23.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 482/70

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu un turpmākos pantus, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un precizēti strukturālie finanšu instrumenti, kas jāizmanto šā mērķa sasniegšanai,

—

ņemot vērā LESD 39. pantu, kurā noteikti kopējās lauksaimniecības politikas mērķi,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas un Lauku attīstības komitejas atzinumus (A7-0456/2013),

A.

tā kā jēdziens “teritoriālā attīstība” pēdējos gados ir ieguvis lielāku nozīmi, it īpaši pēc tam, kad Lisabonas līgumā tika iekļauta skaidrāka atsauce uz to;

B.

tā kā Eiropas lauku attīstības politika, kas ir KLP otrais pīlārs, tika oficiāli atzīta saistībā ar Darba kārtības 2000 reformu; tā kā ar šo reformu lauku attīstības politikai tika piešķirts statuss, kas pārsniedz sociālās un strukturālās politikas statusu, kuru lauksamniecības tirgos īsteno tikai kā palīgpolitiku;

C.

tā kā nākamajā reģionālās politikas pamatregulā dalībvalstis tiek aicinātas izmantot integrētu plānošanu, lai panāktu saistībā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Sociālā fona, Kohēzijas fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (un Eiropas Zivsaimniecības fonda) īstenoto daudzgadu programmu lielāku saskaņotību, izmantojot vienotu stratēģisko satvaru, kurš novērš finansējuma dublēšanos un iniciatīvu pārklāšanos, kura mērķis ir sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un kurš ir izveidots ar partnerības līgumu, ko dalībvalstis sagatavojušas sadarbībā ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; tā kā līdz ar to teritoriālās attīstības pasākumi un iniciatīvas, it īpaši tās, kas attiecas uz lauku teritorijām, būtu jāietver globālā un starpnozaru pieejā;

D.

tā kā robeža starp jēdzieniem “pilsētu” un “lauku” kļūst arvien neskaidrāka un paplašinās piepilsētu lauksaimniecība; tā kā ir svarīgi, lai papildus lauku attīstības politikai arī reģionālā politika tiktu vērsta uz lauku teritorijām, lai tur atbalstītu inovatīvus un attīstību veicinošus projektus;

E.

tā kā lauku attīstības instrumenti, kas dalībvalstīm ir pieejami saskaņā ar spēkā esošo lauku attīstības regulu, dalībvalstīm un to reģioniem sniedz daudzas attīstības iespējas un tā kā budžeta līdzekļu trūkuma dēļ pašreizējās lauku attīstības programmās šīs iespējas netiek pilnībā izmantotas;

F.

tā kā regula lauku attīstības plānošanai laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam paplašinās dalībvalstīm pieejamo pasākumu klāstu, piemēram, augstas kvalitātes pārtikas produktu ražošanas atbalsta pasākumus, pasākumu teritoriālo dalībnieku sadarbības veicināšanai, lai pilnībā izmantotu resursus, nodrošinot augstas kvalitātes preces un pakalpojumus, ražotāju organizāciju stiprināšanu un pasākumus, kas attiecas uz inovācijām un ekonomikas diversifikāciju lauku teritorijās;

G.

tā kā primāro ražotāju labāka integrācija pārtikas apritē, izmantojot kvalitātes shēmas, noieta veicināšanu vietējos tirgos un īsas piegādes ķēdes, tika noteiktas kā prioritātes lauku attīstībai 2014.–2020. gadā;

H.

tā kā attiecībā uz lauku attīstību LEADER pieeja visvairāk atbilst sadarbības jēdzienam, paredzot dažādu dalībnieku iesaistīšanu, tomēr vienlaikus galveno uzmanību joprojām pievēršot lauksaimniecībai, un tā kā iesaistītie dalībnieki varētu īstenot kopīgu uz nozari balstītu teritoriālu projektu, cenšoties uzsvērt attiecīgajai viendabīgajai teritorijai raksturīgās iezīmes un tās paraugpraksi;

I.

tā kā saskaņā ar lauku attīstības programmām piešķiramā atbalsta piešķiršanas kārtība un veids būtu jāatstāj dalībvalstu vai — ja tās izvēlas reģionālo plānošanu — to reģionu ziņā; tā kā dalībvalstis var labāk veltīt pienācīgu uzmanību šādām programmām valsts vai reģionālā līmenī;

