This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52014DC0401
Recommendation for a COUNCIL RECOMMENDATION on the implementation of the broad guidelines for the economic policies of the Member States whose currency is the euro
Ieteikums PADOMES IETEIKUMS par ekonomikas politikas vispārīgo pamatnostādņu īstenošanu dalībvalstīs, kuru naudas vienība ir euro
Ieteikums PADOMES IETEIKUMS par ekonomikas politikas vispārīgo pamatnostādņu īstenošanu dalībvalstīs, kuru naudas vienība ir euro
/* COM/2014/0401 final */
Ieteikums PADOMES IETEIKUMS par ekonomikas politikas vispārīgo pamatnostādņu īstenošanu dalībvalstīs, kuru naudas vienība ir euro /* COM/2014/0401 final */
Ieteikums PADOMES IETEIKUMS par ekonomikas politikas vispārīgo
pamatnostādņu īstenošanu dalībvalstīs, kuru naudas
vienība ir euro EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 136. pantu
kopsakarā ar 121. panta 2. punktu, ņemot vērā Padomes
1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta
stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un
koordinācijas stiprināšanu[1]
un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu, ņemot vērā Eiropas Parlamenta
un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par
to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko
nelīdzsvarotību[2],
un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu[3], ņemot vērā Eiropadomes
secinājumus, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu, ņemot vērā
Ekonomikas politikas komitejas atzinumu, tā kā: (1) Pašreizējo eurozonas
ekonomikas vidi raksturo pakāpeniska, tomēr joprojām nestabila
ekonomikas atlabšana. 2013. gadā un 2014. gada sākumā
eurozonā ievērojami samazinājās inflācija, un ir
sagaidāms, ka nākotnē prognozes laikposma ietvaros tā
palielināsies tikai ļoti pakāpeniski,
atspoguļojot eurozonā pastāvošo stagnāciju, kā
arī mazāk aizsargāto valstu ekonomikā joprojām
veiktās relatīvo cenu korekcijas un euro valūtas maiņas
kursa pastāvīgo kāpumu. Turklāt, lai
gan ekonomikas atlabšana tiek balstīta uz arvien daudzpusīgāku
pieeju, eurozonas valstu vidū joprojām pastāv lielas
atšķirības. (2) Eurozona
ir vairāk nekā tajā ietilpstošo valstu summa. Ekonomikas un finanšu krīze skaidri atklāja eurozonā
pastāvošās ciešās savstarpējās saiknes un
nepieciešamību nostiprināt eurozonas dalībvalstu
koordināciju nodokļu politikas, finanšu politikas un
struktūrpolitikas jomā, lai nodrošinātu saskanīgu,
eurozonai kopēju nostāju attiecībā uz šīm politikas
jomām. Eurozonas dalībvalstis,
2012. gada 2. martā parakstot Līgumu par stabilitāti,
koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un
monetārajā savienībā, uzņēmās saistības
īstenot virkni tālejošu politikas reformu un veikt politikas
koordināciju. Divu saistītu regulu stāšanās
spēkā 2013. gadā vēl vairāk padziļināja
budžeta un ekonomikas politikas koordināciju eurozonas mērogā.
