14.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/2

1.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu;

2.

stratēģiju “Eiropa 2020”, jo īpaši tās pamatmērķi – līdz 40 % palielināt to 30–34 gadus veco iedzīvotāju daļu, kas ieguvuši augstāko izglītību vai tai pielīdzināmu izglītību;

3.

Padomes 2009. gada 12. maija secinājumiem par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (1), kurā par vienu no četriem stratēģiskajiem mērķiem noteica veicināt taisnīgumu, sociālo kohēziju un pilsonisko aktivitāti un uzsvēra, ka izglītības un apmācības politikai būtu jārada iespēja visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu personīgajiem, sociālajiem vai ekonomiskajiem apstākļiem, dzīves laikā iegūt, atjaunināt un pilnveidot ar darbu saistītas prasmes un pamatiemaņas, un zināšanas;

4.

Padomes 2010. gada 11. maija secinājumiem par izglītības un apmācības sociālo dimensiju (2), kuros tika uzsvērts, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgas iespējas piekļūt kvalitatīvai izglītībai, kā arī taisnīgumu attieksmē un rezultātus neatkarīgi no sociāli ekonomiskās izcelsmes un citiem faktoriem, kuri var būt par cēloni nepietiekamai izglītībai, un kuros tika atzīts ekonomiskais un sociālais pamatojums, lai palielinātu vispārējo augstākās izglītības ieguves līmeni un attīstītu augstu prasmju līmeni, un ņemts vērā, ka pamatprasmju un zināšanu apguves nodrošināšana visiem iedzīvotājiem būtiski uzlabos pilsoņu nodarbinātības iespējas, sociālo iekļaušanu un personīgo izaugsmi;

5.

Padomes 2011. gada 28. novembra secinājumiem par augstākās izglītības modernizēšanu (3), kuros dalībvalstis tika aicinātas sekmēt sistemātisku efektīvu stratēģiju izstrādi, lai maz pārstāvētām grupām nodrošinātu piekļuvi izglītībai, un pastiprināt centienus, lai samazinātu augstākās izglītības priekšlaicīgas pārtraukšanas rādītājus, šim nolūkam uzlabojot mācību kursu kvalitāti, lietderību un atraktivitāti, it īpaši balstoties uz zināšanu apguvi, kas orientēta uz studentiem, un uz atbalstu, padomiem un konsultācijām, ko studentiem sniedz pēc iestāšanās augstskolā;

6.

Bukarestes paziņojumu, kuru sniedza ministri, kas piedalījās 2012. gada 26. un 27. aprīļa Boloņas procesa ministru konferencē, kurā tika panākta vienošanās pieņemt valsts pasākumus, ar ko paplašināt piekļuvi kvalitatīvai augstākajai izglītībai, un atkārtoti apstiprināts mērķis – to studentu sastāvam, kuri uzsāk un pabeidz mācības augstākās izglītības iestādēs, būtu jāatspoguļo Eiropas iedzīvotāju grupu daudzveidība, kā arī Boloņas procesa 2012. gada īstenošanas ziņojumu, kurā konkrēti tika iztirzāta sociālā dimensija augstākajā izglītībā, izskatot pieejamos statistikas datus par studentu izcelsmes ietekmi uz dalību augstākās izglītības sistēmā un dažādas politikas pieejas, ar ko piekļuvi paplašināt;

7.

Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Izglītības pārvērtēšana – ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (4), kurš ar tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (5) veicina partnerības attīstību un stiprināšanu un elastīgus veidus prasmju pilnveidošanai visas dzīves garumā;

8.

Padomes Ieteikumu (2012. gada 20. decembris) par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (6), ar kuru dalībvalstis vienojās ieviest pasākumus šādas mācīšanās validēšanai, lai nodrošinātu, ka indivīdiem tiek dota iespēja to, ko viņi ir iemācījušies ārpus formālās izglītības un mācībām, izmantot savai karjerai un mācīšanās turpināšanai, tostarp augstākajā izglītībā;

9.

