52014DC0906

Vienotā nodarbinātības ziņojuma (VNZ) projekts, kas pamatots ar LESD 148. pantu, ir daļa no Gada izaugsmes pētījuma (GIP) paketes, lai uzsāktu 2015. gada Eiropas pusgadu. VNZ, būdams svarīgs uzlabotās ekonomikas pārvaldības elements, pamato GIP ietvertos svarīgākos ar nodarbinātību saistītos paziņojumus. Tajā ietvertā analīze ir balstīta uz nodarbinātības un sociālās situācijas attīstību Eiropā, uz Nodarbinātības pamatnostādņu īstenošanu[1], uz dalībvalstu reformu programmu (VRP) pārbaudi, kuras rezultātā Padome 2014. gada 8. jūlijā pieņēma konkrētām valstīm paredzētus ieteikumus (KVAI), un uz šo programmu līdzšinējās īstenošanas novērtējumu.

Nodarbinātības un sociālā situācija turpina izraisīt bažas

Rudens ekonomiskās prognozes, ko sagatavojusi Komisija, raksturo lēna izaugsme un augsts, bet relatīvi stabils bezdarba līmenis (24,6 miljoni cilvēku). Vēl aizvien ir lielas atšķirības starp valstīm, jo īpaši euro zonā. Ilgtermiņa bezdarbnieku skaita pieaugums pat diezgan sekmīgas ekonomikas valstīs liecina par to, ka bezdarbs kļūst strukturāls.

Jāturpina reformas, ar kurām atbalsta labi funkcionējošu darba tirgu

Vairākas dalībvalstis ir īstenojušas reformas saskaņā ar saviem konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem (KVAI). Pozitīvā ietekme ir redzama, piemēram, pēc tā, ka palielinās ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis. Lai veicinātu izaugsmi un radītu labvēlīgu vidi kvalitatīvu darbvietu izveidei, tomēr ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi.

Jauniešu bezdarba apkarošanā dalībvalstis ir guvušas panākumus, īstenojot garantiju jauniešiem. Ir vajadzīgi turpmāki centieni, īpašu uzmanību veltot valsts nodarbinātības dienestiem, vajadzībām pielāgotiem aktīva darba tirgus pasākumiem un profesionālās izglītības un apmācības jomai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina labvēlīga vide uzņēmumiem, kas piedāvā mācekļu vietas, tādējādi padarot vieglāku pāreju no izglītības uz nodarbinātību.

Darba ražīgumu palielinās ieguldījumi cilvēkkapitālā ar izglītības un apmācības pasākumu palīdzību

Dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot prasmju piedāvājumu un sekmēt pieaugušo izglītību. Vairākas dalībvalstis veica pasākumus, lai uzlabotu pamata, vidējās un augstākās izglītības sistēmu, savukārt citas pievērsās vispārējai izglītības stratēģijai. Ņemot vērā to, ka strauji mainās prasības attiecībā uz prasmēm, dalībvalstīm jāturpina īstenot reformas profesionālās izglītības un apmācības (PIA) sistēmā, lai uzlabotu darba ņēmēju ražīgumu.

Nodokļu un pabalstu sistēmām ir jāatbalsta darbavietu izveide

Bezdarbnieku pabalstu sistēmas būtu labāk jāpiesaista aktivizācijas un atbalsta pasākumiem un ir vajadzīga turpmāka rīcība, lai palielinātu ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū. Dalībvalstīm ir jāturpina uzlabot vai dažkārt jāpastiprina pasākumi, ar kuru palīdzību var novērst segmentētu darba tirgu, vienkāršojot tiesību aktus nodarbinātības jomā.

Ir uzsāktas dažas nodokļu sistēmas reformas, lai mazinātu demotivāciju pieteikties darbā un vienlaikus samazinātu darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem ar nolūku motivēt uzņēmumus (atkal) pieņemt darbā jauniešus un ilglaicīgus bezdarbniekus. Vairākas dalībvalstis ir izskatījušas algu noteikšanas mehānismus, lai veicinātu produktivitātei atbilstošu algu attīstību un atbalstītu mājsaimniecību izmantojamos ienākumus, īpašu uzmanību pievēršot minimālajām darba algām. Dažas dalībvalstis ir izpētījušas iespējas darbavietu radīšanā, izmantojot (pagaidu) darbu, kā arī algas vai sociālo ieguldījumu subsīdijas, kas paredzētas jaunajām darbavietām.

Sociālās aizsardzības sistēmu modernizācija

Ir veiktas sociālās aizsardzības sistēmu reformas. Palielināts pensionēšanās vecums un samazinātas pensionēšanās vecuma atšķirības. Dalībvalstis paver iespējas, lai cilvēki, atliekot pensionēšanās laiku, varētu pagarināt savu darba mūžu un uzlabot savas pensiju tiesības. Sociālās aizsardzības sistēmu reformas aktivizē personas, kas spēj piekļūt darba tirgum, aizsargā tos, kas ir atstumti no darba tirgus, un pasargā personas no riskiem viņu dzīvē.

Dalībvalstis palielina centienus, kas vērsti konkrēti uz tiem cilvēkiem, kuriem ir augstāks nabadzības risks, jo īpaši bērniem un veciem cilvēkiem.

Turklāt veselības aprūpes izdevumu pārskatīšana veicina efektivitāti pilsoņiem un uzlabo ieguldīto līdzekļu atdevi.

1.       DARBA TIRGUS UN SOCIĀLĀS TENDENCES UN PROBLĒMAS EIROPAS SAVIENĪBĀ

Bezdarba līmenis pamazām samazinās, bet ES-28 tas joprojām ir augsts. Lai gan bezdarba līmenis laikposmā no 2004. gada līdz 2008. gadam samazinājās par vairāk nekā 2 procentpunktiem, finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā situācija ir krasi pasliktinājusies (1. attēls). Laikposmā no 2008. gada līdz 2013. gadam bezdarba līmenis (dati koriģēti atbilstoši sezonai) ES-28 palielinājās no 7,0 % līdz 10,8 %. Jaunākie Eurostat dati liecina, ka kopš tā laika bezdarba līmenis ir atkal samazinājies līdz 10,1 % 2014. gada septembrī (EZ-18 11,5 %). Tas ir zemākais līmenis kopš 2012. gada februāra un nav mainījies salīdzinājumā ar 2014. gada augustu. Šis līmenis absolūtajos skaitļos ir 24,6 miljoni bezdarbnieku, kas ir samazinājums no 26,4 miljoniem gadu iepriekš. Raugoties uz norisēm laika gaitā attiecībā uz dažādām darba tirgū pārstāvētām grupām, var konstatēt, ka jauniešu bezdarba līmenis strukturāli ir augstāks par vidējo, un tas ir arī lielākā mērā atkarīgs no ekonomikas attīstības cikla. Strukturāli augstāks bezdarba līmenis ir arī mazkvalificētiem darba ņēmējiem.[2] Gados vecāku darba ņēmēju bezdarba līmenis ir diezgan zems, toties gados vecākiem darba ņēmējiem parasti ir grūtāk atjaunot nodarbinātību pēc tam, kad zaudēts darbs. Kopš 2009. gada vīriešu un sieviešu bezdarba līmenis ir gandrīz vienāds.

1. attēls. Bezdarba līmeņa attīstība laikā no 2004. līdz 2013. gadam ES-28 (gada dati), kopējais bezdarba līmenis, jauniešu, gados vecāku darba ņēmēju, mazkvalificētu darba ņēmēju un sieviešu bezdarba līmenis           

Avots: Eurostat.

Izmaiņas bezdarba līmenī visā ES joprojām ļoti atšķiras, bet šīs atšķirības vairs nepalielinās. 2014. gada septembrī bezdarba līmeņa diapazons bija no 5,0 % Vācijā un 5,1 % Austrijā līdz 24,0 % Spānijā un 26,4 % (jūlijā) Grieķijā. Pēdējā gada laikā bezdarba līmenis samazinājies 21 dalībvalstī, vienā valstī tas palicis nemainīgs, bet sešās dalībvalstīs — palielinājies. Lielākais pazeminājums tika konstatēts Spānijā, Horvātijā, Ungārijā un Portugālē. Bezdarba līmenis vēl vairāk palielinājies sešās dalībvalstīs (Francijā, Itālijā, Lietuvā, Luksemburgā, Austrijā un Somijā).

Joprojām palielinās ilgtermiņa bezdarbs. Laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam bezdarba līmenis ES-28 palielinājās no 3,9 % līdz 5,1 %. Īpaši nelabvēlīga attīstība ir bijusi Grieķijā un Spānijā, mazākā mērā — Kiprā, turpretim trīs Baltijas valstīs ir notikuši būtiski uzlabojumi. Pēdējā gada laikā ilgtermiņa bezdarba līmenis procentuāli no kopējā bezdarba līmeņa ES-28 palielinājās no 45,3 % līdz 48,7 % (EZ-18 47,5 % un 51,5 %).

Vīriešus, jauniešus un mazkvalificētus darba ņēmējus ilgtermiņa bezdarbs skar vairāk nekā citas grupas darba tirgū, un jo īpaši tas skar tos, kam ir aktualitāti zaudējušas profesijas un kas strādā nozarēs, kurās vērojama lejupslīde. Kopējā ekonomikas situācija joprojām ir būtisks faktors, kas nosaka ilgtermiņa bezdarba līmeni un ilgtermiņa bezdarba datu palielināšanos vai samazināšanos, tomēr ir arī konkrētu valstu īpašā situācija — dažās dalībvalstīs (piemēram, Somijā, Nīderlandē un Zviedrijā) ir nodrošināts augsts līmenis pārejai uz nodarbinātību — toties citās (piemēram, Bulgārijā, Grieķijā un Slovākijā) situācija ir pretēja. Kopumā viens no pieciem ilgtermiņa bezdarbniekiem ES nekad nav strādājis, un trīs no četriem — ir jaunieši līdz 35 gadu vecumam; tas rada izstumtības risku.[3]

2. attēls. Ilgtermiņa bezdarba līmenis % no aktīvo iedzīvotāju skaita ES-28 un dalībvalstīs 2010. un 2013. gadā              Avots: Eurostat.

Bezdarba līmenis jauniešu vidū joprojām ir ļoti augsts, bet ir vērojamas pazīmes, kas liecina par uzlabošanos. 2014. gada septembrī bezdarba līmenis jauniešu vidū (no 15 līdz 24 gadiem) ES-28 bija 21,6 %, kas ir par 1,9 procentpunktiem mazāks nekā gadu iepriekš. Starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības — sākot no 7,6 % Vācijā un 9,1 % Austrijā līdz 50,7 % (2014. gada jūlijs) Grieķijā un 53,7 % Spānijā. Pagaidām šīs atšķirības vairs nepalielinās, bet tās joprojām ir lielas.

To jauniešu īpatsvars (15-24 gadi), kas nav iesaistīti nodarbinātībā, izglītībā vai apmācībā (NEET) joprojām ir augsts, lai gan gandrīz 70 % jauniešu ES 2014. gada pirmajā ceturksnī mācījās kādā izglītības iestādē. NEET rādītāji daudzās dalībvalstīs ir ievērojami augstāki par zemāko līmeni, kas reģistrēts kopš 2008. gada, un joprojām ir tuvu augstākajai robežai. Jo īpaši tas attiecas uz dažām dalībvalstīm, piemēram, Bulgāriju, Kipru, Grieķiju, Spāniju, Horvātiju, Itāliju un Rumāniju, kurās šie rādītāji ir visaugstākie. Diezgan zemi rādītāji (un tie turpina uzlaboties) ir Austrijā, Vācijā, Dānijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Zviedrijā. Lielākajā daļā dalībvalstu šīs līmenis 2013. gadā saglabājās virs 10 %. NEET rādītāji sievietēm ir nedaudz augstāki nekā vīriešiem: 2013. gadā šie rādītāji attiecīgi bija 13,2% un 12,7 % (kopā 13,0 %). NEET fenomens galvenokārt ir saistīts ar bezdarba līmeņa pieaugumu jauniešu vidū, kā arī ar to, ka ir palielinājies neaktīvo jauniešu skaits, kuri nav iesaistīti ne izglītībā, ne apmācībā. Dažās dalībvalstīs (Bulgārija, Rumānija un Itālija) neaktīvo jauniešu skaits NEET rādītājos pārsniedz 10 %.

Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmenis pakāpeniski samazinās, virzoties uz mērķi līdz 2020. gadam skolu pametušo audzēkņu skaitu samazināt līdz mazāk nekā 10 %. 2013. gadā priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas (PMP) proporcija bija 12,0 % — tas ir mazāk, salīdzinot ar 12,7 % iepriekšējā gadā, un tas vairāk skāra zēnus (13,6 %) nekā meitenes (10,2 %). Tomēr PMP joprojām ir nopietna problēma, jo tā skar aptuveni 5 miljonus cilvēku, no kuriem vairāk nekā 40 % ir bez darba. 2013. gadā 18 dalībvalstīs šis rādītājs bija zemāks par 10 % mērķi, kas ir noteikts stratēģijā "Eiropa 2020". Visaugstākais PMP līmenis (virs 20 %) bija Spānijā un Maltā.

Eiropā ir panākts labs progress virzībā uz to, lai sasniegtu mērķi, proti, lai 2020. gadā vismaz 40 % ES iedzīvotāju būtu augstākā vai tai līdzvērtīga izglītība. 2013. gadā augstākā izglītība bija 36,9 %, kas ir par 1,2 procentpunktiem augstāks rādītājs nekā iepriekšējā gadā. Augstākie rādītāji (virs 50 %) ir Īrijai, Lietuvai un Luksemburgai. Visā ES vairāk sieviešu (39,9 %) nekā vīriešu (31,5 %) pabeidz augstāko izglītību.

3. attēls. NEET rādītāji ES-28 valstīs un dalībvalstīs 2014. gada otrajā ceturksnī un vislielākie un vismazākie rādītāji kopš 2008. gada

Avots: Eurostat (DSA; dati nav koriģēti atbilstoši sezonai, 4 ceturkšņu vidējie rādītāji (līdz 2014. gada 2. ceturksnim), EMPL ĢD aprēķini).

Ekonomiski aktīva darbaspēka līmeni lielākajā daļā dalībvalstu krīze nav ietekmējusi, kas galvenokārt skaidrojams ar to, ka palielinās ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis vecāka gadagājuma darba ņēmēju (vecumā no 55 līdz 64 gadiem) un sieviešu vidū. Laikposmā no 2008. gada (1. ceturkšņa) līdz 2014. gada (1. ceturksnim) ES-28 ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis attiecībā uz iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem palielinājās no 70,3 % līdz 72,0 %, lai gan starp valstīm pastāvēja ievērojamas atšķirības. Ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis visvairāk palielinājās Čehijā, Ungārijā, Lietuvā, Luksemburgā, Maltā un Polijā, savukārt visvairāk tas pazeminājās Dānijā (izejot no ļoti augsta ekonomiski aktīva nodarbinātības līmeņa) un Īrijā. Lai gan ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis sieviešu vidū laika gaitā ir paaugstinājies, joprojām pastāv ievērojama atšķirība salīdzinājumā ar ekonomiski aktīva darbaspēka līmeni vīriešu vidū: 11,7 procentpunkti 2014. gada pirmajā ceturksnī (attiecīgie rādītāji vīriešiem bija 77,9 %, savukārt sievietēm — 66,2 %). Īpaši izteiktas atšķirības ekonomiski aktīva darbaspēka līmenī starp sievietēm un vīriešiem ir Grieķijā un Itālijā. Dažās citās valstīs, tādās kā Austrija, Vācija un Nīderlande, ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis sieviešu vidū ir augsts, un tajās plaši izplatīta ir nepilnas slodzes nodarbinātība sievietēm.

Nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā joprojām uzrāda negatīvu tendenci, un šai tendencei būtu ievērojami jāmainās, lai sasniegtu stratēģijā "Eiropa 2020" izvirzīto pamatmērķi, proti, 75 % nodarbinātību vīriešiem un sievietēm vecumā no 20 līdz 64 gadiem. Kopš krīzes sākuma nodarbinātības līmenis ES-28 ir samazinājies par gandrīz 1,5 procentpunktiem, no augstākā rādītāja 2008. gadā līdz 68,4 % 2014. gada pirmajā ceturksnī. Dalībvalstīs attīstība ir bijusi diezgan atšķirīga (4. attēls). Laikposmā no 2008. gada pirmā ceturkšņa līdz 2013. gada pirmajam ceturksnim nodarbinātības pieaugums bija īpaši negatīvs vairākās Dienvideiropas valstīs, Baltijas valstīs, Bulgārijā un Īrijā. Ļoti liels pieaugums tika konstatēts Luksemburgā un Maltā un mazākā mērā Vācijā. Pēdējā gadā attīstība ir bijusi mērenāka, nodarbinātībai palielinoties arī vairākās valstīs, kurās iepriekšējos gados bija slikti rādītāji.

