba tirgū, un tāpēc parasti ir vairāk pakļauti bezdarbam un riskam strādāt mazkvalificētos un nestabilos darbos;

24.

uzsver, ka ir liela nozīme Eiropas prasmju, kompetenču, kvalifikāciju un profesiju iniciatīvai (ESCO), kas identificē un klasificē prasmes, kompetences, kvalifikācijas un profesijas, kuras attiecas uz ES darba tirgu un izglītību un apmācību, 25 Eiropas valodās;

25.

uzsver, cik svarīga ir cilvēka attīstība, karjeras elastīgums un personīga iesaistīšanās; šajā sakarā atgādina, ka profesionālā mobilitāte ir pamata nosacījums un ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas, lai aktīvi atbalstītu nodarbinātības iespējas un spēju pielāgoties un nepieļautu bezdarbnieku prasmju mazināšanos;

26.

uzsver, cik būtiska nozīme ir ieguldījumiem sociālajā jomā, kuru mērķis ir radīt veicinošu vidi, kas nodrošina darba ņēmējiem iespējas viegli pielāgoties mainīgiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī pieprasījumam darba tirgos;

27.

uzskata, ka starptautiski konkurētspējīga darbaspēka prasmju bāze ļaus dalībvalstīm apgūt augstvērtīgus globālā tirgus segmentus;

28.

uzsver, ka cirkulārā ekonomika var radīt miljoniem darbvietu Eiropas Savienībā un veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

29.

atgādina, cik svarīga konkurētspējīgam darba tirgum ir darba ņēmēju ģeogrāfiskā un starpnozaru mobilitāte, un uzsver vajadzību samazināt administratīvos un lingvistiskos šķēršļus, kas to ierobežo, kā arī turpināt pilnveidot instrumentus mobilitātes veicināšanai, piemēram, nodrošināt citās dalībvalstīs formālās, neformālās un ikdienējās mācīšanās gaitā iegūto kvalifikāciju ātru atzīšanu, ieviest Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru, Eiropas CV un Eiropas prasmju pasi, kā arī nodrošināt nozarēm aktuālus svešvalodu kursus un apmācību starpkultūru komunikācijā; mudina paaugstināt informētību un turpināt uzlabot ES mēroga darba portālu EURES, īpaši nodrošinot EURES padomdevēju apmācību un pieejamību pietiekamā skaitā un vienādi visā ES teritorijā, lai EURES padarītu par būtisku instrumentu ES darba tirgū; uzsver, ka liela nozīme ir labākai sadarbībai dalībvalstu nodarbinātības dienestu starpā, kā arī privāto nodarbinātības dienestu un citu ieinteresēto personu iekļaušanai EURES tīklā nākotnē; uzsver, ka liela nozīme ir tādām ES iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt mobilitāti un radīt iespējas, piemēram, ERASMUS+, Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrai, Europass CV, Eiropas prasmju pasei, Eiropas darbvietu mobilitātes portālam (EURES), zināšanu apvienībām un Eiropas Māceklību aliansei; prasa sniegt vairāk popularizēt šīs iniciatīvas, lai uzlabotu darba tirgu Eiropā;

30.

atkārto, ka jāatraisa sieviešu nozīmīgais ekonomiskais potenciāls Eiropā un ka jārada atbilstīgi apstākļi sievietēm, lai viņas varētu attīstīt savu karjeru un ieņemt augstākus amatus uzņēmumos vai pašas uzsākt uzņēmējdarbību; uzsver, ka ir jāsamazina plaisa starp sieviešu iegūtās izglītības līmeni un sieviešu dalību un stāvokli darba tirgū; atgādina, cik būtiska nozīme ir dzimumu līdztiesībai, tostarp vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību izskaušanai, sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai un darba un dzīves līdzsvarošanas politikas īstenošanai, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības jomā;

31.

atzinīgi vērtē pozitīvos rezultātus, kuri gūti, īstenojot darba mobilitātes izmēģinājuma shēmu “Tava pirmā EURES darbvieta” (YfEj), kas sekmīgi sasniedz jauniešus un piedāvā īpaši pielāgotus pakalpojumus gan darba meklētājiem, gan arī darba devējiem; uzsver YfEj shēmas un EURES savstarpējo pozitīvo ietekmi;

32.

tādēļ uzsver, ka liela nozīme ir aktīvai darba politikai, mūžizglītībai un spēju pielāgoties tehnoloģiskajām pārmaiņām uzlabošanai; aicina dalībvalstis paplašināt aktīvas darba tirgus politikas piemērošanas jomas un uzlabot to efektivitāti;

33.

uzskata, ka saskaņota un visaptveroša stratēģija virzībai uz efektīvākiem un savstarpēji izdevīgākiem darba organizācijas veidiem, pilnvērtīgi izmantojot darba ņēmēju zināšanu potenciālu un uzlabojot to darbvietu kvalitāti, palīdzēs veicināt darba tirgus noturību; varētu izstrādāt iesaistošākus un atbalstošākus darba organizācijas veidus, lai nostiprinātu darba ņēmēju iesaistīšanos inovācijā, atbalstītu darba ņēmēju līdzdalību, attīstītu prasmju izmantošanu un tādējādi — uzņēmumu sniegumu;

34.

uzsver, ka, ņemot vērā prognozētās straujās pārmaiņas darba tirgū, šodienas jaunieši ir tie, kuriem nepieciešami ieguldījumi izglītībā un apmācībā; uzsver, ka prasmju apguves politikas mērķim vajadzētu būt ne tikai apmierināt darba tirgus vajadzības, bet arī sniegt cilvēkiem transversālās zināšanas, kas vajadzīgas, lai tie kļūtu par aktīviem un atbildīgiem pilsoņiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā, ka izglītība un apmācība ir ne tikai darba tirgus instruments un līdzeklis nākamo darba ņēmēju izglītošanai, bet pirmām kārtām pamattiesības un vērtība pati par sevi;

