12.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/36

1.

pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas mēģinājumu izvērst kopējus mērķus un rādītājus kā pamatu Eiropas kopējiem resursu efektivitātes standartiem būvniecības jomā, lai pastiprinātu politikas koordināciju un saskaņotību. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir galvenās partneres sadarbībā, kuras mērķis ir uzlabot resursu efektivitāti, ņemot vērā šī faktora nozīmi ilgtspējīgā attīstībā, izmantojot tā pozitīvo ietekmi uz vidi, klimatu, ekonomiku un sabiedrību. Izmantojot tādus instrumentus kā zaļais publiskais iepirkums, minētās iestādes var sekmēt arī to preču tirgu, kas ražotas no būvniecības un nojaukšanas atkritumiem;

2.

tāpēc pauž bažas par to, ka Komisija paziņojumā nekur nepiemin vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, lai gan savos iepriekšējos atzinumos par līdzīgu tematiku tā ir vērsusi uzmanību uz šo aspektu. Uzsver to svarīgo lomu, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām piemīt kā investētājām ne tikai būvniecības nozarē, bet arī saistībā ar publisko iepirkumu, ES un valstu būvniecības tiesību aktu īstenošanu, atbalstu vietējiem uzņēmumiem un inovācijai, un ieguldītāju un plašas sabiedrības informēšanu. Šā iemesla dēļ Reģionu komiteja aicina Komisiju analizēt veidu, kādā Reģionu komiteja un vietējās un reģionālās pašvaldības var tikt iesaistītas apspriedēs, kam vajadzētu sekot šim paziņojumam;

3.

ņemot vērā ilgtspējīgu ēku būvniecības sarežģītību no politiskā viedokļa, uzsver, ka iniciatīvas ir jābalsta uz visaptverošu pieeju, kurā ņemti vērā visi aspekti, kuri saistīti ar to indivīdu, kopienu un iestāžu vajadzībām un problēmām, kas šīs ēkas izmantos; vietējie apstākļi un vietējās ekonomikas ieguvums būtu jāuzskata par būtisku ilgtspējas aspektu, piemēram, neskarot būtisko pamatprincipu, proti, brīvu preču apriti, būtu jāveicina vietējo celtniecības materiālu izmantošana, jo tie tiek uzskatīti par visefektīvākajiem un var pozitīvi ietekmēt vietējo ekonomiku;

4.

uzskata par nepieņemamu, ka pārstrādājami terciāro ēku būvniecības un nojaukšanas atkritumi bieži nonāk poligonos bez to savākšanas un pārstrādes ekonomiskās dzīvotspējas iepriekšējas novērtēšanas. RK uzskata, ka prioritāte būtu jādod pārstrādes loka noslēgšanai, piemēram, nosakot individuālus konkrētu atkritumu veidu pārstrādes mērķus, obligātus noteikumus par būvniecības un nojaukšanas atkritumu uzskaiti, izjaukšanu un šķirošanu pirms terciāro ēku nojaukšanas vai remonta, kā tas jau noteikts dažos reģionālā un vietējā līmeņa tiesību aktos;

5.

uzskata, ka celtniecības nozares ekoloģizācijas (ekoloģiski nekaitīgākas darbības) labad publiskajām struktūrām jānāk klajā ar klientiem, darbuzņēmējiem un projektu attīstītājiem paredzētiem pamatprincipiem, kas celtniecības nozari virza pāriet uz darbības veidiem, kuri ir ekoloģiski nekaitīgāki, jo celtniecības posms ir izšķirošs un nosaka ikvienas ēkas ietekmi uz vidi visā tās ekspluatācijas laikā. Šāda pāreja nenotiks tik ātri kā tiek pieņemts, ja nebūs kopēju ES rādītāju un standartu un nebūs ekonomiski dzīvotspējīgu uzņēmējdarbības modeļu, lai varētu izraudzīties celtniecības paņēmienus un materiālus, kas ir ekoloģiski nekaitīgāki un resursu ziņā efektīvāki nekā pašreizējie;

6.

