52014DC0002

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Kopīgs ziņojums par Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (“Rasu vienlīdzības direktīvas”), un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas”), piemērošanu

1. Ievads

Aizsardzība pret diskrimināciju ir viena no jomām, kurās Eiropas Savienības tiesību akti būtiski ietekmē ES iedzīvotāju ikdienu. Visaptverošais regulējums, kas izveidots ar abām ES diskriminācijas novēršanas direktīvām[1], jau vairāk nekā desmit gadus veido pret diskrimināciju vērsto Eiropas tiesību aktu pamatu. Dažās dalībvalstīs pirms abu direktīvu transponēšanas gandrīz vispār nebija tiesību aktu šajā jomā, un ar direktīvām visu dalībvalstu tiesību aktos tika ieviesti jauni elementi, piemēram, aizsardzība pret vecuma diskrimināciju.

Ar diskriminācijas novēršanas direktīvām: - ir aizliegta diskriminācija rasu vai etniskās piederības dēļ (Direktīva 2000/43/EK) un reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ (Direktīva 2000/78/EK); - ir paredzēta aizsardzība vairākās svarīgākajās dzīves jomās: nodarbinātības un profesionālās izglītības jomā (abas direktīvas); izglītības, sociālā nodrošinājuma un veselības aprūpes jomā, kā arī attiecībā uz piekļuvi pakalpojumiem un precēm un to piegādi, tostarp dzīvokļu apgādi (Direktīva 2000/43/EK); - ir aizliegti dažādi diskriminācijas veidi: tieša un netieša diskriminācija, cilvēka aizskaršana, aicinājums veikt diskrimināciju un pakļaušana netaisnībai; - paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina efektīvas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Pirmie īstenošanas ziņojumi tika pieņemti attiecīgi 2006. gadā[2] un 2008. gadā[3]. Tā kā ir regulāri jāziņo par abu diskriminācijas novēršanas direktīvu piemērošanu[4], šis dokuments ir izstrādāts kā kopīgs ziņojums, jo regulatīvā pieeja un vairums noteikumu abās direktīvās ir identiski. Turklāt lielākā daļa dalībvalstu ir transponējušas abas direktīvas vienā valsts tiesību aktā. Tā kā pirmo ziņojumu pieņemšanas laikā daudzas dalībvalstis bija tikai nesen transponējušas diskriminācijas novēršanas direktīvas savos tiesību aktos, tām vēl nebija pieredzes to piemērošanā.

Patlaban visas 28 dalībvalstis ir transponējušas direktīvas un ir guvušas to piemērošanas pieredzi. Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) savā judikatūrā arī ir izstrādājusi abu direktīvu interpretāciju. Šis ziņojums sniedz iespēju pārbaudīt, kā direktīvas tiek piemērotas, apkopot Tiesas un dalībvalstu tiesu noteikto interpretāciju, kā arī apzināt turpmākos uzdevumus[5].

Saskaņā ar direktīvām[6] visas dalībvalstis sniedza Komisijai šā ziņojuma izstrādei vajadzīgo informāciju. Komisija arī konsultējās ar līdztiesības atbalsta valsts struktūrām[7], Līdztiesības atbalsta valsts struktūru Eiropas tīklu (Equinet), Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, sociālajiem partneriem[8], pilsoniskās sabiedrības organizācijām[9] un Eiropas Juridisko ekspertu tīklu nediskriminācijas jomā[10].

2. Transponēšanas situācija un pārkāpuma procedūras

Abas direktīvas ir transponētas visu 28 dalībvalstu tiesību aktos[11], un Komisija ir pārbaudījusi visu attiecīgo tiesību aktu atbilstību direktīvām. Pārkāpuma procedūras par abu direktīvu neievērošanu tika sāktas pret 25 dalībvalstīm[12], galvenokārt laikposmā no 2005. līdz 2007. gadam. To, ka vairākām dalībvalstīm sākumā radās ar transponēšanu saistītas problēmas, var izskaidrot ar abu direktīvu tābrīža novitāti. Visbiežāk problēmas bija saistītas ar tiešās un netiešās diskriminācijas, cilvēka aizskaršanas un pakļaušanas netaisnībai definīciju, ieinteresēto organizāciju juridisko statusu, darbības jomas ierobežojumiem un pārāk plašu direktīvās pieļauto izņēmumu interpretāciju. Gandrīz visas attiecīgās “pirmās paaudzes” pārkāpuma lietas patlaban ir slēgtas, jo dalībvalstis ir nodrošinājušas savu tiesību aktu atbilstību direktīvām[13]. Vienā no Komisijas sāktajām pārkāpuma procedūrām Tiesa lēma, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pienācīgi īstenot Direktīvu 2000/78/EK attiecībā uz saprātīgu darba vietas nodrošināšanu invalīdiem[14].

Komisija turpina uzraudzīt norises dalībvalstīs un vajadzības gadījumā sāk pārkāpuma procedūras[15].

Komisija katru gadu saņem vairākas (vidēji 20–30) sūdzības saistībā ar šīm direktīvām, taču lielākoties tās attiecas uz individuāliem diskriminācijas gadījumiem un nav saistītas ar šo direktīvu nepareizu transponēšanu vai piemērošanu, tāpēc Komisija nesāk pārkāpuma procedūras. Daudz lielāks sūdzību skaits tiek izskatīts valstu līmenī. Lai gan tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz individuāliem diskriminācijas gadījumiem ir paredzēti vienīgi valstu tiesību aktos un tos var pieprasīt tikai valstu tiesās, Komisijas uzdevums ir rūpīgi pārbaudīt, vai sūdzība neliecina par direktīvu nepareizu transponēšanu vai piemērošanu attiecīgajā dalībvalstī. Patlaban pārkāpuma procedūrās tiek izskatītas trīs lietas, kuru pamatā ir sūdzības par Direktīvas 2000/78/EK pārkāpšanu[16].

3. Direktīvu īstenošana un piemērošana

Abas direktīvas ir transponētas dalībvalstu tiesību aktos, taču, pārskatot valstu pieredzi, atklājas, ka joprojām pastāv ar to īstenošanu un piemērošanu saistīti sarežģījumi.

Lai šos sarežģījumus novērstu, Komisija, Līdztiesības atbalsta valsts struktūru Eiropas tīkls (Equinet), Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) un atsevišķas dalībvalstis ir publicējušas norādes par abu direktīvu piemērošanu[17]. Komisija arī nodrošina finansējumu tiesnešu un citu juristu mācībām, kuru mērķis ir veicināt direktīvu pareizu piemērošanu, uzlabojot viņu zināšanas par ES tiesību aktiem vienlīdzīgas attieksmes jomā[18].

3.1. Informētība par tiesībām

Abās direktīvās[19] ir uzsvērta informācijas izplatīšanas nozīme, lai nodrošinātu, ka attiecīgās personas zina savas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Par savām tiesībām, šķiet, nav informēti visi eiropieši, ne tikai minoritāšu grupas[20]. Piemēram, cilvēki var nezināt, ka diskriminācija nodarbinātības jomā ir aizliegta arī saistībā ar pieteikšanos darbam[21]. Daudzas dalībvalstis šo neinformētību uzskata par būtisku problēmu un ir ziņojušas par izmantotajiem risinājumu veidiem, piemēram, informatīviem materiāliem un norādēm, informatīvām kampaņām un informācijas portāliem, tostarp tādiem, kas paredzēti konkrētām mērķa grupām (minoritātēm, jauniešiem)[22]. Šķiet, ka efektīvs resursu izmantošanas veids ir pievēršanās visapdraudētā­kajām personām un tām personām, kas varētu izdarīt pārkāpumus, piemēram, darba devējiem[23].

