52014DC0115

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par ES līdzfinansēto programmu rezultātiem dzīvnieku slimību un zoonozes izskaušanas, kontroles un uzraudzības jomā laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam

Kopsavilkums

Šajā ziņojumā aplūkoti ES līdzfinansēto programmu īstenošanas rezultāti dzīvnieku slimību un zoonozes izskaušanas, kontroles un uzraudzības jomā, kā noteikts 41. pantā Padomes Lēmumā Nr. 2009/470/EK par izdevumiem veterinārijas jomā[1].

Dzīvnieku slimību izskaušanas, kontroles un uzraudzības programmu (turpmāk “veterinārās programmas”) līdzfinansējums veido izdevumu lielāko daļu ES pārtikas nekaitīguma nodrošināšanai paredzētajā budžetā[2]. Aplūkojamajā periodā ES izmantoja vairāk nekā 1,17 miljardus euro, līdzfinansējot tādu programmu īstenošanu, kas bija paredzētas trīspadsmit slimību[3] apkarošanai. Šajos septiņos gados visas 27 dalībvalstis ir guvušas labumu no ES finansējuma (līdz 2006. gada 31. decembrim — ES 25 dalībvalstis).

Lai gan ir daži problēmreģioni, veterinārajām programmām joprojām ir būtiska nozīme konkrētu dzīvnieku slimību efektīvā pārvaldībā, nodrošinot slimību uzraudzību un izskaušanu, labāk plānojot ES līmenī svarīgu pārrobežu slimību kontroli, kā arī jaunu un atkārtotu dzīvnieku slimību uzliesmojumu novēršanas pasākumus un ātru reakciju šo slimību gadījumā, tādējādi veidojot pamatu ES stratēģijai dzīvnieku veselības jomā. Tas savukārt sniedz acīmredzamus neto ekonomiskos ieguvumus attiecīgajās ES ekonomikas nozarēs un saistībā ar vienotā tirgus netraucētu darbību, kā arī patērētāju un sabiedrības veselības aizsardzības jomā (zoonozes gadījumā), kas uzskatāmi par svarīgiem sabiedriskajiem labumiem ES sabiedrībai.

Ņemot vērā ar ES līdzfinansētajām veterinārajām programmām saistītos turpmākos draudus un problēmas, veiktā analīze ļauj izdarīt vairākus secinājumus, identificējot darbības, kuras būtu jāīsteno nākotnē, lai uzlabotu programmu pārvaldību, proti, labāka prioritāšu noteikšana, Komisijas un dalībvalstu programmu pārvaldības izmaksu samazināšana, kā arī ES līdzfinansēto veterināro programmu izstrādes, īstenošanas un lietderības analīzes uzlabošana.

Komisija 2011. gada 29. jūnijā ierosināja jaunu regulu[4], kas aptver visus izdevumus pārtikas nekaitīguma jomā. Tās mērķis ir optimizēt esošo finanšu shēmu, padarot to vienkāršāku, pārredzamāku un elastīgāku, kā arī apliecināt pārtikas nekaitīguma jomā veikto izdevumu lietderību, tostarp saistībā ar veterinārajām programmām. 2014. gada pirmajā pusgadā likumdevēji oficiāli pieņems priekšlikumu.

1.           Ievads

Padomes Lēmuma 2009/470/EK par izdevumiem veterinārijas jomā 41. pantā ir noteikts, ka “Komisija reizi četros gados iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par dzīvnieku veselības stāvokli un programmu īstenošanas izmaksu lietderību dažādās dalībvalstīs, ietverot sīkas ziņas par pieņemtajiem kritērijiem”[5].

Spēkā esošās uzraudzības un novērtējuma sistēmas ietvaros nav ieviesti nekādi īpaši instrumenti pārtikas un dzīvnieku barības jomā veikto izdevumu lietderības novērtēšanai, tāpēc šis ziņojums galvenokārt attiecas uz īstenoto programmu sākotnējo izmaksu un ieguvumu analīzi.

Jāņem vērā, ka daudzas veterinārās programmas, jo īpaši (piem., tuberkulozes) izskaušanas pasākumi, būtībā ir ilgtermiņa pasākumi. Tāpēc rezultāti nereti tiek sasniegti ilgu laiku pēc konkrētu pasākumu īstenošanas.

Šis dokuments ir pirmais šajā kontekstā sagatavotais ziņojums, un tajā aplūkotais laikposms aptver septiņus gadus — no 2005. līdz 2011. gadam.

2.           Vispārīga informācija

ES finansiālais ieguldījums dzīvnieku slimību izskaušanas, kontroles un uzraudzības programmās veido izdevumu lielāko daļu ES pārtikas nekaitīguma nodrošināšanai paredzētajā budžetā. Tā mērķis ir pakāpeniski izskaust dzīvnieku slimības un īstenot slimību uzraudzības pasākumus dalībvalstīs un ES kopumā. Tas arī veido daļu no vispārējās ES stratēģijas dzīvnieku veselības jomā[6], kuras mērķis ir nodrošināt dzīvnieku veselības, sabiedrības veselības un patērētāju augsta līmeņa aizsardzību. Veterināro programmu galīgie mērķi ir nodrošināt gan dzīvnieku, gan sabiedrības veselības augsta līmeņa aizsardzību, veicināt lopkopības nozares ražīguma uzlabošanos un sniegt ieguldījumu to nozaru ekonomiskajā ilgtspējā, kuras tieši vai netieši ietekmē dzīvnieku slimību uzliesmojumi[7].

Dzīvnieku slimības un zoonozes, ar kurām saistītie pasākumi var pretendēt uz ES līdzfinansējumu, ir uzskaitītas Padomes Lēmuma 2009/470/EK I pielikumā.