35.

uzskata, ka, lai prognozētu nākotnē vajadzīgās prasmes, visos līmeņos, bet jo īpaši tādu profesionālās kvalifikācijas programmu izstrādē, īstenošanā un izvērtēšanā, kas nodrošina efektīvu pāreju no formālās izglītības uz mācīšanos darbvietā, ir cieši jāiesaista darba tirgus ieinteresētās personas, tostarp darba devēju un darba ņēmēju organizācijas, kā arī izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzēji;

36.

aicina veidot labāku izpratni par pašreizējām un turpmākajām vajadzībām prasmju jomā, kā arī paplašināt esošo ES prasmju panorāmu, lai labāk identificētu prasmju trūkumu un nepilnības konkrētās nozarēs, profesijās un konkrētos reģionos un lai nodrošinātu, ka informācijas vākšana un apstrāde par jaunām prasmju vajadzībām tiek izplatīta lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko iestāžu, izglītības un apmācību sniedzēju, kā arī darba devēju starpā, lai labāk prognozētu nākotnes tendences;

37.

uzskata, ka izglītībai ir būtiska nozīme pētniecības un inovācijas rezultativitātes panākšanā, tādējādi veicinot darbvietu radīšanu augstas kvalifikācijas nozarēs un vairojot Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

38.

uzsver, ka liela nozīme ir integrētākām partnerībām un savstarpējai uzticībai starp skolām, augstākās izglītības iestādēm, uzņēmumiem un tamlīdzīgām iestādēm, lai novērtētu turpmākās darba tirgus vajadzības, pārskatītu un ieviestu jaunas profesionālās izglītības programmas, kā arī veicinātu sadarbību un apmaiņu ar labu praksi šajā jomā starp dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm, cita starpā reģionālā un vietējā līmenī novērojot darba tirgū pastāvošo nelīdzsvarotību; atgādina, ka tajā pašā laikā ir vajadzīga ieinteresēto personu sociālā atbildība, kā arī viņu iesaistīšanās tālākā uzraudzības un prognozēšanas instrumentu izstrādē;

39.

uzskata, ka dalībvalstīm ir būtiska nozīme, nodrošinot eksakto mācību priekšmetu, tostarp matemātikas, pasniedzēju atbilstīgu piedāvājumu, lai jauniešiem sniegtu zināšanas un radītu interesi par zinātni, tehnoloģiju, inženierzinātni un matemātiku;

40.

uzsver, ka ir svarīgi jau no agrīna vecuma pievērsties bērnu vajadzībām skolā; iesaka dalībvalstīm pieņemt un iekļaut mācīšanās procesos inovatīvus mācību un ārpusskolas pasākumus, kā arī reformēt vai modernizēt mācību vidi, mācīšanas metodes un skolotāju kompetences; ierosina pilnveidot skolu mācību programmas dalībvalstīs, iekļaujot tajās vizītes bērniem mācību laikā uz citām valstīm, lai jau agrīnā mācību posmā izglītošanās notiktu ne tikai klašu telpās;

41.

atgādina, ka tiesības uz izglītību ir pamattiesības, un uzsver vajadzību tiekties pēc elastīgākas un individuālākas pieejas karjeras attīstībai, kā arī mūžizglītībai un mācībām visā cilvēka karjeras laikā, atzīst kā publisko, tā privāto personu lomu iepriekš minētā nodrošināšanā, vienlaikus atzīstot, ka tādai darbaudzināšanai un konsultācijām, kas vērstas uz individuālām vajadzībām un liek uzsvaru uz personas prasmju novērtējumu un paplašināšanu, jābūt izglītības un prasmju apguves politikas būtiskam elementam jau agrīnā izglītošanās stadijā;

42.

atzīst, ka ir svarīgi veicināt mācīšanos darbvietā jeb māceklību kā alternatīvu ceļu uz nodarbinātību;

43.

norāda, ka Eiropas politikai attiecībā uz mūžilgu karjeras atbalstu ir bijusi būtiska ietekme uz valstu karjeras atbalsta politiku un ka efektīva mūžilga karjeras atbalsta nodrošināšanai nepieciešamas transversālas programmas visos līmeņos;

44.

norāda, ka jānodrošina dažādu profesionālās virzības ceļu pieejamība jauniešiem un ka Eiropas valstīs atšķiras šādu profesionālās virzības ceļu definīcijas (stažēšanās, māceklība);

45.

uzskata, ka iedzīvotājiem, īpaši ilgstošiem bezdarbniekiem, būtu jāpiedāvā bezdarbnieku apmācības un pārkvalifikācijas programmas, kā arī prasmju novērtēšanas programmas, lai uzlabotu viņu izredzes darba tirgū, turklāt tās būtu jāizstrādā un jāīsteno ciešā sadarbībā ar darba devēju asociācijām, arodbiedrībām, bezdarbniekus pārstāvošām organizācijām un privātiem un valsts nodarbinātības dienestiem, lai darba ņēmēju jaunās prasmes labāk atbilstu darba tirgus vajadzībām nākotnē; uzsver, ka ir jāizstrādā un jāīsteno īpašas nodarbinātības uzlabošanas programmas, lai palīdzētu atkal iekļauties darba tirgū tiem, kas nav bijuši nodarbināti vairākus gadus;

46.