Nodarbinātības jomā arodbiedrības un sociālie partneri var ievērojami palīdzēt palielināt darba ņēmēju un darba devēju informētību par diskriminācijas novēršanu[24]. Daudzas dalībvalstis ir sagatavojušas arī noderīgas praktiskas norādes par tiem saviem diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem, kuri attiecas uz situācijām darbavietā. [25]

3.2. Datu par vienlīdzību trūkums

Direktīvās dalībvalstīm nav prasīts vākt datus par vienlīdzību[26]. Taču šādu datu vākšana un analīze, par ko ir atbildīgas dalībvalstis, veicina diskriminācijas apkarošanu un sekmē vienlīdzību, nodrošinot pierādījumus par diskriminācijas gadījumiem, padarot to pārredzamu un izsakot skaitļos. Savukārt datu par vienlīdzību trūkums apgrūtina situāciju novērtēšanu un diskriminācijas esamības pierādīšanu[27]. Tas jo īpaši attiecas uz netiešu diskrimināciju, jo tās gadījumā statistikas datiem bieži ir izšķiroša nozīme, lai pierādītu nelabvēlīgu ietekmi uz konkrētu grupu, ko rada šķietami neitrāls pasākums. Pirmajā ziņojumā par Direktīvas 2000/43/EK piemērošanu tika paustas bažas par to, ka “etnisko datu trūkums lielākajā daļā dalībvalstu var kavēt Kopienas tiesību aktu piemērošanas pareizu uzraudzību”. Šajā jomā situācija joprojām nav būtiski mainījusies un ir attiecināma uz abām direktīvām. Par šo problēmu bažas ir pauduši daudzi respondenti (līdztiesības atbalsta valsts struktūras[28], FRA, nevalstiskās organizācijas (NVO)), un Komisija viņiem piekrīt.

Vairumā dalībvalstu diskriminācijas esamības pierādīšanai pieņem statistiskus pierādījumus un situācijas testēšanas[29] datus. Taču daudzas dalībvalstis nevāc datus par vienlīdzību vai dara to ļoti ierobežotā apmērā, piemēram, atsaucoties uz datu aizsardzības tiesību aktu prasībām kā iemeslu datu nevākšanai. Jāuzsver, ka ES tiesību aktos, jo īpaši Datu aizsardzības direktīvā[30], dalībvalstīm nav aizliegts vākt datus statistikas vajadzībām, ja tiek ievērotas direktīvā paredzētās garantijas[31]. Laba prakse, kas varētu nodrošināt vismaz šīs problēmas risināšanas sākšanu, ir praktisku norāžu izstrāde vai standartu noteikšana attiecībā uz vienlīdzības datu vākšanu valstu līmenī[32].

3.3. Nepietiekama ziņošana

Saskaņā ar visu pieejamo informāciju var secināt, ka par diskriminācijas gadījumiem ir ziņots ļoti maz. Tas attiecas gan uz sākotnēju ziņošanu, piemēram, līdztiesības atbalsta struktūrai vai policijai, gan uz lietas izskatīšanu tiesā. Jaunākie dati liecina, ka visās aptaujātajās etniskajās un migrantu grupās 82 % no tiem cilvēkiem, kuri tika saskārušies ar diskrimināciju, par piedzīvoto neziņoja[33]. Izplatītākie neziņošanas iemesli bija pārliecība, ka pēc ziņošanas nekas netiks darīts, informācijas trūkums par to, kā un kam iesniegt sūdzību, kā arī negatīva pieredze saistībā ar neērtību, birokrātiju vai procedūras ilgumu. Pretēji bažām, kas tika paustas pirms direktīvu pieņemšanas, nav būtiski pieaudzis tiesās izskatāmo diskriminācijas gadījumu daudzums. To gadījumu skaits, par kuriem tiek ziņots, kopumā ir mazs, un saskaņā ar aplēsēm tie attiecas tikai uz nelielu daļu no faktiskajiem diskriminācijas gadījumiem ES. Atsevišķās dalībvalstīs attiecīgie skaitļi varētu būt pat pārāk mazi, jo par nepārprotamas diskriminācijas gadījumiem netiek ziņots un tie netiek izskatīti tiesā. Tas liecina, ka ir vajadzīgi papildu centieni informācijas palielināšanas un ziņošanas jomā, kā arī būtu jāuzlabo sūdzību iesniegšanas mehānismu un tiesu pieejamība. Līdztiesības atbalsta valsts struktūras varētu ievērojami palīdzēt[34] uzlabot sūdzību procedūru “lietotājdraudzīgumu” un atvieglot upuriem ziņošanu par diskrimināciju.

3.4. Tiesu pieejamība

Diskriminācijas upuriem būtiski svarīga ir efektīvas un ātras tiesas pieejamība. Tiesu pieejamību ierobežo tādi šķēršļi kā īss diskriminācijas prasības ierosināšanas termiņš, tiesvedības ilgums un izmaksas, un upurus varētu atturēt arī princips “zaudētājs maksā”, kā arī ierobežota juridiskās palīdzības pieejamība[35].

Lai izskaidrotu upuru tiesības vienkāršā valodā un formā un sniegtu praktiskus padomus par to, kā rīkoties saistībā ar diskriminācijas lietu, šā ziņojuma I pielikumā sniegtas konkrētas norādes par diskriminācijas prasības iesniegšanu.

3.5. Sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Abās direktīvās netiek saskaņotas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi diskriminācijas jomā, taču tajās dalībvalstīm prasīts paredzēt efektīvas, proporcionālas un preventīvas sankcijas un nodrošināt, lai būtu pieejamas tiesiskās procedūras nolūkā panākt, ka tiek izpildīti šajās direktīvās paredzētie pienākumi, un pirms tām, iespējams, lai tiktu īstenota administratīva pirmstiesas procedūra. Sākotnējās problēmas, ar kurām vairākas dalībvalstis saskārās saistībā ar noteikumu par sankcijām pareizu transponēšanu[36], tagad ir novērstas, un tiesību aktos paredzētās sankcijas kopumā ir atbilstošas. Tomēr joprojām pastāv iespējams pamats bažām par tiesiskās aizsardzības līdzekļu praktisko pieejamību un to, vai konkrētos gadījumos piemērotās sankcijas pilnībā atbilst direktīvu prasībām[37]. Šķiet, ka valstu tiesas sliecas piemērot mazākās tiesību aktos paredzētās sankcijas, kā arī mazāka līmeņa un apmēra kompensācijas[38]. Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā ACCEPT norādīja, ka Direktīvā 2000/43/EK nav pieļauti tādi valstu tiesību akti, kuros paredzētas tīri simboliskas sankcijas, un ka noteiktos apstākļos, ja diskriminācijas gadījumā būtu iespējams tikai izteikt brīdinājumu, tas būtu Direktīvas pārkāpums[39]. Ņemot vērā šos jautājumus, Komisija rūpīgi pārraudzīs piemērotos standartus saistībā ar sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu dalībvalstīs.

3.6. Interpretācija tiesās

Tiesas judikatūrā ir precizēta abu direktīvu interpretācija. Vairums lietu attiecas uz Direktīvas 2000/78/EK interpretāciju par diskrimināciju vecuma dēļ, jo īpaši saistībā ar 6. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, var būt attaisnota, ja pastāv likumīgs mērķis un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Judikatūra par diskrimināciju seksuālās orientācijas, invaliditātes un rasu vai etniskās piederības dēļ ir izstrādāta mazāk, jo šādu lietu skaits ir neliels. Lietās saistībā ar šiem iemesliem Tiesa ir izskatījusi tādus pamatjautājumus kā diskriminācijas aizliegums darba devēja vispārējā paziņojumā, invaliditātes definīcija un viendzimuma partneru izslēgšana no pabalstiem, kas saistīti ar darbu un paredzēti heteroseksuāliem pāriem. Tiesai vēl nav bijusi iespēja pieņemt spriedumu par diskrimināciju reliģijas vai uzskatu dēļ.

Dalībvalstis ziņo par dažādiem valsts judikatūras apjoma līmeņiem. Atsevišķās dalībvalstīs, pamatojoties uz direktīvām, ir pieņemta svarīga judikatūra[40] un Tiesai regulāri tiek iesniegtas attiecīgās lietas[41]. Citas dalībvalstis ziņo par nelielu lietu skaitu[42].

Šā ziņojuma II pielikumā ir sniegts pārskats par svarīgāko Tiesas judikatūru un izklāstītas vairākas interesantas lietas, kas izskatītas valstu tiesās.