Lēmumu par finansējuma prioritāšu noteikšanu katru gadu pieņem un pielāgo Komisija, lai nodrošinātu tā pilnīgu atbilstību faktiskajai situācijai. Lielākā uzmanība tiek veltīta slimībām, kas ir svarīgas dzīvnieku vai sabiedrības veselības kontekstā (piem., zoonozei) un kurām ir būtiska ekonomiskā ietekme, ņemot vērā tirdzniecībā radītās sekas, kā arī ienākumu zaudējumus ES lopkopības nozarē. Ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas starpniecību[8] ierosinātās prioritātes tiek apspriestas ar dalībvalstīm. Komisijas iekšējā novērtējuma pamatā ir dalībvalstu iesniegtie dati, Pārtikas un veterinārā biroja (PVB)[9] ziņojumi, finanšu revīziju ziņojumi[10] un slimību izskaušanas uzraudzībai izveidotās darba grupas (DG)[11] gūtie rezultāti.

Lai nodrošinātu veterināro programmu mērķu efektīvāku un produktīvāku sasniegšanu, 2006. gadā attiecībā uz tām tika ieviesta daudzgadu pieeja.

ES līdzfinansētās veterinārās programmas aptver plašu pasākumu loku, tostarp, vakcināciju, testu veikšanu dzīvniekiem un zaudējumu atlīdzināšanu par nokaušanu vai izbrāķēšanu piespiedu kārtā. Parasti ES finanšu ieguldījums ir 50 % apmērā no izmaksām, kas dalībvalstīm radušās, īstenojot konkrētus pasākumus[12], līdz maksimālajam apmēram, izņemot transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE) uzraudzības, testēšanas un genotipa noteikšanas izmaksas, kuras tiek finansētas 100 % apmērā līdz noteiktai robežvērtībai, kā arī ar trakumsērgas programmām saistītās izmaksas (vakcīnu iegāde un izplatīšana, laboratoriskie testi), kuras kopš 2010. gada tiek līdzfinansētas 75 % apmērā. Visiem ar slimībām saistītajiem pasākumiem, kas iepriekš tika līdzfinansēti 50 % apmērā, 2011. gadā tika piešķirts lielāks līdzfinansējums, t. i., 60 % apmērā, kā ieguldījums to dalībvalstu budžeta atveseļošanā, kuras centās pārvarēt finanšu un ekonomikas krīzes. Laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam kopējie ES maksājumi, aptverot ar 13 slimībām saistītās programmas, pārsniedza 1,17 miljardus euro[13].

Jāņem vērā, ka kopējais finansējuma apjoms bija ļoti atšķirīgs atkarībā no slimības rakstura, kā arī ar katru slimību saistīto apstiprināto programmu kopējā skaita.

Šajos septiņos gados labumu no ES līdzfinansējuma ir guvušas visas 27 dalībvalstis (līdz 2006. gada 31. Decembrim — ES 25 dalībvalstis). Finansējuma sadalījums aplūkojamajā laikposmā uz vienu līdzfinansēto slimību un dalībvalsti ir attēlots Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 III nodaļas 1. un 2. attēlā.[14]

1. attēls. Maksājumu sadalījums atbilstīgi dalībvalstij (2005.–2011. g.)

2. attēls. Maksājumu sadalījums atbilstīgi slimībai (2005.–2011. g.)

3. attēls. Finansējuma pārmaiņas (2005.–2011. g.)

Aplūkojot finansējuma pārmaiņas (3. attēls), redzams, ka tas kopš 2009. gada ir ievērojami pieaudzis. Šī pieauguma tendence galvenokārt ir skaidrojuma ar izskaušanas programmu finansējuma ievērojamu palielināšanu attiecībā uz infekciozo katarālo drudzi, jo īpaši Francijā un Spānijā (plašāku informāciju skatiet Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 IV.2. nodaļā), un govju tuberkulozi, jo īpaši Īrijā un Apvienotajā Karalistē (plašāku informāciju skatiet Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 IV.3. nodaļā). Minētā tendence ir skaidrojama arī ar to, ka 2011. gadā tika paaugstināta finansējuma likme attiecībā uz visām slimībām, kā paskaidrots iepriekš.

Aplūkojamajā periodā divas dalībvalstis, proti, Francija un Spānija, izmantoja gandrīz 38 % no kopējā ES finansējuma, kā redzams 1. attēlā. Nākamās lielākās finansējuma saņēmējas, kuru kopējais finansējuma izmantojums sasniedza 35 % no ES maksājumiem, bija Itālija (9,5 %), Apvienotā Karaliste (10,1 %), Vācija (7,7 %) un Īrija (7,7 %).

Atlikušie 27 % izdevumu radās pārējām (21) dalībvalstīm, pie tam atsevišķie piešķīrumi 3 % robežu pārsniedza tikai Polijas, Portugāles un Nīderlandes gadījumā.

Maksājumu attīstība attiecībā uz sešām valstīm, kuras saņēma lielāko finansējumu, ir atspoguļota 4. attēlā; šajā attēlā ir arī sniegta informācija par maksājumu sadali pa slimībām katrā dalībvalstī[15].

4. attēls. Valstis, kuras saņēma lielāko atbalstu veterināro programmu ietvaros (2005.–2011. g.)

Kā redzams 2. attēlā, vairāk nekā 74 % aplūkojamajā laikposmā veikto ES maksājumu attiecās uz trim galvenajām veterinārajām programmām. Aptuveni 44,5 % no kopējā līdzfinansējuma ES ieguldīja TSE uzraudzībā un govju sūkļveida encefalopātiju (GSE) un skrepi slimības izskaušanā. Otrs svarīgs piešķīrums (aptuveni 15,5 % no ES līdzfinansējuma) attiecās uz govju tuberkulozes izskaušanu, kam sekoja infekciozā katarālā drudža izskaušana (vairāk nekā 14 %).