Nodarbinātības attīstība nav bijusi vienmērīga. Lai gan vīriešu nodarbinātības līmenis (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) no 2008. gada pirmā ceturkšņa līdz 2014. gada pirmajam ceturksnim ir samazinājies par vairāk nekā 3 procentpunktiem (no 77,4 % uz 74,0 %), sieviešu nodarbinātības līmenis ir samazinājies tikai nedaudz, un pagājušajā gadā tas pat nedaudz palielinājās (par 0,8 %). Būtisks nodarbinātības pieaugums ir reģistrēts attiecībā uz gados vecākiem darba ņēmējiem (nodarbinātības līmenis kopš 2008. gada pirmā ceturkšņa ir palielinājies par 6,2 procentpunktiem, 2014. gada sākumā sasniedzot 50,9 %, ar ievērojamu pieaugumu Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Ungārijā, Nīderlandē un Polijā) un jo īpaši vecāka gadagājuma sievietēm (8,4 procentpunkti). Kas attiecas uz izglītības līmeni, nodarbinātības līmenis visvairāk ir samazinājies darba ņēmējiem ar zemu kvalifikāciju, savukārt vismazāk — personām ar vidēju un augstu izglītības līmeni. Trešo valstu valstspiederīgo nodarbinātības līmenis (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) ES-28 samazinājās no 62,4 % 2008. gada pirmajā ceturksnī uz 55,4 % 2014. gada pirmajā ceturksnī. Attiecībā uz nodarbinātības tendencēm pa nozarēm, pakalpojumu nozares īpatsvars turpina pieaugt, nelabvēlīgi ietekmējot nodarbinātību gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā. Pašlaik sadalījums ir aptuveni 72,5 %, 22,5 % un 5 %. Lai gan pēdējos krīzes gados ir bijusi vērojama nelabvēlīga ietekme uz pastāvīgu nodarbinātību, galvenās ekonomikas korekcijas tika veiktas galvenokārt attiecībā uz pagaidu darbavietām (līgumu nepagarināšana). Visbeidzot, no 2008. gada pirmā ceturkšņa līdz 2014. gada pirmajam ceturksnim pilna laika nodarbinātība ir samazinājusies par aptuveni 8,1 miljonu. Turpretim nepilnas slodzes nodarbinātība pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi palielinājusies — kopš 2008. gada pirmā ceturkšņa par 4 miljoniem.

4. attēls. Nodarbinātības pieaugums (nodarbināto personu skaits vecumā no 20 līdz 64 gadiem) kopš 2008. gada 1. ceturkšņa, pa dalībvalstīm Avots: Eurostat, EMPL ĢD aprēķini.

Nodarbinātības līmenis turpmāk, visticamāk, nedaudz uzlabosies, galvenokārt pateicoties gaidāmajam IKP pieaugumam. Dažādas attīstības tendences vidējā termiņā radīs turpmāku darbavietu skaita pieaugumu, jo īpaši konkrētās nozarēs[4]. Tehnoloģiju attīstība ļaus radīt darbavietas IKT nozarē (paredzēts, ka līdz 2015. gadam būs 900,000 IKT speciālistu vakances), savukārt novecošanas dēļ, neraugoties uz pašreizējiem un turpmākiem veselības aprūpes budžeta ierobežojumiem, vidējā termiņā varētu palielināties pieprasījums pēc veselības aprūpes darbiniekiem un veselības pakalpojumiem. Turklāt videi draudzīgāka ekonomika var radīt videi draudzīgu darbavietu skaita pieaugumu[5]. Citās no augstām tehnoloģijām atkarīgās nozarēs, piemēram, transporta nozarē, būs nepieciešams pieņemt darbā lielu skaitu strādnieku ar vidēju vai augstu kvalifikāciju, lai varētu pielāgoties izaugsmei aviācijas un pasažieru transporta nozarē un lai varētu aizstāt lielo skaitu vecāka gadagājuma darbinieku, kuri, kā sagaidāms, līdz 2020. gadam būs aizgājuši no darba transporta nozarē.

Mazie un vidējie uzņēmumi tradicionāli tiek uzskatīti par nodarbinātības pieauguma dzinējspēku, un daži pētījumi liecina, ka laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam 85 % jauno darbavietu Eiropas Savienībā radīja MVU. Turpretim no 2010. līdz 2013. gadam nodarbinātība MVU Eiropas Savienībā samazinājās par 0,5 %. Neņemot vērā būvniecības nozari, kurā 2008. gadā bija nodarbināts viens no septiņiem MVU darbiniekiem, nodarbinātība nedaudz pieauga par 0,3 %, taču tas ir ļoti niecīgs pieaugums salīdzinājumā ar 2 % lielajos uzņēmumos.

Līdz šim daudzās dalībvalstīs nefinanšu sektoram kredīta pieejamība joprojām ir vāja, kas izskaidrojams gan ar piedāvājuma, gan pieprasījuma faktoriem, kā arī ar nozares pārstrukturēšanu un aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanu pēc finanšu krīzes. Turklāt, neraugoties uz nesenajiem ECB pasākumiem, bankas aizdevumu procentu likmes nestabilajās dalībvalstīs joprojām ir augstas, kas galvenokārt skar MVU. Ierobežota piekļuve finansējumam var arī ierobežot jaundibināto uzņēmumu skaitu; tas rada bažas, jo starp MVU, jaunie uzņēmumi veido lielāko daļu no neto nodarbinātības pieauguma. Dinamisma trūkums MVU nodarbinātībā kopš 2010. gada norāda uz potenciālo piemērotu finanšu nozares problēmu risinājumu ietekmi uz nodarbinātību. Noteikumi, kas atbalsta jaunu uzņēmumu izveidi, būtiski ietekmē arī nodarbinātību.

Vairākās dalībvalstīs darba tirgus joprojām ir ļoti segmentēts. Jauniešu nodarbinātībai ir raksturīgs liels pagaidu un nepilnas slodzes darba īpatsvars, kas 2014. gada pirmajā ceturksnī attiecīgi bija 42,4 % un 31,9 % (no kopējās nodarbinātības). Salīdzinājumam, no kopējā strādājošo iedzīvotāju skaita pagaidu un nepilnas slodzes darba īpatsvars bija daudz zemāks — attiecīgi aptuveni 13 % un 19 %. Nepilnas slodzes darbu pārsvarā veic sievietes. 2014. gada pirmajā ceturksnī nepilnas slodzes darbu strādāja 32 % sieviešu un 8,3 % vīriešu, un Austrijā, Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē vairāk nekā 40 % sieviešu strādāja nepilnas slodzes darbu. Pašreizējā makroekonomiskajā kontekstā pagaidu un nepilnas slodzes darbs, kas zināmā mērā nav brīvprātīga izvēle[6], var sekmēt darbavietu radīšanu un vidējā termiņā vai ilgtermiņā var būt par atspēriena punktu, lai pēc tam varētu noslēgt pastāvīgus darba līgumus un/vai pilna darba laika līgumus (piemēram, jauniešiem). To, ka pastāv segmentācija, apliecina arī pastāvīgās atšķirības atalgojumā vīriešiem un sievietēm un ierobežotās iespējas līguma formas ar zemu aizsardzību aizstāt ar līguma formām ar augstu aizsardzību.

Vairākās dalībvalstīs atbilstība starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū ir pasliktinājusies. Lai gan pēdējos dažos gados brīvo darbvietu skaits vidēji bija relatīvi stabils, bija vērojams bezdarba līmeņa pieaugums, kas liecina par atbilstības starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū pasliktināšanos. Saskaņā ar Beveridža līkni (5. attēlā) strukturālais bezdarbs kopš aptuveni 2011. gada vidus arvien pieaug[7]. Raugoties uz norisēm dalībvalstīs, atbilstība starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū ir pasliktinājusies lielākajā daļā dalībvalstu, izņemot vienīgi Vāciju. Šo vispārējo stagnāciju galvenokārt nosaka negatīvi darbaspēka pieprasījuma satricinājumi, kā arī aizvien pieaugoša prasmju neatbilstība[8], kas norāda uz to, ka iespēju trūkums darba tirgū apvienojumā ar ekonomikas krīzi rada histerēzi, kas jāneitralizē, veicot ieguldījumus cilvēkkapitālā un efektīvāk nodrošinot prasmju atbilstību.

5. attēls. Beveridža līkne ES–28 (2008Q1–2014Q1)

Avots: Eurostat. Piezīme: uz vertikālās ass ir attēlots “darbaspēka trūkuma rādītājs”, kuru nosaka, izmantojot ES uzņēmējdarbības apskata rezultātus (% ražošanas uzņēmumu norāda, ka darbaspēka trūkums ir ražošanu ierobežojošs faktors); UR nozīmē unemployment rate jeb “bezdarba līmenis”.

Aizvien lielāks skaits bezdarbnieku krīzes laikā, arvien lielāks ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars un no tā izrietošā brīvo darbvietu piedāvājuma un pieprasījuma atbilstības samazināšanās apgrūtina aktīva darba tirgus politikas īstenošanu un rada problēmas valstu nodarbinātības dienestiem.

Darbaspēka mobilitāte Eiropas Savienībā varētu būt plašāka, jo īpaši attiecībā pret kopējo ES darba tirgus lielumu. Kamēr viens no četriem ES iedzīvotājiem apgalvo, ka apsver iespēju turpmākajos desmit gados strādāt citā ES valstī, līdz 2013. gadam tikai 3,3 % no ekonomiski aktīvajiem ES iedzīvotājiem uzturējās citā dalībvalstī. Tomēr atšķirības starp valstīm ir diezgan ievērojamas (6. attēls). Ņemot vērā būtiski atšķirīgo bezdarba līmeni dažādās ES dalībvalstīs, arvien lielāks to personu skaits, kuras vēlas pārvietoties, kopš 2011. gada ir daļēji palielinājis mobilitāti, taču tikai nelielā mērā un ne tik daudz, cik būtu nepieciešams, lai reāli līdzsvarotu milzīgās atšķirības, kādas vērojamas ES valstu darba tirgos[9].

6. attēls. Mobilitātes līmenis pa dalībvalstīm pēc uzturēšanas gadu skaita (2013)

Avots: EMPL ĢD dokuments "Key Features". Piezīmes: mobilitātes līmenis ir to darbspējīgo iedzīvotāju skaits, kuri 2013. gadā dzīvoja citā dalībvalstī, izteikts procentos no darbspējīgo iedzīvotāju skaita pilsonības valstī. Dati par Slovēniju un Maltu ir pārāk nenozīmīgi, lai būtu ticami. Dati par Dāniju, Igauniju, Kipru, Luksemburgu, Somiju un Zviedriju nav ticami nelielās atlases grupas dēļ.

Prasmju piedāvājums jāturpina uzlabot. Vairāku tendenču, jo īpaši globalizācijas un (uz prasmēm balstīto) tehnoloģiju radīto pārmaiņu, rezultātā pakāpeniski ir mainījies relatīvais pieprasījums pēc dažāda līmeņa prasmēm. Tāpat ir arī mainījies dažāda veida prasmju relatīvais nozīmīgums, jo aizvien lielākā skaitā profesiju arvien nozīmīgākas ir gan informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, gan sociālās prasmes, piemēram, saziņas prasmes.

Lai arī laika gaitā vidējais izglītības līmenis ir uzlabojies, darbinieku prasmes neatbilst prasmju pieprasījumam. Mainoties prasmju relatīvajam pieprasījumam un piedāvājumam, augsti kvalificētiem darba ņēmējiem paveras lielākas izredzes atrast darbu nekā darba ņēmējiem ar vidēju un zemu kvalifikāciju. Darba tirgus prognozes liecina, ka šī tendence saglabāsies arī turpmākajos gados[10].

Eiropas izaugsmes potenciālu apdraud ES prasmju bāzes strukturālās nepilnības. Saskaņā ar jaunākajiem datiem[11] aptuveni 20 % darbspējīgā vecuma iedzīvotāju ir ļoti zema kvalifikācija, bet nedaudzās valstīs (Spānijā un Itālijā) šis procentuālais īpatsvars ir vēl lielāks. Tikai dažās valstīs (Igaunijā, Somijā, Nīderlandē un Zviedrijā) ir liels ļoti augsti kvalificētu darbinieku skaits, un situācija lielākajā daļā Eiropas valstu ne tuvu nav tāda, kā situācija ārpus Eiropas esošajās valstīs, kurām ir visaugstākie rādītāji (piemēram, Japāna vai Austrālija). Dati par valstu izdevumiem pierāda arvien nepietiekamos ieguldījumus cilvēkkapitālā. Eiropa neveic efektīvus ieguldījumus izglītībā un prasmju apguvē, un tas savukārt apdraud tās konkurētspēju vidējā termiņā un tās darbaspēka izredzes atrast darbu. 19 dalībvalstis ir samazinājušas izglītībai atvēlētos izdevumus absolūtā izteiksmē, un 14 dalībvalstis ir samazinājušas IKP relatīvo daļu, ko tās iegulda izglītībā.

Atalgojuma dinamikā nupat sāk iezīmēties nepieciešamais līdzsvars. Pirms krīzes vairākās dalībvalstīs, galvenokārt Latvijā un Rumānijā, bet mazākā mērā Igaunijā, Lietuvā, Bulgārijā un Īrijā, sāka ievērojami palielināties darbaspēka vienības nominālās izmaksas (7. attēls). Krīzes ietekmē darbaspēka vienības nominālo izmaksu attīstība šajās valstīs, izņemot Bulgāriju, kopš 2009. gada ir bijusi daudz mērenāka, Īrijā, Lietuvā un Latvijā tā ir bijusi negatīva, bet Rumānijā – tikai nedaudz virs nulles. Pēc krīzes darbaspēka vienības nominālās izmaksas samazinājās arī Grieķijā un Spānijā, lai gan pirmskrīzes gados tās pieauga. Citādu modeli demonstrē Vācija, kura bija vienīgā dalībvalsts, kurā darbaspēka vienības nominālās izmaksas pirms krīzes (pavisam nedaudz) samazinājās, bet pēdējos gados pieaug. Darbaspēka vienības nominālo izmaksu mērena attīstība (kas bija spēcīgāka pirmskrīzes posmā) bija īpaši vērojama Beļģijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Austrijā un Somijā. Tendenču maiņu “grūtībās nonākušajās” dalībvalstīs, no vienas puses, un valstīs ar budžeta pārpalikumu, no otras puses, ir sekmējusi ārējā līdzsvarošana, kas jo īpaši bija vajadzīga eurozonā. Ir svarīgi, lai atalgojuma pozitīva dinamika arī turpmāk notiktu atbilstoši vajadzībai koriģēt ārējo nelīdzsvarotību un samazināt bezdarba līmeni, bet ilgtermiņā nodrošināt produktivitātes atbilstību. Ja šī tendence saglabāsies, pēdējā laikā vērojamais algu pieaugums valstīs ar budžeta pārpalikumu var nostiprināt vispārējo kopējo pieprasījumu[12].

7. attēls. Darbaspēka vienības nominālo izmaksu dinamika ES–28, vidējās ikgadējās izmaiņas (2003–2008, 2009–2013)               

Avots: Eurostat, EMPL ĢD aprēķini.

Darbaspēka vienības izmaksu samazināšanās un algu mērenība tikai lēnām un nepilnīgi ir iekļāvusies cenu attīstībā. Šo nepilnīgo iekļaušanos var daļēji skaidrot ar vienlaicīgu netiešo nodokļu un administratīvi regulēto cenu straujo pieaugumu fiskālās konsolidācijas dēļ[13]. Ņemot vērā cenu stagnāciju, darbaspēka vienības nominālās izmaksas samazinājums ir izraisījis darbaspēka ienākumu daļas sarukumu vairākās dalībvalstīs, jo īpaši Grieķijā, Spānijā, Īrijā un Portugālē. No tā izrietošajam peļņas daļas pieaugumam (pagaidām) neseko ieguldījumu apjoma pieaugums.

Nodokļu slogs daudzās dalībvalstīs joprojām ir augsts. Augsts un dažos gadījumos arvien pieaugošs nodokļu slogs jo īpaši zemu atalgotiem darba ņēmējiem un otrajiem pelnītājiem daudzās dalībvalstīs joprojām ir ievērojama problēma. Piemēram, zemu atalgotiem darba ņēmējiem (67 % no vidējās algas) pēc nodokļu sloga samazināšanās lielākajā daļā valstu laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam turpmākajos trijos gados gandrīz visās dalībvalstīs nodokļu slogs palielinājās. 2013. gadā tas svārstījās līdz 20 % Maltā (2012. gadā) un Īrijā, bet Beļģijā, Vācijā, Francijā un Ungārijā pārsniedza 45 %.