4. ABU DIREKTĪVU KOPĒJIE ASPEKTI

Lai gan atsevišķi direktīvu noteikumi attiecas tikai uz konkrētiem diskriminācijas iemesliem[43], abu direktīvu struktūra un pamatelementi ir līdzīgi (definīcijas, pozitīva rīcība, obligātās prasības, tiesību aizsardzība, pierādīšanas pienākums, informācijas izplatīšana, dialogs ar sociālajiem partneriem un NVO, sankcijas).

4.1. Netieša diskriminācija

Netieša diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kurām ir konkrēta iezīme, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām, ja vien tas nav attaisnots ar likumīgu mērķi un ja vien tie nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai. Netiešā diskriminācija ir sarežģīts jēdziens, un vairākās dalībvalstīs sākumā bija grūtības to pareizi transponēt. Patlaban netiešā diskriminācija ir iekļauta tiesību aktos, taču attiecīgo noteikumu piemērošana praksē joprojām ir sarežģīta. Ilustrējot problēmu, atsevišķas dalībvalstis[44] ziņo, ka valstu tiesās ir paustas bažas par to, ka šis jēdziens nav precīzs un saprotams. Citas dalībvalstis[45] norāda, ka tajās vēl nav judikatūras, kas interpretētu netiešo diskrimināciju.[46] Šā ziņojuma I pielikumā ir sniegti tipisku netiešās diskriminācijas gadījumu piemēri.

4.2. Pierādīšanas pienākums

Diskriminācijas prasību pareizas izskatīšanas priekšnosacījums ir apgriezt pierādīšanas pienākumu pret tiesām vai citām kompetentajām iestādēm[47]. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja persona, kura apgalvo, ka ir cietusi no diskriminācijas, var uzrādīt faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi diskriminācija, tad diskriminācijas neesamība jāpierāda atbildētājam. Sākotnēji astoņām dalībvalstīm bija grūtības pareizi transponēt jēdzienu “pierādīšanas pienākums”[48]. Dažas dalībvalstis[49] informē, ka joprojām ir grūti pareizi piemērot apgriezto pierādīšanas pienākumu un valstu tiesām par to nav pietiekamu zināšanu. Viens no šīs problēmas risināšanas piemēriem varētu būt apgrieztā pierādīšanas pienākuma iekļaušana tieši civilprocesa noteikumos (nevis tikai tiesību aktos par vienlīdzīgu attieksmi)[50], ko apsver viena dalībvalsts. Komisija veicina šā jēdziena pareizu piemērošanu, nodrošinot valstu tiesnešu un juristu mācības[51].

4.3. Pozitīva rīcība

Direktīvās dalībvalstīm ir skaidri atļauts, taču nav prasīts, paredzēt vai saglabāt konkrētus pasākumus, lai izskaustu trūkumus vai atlīdzinātu par trūkumiem, kas saistīti ar jebkuru direktīvās minēto iemeslu[52]. Ar pozitīvu rīcību atbilstīgi tās definīcijai jāatbalsta mērķa grupas. Gandrīz visas dalībvalstis ir veikušas noteiktus pozitīvas rīcības pasākumus abu direktīvu darbības jomā[53], piemēram, par labu invalīdiem vai romiem[54].

4.4. Daudzējāda diskriminācija

Direktīvās nav konkrēta nosacījuma par daudzējādu diskrimināciju, taču abās ir minēts fakts, ka “sievietes bieži vien ir daudzējādas diskriminācijas upuri”[55]. Tajās gan ir atļauts apvienot divus vai vairākus diskriminācijas iemeslus, kas jānovērš vienā situācijā, taču, tā kā abās direktīvās dažādu iemeslu gadījumā ir paredzēts atšķirīgs aizsardzības līmenis, jo Direktīva 2000/78/EK attiecas tikai uz nodarbinātību, varētu rasties sarežģījumi. Komisija centās šo nepilnību novērst, 2008. gadā iesniedzot priekšlikumu par jaunu direktīvu[56].

4.5. Diskriminācija, pamatojoties uz saistību, pieņēmumu un uztveri

Tiesa jau ir lēmusi, ka noteiktos apstākļos diskriminācija invaliditātes dēļ var ietvert diskrimināciju, pamatojoties uz prasītāja saistīšanu ar invalīdu, lai gan prasītājam nav invaliditātes[57].            Šī argumentācija šķiet vispārīga un attiecināma arī uz pārējiem abās direktīvās minētajiem diskriminācijas iemesliem.

Saskaņā ar valstu pašreizējo judikatūru[58] Komisija uzskata, ka direktīvās ir aizliegta arī tāda situācija, kurā persona tiek tieši diskriminēta, pamatojoties uz nepareizu uztveri vai pieņēmumu par iezīmēm, uz kurām attiecas aizsardzība, piemēram, ja kandidātu nepieņem darbā, jo darba devējs nepareizi uzskata, ka viņam/viņai ir konkrēta etniskā piederība vai homoseksuāla orientācija.

4.6. Ikvienas personas aizsardzība ES

Abās direktīvās ir skaidri noteikts, ka diskriminācijas aizliegums attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, taču direktīvas neattiecas uz atšķirīgu attieksmi valstspiederības dēļ un neskar noteikumus par iebraukšanu un uzturēšanos[59]. Tas ir būtisks direktīvu elements, ar ko tiek uzsvērts, ka ar diskriminācijas aizliegumu aizsargā nevis tikai Eiropas Savienības pilsoņus, bet ikvienu, kas atrodas ES. Trešo valstu valstspiederīgie, tostarp bezvalstnieki[60], savas situācijas dēļ bieži ir ļoti neaizsargāti pret diskrimināciju[61]. Taču dažas problēmas nav tieši saistītas ar tiesību aktiem, bet gan ar to, kā konkrētais tiesību akts tiek piemērots praksē. Tiesību akti ir jāpapildina ar atbilstīgiem politiskajiem un finanšu pasākumiem[62]. Dalībvalstis ziņo, ka tajās aizsardzība pret diskrimināciju abās direktīvās minēto iemeslu dēļ attiecas uz ikvienu personu, kas uzturas dalībvalstī. Vairākas dalībvalstis savu politiku migrantu un trešo valstu valstspiederīgo integrācijai raksturo kā preventīvu diskriminācijas novēršanas pasākumu.

5. Īpaši Rasu vienlīdzības direktīvas (2000/43/EK) aspekti

5.1. Diskriminācijas rasu vai etniskās piederības dēļ aizliegums

Direktīvā 2000/43/EK nav definēta rasu vai etniskā piederība. Lēmums par šo jēdzienu definēšanu savos tiesību aktos ir jāpieņem dalībvalstīm[63]. Dažas dalībvalstis piemin tikai “etnisko piederību” vai “etniskumu” un savos tiesību aktos nemaz neizmanto jēdzienu “rase” vai “rasu piederība”. Principā Komisija neiebilst pret šādu pieeju Direktīvas piemērošanai, ja vien ir skaidrs, ka netiek ierobežota valsts tiesību akta darbības joma attiecībā pret Direktīvu.

Dažkārt diskriminācija rasu vai etniskā piederības dēļ pārklājas ar citiem diskriminācijas iemesliem, īpaši valstspiederību, reliģiju un valodu. Direktīva 2000/43/EK neattiecas tieši uz diskrimināciju valstspiederības dēļ (ja vien atšķirīga attieksme valstspiederības vai valodas dēļ netiek atzīta par netiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ), savukārt aizsardzība pret diskrimināciju reliģijas dēļ ir paredzēta Direktīvā 2000/78/EK[64].

5.2. Direktīvas materiālā piemērošanas joma

Saskaņā ar 3. panta 1. punkta h) apakšpunktu ir aizliegta diskriminācija attiecībā uz “piekļuvi pakalpojumiem un precēm un to piegādi, kas ir pieejami sabiedrībai, tostarp dzīvokļu apgādi”. Direktīva attiecas gan uz publisko, gan uz privāto sektoru, taču konkrētas dalībvalstu darbības (piem., policijas darbības) var ietvert valsts pilnvaru izpildi bez “pakalpojuma” aspekta tādā nozīmē, kas šim jēdzienam piešķirta Līgumos un Tiesas judikatūrā.