Vēl 20,5 % finansējuma tika sadalīti saistībā ar četrām citām slimībām, proti, starp liellopu brucelozes (6 %), trakumsērgas (5,5 %), kazu un aitu brucelozes (4,7 %) izskaušanas un salmonellas kontroles (4,3 %) pasākumiem.

Atlikusī ES izdevumu daļa 5,2 % apmērā tika piešķirta ar pārējām septiņām slimībām saistītu programmu līdzfinansēšanai.

3.           ES dzīvnieku veselības stāvoklis laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam

Kopumā ES līmenī līdzfinansēto un 2005.–2011. gadā īstenoto veterināro programmu kvalitatīvais un kvantitatīvais novērtējums apliecina, ka šīs programmas sniedza efektīvu ieguldījumu dzīvnieku veselības stāvokļa uzlabošanā ES, tādējādi nodrošinot līdzekļu lietderīgu izmantojumu. Vairumā gadījumu ir panākti pozitīvi rezultāti, izņemot situācijas attiecībā uz dažām slimībām konkrētās dalībvalstīs, kur joprojām ir problēmreģioni.

Dažos gadījumos, neraugoties uz panākto progresu, slimību apkarošanas rezultāti atšķiras, un atsevišķos ES reģionos vietēja rakstura problēmas joprojām nav novērstas. Šāda situācija cita starpā ir skaidrojama ar epidemioloģiskiem faktoriem (savvaļas dzīvnieki, slimību pārnēsātāji), kas ietekmē konkrētu programmu ietvaros veikto pasākumu efektivitāti, kā arī ar specifiskām problēmām dalībvalstu līmenī saistībā ar programmu īstenošanu.

Attiecīgās dalībvalstis bieži saskārās ar strukturālām grūtībām, tostarp saistībā ar budžetu un personāla nodrošinājumu (nepietiekams darbinieku skaits vai nepareiza personāla sadale), kas, neraugoties uz centieniem, kavēja programmās paredzēto pasākumu pienācīgu īstenošanu. Komisija centīsies vairāk atbalstīt dalībvalstis, kuras cīnās ar minētajām grūtībām, piemēram, samazinot ar programmu pārvaldību saistītās izmaksas un uzlabojot prioritāro slimību noteikšanas kārtību.

Neveiksmes ir skaidrojamas arī ar sociālkultūras problēmām, piemēram, ar neatbilstošu valsts un reģionālo/vietējo dalībnieku koordinēšanu vai dialoga (saziņas) trūkumu starp ieinteresētajām personām, kuras pārstāv publisko un privāto sektoru. Lai novērstu šos trūkumus, tiks stiprināta darba grupas loma labas prakses izplatīšanā un informācijas par dalībvalstu pieredzi apmaiņā.

Turpmākajās sadaļās ir aplūkoti analīzes rezultāti attiecībā uz katru slimību atsevišķi.

3.1.        Ievērojamas sekmes

Vairumā gadījumu apkarojamās slimības tika efektīvi ierobežotas vai arī tika panākta to izplatības kontrole. Daudzas no šīm slimībām ir pakāpeniski izskaustas plašās ES teritorijās. Par to liecina fakts, ka šajā laikposmā ES ir būtiski paplašinājušās “slimības neskartās zonas” (t. i., attiecībā uz tādām slimībām kā govju tuberkuloze, liellopu bruceloze un klasiskais cūku mēris)[16].

•        Govju sūkļveida encefalopātijas uzraudzības un izskaušanas obligāto programmu īstenošana attiecībā uz liellopiem bija būtisks ES līmenī īstenotu pasākumu kopas elements, kas laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam nodrošināja govju sūkļveida encefalopātijas konstatēto gadījumu skaita ievērojamu samazināšanos, un vidējais saslimšanas izplatības samazināšanās rādītājs gadā bija 38 %. Laikposmā līdz 2011. gadam veikto testu skaits pārsniedza 6,3 miljonus, bet tika konstatēti tikai 28 pozitīvi gadījumi. Ir atjaunota dzīvu liellopu, liellopu gaļas un govju produktu tirdzniecība no visvairāk skartajām dalībvalstīm, un ir atgūta patērētāju uzticība. Skrepi slimības uzraudzībai un izskaušanai inficētajos aitu un kazu ganāmpulkos paredzētie ES obligātie pasākumi nodrošināja to, ka ievērojami uzlabojās zināšanas par skrepi slimības izplatību, bet veiktās diskriminējošās testēšanas rezultāti apstiprināja, ka govju sūkļveida encefalopātijas izplatība aitu un kazu vidū nav konstatējama vai ir niecīga.

•        Infekciozā katarālā drudža programmām ir bijusi svarīga nozīme šīs slimības kontroles un izskaušanas nodrošināšanā, jo īpaši attiecībā uz tādu BTV-8 un BTV-1 serotipu izraisīto epidēmiju kontroli, kuri negaidīti parādījās 2006. un 2007. gadā. ES mobilizēja lielus finanšu resursus, sniedzot dalībvalstīm iespēju sākt koordinētu vakcinēšanas kampaņu visās inficētajās teritorijās. Kampaņa bija ļoti sekmīga, jo ir panākta efektīva infekciozā katarālā drudža kontrole un BTV-1 un BTV-8 serotipi visā Eiropā faktiski ir izskausti.