Kopējā nodokļu sloga izmaiņas galvenokārt ir saistītas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas 15 no 21 ES dalībvalsts palielinājās (8. attēls). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa palielinājums (vismaz šim konkrētajam mājsaimniecību veidam un 67% apmērā no vidējās algas) īpaši nozīmīgs bija Portugālē un Ungārijā, savukārt Lielbritānijā un Grieķijā tas diezgan ievērojami samazinājās. Ja pie iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieskaita darba ņēmēju veiktās sociālā nodrošinājuma iemaksas, nodokļu slogs darba ņēmējiem palielinājās 10 dalībvalstīs, savukārt darba devējiem nodokļa sloga palielinājums bija vērojams tikai 3 dalībvalstīs. Kopumā darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas vairumā dalībvalstu, izņemot dažas, lielākā vai mazākā mērā ir palikušas nemainīgas. Salīdzinoši liels nodokļu slogs bija Polijā un Slovākijā, bet Francijā tas diezgan ievērojami saruka.

8. attēls. Kopējā nodokļu sloga izmaiņas (2011–2013) pa komponentiem (67 % no vidējās algas, neprecēta persona, bez bērniem)

Avots: Eiropas Komisijas un ESAO nodokļu un pabalstu datubāze. Piezīme: trūkst datu par valstīm, kas nav ESAO dalībvalstis (Bulgārija, Kipra, Horvātija, Latvija, Lietuva, Malta un Rumānija).

Dažās valstīs problēma ir cīņa pret nedeklarētu darbu. Nedeklarēts darbs aptver dažādas darbības, sākot no nedeklarēta darba oficiālā uzņēmumā līdz nelikumīgai nodarbinātībai, ko veic pašnodarbinātie, izņemot tos, kas saistīti ar nelikumīgām precēm vai pakalpojumiem. Nedeklarēts darbs rada vairākas negatīvas sekas. No makroekonomikas viedokļa tas samazina nodokļu ieņēmumus (ko iegūst no ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa) un grauj sociālā nodrošinājuma sistēmas finansēšanu. No mikroekonomikas viedokļa nedeklarētam darbam un citiem netipiskiem nodarbinātības veidiem, piemēram, fiktīvai pašnodarbinātībai, ir tendence kropļot godīgu konkurenci starp uzņēmumiem, radot pamatu sociālajam dempingam, kas traucē radīt pastāvīgu darbu ar pilnu sociālo aizsardzību. Tāpat arī nedeklarēts darbs ir iemesls ražošanas neefektivitātei, jo oficiāli nereģistrēti uzņēmumi parasti izvairās no oficiālu pakalpojumu un ieguldījumu (piemēram, kredītu) izmantošanas, un nenotiek to izaugsme. Lai gan pilnībā uzticami dati par ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apjomiem nav viegli pieejami, aptuvenie dati liecina, ka šis jautājums dažās dalībvalstīs ir problēma[14]. Turklāt nedeklarētā darba apjoms varētu pieaugt vairāku dažās dalībvalstīs novērojamo sociāli ekonomisko tendenču, piemēram, ekonomikas internacionalizācijas un sektoru pārdales, tradicionālo darba veidu samazināšanas un sociālo problēmu dēļ.

Kamēr ekonomikas attīstība kopumā dažādos veidos ietekmē dažādas iedzīvotāju grupas, nevienlīdzības līmenis daudzās dalībvalstīs palielinājās. Lai gan caurmērā attiecība S80/S20[15] laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam Eiropas Savienībā saglabājās nemainīga, pastāv lielas atšķirības un – attiecībā uz nevienlīdzību – atšķirības starp dalībvalstīm aizvien palielinās (9. attēls). Nevienlīdzība ir palielinājusies vairumā dienvidu dalībvalstu (Spānijā, Grieķijā, Itālijā un Kiprā), kā arī Horvātijā, Igaunijā, Dānijā un Ungārijā, bet mazākā mērā Īrijā un Austrijā. Nevienlīdzība, lai gan pēdējā laikā samazinājusies, joprojām ir īpaša problēma Bulgārijā, Grieķijā, Latvijā, Rumānijā, Spānijā un Lietuvā (sk. arī V attēlu 3. nodaļā).

9. attēls. Nevienlīdzība ienākumu sadalē (S80/S20; ienākumu kvintiles attiecība) (2008-2012)

Avots: Eurostat, EU-SILC, 2013., attiecas uz 2012. ienākumu gadu. Piezīme: * — 2011. gada dati (attiecībā uz Beļģiju, Vāciju, Īriju, Grieķiju, Franciju, Horvātiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Portugāli, Rumāniju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti trūkst datu par 2012. gadu).

Nabadzības riska slieksnis un sociālās atstumtības līmenis (AROPE) ir ievērojami palielinājušies, un atšķirības starp dalībvalstīm arvien pieaug. Laikposmā no krīzes sākuma 2008. gadā līdz 2012. gadam to Eiropas iedzīvotāju skaits, kurus apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība, palielinājās par 8,7 miljoniem (izņemot Horvātiju) un 2012. gadā sasniedza 25,1 % no ES-28 valstu iedzīvotāju skaita (10. attēls).

10. attēls. Nabadzības vai sociālās atstumtības apdraudēto cilvēku skaita dinamika (AROPE) (2008–2012)        Avots: Eurostat, EU-SILC, 2013., attiecas uz 2012. ienākumu gadu. Piezīme: * — 2011. gada dati (attiecībā uz Beļģiju, Vāciju, Īriju, Grieķiju, Franciju, Horvātiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Portugāli, Rumāniju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti trūkst datu par 2012. gadu).

Nabadzības līmeņa dinamika būtiski atšķiras pa vecuma grupām. Kopumā krīze visvairāk skāra darbspējīgā vecuma iedzīvotājus (11. attēls, arī IV attēls 3. nodaļā), jo galvenokārt pieauga bezdarba līmenis vai samazinājās nodarbināto personu skaits mājsaimniecībās un palielinājās nodarbināto personu nabadzība. 2012. gadā ES–28 valstīs aptuveni 50 miljoniem darbspējīgā vecuma iedzīvotāju ienākumi nesasniedza 60 % no valsts vidējā ekvivalentā ienākuma līmeņa; 31,8 miljoni iedzīvotāju bija ļoti slikti materiāli nodrošināti (2013. gadā – 31,5 miljoni). 2012. gadā 10,9 % iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 59 gadiem dzīvoja mājsaimniecībās, kurās visi tās darbspējīgie locekļi bija bez darba.

11. attēls. Nabadzības vai sociālās atstumtības apdraudēto cilvēku skaita dinamika (AROPE) kopš 2005. gada ES–28 valstīs, kopā, bērnu, darbspējīgā vecuma iedzīvotāju un vecu cilvēku vidū     

Avots: Eurostat, EU-SILC. Piezīme. ES-27 vidējie rādītāji par 2005. līdz 2009. gadu; ES-28 vidējie rādītāji par 2010. līdz 2012. gadu. Trūkst SILC datu par 2013. gadu.

Mazāk tas attiecas uz veciem cilvēkiem (65+), jo risks, ka viņus varētu skart nabadzība vai sociālā atstumtība, vairumā dalībvalstu ir samazinājies, bet vecāka gadagājuma sievietes nabadzība skar lielākā mērā nekā vecāka gadagājuma vīriešus. Tomēr šie relatīvie rādītāju uzlabojumi var neatspoguļot vecāka gadagājuma cilvēku reālo ienākumu izmaiņas, bet gan galvenokārt to, ka pensiju apmērs kopumā nav mainījies, savukārt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits ir apstājies vai samazinājies.

Kopš 2008. gada arvien biežāk nabadzība vai sociālā atstumtība skar bērnus, jo ir pasliktinājusies situācija, kādā nonākuši viņu (galvenokārt darbaspējīgā vecuma) vecāki. Salīdzinājumā ar 2008. gadu tas noticis vairāk nekā 20 dalībvalstīs, turklāt mājsaimniecības, kurās ir viens no vecākiem, nabadzība un sociālā atstumtība (ES–28 valstīs: 47,8 % 2012. gadā) apdraud divas reizes vairāk nekā ģimenes, kurās ir divi pieaugušie (24,4 %). Ievērojami lielāks nabadzības risks ģimenēs, kurās bērnus audzina tikai viens no vecākiem, ir konstatēts visās dalībvalstīs un svārstās no 35 % Slovēnijā, Somijā un Dānijā līdz 78 % Bulgārijā. Tāpat arī ģimenēs ar trim vai vairāk bērniem ir ievērojami augstāks nabadzības vai sociālās atstumtības risks (ES–28 valstīs: 30,9 %) nekā iedzīvotājiem kopumā. Krīzes laikā darba tirgus apstākļu pasliktināšanās tiešāk ir skārusi darbaspējīgā vecuma vīriešus. Tomēr sievietes (pastāvīgas) nabadzības vai atstumtības riskam ir pakļautas lielākā mērā nekā vīrieši, un tas ir saistīts ar aprūpes periodiem, kad sievietes (brīvprātīgi vai nebrīvprātīgi) nestrādā algotu darbu un strādā nepilnas slodzes darbu.

Nabadzības un sociālās atstumtības risks 2012. gadā trešo valstu valstspiederīgo vidū (vecumā no 18 līdz 64 gadiem) bija daudz augstāks (48,9 %) nekā valstspiederīgo vidū (24,3 %), kas laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam bija palielinājums par vairāk nekā 3 procentpunktiem.

Vidēji ES mājsaimniecību reālais bruto izmantojamais ienākums (GDHI) faktiskajā izteiksmē līdz 2013. gada beigām uzlabojās pēc tam, kad tas gandrīz četrus gadus nepārtraukti bija samazinājies (sīkāks izklāsts par mājsaimniecību reālā bruto izmantojamā ienākuma dinamiku arī 3. nodaļā). Tas notika, pateicoties strauji augošajiem tirgus ienākumiem (darba ņēmēju atalgojums, pašnodarbināto atalgojums un ienākums no īpašuma), ko papildināja labākas sociālās priekšrocības, kas tika piešķirtas mājsaimniecībām[16]. Laiks rādīs, vai 2013. gada veiktie uzlabojumi būs ilgtspējīgi, jo darbvietu radīšana joprojām ir pieticīga, nodokļu atvieglojumu sistēmu ietekme arvien ir vāja un jaunākie 2014. gada dati demonstrē rādītāju pasliktināšanos (12. attēls).

12. attēls. Dažādu elementu ietekme uz mājsaimniecību reālā bruto izmantojamā ienākuma (GDHI) pieaugumu

Avots: Eurostat – nozaru aprēķini.

Tas, kā nodokļu un pabalstu sistēmu izmaiņas ietekmē izmaksu/ieguvumu sadali pēdējos gados, starp valstīm ievērojami atšķīrās.[17] Atkarībā no to shēmas nodokļu un pabalstu sistēmu izmaiņas atšķirīgi ietekmēja mājsaimniecības ar augstiem un zemiem ienākumiem. Dažās valstīs regresīvā ietekme īpaši radīja papildu spiedienu uz zemu ienākumu mājsaimniecību dzīves līmeni. Citām dalībvalstīm, kuras rūpīgāk pievērsās nodokļu un pabalstu sistēmu izmaiņu sadalei, izdevās izvairīties no tā, ka nesamērīgi lielā mērā tiek skartas mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem. Šādas atšķirības izmaksu/ieguvumu sadales ietekmē radās neatkarīgi no atšķirībām korekciju kopējā apjomā.

Kopumā sociālo izdevumu pieauguma līmenis pēc maksimuma sasniegšanas 2009. gadā kopš 2011. gada ir bijis negatīvs. Agrīnā krīzes posmā (līdz 2009. gadam) sociālo izdevumu pieaugumu galvenokārt noteica izdevumi saistībā ar bezdarbu, bet mazākā mērā – arī izdevumi citiem mērķiem (jo īpaši pensijai un veselības aprūpei). Sociālo izdevumu pieaugums palēninājās 2010. gadā, kas skaidrojams ar to, ka tika pārtraukti fiskālo stimulu pasākumi un ka valstīs, kuras bija uz ekonomikas atgūšanās ceļa, pakāpeniski tika pārtraukti automātiskās stabilizācijas pasākumi. Kopš 2011. gada, neraugoties uz ekonomisko un sociālo apstākļu turpmāku pasliktināšanos, samazinājās sociālie izdevumi, kas īpaši saistīti ar pabalstiem natūrā un pakalpojumiem (13. attēls)[18].

13. attēls. Sociālo pabalstu naudā un natūrā ietekme uz reālo valsts sociālo izdevumu pieaugumu ES (2001–2012)

Avots: valstu pārskati, EMPL ĢD aprēķini.

Krīzes rezultātā ir mainījusies arī sociālās aizsardzības izdevumu struktūra. No 2007. līdz 2011. gadam (reālie) sociālās aizsardzības izdevumi uz vienu iedzīvotāju ES–27 valstīs palielinājās par 8 % (14. attēls). Lielākais pieaugums bijis pensiju jomā (vecuma un apgādnieka zaudējuma pabalstu pieaugums veidoja 44 % no kopējā izdevumu pieauguma), kā arī veselības un invaliditātes jomā (32 %). Tādējādi atšķirības starp dalībvalstīm ir ievērojamas – no 2007. līdz 2011. gadam kopējais sociālās aizsardzības izdevumu pieaugums uz vienu iedzīvotāju četrās dalībvalstīs bija mazāks par 5 %, bet septiņās dalībvalstīs pieaugums pārsniedza 15 %.

14. attēls. Sociālās aizsardzības izdevumu izmaiņas uz vienu iedzīvotāju (2007-2011), pēc sociālās aizsardzības funkcijas                Piezīme: ietekme pa funkcijām uz sociālo izdevumu vispārējo pieaugumu (uz vienu iedzīvotāju nemainīgās 2005. gada cenās). Avots: ESSPROS.

Dažās dalībvalstīs zemu atalgotiem iedzīvotājiem, kuri atrodas neaizsargātā situācijā, ir apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība. Kamēr no 2008. līdz 2012. gadam ES–27 valstīs kopumā to zemākā ienākuma iedzīvotāju īpatsvars, kuri ziņoja par apgrūtinātu veselības aprūpes pieejamību, palielinājās pavisam mēreni, ievērojams pieaugums tika reģistrēts tādās valstīs kā Somija, Portugāle un Grieķija (15. attēls). Tika ziņots, ka 2012. gadā Latvijā, Bulgārijā un Rumānijā bija visvairāk iedzīvotāju, kuriem bija ievērojami apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība. Kamēr lielākais samazinājums bija vērojams Bulgārijā (no 2008. līdz 2012. gadam – par 11,4 procentpunktiem), to iedzīvotāju īpatsvars, kuriem bija ievērojami apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība, 2012. gadā saglabājās ievērojams (16,9 %).

15. attēls. Ievērojami apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība, zemākā ienākumu kvintile (2008-2012)

Avots: Eurostat EU-SILC, 2012. Piezīme: ievērojami apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība: pārāk dārgi, pārāk tālu vai gaidīšanas rindā. * — 2011. gada dati (attiecībā uz Beļģiju, Īriju, Luksemburgu un Austriju trūkst datu par 2012. gadu; attiecībā uz Horvātiju un ES–28 valstīm trūkst datu par 2008. gadu).

2.            NODARBINĀTĪBAS PAMATNOSTĀDŅU ĪSTENOŠANA: NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLĀS POLITIKAS REFORMAS

Šajā nodaļā[19] sniegts pārskats par reformām un pasākumiem, kurus dalībvalstis īstenojušas pēdējo 12 mēnešu laikā. Nodarbinātības pamatnostādnes[20] sniedz stabilas politiskās norādes dalībvalstīm par to, kā reaģēt uz problēmām nodarbinātības un sociālajā jomā, ņemot vērā pašreizējo situāciju un ar mērķi sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus (minēti 1. nodaļā). 2014. gada izaugsmes pētījumā norādītas prioritātes un sniegtas politiskās norādes dalībvalstīm, kuras iesniedz savas valsts reformu programmas 2014. gada Eiropas pusgada ietvaros. Valstu reformu programmas tika attiecīgi izskatītas, un Padome, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem, nāca klajā ar konkrētām dalībvalstīm adresētiem ieteikumiem. Nodarbinātības komiteja un Sociālās aizsardzības komiteja izskata dalībvalstu rezultātus un uzrauga progresu saistībā ar reaģēšanu uz aktuālajām problēmām, izmantojot Nodarbinātības pārraudzības instrumentu (EPM) un Sociālās aizsardzības pārraudzības instrumentu (SAPI). Turpmākās politikas reformas tiks novērtētas 2015. gada Eiropas pusgada ietvaros.

Eiropas Sociālais fonds atbalsta centienus sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, veicot pasākumus, lai cīnītos pret bezdarbu, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem, piedāvājot prakses un mācekļu vietas nolūkā pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju, atbalstot izglītības pasākumus nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, kā arī veicinot administratīvo spēju uzlabošanu. ESF un citiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem cieši ievērojot stratēģijas “Eiropa 2020” politikas prioritātes un esot orientētiem uz rezultātiem, to loma kā stratēģijas finanšu pīlāriem tiks stiprināta 2014.-2020. gada plānošanas periodā.