Vēl viens jēdziens, kura dēļ dažkārt rodas jautājumi, ir atsauce uz precēm un pakalpojumiem, “kas ir pieejami sabiedrībai”. Šķiet, ka “pieejamība sabiedrībai” varētu neattiekties uz gadījumiem, kad piedāvājums nodrošināt konkrētu preci vai pakalpojumu izteikts nevis publiskajā telpā (piem., ar reklāmu avīzē vai publiski pieejamā tīmekļa vietnē), bet tikai ierobežotā ģimenes lokā.

5.3. Līdztiesības atbalsta struktūru nozīme

Direktīvā dalībvalstīm prasīts izveidot struktūru vai struktūras, kuru uzdevumos ietilptu neatkarīgas palīdzības nodrošināšana diskriminācijas upuriem, kā arī neatkarīgu ziņojumu un aptauju sagatavošana par diskrimināciju, un visas dalībvalstis to ir izdarījušas[65]. Šis pienākums attiecas tikai uz diskrimināciju rasu vai etniskās piederības dēļ (un dzimuma dēļ saskaņā ar dzimumu vienlīdzības direktīvām[66]), taču neattiecas uz diskrimināciju reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma un seksuālās orientācijas dēļ. Tomēr lielākajā daļā dalībvalstu līdztiesības atbalsta struktūras pilnvaras attiecas uz visiem minētajiem iemesliem[67], un 15 dalībvalstīs — arī uz tādiem iemesliem, kas nav minēti ES tiesību aktos (piem., valsts­piederību, valodu, politiskajiem uzskatiem). Daudzās dalībvalstīs līdztiesības atbalsta struktūrai ir plašākas pilnvaras, nekā prasīts Direktīvā vai arī attiecībā uz diskrimināciju reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma un seksuālās orientācijas dēļ tā ir kompetenta ne tikai nodarbinātības jomā.

Dalībvalstu līdztiesības nodrošināšanas struktūru kompetence, resursi, kā arī uzbūve atšķiras. Atsevišķām līdztiesības atbalsta struktūrām ir padomdevējas un veicināšanas iestādes pienākumi, savukārt citām ir pilnvaras, kas pielīdzināmas tiesu pilnvarām. Saskaņā ar Direktīvu dalībvalstīm jānodrošina līdztiesības atbalsta struktūrām pilnvaras un resursi, kas vajadzīgi efektīvai to uzdevumu izpildei, tostarp būtiskajam pienākumam nodrošināt palīdzību diskriminācijas upuriem. Tā kā pieaug ar šo aspektu saistītas bažas, Komisija patlaban plašāk pārbauda, kā dalībvalstis ievēro šīs direktīvas (un Dzimumu vienlīdzības direktīvas) prasības par līdztiesības atbalsta valsts struktūrām. Turklāt tā pārbauda ne tikai to, vai katrai līdztiesības atbalsta struktūrai ir vajadzīgās pilnvaras, bet arī to, vai tā efektīvi pilda visus Direktīvā paredzētos uzdevumus[68].

5.4. Romu aizsardzība saskaņā ar Direktīvu

Direktīva 2000/43/EK visaptveroši attiecas uz visu veidu diskrimināciju rasu vai etniskās piederības dēļ. Direktīvas darbības joma tieši attiecas uz romiem, kas ir sevišķi liela un neaizsargāta etniskā grupa.

Komisija jau ir pievērsusies problēmām, kas tieši izriet no valstu noteikumiem, tostarp vajadzības gadījumā sākot pārkāpuma procedūras[69]. Taču tiesību akti reti ir ar romiem saistītu problēmu tiešais cēlonis[70], parasti iemesls ir veids, kā attiecīgais tiesību akts tiek piemērots praksē[71]. Tas liecina, ka attiecīgā gadījumā Komisijai ir plašāk jāuzrauga valstu prakse, kas ietekmē vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu. Lai gan atsevišķi diskriminācijas gadījumi ir jāizskata valstu tiesību aktos un valstu tiesās, Komisija uzrauga, vai dalībvalstu administratīvā prakse sistemātiski atbilst Direktīvai.

Komisija atzīst, ka ar tiesību aktiem vien nepietiek, lai novērstu dziļi iesakņoto romu sociālo atstumtību un aizspriedumus, ar kuriem tie joprojām saskaras. Tiesību akti ir jāpapildina ar politiskajiem un finanšu pasākumiem. Svarīgākais elements virzībā uz romu diskriminācijas izskaušanu ES līmenī bija ES programmas attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam pieņemšana[72]. Komisija ir sekojusi līdzi tās īstenošanai, veicot dalībvalstu izstrādāto valsts stratēģiju ikgadēju uzraudzību. Direktīva attiecas uz visām četrām galve­najām darbības jomām (izglītību, nodarbinātību, veselības aprūpi un mājokli), kas ir ietvertas valstu romu integrācijas stratēģijās. Lai praksē nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību, atsevišķos gadījumos var būt vajadzīga pozitīvā rīcība attiecībā uz romiem, jo īpaši minētajās četrās galvenajās jomās.

Papildus tam Komisija ir turpinājusi pilnveidot juridisko aizsardzību, iesniedzot priekšlikumu Padomes Ieteikumam par romiem, kuru Padome pieņēma 2013. gada 9. decembrī[73]. Tajā mudināts veikt dažādus konkrētus pasākumus četrās galvenajās jomās, kā arī horizontālus pasākumus, lai uzlabotu romu situāciju, un īpaši uzsvērta vajadzība nodrošināt Direktīvas efektīvu praktisko īstenošanu uz vietas, īpaši aicinot dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, nodrošinot, lai valsts, reģionālie un vietējie administratīvie noteikumi nebūtu diskriminējoši un neizraisītu segregējošu praksi[74]. Šis ieteikums nostiprinās aizsardzības pret diskrimināciju efektivitāti un veicinās proaktīvus pasākumus.

Eiropas Savienības Tiesa vēl nav pieņēmusi spriedumus lietās par romiem[75], taču daži interesantas judikatūras piemēri ir atrodami valstu līmenī (sk. II pielikumu).

6. Īpaši Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas (2000/78/EK) aspekti

6.1. Vecums

Laikā, kad Direktīva tika pieņemta, daudzās dalībvalstīs vecuma diskriminācija nodarbinātības un profesijas jomā bija jauns jēdziens un bija jāmaina darba devēju pieeja ar vecumu saistītiem jautājumiem. Vecuma diskriminācija attiecībā uz vecākiem cilvēkiem nodarbinātības jomā kļūst arvien aktuālāka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā, kuru dēļ pieņemta lielākā daļa jaunāko tiesību aktu saistībā ar vecumu, piemēram, par obligātā pensionēšanās vecuma atcelšanu vai palielināšanu, centieniem novērst agrīnu pensionēšanos un citiem pasākumiem, ar kuriem paturēt gados vecākus darbiniekus darba tirgū.

Saskaņā ar Direktīvas 6. pantu dažāda attieksme, kuras pamatā ir cilvēka vecums, konkrētos gadījumos ir attaisnota[76]. Taču jebkuram izņēmumam jābūt objektīvi un saprātīgi attaisnotam ar likumīgu mērķi, tostarp nodarbinātības politiku, kā arī darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un šā mērķa sasniegšanas līdzekļiem jābūt atbilstīgiem un vajadzīgiem. Tā kā šis izņēmums dalībvalstīm nodrošina ievērojamu elastību, pamatojoties uz to, gan Tiesa, gan valstu tiesas ir pieņēmušas daudzus būtiskus lēmumus, kuros ir skaidrāk precizētas prasības par dažādas attieksmes pieņemamību.

Tā kā šī joma ir sevišķi svarīga un tai ir liela nozīme praksē, šā ziņojuma III pielikumā ir sniegts pārskats par jautājumiem saistībā ar vecumu[77].