J.

tā kā, lai veicinātu sadarbību dažādās teritorijās un, pamatojoties uz kopīgu projektu, pilnībā izmantotu katras teritorijas potenciālu, var izmantot metodes, lai ar vienotu pieeju palīdzību mobilizētu un iesaistītu visus attiecīgos publiskā un privātā sektora dalībniekus neatkarīgi no līmeņa, kurā tie darbojas, un tāpēc īpaša uzmanība šajā īpašajā gadījumā būtu jāpievērš vietējo attīstības apvienību, ražotāju apvienību un kooperatīvu nozīmei, kuri var darboties kā priviliģēti partneri, lai piekļūtu vietējiem, reģionāliem, valsts un starptautiskiem tirgiem;

K.

tā kā sekmīgi īstenotas un visaptverošas lauku attīstības programmas var konkrēti labvēlīgi ietekmēt nodarbinātības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju lauku teritorijās un tādējādi samazināt bezdarba risku vai risku, ka zemo ienākumu dēļ lauku iedzīvotāji dzīvo galējā nabadzībā;

L.

tā kā teritoriālie izcilības zīmoli, koordinējot augstas kvalitātes preču (gan pārtikas, gan nepārtikas preču) un pakalpojumu kopumus, kas ir savstarpēji cieši saistīti un kas ietver katrai teritorijai raksturīgās iezīmes un it īpaši tās mantojumu (vēsturisko, kultūras, ģeogrāfisko utt.), var veicināt teritoriālās ekonomikas noturību un attīstību, it īpaši vismazāk aizsargātajos reģionos, kalnu reģionos un tālākajos reģionos; tā kā apvienotas kopumos šīs preces un pakalpojumi ir unikālas un rada ieņēmumus teritoriālā līmenī, paverot jaunas iespējas vietējos un starptautiskos tirgos, kā arī var darboties kā faktors tūristu piesaistīšanai reģioniem; tā kā šo teritoriālo zīmolu mērķis ir noteikt teritorijas, kas ir sadarbojušās, lai izveidotu kopīgas partnerības un panāktu sinerģiju nolūkā ilgtermiņā izmantot savus resursus, mudināt vietējos/reģionālos ražotājus un stimulēt savu ekonomiku, kas ir ļoti svarīgi pienācīgas dzīves kvalitātes nodrošināšanai laukos un lauku apgabalu un pilsētu līdzsvarotai attīstībai; tā kā šos zīmolus nevajadzētu jaukt ar pārtikas produktu jomā izmantotiem kvalitātes marķējumiem (aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem (ACVN), aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (AĢIN) un garantētām tradicionālajām īpatnībām (GTĪ)), kurus tie pilnībā papildina, nevis ir nesaderīgi ar tiem; tā kā teritoriālajiem izcilības zīmoliem būtu jāveicina šo shēmu izmantošanas gan ES, gan ārpus tās un jāpalīdz uzlabot lauku ekonomikas konkurētspēju, vienlaikus paverot nodarbinātības iespējas;

M.

tā kā aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfisko izcelsmes norāžu sistēma ir efektīva, jo tā būtiski sekmē lauku un teritoriālo attīstību, radot un sadalot pievienoto vērtību, kolektīvi darbojoties ražotājiem un visām iesaistītajām pusēm un popularizējot attiecīgo reģionu vietējos, reģionālos un starptautiskos tirgos; tā kā tāpēc reģionālajiem zīmoliem nekādā gadījumā nevajadzētu aizstāt vai jebkādā veidā apdraudēt ACVN un AĢIN sistēmu;

N.

tā kā pasākumi, ar kuriem veicina un atbalsta izejvielu ieguves sektora un pakalpojumu sektora mijiedarbību vietējā un reģionālā līmenī, varētu nodrošināt ilgtspējīgu lauksaimniecības un tūrisma nozares attīstību Eiropas Savienībā;

O.

tā kā ir jāizveido un jāizmanto efektīvs tirgvedības instruments, lai palīdzētu vecināt reģionālo produktu konkurētspēju, iedrošinātu vietējos ražotājus un sekmētu reģionālās identitātes attīstību ne tikai lauksaimniecībā, bet arī citās jomās,

1.