uzsver, ka Komisijai jāstiprina garantijas jauniešiem shēmas valstu īstenošanas plānu uzraudzība, kā arī to efektīva īstenošana dalībvalstīs; ņemot vērā iepriekš minēto, aicina Komisiju rūpīgi izstrādāt skaidrus un nepārprotamus konkrētām dalībvalstīm paredzētus ieteikumus attiecībā uz garantijas jauniešiem īstenošanu un nodarbinātības kvalitāti;

47.

uzsver, ka Eiropas Savienības Revīzijas palāta savā ziņojumā “Jauni un bez darba Eiropā: ES garantijas jauniešiem īstenošanā paredzami šķēršļi” paudusi bažas par shēmai atvēlētā kopējā finansējuma pienācīgumu, jēdziena “kvalitatīvs piedāvājums” definīciju, kā arī par veidu, kādā Komisija veic uzraudzību un ziņo par paveikto;

48.

atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi darba meklētājiem sniegt īpaši pielāgotus norādījumus un konsultācijas par to, kā meklēt darbu vai kādu turpmāko izglītību un mācības izvēlēties, lai viņu prasmes un zināšanas būtu salīdzināmas un tiktu atzītas un apstiprinātas “kompetences pasēs”, piemēram, Europass, atspoguļojot prasmes un zināšanas, kas apgūtas gan formālajā un neformālajā, gan arī ikdienējā izglītībā, turklāt darba meklētājiem piedāvātajām konsultācijām ir jāspēj optimizēt viņu nodarbinātības iespējas;

49.

uzsver, ka jāuzlabo darbaspēka pielāgošanās spēja kā risinājums, lai cīnītos pret darbaspēka trūkumu nākotnē; aicina dalībvalstis šai nolūkā izmantot struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu;

50.

uzsver, ka tiesības uz izglītību un apmācību ir īpaši būtiskas ilgstošiem bezdarbniekiem; atgādina, ka ilgstošiem bezdarbniekiem lielāko ieguvumu nodrošina pieeja, kas vērsta uz konkrētām viņu vajadzībām, nevis standarta pasākumi; uzsver, ka ilgstoši bezdarbnieki ir jāinformē par viņu tiesībām uz mācībām, ka viņiem paredzētajos pasākumos jāņem vērā to izmantošanas iespējas un ka mācībām jābūt izmaksu ziņā pieejamām, pieņemamas kvalitātes un atbilstošām viņu faktiskajām vajadzībām; atgādina, ka, izpildot šos nosacījumus, ilgstoši bezdarbnieki varēs izmantot prasmju pilnveidi kā iespēju uzlabot savus darba un dzīves apstākļus;

51.

uzsver garantijas jauniešiem kā tāda instrumenta nozīmi, kas, izmantojot māceklību, stažēšanos vai tālākizglītību, palīdz jauniem cilvēkiem pāriet no skolas uz darba dzīvi un iegūt izglītību, prasmes un pieredzi, kas nepieciešama, lai atrastu kvalitatīvu darbu;

52.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi izglītībai un apmācībai, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, un sniegt efektīvu atbalstu, lai apkarotu sociālo atstumtību un veicinātu piekļuvi darba iespējām;

53.

uzsver nepieciešamību stiprināt un mērķtiecīgāk īstenot pasākumus, kuru mērķis ir līdz 2020. gadam samazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmeni līdz mazāk nekā 10 %, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”, ņemot vērā, ka ES priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir pastāvīga problēma, kas negatīvi ietekmē jauniešu nodarbināmību un sociālo integrāciju;

54.

uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš duālajai profesionālajai izglītībai ar māceklību un līdzīgām sistēmām, kas paredz mācīšanos darbvietā, un ka prioritāte ir jāpiešķir kvalitātei, nevis akadēmiskumam, jo tas veicina integrāciju darba tirgū un plūstošāku pāreju no izglītošanās uz darba dzīvi un ir izrādījies efektīvs līdzeklis jauniešu nodarbinātības veicināšanai;

55.

uzskata, ka mūsdienu profesionālās izglītības sistēmas ir noteiktu vēsturisku un kultūras norišu rezultāts un ka to veidošanos ietekmējušas dominējošās tiesību normas, tradīcijas, pedagoģijas principi un institucionālās struktūras;

56.

uzsver ārkārtīgi satraucošos datus par tādu jauniešu skaitu, kas nav iesaistīti ne nodarbinātībā, ne izglītībā, ne apmācībā, — vairumā dalībvalstu šādu jauniešu īpatsvars pārsniedz 10 %; uzsver, ka pastāv tieša saikne starp augsto jauniešu bezdarba līmeni un mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu; uzsver, ka, ja netiks īstenota steidzama un izlēmīga rīcība gan Eiropas, gan arī valstu līmenī, pastāv risks, ka veselai jauno eiropiešu paaudzei var tikt liegta iespēja sasniegt pietiekamu izglītības un apmācības līmeni, un tādēļ viņi var tikt izslēgti no darba tirgus, kam būs ārkārtīgi negatīva ietekme uz sociālo situāciju, uz sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī uz Eiropas ekonomikas modeļa ilgtspēju kopumā;

57.

uzsver, ka katras valsts profesionālās izglītības sistēma ir līdzeklis konkrētu mērķu sasniegšanai, kas dalībvalstīs var atšķirties, un ka tādēļ katru valsti var vērtēt, tikai ņemot vērā tās panākumus šo mērķu sasniegšanā; uzsver, ka profesionālās izglītības sistēmas eksports no vienas valsts uz citu iespējams tikai tādā gadījumā, ja attiecīgo valstu nosacījumi ir salīdzināmi vai pielāgojami;

