20.11.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 415/37

Ziņotājs

Dainis Turlais (LV/ALDE), Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā

COM(2014) 221 final

1.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas platformu cīņai pret nedeklarētu darbu un atzīst nepieciešamību koordinēti un vienoti apkarot šo parādību, lai Eiropas Savienībā uzturētu augstus nodarbinātības standartus, izvairītos no smagām sociālām un ekonomiskām sekām, risinātu ar darba ņēmēju mobilitāti saistītās problēmas, kā arī maksimālāk un efektīvāk izmantotu cilvēkkapitālu;

2.

atbalsta ierosinājumu platformas darbības jomā iekļaut fiktīvu pašnodarbinātību, kas ir būtiski, jo nepatiesi deklarētai pašnodarbinātībai, kuras mērķis ir izvairīties no juridiskām vai fiskālām saistībām, ir tradicionālam nedeklarētam darbam līdzīga kaitīga ietekme, jo īpaši attiecībā uz darba apstākļiem, sociālā nodrošinājuma sistēmām un to ilgtspējīgu finansēšanu;

3.

atzīst, ka ierosinātā Eiropas platforma sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā ir konkrēts ieguldījums pašreizējos centienos rast inovatīvus risinājumus, lai ne tikai paaugstinātu nodarbinātības līmeni, sasniedzot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, bet arī uzlabotu nodarbinātības kvalitāti un darba drošību Eiropas Savienībā;

4.

norāda, ka Eurofound ziņojumā ir uzsvērts, ka “pastāv cieša saikne starp taupības programmām plašā nozīmē un ēnu ekonomikas mērogu un attīstību” (1). Tāpēc pauž nožēlu par to, ka pastāv pretrunas starp nelielajiem ar ekonomijas līdzekļiem gūtajiem ietaupījumiem un potenciālajiem ietaupījumiem, ko varētu nodrošināt nedeklarētā darba apkarošana;

5.

pievienojas Komisijas viedoklim, ka nedeklarēts darbs nopietni ietekmē budžetu, jo samazinās nodokļu un sociālās apdrošināšanas ieņēmumi, kas savukārt negatīvi ietekmē nodarbinātību, produktivitāti, darba apstākļus, prasmju attīstību un mūžizglītību, kā rezultātā samazinās pensiju apmērs un tiek ierobežota piekļuve veselības aprūpei; uzsver, ka nedeklarēts darbs nopietni apdraud sociālo un ekonomisko kohēziju;

6.

uzsver, ka šie faktori ir īpaši svarīgi vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo nodokļu ieņēmumu samazinājums negatīvi ietekmē pašvaldību budžetu ieņēmumus, tai pašā laikā palielinot pašvaldību budžetu izdevumus iedzīvotāju atbalstam pamatvajadzību nodrošināšanai. Nedeklarēta darba īstermiņa un ilgtermiņa sekas ir, citstarp, zemāks atalgojums attiecīgajā darba tirgū, kā arī tiešas sekas tāda tipa darbā strādājošiem: veselības aprūpes un sociālā nodrošinājuma trūkums un būtiski mazāka pensija nekā legāli nodarbinātām personām. Līdz ar to pašvaldībām, kuras skar nedeklarēta darba problēma, ir mazāk iespēju paplašināt pakalpojumu klāstu iedzīvotājiem un pastāvīgi uzlabot to kvalitāti;

7.

pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav minēta vietējo un reģionālo pašvaldību un Reģionu komitejas nozīme, un atkārtoti uzsver, ka bieži tieši vietējais un reģionālais līmenis ir darba meklētājiem un darba devējiem vistuvākais līmenis un ka arī darba tirgus galvenokārt ir vietēja līmeņa tirgus (2);

8.

šajā sakarā aicina Komisiju atzīt, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma cīņā pret nedeklarētu darbu, ņemot vērā līdz šim īstenoto vietējo un reģionālo pašvaldību, darba devēju, darba ņēmēju un nodarbinātības iestāžu sadarbību, kā arī vietējā un reģionālā līmeņa labās prakses piemērus šajā jomā. Platformas veiksmīga darbība tiešām lielā mērā būs atkarīga no vietējo pārstāvju līdzdalības, jo tieši viņi visaktīvāk atbalsta iedzīvotāju ikdienas dzīvi un to vislabāk pārzina. Vēl viena no iespējām būtu – līdzīgi kā EURES tīklā – iekļaut pilsoniskās sabiedrības partnerus, lai paplašinātu platformas darbības jomu;

9.

uzskata, ka platformai, kuras mērķis ir apmainīties ar informāciju, labu praksi un noteikt kopējus principus, varētu būt ievērojama pievienotā vērtība, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko un finanšu krīzi un nepieciešamību pēc iespējas efektīvāk izmantot pieejamos cilvēku un ekonomikas resursus. Platforma sekmētu saskaņotu pasākumu plānošanu, lai cīnītos pret nedeklarēto darbu, taču, ņemot vērā, ka šī parādība ir vispārēja, tai pašā laikā jāapzinās, ka tās izskaušanai vajadzīgi konkrēti mērķēti pasākumi;