uzskata par vajadzīgu precizēt, ka nojaukšanas procesā atkritumi var rasties gan ēkas pilnīgas nojaukšanas, gan atjaunošanas gadījumā, tāpēc jāprecizē, ka nojaukšanas jēdziens ietver arī ēkas daļēju nojaukšanu tās atjaunošanas gaitā. Vairākumā reģionu atjaunošanas laikā radušos atkritumu kopapjoms ir lielāks nekā ēku pilnīgas nojaukšanas laikā radušos atkritumu kopapjoms;

7.

pauž atzinību Eiropas Komisijai par vēlmi stimulēt būvniecības un nojaukšanas atkritumu pārstrādes tirgu, spēcīgāku atbalstu piešķirot pētniecības un demonstrējumu projektiem. Šādiem projektiem, kas īstenoti arī programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, vajadzētu būt vērstiem uz tādu risinājumu izstrādāšanu, ar kuriem varētu stiprināt ieinteresētību pārstrādē no saimnieciskā viedokļa. Turklāt Reģionu komiteja atbalsta tādu pasākumu ieviešanu, ar kuriem veicina no būvniecības un nojaukšanas atkritumiem iegūtu sekundāro materiālu laišanu tirgū;

8.

uzskata, ka no vietējo un reģionālo pašvaldību viedokļa visā Savienībā, pirmām kārtām būtu aktīvāk jāstrādā pie kopēju rādītāju izstrādes, kas ir priekšnosacījums kopēju mērķu un standartu izveidei, lai būvniecības nozare varētu kļūt ekoloģiskāka. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir ieinteresētas uzsvērt, ka ir svarīgi risināt ekoloģiskās un ekonomiskās problēmas, kuras ir saistītas ar resursu izmantošanas efektivitātes uzlabošanas būvniecības nozarē;

9.

tādēļ uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jau ir būtiska loma, lai popularizētu ilgtspējīgas ēkas par nelielām izmaksām vai par velti, izmantojot vietējos vai reģionālos būvnormatīvus. Labākā prakse, kas izriet no šādu normatīvu īstenošanas, piemēram, minimālās prasības par dienas gaismas līmeni, energoefektivitāti vai būvmateriāliem, varētu sniegt ievērojamu atbalstu īstai ilgtspējīgai būvniecībai Eiropā un tādēļ būtu veicināma;

10.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma ēku ietekmes uz vidi mazināšanā, jo savas atbildības ietvaros tās var izstrādāt atbilstīgus pasākumus un īstenot resursu efektīvas izmantošanas stratēģijas, rūpīgi analizējot vietējās īpatnības un aspektus;

11.

Aicina vietējās un reģionālās pašvaldības, izstrādājot ilgtspējīgas būvniecības politiku, izmantot teritoriālās plānošanas un pilsētu plānošanas instrumentus un praksi. Vērā būtu jāņem arī atjaunojamie energoresursi, energoefektivitāte, atkritumu apsaimniekošana un ekspluatācijas un uzturēšanas jautājumi;

12.

tādēļ aicina vietējās un reģionālās pašvaldības noteikt holistisku pieeju visam ēku dzīves ciklam, ietverot būvizstrādājumus, ēku projektēšanu un celtniecību, to uzturēšanu un renovāciju, nolūkā veicināt materiālu efektīvāku izmantošanu un enerģijas un ūdens taupīgāku patēriņu, kā arī uzlabot atkritumu apsaimniekošanu;

13.

uzskata, ka Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību līdzšinējais ieguldījums ir ļoti svarīgs, piemēram, Emīlijas-Romanjas reģiona energoefektivitātes stratēģija un Bolcāno autonomās provinces klimata plāns “Enerģija – Alto Adidže 2050”, programmas, kas identificē jauno, uz tradicionālo vietējo arhitektūru balstīto tehnoloģiju un pieeju Hargitas apgabalā (žudecā), vai pilsētas atjaunošanas darbība Rakvēres pilsētā Igaunijā un inovatīvā darbība Anavra kopienā, Almyros pašvaldībā, Magnisijā, Grieķijā. Šīs un līdzīgas iniciatīvas ir vadošās resursu efektivitātes jomā un ilgtspējīgas būvniecības nozarē;