6.2. Invaliditāte

Eiropas Savienības Tiesa jau ir pieņēmusi vairākus būtiskus spriedumus par diskrimināciju invaliditātes dēļ. Spriedumā lietā Chacon Navas[78] Tiesa definēja invaliditāti un lēma, ka šajā jēdzienā neietilpst slimība. Taču nesenākos spriedumos (lietā Ring un Skouboe Werge)[79] Tiesa precizēja, ka noteiktos apstākļos jēdziens “invaliditāte” var ietvert stāvokli, ko radījusi neārstējama vai ārstējama ilgstoša slimība. Tiesa interpretācijā iekļāva arī invaliditātes definīciju, kas sniegta ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.

Šī konvencija ir pirmais juridiski saistošais starptautiskais cilvēktiesību instruments, par kura līgumslēdzēju pusi ir kļuvusi Eiropas Savienība[80]. Tāpēc Eiropas Savienībai ir pienākums atbilstīgi tās pilnvarām[81] ievērot Konvenciju un Direktīva 2000/78/EK ir pēc iespējas jāinterpretē saskaņā ar šo konvenciju[82].

Noteikums par to, ka darba devējiem saprātīgi jānodrošina darba vieta invalīdiem[83], ir viens no svarīgākajiem Direktīvas elementiem, un Komisija ir rūpīgi uzraudzījusi, vai tas ir pareizi transponēts valstu tiesību aktos. Vairākās dalībvalstīs sākotnēji bija problēmas šajā jomā[84]. Tiesa 2013. gada 4. jūlijā konstatēja, ka viena dalībvalsts[85] ir pārkāpusi Direktīvu, jo, vispusīgi neattiecinot darbības jomu uz visiem invalīdiem, tā bija nepareizi transponējusi noteikumu, taču visas pārējās lietas patlaban jau ir slēgtas.

6.3. Seksuālā orientācija

Laikā, kad Direktīva tika transponēta, aizliegums attiecībā uz diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ bija jaunums gandrīz visās dalībvalstīs. Komisijai pret vairākām dalībvalstīm[86] bija jāsāk pārkāpuma procedūras par nepilnīgu aizsardzību pret šo diskriminācijas iemeslu. Visas šīs lietas tagad ir slēgtas, un visas dalībvalstis nodrošina prasīto aizsardzību.

Eiropas Savienības Tiesa vairākos būtiskos spriedumos ir interpretējusi diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ robežas, piemēram, spriedumā lietā Maruko un Römer [87], kurā Tiesa lēma, ka gadījumā, ja valsts tiesībās nostāda tā paša dzimuma personas situācijā, kas ir pielīdzināma laulāto situācijai, valsts noteikumi, kuros viendzimuma partneriem ir liegti pabalsti, kurus izmaksā laulātajiem, ietilpst Direktīvas darbības jomā. Nesen pieņemtajā spriedumā lietā ACCEPT[88] ir ilustrētas šajā jomā vēl risināmās problēmas un norādīts, ka ir pastāvīgi jāpārrauga diskriminācijas aizlieguma īstenošana[89]. Šajā lietā Tiesa lēma, ka Rumānijas profesionālā futbola kluba īpašnieks, publiski paziņojot, ka nekad nepieņems darbā homoseksuālu spēlētāju, pārkāpa Direktīvu 2000/78/EK.

6.4. Reliģija vai uzskati

Direktīvā ir aizliegta diskriminācija reliģijas vai uzskatu dēļ nodarbinātības jomā un paredzēta attiecīga aizsardzība visām personām, kuras ievēro kādu reliģiju vai uzskatus. Taču Direktīvas 4. panta 2. punktā baznīcām un citām reliģiskām organizācijām vai organizācijām, kuru darbības pamatā ir konkrēti uzskati, atļauts piemērot izņēmumus, rīkojoties kā darba devējām. Šīm organizācijām konkrētos apstākļos ir atļauts noteikt īpašas prasības, pamatojoties uz to darba ņēmēju reliģiju vai uzskatiem. Šādām prasībām (“prasībām attiecībā uz profesiju”) jābūt īstām, likumīgām un attaisnotām, un to pamatā nedrīkst būt citi kritēriji (piem., darba ņēmēja seksuālā orientācija). Komisija ir uzraudzījusi valstu īstenošanas tiesību aktu atbilstību šai atkāpei, kas, ņemot vērā tās izņēmuma būtību, ir jāinterpretē šauri. Sākumā sešās dalībvalstīs[90] tika konstatētas ar izņēmuma pareizu īstenošanu saistītas problēmas, taču tagad visas pārkāpuma procedūras ir slēgtas.

7. Secinājumi un turpmākā rīcība

Līdz šim visas dalībvalstis ir īstenojušas vajadzīgos pasākumus, lai transponētu abas direktīvas savā attiecīgajā tiesiskajā regulējumā un izveidotu procedūras un struktūras, kam ir izšķirīga nozīme šo direktīvu īstenošanā. Dalībvalstu administratīvās un tiesu iestādes, kā arī līdztiesības atbalsta struktūras tagad ir gatavas praksē sistemātiski nodrošināt pilnīgu aizsardzību ikvienai personai. Eiropas Komisija gan rūpīgi uzraudzīs, gan atbalstīs dalībvalstu iestādes šajā darbā. Komisija arī turpinās uzraudzību saistībā ar ikgadējo ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu.

Patlaban galvenais uzdevums ir palielināt informētību par jau pieejamo aizsardzību un uzlabot direktīvu praktisko īstenošanu un piemērošanu. Komisija kopā ar dalībvalstīm un to līdztiesības atbalsta struktūrām īstenos saskaņotus centienus, lai pilnībā izmantotu abu direktīvu potenciālu aizsargāt cilvēku pamattiesības uz vienlīdzīgu attieksmi Eiropas Savienībā. Šā ziņojuma triju pielikumu mērķis ir palīdzēt šo centienu īstenošanā. Tomēr ar tiesību aktiem vien nevar nodrošināt pilnīgu vienlīdzību, tāpēc tie ir jāpapildina ar atbilstīgu politisko rīcību. Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmā (“Progress”) jau ir atvēlēts finansējums informatīviem un mācību pasākumiem, taču, lai reāli palielinātu informētību par tiesībām ES, Komisijai šis darbs jānostiprina, sadarbojoties ar dalībvalstīm.

Direktīvu efektīvāku īstenošanu un piemērošanu var ievērojami veicināt, nostiprinot līdztiesības atbalsta valsts struktūru uzraudzības pilnvaras vienlīdzības jomā. Palielinot līdztiesības atbalsta struktūru darba efektivitāti un ļaujot tām izmantot visu potenciālu, būtu iespējams būtiski sekmēt vienlīdzīgu attieksmi veidā, kas būtu viegli pieejams ikvienam ES iedzīvotājam, turklāt visām iesaistītajām pusēm (tostarp dalībvalstīm) tas būtu ātrāk un lētāk, nekā panākt izpildi, vēršoties tiesās.

[1]               Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.), un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).

[2]               COM(2006) 643 galīgā redakcija, 30.10.2006., par Direktīvu 2000/43/EK.

[3]               COM(2008) 225 galīgā redakcija/2, 8.7.2008., par Direktīvu 2000/78/EK.

[4]               Direktīvas 2000/43/EK 17. pants un Direktīvas 2000/78/EK 19. pants.

[5]               Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 25. pantu Komisija reizi trijos gados ziņo par to, kā tiek piemēroti Līguma noteikumi par “Diskriminācijas aizliegumu un Savienības pilsonību”; par 2011.–2013. gada pārskata periodu skatīt COM(2013) 270, 8.5.2013. Saskaņā ar LESD 19. pantu šis ziņojums ir Līguma 25. pantā paredzētais ziņojums par diskriminācijas aizliegumu.

[6]               Attiecīgie panti ir norādīti 4. zemsvītras piezīmē.

[7]               Beļģijas, Dānijas, Vācijas, Ungārijas, Austrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes līdztiesības atbalsta struktūras atbildēja atsevišķi.