10.

piesardzīgi vērtē to, ka Komisija nav dziļāk pamatojusi, vai tās priekšlikums dalībvalstu iesaisti platformā noteikt par obligātu ir savietojams ar to, ka saskaņā ar priekšlikuma juridisko pamatu, respektīvi, Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. pantu, ir iespējams tikai paredzēt pasākumus, lai veicinātu dalībvalstu sadarbību. Norāda arī, ka Komisija, vērtējot priekšlikuma atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principam, ir aprobežojusies tikai ar juridiskā instrumenta izvēles (Eiropas Parlamenta un Padomes lēmums) un priekšlikuma kopējās pievienotās vērtības pamatojumu un nav pievērsusies faktam, ka dalība platformā ir obligāta. Tāpēc Komiteja apšauba priekšlikuma obligātā rakstura atbilstību subsidiaritātes principam;

11.

uzsver nepieciešamību nekavējoties īstenot pieejamos un efektīvos visu dalībvalstu pasākumus, lai novērstu nedeklarētu darbu un fiktīvu pašnodarbinātību;

12.

norāda, ka platformas izvirzīto mērķu efektīvai sasniegšanai būtu jāizmanto vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanas un pieredze, ņemot vērā, ka tās sadarbojas ar nodarbinātības dienestiem, sociālā nodrošinājuma iestādēm, ieinteresētajām personām, formāliem un neformāliem iedzīvotāju tīkliem un tām ir tieša pieredze un zināšanas jautājumā par ēnu ekonomikas cēloņiem vietējā un reģionālā līmenī;

13.

uzsver, ka platformai, pieņemot reģionāla vai Eiropas Savienības mēroga stratēģijas izpratnes veicināšanai par nedeklarēta darba problēmu, jākonsultējas ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem, lai šīs stratēģijas nebūtu pretrunā vietējo un reģionālo pašvaldību izstrādātajām stratēģijām, kā arī neradītu papildu finanšu un administratīvo slogu. Tāpēc jānodrošina lielāka brīvība vietējām un reģionālajām pašvaldībām attiecībā uz to līdzdalības veidu platformas rīkotajos pasākumos;

14.

norāda, ka nedeklarēts darbs ir sevišķi negatīva parādība, kas darba ņēmējiem liedz iespēju saņemt atbilstošu veselības aprūpi darba traumu, saslimšanu un profesionālo slimību gadījumos un izmantot valsts sociālo atbalstu, kas pienākas sociāli apdrošinātām personām, kā arī tos pakļauj nabadzības riskam, iestājoties pensijas vecumam, tai pašā laikā samazinot finansējumu publisko pakalpojumu paplašināšanai un to kvalitātes uzlabošanai. Tāpat nedeklarētā darbā bieži iesaistītas sievietes un pusaudži, kas Eiropas Savienības dalībvalstīs ir pilnīgi nepieņemami;

15.

īpaši norāda uz nepieciešamību veicināt informatīvas un izglītojošas kampaņas izpratnes uzlabošanai par nedeklarēta darba negatīvajiem aspektiem, lai dažādas iedzīvotāju grupas, jo īpaši jauniešus, efektīvi informētu par šīs parādības izplatību, tās negatīvo ietekmi uz valstu ekonomiku un cilvēku dzīves līmeni, darba apstākļiem, sociālo drošību mūža garumā, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību iespējām paplašināt sniegto pakalpojumu spektru un uzlabot to kvalitāti; uzsver, ka atbildība gulstas gan uz indivīdu, gan uz potenciālo darba devēju;

16.

uzsver, ka, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nepastarpināto saikni ar iedzīvotājiem un to sadarbību ar darba devējiem to teritorijās, pašvaldības, saņemot valsts līmeņa atbalstu, var sniegt nozīmīgu ieguldījumu nedeklarēta darba apzināšanā un palīdzībā darba ņēmējiem, jo īpaši to visneaizsargātākajām grupām, iekļauties legālajā darba tirgū;

17.

vērš uzmanību, ka pret nedeklarētu darbu ir ne tikai jācīnās, bet arī jāsamazina šāda darba pievilcība un jāstimulē legāla nodarbinātība, piemērotos gadījumos samazinot nodokļu un administratīvo slogu;

18.

atkārtoti norāda uz nepieciešamību nedeklarētu darbu apkarot, raugoties plašākā migrācijas kontekstā, jo šāda darba iespējas ir viens no stimuliem nelegālu migrantu ieplūšanai un izmantošanai darba tirgū (3);

19.

atzinīgi vērtē to, ka platformā kā novērotāji iesaistīti sociālie partneri, Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (Eurofound), Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra (EU-OSHA), Starptautiskā Darba organizācija (SDO) un EEZ valstis, un aicina arī Reģionu komitejai kā Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvim piešķirt tādu pašu platformas novērotāja statusu saskaņā ar ierosinātā lēmuma 1. panta 3. punktu;

20.