Reformas tiek īstenotas visās jomās, kuras aprakstītas turpmākajās nodaļās. Tomēr tas, cik liels progress ir sasniegts dažādās politikas jomās, dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs. Tādēļ ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai gan daudzos gadījumos reformu ietekme pilnībā vēl nav redzama, jo parasti paiet laiks, līdz tā materializējas. Tāpat arī par reformu “vērtību” parasti nevar spriest atsevišķi, jo vairākas reformas var tikt īstenotas vienlaicīgi. Tādēļ dalībvalstīm politikas un reformu izstrādē būtu jāņem vērā attiecīgie kompromisi.

Turpmāk tekstlodziņā sniegts pārskats par galvenajām ar dzimumu saistītajām atšķirībām darba tirgū un reformām, kas var veicināt panākumus dzimumu līdztiesības nodrošināšanā, un šie aspekti sīkāk izskaidroti saistībā ar katru konkrēto pamatnostādni.

Dzimumu līdztiesība: darba tirgū vēl aizvien vērojama būtiska nevienlīdzība[21]

Lai gan ir gūti panākumi, būtiska dzimumu nevienlīdzība vēl joprojām ir plaši sastopama. Sieviešu nodarbinātības līmenis arī patlaban ir krietni zemāks par vīriešu nodarbinātības līmeni (62,8 % un 74 % 2014. gada sākumā). Pilnslodzes nodarbinātības līmeņa atšķirība ir vēl lielāka (18,3 procentpunkti 2013. gadā). Turklāt sievietes par darba stundu saņem par 16 % mazāku samaksu. Dzimumu nevienlīdzība nodarbinātības, nostrādāto stundu skaita un darba samaksas ziņā apvienojumā rada lielu dzimumu nevienlīdzību kopīgo ienākumu ziņā (37 % atšķirība visā ES). Tā kā pensijas ir atkarīgas no dzīves laikā nopelnītā, arī pensiju ziņā dzimumu nevienlīdzība ir ievērojama (vidēji 39 % atšķirība). Visās dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības risks sievietēm vecumā no 55 gadiem ir lielāks nekā vīriešiem.

Lai atbalstītu sieviešu nodarbinātību un vīriešiem un sievietēm palīdzētu saskaņot darba un privāto dzīvi, izšķiroša nozīme joprojām ir kvalitatīvas bērnu aprūpes, ilgtermiņa aprūpes un ārpusskolas aprūpes pieejamībai pa pieņemamām cenām, elastīgāka darba režīma nosacījumiem, kā arī atbilstīgai atvaļinājumu piešķiršanas politikai. Lai gan lielākajā daļā dalībvalstu kopš 2005. gada gūti panākumi Barselonas mērķu sasniegšanā saistībā ar bērnu aprūpes nodrošināšanu, tikai 9 dalībvalstīs īstenots mērķis 2012. gadā aptvert 33 % bērnu vecumā līdz 3 gadiem[22] un 11 dalībvalstīs īstenots mērķis aptvert 90 % bērnu no 3 gadu vecuma līdz obligātajam skolas vecumam. Nodokļu atvieglojumu sistēmas dažās valstīs vēl aizvien nerosina sievietes stāties darbā vai strādāt vairāk, īpaši demotivējot otros pelnītājus uzņemties pilnslodzes darbu.

Segregācija darba tirgū un dzimumu stereotipi var traucēt vīriešiem un sievietēm pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu un izraisīt prasmju un darba atbilstību, kas nebūt nav ideāla. Patlaban izglītībā un apmācībā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, bet joprojām sieviešu ir pārāk daudz tādās studiju jomās, kas ir saistītas ar tradicionālo lomu sadalījumu, piemēram, veselības aprūpes un labklājības jomā, humanitārajās zinātnēs un pedagoģijā, savukārt tādās jomās kā zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika (ZTIM) joprojām dominē vīrieši.

Visā ES ir veikti pasākumi, lai uzlabotu sieviešu nodarbinātības rādītājus un saskaņotu darba un privāto dzīvi, tomēr šo pasākumu joma un vēriens atšķiras. Dalībvalstu veikto pasākumu mērķis ir, piemēram, (arī turpmāk) paplašināt bērnu aprūpes iespēju pieejamību un/vai grozīt noteikumus par bērna kopšanas atvaļinājumu vai elastīgāka darba režīma nosacījumus. Mazāk iniciatīvu bija vērstas uz vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības mazināšanu vai fiskālās demotivācijas mazināšanu sievietēm palikt/iesaistīties darba tirgū. Dažas dalībvalstis veica pasākumus bērnu nabadzības apkarošanai vai pielāgoja pabalstu sistēmu, lai atbalstītu ģimenes/vecākus (ar zemiem ienākumiem). Lai gan daudzās valstīs ir paredzēts (pakāpeniski) izlīdzināt vīriešu un sieviešu pensionēšanās vecumu, dažkārt ir veikti arī pasākumi, kuru mērķis ir veicināt vecāka gadagājuma sieviešu dalību darba tirgū vai pielāgotu pensijas tiesību uzkrāšanu.

2.1. Nodarbinātības 7. pamatnostādne: palielināt dalību darba tirgū un samazināt strukturālo bezdarbu

Lai uzlabotu nodarbinātības dinamiskumu un apkarotu segmentāciju, dalībvalstīs turpinājās daudzveidīgs tiesību aktu modernizācijas process nodarbinātības aizsardzības jomā. Horvātija īstenoja darba tiesību reformas otro posmu, pieņemot jaunu Darba likumu, kas veicina elastīgu darba līgumu, tostarp nepilnas slodzes, sezonas un pagaidu darba līgumu, izmantošanu, atvieglo tiesību normas par darba laiku un vienkāršo atlaišanas procedūras. Pēc visaptverošas sociālo partneru vienošanās Nīderlandē patlaban tiek īstenota atlaišanas procedūru vienkāršošana, atlaišanas pabalsta summas ierobežojumus sasaistot ar darba stāžu, nevis ar vecumu, un vienlaikus tiek padarīti stingrāki noteikumi par pagaidu darbu, lai novērstu darba tirgus segmentāciju un veiktu bezdarbnieku pabalstu sistēmas reformu. Spānija ir vienkāršojusi uzņēmumu parauglīgumus, precizējusi kolektīvās atlaišanas procedūras un veicinājusi nepilnas slodzes nodarbinātību, šādam nolūkam izmantojot ar iemaksām saistītus stimulus un palielinot elastīgumu papildu stundu izmantošanā. Itālija ir atvieglojusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem uzņēmumi izmanto darba līgumus uz noteiktu laiku un māceklības līgumus. Vienlaikus parlamentā likumdošanas stadijā tiek izskatītas turpmākas visaptverošas reformas, kas skar tiesību aktus nodarbinātības aizsardzības jomā un aktīva darba tirgus politiku. Slovākija noteikusi ierobežojumu līdz vienam gadam darbam, kas tiek veikts ārpus pamatdarba vietas uz tā dēvētās vienošanās par darbu pamata.

Dalībvalstu spēja būtiski palielināt sieviešu nodarbinātības līmeni lielā mērā ir atkarīga no ļoti kvalitatīvas bērnu aprūpes pieejamības par pieņemamām cenām. ESAO dati apstiprina to, ka, runājot par sieviešu iesaistīšanos darba tirgū, bērnu aprūpes pieejamība ir nozīmīgs faktors. Vairākas valstis turpināja agrākos gados ieviestos pasākumus un/vai gādāja par papildu finansējuma pieejamību bērnu aprūpes vajadzībām (Austrija, Vācija, Īrija, Malta, Polija), savukārt citas valstis nesen sagatavojušās ieviest jaunus tiesību aktus vai projektus (Čehija, Slovākija). Maltā kopš 2014. gada aprīļa ģimenēm, kurās abi vecāki strādā, bez maksas tiek piedāvāta vispārēja bērnu aprūpe. Tā pieejama vecāku darba laikā, un papildus viena stunda dienā tiek atvēlēta satiksmei. Turklāt 2014. gada budžetā paredzēts bezmaksas pakalpojums, kas bērniem bērnudārzos un valsts pamatskolās tiks piedāvāts skolas dienās, ja strādājošie vecāki vēlas bērnu vest uz skolu stundu pirms mācību sākuma. Čehijas Republikas parlaments ir apstiprinājis likumu par "bērnu grupiņām", kura pieņemšana kavējās vairākus gadus un kura mērķis ir atvieglot bērnu aprūpes centru izveidi ārpus publiskā bērnudārzu tīkla.

Daudzās valstīs ir veikti pasākumi darba režīma elastīguma palielināšanai vai grozīti noteikumi par bērna kopšanas atvaļinājumu (Apvienotā Karaliste, Spānija, Polija, Vācija un Somija). Apvienotajā Karalistē no 2014. gada tiesības pieprasīt elastīgu darba režīmu tiek attiecinātas uz visiem darba ņēmējiem. Lai nodarbinātu bez darba esošus vecākus, kas atgriežas darba tirgū (un audzina vismaz vienu bērnu vecumā līdz 6 gadiem) vai kas aizgājuši no darba, lai rūpētos par citām apgādībā esošām personām, Polijā no 2014. gada 2. maija ar nodarbinātības veicināšanas un darba tirgus iestāžu tiesību akta grozījumiem ir ieviesta atļauja veikt tāldarbu. Itālijā saistībā ar patlaban apspriesto "Darbvietu aktu" ir ierosināti pasākumi grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma grozīšanai. Vācijā vecāku pabalstu reforma, kas stāsies spēkā 2015. gada janvārī, mudina abus vecākus dalīt bērnu aprūpes un darba pienākumus.

Mazāk ir tādu iniciatīvu, kas pievēršas vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības mazināšanai. Austrijā ziņojumi par vienlīdzīgu atalgojumu no 2013. gada ir obligāti uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 250 darba ņēmēju, un no 2014. gada – uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 150 darba ņēmēju.

Pasākumi nodokļu jomā tika ierosināti saistībā ar Itālijas "Darbvietu aktu", un Maltā tika ieviests nodokļa atlaides palielinājums vecākiem, kuri sūta bērnus privātajos bērnu aprūpes centros (no EUR 1300 līdz EUR 2000). Apvienotajā Karalistē no 2015. gada būs spēkā ar nodokļiem neapliekama bērnu aprūpes sistēma strādājošām ģimenēm, kura aizstās pašreizējo vaučeru sistēmu, kas paredz tiešus līgumus par bērnu aprūpi. Atbilstīgās ģimenes saņems 20 % no to ikgadējiem izdevumiem bērnu aprūpes maksām līdz GBP 10 000 par katru bērnu.

Vairākas dalībvalstis ir izskatījušas algu noteikšanas mehānismus, lai veicinātu produktivitātei atbilstošu algu attīstību. Citas dalībvalstis tiekušās atbalstīt mājsaimniecību izmantojamos ienākumus, īpašu uzmanību pievēršot minimālajām darba algām. Vācijā no 2015. gada 1. janvāra tiks ieviesta vispārēja minimālā alga EUR 8,50 par stundu, un ir paredzēts pārejas periods līdz 2016. gada beigām, kura laikā ir atļauti daži izņēmumi. Igaunija, Rumānija un Slovākija ir palielinājušas minimālās algas līmeni, lai apkarotu nodarbinātu personu nabadzību, bet Apvienotā Karaliste pastiprinājusi sankcijas pret darba devējiem, kuri nepiemēro valstī noteiktās prasības par minimālo algu. Austrija pienākumu darba sludinājumos norādīt minimālo algo, par kuru panākta kolektīvā vienošanās, attiecinājusi uz visiem darba devējiem nozarēs, kurās nav darba koplīguma. Savukārt Portugāle vērienīgu reformu satvarā ieviesusi atalgojuma samazinājumus publiskā sektora darbiniekiem, kuri saņem ļoti augstu atalgojumu.

Veikti daži pasākumi, lai samazinātu darbaspēka nodokļu slogu, it sevišķi nelabvēlīgā situācijā esošām personām, un veicinātu darbaspēka pieprasījumu un patēriņu. Beļģija pazemināja sociālā nodrošinājuma iemaksas, ko maksā zemu atalgoti darbinieki, atsevišķos tautsaimniecības sektoros atbrīvoja darba devējus no pienākuma maksāt sociālās iemaksas no atalgojuma par virsstundām, kā arī paplašināja darba ņēmēju ieturējuma nodokļa atbrīvojumu darbības jomu. Itālija samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokli personām ar zemiem ienākumiem 2014. gadam un piemēroja pastāvīgu 10 % samazinājumu reģionālajam saimnieciskās darbības nodoklim, ko maksā darba devēji. Spānijas valdība pieņēma priekšlikumu par nodokļu reformu, kas ietver nodokļu likmju skaita samazinājumu no septiņām uz piecām, robežlikmju nelielu samazinājumu un neapliekamās summas palielinājumu, kas pakāpeniski stāsies spēkā laikā no 2015. gada līdz 2016. gadam. Slovākija palielināja robežvērtību studentu ienākumiem, kas atbrīvoti no sociālā nodrošinājuma iemaksām. Savukārt Igaunija no 2015. gada 1. janvāra palielinās ienākuma nodokļa atlaidi. Plašas budžeta paketes kontekstā Latvija ir atvieglojusi nodokļu slogu, it sevišķi ģimenēm ar apgādājamām personām, mērķorientēti palielinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālajām iemaksām neapliekamo minimumu. Francija pirmo gadu īstenoja uz algām pamatotu nodokļa atlaidi uzņēmumiem, kas 2015. gadā tiks papildināta ar darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksu samazinājumu, un tika nolemts arī veikt pasākumus, lai samazinātu ienākuma nodokli vidēji un zemu atalgotiem darba ņēmējiem.

Dažas dalībvalstis pastiprināti vērsušās pret nedeklarētu darbu. Slovēnijā ar Nedeklarēta darba apkarošanas un nodarbinātības likuma grozījumiem ieviesta vaučeru sistēma individuālam papildu darbam, nelegālas darba prakses kontrolē iesaistīts muitas dienests un pastiprinātas sankcijas, jo īpaši par krāpšanos. Horvātijā 2014. gada augustā izveidota Nedeklarēta darba apkarošanas komisija, kuras uzdevumi ir novērtēt esošos pasākumus, uzraudzīt to īstenošanu un ierosināt jaunus pasākumus vai nepieciešamos grozījumus.

Padomes Ieteikuma par Jaunatnes garantijas izveidošanu īstenošana deva impulsu veikt drosmīgas strukturālās reformas, kas aptver daudzus aktīva darba tirgus politikas aspektus dalībvalstīs. 2014. gadā visas dalībvalstis iesniedza Jaunatnes garantijas īstenošanas plānus un apsprieda tos ar Komisiju. Tagad viss būs atkarīgs no to izpildes, un pirmie cerīgie soļi jau ir sperti.

Dažas dalībvalstis veltīja pūles, lai uzlabotu valsts nodarbinātības dienestu atbalstu jauniešiem. Beļģijā Briseles reģiona valsts nodarbinātības dienests Actiris ir izveidojis īpašu Jaunatnes garantijas struktūrvienību, kuras uzdevums ir sniegt konkrētu atbalstu darba un prakses vietu meklēšanā jauniešiem, kas oficiāli reģistrējušies kā darba meklētāji. Rumānijā uzsāktas divas Jaunatnes garantijas izmēģinājuma shēmas, kuru rezultātā izveidoti 27 Jaunatnes garantijas centri (kuriem patlaban atbalstu sniedz Eiropas Sociālais fonds), kuru mērķis ir apzināt jauniešus, kas nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā, un piedāvāt viņiem integrētus personalizētus pakalpojumus. Spānijā tika pieņemta aktivizēšanas un nodarbinātības stratēģija 2014.-2016. gadam, un tā ir galvenais koordinēšanas politikas instruments, kas palīdz veidot uz rezultātiem balstītu pieeju aktīva darba tirgus politikai. Itālijā integrētu e-portālu izveide ļauj cilvēkiem tiešsaistē piereģistrēties un pievienoties valsts reģistram, lai vienkāršotu prasību izpildes un piedāvājumu nosūtīšanas automātisku verifikāciju.