atzinīgi vērtē integrēto pieeju teritoriālajai attīstībai, kas izklāstīta regulā par Eiropas fondu vienoto stratēģisko satvaru; atzīmē — lai nodrošinātu saskaņotu, ilgtspējīgu un līdzsvarotu lauku attīstību, dažādie Eiropas fondi ir jākoordinē un jāizmanto saskaņoti;

2.

atzīmē, ka teritoriālā attīstība ir skaidri minēta kā viens no KLP mērķiem, kas papildina pārējos divus mērķus, proti, pārtikas nodrošinājumu un dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību un cīņu pret globālo sasilšanu;

3.

uzsver, ka lauksaimniecības reģioniem ir daudzfunkcionāla loma, kas saistīta ne tikai ar lauksaimniecības attīstību, bet arī ar citām ekonomiska un sociāla rakstura darbībām vietējās veiktspējas palielināšanai, uzlabojot prasmes un zinātību un ieguldot visu vietējo aktīvu un vērtīgā un apslēptā potenciāla un resursu precīzā noteikšanā un izmantošanā;

4.

atzinīgi vērtē kopienas virzītas vietējās attīstības koncepciju un aicina dalībvalstis īstenot šo koncepciju un likvidēt jebkādus šķēršļus šai īstenošanai ministrijās un citās administratīvajās institūcijās, kas iesaistītas šīs inovatīvās pieejas pārvaldībā; uzsver, ka administratīvajām procedūrām nevajadzētu būt sarežģītām un tām nevajadzētu radīt papildu izmaksas dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

5.

aicina dalībvalstis un to reģionālās iestādes popularizēt dinamiskākus uz līdzdalību balstītas pārvaldības veidus, kas ļautu īstenot kopējus teritoriālās attīstības projektus, kuri var aptvert visas ekonomikas nozares, tostarp tūrismu, un lauksaimniecības nozarē — pārtikas un nepārtikas ražošanas nozares, piemēram, reģionālās piegādes ķēdes projektus (attiecībā uz īsajām piegādes ķēdēm, pārtikas ķēdēm, vietējām lopkautuvēm, metāna ražošanu, īstenojot lauksaimniecības biomasas projektus, zaļo ķīmiju, biomateriāliem utt.), īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un darbību sākošiem uzņēmumiem, pamatojoties uz katras teritorijas mantojumā identificētās un uzrādītās identitātes pakāpenisku atzīšanu; atzīmē, ka šo pārvaldības veidu pamatā ir sarežģītas partnerības starp dalībniekiem un institūcijām un to darbu var koordinēt atbilstoši teritoriālās izcilības zīmola jēdzienam; tādēļ aicina dalībvalstis izveidot platformu paraugprakses apmaiņai, it īpaši izmantojot instrumentus, ko sniedz LEADER pieeja lauku attīstības programmām;

6.

norāda, ka vietējo dalībnieku ciešāka koordinācija varētu palīdzēt stiprināt lauku ekonomiku, it īpaši neaizsargātākajos reģionos, tostarp kalnu reģionos un tālākajos reģionos; uzsver, ka teritorijas varētu gūt labumu no labākas organizācijas, lai identificētu to resursu (tostarp apslēpto resursu) pilnīgo potenciālu visu to dalībnieku interesēs, kurus saista savstarpējā atkarība un solidaritāte (piemēram, dalībnieki, kas ir iesaistīti lauksaimniecības nozarē, roku darbā un amatniecībā, tūrismā un mantojumā, tostarp ražotāju organizācijas, apvienības un tirdzniecības palātas u. c.); atzīmē, ka šīs stratēģiskās koordinēšanas mērķis ir iegūt resursus, iekļaujot uz nozari balstītu vai vienas nozares pieeju un ejot tālāk par šādu pieeju un tā vietā prasot izmantot tādas teritoriālās pieejas, kas rada jaunus ieņēmumus teritoriālā līmenī ar tādu papildu preču un pakalpojumu kopumu tirgošanas palīdzību, kuri atspoguļo katras teritorijas raksturīgās iezīmes; šajā sakarībā norāda, ka šī teritoriālā pārvaldība stingri atbalsta darbvietu izveidi, attīstību un uzlabošanu, lai popularizētu lauksaimniecības un pārtikas produktus, kas ietilpst pašreizējās kvalitātes shēmās, kuru pamatā ir intelektuālā īpašuma aizsardzība, un vienlaikus arī augstas kvalitātes pakalpojumus (kuri Eiropā nav oficiāli atzīti), veicinot lauksaimniecības produktu un pakalpojumu savstarpēju popularizēšanu, un visām iesaistītajām pusēm demonstrējot solidaritāti, lai tiktu popularizētas visas attiecīgā apgabala vietējās preces un pakalpojumi;