58.

atkārtoti uzsver, cik svarīga ir profesionālā izglītība un apmācība (PIA), lai vairotu jauniešu nodarbinātības iespējas un pavērtu ceļu uz profesionālo kvalifikāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt PIA atbilstību darba tirgus vajadzībām, padarot to par izglītības sistēmas neatņemamu daļu un nodrošinot šajā sakarā augstus kvalifikācijas standartus un PIA kvalitāti;

59.

norāda, ka, neskatoties uz to, ka Eiropas Savienībā ir 2 miljoni neaizpildītu darbvietu, darba tirgū ir daudz jauniešu ar pārāk augstu kvalifikāciju, kuru prasmes neatbilst darba tirgus pieprasījumam; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi uzlabot sinerģijas starp izglītības sistēmām un darba tirgu, tostarp iepazīstināt ar darbvietām, nodrošināt stažēšanās iespējas un sadarboties ar uzņēmumiem, lai veicinātu un ievērojami paaugstinātu nodarbinātības līmeni un veidotu inovatīvas kopas; uzsver, ka uzņēmumiem var būt būtiska nozīme, iesaistoties savu valstu izglītības sistēmās; uzsver, ka ir nepieciešama gan visaptveroša ilgtermiņa stratēģija, gan tūlītēji pasākumi, lai izglītības sistēmas visos līmeņos, tostarp arodapmācību, pielāgotu pašreizējām un turpmākajām darba tirgus vajadzībām;

60.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par Eiropas Māceklību aliansi, kuras mērķis ir tuvināt valsts iestādes, uzņēmumus, sociālos partnerus, profesionālās izglītības un apmācības nodrošinātājus, jauniešu pārstāvjus un citus būtiskus dalībniekus, lai popularizētu māceklības shēmas un iniciatīvas Eiropā;

61.

uzsver, cik svarīgas ir duālās izglītības un apmācības programmas, kurās tiek apvienota teorija un praktiskā apmācība un kuras ir būtisks elements darba tirgus vajadzībām atbilstošu prasmju un zināšanu attīstīšanā, un mudina dalībvalstis iekļaut šādas programmas savās mācību programmās, lai sniegtu praktisku pieredzi nolūkā veicināt sekmīgu pāreju no izglītības un apmācības uz darba tirgu;

62.

uzsver, ka ir svarīga profesionālā orientācija un darba pieredze, augsti kvalificētiem nodarbinātības konsultantiem veicot individuālu novērtēšanu un sniedzot karjeras konsultācijas, kas ir orientētas uz individuālām prasmēm, lai nodrošinātu, ka jaunieši ir ieguvuši atbilstīgu informāciju, konsultācijas un norādījumus, lai izdarītu pārdomātu izvēli attiecībā uz savu karjeru;

63.

uzsver nozīmīgo lomu, kas izglītības un apmācības iestādēm ir apmācāmo prasmju un kompetenču attīstīšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt kvalitatīvu un mērķtiecīgu profesionālo orientāciju visā izglītības ciklā, lai palīdzētu jauniešiem pieņemt pareizus lēmumus par izglītības un karjeras izvēli;

64.

norāda, ka, lai veiksmīgi iesaistītos nodarbinātībā, ļoti svarīgi ir pieņemt apzinātus lēmumus, attīstīt pašiniciatīvu, palielināt motivāciju un paaugstināt pašapziņu, un tam būtu jānodrošina arī pienācīgs atbalsts; uzsver kvalitatīvu profesionālo pārmaiņu nozīmi, tostarp pāreju no izglītības uz darba dzīvi un darbvietu maiņu, kā arī pāreju no nodarbinātības uz karjeras pārtraukumu;

65.

atgādina, ka ieguldījumi izglītībā un tādu prasmju attīstīšanā, kas atbilst darba tirgus un sabiedrības prasībām, ir būtiski izaugsmei un konkurētspējai, kā arī Eiropas apziņai, personības attīstībai un pašapziņai; norāda, ka uzņēmējdarbības veicināšanai nepieciešams attīstīt transversālās prasmes, piemēram, radošumu, kritisko domāšanu, darbu komandā un pašiniciatīvu, kas sekmētu jauniešu personības un profesionālo attīstību un atvieglotu viņiem ātrāku iekļaušanos darba tirgū; uzsver, ka šāds ieguldījums būtu jāatbalsta ar spēcīgākām sinerģijām starp Eiropas un valstu iniciatīvām un dažādām izglītības un apmācības jomām un citām attiecīgām jomām, piemēram, nodarbinātību, sociālo politiku, jaunatnes politiku un kultūru un ciešāku sadarbību ar visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, sociālajiem partneriem un uzņēmumiem, lai uzturētu mācību programmu atbilstību darba tirgus vajadzībām;

66.

atgādina dalībvalstu apņemšanos investēt augstākajā izglītībā, un tāpēc aicina pakāpeniski paaugstināt izglītības un apmācības standartus visās Eiropas izglītības sistēmās; aicina dalībvalstis atzīt izglītību par būtisku ieguldījumu un apņemties ieguldīt izglītībā vismaz 2 % no IKP un aizsargāt šo nozari no izdevumu samazināšanas; aicina Komisiju arī turpmāk stiprināt izglītības lomu stratēģijā “Eiropa 2020”, stratēģiskās sistēmas “ET 2020” vispārējos mērķus saistot ar stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu;

67.