14.

norāda, ka rūpnieciskajai darbībai, kas saistīta ar videi draudzīgās būvniecības un nojaukšanas nozares būvmateriāliem, būtu jārada daudzas darbvietas. Reģionālo un vietējo rīcības plānu izstrāde šajā jautājumā kopā ar cilvēkresursu atbilstošu izmantošanu ievērojami palīdzēs īstenot resursu efektīvas izmantošanas mērķus;

15.

uzskata, ka tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru pakts varētu būt lietderīgas, lai risinātu arī resursu efektivitātes jautājumus. Komiteja ir stingri pārliecināta, ka jāmeklē piemēroti veidi, lai to īstenotu, tiklīdz būs apstiprināti ES mērķi resursu efektīvas izmantošanas jomā;

16.

atgādina arī, ka resursu izmantošana lielā mērā ir atkarīga no lēmumiem projektēšanas jomā un no celtniecības materiālu izvēles. Tādēļ, kā to uzsver Komisija, lai veicinātu efektivitāti resursu izmantošanā, inženieru, projektētāju, būvnieku, uzņēmēju, atbildīgo iestāžu un tiešo lietotāju rīcībā jābūt uzticamai un izmantojamai informācijai, tā ka viņu pieņemtie lēmumi balstās uz ilgtspējīgu dizainu. Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir vienas no struktūrvienībām, kas izdod atļaujas un ir vistuvāk visām ieinteresētajām personām, tām ir jāizveido īpaši informatīvi pasākumi izpratnes veicināšanai, kā arī politika un mehānismi, lai atbalstītu un stimulētu šo resursu izmantošanu, nodrošinot tiem Eiropas fondu finansējuma iespējas. Šīm politikas jomām jāatbilst kopējai ES pieejai ēku ekoloģisko raksturlielumu novērtēšanai, kas ietver visus noteiktos pamatrādītājus;

17.

aicina Komisiju vietējo un reģionālo līmeni aktīvi iesaistīt tādas sistēmas un pamatrādītāju veidošanā, kas būtu paredzēti ēku ekoloģisko raksturlielumu novērtēšanai visā to ekspluatācijas laikā. Būtu jāveic apspriedes ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tās jāiesaista visā minēto rādītāju izstrādes procesā;

18.

vērš uzmanību uz to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir spēcīga ietekme ne vien politiskā līmenī, kurā tiek veiktas finansiālas investīcijas ēku ilgtspējas jomā, bet tām ir būtiska loma arī kā sabiedrisko ēku un mājokļu vai sabiedriskas nozīmes infrastruktūru tīklu īpašniecēm;

19.

atgādina, ka iebilst pret makroekonomisko nosacījumu sistēmu, kas dod iespēju sodīt dalībvalsti, kura nepilda ES tiesību aktos noteiktos pienākumus (piemēram, tos, kas saistīti ar mērķiem atkritumu vai energoefektivitātes jomā), daļēji vai pilnībā pārtraucot finansējuma izmaksu no strukturālajiem un investīciju fondiem, jo šāda sistēma var nelabvēlīgi ietekmēt vietējās un reģionālās pašvaldības, neraugoties uz to ieguldījuma apmēru politisko mērķu sasniegšanā;

20.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības stiprināt sadarbību zaļā publiskā iepirkuma jomā un tādējādi palīdzēt vietējam un reģionālajam līmenim sasniegt ES vērienīgos mērķus ēku ilgtspējas jomā;

21.

atgādina, ka būvniecības nozare ir instruments un ēkām konkrētā urbānistiskā, arhitektoniskā, sociālā, saimnieciskā un ekoloģiskā kontekstā var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme. Īpaša vērība šajā sarežģītajā savstarpējo sakarību sistēmā tāpēc ir jāvelta ilgtspējas problēmai šajā;

22.