•        Trakumsērgas gadījumā līdzfinansētās perorālās vakcinācijas programmas, kuru īstenošana sākās 20. gs. 80. gadu beigās, ir bijušas ļoti sekmīgas, nodrošinot stabilu trakumsērgas izskaušanu vairākās dalībvalstīs. Laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam konstatēto pozitīvo trakumsērgas gadījumu kopējais skaits ES ir ievērojami samazinājies — no 2575 gadījumiem līdz 518. Trakumsērgas izskaušana Eiropā tagad ir reāla perspektīva. Tā ir unikāla situācija pasaules mērogā, jo ES panāktās trakumsērgas izskaušanas mērogam pasaulē nav precedenta[17]. Slimība pašlaik ir ierobežota un ir sastopama tikai ES austrumu daļā, un Komisija pabeidz finansējuma piešķiršanu vakcinācijas zonu izveidei, noslēdzot divpusējas vienošanās starp ieinteresētajām dalībvalstīm un to attiecīgajām kaimiņvalstīm, kurās trakumsērga joprojām rada draudus[18].

•        Obligātās līdzfinansētās programmas saistībā ar salmonellas kontroli, kas tiek pakāpeniski īstenotas kopš 2007. gada, ir nodrošinājušas ievērojamu situācijas uzlabošanos mājputnu nozarē. To gadījumu skaits, kad tika ziņots par cilvēku saslimšanu, ES ir samazinājies par 50 %. Cilvēku saslimšanas gadījumu skaita sarukšanas tendence ES līmenī laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam bija statistiski nozīmīga, sasniedzot vidējo samazinājumu gadā par 12 % (Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes sniegtie dati)[19]. Sabiedrības veselības kontekstā būtisku salmonellas serotipu izplatības samazināšanās ir panākta, efektīvi un koordinēti īstenojot valstu salmonelozes kontroles programmas (tostarp gan lauksaimniekiem, gan kompetentajai iestādei īstenojot parastās uzraudzības programmas) norādītajās mājputnu populācijās un cenšoties izskaust tos serotipus, kuri ir cilvēku infekciju galvenie izraisītāji.

•        Putnu gripa, kas pēdējos gados aizvien biežāk tiek ievazāta ES teritorijā un kuru galvenokārt pārnēsā savvaļas putni, ir sekmīgi ierobežota, pateicoties obligātām uzraudzības programmām. Šo programmu īstenošana ir bijusi efektīva, nodrošinot agrīnus brīdinājumus, kas ļauj laikus noteikt gan ļoti patogēnu, gan mazpatogēnu celmu uzliesmojumus, tādējādi samazinot lauksaimnieku ekonomiskos zaudējumus un cilvēkiem bīstamu zoonotisku celmu rašanās risku. Minētās programmas bija ārkārtīgi noderīgas arī pēc krīzēm, sniedzot iespēju laikus noteikt savvaļas putnu saslimstību ar augsti patogēno putnu gripu un tādējādi novēršot tās tālāku izplatību ražošanai izmantojamās saimēs, kā arī samazinot cilvēku veselības apdraudējuma risku. Laikposmā kopš 2008. gada ir samazinājies kontrolēto savvaļas putnu un mājputnu skaits. Kontrolēto putnu skaita samazināšanās ir jāaplūko saistībā ar pozitīvo tendenci attiecībā uz slimības uzliesmojumu skaitu — kopš 2007. gada ir vērojams ievērojams šādu gadījumu samazinājums gan mājputnu, gan savvaļas putnu vidū. ES 2007. gadā notika 25 augsti patogēnās putnu gripas uzliesmojumi mājputnu vidū, savukārt 2011. gadā netika konstatēts neviens šāds uzliesmojums. Saistībā ar savvaļas putniem kopš 2010. gada nav reģistrēts neviens šīs slimības uzliesmojums.

•        Klasiskais cūku mēris laikposmā līdz 2004. gadam ir izskausts lielākajā daļā ES-15 dalībvalstu, izņemot atsevišķus reģionus Vācijā, Luksemburgā un Francijā, kur slimība joprojām bija sastopama mežacūku vidū. ES paplašināšanās ir radījusi papildu risku, ņemot vērā klasiskā cūku mēra skartos apgabalus Eiropas centrālajā daļā, Balkānu reģionā, kā arī ar klasisko cūku mēri saistīto endēmisko situāciju Bulgārijā un Rumānijā laikā, kad šīs valstis pievienojās ES. Pēc kontroles pasākumu īstenošanai paredzētā finansējuma palielināšanas pēdējos gados šajos reģionos ir gūtas labas sekmes klasiskā cūku mēra izskaušanas jomā. Lielākie šajā laikposmā notikušie slimības uzliesmojumi bija mājas cūkām Rumānijā laikā no 2006. līdz 2007. gadam un mežacūkām Ungārijā 2008. gadā. ES 2009. gadā netika konstatēts neviens slimības uzliesmojums mājas cūkām, un 2010. un 2011. gadā netika ziņots par slimības uzliesmojumiem ne mājlopiem, ne savvaļas dzīvniekiem.

•        Govju tuberkulozes gadījumā epidemioloģiskie dati par dalībvalstīm, kuras saņēma atbalstu līdzfinansētu programmu veidā, liecināja, ka laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam ir panākts zināms progress virzībā uz šīs slimības izskaušanu. Spānijā, Itālijā, Portugālē un Polijā bija konstatējama govju tuberkulozes gadījumu skaita nepārprotama samazināšanās, un Polija 2009. gadā ieguva “oficiāli no tuberkulozes brīvas” dalībvalsts statusu. Šādu statusu dažos pēdējos gados ir ieguvuši arī vairāki Itālijas reģioni. Zināmi uzlabojumi bija vērojami tuberkulozes epidemioloģiskajā situācijā Īrijā (ES līdzfinansēto programmu īstenošana tika sākta 2009. gadā). Ir jāturpina situācijas novērošana turpmākajos gados.

Kopumā gan liellopu brucelozes, gan kazu un aitu brucelozes izskaušanā arī ir panākts ievērojams progress, un ir tikai atsevišķas ES teritorijas, kuras joprojām skar šīs slimības.