Mērķorientēti stimuli pieņemšanai darbā un subsīdijas iesācējiem ir līdzekļi, kas dažās dalībvalstīs izmantoti, lai veicinātu jauno darba meklētāju aktivitāti. Nīderlande ir pieņēmusi nodokļa atlaidi darba devējiem, kas pieņem darbā jauniešus, kuri saņem bezdarbnieku pabalstu vai sociālo palīdzību, uz laika posmu līdz diviem gadiem, bet Polija ir ieviesusi atbrīvojumu no sociālā nodrošinājuma iemaksām par personām, kas jaunākas par 30 gadiem. Citas dalībvalstis ir izveidojušas jaunus stimulus pieņemšanai darbā, lai sekmētu darbvietu radīšanu citām ilgtermiņa bezdarbnieku grupām. Portugālē, Maltā, Grieķijā, Spānijā un Kiprā ieviesti vai pastiprināti vispārējie stimuli pieņemšanai darbā. Piemēram, Maltā darba devējiem vienu gadu tiek piedāvāta algas subsīdija par jaunpieņemtiem darbiniekiem, kura var sasniegt pat pusi no pamatalgas un sociālajām iemaksām. Spānijā, savukārt, ir apstiprināta vienota sociālo iemaksu likme uzņēmumiem, kas pieņem darbā jaunus darbiniekus ar beztermiņa līgumiem, tostarp nepilnas slodzes līgumiem, uz laika posmu līdz diviem gadiem (trīs gadi maziem uzņēmumiem), kā arī īpaši piešķīrumi Jaunatnes garantijas saņēmējiem, kas pieņemti darbā ar beztermiņa līgumiem. Maltā arī pieņemta īpaša mērķorientēta subsīdija vecākiem darbiniekiem, tostarp nodokļa atlaide, kas sedz mācību izmaksas.

Saistībā ar Jaunatnes garantijas īstenošanu vairākās dalībvalstīs ir turpinājusies valsts nodarbinātības dienestu reforma, kuras mērķis ir paaugstināt pakalpojumu standartus un koordināciju reģionālā līmenī. Spānijā 2014.-2016. gadam pieņemtās aktivizēšanas stratēģijas satvarā ir izstrādāts nodarbinātības dienestu kopējā kataloga projekts, ko veido viendabīgu pasākumu kopums, kas visos Spānijas reģionos jāīsteno, lai nodrošinātu vienādas piekļuves tiesības darba meklētājiem, individuālu attieksmi, efektivitāti, pārredzamību, orientēšanos uz rezultātiem un administratīvo slāņu integrāciju. Somija pastiprinās prasību pieņemt darba piedāvājumus, kas saņemti no darba tirgus dienestu centriem pašvaldību līmenī, ja brauciena ilgums dienā nepārsniedz trīs stundas, un paplašinās nodarbinātības plānus ilgtermiņa bezdarbniekiem, piedāvājot aktīvus pasākumus, ja darbs nav atrasts 3 mēnešu laikā.

Visā Eiropā plaši izvērstas stimulu shēmas jaunizveidotiem uzņēmumiem, un vismaz deviņas dalībvalstis (Malta, Horvātija, Spānija, Lietuva, Grieķija, Polija, Francija, Portugāle un Īrija) ir pieņēmušas stimulus, lai bezdarbniekiem sniegtu atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanā. Īrija savā visaptverošajā Darbvietu rīcības plānā paredzējusi sadarbībā ar Uzņēmumu izcilības centru, kas ir jaundibināts jauno uzņēmēju atbalsta fonds, izveidot vietējos uzņēmējdarbības birojus, lai atbalstītu uzņēmējdarbību un uzņēmumu paplašināšanu; paredzēts arī vienkāršot nodokļu atbalstu uzņēmējiem. Portugālē izveidota jauna programma Investe Jovem, kas piedāvā finansiālu atbalstu jauniešiem, lai tie kļūtu par pašnodarbinātajiem vai nodibinātu savu mikrouzņēmumu.

2.2. Nodarbinātības 8. pamatnostādne. Attīstīt kvalificētu darbaspēku, kas spēj reaģēt uz darba tirgus vajadzībām, un veicināt mūžizglītību.

Vajadzības uzlabot prasmju piedāvājumu un sekmēt pieaugušo izglītību rezultātā vairākas dalībvalstis pieņēma politikas rīcību[23]. Dalībvalstis ieviesa pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot prasmju piedāvājumu un sekmēt pieaugušo izglītību, bieži saistībā ar profesionālās apmācības reformu.

Dānijā, kā daļa no plašas politiskas vienošanās par "izaugsmes" paketi, iniciatīvas, kas izriet no trīspusēja nolīguma starp valdību un sociālajiem partneriem, atbalstīs nekvalificēta darbaspēka prasmju attīstību un ļaus lielākam skaitam kvalificētu darba ņēmēju piedalīties apmācībā terciārā izglītības līmenī. Laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam vienošanās stiprināt nekvalificēto un kvalificēto darba ņēmēju iespējas piedalīties profesionālajā apmācībā labvēlīgi ietekmēs papildus vēl 160 000 cilvēkus. Lai palielinātu mācekļu skaitu un paaugstinātu stažēšanās kvalitāti, kā arī paplašinātu profesionālās apmācības iespējas, Grieķijā ir paredzēts profesionālās izglītības un apmācības ceļvedis, kas ir daļa no saprašanās memoranda saskaņā ar ekonomikas korekciju programmu. Lietuvā tika grozīts likums par pieaugušo neformālo izglītību un tālākizglītību, un jaunā versija (kas pieņemta 2014. gada 10. jūlijā) stājas spēkā 2015. gada 1. janvārī. Likumā (cita starpā) ir paredzēta pieaugušo izglītības koordinēšanas uzlabošana valsts un vietējā līmenī, jaunu pieaugušo izglītības finansējuma modeļu īstenošana un atvaļinājuma piešķiršana, kas ļauj darba ņēmējiem piedalīties neformālajā izglītībā. Pārskata periodā valdība arī ir parakstījusi nolīgumus ar darba devēju organizācijām, kas pārstāv dažādas nozares, ar mērķi uzlabot līdzsvaru starp kvalificēta darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu pēc tā. Kiprā publiskās universitātes ir panākušas vienošanos paplašināt un padziļināt piedāvātās programmas, izmantojot tālmācību. Ir ieviesta jauna moderna stažēšanās programma, kura sastāv no divām pakāpēm: sagatavošanas (jauniešiem ar nepabeigtu vidējo izglītību) un pamata (kas ļauj iegūt "kvalificēta amatnieka" kvalifikāciju). Maltā valdība sāka 2014. — 2019. gada stratēģiju, lai risinātu analfabētisma problēmu.

Polijā ar jaunu likumu, kas stājās spēkā 2014. gada 1. oktobrī, tiek atļautas starpkoledžu studijas, divējādas studijas, kas īstenotas pie darba devējiem, un trīs mēnešu mācekļa pieredze koledžās ar piemērojamo specializāciju; tas ļauj uzraudzīt absolventu ceļu, kā arī atbalsta augstākās izglītības kvalitāti. Universitātes spēs atzīt apmācībā un profesionālajā darbā iegūtās zināšanas un prasmes un ņemt tās vērā absolvēšanā. Tādējādi jaunais tiesiskais pamats paver iespējas studēt tiem darba ņēmējiem, kuri strādā, kuri vēlas mainīt profesiju vai papildināt izglītību. Francijā tiek īstenots likums, ar ko veic profesionālās apmācības sistēmas reformu, ieviešot personīgo apmācību kontu un mainot profesionālās apmācības sistēmas finansēšanu, lai nodrošinātu lielāku atbilstību un piekļuvi profesionālajai apmācībai darba ņēmējiem un darba meklētājiem.

Daudzas dalībvalstis ieviesa pasākumus, lai atvieglotu pāreju no skolas uz darba dzīvi, un tas veicinās arī visaptverošu garantiju jauniešiem.

Francijā tika pieņemta programma māceklības sistēmas atsākšanai. Sistēmai būtu vairāk jāorientējas uz prasmju trūkumu, un tajā paredzēti stimuli darba devējiem, pieņemot darbā mācekļus, un iespēja jauniešiem noslēgt beztermiņa līgumus pēc stažēšanās laika beigām. Plānots, ka dekrētreforma varētu sākt darboties no 2015. gada. Īrijā kampaņa “Prasmes, lai strādātu” (Skills to Work) piedāvā darba meklētājiem tiešsaistes informāciju par to, kādas izglītības, pārkvalifikācijas vai darba pieredzes iespējas ir pieejamas jomās, kurās ir jaunas un tikko apjaustas nodarbinātības iespējas. Latvijā vidusskolēniem paredzēta jauna skolēnu vasaras nodarbinātības programma, kas paredz 1 mēneša algotu darbu uzņēmumos un vietējās iestādēs, sniedz tiem pirmo darba pieredzi un iepazīstina ar dažādām prasmēm, kas ir nepieciešamas darbam.

Patlaban izglītībā un apmācībā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, bet joprojām sieviešu ir pārāk daudz tādās studiju jomās, kas ir saistītas ar tradicionālo lomu sadalījumu, piemēram, veselības un labklājības jomā, humanitārajās zinātnēs un pedagoģijā, bet tādās jomās kā zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika (ZTIM) joprojām dominē vīrieši. Piemēram, Vācijā ESF līdzfinansētās programmas mērķis ir piesaistīt bērnu aprūpei vairāk cilvēku, galvenokārt vīriešus.

2.3. Nodarbinātības 9. pamatnostādne. Paaugstināt izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti visos līmeņos un palielināt līdzdalību terciārajā izglītībā.

Visas dalībvalstis ir iesniegušas īstenošanas plānus attiecībā uz visaptverošu garantiju jauniešiem saskaņā ar Eiropadomes noteiktiem termiņiem.

Lielākā daļa dalībvalstu ir īstenojušas pasākumus, lai uzlabotu savas profesionālās izglītības un apmācības sistēmas (PIA), nolūkā labāk atspoguļot darba tirgus vajadzības (Beļģija, Čehija, Dānija, Igaunija, Spānija, Francija, Ungārija, Īrija, Itālija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste) saistībā ar garantijas jauniešiem shēmu un saistībām, kas izriet no Eiropas Māceklību alianses. Vairākas valstis ir ieviesušas savu PIA sistēmu tiesību aktu pārskatīšanu (Dānija, Grieķija, Spānija, Francija, Ungārija, Īrija, Portugāle, Slovākija, Beļģijas reģioni).

Lai padarītu PIA apmācību atbilstošāku tirgus vajadzībām, Beļģijas reģioni ir pastiprinājuši sadarbību starp izglītības un apmācības un nodarbinātības politiku un dalībniekiem. Spānija ir sākusi reformu, lai ieviestu divējādu PIA sistēmu un pielāgotu to darba tirgus vajadzībām. Francijā ar jauno likumu par mūžizglītību un PIA tiek palielināts atbalsts māceklībai zemāk kvalificētiem cilvēkiem. Rumānija izsludināja jaunus tiesību aktus, lai nodrošinātu augstākās izglītības absolventiem subsidētu profesionālo stažēšanos. Zviedrija ir pieņēmusi pasākumus, lai sekmētu pāreju no skolas uz darba dzīvi, izmantojot stažēšanos, un palīdzētu jauniešiem gūt darba pieredzi. Igaunijā pieaugušo PIA mācību kursiem tika piešķirts papildu finansējums. Portugālē tika pielāgots profesionālās izglītības un apmācības satura modelis, kā arī izveidots profesionālās apmācības centru tīkls un jauni profesionālās apmācības kursi pamata (14 gadi) un vidusskolas (vecumā no 15 līdz 17 gadiem) izglītībai. Dānijā 2014. gada jūnijā tika pieņemta profesionālās izglītības un apmācības reforma, kas stāsies spēkā no 2015./16. mācību gada. Reformas uzdevums ir palīdzēt nodrošināt, ka vairāk jauniešu pabeidz PIA programmu, un palīdzēt nodrošināt izglītības garantiju Dānijā visiem jauniešiem, kuri vēlas iegūt pamata profesionālo izglītību un apmācību.

Dalībvalstis pievērš mazāk uzmanības kvalifikāciju ietvarstruktūru īstenošanai. Austrija izveidoja kontaktpunktu ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju atzīšanai, tādējādi uzlabojot migrantu iespējas un izvairoties no profesionālās neatbilstības. Horvātija izveidoja Horvātijas Kvalifikāciju ietvarstruktūru, lai regulētu kvalifikāciju sistēmu, kā arī uzlabotu izglītības programmas, saskaņojot tās ar darba tirgus vajadzībām.

Dažas dalībvalstis ir ieviesušas reformas savās terciārās izglītības sistēmās. Augstākās izglītības sistēmas reformas ir veiktas Austrijā, Vācijā, Igaunijā, Grieķijā, Lietuvā, Luksemburgā, Polijā un Apvienotajā Karalistē. Vairākas reformas, bieži paredzot lielāku finansiālo atbalstu grupām ar īpašām vajadzībām, tika veiktas Austrijā, Vācijā, Igaunijā, Luksemburgā, Apvienotajā Karalistē.

Austrija palielinās finansiālo atbalstu studentiem ar bērniem, strādājošiem studentiem vai precētiem studentiem. Vācija palielinās robežvērtības un plāno sniegt papildu finansiālo atbalstu, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, kuru vecākiem ir zemi ienākumi (sākot no 2016. gada). Luksemburga ir mainījusi finansiālā atbalsta atbilstības kritērijus, lai ņemtu vērā sociālos aspektus. Apvienotajā Karalistē ir darīts pieejams īpašs finansējums, lai palielinātu inženieru piedāvājumu un mudinātu vairāk sieviešu iesaistīties šajā nozarē.

Vairākas dalībvalstis veica pasākumus, lai uzlabotu savu pamata un vidējās izglītības sistēmu (Austrija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Ungārija, Īrija, Malta, Slovākija, Apvienotajā Karaliste), savukārt citas dalībvalstis pievērsās vispārējai izglītības stratēģijai (Horvātija, Lietuva).

Atsevišķas dalībvalstis (Austrija, Nīderlande, Igaunija, Īrija, Zviedrija) uzlaboja pedagogu darba apstākļus, atalgojumu vai palielināja pieejamo pedagogu skaitu. Igaunija pedagogiem paaugstināja minimālo algu, lai palielinātu pedagogu profesijas pievilcību, un īsteno vispārēju vidusskolas pēdējo klašu un profesionālās izglītības un apmācības reformu. Īrija budžetā ir paredzējusi papildu 1400 pedagogu vietas, vienlaikus saglabājot esošo pedagogu resursu līmeni bērniem ar īpašām vajadzībām. Spānija ir paredzējusi izglītības virziena izvēli vidusskolas 3. un 4. klasē (15 un 16 gadu vecumā) un ieviesusi jaunu vērtējumu pamatskolas 3. un 6. klasē (9 un 12 gadu vecumā). Dānijas valdība panāca vienošanos par reformu valsts nodrošinātās obligātās izglītības sistēmā (pamatskola un zemākās vidusskolas klases), kas stāsies spēkā 2014./15. mācību gadā.

Portugāles valdība īsteno skolotāju apmācību programmu, un skolas ar neatkarīgiem nolīgumiem tagad var izmantot lielāku mācību programmu elastību.

2.4. Nodarbinātības 10. pamatnostādne. Veicināt sociālo iekļautību un nabadzības apkarošanu.

Daudzas politikas reformas šajā jomā ir virzītas uz to, lai nodrošinātu, ka sociālās aizsardzības sistēmas var:

efektīvi aktivizēt un mudināt tos, kas spēj piedalīties darba tirgū, aizsargāt tos, kas (uz laiku) ir atstumti no darba tirgus un/vai kas nespēj tajā piedalīties, sagatavot personas potenciālajiem riskiem dzīves ciklā, veicot ieguldījumus cilvēkkapitālā.

A. Dalībvalstis palielina centienus, lai stiprinātu aktīva darba tirgus politiku, reformējot sociālās palīdzības sistēmu un/vai bezdarba sistēmu, ieviešot mērķtiecīgus pasākumus tiem, kuriem ir augstāks nabadzības risks. Vairākas dalībvalstis ievieš vai pastiprina aktivizācijas pasākumus, kā daļu no šo dalībvalstu politikas efektīvākai pieaugušo nabadzības apkarošanai (Austrija, Beļģija, Bulgārija, Kipra, Dānija, Spānija, Īrija, Itālija, Latvija, Nīderlande un Slovākija). Sociālās palīdzības reformas un/vai bezdarba sistēmas reformas norit vairākās dalībvalstīs (Beļģija, Grieķija, Kipra, Īrija, Horvātija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Polija, Portugāle, Rumānija un Apvienotā Karaliste). Beļģijā bezdarbnieku pabalstu sistēmas reforma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu atbilstīgu līdzsvaru starp pabalstu un efektīvu palīdzību darba meklēšanā un apmācības iespējām. Kā daļu no labklājības sistēmas reformas Kipra ir ieviesusi garantētā ienākumu minimuma (GMI) shēmu (kas aizstāj veco valsts palīdzības shēmu). Dažas dalībvalstis (Beļģija, Igaunija, Spānija, Malta, Apvienotā Karaliste) ir veikušas konkrētus pasākumus, kuri paredzēti iedzīvotājiem ar visaugstāko nabadzības risku, jo īpaši jauniešiem, ģimenēm ar bērniem vai personām ar invaliditāti (Austrija, Beļģija, Kipra, Somija, Īrija, Latvija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste). Dažas dalībvalstis (Francija, Zviedrija) ziņoja par pasākumiem, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzību.