atgādina, ka dažu būvniecības materiālu tehniskās īpašības un efektivitāte pēc to izgatavošanas ātri mainās un šis process dažkārt turpinās pat pēc to izmantošanas kādā būvē. Tāpēc ir ļoti svarīgi analizēt, vai un kādos apstākļos šie materiāli pēc nojaukšanas ir pietiekami piemēroti atkārtotai izmantošanai un vai būtu nepieciešams ieviest atsevišķu sertifikācijas sistēmu šādiem materiāliem;

23.

tomēr vērš uzmanību uz nepieciešamību turpināt pētījumus ēku un atbilstošu iekārtu remonta un uzturēšanas jomā, jo tā ir viena no iespējām paildzināt to dzīves ciklu, konkrētāk – būtu jāveicina energoapgādes līgumi un energopakalpojumu uzņēmumu veikti sistēmu uzlabošanas un uzturēšanas darbi;

24.

uzsver, ka nojaukšanas rezultātā iegūto būvniecības materiālu izmantošana lielā mērogā, piemēram, ceļu būvei, ir jāuzskata par īpaši svarīgu pētniecības jomu. Daudziem celtniecības materiāliem tiešām ir kaitīgas, bīstamas un piesārņojošas sastāvdaļas un pašlaik nav atrisināts nedz jautājums par to ietekmes novērtēšanu, nedz, vajadzības gadījumā, par saistīto risku videi un cilvēku veselībai samazināšanu;

25.

uzskata, ka tradicionālo celtniecības paņēmienu un materiālu jaunatklāšanai var būt būtisks potenciāls Eiropas būvniecības nozarē: tas bieži ir paraugs tam, kā vietējos resursus var izmantot efektīviem un vietējiem apstākļiem piemērotiem risinājumiem tā, ka tie atbilstīgi zemes izmantošanai nav saistīti ar jaunu karjeru atvēršanu, ja tie neiekļaujas homogēnā vidē;

26.

atgādina, ka ir jāanalizē, vai pastāvošo ēku atjaunošana ir pareizais risinājums visos gadījumos: pašreizējās ēkas, tostarp komerciālās, dzīvojamās un publisko iestāžu ēkas, daudzos Eiropas reģionos nav iespējams atjaunot bez būtiskām investīcijām tā, lai nodrošinātu vajadzīgo komfortu. Šis stāvoklis liek pievērst uzmanību tam, ka, lai gan pastāvošo ēku atjaunošana joprojām no resursu efektivitātes viedokļa attiecīgajā ēkā ir labāks risinājums nekā nojaukšana vai jaunu ēku būvēšana, jaunas konstrukcijas estētiskā, arhitektoniskā un sociālā vērtība dažos gadījumos, jo īpaši pēc lietotāja viedokļa, ir krietni vien lielāka. Tāpēc, lai noteiktu, vai esošo ēku atjaunošana ir piemērots risinājums, līdztekus tīri tehniskiem aspektiem ir jāņem vērā arhitektoniskie, sociālie, saimnieciskie un vides apsvērumi, kā arī lietotāja viedoklis;

27.

turklāt atgādina par darbvietu radīšanas milzīgo potenciālu ilgtspējīgas būvniecības jomā – ekonomikas nozarē, ko jo īpaši skāra krīze. Saņemot atbalstu un pienācīgu apmācību par jaunām ekoloģiskas un ilgtspējīgas būvniecības metodēm, darba tirgū varētu atgriezties daudzi šīs nozares bezdarbnieki;

28.

ieteic, ka, izstrādājot vienotus kritērijus (kā pamatrādītājus) ēku ietekmes uz vidi novērtēšanai, noteikti jāņem arī vērā atjaunojamās izejvielas, vēlams, vietējās, kurām piemērojami izsekojamības mehānismi. atkārtoti norāda, ka atjaunojamo izejvielu izmantošana celtniecības nozarē var ievērojami palīdzēt taupīt resursus, turklāt tās var izmantot ne tikai konstrukcijai (piemēram, koka būvēs) un izolācijai, bet arī iekšdarbiem (grīdām, sienām un virsmu veidošanai) u. c. Tas īpaši attiecas uz atjaunojamajām izejvielām, kuru izmantošanā piemēro kaskādes principu, t. i., to vairākkārtēju izmantošanu vairākos posmos. Turklāt atjaunojamās izejvielas var aizstāt fosilos enerģijas avotus ēku apsildīšanā un šādā veidā samazināt ietekmi uz vidi;