uzsver, ka mūžizglītības investīcijas cilvēkkapitālā un prasmēs un jo īpaši esošā darbaspēka prasmju uzlabošanā un nekvalificētos darbiniekos ir būtiskas, lai novērstu ilgstošu bezdarbu un sniegtu plašāku piekļuvi kvalitātes darbvietām; aicina ES izvirzīt skaidrus mērķus attiecībā uz mūžizglītības metodēm trūkstošo prasmju jomā un paplašināt izglītību un apmācību komunikācijā, svešvalodās un digitālajās prasmēs vecākiem darba ņēmējiem un jo īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem, kas vecāki par 30 gadiem, un jauniešiem, kas priekšlaicīgi pametuši mācības;

68.

uzsver, ka nepieciešams pienācīgs finansējums un ka dalībvalstīm un individuāliem darba devējiem jāīsteno kvalitatīvas stažēšanās un māceklības programmas, kā arī mācīšanās skolā; atgādina, ka šīm programmām ir jāatbilst minimālajiem sociālās aizsardzības standartiem;

69.

uzskata, ka ir vajadzīga cieša un sistemātiska partnerība vietējā, reģionālā un valsts līmenī starp valsts iestādēm, darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem, tostarp valsts un privāto nodarbinātības dienestu pārstāvjiem, un izglītības un mācību iestādēm, lai izveidotu attiecīgo valstu darba tirgiem ilgtermiņa stratēģijas un atrastu labākos veidus, kā atrisināt prasmju neatbilstības problēmu visos aspektos, un aicina dalībvalstis veicināt šādu sadarbību;

70.

uzskata, ka garantija jauniešiem ir pirmais solis virzībā uz tādu pieeju jauniešu vajadzībām saistībā ar nodarbinātību, kas balstīta uz tiesību ievērošanu; atgādina par darba devēju pienākumu piedalīties procesā, kas nodrošina jauniešiem pieejamas profesionālās izglītības programmas un kvalitatīvu stažēšanos; uzsver, ka nedrīkst apdraudēt pienācīgas kvalitātes jauniešu nodarbinātības kvalitatīvo aspektu un ka darba pamatstandartiem, kā arī citiem ar darba kvalitāti saistītiem standartiem, piemēram, darba laikam, minimālajai algai, sociālajai drošībai, arodveselībai un darba drošībai, jābūt galvenajiem aspektiem pasākumos, kas tiek īstenoti;

71.

atgādina, ka ES pašlaik ir vairāk nekā divi miljoni brīvu darbvietu; uzsver nepieciešamību pēc darbaspēka mobilitātes Savienībā, lai novērstu šo trūkumu, un atkārtoti uzsver, cik svarīgi šajā ziņā ir ERASMUS+ un EURES;

72.

uzsver, cik svarīgi ir veicināt pierobežas darba ņēmēju mobilitāti, vairāk informējot par EURES pārrobežu partnerību esamību, kuras ir izveidotas, lai sekmētu pārrobežu darba ņēmēju mobilitāti un novērstu šķēršļus tai, sniedzot pārrobežu darba ņēmējiem informāciju un padomu par darba iespējām un dzīves un darba apstākļiem abās robežas pusēs; šajā ziņā EURES-T uzskatāms par nozīmīgu instrumentu, ar kuru iespējams sekmīgāk kontrolēt pārrobežu darbvietu izveidi un tiekties panākt labāk integrētu ES darba tirgu;

73.

atgādina, ka kvalificētu trešo valstu darba ņēmēju mobilitāte ir viens no veidiem, kā risināt demogrāfiskās problēmas, darbinieku trūkumu un prasmju neatbilstības problēmu, atgādina arī par nepieciešamību mazināt smadzeņu aizplūšanas sekas;

74.

norāda, ka ES izveides pamatā ir darbinieku brīvas pārvietošanās princips; prasa, lai mobilitātes attīstīšanas nolūkos tiktu veicināta svešvalodu apguve un praktiska izmantošana; uzsver, ka ir svarīgi veicināt valodu un jo īpaši Eiropas valodu mācīšanos mūžizglītības ietvaros, lai veicinātu darba ņēmēju mobilitāti un paplašinātu nodarbinātības iespējas;

75.

uzsver nepieciešamību apmainīties ar labāko praksi starp dalībvalstīm, kā arī reģionālām un vietējām iestādēm un validēt to, kā arī salīdzināt un noteikt tās efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz duālās un profesionālās izglītības, māceklības un stažēšanās darbvietā sistēmām un programmām, neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātiem un mūžizglītības stratēģijām, vienlaikus atzīstot katra darba tirgus un izglītības sistēmas īpatnības; norāda uz Eiropas māceklības platformu kā vienu no galvenajiem instrumentiem Eiropas partnerību izveidei un apmaiņai ar labāko praksi māceklības jomā;

76.

uzsver, cik svarīga loma neformālai un ikdienējai apmācībai, brīvprātīgo darbam un mūžizglītībai ir prasmju un kvalifikāciju attīstīšanā, jo īpaši tādu plaši izmantojamu transversālo prasmju kā uzņēmējdarbības prasmju, IKT un personīgo un valodu prasmju attīstīšanā; aicina ES uzlabot piekļuvi pieaugušo izglītībai un otrās iespējas izglītībai; aicina darba devējus un izglītības sniedzējus apstiprināt un atzīt neformālo un ikdienējo mācīšanos;

77.

atgādina, cik svarīgi ir atdzīvināt Boloņas procesu, izmantojot iespēju, ko sniegs 2015. gada maijā Erevānā paredzētā ministru konference, lai izmantotu jaunas un iedarbīgākas sadarbības formas, kas nekavējoties jāīsteno;

78.

uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina, ka Erasmus+ programma visos tās dažādajos veidos, tostarp šīs programmas sporta daļa, tiek pienācīgi īstenota; uzskata, ka ir svarīgi vienkāršot piekļuves nosacījumus, lai programma varētu aptvert pēc iespējas vairāk cilvēku un organizāciju;

79.

uzskata, ka jāuzlabo vadības un finanšu pārvaldības mācīšana un jāveicina uzņēmējdarbības izglītība jau no mazotnes, jānodrošina nelabvēlīgu ģimeņu bērniem atbalstoša, plaša un kvalitatīva pirmskolas izglītība, lai apzinātu jauniešu potenciālu un nodrošinātu prasmes, kas ļautu viņiem kļūt ne tikai par darba ņēmējiem, bet arī darba devējiem, un kas rosinātu viņus veidot jaunus uzņēmumus un izmantot jaunu tirgu sniegtos ieguvumus;

80.

atzinīgi vērtē tādas programmas kā “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kuru mērķis ir palīdzēt jaunajiem uzņēmējiem iegūt nepieciešamās prasmes uzņēmuma vadībai, un uzskata, ka arī turpmāk jāatbalsta šādas programmas, lai arvien lielākam skaitam jauno uzņēmēju palīdzētu veidot uzņēmumus un gūt panākumus; uzskata, ka būtu jāievieš īpaši atbalsta pasākumi jaunajiem uzņēmējiem, lai veicinātu viņu piekļuvi informācijai, kā arī finansējumam un resursiem, tostarp jauniešiem paredzēti centralizēti informācijas un atbalsta pakalpojumi jau esošās uzņēmējdarbības atbalsta struktūrās;

81.

uzskata, ka neformālā izglītība, jo īpaši jauniešu organizāciju piedāvātā neformālā izglītība, veicina radošumu, pašiniciatīvu un atbildību un var uzlabot jauniešu izredzes darba tirgū;

82.

uzsver nepieciešamību iekļaut uzņēmējdarbības apmācību elementus visos izglītības un apmācības līmeņos, jo tādējādi tiek stiprināts uzņēmējdarbības gars jauniešu vidū jau agrīnā posmā, un tas ir efektīvs veids cīņai ar bezdarbu, sevišķi jauniešu bezdarbu; šajā sakarā mudina uz aktīvu dialogu un sadarbību starp akadēmiskajām aprindām un uzņēmējiem ar mērķi izstrādāt izglītības programmas, kas jauniešiem palīdz apgūt vajadzīgās prasmes un kompetences;

83.

aicina izstrādāt uz nākotni vērstu un uz rezultātu orientētu Eiropas prasmju stratēģiju, lai vadītu valstu stratēģijas prasmju ieguvei un tās integrētu valstu nodarbinātības plānos, nodrošinot vispusīgu pamatu nozaru rīcības plāniem, kas paredzēti nodarbinātības tiesību aktu paketē;

84.

uzsver, cik svarīgi ir atbalstoši un stimulējoši pasākumi MVU, mikrouzņēmumiem un sociālās ekonomikas uzņēmējiem, lai atvieglotu to izveidi un darbību, uzsver arī nepieciešamību nostiprināt labāka regulējuma principu un rīkoties saskaņā ar to, lai atvieglotu kvalificēta darbaspēka pieņemšanu darbā un darbinieku apmācību; šai sakarā uzsver, ka nodokļu slogs būtu jānovirza no darbaspēka uz citiem nodokļu ienākumu avotiem, kas rada mazāk negatīvu ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, bet vienlaikus nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību;

85.

aicina dalībvalstis samazināt darbaspēka nodokļu slogu;

86.

atgādina, ka gandrīz 99 % Eiropas uzņēmumu ir MVU un ka tie ir galvenais virzītājspēks konkurētspējīga darba tirgus izveidei Eiropā; līdz ar to uzsver, ka ir svarīgi Eiropas tiesību aktus balstīt uz principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, lai likvidētu birokrātiskos šķēršļus, ar ko saskaras MVU, un ļautu tiem īstenot visu savu potenciālu darbvietu radīšanā;

87.

uzskata, ka uzņēmējiem vajadzētu investēt darbinieku apmācībā un māceklībā un ka vajadzības gadījumā šī mērķa sasniegšanai ir jāievieš un jāattīsta stimuli uzņēmējiem, jo tas ļaus viņiem paplašināt darbību un radīt jaunas darbvietas; uzskata, ka darba devēju tīklu izveide var palīdzēt MVU un mikrouzņēmumiem piekļūt mācībām un viņiem nepieciešamajam atbalstam;

88.

uzsver, ka inovācija un digitalizācija ir svarīga izaugsmei, produktivitātei un taisnīgākas, ilgtspējīgākas un iekļaujošas sabiedrības izveidei un ka šajā sakarā ir jānodrošina zināšanas, radošums un prasmes, kā arī jāveicina darba ņēmēju un potenciālo darbinieku, kā arī darba devēju motivācija un apņēmība radīt inovatīvus, radošus un digitālus produktus un pakalpojumus; uzsver nepieciešamību pārvarēt digitālo plaisu un iekļaut digitālās prasmes mūžizglītībā, kā arī integrēt mācību programmās jaunos medijus un jaunās tehnoloģijas; uzsver nepieciešamību attīstīt inovatīvas mācību metodes un palielināt tiešsaistes mācību un tālmācības pieejamību, izmantojot atvērtos izglītības resursus (OER), lai veicinātu visiem vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai un apmācībai;

89.

uzsver, ka jāapzina dažādās jaunās nozares un galvenās izaugsmes jomas, kam dalībvalstīm būtu jāpievērš uzmanība, veidojot savu prasmju bāzi;

90.