Eurozonas dalībvalstīm ir konkrēta atbildība par jaunā
pārvaldības regulējuma iedarbīgu īstenošanu. Tādēļ
būtu nepieciešams kāpināt savstarpēju motivēšanu,
palielinot atbalstu valsts mēroga reformu īstenošanai un
fiskālai piesardzībai, padziļināt valsts mēroga
reformu izvērtēšanu no eurozonas skatpunkta, internalizēt
potenciālo pārrobežu ietekmi un stimulēt politikas jomas, kas ir
īpaši svarīgas labi funkcionējošai ekonomikas un
monetārajai savienībai (EMS). (3) Ņemot vērā
eurozonas dalībvalstu ciešo savstarpējo atkarību, pastāv
iespēja, ka saistībā ar strukturālo reformu īstenošanu
tiek izraisīta liela pārrobežu ietekme, kas ir jāņem
vērā, lai nodrošinātu optimālu politikas izstrādi un
īstenošanu gan atsevišķās eurozonas dalībvalstīs, gan
eurozonā kopumā. Piemēram, saskaņotāka
rīcība reformu īstenošanā veicinātu nepieciešamo
konverģenci starp dalībvalstīm. Šajā ziņā
ļoti svarīgas ir agrīnas diskusijas par eurozonas
dalībvalstu reformu plāniem, kuras balstītas uz pastāvošo
praksi, un makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras
iedarbīga īstenošana. (4) Viens no galvenajiem,
eurozonai aktuālajiem politikas uzdevumiem ir samazināt valsts
parādu, īstenojot diferencētu, izaugsmei labvēlīgu
nodokļu politiku, vienlaicīgi stimulējot eurozonas izaugsmes
potenciālu. Pateicoties iepriekšējo gadu
konsolidācijas centieniem, eurozonas fiskālais stāvoklis ir
uzlabojies, tomēr virknei eurozonas dalībvalstu joprojām ir
jāturpina fiskālās korekcijas, lai samazinātu ļoti
augsto parādsaistību līmeni. Visām eurozonas
dalībvalstīm būtu jāuzlabo publisko finanšu kvalitāte
– ar mērķi stimulēt ražīgumu un nodarbinātību. (5) Krīzes
sākumposmā eurozonā ievērojami kritās ieguldījumu
apjoms, kas vēl joprojām nav atgriezies savā vidējā
līmenī (ilgtermiņa griezumā).
Ieguldījumu stagnācijas tendences iemesls ir vienlaikus
notiekošā aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana
privātajā sektorā, finanšu nozares sadrumstalotība un
nepieciešamie fiskālās konsolidācijas centieni, kuru
ietekmē ir krities publisko ieguldījumu apjoms. Lai noturētu ekonomikas atlabšanu un stimulētu
potenciālo ekonomikas izaugsmi, ir būtiski svarīgi palielināt
ieguldījumus infrastruktūrā un prasmju attīstībā.
Liela daļa ieguldījumu ir jāsaņem no privātā
sektora, tomēr arī valsts pārvaldes iestādēm var
būt svarīga funkcija – radīt veicinošus apstākļus. (6) Eurozonā reālajai
ekonomikai pieejamo kredītlīdzekļu līmenis joprojām ir
nepietiekams, un finanšu tirgus sadrumstalotība joprojām ir augsta,
lai gan ir mazinājies ar valstu parādsaistībām
saistītais stresa līmenis. Finansējuma
pieejamība, it īpaši attiecībā uz MVU, daudzās
valstīs joprojām ir problemātiska, un tas rada risku, ka
varētu tikt apdraudēta ekonomikas atlabšana. Tādēļ
būtu nepieciešamas iniciatīvas, kuru mērķis ir atjaunot
kredītlīdzekļu plūsmu, padziļināt kapitāla
tirgus un stimulēt ekonomikas ilgtermiņa finansēšanu. Tādas darbības kā, piemēram, banku bilances rādītāju korekcijas
pabeigšana, pašu kapitāla rezervju nostiprināšanas turpināšana
un, ja nepieciešams, arī aktīvu kvalitātes pārbaudes un
stresa testi palīdz atklāt vēl pastāvošās
nepilnības un nostiprināt uzticēšanos nozarei kopumā. Jau
ir sasniegts ievērojams progress attiecībā uz banku
savienību, it īpaši līdz ar vienotā uzraudzības
mehānisma izveidi un vienošanos par vienoto noregulējuma
mehānismu. (7) Finanšu
krīze atklāja nepilnības ekonomikas un monetārās
savienības uzbūvē. Komisija 2012. gada
28. novembrī nāca klajā ar plānu par
padziļinātu un patiesu ekonomikas un monetāro savienību,
rosinot sākt Eiropas mēroga debates. 2012. gada 5. decembrī
Eiropadomes priekšsēdētājs (ciešā sadarbībā ar
Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, Eurogrupas
priekšsēdētāju un Eiropas Centrālās bankas prezidentu)
nāca klajā ar ziņojumu, kurā tika pārņemtas
vairākas Komisijas plāna idejas, kā arī
izklāstīts laika grafiks un pakāpjveida virzība uz
pilnīgu ekonomikas un monetāro savienību. Eiropas Parlaments
savu nostāju pauda 2012. gada 20. novembra rezolūcijā.