•        Liellopu bruceloze ir gandrīz pilnībā izskausta lielākajā daļā ES dalībvalstu. Laikposmā kopš 2005. gada liellopu brucelozes izplatība to dalībvalstu liellopu vidū, kurās tika īstenotas līdzfinansētās programmas, vairumā gadījumu (Kiprā, Īrijā, Spānijā un Azoru salu teritorijā) samazinājās vai saglabājās zemā līmenī. Ziemeļīrijā pēc 2005. gada tika konstatēts saslimstības pieaugums, tomēr no ļoti zema izejas punkta, bet kopš 2009. gada ir vērojama saslimstības samazināšanās. Pateicoties sekmīgai programmu īstenošanai, 2009. gadā visa Īrijas Republika ieguva statusu “oficiāli no brucelozes brīva” dalībvalsts. Šāds statuss tika piešķirts arī vairākiem reģioniem un provincēm Itālijā, kā arī Spānijai piederošajām Kanāriju salām.

•        Kazu un aitu brucelozes izskaušanas programmu īstenošana nodrošināja teicamas sekmes Kiprā, Itālijas ziemeļu un centrālajā daļā, Portugālē un Spānijā, kur slimības izplatība ganāmpulkos laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam ievērojami samazinājās. Paplašinot epidemioloģiskās analīzes termiņu, var konstatēt, ka Spānijas sekmes ir vēl jo iespaidīgākas — šī valsts ziņoja par ievērojamu slimības izplatības samazināšanos ganāmpulkos, jo šis rādītājs no aptuveni 30 % 1999. gadā pazeminājās līdz 0,54 % 2011. gadā.

•        Sekmīga govju enzootiskās leikozes izskaušanas programmu īstenošana ir nodrošinājusi ievērojamu saslimstības samazināšanos apdraudētajās valstīs, īpaši Portugālē, Polijā un Itālijā.

•        Līdzīga pozitīva tendence ir vērojama Aujeski slimības gadījumā, un pieaug to dalībvalstu skaits, kurās šī slimība ir izskausta. Kā galveno sasniegumu var atzīmēt, ka slimības izskaušanas programmu rezultātā laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam šī slimība ir izskausta Vācijā, Slovākijā un daudzos Apvienotās Karalistes reģionos, bet vairākos citos reģionos ir panākts progress. Ņemot vērā šo programmu īstenošanas sekmes un to, ka Padome 2006. gadā atkārtoti noteica prioritārās slimības[20], 2010. gadā ES līdzfinansējuma piešķiršana tika pārtraukta.

3.2.        Daļējas sekmes

· Liellopu bruceloze. Portugālē un Itālijā reģionālā līmenī ir vērojami ļoti atšķirīgi rezultāti, un šo atšķirību cēlonis ir ar liellopu brucelozes izskaušanas programmu īstenošanu saistīti īpaši apstākļi atsevišķos reģionos. Itālijā liellopu/bifeļu brucelozes izplatība dažādos reģionos būtiski atšķiras. Saskaņā ar oficiāliem datiem vairākos reģionos un provincēs Itālijas ziemeļos un valsts centrālajā daļā slimība ir izskausta, savukārt dienvidu reģionos tās izplatība un saslimstība liellopu un bifeļu vidū joprojām ir augsta. Arī Portugāles kontinentālajā daļā slimības izplatībā ir vērojamas ģeogrāfiskas atšķirības — atsevišķos reģionos salīdzinājumā ar pārējo valsts teritoriju tā ir lielāka. Tomēr var konstatēt būtiskus uzlabojumus, jo īpaši Azoru salās, kur vakcinēšanas programma ir nodrošinājusi teicamus rezultātus, slimības izplatībai ganāmpulkos sarūkot no 3 % 2006. gadā līdz tikai mazliet vairāk nekā 1 % 2011. gadā.

3.3.        Problēmreģioni

· Kazu un aitu bruceloze. Grieķija un Dienviditālija ir galvenie ar šīs slimības izskaušanu saistītie problēmreģioni, kuros attiecībā uz programmu īstenošanu pastāv īpašas problēmas, kas negatīvi ietekmē programmu vispārējos rezultātus. Svarīgi ņemt vērā apstākli, ka gadījumos, kad programmu rezultāti bija neapmierinoši tāpēc, ka dalībvalsts vai vietējā līmenī programmas tika neatbilstīgi vai nepareizi īstenotas, Komisija efektīvi veica koriģējošus pasākumus vai piemēroja sodus, neapstiprinot programmu, samazinot finansējumu turpmākajos gados vai ieguldījumu attiecīgajos gados.

· Govju tuberkuloze Apvienotajā Karalistē. Kopš 2010. gada visā valstī, izņemot Skotiju (saskaņā ar oficiāliem datiem slimība Skotijā kopš 2009. gada ir izskausta), ir īstenotas līdzfinansētas izskaušanas programmas. Epidemioloģiskā situācija aplūkotajā laikposmā radīja bažas, un tai joprojām ir jāvelta liela uzmanība, jo īpaši Anglijā. Apstiprināto programmu pasākumi ir jāīsteno pareizi.

· Āfrikas cūku mēris Itālijā (Sardīnijā). Slimība ES teritorijā, izņemot Sardīniju, ir pilnībā izskausta. Neraugoties uz pozitīvi vērtējamu slimības izplatības mazināšanās tendenci iepriekšējos gados, 2011. gada otrajā pusē notika nopietns atkārtots slimības uzliesmojums, kas galvenokārt skaidrojams ar apstiprināto programmu neapmierinošu īstenošanu.