uzsver darbvietu radīšanas potenciālu, ko piedāvā digitālā vienotā tirgus pabeigšana, enerģētikas savienības veidošana, jaunu darbvietu radīšana ar investīcijām pētniecībā, izstrādē un inovācijā, kā arī sociālās uzņēmējdarbības un sociālās ekonomikas veicināšana, veselības un sociālās aprūpes nozarē strādājošo kvalifikācijas paaugstināšana un transporta tīklu uzlabošana;

91.

uzsver pēdējā laikā vērojamo tendenci, ka uzņēmumi atgriežas Eiropas Savienībā, lai veiktu ražošanu un sniegtu pakalpojumus, un ka šāda tendence nodrošina iespēju radīt darbvietas, jo īpaši jauniešiem; uzskata, ka Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomikai piemīt unikāla spēja paātrināt šo darbvietu pārcelšanas procesu, nodrošinot, ka mūsu darbaspēka prasmes atbilst uzņēmumu vajadzībām;

92.

uzsver, cik būtiska nozīme ir studijām zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) jomā, un uzsver arī šo studiju virzienu nozīmi, lai Eiropa varētu uzņemties svarīgu lomu pasaulē saistībā ar tehnoloģiju attīstības veicināšanu;

93.

atbalsta Komisijas iniciatīvu sadarbībai ar triju prezidentvalstu komandu, lai veicinātu uz uzņēmējdarbību vērstu domāšanu Eiropā un pilnveidotu plaši izmantojamas dzīves prasmes;

94.

uzsver, ka ES saskaras ar prasmju trūkumu zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas jomā un ar sociālo zinātņu absolventu pārprodukciju; uzskata, ka ir vajadzīgas papildu iniciatīvas Eiropas un valstu līmenī, lai reaģētu uz šaurajām vietām ar STEM jomām saistītajās darbvietās un studiju programmās; iesaka Komisijai un dalībvalstīm paaugstināt STEM jomas priekšmetu pievilcību un novērtējumu un rosināt jauniešus, tostarp sievietes, studēt STEM jomās;

95.

norāda, ka arī 21. gadsimtā joprojām ir vajadzīga tradicionālā zinātība, kas rada stabilas darbvietas, kuras nevar aizstāt ar ārpakalpojumiem daudzās jomās, kurās Eiropa izceļas; prasa sniegt atbalstu, lai ļautu šīs tradicionālās prasmes saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm, izmantojot apmācības, tās pēc iespējas apvienojot ar jauna veida zinātību, tostarp digitālajām prasmēm, lai maksimāli palielinātu to potenciālu;

96.

uzsver, ka ir nepieciešami un svarīgi īpaši pasākumi un atbalsts darba devējiem, jo īpaši MVU, lai palīdzētu tiem palielināt kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, tie varētu nodrošināt apmācību darbvietā un piedāvāt karjeras attīstības iespējas cilvēkiem, kas darba tirgū ir nelabvēlīgākā situācijā, piemēram, jauniešiem, gados vecākiem darba ņēmējiem, sievietēm, migrantiem, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti un ilgstošiem bezdarbniekiem; atzīst un atbalsta valsts un arī privāto nodarbinātības dienestu nozīmi konkurētspējīgu darba tirgu veidošanā; atgādina, cik svarīga ir darba devēju un izglītības iestāžu sociālā un ekonomiskā atbildība attiecībā pret visiem darba ņēmējiem un sabiedrību; uzskata, ka šāda sociālā atbildība būtu jāprasa arī no institūcijām, kas atbildīgas par izglītību un apmācību;

97.

atzīst problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, ienākot darba tirgū, atgādina, cik būtiski ir iegūt pirmo darba pieredzi studiju laikā, lai apgūtu nodarbinātības uzsākšanai nepieciešamās prasmes un sekmīgāk un efektīvāk pārietu no izglītības uz darba dzīvi; norāda uz jauniešu uzņēmējdarbībai piemītošo potenciālu un tādēļ norāda, ka darba devēju un dalībvalstu pienākums ir dot jauniešiem iespējas gūt uzņēmējdarbības pieredzi un atbalstīt jauniešus pareizo prasmju apguves procesā; turklāt uzsver, ka šajā jomā liela nozīme ir skolu un darba devēju sadarbībai, un aicina ES iestādes un dalībvalstis veidot uzņēmējdarbību veicinošu vidi un atbalstīt jauniešus, lai viņi varētu iegūt nepieciešamās prasmes, kā arī savas inovatīvās un radošās idejas realizēt sekmīgos uzņēmējdarbības plānos;

98.

aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes investēt jaunās, inovatīvās un daudzsološās tautsaimniecības nozarēs, lai sekmētu mērķtiecīgas un kvalitatīvas investīcijas ES ar mērķi palielināt izaugsmi un jaunu, kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, kā rezultātā rastos kvalitatīvas un uz tiesību ievērošanu balstītas darbvietas un iekļaujoša sabiedrība; uzsver arī, ka ir būtiski, lai dalībvalstis īstenotu ekonomiskos un finanšu pasākumus un veiktu darba tirgus reformas, kuru pamatā ir skaidri noteikti, uz datiem balstīti un izmērāmi rādītāji, kuru efektivitāti iespējams pierādīt;

99.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darba tirgus reformas mērķi papildus kvalitatīvu darbvietu radīšanas veicināšanai ietvertu arī segmentācijas mazināšanu, neaizsargāto iedzīvotāju grupu iekļaušanu darba tirgū, dzimumu līdztiesības veicināšanu, strādājošo nabadzības mazināšanu un pienācīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātajiem;

100.