29.

aicina pievērst uzmanību tam, ka attiecībā uz būvniecību Komisijas dokumentā nav minēts par atjaunojamu energoresursu izmantošanu, lai gan to pienesums no ēkas ilgtspējas viedokļa ir nepārprotams. Saules siltumenerģijas, fotoelementu un vēja ģeneratoru iekļaušana ēkās, kā arī biomasas izmantošana ēku apsildīšanai un izmantojamā ūdens sildīšanai var ievērojami palīdzēt mazināt ietekmi uz vidi, turklāt visā ēku ekspluatācijas ciklā. Īpaši tas attiecināms uz oglekļa dioksīda emisijām. Turklāt jāpiemin arī citas tehnoloģijas, piemēram, ģeotermālā enerģija un centralizētas enerģijas ražošanas iespējas, nodrošinot efektīvu pilsētas apkures un dzesēšanas infrastruktūru, izmantojot atjaunojamos energoresursus, pārpalikušo siltumu un augstas efektivitātes koģenerāciju. Lai analīze būtu precīza, ir jāņem vērā arī materiāli un enerģija, ko izmanto elektrisko iekārtu un enerģijas ražošanai;

30.

uzskata, ka ES līmenī iespējami ātrāk ir jāprecizē un jānosaka vienotas definīcijas vairākiem plaši pielietotiem jēdzieniem, kas bieži tiek izmantoti kā sinonīmi: “pasīvā ēka”, “videi draudzīga ēka”, “ilgtspējīga ēka”, “energoekonomiska ēka” vai “oglekļa nulles emisijas ēka”. Izmantojot izpētes un izstrādes iniciatīvas un konsultācijas, steidzami jānodrošina progress minētajā aspektā, jo šīs definīcijas nākotnē būs pamats kopējiem standartiem un politikai šajā jomā;

31.

uzsver, ka pētījumi ir atklājuši arī daudzsološus datus par betonu un koku, nevis tikai par paziņojumā padziļināti skatīto metāla un stikla atkārtotu izmantošanu. Betons un koks ir piemēroti atkārtotai izmantošanai, tos var viegli attīrīt un vienkārši pārstrādāt un/vai izmantot. Tāpēc analīzēm, kas tiek veiktas reģionālajā un vietējā līmenī par minēto materiālu atkārtotu izmantošanu, ir jābūt prioritārām;

32.

uzskata, ka, runājot par koka un citu dabisku celtniecības materiālu izmantošanu, nevajadzētu aizmirst, ka celtniecības nozares pieaugošās vajadzības izraisīs tiešas vai netiešas izmaiņas zemes izmantošanas un ekosistēmu jomā. Ir svarīgi, lai šī nozare neatkārtotu pagātnes kļūdas, kas pieļautas, ražojot biomasu enerģētikas mērķiem. Izstrādājot kopējus mērķus un rādītājus attiecībā uz resursu izmantošanas efektivitāti celtniecības nozarē, jāanalizē un jāņem vērā izmaiņas zemes lietošanā un ekosistēmu izmaiņas;

33.

ierosina augstskolu apmācības programmās, kas paredzētas inženieriem, arhitektiem un ekonomistiem, papildus resursu efektīvas izmantošanas procedūrām paredzēt metodes, kuru mērķis ir samazināt materiālu papildu izmantošanu un atkritumu radīšanu gadījumā, ja mainās izstrādātais plāns;

34.