4.           Laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam īstenoto veterinārijas programmu izmaksu un ieguvumu analīze

Laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam ES līdzfinansējuma ietvaros veikto pasākumu rezultāti tika novērtēti gan iekšēji, gan veicot ārējus pētījumus dažos pēdējos gados[21], pamatojoties uz konkrētiem rezultātiem, kas panākti, īstenojot ES pasākumus ar mērķi atbalstīt dalībvalstis noteiktu dzīvnieku slimību izskaušanas, kontroles un uzraudzības jomā. Šie pētījumi ir apliecinājuši vispārējas veterināro programmu sekmes, tajā pašā laikā izceļot vairākus trūkumus saistībā ar gadījumiem, kad programmu rezultātus negatīvi ietekmēja specifiskas īstenošanas problēmas, kā aprakstīts 3. sadaļā iepriekš. Minētās nepilnības plānots risināt, piemēram, turpinot iesākto finanšu pārvaldības rīku modernizēšanu un darba grupas īstenoto pasākumu optimizēšanu.

Jāatgādina (sk. 2. sadaļu), ka 2011. gadā attiecināmie pasākumi, kuru līdzfinansējuma likme iepriekš bija 50 %, tika līdzfinansēti, piemērojot augstāku līdzfinansējuma likmi, t. i., 60 %, un līdzfinansējums tika piešķirts vēl vienam pasākumam[22].

Izmaksu un ieguvumu analīzes rezultāti attiecībā uz slimībām, kurām veterināro programmu ietvaros ir piešķirta lielāka ES finansiālā ieguldījuma summa, ir izklāstīti Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 IV nodaļā.

5.           Ar ES līdzfinansētajām veterinārajām programmām saistītais administratīvais slogs

ES līdzekļu piešķiršanas un izmantošanas pārvaldībai ir vajadzīgi ievērojami resursi gan valsts, gan ES līmenī. Vajadzīgie resursi būtiski nemainās atbilstoši programmu mērogam. Visos gadījumos ir spēkā prasība par programmas sagatavošanu un pārbaudi, Komisijas īstenošanas lēmuma izstrādi un pieņemšanu, finanšu pārvaldību un darbības rādītāju pārbaudēm.

Neraugoties uz ievērojamām izmaksām, kas ir saistītas ar pieteikumu iesniegšanu nelielu finanšu maksājumu saņemšanai un šo maksājumu iegūšanu, dalībvalstis atzīst minēto maksājumu sniegtos ieguvumus, jo īpaši saistībā ar spēju un vienprātības veidošanas iemesliem.

Laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam tika veikti 825 maksājumi, piešķirot kopējo ES līdzfinansējumu EUR 1 174 253 269,46 apmērā. Turpmāk redzamais attēls atspoguļo finansējuma pārmaiņas šajā laikposmā; attēlā maksājumi grupēti atbilstīgi to vērtībai.

Kā redzams, to maksājumu īpatsvars, kas bija mazāki par EUR 200 000 vai vienādi ar šo summu (četras zemākās robežvērtības), šajā periodā ES kopējā līdzfinansējumā bija ļoti neliels un mazliet pārsniedza 1,5 % no kopējās summas. No otras puses, šo četru zemāko kategoriju summa veidoja gandrīz 42 % no kopējā maksājumu skaita.

5. attēls. Maksājumu sadalījums atbilstīgi pamatsummām (2005.–2011. g.)

Turpretī augstākā robežvērtība (maksājumi, kas pārsniedz EUR 10 000 000) vien veidoja vairāk nekā 35 % no ES finansējuma attiecīgajā laikposmā, lai gan atbilda tikai 2,6 % no veikto maksājuma skaita.

Tas nozīmē, ka daudzu maksājumu vērtība ir salīdzinoši neliela, proti:

•        gandrīz 19 % maksājumu bija mazāki par EUR 25 000 vai vienādi ar šo summu, kas atbilst aptuveni 0,1 % no kopējā finansējuma;

•        vairāk nekā 26 % maksājumu nepārsniedza EUR 50 000, kas atbilst aptuveni 0,3 % no attiecīgajā laikposmā līdzfinansētās summas.

Plašāku informāciju par atsevišķu maksājumu vērtību veterinārijas programmām piešķirtā ES līdzfinansējuma kontekstā var skatīt

Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 V nodaļā.

6.           Secinājumi un turpmākā rīcība

Aplūkotajā laikposmā ES līdzfinansētās veterinārās programmas ir apliecinājušas savu ietekmi katalizatora lomā saistībā ar šādu panākumu gūšanu:

•        sabiedrības un dzīvnieku veselības uzlabošana — slimību izplatības/saslimstības ierobežošana, sabiedrības veselības aizsardzība (zoonozes gadījumā), uzdevuma būt par galveno slimību novēršanas/pārvaldības rīku izpilde saistībā ar ES stratēģiju dzīvnieku veselības jomā;

•        ekonomiski ieguvumi ES kopumā — nozares vērtības aizsardzība, tirgus stabilitātes veicināšana, drošas tirdzniecības garantēšana, tirdzniecības paplašināšana ārpus ES, ar cilvēku veselību saistīto izdevumu samazināšana[23].