B. Līdztekus dalībvalstis ir ieviesušas reformas, kuru mērķis ir aizsargāt tās personas, kas uz laiku nepiedalās vai nespēj piedalīties darba tirgū. Šajā nolūkā dažas dalībvalstis ir uzlabojušas savas sociālās politikas virzienus, cenšoties nodrošināt bērnu un vecu cilvēku labklājību, palielinājušas pabalstus, savukārt citas ir ieviesušas īpašu politiku, lai risinātu bērnu nabadzības problēmu. Reaģējot uz pieaugošajām bažām par sekām, ko izraisa aizvien lielāks nabadzības apdraudēto bērnu skaits, dažās dalībvalstīs (Bulgārija, Igaunija, Spānija, Īrija, Itālija, Lietuva, Latvija, Rumānija) ir pastiprināti pasākumi bērnu nabadzības novēršanai. Bulgārijā visbūtiskākie pasākumi saistībā ar valsts nabadzības mazināšanas un sociālās iekļaušanas veicināšanas stratēģiju 2020. gadam ietver: ikmēneša pabalstu palielināšanu par otro bērnu un par dvīni, par bērniem ar neatgriezenisku invaliditāti, kā arī finanšu atbalstu, lai segtu apkures izmaksas bērniem un veciem cilvēkiem. Īrija uzsāka jaunu uz pierādījumiem balstītu bērnības programmu, kura tika izstrādāta tā, lai risinātu bērnu nabadzību, paplašinot profilakses un agrīnās iejaukšanās pakalpojumus, kas izmēģinājuma posmā tika izvērtēti kā veiksmīgi. Itālija ieviesa atbalsta shēmu ģimenēm ar bērniem, kas nodrošina pasīvus pasākumus līdztekus aktivizācijas pasākumiem un pakalpojumiem. Latvijā ir ievērojami panākumi bērnu nabadzības risināšanā, piemēram, ar bērniem saistītu pabalstu palielināšana un atbalsts viena vecāka ģimenēm no 2014. gada 1. janvāra. Turklāt Latvijas valdība arī palielināja ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu par apgādībā esošu personu. Igaunijas valdība nolēma (2014. gada jūnijā) ievērojami palielināt vispārējo bērna pabalstu, kā arī ar vajadzību pamatotu bērna pabalstu un bērna iztikas minimumu, sākot no 2015. gada janvāra.

Dalībvalstis ir īstenojušas ieguldījumu pieeju sociālajā politikā, uzlabojot piekļuvi agrīnai pirmsskolas izglītībai un aprūpei. Saskaņā ar stratēģijām bērnu iespēju uzlabošanai dažas dalībvalstis (Austrija, Bulgārija, Čehija, Vācija, Igaunija, Francija, Ungārija, Lietuva, Latvija, Polija, Apvienotā Karaliste) īstenoja iniciatīvas, lai uzņemtu vairāk bērnu agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes iestādēs. Vācija ir guvusi nelielus panākumus vēl vairāk palielināt pilnas slodzes bērnu aprūpes iestāžu pieejamību, bet tikai ierobežotus panākumus palielināt pagarinātās dienas skolu pieejamību. Francijā daudzgadu plānā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību arī ir pasākumi, kas paredzēti ģimenēm ar apgādājamiem bērniem, piemēram, uzlabot piekļuvi skolu ēdnīcām un nodrošināt papildu bērnu aprūpes vietas (10 % paredzēti bērniem no mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem). Īrijā ir ieviestas subsidētas pēcskolas bērnu aprūpes vietas, lai atbalstītu personas ar zemiem ienākumiem un mudinātu bezdarbniekus atgriezties darba tirgū, kā arī izveidotas bērnu aprūpes vietas bezdarbniekiem, personām, kas piedalās sabiedriskās nodarbinātības shēmās, kas sniedz apmācību un pieredzi, lai atbalstītu aktivizēšanos nodarbinātībā. Maltā jauna shēma piedāvā mājsaimniecībām, kurās vecāki ir nodarbināti un/vai studē, bezmaksas pirmsskolas izglītību un aprūpi valsts un privātās iestādēs.

Laika līdzsvarošana starp nodarbinātību un pensionēšanos ir svarīgs pensiju iniciatīvu aspekts, jo gandrīz visās valstīs tiek palielināts pensionēšanās vecums un likvidētas atšķirības starp dzimumiem. Reaģējot uz demogrāfiskajām problēmām, ar kurām saskaras pensiju nodrošinājuma sistēmas, dalībvalstis aizvien biežāk atzīst, ka jāpagarina darba mūžs, lai atbīdītu tālāk mūža ilguma pieauguma ietekmi un cilvēki varētu kompensēt samazinātās kompensācijas likmes garākos iemaksu periodos. Pēdējo gadu laikā dažādas dalībvalstis ir pieņēmušas (piemēram, Kipra, Spānija, Francija, Īrija, Ungārija, Latvija) vai jau īstenojušas (piemēram, Dānija, Apvienotā Karaliste) pensionēšanās vecuma paaugstināšanu sievietēm un/vai vīriešiem. Kopumā no 28 dalībvalstīm 25 dalībvalstis tagad ir pieņēmušas tiesību aktus, ar kuriem pašlaik tiek vai tiks palielināts pensionēšanās vecums. Šim palielinājumam daudzos gadījumos līdztekus tiek (pakāpeniski) vienādots vīriešu un sieviešu pensionēšanās vecums (Čehija, Igaunija, Grieķija, Horvātija, Itālija, Lietuva, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Ar pensionēšanās tiesību paplašināšanu ("Mutter Rente"), attiecinot tās uz vecākiem, kuriem bija bērni pirms 1992. gada, Vācija centās risināt karjeras pārtraukumu un nepilna darba laika darba sekas. Tomēr daudzās dalībvalstīs ir vajadzīgi lielāki centieni, lai risinātu šos citus būtiskos virzītājspēkus pensiju tiesību atšķirībās starp dzimumiem.

Vēl citas valstis sasaista pensionēšanās vecumu ar mūža ilguma pieaugumu. Apvienotā Karaliste un Portugāle patlaban seko arvien pieaugošā valstu skaita pēdās (Kipra, Dānija, Grieķija, Itālija, Nīderlande, Slovākija), kas pēc pirmās pensionēšanās vecuma paaugstināšanas, lai nosegtu agrāko mūža ilguma pieaugumu, ir ieviesušas skaidru saikni starp pensionēšanās vecumu un turpmākajiem ieguvumiem paredzamajā mūža ilgumā. Tomēr dažām dalībvalstīm ir nopietni iebildumi pret šo ideju.

Lai paaugstinātu reālo pensionēšanās vecumu, arvien vairāk dalībvalstu ir veikušas pasākumus ar mērķi ierobežot priekšlaicīgu pensionēšanos. Galvenajos reformu pasākumos iekļauti stingrāki atbilstības nosacījumi priekšlaicīgai aiziešanai pensijā (augstāks minimālais vecums, garāks iemaksu periods pensiju sistēmā un mazāks pabalstu apmērs) un ciešāka uzmanība pievērsta aktivizēšanas pasākumiem (Beļģija, Kipra, Spānija, Horvātija, Portugāle, Slovēnija). Dažas valstis ierobežo arī pieeju plaši izmantotiem alternatīviem ceļiem uz priekšlaicīgu pensionēšanos, piemēram, pagarinātiem bezdarbnieka pabalstiem (piemēram, Spānija) vai invaliditātes pabalstiem (piemēram, Austrija, Dānija). Tomēr vairākās valstīs (piemēram, Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Horvātijā, Luksemburgā, Maltā, Rumānijā), tostarp tajās, kas iesaistītas nesenajās priekšlaicīgas pensionēšanās reformās, joprojām vērojama tendence graut pensiju atbilstību un ilgtspēju. Citas valstis cilvēkiem ar ilgu iemaksu periodu un nodokļu nastu ir veicinājušas pieeju priekšlaicīgas pensionēšanās iespējām. Latvijā un Portugālē tas notika, reaģējot uz augošajām nodarbinātības problēmām noteiktām gados vecāku darba ņēmēju grupām. Dānijā mērķis ir kompensēt neatbilstības iepriekšējās reformās, ar kurām tika samazinātas priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas. Vācijā mērķis bija palielināt kapitālu tiem cilvēkiem, kas sāka darbu agrīnā vecumā, bet Bulgārijā atvieglojumi galvenokārt bija vērsti uz cilvēkiem, kas ir veikuši ļoti smagu darbu.

Arvien vairāk dalībvalstu paver iespējas, lai cilvēki, atliekot pensionēšanās laiku, varētu pagarināt savu darba mūžu un uzlabot savas pensiju tiesības. Vecums, kurā privāti darba devēji var sūtīt darba ņēmēju pensijā bez viņa piekrišanas, Francijā tika palielināts no 65 līdz 70 gadiem. Daudzās pensiju sistēmās ir paredzēti stimuli strādāšanai pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, piemēram, augstākas pensiju uzkrājumu likmes vai pensijas palielinājums vēlākas pensionēšanās gadījumā (piemēram, Dānija, Somija, Francija). Aizvien vairāk valstu atvieglo noteikumus, lai atļautu apvienot pensiju ar ienākumiem no algota darba (Beļģija, Nīderlande un Slovēnija). Būtiski ir tas, ka dažas valstis pensiju reformas aizvien lielākā mērā papildina ar aktīvu vecumdienu pasākumiem darbvietās un darba tirgos (piemēram, Beļģija, Francija, Slovēnija). Tomēr daudzās dalībvalstīs centieni šajā jomā joprojām ir pārāk ierobežoti un nekoordinēti.

Kā daļa no fiskālās konsolidācijas centieniem daudzās dalībvalstīs pensiju indeksācija ir mainīta vai uz laiku iesaldēta. Tā tas noticis, piemēram, Kiprā, Francijā, Itālijā un Portugālē. Citās valstīs indeksācija, iespējams pārskatītā veidā, tiek no jauna noteikta pēc perioda, kura laikā tā netika piemērota (piemēram, Čehija, Bulgārija un Latvija).

C. Reaģējot uz fiskālo spiedienu, valstis pārskata izdevumus veselības aprūpes jomā un meklē veidus, kā uzlabot ieguldīto līdzekļu atdevi un efektīvus rezultātus, vienlaikus ieviešot labākus instrumentus izmaksu ierobežošanai. Vairākas dalībvalstis ir īstenojušas vai sākušas strukturālas reformas savās veselības aprūpes sistēmās (Austrija, Bulgārija, Kipra, Grieķija, Spānija, Somija, Horvātija, Īrija, Rumānija, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Somija ir vienojusies par sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu reformu, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniegšanas pienākums tiks uzdots pieciem sociālās un labklājības un veselības aprūpes reģioniem. Apvienotajā Karalistē (Anglijā) jaunais aprūpes likums ("Care Act") nesīs būtiskas izmaiņas valsts veselības dienestā (NHS), ar kuru izveido tiesisko regulējumu labākas aprūpes fondam ("Better Care Fund"), kas vietējām iestādēm sniegs nozīmīgu finansiālu stimulu integrēt veselības un sociālās aprūpes pakalpojumus. Vairākas dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus, kuru mērķis ir ierobežot veselības aprūpes izdevumu pieaugumu (Austrija, Bulgārija, Beļģija, Kipra, Vācija, Spānija, Francija, Horvātija, Īrija, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Apvienotā Karaliste). Austrija, Beļģija un Francija veltīja galveno uzmanību tam, lai noteiktu kopējo maksimālo robežvērtību veselības aprūpes izdevumu pieaugumam. Francija ieviesa jaunus pasākumus, lai ierobežotu izdevumus par zālēm, izmantojot labāku cenu noteikšanu un veicinot ģenērisko zāļu lietošanu. Lai uzlabotu veselības pakalpojumu sniegšanu, ir veikti dažādi pasākumi, ar daudziem no tiem tiek tālāk attīstīta e-veselības joma (Austrija, Beļģija, Bulgārija, Kipra, Dānija, Spānija, Francija, Lietuva, Latvija, Malta, Polija, Portugāle, Zviedrija, Slovēnija, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Kipra ievieš galvenās reformas, kas saistītas ar jaunā valsts veselības dienesta un tā IT infrastruktūras īstenošanu, kā arī reformas, kas saistītas ar publiskajām slimnīcām un citām veselības aprūpes iestādēm un Veselības ministrijas organizēšanu un pārvaldību. Beļģijā notika balsojums par e-veselības rīcības plānu, kura mērķis ir līdz 2018. gadam nodrošināt pacientu informācijas un pacientu lietu vispārēju elektronisku apmaiņu.

Arvien nepieciešams meklēt jaunus risinājumus personāla trūkuma novēršanai un tam, lai visiem cilvēkiem nodrošinātu pieeju veselības aprūpei. Dažas dalībvalstis iegulda ievērojamus līdzekļus veselības aprūpes personālā (Vācija, Ungārija, Latvija, Malta, Slovākija). Latvija nolēma palielināt veselības aprūpes speciālistu minimālo atalgojumu par 10-12,5 %. Pieejas uzlabošana veselības aprūpes pakalpojumiem joprojām bija prioritāte vairākās dalībvalstīs (Bulgārija, Dānija, Grieķija, Somija, Francija, Īrija, Luksemburga, Latvija, Portugāle). Grieķijā visām neapdrošinātajām personām tagad oficiāli ir tiesības piekļūt zālēm un stacionārajai aprūpei atkarībā no medicīniskās vajadzības.

Ņemot vērā sabiedrības novecošanu, daudzas dalībvalstis veic pasākumus, lai reaģētu uz strauji augošo pieprasījumu pēc efektīvas, atsaucīgas un kvalitatīvas ilgtermiņa aprūpes. Bulgārija pieņēma valsts stratēģiju, kuras pamatā ir integrēta pieeja un ar kuru uzlabo kvalitatīvu sociālo pakalpojumu, tostarp ilgtermiņa aprūpes, sniegšanu. Nīderlande no 2015. gada janvāra īstenos būtiskas ilgtermiņa aprūpes sistēmas strukturālas reformas, kuru pamatā būs dažu pienākumu pārcelšana no pašreizējās sistēmas uz pašvaldībām un veselības apdrošināšanas sabiedrībām. Vairākās dalībvalstīs formālās ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu trūkums joprojām ir ievērojams šķērslis atbilstīgas aizsardzības nodrošināšanai pret finanšu risku, kas saistīts ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām un sieviešu nodarbinātību.

Dalībvalstis ieviesa īpašas iekļaušanas programmas, kas paredzētas cilvēkiem, kuri atrodas īpaši nelabvēlīgās situācijās, bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kuri zaudējuši mājokli. Bulgārijā ir pozitīvi piemēri, kas liecina par mērķtiecīga atbalsta pasākumiem, lai veicinātu romu piekļuvi nodarbinātībai. Tomēr kopumā valsts līmenī joprojām ir īstenots maz sistemātisku pasākumu. Bulgārijā noteikta divu gadu ilgā obligātā pirmsskolas izglītība un Ungārijā noteiktā obligātā pirmsskolas izglītība no trīs gadu vecuma ir daudzsološs solis romu bērnu sākumskolas izglītībā. Atsevišķas valstis (Īrija, Somija, Latvija) ir pieņēmušas politikas pasākumus par pabalstiem saistībā mājokļiem un bezpajumtniecību, savukārt Čehija, Lietuva, Nīderlande un Slovēnija ievieš politiku vai tiesību aktus par sociālajiem mājokļiem. Dažas dalībvalstis (Spānija, Latvija) ir pieņēmušas ar mājokļu tirgu saistītus pasākumus, lai atvieglotu spiedienu uz mājsaimniecību parādsaistībām. Beļģijā piecas vietējās iestādes ir uzsākušas izmēģinājuma projektu “Housing First”, kura pamatprincips ir sniegt pajumti.

3.            REZULTĀTU PĀRSKATS PAR GALVENAJIEM RĀDĪTĀJIEM NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLAJĀ JOMĀ

Galveno nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju rezultātu pārskata institucionālā struktūra

Paziņojumā par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās dimensijas pastiprināšanu[24] ierosinātā un 2014. gada vienotā nodarbinātības ziņojuma projektā[25] izklāstītā rezultātu pārskata mērķis bija sekmīgāka prognozēšana, jau agrīnā posmā identificējot galvenās problēmas un attīstības tendences nodarbinātības un sociālajā jomā. Rezultātu pārskats kā analītisks instruments koncentrējas uz nodarbinātības un sociālās jomas tendencēm, kas, nelabvēlīgi ietekmējot nodarbinātību, sociālo kohēziju un cilvēkkapitālu, apdraudētu ES un EMS stabilitāti un efektīvu darbību un tādēļ arī konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību; rezultātu pārskata mērķis ir sniegt plašāku izpratni par attīstības tendencēm sociālajā jomā[26]. EPSCO padome 2013. gada decembrī apstiprināja un 2014. gada martā pieņēma rezultātu pārskatu (vienotā nodarbinātības ziņojuma ietvaros)[27]. Īstenojot no Eiropadomes saņemtās pilnvaras[28], rezultātu pārskatu pirmo reizi izmantoja 2014. gada Eiropas pusgadā. Pēc tam Komisija rezultātu pārskatu ņēma vērā, izstrādājot 2014. gada dienestu darba dokumentus un analizējot konkrētai valstij adresētu ieteikumu projektus, ar mērķi labāk pamatot problēmas un politiskās konsultācijas. Rezultātu pārskata analīze tika papildināta ar papildu informāciju, kas iegūta no Nodarbinātības pārraudzības instrumenta (EPM) un Sociālās aizsardzības pārraudzības instrumenta (SAPI) un no tādu politikas pasākumu novērtējuma, ko īsteno dalībvalstis. Ar rezultātu pārskatu ir izdevies izcelt svarīgākās nodarbinātības un sociālās problēmas Eiropas pusgada kontekstā un izraisīt debates institucionālā līmenī.