Kopš tā laika ir veikti ievērojami pasākumi. Turpmākai EMS
pilnveidošanai būs nepieciešama pakāpeniska pieeja, kas apvieno
disciplīnu un solidaritāti. Likumdošanas paketes (sešu un
attiecīgi divu tiesību aktu kopums) paredz, ka pirmais pārskats
par to īstenošanu ir sniedzams līdz 2014. gada beigām. IESAKA eurozonas
dalībvalstīm, neierobežojot Padomes kompetenci attiecībā uz
dalībvalstu ekonomikas politikas koordināciju (it īpaši
Eurogrupas ietvaros notiekošās ekonomikas politikas koordinācijas
kontekstā), 2014.–2015. gadā atsevišķi vai kopīgi
veikt šādus pasākumus: 1. Ciešā
sadarbībā ar Komisiju veicināt un uzraudzīt
strukturālo reformu īstenošanu eurozonas vienmērīgai
darbībai visnozīmīgākajās jomās, lai sekmētu
konverģenci, kā arī iekšējās un ārējās
nelīdzsvarotības korekcijas. Izvērtēt un stimulēt
reformu īstenošanas progresu eurozonas dalībvalstīs, kurās
pastāv pārmērīga makroekonomikas nelīdzsvarotība,
un eurozonas dalībvalstīs, kurās attiecībā uz
nelīdzsvarotību ir nepieciešama izlēmīga rīcība,
lai ierobežotu negatīvu pārrobežu ietekmi uz pārējo
eurozonas teritoriju un lai valstīs ar lielu budžeta atlikumu sekmētu
atbilstošu politiku pozitīvas pārrobežu ietekmes optimizēšanai.
Regulāri rīkot tematiskas apspriedes par struktūrpolitiku ar
eventuāli lielu pārrobežu ietekmi, galveno uzmanību
pievēršot augsta nodokļu īpatsvara samazināšanai
darbaspēka izmaksās un pakalpojumu tirgu reformēšanai. 2. Ciešā
sadarbībā ar Komisiju koordinēt eurozonas dalībvalstu
nodokļu politiku, it īpaši ikgadējās budžeta plāna
projekta izvērtēšanas ietvaros, lai visā eurozonā
nodrošinātu vispārēji saskanīgu un izaugsmei
labvēlīgu nostāju attiecībā uz nodokļiem. Uzlabot
publisko finanšu kvalitāti un ilgtspējīgumu, paaugstinot
materiālo un nemateriālo ieguldījumu līmeni gan valsts, gan
ES mērogā. Nodrošināt, ka tiek nostiprināts valsts
mēroga regulējums nodokļu jomā, tai skaitā
regulējums par attiecīgās valsts fiskālo padomi. 3. Nodrošināt banku sistēmas
izturētspēju, it īpaši, veicot
nepieciešamās aktīvu kvalitātes pārbaužu un stresa testu
sekojumdarbības, kā arī īstenojot banku
savienības regulējumu, tostarp par
turpmāko, vienotā noregulējuma mehānisma pārejas
posmā paredzēto darbu. Stimulēt
privātā sektora ieguldījumus un
palielināt tautsaimniecībai pieejamo kredītlīdzekļu
apjomu, veicot pasākumus, lai uzlabotu MVU pieeju
kredītlīdzekļiem, padziļinātu kapitāla
tirgus un no jauna aktivizētu vērtspapīrošanas tirgu – atbilstoši Komisijas priekšlikumiem un laika grafikam, kas ietverti tās
paziņojumā par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšanu. 4. Turpināt iesākto darbu par ekonomikas un
monetārās savienības padziļināšanu un veicināt
ekonomikas uzraudzības sistēmas uzlabošanu saistībā ar
tās pārskatīšanu, kas paredzēta 2014. gada
beigās. Briselē, Padomes
vārdā – priekšsēdētājs [1] OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp. [2] OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp. [3] COM(2014) 401 final.