Galvenās priekšrocības, kas veicināja ES līdzfinansēto veterināro programmu sekmes, bija:

•        augšupēja pieeja dzīvnieku veselības problēmu noteikšanā un risināšanā — dalībvalstu līmenī izstrādātas programmas; lejupēja pieeja, nodrošinot ES noteikumu un kritēriju izpildi, — Komisijas apstiprinātās programmas;

•        elastība pieejamo resursu sadalē, pateicoties ikgadējiem pielāgojumiem (saskaņā ar epidemioloģisko situāciju un prioritāro slimību noteikšanu) un iespējai piemērot dažādas finansējuma likmes;

•        ES sistēmas spēja reaģēt ārkārtīgi nopietnās ar veselību saistītās situācijās (piem., govju sūkļveida encefalopātijas krīzes, infekciozā katarālā drudža epidēmijas), izmantojot ierobežotos finanšu resursus saistībā ar vispārējo ar lopkopību saistīto nozaru augsto ekonomisko vērtību;

•        ES finansiālā ieguldījuma ilgtspēja, sniedzot iespēju veikt vidēji ilga termiņa plānošanu saistībā ar veterinārajām programmām dalībvalstīs;

•        reģionālās sadarbības pieeja, kas nodrošina vērtīgu atbalstu kandidātvalstīm un trešām valstīm, kuras robežojas ar ES, un novērš slimību izplatīšanos ES (arī nodrošinot dalībvalstīs līdz šim panākto rezultātu ilgtspēju);

•        zināšanu, pieredzes un paraugprakses apmaiņa dalībvalstu vidū, tostarp saistībā ar slimību izskaušanas uzraudzībai izveidoto darba grupu.

Tomēr ir izcelti arī vairāki trūkumi. Dažus no tiem Komisija jau ir daļēji novērsusi, bet citi trūkumi ir jānovērš tuvākajā laikā, proti:

•        sistemātiskas pieejas trūkums, pamatojoties uz skaidru mērķu un rādītāju kopu, kas palīdzētu novērtēt īstenoto programmu rezultātus. Šī nepilnība arī ierobežo iespēju pierādīt dažādu pasākumu izmaksu lietderību;

•        dalībvalstu veterinārijas sistēmu un lopkopības struktūru būtiskās atšķirības — to dēļ programmu īstenošana nav pastāvīga, radot ES līmenī panākto rezultātu apdraudējuma risku, jo īpaši saistībā ar pārrobežu slimībām;

•        dalībvalstis joprojām nav iesniegušas vajadzīgās daudzgadu programmas, ierobežojot iespēju pievērst pastiprinātu uzmanību progresam, kas panākts, lai īstenotu vidēja termiņa mērķus un samazinātu darbu, kas jāveic, lai pārvaldītu programmu.

Tajā pašā laikā laikposmā līdz 2020. gadam ES saskarsies ar vairākām specifiskām problēmām, kas, iespējams, apdraudēs dalībvalstu programmu efektivitāti. Šīs problēmas galvenokārt ir saistītas ar turpmāk minētajiem faktoriem.

•        Iespējamu prioritāro slimību atkārtota uzliesmošana

– Uzņēmīgu savvaļas dzīvnieku pārrobežu kustība (jo īpaši saistībā ar klasisko cūku mēri, Āfrikas cūku mēri un trakumsērgu Austrumeiropas un Baltijas dalībvalstīs).

– Nelikumīga gaļas ievešana no trešām valstīm, kuras nav ES dalībvalstis (jo īpaši saistībā ar klasisko cūku mēri un Āfrikas cūku mēri ES austrumu pierobežā).

– Sporādisku govju sūkļveida encefalopātijas gadījumu noteikšana un neskaidrības saistībā ar “netipisko govju sūkļveida encefalopātiju” (visās dalībvalstīs).

•        Iespējama jaunu slimību izplatīšanās

– Kaimiņos esošās trešās valstīs pastāvošo draudu pārnešanas risks uz ES robežreģioniem.

– Risks saistībā ar iespējamu jaunu slimību izplatīšanos un zināmu patogēnu atkārtotu izplatīšanos ES no kaimiņos esošām trešām valstīm.

•        Galvenie mainīgie riska faktori

– Aizvien lielāka starptautisko piegāžu ķēžu sarežģītība.

– Aizvien lielāks kukaiņu pārnēsātu slimību un klimata pārmaiņu iespējamo seku risks saistībā ar dzīvnieku slimību rašanās un izplatības ievirzēm.

– Iespējama uzraudzības pasākumu stingrības samazināšana, kad ir panākts pirmais ar slimību saistītais mērķis.

– Centieni uzlabot publisko finanšu ilgtspēju gan dalībvalstīs, gan ES līmenī var izraisīt budžeta līdzekļu samazināšanu, kas var kaitēt programmas ilgtspējai. Tas galvenokārt ietekmēs programmas, kurām jāparedz ilgs darbības laiks, lai panāktu vēlamos rezultātus. Programmu rezultāti un ietekme ir jānovērtē vidēji ilgā termiņā, lai pienācīgi novērtētu programmu rezultātus. Secinājumu izdarīšana, salīdzinot rezultātus īsā termiņā, var būt maldinoša, jo sekmes dzīvnieku veselības jomā iespējams pierādīt tikai zināmā laikposmā (atkarībā no slimības epidemioloģijas).

Komisija 2011. gada 29. jūnijā ierosināja jaunu regulu, kas aptver visus izdevumus pārtikas nekaitīguma jomā. Mērķis ir optimizēt spēkā esošo finanšu shēmu, padarot to vienkāršāku, pārredzamāku un elastīgāku, kā arī apliecināt pārtikas nekaitīguma jomā veikto izdevumu, tostarp veterināro programmu, lietderību. 2014. gada pirmajā pusgadā likumdevēji oficiāli pieņems priekšlikumu.

[1]               OV L 155, 18.6.2009., 30. lpp. Pēc vairāku grozījumu veikšanas ar Padomes Lēmumu 2009/470/EK tika kodificēts, atcelts un aizstāts Padomes Lēmums 90/424/EEK par izdevumiem veterinārijas jomā.

[2]               Veterinārajām programmām 2011. gadā tika piešķirti aptuveni 75 % no kopējā izmantotā budžeta pārtikas un dzīvnieku barības jomā.