2013. gada izaugsmes pētījumu, kurā izglītība ir atzīta par vienu no galvenajiem izaugsmes un konkurētspējas dzinuļiem līdztekus inovācijai un pētniecībai, un attīstībai un kurā ir izcelta būtiskā nozīme, kāda piemīt ieguldījumiem cilvēkkapitālā, lai cīnītos ar bezdarbu un to novērstu, un sagatavotu ekonomikas atlabšanu;

10.

2013. gada martā Prāgā notikušo savstarpējas mācīšanās pasākumu – tas tika rīkots saskaņā ar Eiropas stratēģiskajiem mērķiem izglītībā un apmācībā (“ET 2020”), un tā temats bija politika un prakse mācību pārtraukšanas rādītāju samazināšanai un absolvēšanas rādītāju uzlabošanai –, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta tām valsts, iestāžu un Eiropas līmeņa pieejām, kuru mērķis ir uzlabot absolvēšanas rādītājus un pielāgot iestāžu praktisko darbību daudzveidīgākam studentu sastāvam, pamatojoties uz pierādījumiem un analīzi,

1.

problēmas, ar kurām šodien saskaras Eiropa, nav iespējams atrisināt tikai ar izglītību un apmācību, tomēr šī joma ir ārkārtīgi nozīmīga gan ekonomikas, gan sociālajā ziņā, lai iedzīvotājiem nodrošinātu tās augsta līmeņa prasmes un kompetences, kas nepieciešamas Eiropai, tostarp cenšoties garantēt vienlīdzīgāku piekļuvi augstākajai izglītībai, dalību tajā un absolvēšanu. Joprojām ir pārāk daudz spējīgu indivīdu, kuri neiesaistās augstākās izglītības iegūšanā vai nu sociālu, kultūras vai ekonomisku iemeslu dēļ, vai arī nepietiekamu atbalsta un virzības sistēmu dēļ;

2.

Eiropas ekonomikas atlabšana un centieni panākt ilgtspējīgu izaugsmi, tostarp palielinot pētniecību un inovāciju, arvien vairāk ir atkarīgi no Eiropas spējas attīstīt visu tās iedzīvotāju prasmes, kas apliecina sociālo un ekonomikas mērķu savstarpējo atkarību. Līdztekus centieniem uzlabot prasmes ar profesionālās izglītības un apmācības palīdzību, arī kvalitatīvai augstākajai izglītībai un mūžizglītībai ir izšķiroša nozīme nodarbināmības uzlabošanā un konkurētspējas palielināšanā, turklāt tā veicina studentu un absolventu personīgo un profesionālo attīstību un sekmē sociālo solidaritāti un pilsonisko līdzdalību;

3.

gan Boloņas process un tam sekojošā Eiropas augstākās izglītības telpas izveide, gan ES programma augstākās izglītības sistēmu modernizēšanai, gan stratēģija “Eiropa 2020” – tas viss uzskatāmi liecina, ka Eiropas sadarbība un vienotas politiskas reakcijas ir būtisks un nepieciešams ieguldījums, meklējot risinājumu kopīgām problēmām ar tādiem paņēmieniem kā paraugprakses apmaiņa, uz pierādījumiem balstīta salīdzinoša politikas analīze un finansiāla atbalsta sniegšana, kā arī atbalsts ilgtspējīgu mehānismu izveidē, lai palielinātu dažādu studentu grupu mobilitāti,

1.

pieņemt valstu pasākumus, kuru mērķis ir palielināt nelabvēlīgā situācijā esošu un maz pārstāvētu grupu piekļuvi augstākajai izglītībai, dalību tajā un to absolvēšanas rādītājus, lai virzītos uz Boloņas procesa mērķi, proti – to studentu sastāvam, kuri sāk mācīties, mācās un pabeidz mācības augstākās izglītības iestādēs, visos šīs izglītības līmeņos būtu jāatspoguļo dalībvalstu iedzīvotāju grupu daudzveidība;

2.