aicina dalībvalstis ieguldīt pirmsskolas izglītībā un agrīnā svešvalodu un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju apmācībā pamatizglītības ietvaros;

101.

aicina dalībvalstis pilnībā ņemt vērā automatizācijas nozīmi, jo šī tendence var negatīvi ietekmēt daudzu darbvietu kvantitatīvo nozīmi, un savas mācību programmas orientēt uz bezdarbniekiem, lai viņi apgūtu prasmes, kas noderīgas ar vienveidīgu darbu nesaistītās darbvietās;

102.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes apgūt labāko praksi un pāriet pie politikas darbībām, kas nodrošina augstāku nodarbinātības līmeni, mazina nabadzību un nevienlīdzību, un īstenot vērienīgākas reformas, kas balstās uz labāko praksi; aicina dalībvalstis salīdzināt un izvērtēt šādu prakšu efektivitāti, nodrošināt pareizu līdzsvaru starp pielāgojamību un drošību darba ņēmējiem un uzņēmumiem un ņemt vērā dalībvalstu darba tirgu un izglītības sistēmu īpatnības;

103.

aicina panākt, lai pilsētās un reģionos uzsvars tiktu likts uz kvalitatīvu izglītību un apmācību, cīņu pret mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, kā arī cīņu pret jauniešu bezdarbu, jo jauniešiem steidzami vajadzīgas jaunas iespējas un jādara viss iespējamais, lai sniegtu viņiem atbalstu;

104.

aicina dalībvalstis izstrādāt kopīgus risinājumus, piemēram, izveidot darba devēju tīklus, lai palīdzētu likvidēt šķēršļus, kas liedz darba devējiem īstenot vērienīgākus plānus attiecībā uz darbaspēka attīstību;

105.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt sociālos uzņēmumus, kuri īsteno savu atbildību attiecībā uz vidi, patērētājiem un darba ņēmējiem;

106.

aicina dalībvalstis ieviest minimālo algu, lai samazinātu algu nevienlīdzību, pamatojoties uz katrai dalībvalstij noteiktu diapazonu, kas nodrošinātu cienīgu, likumā vai līgumā noteiktu atalgojumu atbilstīgi praksei attiecīgajā valstī;

107.

aicina dalībvalstis iekļaut savās izglītības programmās, tostarp mūžizglītības stratēģijās, tādas prasmes kā vadīšana, pārvaldība, finanšu izglītība un uzņēmējdarbības uzsākšanas konsultācijas, kā arī komunikācijas tehnoloģijas, un izvirzīt par prioritāti profesionālās izglītības un apmācības (PIA) programmu turpmāko attīstību, tostarp Eiropas amatniecības sekmēšanu, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu darba tirgu un izglītības sistēmu atšķirības un izvairoties no pieejas, kas paredz visiem vienādu risinājumu;

108.

prasa Komisijai attīstīt vienotu Eiropas līmeņa platformu kompetenču atzīšanai un apstiprināšanai konkrētām darbvietām un profesijām, paredzot atzīt arī brīvprātīgā darbā gūtās prasmes;

109.

aicina dalībvalstis īstenot Padomes 2012. gada ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu kā iespēju atzīt neformālās izglītības, jo īpaši brīvprātīgā darba un jauniešu darba, rezultātā iegūtās zināšanas, kā arī atbalstīt mūžizglītības politikas īstenošanu;

110.

aicina dalībvalstis vietējā, reģionālā un valsts līmenī atbalstīt darba tirgus ieinteresēto personu, tostarp darba devēju un darba ņēmēju organizāciju, kā arī valsts un privāto nodarbinātības dienestu ciešu un sistemātisku iesaistīšanu, tostarp sekmējot saziņu un informācijas apmaiņu to starpā, lai veicinātu ciešāku saikni starp izglītību un apmācību un darbvietu, saskaņotu prasmju piedāvājumu ar pieprasījumu un prognozētu un plānotu, kādas prasmes un zināšanas darba tirgū būs vajadzīgas nākotnē;

111.

aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes nodrošināt finanšu un ekonomiskos stimulus, kas atbalsta iesaistīšanos tālākizglītībā un apmācībā, lai nākotnē nodrošinātu augsti kvalificētu darbaspēku; iesaka balstīt šādus stimulus uz izmērāmiem un ar datiem pamatotiem rādītājiem, kuru efektivitāti iespējams pierādīt;

112.

aicina dalībvalstis piedāvāt atbilstīgas mācības un nodrošināt pastāvīgu profesionālo attīstību pedagogiem un vadošajiem darbiniekiem izglītības jomā, lai palīdzētu viņiem izmantot piemērotākās mācīšanas metodes un ļautu Eiropas jauniešiem attīstīt 21. gadsimtā nepieciešamās prasmes un zināšanas; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir izglītot pedagogus un sniegt viņiem uz pieredzi balstītu zinātību, kas apvieno praksi un teoriju, jo īpaši saistībā ar jaunajām tehnoloģijām un digitalizāciju, lai pedagogi varētu nodot šīs zināšanas izglītojamajiem;

113.

aicina dalībvalstis un ES nekavējoties veikt konkrētus pasākumus, lai īstenotu politiku un piemērotu pašreiz spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju un akadēmisko nosaukumu savstarpēju atzīšanu Eiropas Savienībā kā iespēju veicināt darbaspēka mobilitāti Savienībā un risināt neaizpildīto darbvietu problēmu;

114.

aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt prognozes par izmaiņām darba tirgos, īpaši saistībā ar problēmām, ko rada globalizācija, kā arī prognozēs par darbvietām un prasmēm dalībvalstīs un pa nozarēm;

115.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.