[8]               Eiropas Darba devēju un sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu centrs (CEEP), BusinessEurope, Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC), EUROCADRES un Union européenne de l’artisanat et des petites et moyennes enterprises [Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija] (UEAPME).

[9]               Eiropas Sieviešu lobijs, Eiropas Sociālo NVO platforma (Sociālā platforma), Eiropas Reliģijas un ticības tīkls (ENORB), Eiropas Tīkls rasisma apkarošanai (ENAR), ILGA-Europe, AGE Platform Europe, Eiropas Invalīdu forums (EDF), Open Society, Amnesty International un Eiropas Romu tiesību centrs (ERRC). Starptautiskās sadarbības platforma migrantu bez dokumentiem jomā (PICUM), un Eiropas Musulmaņu sieviešu forums nosūtīja pašiniciatīvas ziņojumus.

[10]             Šis tīkls palīdz Komisijai diskriminācijas novēršanas tiesību aktu jomā.

[11]             Direktīva 2000/43/EK ES 15 bija jātransponē līdz 2003. gada 19. jūlijam, ES 10 — līdz 2004. gada 1. maijam, Rumānijā un Bulgārijā — līdz 2007. gada 1. janvārim un Horvātijā — līdz 2013. gada 1. jūlijam; Direktīva 2000/78/EK ES 15 bija jātransponē līdz 2003. gada 2. decembrim un jaunajās dalībvalstīs — līdz iepriekš norādītajiem datumiem. Taču Direktīvā 2000/78/EK bija paredzēta iespēja izmantot līdz trim papildu gadiem, lai transponētu noteikumus par vecumu un invaliditāti.

[12]             Netika ierosināta procedūra pret Luksemburgu; joprojām tiek pārbaudīta direktīvu transponēšana Bulgārijā un Horvātijā.

[13]             Patlaban tiek izskatītas pārkāpuma lietas par neatbilstību pret Beļģiju un Rumāniju (procedūra pret Beļģiju attiecas uz abām direktīvām, bet procedūra pret Rumāniju — uz Direktīvu 2000/78/EK).

[14]             Tiesas 2013. gada 4. jūlija spriedums lietā C-312/11 Komisija/Itālija.

[15]             Par to liecina nesenākas pārkāpuma procedūras pret divām dalībvalstīm — procedūra pret Ungāriju attiecībā uz Direktīvu 2000/78/EK 2012. gadā un procedūra pret Somiju attiecībā uz Direktīvu 2000/43/EK 2013. gadā. Pirmā lieta attiecas uz tiesnešiem, prokuroriem un notāriem piemērojamā obligātā pensionēšanās vecuma samazināšanu; otrā lieta attiecas uz līdztiesības atbalsta valsts struktūras nepietiekamu kompetenci saskaņā ar Direktīvu 2000/43/EK. Tiesa secināja, ka Ungārija, ievērojami samazinot tiesnešiem, prokuroriem un valsts notāriem piemērojamo obligāto pensionēšanās vecumu, nav ievērojusi Direktīvu 2000/78/EK (2012. gada 6. novembra spriedums lietā C-286/12 Komisija/Ungārija). Izpildot spriedumu, Ungārija, lai nodrošinātu atbilstību Direktīvai, 2013. gada 11. martā pieņēma Likumu T-9598, un šī lieta varētu tikt slēgta 2013. gada 20. novembrī.

[16]             Divas lietas attiecas uz Grieķiju un diskriminējošiem vecuma ierobežojumiem civildienestā, viena lieta attiecas uz Čehijas Republiku un darba meklētāju invalīdu nepietiekamu aizsardzību pret diskri­mināciju.

[17]             Komisijas publikācijas sagatavoja Eiropas Juridisko ekspertu tīkls nediskriminācijas jomā, un tās ir pieejamas vietnē http://ec.europa.eu/justice/discrimination/document/index_en.htm#h2-7, Equinet ziņojumi ir pieejami vietnē http://www.equineteurope.org, bet FRA ziņojumi ir publicēti vietnē http://fra.europa.eu.

[18]             Finansējumu nodrošina no programmas “PROGRESS” (2007.–2013.) līdzekļiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmumu Nr. 1672/2006/EK, ar ko izveido Kopienas Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmu — Progress (OV L 315, 15.11.2006.). Mācības atbilstīgi ar Komisiju noslēgtam līgumam patlaban organizē Eiropas Tiesību akadēmija Trīrē (sk. vietni http://www.era.int).

[19]             Direktīvas 2000/43/EK 10. pants un Direktīvas 2000/78/EK 12. pants.

[20]             Saskaņā ar EU-MIDIS aptauju (Aptauja par Eiropas Savienības mazākumtautībām un diskrimināciju), ko 2010. gadā rīkoja Pamattiesību aģentūra, tikai 25 % respondentu atbildēja, ka ir informēti par diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem; aptauja pieejama: http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources.

[21]             Darba sludinājumos nedrīkst būt diskriminējošas prasības saistībā ar, piemēram, kandidātu vecumu un etnisko piederību. Atsevišķās dalībvalstīs ir eksperimentēts ar anonīmu CV iesniegšanu, piesakoties darbā, lai novērstu aizspriedumus, atlasot uz darba interviju aicināmos kandidātus, piemēram, Vācijā īstenotajā izmēģinājuma projektā:

http://www.antidiskriminierungsstelle.de/DE/ThemenUndForschung/anonymisierte_bewerbungen/anonymisierte_bewerbungen_node.html.

[22]             Piemēram, Bulgārija, Itālija, Īrija, Polija, Rumānija, Slovākija un Spānija. Par šo tematu sīku infor­māciju iesniedza arī Austrijas, Apvienotās Karalistes un Polijas līdztiesības atbalsta struktūras. Vairākas dalībvalstis norādīja, ka ES programmas “Progress” finansējums ir izmantots informatīvo projektu īstenošanai.

[23]             Tas arī bija viens no ieteikumiem, ko FRA izteica Atzinumā Nr. 1/2013 par abām direktīvām (pieejams vietnē http://fra.europa.eu/en/opinion/2013/fra-opinion-situation-equality-european-union-10-years-initial-implementation-equality).

[24]             Direktīvas 2000/43/EK 11. un 12. pantā un Direktīvas 2000/78/EK 13. un 14. pantā ir uzsvērta sociālo partneru un nevalstisko organizāciju (NVO) nozīme vienlīdzīgas attieksmes veicināšanā.

[25]             Piemēram, Apvienotās Karalistes Vienlīdzības un cilvēktiesību komisijas tiešsaistes norādes darba devējiem un darbiniekiem, kas pieejamas vietnē http://www.equalityhumanrights.com/advice-and-guidance/new-equality-act-guidance/.

[26]             Vienlīdzību dati ir tādi dati, kas savākti saistībā ar vienlīdzību un diskrimināciju.

[27]             Tas attiecas ne tikai uz datiem par abās direktīvās noteiktajiem iemesliem, bet arī uz datiem par dzimumu. Ja dalībvalstis nevāks datus par dzimumu, tās nespēs noteikt, vai konkrēti diskriminācijas veidi sievietes neskar biežāk nekā vīriešus.

[28]             Skatīt arī Equinet ziņojumu “Statistika par diskrimināciju un sūdzību datubāze. Līdztiesības atbalsta valsts struktūru ieguldījums” (2009. gada decembris, pieejams vietnē http://www.equineteurope.org).

[29]             Situācijas testēšana ir metode, kas palīdz atklāt diskrimināciju, pamatojoties uz salīdzinājuma testēšanu, piemēram, atbildot uz darba sludinājumu tiek iesniegti gandrīz identiski testēšanas pieteikumi, kuros atšķiras tikai konkrētas pārbaudāmās iezīmes (piem., vecums).

[30]             Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31.–50. lpp.). Gaidāmajā ES tiesiskā regulējuma reformā attiecībā uz personas datu aizsardzību, ar ko iepazīstināja Eiropas Komisija, šajā jomā nav paredzētas izmaiņas.