[3]               Putnu gripa, Āfrikas cūku mēris, Aujeski slimība, liellopu bruceloze, govju tuberkuloze, infekciozais katarālais drudzis, klasiskais cūku mēris, govju enzootiskā leikoze, trakumsērga, enzootiskā salmoneloze, aitu un kazu bruceloze, cūku vezikulārā slimība, transmisīvās sūkļveida encefalopātijas (TSE) (govju sūkļveida encefalopātija (GSE) un skrepi slimība).

[4]               COM(2011)398 galīgā redakcija.

[5]               Ziņojuma pamatā ir arī rezultāti, kas iegūti divos šajā kontekstā veiktos novērtējumos:   “Ziņojums par ES līdzfinansētu dzīvnieku slimību izskaušanas un uzraudzības programmu rezultātiem dalībvalstīs un ES kopumā” (2011. g., Pārtikas aprites vērtēšanas konsorcijs);      “Dzīvnieku slimību izskaušanas, uzraudzības un kontroles programmu novērtējums” (2013. g., ICF–GHK).

[6]               Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, COM(2007) 539 galīgā redakcija, “Jauna stratēģija dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam saskaņā ar principu “Profilakse ir labāka nekā ārstēšana””.

[7]               Vairāki rādītāji par lopkopības nozares ekonomisko nozīmi ES aplūkojamajā periodā ir sniegti Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 VIII nodaļā.

[8]               Izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002.), lai sniegtu Komisijai atbalstu efektīvākas un visaptverošākas pieejas nodrošināšanā pārtikas apritei. To veido dalībvalstu pārstāvji un vada Komisijas pārstāvis.

[9]               PVB ir daļa no Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta. Tā uzdevums ir ar revīziju, inspekciju un saistītu pasākumu palīdzību nodrošināt efektīvas kontroles sistēmas un novērtēt atbilstību ES standartiem Eiropas Savienībā un trešās valstīs saistībā ar to eksportu uz ES.

[10]             Revīziju ziņojumi ir adresēti vadītājiem un citām ieinteresētajām personām, un tajos ir apkopoti Komisijas Finanšu revīzijas dienesta (Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts) veiktās revīzijas darba rezultāti.

[11]             Šī darba grupa (DG) tika izveidota 2000. gada martā atbilstīgi “Baltās grāmatas par pārtikas nekaitīgumu” 29. pasākumam. DG veido pārstāvji no katras dalībvalsts, tā darbojas Komisijas vadībā un tās sanāksmes reizi gadā vai reizi divos gados tiek organizētas Briselē. DG mērķi ir šādi: a) uzlabot dzīvnieku slimību izskaušanu un b) uzlabot ES līdzfinansēto dzīvnieku slimību izskaušanas programmu izmaksu un ieguvumu attiecību. Turklāt cīņai ar konkrētām slimībām un tehniskā atbalsta sniegšanai ir izveidotas sešas DG apakšgrupas, kuru mērķis ir apkarot šādas slimības: govju tuberkulozi, liellopu brucelozi, kazu un aitu brucelozi, trakumsērgu, salmonelozi un klasisko cūku mēri. DG sanāksmju ziņojumi ir publicēti Komisijas tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/food/animal/diseases/index_en.htm.

[12]             Ne visi pasākumi, ko īsteno dalībvalstis, tiek līdzfinansēti no ES budžeta; ES līdzfinansē tikai konkrētus pasākumus saistībā ar slimībām, kas uzskaitītas Komisijas lēmumos, ar kuriem apstiprina veterinārās gada programmas. Sīkāku informāciju skatiet Komisijas Īstenošanas lēmumā 2012/761/ES, OV L 336, 8.12.2012., 83. lpp.

[13]             Bilancē par 2011. gadu nav iekļautas vairākas programmas, kuru finanšu revīzijas vēl nav pabeigtas.

[14]             Galīgie ES maksājumi dalībvalstu īstenotajām un Eiropas Komisijas iepriekš apstiprinātajām veterinārajām programmām ir norādīti Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 III nodaļā.

[15]             Sīkāka informācija par ES līdzfinansējumu pārējās dalībvalstīs (21) ir sniegta Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 VI nodaļā.

[16]             Plašāka informācija par oficiālajām slimību neskartajām zonām ir sniegta Komisijas dienestu darba dokumenta SANCO/11377/2013 IX nodaļā.

[17]             Pēdējos gados, ņemot vērā lielo infekcijas spiedienu no Rietumbalkānu valstīm, ES Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta ietvaros finansē arī sadarbības pasākumus ar Rietumbalkānu valstīm trakumsērgas (un klasiskā cūku mēra) jomā.

[18]             Trešās valstis, kuru iesaistīšana šā plāna ietvaros pašlaik tiek apsvērta, ir Krievija, Ukraina un Baltkrievija.

[19]             Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) tika izveidota 2002. gada janvārī kā iestāde neatkarīgu zinātnisku atzinumu sniegšanai un komunikācijas veikšanai par riskiem, kas ir saistīti ar pārtikas apriti. Tā tika izveidota visaptverošas programmas ietvaros, kas bija iecerēta, lai uzlabotu situāciju ES pārtikas nekaitīguma jomā, nodrošinātu patērētāju augsta līmeņa aizsardzību un saglabātu uzticību ES pārtikas nodrošinājumam.

[20]                    Padomes 2006. gada 19. decembra Lēmums, ar ko groza Lēmumu 90/424/EEK par izdevumiem veterinārijas jomā (OV L 397, 30.12.2006., 22.–27. lpp.).

[21]             Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

[22]             Tika ieviesta vienreizēja izmaksa par katru mājdzīvnieku, no kura ņemts paraugs.

[23]             Plašāku informāciju skatiet “Ziņojumā par ES līdzfinansētu dzīvnieku slimību izskaušanas un pārraudzības programmu rezultātiem dalībvalstīs un ES kopumā” (2011. g., Pārtikas aprites vērtēšanas konsorcijs).