uzskata, ka jāizvairās no lejupējas pieejas un ar nedeklarēta darba sociālajiem iemesliem jāstrādā vietējā līmenī, aktivitātes pielāgojot atšķirīgajām sociālajām, ekonomiskajām un ģeogrāfiskajām situācijām;

21.

atzinīgi vērtē priekšlikumu platformas darbībā izmantot efektīvus instrumentus – zināšanu banku, savstarpējās uzticēšanās un pieredzes uzkrāšanu, kopīgas apmācības un personāla apmaiņu, vadlīnijas un kopējos darbības principus. Pašreizējos ekonomikas apstākļos šādi kopdarbības veidi ir īpaši svarīgi, paverot iespējas efektīvāk izmantot cilvēku un saimnieciskos resursus;

22.

uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt projektus, kas vērsti uz dažādu avotu datu salīdzināšanu to pārbaudes nolūkā konkrētās dalībvalstīs un starp dalībvalstīm, respektīvi, kuru mērķis būtu salīdzināt to publisko iestāžu datus, kas darbojas nodarbinātības un sociālās palīdzības jomā, lai problēmu iepazītu tuvāk un lai krāpšanas gadījumus atklāt kļūtu vieglāk;

23.

atbalsta nodomu organizēt Eiropas mēroga kampaņas par nedeklarēto darbu. Jādara daudz vairāk, lai iedzīvotājus informētu par kaitējumu, ko nedeklarēts darbs un fiktīva pašnodarbinātība rada darba ņēmēju darba drošībai un veselībai, sociālā nodrošinājuma sistēmām, valsts, vietējo un reģionālo pašvaldību budžetiem un līdz ar to sabiedrībai kopumā. Ņemot vērā pašreizējo eiroskepticisma izplatību Eiropā, būtu jo sevišķi svarīgi palielināt plašākas pilsoniskās sabiedrības izpratni par priekšrocībām, ko sniedz dalībvalstu nodarbinātības politiku koordinācija Eiropas Savienības līmenī;

24.

aicina dalībvalstis apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un/vai tās pārstāvošām organizācijām procesā, kura mērķis ir katrā valstī norīkot vienu vienotu kontaktpunktu kā platformas dalībnieku, kā arī iespējamo dalībnieka aizvietotāju;

25.

mudina dalībvalstis un to kontaktpunktus skaidri noteikt attiecīgos vietējo un reģionālo pašvaldību un/vai tās pārstāvošo organizāciju pārstāvjus, ar kuriem veidot strukturētu dialogu un regulāri apmainīties ar informāciju par nedeklarētu darbu, lai šādā veidā nodrošinātu, ka valsts līmeņa pārstāvjiem ir pieejamas vietējā un reģionālā līmeņa zināšanas un pieredze. Tādējādi vienlaikus tiktu arī nodrošināts, ka informācija par valstu un Eiropas Savienības līmenī panākto progresu nonāk līdz vietējam un reģionālajam līmenim;

26.

uzskata, ka platformas instrumentiem jābūt pieejamiem arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai tās varētu būt efektīvs sadarbības partneris valsts līmeņa iestādēm nedeklarētā darba novēršanā un atturēšanā no tā;

27.

aicina dalībvalstis, Eiropas Komisiju un Eurostat sagatavot un ievākt vairāk un kvalitatīvākus datus par nedeklarētu darbu, ietverot arī vietējā un reģionālā līmeņa datus, lai tādējādi uzlabotu izpratni par šo problēmu un sekmētu centienus to risināt;

28.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai novērtēšanas instrumentu, rādītāju un kopēju salīdzinošu analīžu izstrāde nenotiktu ar mērķi konkurējoši izvērtēt dažādu dalībvalstu situāciju, dalībvalstis sarindojot attiecīgā secībā, bet gan lai šie pasākumi būtu līdzeklis, kas dod iespēju apzināt šo parādību, sniegt ieteikumus un uzlabot zināšanas par nedeklarēta darba fenomenu ES darba tirgū;

29.

pievienojas Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcijā Komisijai adresētajam aicinājumam apsvērt, vai nebūtu vērts ieviest Eiropas sociālās apdrošināšanas identifikācijas apliecību, kurā varētu saglabāt visus attiecīgos nodarbinātības attiecību pārbaudei vajadzīgos datus, piemēram, informāciju par sociālās apdrošināšanas statusu un darba laikiem;

30.

uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis nostiprinātu savus darba inspekciju resursus, jo SDO ir noteikusi mērķi: viens inspektors uz 10  000 strādājošajiem. Šajā nolūkā būtu jāizmanto valstu plāni darba inspekcijas instrumentu nostiprināšanai, kuriem vajadzības gadījumā var saņemt līdzfinansējumu no Eiropas struktūrfondiem;

31.

aicina Komisiju ierosināt direktīvu, kurā būtu noteikti minimālie darba inspekciju standarti, kas dalībvalstīm jāievieš saskaņā ar SDO konvenciju Nr. 81. Šai direktīvai būtu jāregulē darba inspekciju sistēmas darbība un darba inspektoru pārrobežu apmācība, kā arī viņu pilnvaras un pienākumi.