7.

atzīmē — lai gan teritoriāla kvalitātes zīmola mērķis ir veicināt teritoriālās vērtības radīšanu, cenšoties ietvert produktus un pakalpojumus no identitātes un sociālās atbildības perspektīvas, un, veidojot vienotu kopumu un sinerģiju, papildināt pašreizējās ar cilmes vietu saistītās lauksaimniecības pārtikas produktu kvalitātes marķējuma shēmas, — minētā teritoriālā zīmola piešķiršana ir kas vairāk, jo tā attiecas uz visiem produktiem, precēm un pakalpojumiem attiecīgajā teritorijā un uz pārvaldības modeli, ko attiecīgajā teritorijā izmanto uzņēmumi, institūcijas un vietējie dalībnieki;

8.

uzsver, ka ir jāveicina dažādu reģionu apvienošanās veidi un starpnozaru partnerība, lai tie būtu konkurētspējīgi; atzīst pārstāvju organizāciju, piemēram, apvienību, lomu reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, jo tās nodrošina reģionālo zīmolu popularizēšanu un veicina un stiprina reģionu pieaugošo atpazīstamību; prasa lielāku uzmanību pievērst reģionālu zīmolu izveides iniciatīvām kā iespējamam kopīgam Eiropas teritoriālās sadarbības un Eiropas finansēšanas iniciatīvu tematam un kā instrumentam, kas būtu ieguldījums reģiona konkurētspējas ilgtermiņa dzīvotspējā;

9.

uzskata, ka reģionālajam kvalitātes zīmolam ir jāpalīdz saglabāt Eiropas kā augstas kvalitātes tūrisma galamērķa tēlu, balstoties uz dažādiem reģionālā tūrisma veidiem, piemēram, lauku tūrismu, agrotūrismu, ekotūrismu un gastronomisko tūrismu, kā arī rūpniecisko, vēsturisko, dabas un kultūras mantojumu, tostarp velomaršrutiem, kas būtu apvienojami ar sabiedrisko transportu; uzsver, ka pakalpojumu nozarē pašlaik nav ar konkrētu vietu saistīta Eiropas zīmola, kas patērētājam ļautu identificēt kvalitatīvu tūrisma produktu; šajā sakarībā iesaka piedalīties ar kvalitāti saistītas dinamikas ieviešanā tūrisma nozarē, it īpaši attiecībā uz lauku tūrismu un mazajiem uzņēmumiem; uzskata, ka tas varētu palīdzēt rast alternatīvu tradicionālajām nozarēm, tādām kā lauksaimniecība un lopkopība; uzskata, ka ikvienam ar konkrētu teritoriju saistītam kvalitātes zīmolam ir jāatspoguļo kvalitāti garantējošu specifikāciju kopums un, to piešķirot, ir jārespektē esošie zīmoli, piemēram, pārtikas produktu nosaukumi, un jābalstās uz tiem, novēršot jebkādu to sajaukšanu ar lauksaimniecības produktiem, kam ir ES kvalitātes marķējums;

10.

uzskata, ka tādas iniciatīvas kā Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu tīkls (EDEN), pateicoties mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu potenciālam, veicina konkurētspēju un ilgtspējīgu un augstas kvalitātes tūrismu reģionā un sekmē vietējo institūciju iesaistīšanos, partnerību veidošanu un reģionālā kvalitātes zīmola izveidē iesaistīto dalībnieku diversifikāciju; aicina Komisiju dažādus ar laukos īstenojamām darbībām saistītus tūrisma veidus iekļaut attiecīgos pasākumos un programmās, piemēram, EDEN, Calypso utt.; uzsver, ka lauku tūrisma darbības ir jāatbalsta ar konkrēti šim mērķim paredzētām iniciatīvām un programmām;