uzskata, ka saistībā ar resursu efektīvu izmantošanu un, konkrētāk, ar nojaukšanas un celtniecības atkritumu pārstrādi ir jāņem vērā arī šķirošanas un transporta izmaksas un ietekme. Tāpēc ir nepieciešamas rūpīgi standartizētas analīzes procedūras un politiskajos, izpētes un izstrādes procesos ir arī jāsalīdzina no transporta atkarīgās iespējas un pārstrādes jauda in situ vai vietējā mērogā;

35.

pozitīvi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā ir skaidri uzsvērta tā svarīgā loma, kāda iecerēto pasākumu vidū ir labākās prakses piemēru izplatīšanai. Tāpēc ir svarīgi, lai sadarbības projekti starp to reģionu grupām, kuriem piemīt līdzīgas īpatnības, būtu prioritāri. Šajā jomā nav iespējams izvēlēties vienu standarta praksi vai universālu īstenošanas pieeju: reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvjiem ir jāmācās vienam no otra, kuri risinājumi ir vispiemērotākie, un augstāku pievienoto vērtību varētu iegūt, apkopojot dažādu reģionu vietējā mēroga zināšanas;

36.

uzsver, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības ir novērojušas, ka pret instrumentiem, kas izveidoti saistībā ar noteikumiem par energoefektivitāti, dalībvalstis izturas tīri formāli – kā pret attiecīgajam reģionam vai valstij raksturīgajai projektēšanas kultūrai svešu elementu. Tāpēc Komiteja ierosina izstrādāt starpposma ziņojumu par energoefektivitātes direktīvas īstenošanā paveikto, neuzliekot vietējām un reģionālajām pašvaldībām jaunus ziņošanas pienākumus, bet tās brīvprātīgi iesaistot ziņojuma izstrādē;

37.

uzsver, ka vairākiem reģioniem nav piemērotu zināšanu un kompetenču, un šā iemesla dēļ var pastiprināties tehnoloģiskā atpalicība salīdzinājumā ar attīstītiem reģioniem, bet jo sevišķi tas var notikt mazāk attīstītos reģionos. Lai šo problēmu atrisinātu, reģioniem ir nepieciešami sadarbības mehānismi, kas būtu vērsti tieši uz grūtībām, kuras saistītas ar zināšanu pārnesi. Jāapsver iespējas uzlabot to zināšanu pārnesi, kas attiecas uz projektēšanu un būvniecību, lai tās nodotu reģioniem, kuru kompetence nav pietiekama;

38.

uzskata, ka politiskajiem līderiem vajadzētu apzināties, ka būvniecības nozares radikālai pārveidei ir nepieciešama politiskā griba un spēcīga vadība vietējās un reģionālās administrācijas augstākajos līmeņos; tie nevar neņemt vērā to, ka vietējie un reģionālie darbības budžeti ir ierobežoti un ēku uzlabošanas jomā tie nodrošina tikai šauras investīciju iespējas, lai gan šādas investīcijas ir ļoti ienesīgas un ātri tiek amortizētas;

39.

norāda, ka ilgtspējīgas ēkas pozitīvi ietekmē ne tikai vidi, bet arī ekonomikas un sociālo jomu, ja salīdzina ar celtniecības un uzturēšanas izmaksām, un uzsver, ka saskaņā ar Komisijas norādītajiem tirgus analīzes datiem investīciju izmaksas videi draudzīgās būvēs tikai par dažiem procentiem pārsniedz tās, kas pastāv tradicionālajā būvniecībā;

40.

uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāvelta lauku reģionu un mazu un vidēju pilsētu īpašajām problēmām. To raksturīgās iezīmes ir jāatzīst, nosakot standartus, mērķus un citus īstenošanas pasākumus, lai būtu iespējams novērst tām īpaši neizdevīgus apstākļus vai nepieciešamības gadījumā dotu tām iespēju saņemt kompensāciju. Tādēļ pētniecības prioritātei “Viedās pilsētas” (“Smart Cities”) programmā “Apvārsnis 2020” vajadzētu saukties “Viedās pilsētas un reģioni” un tā būtu jāpapildina ar jaunu prioritāro jomu “Viedi lauku reģioni un pilsētas”.