Vienlaikus Nodarbinātības komiteja (EMCO) un Sociālās aizsardzības komiteja (SPC) sāka diskusiju par rezultātu pārskata izmantošanu pēc 2014. gada Eiropas pusgada[29]. Komitejas jo īpaši apsprieda rādītāju izvēli, rezultātu pārskata lasīšanu kopā ar EPM un SAPI un metodiku, ar ko nosaka problemātiskākās norises nodarbinātības un sociālajā jomā. Pašreizējā vienotā nodarbinātības ziņojuma versija ietver vairākus iesniegtus priekšlikumus cita starpā dzimuma un vecuma dimensiju stiprināšanai datu analīzē, kā arī apsvērumus par izmaiņām rādītāja līmeņos pēc pēdējā perioda.

3.1. Konstatējumi, interpretējot rezultātu pārskatu ES un eurozonas līmenī

Tālāk seko pārskats par jaunākajām atšķirīgajām sociālekonomiskajām tendencēm, izklāstot būtiskākās vērā ņemamās norises ES un atsevišķās valstīs visās rezultātu pārskata jomās un attiecībā uz katru no pieciem rādītājiem. Visbeidzot, pielikumā ir iekļautas tabulas, kas sniedz pārskatu par situāciju visās ES dalībvalstīs attiecībā uz katru rādītāju, kā arī pārskatu par galvenajām nodarbinātības problēmām, kas konstatētas ar EPM palīdzību, un sociālajām tendencēm, kurām jāpievērš uzmanība saskaņā ar SAPI.

Nozīmīgas, potenciāli satraucošas tendences un situācijas nodarbinātības un sociālajā jomā, kuras izraisa ES mēroga atšķirības un saistībā ar kurām ir vajadzīga turpmāka analīze un, iespējams, izlēmīgāka politiskā reakcija, var tikt atklātas, izmantojot trīs faktorus, proti[30]:

· katras dalībvalsts rādītāja izmaiņas konkrētā gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikposmiem (vēsturiskā tendence);

· katras dalībvalsts rādītāja novirze no ES un eurozonas vidējā rādītāja vienā un tajā pašā gadā (tas ir ieskats par esošajām nodarbinātības un sociālajām atšķirībām);

· rādītāja izmaiņas divus gadus pēc kārtas katrā atsevišķā dalībvalstī salīdzinājumā ar izmaiņām ES un eurozonas līmenī (tas norāda uz sociālekonomiskās konverģences / sociālekonomisko atšķirību dinamiku).

Kopumā, pārskatot rezultātus, konstatējumi norāda uz pastāvīgu, pagaidām vēl ne tādos apmēros, kā pagājušajā gadā, sociālekonomisko atšķirību. Šī atšķirība saglabājas bezdarba līmenī, jauniešu bezdarba līmenī un to jauniešu vidū, kuri nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā; mājsaimniecību ienākumu samazināšanās, nevienlīdzības palielināšanās un paaugstināti nabadzības rādītāji ir vērojami lielākajā daļā eurozonas Dienvideiropas dalībvalstu. Šajā posmā atšķirības nepalielinās, jo īpaši attiecībā uz rādītājiem, kas saistīti ar bezdarbu, tomēr vēl nav zināms iepriekšējo tendenču izmaiņu apmērs.

Datus, kas iegūti no rezultātu pārskata, analizē, ņemot vērā arī sadalījumu pa dzimumiem (attiecībā uz tiem indikatoriem, kur tas ir iespējams). Vairākās dalībvalstīs bezdarba pieaugums starp sievietēm darbspējīgā vecumā un jauniešu vecumā bija neproporcionāli liels, turpretim citās valstīs vīriešu dzimuma darba ņēmējus krīzes sekas skāra smagāk.

Analizējot valstu līmenī, rezultātu pārskatā ir norādes uz vairākām dalībvalstīm, kurās, raugoties uz vēsturisko attīstību un atšķirību no ES vidējā rādītāja, ir nopietnas nodarbinātības un sociālās problēmas. Sarežģītākā situācija gan nodarbinātības, gan sociālās jomas rādītājos ir vērojama Itālijā un Rumānijā. Šajās dalībvalstīs tika novērota negatīva rādītāju attīstība ar jau problemātisku sākotnējo situāciju. Nodarbinātības jomas rādītāji Grieķijā, Spānijā un Portugālē liecina par uzlabojumiem vai stabilu situāciju, turpretī sociālās jomas rādītāji vēl aizvien uzrāda pieaugošu un augstu nabadzības līmeni un nevienlīdzību, kā arī mājsaimniecību ienākumu samazināšanos reālā izteiksmē. Kiprā un Horvātijā (jauniešu) bezdarba rādītāji liecina par zināmu uzlabojumu vai neliecina par turpmāku pasliktināšanos, kamēr NEET rādītāji turpina palielināties, salīdzinot ar jau augstajiem šābrīža rādītājiem. Iepriekš minētajās dalībvalstīs negatīva darba tirgus attīstība izraisa turpmāku sociālo apstākļu pasliktināšanos. Lai gan Lietuvā situācija darba tirgū turpina uzlaboties (jau divus pārskata periodus pēc kārtas), sociālās jomas rādītāji norāda uz pieaugošām bažām attiecībā uz nabadzības un nevienlīdzības pieaugumu apstākļos, kad jau pašreizējie rādītāji pārsniedz vidējo ES līmeni. Visbeidzot divām dalībvalstīm līdz šim ir izdevies savus iedzīvotājus pasargāt no krīzes sekām, tomēr rezultātu pārskatā ir novērojami daži satraucoši signāli: Nīderlandē pieauga (jauniešu) bezdarbs, NEET rādītāji un nabadzības rādītāji, savukārt Somijā bija vērojamas dažas satraucošas norises saistībā ar bezdarba un NEET rādītājiem.

Līmeņi || Izmaiņas || Nodarbinātības rādītāji || Sociālās jomas rādītāji

Bezdarba līmenis || Jauniešu bezdarba līmenis || NEET || GHDI || AROP || Nevienlīdzība

L   || L || Itālija || Beļģija, Itālija, Rumānija || Horvātija, Itālija, Kipra, Ungārija, Rumānija || Lielākie samazinājumi: Grieķija, Spānija, Itālija, Kipra, Ungārija, Slovēnija || Grieķija, Lietuva, Portugāle, Rumānija || Grieķija, Bulgārija, Itālija, Lietuva, Rumānija, Portugāle

- || Grieķija, Horvātija, Kipra || - || Bulgārija, Grieķija, Spānija || Itālija ||

J || Spānija, Portugāle, Slovākija || Spānija, Grieķija, Horvātija, Kipra, Portugāle, Slovākija || - || Latvija || Latvija

J || L || Luksemburga, Nīderlande, Somija || Nīderlande, Austrija || Beļģija, Nīderlande, Austrija, Somija || Dānija, Luksemburga, Kipra, Malta, Nīderlande, Slovēnija, Zviedrija || Kipra, Vācija, Ungārija, Malta, Slovēnija

Tabula: Galveno nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju rezultātu pārskata analīzes apkopojums[31].

Problēmas, kas tika identificētas ar galveno nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju rezultātu pārskata palīdzību, būs jāskata Eiropas pusgada kontekstā, jo īpaši kontekstā ar Komisijas darbu saistībā ar dienestu darba dokumentiem, kas ir par pamatu konkrētai valstij adresētu ieteikumu projektiem un daudzpusējai uzraudzībai, ko veic EMCO un SPC. Rādītāju kopums, ko iekļauj EPM un SAPI, būs pilnībā integrēts, lai papildinātu konkrētas valsts analīzi.

3.2. Rezultātu pārskata analīzes konstatējumi pa katru rādītāju

3.2.1. Bezdarba līmenis – izmaiņas un pašreizējā situācija

Kopumā Eiropas Savienībā nav noticis tāds dramatisks bezdarba līmeņa pieaugums, par kādu tika ziņots iepriekšējos rezultātu pārskatu izdevumos. Rādītājs ES-28 samazinājās par 0,5 procentpunktiem, norādot uz nelielu darba tirgus atgūšanos. Uzlabojumi eurozonā bija vēl nenozīmīgāki (samazinājums par 0,3 procentpunktiem). Pagaidām tā atšķirība dažādu valstu starpā, kas izveidojās krīzes gados, saglabājas nemainīgi augsta, un uzlabojumu pazīmes nav novērojamas. Atšķirība starp divām valstīm ar labākajiem rādītājiem un divām valstīm ar sliktākajiem rādītājiem aizvien pārsniedz 20 procentpunktus. Bezdarba līmenis sieviešu vidū saglabājas augstāks nekā bezdarba līmenis vīriešu vidū (attiecīgi 0,2 procentpunkti ES-28 un 0,4 procentpunkti eurozonā 2014. gada pirmajā pusē).

I attēls. Bezdarba līmeņi – 2014. gada pirmajā pusgadā un izmaiņas 2012.-2013. gada pirmajā pusgadā un 2013.-2014. gada pirmajā pusgadā pa valstīm (vecuma grupa 15-74)    Avots: Eurostat (DSA), EMPL ĢD aprēķini; sadalīti pa līmeņiem 2014. gada pirmajā pusgadā.

Kā redzams no rezultātu pārskatā iekļautajiem datiem, septiņās dalībvalstīs (Grieķija, Spānija, Horvātija, Kipra, Portugāle, Slovākija, Itālija) bezdarba līmenis vēl aizvien ir satraucoši augsts (salīdzinot ar ES vidējo). Kamēr trijās no šīm valstīm (Spānijā, Portugālē, Slovākijā) ir vērojamas dažas pozitīvas izmaiņas, situācija Itālijā kļūst vēl satraucošāka, jo bezdarba līmenis ir pat pieaudzis (t. i. pieaugums par 0,5 procentpunktiem viena gada laikā). Papildus Dienvideiropas valstīm veidojas jauna valstu grupa, kurās pieaug bezdarbs. Luksemburgā, Nīderlandē un Somijā ir salīdzinoši zems bezdarba līmenis, tomēr rezultātu pārskats liecina par to, ka valstis, kurām līdz šim krīzes laikā salīdzinoši labi bija izdevies pasargāt savu darbaspēku, sastopas ar problemātiskām norisēm saistībā ar bezdarba līmeni. Salīdzinot ar pirmo rezultātu pārskata izdevumu, redzams, ka tā nav pilnīgi jauna problēma un ka šādas norises var izveidoties par ilgtermiņa tendenci, kam var būt nepieciešams pievērst uzmanību. Attiecībā uz bezdarba problēmas dzimuma dimensiju Dienvideiropas valstīs (Spānijā, Grieķijā, Itālijā) sieviešu bezdarba līmenis saglabājas augstāks nekā vīriešu; pretēja situācija ir Zviedrijā, Somijā, Īrijā un Baltijas valstīs.

3.2.2. Jauniešu bezdarba līmenis un NEET rādītājs

Šajā pārskata periodā ir vērojamas pozitīvas tendences attiecībā uz jauniešu bezdarba līmeni – vidējā rādītāja samazinājums gan ES (samazinājums par 1,2 procentpunktiem), gan eurozonā (samazinājums par 0,5 procentpunktiem). Lai gan situācija valstīs ar sliktākajiem rādītājiem ir uzlabojusies, atšķirība starp dalībvalstīm vēl aizvien saglabājas liela. ES un eurozonas vidējie NEET rādītāji samazinājās tikai nedaudz, saglabājot lielas atšķirības Eiropas Savienības ietvaros un augstus NEET rādītājus (galvenokārt Dienvideiropas valstīs), kas izveidojušies krīzes laikā.

IIa attēls. Jauniešu bezdarba līmeņi – 2014. gada pirmajā pusgadā, 2012.–2013. gada pirmajā pusgadā un 2013.-2014. gada pirmajā pusgadā pa valstīm (vecuma grupa 15-24 gadi)         Avots: Eurostat (DSA), EMPL ĢD aprēķini; sadalīti pa līmeņiem 2014. gada pirmajā pusgadā.

IIb attēls. NEET rādītājs – situācija 2013. gadā un izmaiņas 2011. – 2012. gadā un 2012. – 2013. gadā (vecuma grupa 15–24 gadi)

Avots: Eurostat (DSA), EMPL ĢD aprēķini; sadalīti pa līmeņiem 2014. gada pirmajā pusgadā. Piezīme: 2013. gads, Francija, pārtraukta sērija, izmaiņas nav pieejamas.

Daudzās dalībvalstīs jauniešu stāvoklis darba tirgū saglabājas dramatisks; ne mazāk kā septiņās valstīs (Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Itālijā, Portugālē, Kiprā, Slovākijā) bezdarba līmenis saglabājas par 9 procentpunktiem augstāks nekā ES vidējais. Pozitīvi ir tas, ka lielākā daļa šo valstu ir spējušas uzlabot jauniešu stāvokli; vienīgi izņēmums ir Itālija, kur bezdarba līmenis turpināja augt (t. i. par 4,1 procentpunktu). Turklāt Beļģija un Rumānija saskārās ar pieaugošu bezdarba līmeni jauniešu vidū, sasniedzot salīdzinoši augstu bezdarba līmeni. Līdzīgi kā analizējot tendences attiecībā uz bezdarba līmeni, arī šī rādītāja gadījumā ir grupa valstu (Nīderlande, Austrija, Somija), kurās ir vērojama salīdzinoši labās sākotnējās situācijas pasliktināšanās.

Lai gan jauniešu bezdarba rādītāji kopumā nav būtiski pieauguši, tādu jauniešu īpatsvars, kuri nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET), ir ievērojami palielinājies gandrīz pusē dalībvalstu. Horvātija, Itālija, Kipra, Ungārija un Rumānija saskārās ar jau augstā NEET rādītāja tālāku pieaugumu 0,4 līdz 2,7 procentpunktu apmērā. Arī šajā gadījumā dramatiskākie NEET rādītāji ir vērojami Itālijā, jo valsts ar augstākajiem novērotajiem NEET rādītājiem sastapās ar trešo straujāko NEET rādītāju pieaugumu. Pozitīvi vērtējams tas, ka negatīvās tendences Grieķijā ir apturētas (vismaz pārskata periodā); lai gan NEET rādītāji aizvien ir augsti, tie neturpināja paaugstināties. Salīdzinot ar citiem ar nodarbinātību saistītiem rādītājiem, dažas eurozonas dalībvalstis (Beļģija, Nīderlande, Austrija, Somija) saskārās ar darba tirgus samazināšanos un nesenu NEET rādītāju palielināšanos no līmeņa, kurš vēl aizvien ir zem ES vidējā. Visdramatiskākie NEET rādītāji jaunu sieviešu vidū ir Čehijā, Horvātijā, Kiprā, Lietuvā un Ungārijā, kamēr NEET rādītāji vīriešu vidū – Grieķijā, Horvātijā, Kiprā un Somijā.

3.2.3. Mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu reālās izmaiņas

Valstīs, kuras ekonomikas situācijas turpmāka pasliktināšanās ietekmēja visvairāk, pēc 2011. gada mājsaimniecību ienākumi reālā izteiksmē saglabājas nemainīgi vai strauji samazinās. Mājsaimniecību ienākumus galvenokārt ietekmēja tas, ka tirgus ienākumi samazinājās un sociālo pārvedumu ietekme laika gaitā kļuva vājāka. Turklāt fiskālie ierobežojumi dažās dalībvalstīs ir ietekmējuši nodarbinātību, savukārt izmaiņas nodokļu un pabalstu sistēmās un algu samazinājums valsts sektorā ir ievērojami pazeminājuši mājsaimniecību reālo ienākumu līmeni. Tas, iespējams, ir veicinājis atšķirību palielināšanos eurozonā.

III attēls. Mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu reālās izmaiņas (GDHI): pieaugums 2012. un 2011. gadā Avots: Eurostat, valstu pārskati, EMPL ĢD aprēķini; sadalīti pēc kopējā pieauguma 2012. gadā.

Mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu attīstībai reālā izteiksmē ir raksturīgs gan plašs diapazons, gan pieaugošas atšķirības starp dalībvalstīm. Aplūkojot 2012. gada datus, ir redzams, ka vismaz 16 dalībvalstis saskārās ar izteikti negatīvu mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu attīstību: Grieķijā samazinājums gada griezumā sasniedza gandrīz 10 % un Kiprā – 9 %. Samazinājumi iepriekš minētajās valstīs, kā arī Spānijā un Itālijā tika konstatēti jau iepriekšējos pārskata periodos notikušu samazinājumu apstākļos. Turpretī vairākās valstīs līdz 2011. gadam algas turpināja pieaugt, bet 2012. gadā tika novērotas negatīvas tendences (Kipra, Ungārija, Slovēnija, Igaunija un Bulgārija).

3.2.4. Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības riska rādītājs – izmaiņas un pašreizējā situācija

Nabadzības riska rādītājs darbspējīgā vecuma iedzīvotāju vidū palielinās daudzās dalībvalstīs (skatīt IV attēlu). Daudzās valstīs palielinājums tika konstatēts jau augsta nabadzības riska apstākļos, bieži savienojumā ar nabadzības sliekšņa līmeņa samazināšanos minētajā laikposmā.

IV attēls. Nabadzības riska rādītājs darbspējīgā vecumā, situācija 2013. gadā un izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2012.–2013. gadā (vecuma grupa 18–64 gadi)

Avots: Eurostat, EU-SILC, (EMPL ĢD aprēķini); attiecas uz 2012. ienākumu gadu. Piezīme: 2013. gads, Spānija, pārtraukta sērija, izmaiņas nav pieejamas; 2012. gads, Austrija, Lielbritānija, pārtraukta sērija, izmaiņas par 2011.–2012. gadu nav pieejamas; 2012. gads (izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2010.–2011. gadā), izmaiņas par Īriju.

Dalībvalstis ar lielāko darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības riska rādītāja pieaugumu laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam ir Grieķija, Kipra, Lietuva, Luksemburga, Malta, Portugāle un Rumānija, savukārt lielākais pieaugums laikposmā no 2011. līdz 2012. gadam tika konstatēts Grieķijā, Portugālē, Horvātijā, Spānijā. Ilgstošais negatīvās vai tuvu nullei esošās IKP izaugsmes periods, ilgtermiņa bezdarba pieaugums un sociālo pārvedumu ietekmes vājināšanās noteiktā laikposmā ir radījusi nabadzības riska pieaugumu lielākajā daļā šo valstu.

3.2.5. Nevienlīdzība (S80/S20 attiecība[32]) – izmaiņas un pašreizējā situācija

Ienākumu nevienlīdzība pieaug gan starp dalībvalstīm, gan atsevišķās dalībvalstīs, jo īpaši dalībvalstīs, kurās konstatēts lielākais bezdarba pieaugums (skatīt V attēlu). Daudzās valstīs krīze ir pastiprinājusi algu polarizācijas un darba tirgus segmentācijas ilgtermiņa tendences, kas apvienojumā ar nodokļu un pabalstu sistēmām, kuras mazākā mērā ir orientētas uz līdzekļu pārdali, ir veicinājušas nevienlīdzības pieaugumu. Būtiskais nevienlīdzības pieaugums var būt saistīts ar augsto bezdarba līmeni (lielākais kāpums konstatēts darba tirgus lejasgalā). Dažos gadījumos fiskālās konsolidācijas ietekme arī bijis viens no faktoriem[33].

V attēls. Nevienlīdzība (S80/S20 attiecība). Līmenis 2013. (*2012.) gadā un izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2012.–2013. gadā Avots: Eurostat, EU-SILC, (EMPL ĢD aprēķini). Piezīme: 2013. gads, Spānija, pārtraukta sērija, izmaiņas nav pieejamas; 2012. gads, Austrija, Lielbritānija, pārtraukta sērija, izmaiņas par 2011.–2012. gadu nav pieejamas; 2012. gads (izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2010.–2011. gadā), izmaiņas par Īriju.

Nevienlīdzībai (S80/S20 attiecībai) ir raksturīgs plašs diapazons un pieaugošas atšķirības starp dalībvalstīm. Jaunākie dati par 2012. ienākumu gadu (kas ir pieejami par vairākām dalībvalstīm) norāda uz ienākumu nevienlīdzības pieaugumu (mēra ar S80/S20 rādītāju) par 0,5 vai vairāk laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam Lietuvā un Bulgārijā, kā arī būtisku pieaugumu Itālijā, Rumānijā, Portugālē, Kiprā, Vācijā, Ungārijā, Maltā un Slovēnijā. Īpaši augsta ienākumu nevienlīdzība 2013. gadā saglabājās Bulgārijā, Grieķijā, Spānijā, Lietuvā, Latvijā, Portugālē un Rumānijā, kur augstāko 20 % ienākumu daļa vismaz sešas reizes pārsniedz ienākumu daļas zemākos 20 %.

[1]           OV L 308/46, 24.11.2010., “Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmums par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2010/707/ES)”.

[2]           Tas pats attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem un personām ar invaliditāti. Trešo valstu valstspiederīgo bezdarba līmenis 2013. gadā bija 21,7 % (14,3 % 2008. gadā), savukārt cilvēku ar invaliditāti bezdarba līmenis ir gandrīz divreiz augstāks nekā personām bez invaliditātes.

[3]           Turpmākai analīzei skatīt EMPL ģenerāldirektorāta dokumentu “Key Features” (sagatavošanā).

[4]           Skatīt Komisijas dienestu darba dokumentu “Nodarbinātības potenciāla izpēte IKT jomā”, 18.4.2012., SWD (2012) 96, Komisijas dienestu darba dokumentu par rīcības plānu attiecībā uz ES veselības aprūpes personālu, 18.4.2012., SWD (2012) 93, un Komisijas dienestu darba dokumentu “Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības potenciāla pilnvērtīga izmantošana”, 18.4.2012., SWD (2012) 92.

[5]           Skatīt arī Komisijas paziņojumu “Videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīva. Darbavietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā”, 2.7.2014., COM(2014) 446.

[6]           Piemēram, nepilnas slodzes nodarbinātība (procentos no kopējās nepilnas slodzes nodarbinātības) ES-28 valstīs 2013. gadā bija 29,6 %, salīdzinot ar 25,3 % 2008. gadā.

[7]           Beveridža līkne jeb UV līkne grafiski attēlo bezdarba un brīvo darbvietu savstarpējo dinamiku (neaizpildīto darbvietu skaits, kas izteikts kā darbaspēka īpatsvars). Tā ir uz leju vērsta, jo augstāks bezdarba līmenis ir tad, kad ir mazāk brīvo darbvietu. Ja laika gaitā tā virzās uz āru, tad konkrētais brīvo darbvietu skaits ir saistāms ar arvien augstāku bezdarba līmeni, kas nozīmē, ka darba tirgū samazinās atbilstības starp piedāvājumu un pieprasījumu efektivitāte.

[8]         "Labour Market Developments in Europe, 2013", Eiropas Komisija.

[9]         Turpmākai analīzei skatīt EMPL ģenerāldirektorāta dokumentu "Key Features".

[10]        Piem., "Future Skills Supply and Demand in Europe", Cedefop.

[11]        ESAO un Komisija 2013. gada oktobrī publicēja jauna pētījuma par pieaugušo prasmēm ("Survey on Adult Skills (PIAAC)" rezultātus, Eiropas Komisija, ESAO.

[12]        Skatīt, piem., "Is Aggregate Demand Wage-Led or Profit-Led? National and Global Effects", Starptautiskais Darba birojs, Darba un nodarbinātības nosacījumi, sērija Nr. 40, Ženēva, 2012.

[13]        Skatīt "Quarterly Report on the Euro Area", Eiropas Komisija, 12. sēj., Nr. 3, 2013.

[14]          Skatīt Eurofound (2013), "Tackling Undeclared Work in 27 European Union Member States and Norway: Approaches and Measures Since 2008", Eurofound, Dublina; Hazans, M. (2011), "Informal Workers Across Europe", Pētījums Nr. 5912, Pasaules Banka, Vašingtona.

[15]        Ar ienākumu kvintiļu attiecības rādītāju jeb S80/S20 rādītāju mēra ienākumu sadales nevienlīdzību. To aprēķina kā attiecību starp kopējiem ienākumiem, ko saņem 20 % iedzīvotāju ar vislielākajiem ienākumiem (augstākā kvintile), un ienākumiem, ko saņem 20 % iedzīvotāju ar viszemākajiem ienākumiem (zemākā kvintile). Visi ienākumi ir aprēķināti kā ekvivalenti rīcībā esošie ienākumi.

[16]          Sīkāka informācija dokumentā EU Employment and Social Situation, Quarterly Review, 2014. gada jūnijs.

[17]        EU Employment and Social Situation - Quarterly Review, 2014. gada marts, Supplement on trends in social expenditure (2014).

[18]      Sk. EU Employment and social situation, ceturkšņizdevums, 2013. gada marts. Saskaņā ar analīzi sociālo izdevumu samazinājumi, kas vērojami kopš 2011. gada, ir izteiktāki salīdzinājumā ar līdzīgām lejupslīdes epizodēm pēdējās trīs desmitgadēs.

[19]        Šajā iedaļā sniegta jaunākā informācija par situāciju, kura aprakstīta iepriekšējā Vienotajā nodarbinātības ziņojumā. Ņemot vērā apjoma ierobežojumus, tā nav izsmeļoša un tās mērķis nav aprakstīt visas reformas un politiskos pasākumus. Pasākumi, kas ir tikai paziņoti, bet nav iesniegti pieņemšanai Parlamentā vai apspriešanai kolektīvajās sarunās ar sociālajiem partneriem, ziņojumā parasti netiek aplūkoti.

[20]        Padomes 2012. gada 21. oktobra Lēmums 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm.

[21]          Sīkāka analīze izklāstīta Komisijas gada ziņojumā par progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā.

[22]          Jaunākie pieejamie dati; publicēti 2014. gada pavasarī.

[23]          Lai gūtu pilnīgāku pārskatu par notikumiem, kas attiecas uz 8. un 9. pamatnostādni skat. 2014. gada ziņojumu par izglītību un apmācību.

[24]          COM(2013) 690, 2.10.2013. Īpaši skatīt 6.–7. lpp. "Komisija ierosina izveidot galveno rādītāju rezultātu pārskatu, ko izmantot tās vienotā nodarbinātības ziņojuma projektā, lai sekot nodarbinātības un sociālās jomas norisēm. Tam būtu jākalpo par analītisku rīku, kas paver iespēju labāk un agrāk apzināt būtiskas problēmas nodarbinātībā un sociālajā jomā, jo īpaši problēmas, kuru sekas draud izpausties pāri dalībvalstu robežām. (...) Tas būtu iestrādāts Kopīgā nodarbinātības ziņojuma projektā, lai pastiprinātai daudzpusējai nodarbinātības un sociālās jomas rīcībpolitiku uzraudzībai nodrošinātu koncentrētāku pamatu, un ar tā palīdzību varētu apzināt, uz kādām norisēm nepieciešams spēcīgāk reaģēt ar nodarbinātības un sociālās jomas rīcībpolitikām. (…) Ar rezultātu pārskata nodarbinātības un sociālās jomas rādītājiem par katru valsti vajadzētu fiksēt svarīgākās parādības un nopietnākās problēmas un norises apzināt agrīnā posmā, pirms valsts novirzīšanās no saviem iepriekšējiem vai pārējās ES rādītājiem vēl nav pārāk liela."

[25]          COM(2013) 801, final, 13.11.2013.

[26]          Eiropadomes secinājumi, 2013. gada 19.–20. decembris, 39. punkts.

[27]          7476/14, Briselē, 2014. gada 12. martā.

[28]          Eiropadomes secinājumi, 2013. gada 19.–20. decembris." 38. Eiropadome atkārtoti uzsver, ka Eiropas pusgada kontekstā svarīgas ir norises nodarbinātības un sociālajā jomā. Balstoties uz Padomes veikto darbu, Eiropadome apstiprina, ka ir svarīgi izmantot Vienotajā nodarbinātības ziņojumā aprakstīto rezultātu pārskatu par galvenajiem rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā.".

[29]          SPC/EMCO kopīgs atzinums attiecībā uz rezultātu pārskatu par galvenajiem rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā; paredzēts EPSCO padomes jūnija sanāksmei. Turklāt SPC iesniedz dokumentu "Key employment and social indicators' scoreboard: operationalization – Report from the Social Protection Committee Indicators' Subgroup".

[30]          Šī trīsdimensiju analīze ir saskaņā ar 2014. gada vienoto nodarbinātības ziņojumu, kā vienojušās Komisija un Padome. Kā norādīts 2014. gada vienotā nodarbinātības ziņojuma svarīgākajos ieteikumos: "Krīzes ietekme atspoguļojas arī pieaugošajās atšķirībās starp dalībvalstu nodarbinātības un sociālajām situācijām, jo īpaši eurozonā, kā to rāda šis Vienotais nodarbinātības ziņojums un tā jaunais rezultātu pārskats par galvenajiem rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā. Minētās atšķirības ir redzamas visos piecos šā rezultātu pārskata galvenajos rādītājos." 7476/14, Briselē, 2014. gada 12. martā., 3. lpp. Turklāt, kā vienojās 2014. gada vienotajā nodarbinātības ziņojumā, rezultātu pārskats aptver visas ES dalībvalstis, un salīdzinājumiem tādējādi tiek izmantoti ES vidējie rādītāji. Dažos gadījumos svarīgas var būt arī statistiskās novirzes no eurozonas vidējā rādītāja. 7476/14, Briselē, 2014. gada 12. martā., 49. lpp.

[31]          Tabulā sniegts pārskats par tādām nodarbinātības un sociālās jomas norisēm dalībvalstīs, kuru galveno rādītāju līmeņus vai tendences var uzskatīt par problemātiskām.

[32]          Attiecība starp ienākumiem, kurus saņem 20 % iedzīvotāju ar vislielākajiem ienākumiem, un ienākumiem, kurus saņem 20 % iedzīvotāju ar vismazākajiem ienākumiem.

[33]        Skatīt EUROMOD Working Paper 2/13.

1. pielikums. Rezultātu pārskats par galvenajiem rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā, par atsauces vērtību izmantojot ES un eurozonas vidējos rādītājus*

* Katram rādītājam (izņemot  GHDI reālo izaugsmi, kas izteikta kā monetāra vērtība) trīs slejās norādītas i) izmaiņas absolūtā izteiksmē salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; ii) atšķirība no ES (vai eurozonas) vidējā rādītāja vienā un tajā pašā gadā; iii) izmaiņas valstī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu attiecībā pret izmaiņām ES vai eurozonas līmenī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (norādot, vai situācija valstī pasliktinās/uzlabojas ātrāk nekā pārējā ES/eurozonā, atspoguļojot sociālekonomisko atšķirību/sociālekonomiskās konverģences dinamiku). S1 apzīmē 1. pusgadu un balstās uz ceturkšņa datiem. Avots: Eurostat, ES darbaspēka apsekojums (DSA), valstu pārskati un ES statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) (Nodarbinātības ĢD aprēķini). NEET: izmaiņas 2011.-2012. gadā Francijai (sērijas pārrāvums 2013. gadā); AROP un S80S20: 2012. gada dati 2013. gada datu vietā (izmaiņas 2011.-2012. gadā) Īrijai, izmaiņas 2011.-2012. gadā Spānijai (sērijas pārrāvums 2013. gadā).

2. pielikums. Galveno nodarbinātības problēmu un īpaši labu darba tirgus rezultātu kopsavilkuma pārskats saskaņā ar Nodarbinātības pārraudzības instrumentu (C=problēma, G=labi darba tirgus rezultāti) – pieņemts 2014. gada jūnijā[1]

3. pielikums. Kopsavilkuma pārskats par ''sociālajām tendencēm, kurām jāpievērš uzmanība'' un dalībvalstis ar statistikas ziņā ievērojamu situācijas pasliktināšanos vai uzlabošanos 2011.-2012. gadā, kas apzinātas ar Sociālās aizsardzības pārraudzības instrumentu, – pieņemts 2014. gada 19. februārī

Avots: Sociāla Eiropa: daudzi ceļi, viens mērķis. Sociālās aizsardzības komitejas gada ziņojums par sociālo situāciju Eiropas Savienībā, 2013. gads

Piezīme: "Sociālās tendences, kurām jāpievērš uzmanība" 2011.-2012. gadā, ko Sociālās aizsardzības komiteja pieņēmusi 2014. gada 19. februārī, pamatojoties uz tobrīd pieejamajiem datiem, norāda uz pasliktināšanos vairāk nekā trešdaļā dalībvalstu un tabulā iezīmētas ar sarkanu krāsu (Avots: Sociāla Eiropa: daudzi ceļi, viens mērķis. Sociālās aizsardzības komitejas gada ziņojums par sociālo situāciju Eiropas Savienībā, 2013. gads).

[1] http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=EN&f=ST%2010763%202014%20INIT