[31]             Visas šajā ziņojumā dotās atsauces uz datiem par vienlīdzību būtu jāsaprot kā atsauces uz anonīmiem datiem statistikas un pierādījumu gūšanas vajadzībām, kuros attiecīgās fiziskās personas nav identificētas.

[32]             Piemēram, Vācija, Īrija, Francija, Horvātija un Ungārija ir publicējušas aptaujas, ziņojumus vai rokasgrāmatas par vienlīdzības datu vākšanu.

[33]             Pamattiesību aģentūras 2010. gada EU-MIDIS apsekojums (pieejams vietnē http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources).

[34]             Skatīt Equinet 2012. gada ziņojumu “Zināmo nezināmo novēršana — kā līdztiesības atbalsta struktūras ar paziņojumiem var mazināt nepietiekamu ziņošanu par diskrimināciju” (pieejams vietnē http:// www.equineteurope.org).

[35]             Šie šķēršļi ir noteikti attiecīgos pētījumos, piemēram, Eiropas Komisijas pasūtītajā 2011. gada “Salīdzinošajā pētījumā par tiesu pieejamību saistībā ar dzimumu vienlīdzības un diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem” (pieejams vietnē http://ec.europa.eu/justice/gender- equality/files/conference_sept_2011/final_report_access_to_justice_final_en.pdf), un FRA ziņojumā “Tiesu pieejamība diskriminācijas gadījumos ES — pasākumi vienlīdzības veicināšanai” (pieejams vietnē http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources).

[36]             Piemēram, vairākas dalībvalstis bija nepareizi noteikušas maksimālo kompensāciju diskriminācijas gadījumos.

[37]             Ziņojuma 35. zemsvītras piezīmē minētie pētījumi, neatkarīgu diskriminācijas novēršanas juridisko ekspertu, līdztiesības atbalsta valsts struktūru un Equinet sagatavotie valstu ziņojumi.

[38]             Piemēram, saskaņā ar datiem, ko savākuši neatkarīgi juridiskie eksperti no visām dalībvalstīm; šie dati ir salīdzināti un apkopoti ziņojumā “Diskriminācijas novēršanas tiesību aktu izstrāde Eiropā” (2012. gada oktobris, pieejams vietnē http://ec.europa.eu/justice/discrimination/document/index_en.htm#h2-7).

[39]             Tiesas 2013. gada 25. marta spriedums lietā C-81/12 Asociatia Accept / Consiliul National pentru Combaterea Discriminarii. Tiesa lēma, ka tas, vai tā notika, jāizvērtē valsts tiesai.

[40]             Piemēram, Vācijā.

[41]             Piemēram, Dānija un Vācija.

[42]             Piemēram, Igaunija ziņo, ka 2007.–2011. gadā Igaunijas tiesas pieņēma spriedumu tikai trijās lietās par diskrimināciju nodarbinātības jomā; Somija informē, ka nav daudz judikatūras par Nediskriminācijas aktu un ka augstākajās tiesās izskatīto diskriminācijas lietu skaits ir minimāls. Latvija ziņo, ka 2009.–2012. gadā nav izskatītas krimināllietas un ka gadā tiek izskatītas 44–57 lietas, kas galvenokārt ir saistītas ar diskrimināciju un atšķirīgu attieksmi. Malta atbild, ka valstī gandrīz nav attiecīgas judikatūras.

[43]             Piemēram, jēdziens “saprātīga darba vietas izveidošana”, kas piemērojams tikai saistībā ar invaliditāti.

[44]             Piemēram, Īrija un Dānija.

[45]             Piemēram, Igaunija, Slovēnija un Somija.

[46]             Līdztiesības atbalsta struktūras kopējā ziņojumā norādīja, ka, lai panāktu vienotu netiešās diskriminācijas definīcijas piemērošanu, ir vajadzīga īpaša uzraudzība. Sk. Equinet ziņojumu “Vienlīdzības tiesību aktu piemērošana praksē — ziņojums par Rasu direktīvas un pamatdirektīvas īstenošanu” (2013. gada maijs, pieejams vietnē http:// www.equineteurope.org).

[47]             Tas attiecas tikai uz civillietām, ne krimināllietām.

[48]             Čehijas Republikai, Igaunijai, Itālijai, Kiprai, Lietuvai, Ungārijai, Maltai un Rumānijai.

[49]             Beļģija, Malta un Slovākija.

[50]             Slovākija.

[51]             Sk. 18. zemsvītras piezīmi. Viens no jautājumiem, ko īpaši aplūko mācībās, ir pierādīšanas pienākums diskriminācijas lietās.

[52]             Direktīvas 2000/43/EK 5. pants un Direktīvas 2000/78/EK 7. pants. Tajos noteikts, ka “ievērojot pilnīgas vienlīdzības nodrošināšanu praksē, vienādas attieksmes princips nekavē dalībvalsti no konkrētu pasākumu saglabāšanas vai pieņemšanas, lai izskaustu trūkumus vai atlīdzinātu par trūkumiem, kas saistīti ar rasu vai etnisku piederību, reliģiju vai uzskatiem, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju.”

[53]             Vienīgā valsts, kas ziņoja, ka šādi pasākumi nav pieņemti, ir Lietuva.

[54]             Par pozitīvu rīcību attiecībā uz invalīdiem dalībvalstis informē, ka ar pasākumiem valsts sektora darba devēji tiek aicināti pieņemt darbā invalīdus. Attiecībā uz romiem dalībvalstis ziņo par daudzveidī­gākiem pozitīvas rīcības pasākumiem — tie attiecas uz četrām darbības jomām (nodarbinātību, mājokli, izglītību un veselības aprūpi), kas valstu stratēģijās romu integrācijai atzītas par svarīgākajām. Padomes Ieteikumā par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs, kas pieņemts 2013. gada 9. decembrī, Padomes dokuments Nr. 16970/13, pieejams: http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/139979.pdf (atsauce uz OV vēl nav pieejama) dalībvalstīm ieteikts: “lai praksē veicinātu pilnīgu romu līdztiesību, veikt efektīvus politikas pasākumus ar mērķi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret romiem un viņu pamattiesību ievērošanu, tostarp vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, nodarbinātībai, veselības aprūpei un mājokļiem” (1.1. punkts).

[55]             Direktīvas 2000/43/EK 14. apsvērums un Direktīvas 2000/78/EK 3. apsvērums. Abās direktīvās arī minēts, ka saskaņā ar principu par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu ir jānovērtē to pasākumu ietekme, kuri vērsti pret vīriešiem un sievietēm (Direktīvas 2000/43/EK 17. panta 2. punkts un Direktīvas 2000/78/EK 19. panta 2. punkts). Vairākas dalībvalstis apgalvoja, ka tām nav datu par šo jautājumu, taču Īrija, Spānija, Francija, Nīderlande un Polija iesniedza vispusīgu informāciju.

[56]             Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008) 426 galīgā redakcija).

[57]             Tiesas 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-303/06 Coleman, kurā Tiesa lēma, ka Direktīvā 2000/78/EK pret aizskaršanu un diskrimināciju nodarbinātības jomā tiek aizsargāta māte, kuras bērns ir invalīds, ja problēmu iemesls bija fakts, ka mātei bija vajadzīgs papildu brīvais laiks, lai viņa varētu aprūpēt savu bērnu.

[58]             Sk. II pielikuma 2. punkta c) apakšpunktu.

[59]             Abu direktīvu 3. panta 2. punkts, Direktīvas 2000/43/EK 13. apsvērums un Direktīvas 2000/78/EK 12. apsvērums.

[60]             Piemēram, Direktīvā 2011/98/ES “trešās valsts valstspiederīgais” ir definēts kā persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē.

[61]             Direktīvas, kurās konkrēti noteiktas trešo valstu valstspiederīgo tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, salīdzinot ar attiecīgo valstu pilsoņiem, ir, piemēram, Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.), kas grozīta ar Direktīvu 2011/51/ES (OV L 132, 19.5.2011., 1. lpp.), lai tās darbības jomā iekļautu arī starptautiskās aizsardzības saņēmējus, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV L 343, 23.12.2011., 1. lpp.). Pēdējās direktīvas 29. apsvērumā ir sniegtas konkrētas atsauces uz Direktīvu 2000/43/EK un Direktīvu 2000/78/EK.