11.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka nākamajās lauku attīstības programmās tiek paredzēti atbilstoši pasākumi un pietiekami līdzekļi, lai sekmētu labu pārvaldību un noturīgus teritoriālās pārvaldības veidus, izstrādājot un pastiprinot šādus uz kolektīvām darbībām balstītus pasākumus: jaunajās lauku attīstības regulās paredzētie pasākumi, kas saistīti ar sadarbību (tostarp ar ilgtspējīgas ražošanas sistēmām), koordināciju, apmaiņu, tīklošanu, inovācijām, apmācību, ražotāju grupām, popularizēšanu, informēšanu un ieguldījumiem; aicina LEADER+ programmā paredzētās vietējās rīcības grupas sniegt nepieciešamo atbalstu, lai izveidotu sadarbības tīklus starp vietējiem un reģionāliem ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem un kultūras iestādēm, piemēram, universitātēm, bibliotēkām un pētniecības centriem, lai teritoriju kultūras un vēstures aspektus varētu apvienot reģionālos zīmolos, kas ļautu izveidot ilgstošas saiknes starp apmācību, pētniecību un ražošanu, tādējādi radot arī stabilas darbvietas;

12.

uzstāj uz to, ka minētajām programmām būtu jāaptver dažādi sektori, tomēr atturoties piešķirt īpašu nozīmi lauksaimniecībai, un ka šīs programmas būtu jāizvērtē vadošajām iestādēm, kas ir atbildīgas par attīstības plāniem;

13.

aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus jaunu pārvaldības veidu atzīšanā un veicināšanā lauku teritorijās saistībā ar teritoriālās izcilības zīmolu izveidi, izmantojot KLP reformā paredzētos instrumentus, piemēram, Savienības iniciatīvu LEADER, tehnisko palīdzību un tīklu veidošanas instrumentus, Eiropas inovāciju partnerību, Eiropas lauku attīstības tīklu un visus pārējos instrumentus un līdzekļus, kas var izrādīties nepieciešami; šiem jaunajiem Eiropas teritoriālās sadarbības veidiem ir jābalstās uz objektīvu reģionālās sinerģijas novērtējumu, ņemot vērā sociālos, ekonomikas un vides aspektus, ilgtspējību, to ekonomisko un sociālo dalībnieku (arī tūrisma nozares dalībnieku) dažādību, kuri ir iesaistīti reģionālās identitātes popularizēšanā, un to īpašo preču un pakalpojumu kopumu, kurus ir iespējams attīstīt katrā attiecīgajā teritorijā, lai radītu un saglabātu pievienoto vērtību;

14.

uzskata, ka šo jauno sadarbības veidu kontekstā dalībvalstīm būtu jāspēj izmantot visus lauku attīstības pasākumus, kas saistīti ar pārtikas produktu kvalitātes politiku, lai it īpaši attīstītu tirdzniecību vietējos tirgos un īsās piegādes ķēdes un uzlabotu ilgtspējību, kā arī zināšanas par ražošanas metodēm, vienlaikus pilnībā ievērojot ES noteikumus un neskarot, neapdraudot un nevājinot pašreizējās Savienībā izveidotās kvalitātes shēmas, piemēram, aizsargātus cilmes vietas nosaukumus (ACVN), aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) un garantētas tradicionālās īpatnības (GTĪ); uzskata, ka lauksaimniecības pārtikas nozarē teritoriālo izcilības zīmolu izveidei vajadzētu būt saistītai ar ACVN, AĢIN un GTĪ kvalitātes shēmu popularizēšanu, ja tādi ir, vai pretējā gadījumā — to radīšanu; ņemot vērā daudzo marķējumu un reģionālo zīmolu izplatīšanos pārtikas produktu jomā Eiropā, aicina Komisiju sagatavot to zīmolu sarakstu, kam ir īpašas ģeogrāfiskās iezīmes, lai novērstu iespējamu negatīvu ietekmi uz kvalitātes shēmām; uzstāj uz to, ka būtu skaidri jādefinē reģionālā zīmola jēdziens, ņemot vērā veiksmīgo pieredzi saistībā ar jau izveidotajiem kvalitātes marķējumiem (ACVN, KCVN un AĢIN), un ka būtu jāizstrādā koordinētas stratēģijas, lai novērstu dublēšanos un pārklāšanos, izmantojot vienotu pieeju, kas balstītos uz ES līmenī noteiktu satvaru;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.