[62]             Kopējie integrācijas pamatprincipi nodrošina satvaru ES līmeņa politiskajai sadarbībai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, tostarp vienlīdzības un nediskriminācijas ievērošanu, un satvars ir pilnveidots ar Komisijas paziņojumiem par integrāciju, kā arī izmantojot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām. Eiropas Savienības Imigrantu integrācijas politikas kopējie pamatprincipi (pieņemti 2004. gada 19. novembrī, Dokuments Nr. 14615/04) un Kopīgā integrācijas programma (COM(2005) 389 galīgā redakcija); Eiropas programma trešo valstu pilsoņu integrācijai (COM(2011) 455 galīgā redakcija).

[63]             Apvienotā Karaliste informē, ka “rase” ir definēta 2010. gada Vienlīdzības akta 9. panta 1. punktā (formulējums: “Rase ietver a) ādas krāsu; b) valstspiederību; c) etnisko vai valstisko piederību.”), savukārt jēdziens “etniskā vai valstiskā piederība” ir ietverts “rases” definīcijā un nav definēts sīkāk. Zviedrija ziņo, ka tās Diskriminācijas aktā ir definēta “etniskā identitāte”, kas ir “valstiskā vai etniskā piederība, ādas krāsa vai cita līdzīga iezīme”. Dažas dalībvalstis atsaucas uz interpretāciju, kas sniegta valsts līmeņa sagatavošanas dokumentos, valsts judikatūrā vai starptautiskajās konvencijās, konkrētāk, Starptautiskajā konvencijā par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kas minēta arī Direktīvas preambulā.

[64]             Equinet ziņojumā “Vienlīdzības tiesību aktu piemērošana praksē — salīdzinošā analīze par diskriminācijas gadījumiem Eiropā” iekļautā gadījuma izpēte, kuru izvērtēja līdztiesības atbalsta valsts struktūras, liecina, cik sarežģīti var būt noteikt dažādu diskriminācijas iemeslu robežu (pieejams vietnē http://www.equineteurope.org).

[65]             Tomēr pret Beļģiju un Somiju tiek izskatītas pārkāpuma procedūras par līdztiesības atbalsta valsts struktūras vai struktūru kompetenci, taču paredzams, ka Beļģijā šis jautājums drīzumā tiks atrisināts.

[66]             Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlī­dzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.).

[67]             Visās, izņemot Dāniju, Itāliju, Maltu, Portugāli, Spāniju un Somiju. Taču Dānijas Vienlīdzīgas attieksmes padome, kas ir neatkarīga administratīvā sūdzību iestāde, ir kompetenta attiecībā uz dažādiem diskriminācijas iemesliem, tostarp visiem Direktīvā 2000/78/EK minētajiem iemesliem.

[68]             Šīs pārbaudes laikā vairākām dalībvalstīm tika lūgts iesniegt pierādījumus par diskriminācijas upuriem sniegto palīdzību un par sagatavotajiem ziņojumiem un aptaujām. Līdz šim ir sākta pārkāpuma procedūra pret Somiju (par to, ka nav izveidota kompetentā līdztiesības atbalsta struktūra nodarbinātības jomā saskaņā ar Direktīvu 2000/43/EK).

[69]             Piemēram, Komisija apstrīdēja Rumānijas tiesību akta noteikumu, kurā šķietami bija atļauta īpaša netiešās diskriminācijas kategorija zemes apsaimniekošanas un izmantošanas plānojuma jomā. Attiecīgais noteikums bija formulēts neitrāli, taču šķita, ka tas ietekmē tieši romus.

[70]             Nosakot to, vai pastāv tiesību akti vai pasākumi, ar kuriem diskriminē romus, nav būtiski, vai tajos ir konkrēta atsauce uz romiem vai ir izmantots cits termins (piem., “nomadi”), ja vien ir skaidrs, ka pasākumi ir vērsti pret romiem.

[71]             Tie var būt ne tikai tiesību akti par vienlīdzīgu attieksmi, bet arī citi tiesību akti, kas ietekmē vienlīdzīgu attieksmi Direktīvas darbības jomās (piem., tiesību akti par sociālo mājokli saistībā ar mājokļa pieejamību).

[72]             COM (2011) 173 galīgā redakcija, 5.4.2011.

[73]             Padomes dokuments Nr. 16970/13, pieejams: http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/139979.pdf (ieteikuma atsauce OV vēl nav pieejama).

[74]             Ieteikuma 2.1. punkts.

[75]             Spriedums lietā C-394/11 Belov — pirmo Tiesā iesniegto lietu par romu diskrimināciju Tiesa 2013. gada 31. janvārī atzina par “nepieņemamu”, jo Bulgārijas Līdztiesības atbalsta struktūra (kas iesniedza lietu Tiesā) netika uzskatīta par “tiesu” Līguma nozīmē.

[76]             Konkrēti nosacījumi gados jaunākiem un vecākiem darbiniekiem, minimālo nosacījumu noteikšana attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu un maksimālā vecuma noteikšana pieņemšanai darbā.

[77]             Pamatojoties uz dalībvalstu un atbilstīgu ieinteresēto personu sniegto informāciju, kā arī 2011. gadā publicēto Komisijas ziņojumu “Vecums un nodarbinātība” (pieejams vietnē http://ec.europa.eu/justice/discrimination/document/index_en.htm#h2-7).

[78]             Tiesas 2006. gada 11. jūlija spriedums lietā C-13/05 Chacon Navas.

[79]             Tiesas 2013. gada 11. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C-335/11 un C-337/11 Ring un Skouboe Werge.

[80]             Eiropas Savienība parakstīja Konvenciju 2007. gada 30. martā un Konvencija attiecībā uz ES stājās spēkā 2011. gada 22. janvārī. ES pirmais periodiskais ziņojums par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu ir paredzēts 2014. gadā.

[81]             Tās ir izklāstītas II pielikumā Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumā 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.).

[82]             Sk. iepriekš 79. zemsvītras piezīmē citētā sprieduma lietā Ring un Skouboe Werge 28.–32. punktu.

[83]             Pienākums saprātīgi nodrošināt darba vietu nozīmē, ka darba devēji veic atbilstīgus pasākumus, lai invalīds varētu dabūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā, vai iegūt profesionālo izglītību, ja vien šādi pasākumi neuzliek neproporcionālu slogu darba devējam.

[84]             Beļģijā, Igaunijā, Kiprā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā.

[85]             Itālija. Tiesas 2013. gada 4. jūlija spriedums lietā C-312/11 Komisija/Itālija. Izpildot spriedumu, Itālija ir grozījusi savus tiesību aktus, un Komisija patlaban pārbauda grozījumus.

[86]             Čehijas Republiku, Latviju, Poliju, Slovākiju, Somiju un Apvienoto Karalisti.

[87]             Tiesas 2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-267/06 Maruko / Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen un 2011. gada 10. maija spriedums lietā C-147/08 Römer / Freie und Hansestadt Hamburg.

[88]             Tiesas 2013. gada 25. marta spriedums lietā C-81/12 Asociatia Accept / Consiliul National pentru Combaterea Discriminarii.

[89]             Sk. 2013. gada maijā publicēto FRA jaunāko ES līmeņa aptauju par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) saskari ar diskrimināciju, vardarbību un aizskaršanu (pieejams vietnē http://fra.europa.eu/en/publication/2013/eu-lgbt-survey-european-union-lesbian-gay-bisexual-and-transgender-survey-results) un Equinet 2013. gada izklāstu “Līdztiesības atbalsta struktūru darbs LGBT vienlīdzības un nediskriminācijas jomā” (pieejams vietnē www.equineteurope.org), kuru mērķis ir uzlabot līdztiesības atbalsta struktūru darbu, lai veicinātu vienlīdzību un apkarotu LGBT diskrimināciju.

[90]             Vācijā, Īrijā, Nīderlandē, Slovēnijā, Somijā un Apvienotajā Karalistē.