visos līmeņos mudināt uz sadarbību izglītības sniedzējus, tostarp tos, kuri ir iesaistīti neformālās un ikdienējās mācīšanās jomās, un citas atbilstīgas ieinteresētās personas, lai apzinātu konkrētas grupas, kuras augstākajā izglītībā varētu būt maz pārstāvētas, kā arī lai visos izglītības sektoros palielinātu maz pārstāvētu grupu iesaistīšanos mācībspēku rindās;

3.

sekmēt proaktīvu stratēģiju un saistītu struktūru izveidi iestāžu līmenī, tostarp informēšanas darbības un mūžizglītības iespējas, informācijas sniegšanu par iespējām un rezultātiem, kas ir saistīti ar izglītību un ar darba tirgu, ievirzi attiecībā uz piemērotu kursu izvēli, līdzbiedru sniegtu atbalstu (“peer mentoring”) un konsultācijas, kā arī atbalsta pakalpojumus;

4.

veicināt atvērtību un izstrādāt elastīgus un pārredzamus veidus, kā īstenot pāreju uz augstāko izglītību, jo īpaši no profesionālās izglītības un apmācības un no neformālās un ikdienējās mācīšanās, tā atbalstam izmantojot tādus pārredzamības instrumentus kā valsts kvalifikāciju sistēmas, kuras ir piesaistītas Eiropas kvalifikāciju sistēmai;

5.

palielināt iespējas elastīgākā veidā iegūt izglītību, dažādojot mācību satura pasniegšanas veidu, piemēram, pieņemot uz studentiem orientētas pieejas mācīšanas un mācīšanās jomā, paplašinot daļēja laika izglītošanās iespējas, nodrošinot iespēju praksi finansēt ar kredīta palīdzību, sadalot moduļos programmas un tālmācību, izmantojot IKT instrumentus, un izstrādājot kvalitatīvus atvērtos izglītības resursus;

6.

izpētīt, kā finansējuma mehānismi varētu stimulēt iestādes izstrādāt un nodrošināt kvalitatīvas, elastīgas izglītības iegūšanas iespējas;

7.

izskatīt, kā iestāžu sniegtā finansējuma un studentu finansiālā atbalsta vispārējā sistēma ietekmē nelabvēlīgā situācijā esošu un maz pārstāvētu grupu dalību augstākajā izglītībā, un apsvērt, kā finansiāls atbalsts var tikt vislabāk izmantots, lai uzlabotu piekļuves, dalības un absolvēšanas rādītājus;

8.

sadarboties ar augstākās izglītības iestādēm un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai palielinātu augstākās izglītības absolvēšanas rādītājus, uzlabojot mācīšanas un mācīšanās procesa kvalitāti – jo īpaši ar lielāku elastīgumu pasniegšanas jomā un piemērota atbalsta nodrošināšanu studentiem pēc iestāšanās augstskolā – un uzlabojot mācību kursu pievilcību un atbilstību darba tirgum;

9.

izpētīt, kādas reģionālas un ģeogrāfiskas atšķirības dalībvalstīs pastāv tādās jomās kā piekļuve augstākajai izglītībai, dalība tajā un absolvēšana, un censties tās mazināt;

10.

sistemātiski ievākt attiecīgus salīdzināmus datus – optimāli izmantojot esošos resursus –, lai palielinātu politikas izstrādei vajadzīgo pierādījumu bāzi un nodrošinātu iespēju efektīvi uzraudzīt valstu mērķus, kas attiecas uz nelabvēlīgā situācijā esošu un maz pārstāvētu grupu piekļuvi augstākajai izglītībai, dalību tajā un absolvēšanas rādītājiem,

a)

sākot plānošanas izpēti attiecībā uz rīcībpolitiku saistībā ar piekļuvi augstākajai izglītībai, tās priekšlaicīgas pārtraukšanas un absolvēšanas rādītājiem, lai analizētu dažādu valsts un iestāžu pieeju efektivitāti un to, kā strukturāli, institucionāli, personiski, sociāli un ar kultūru saistīti apstākļi un sociāli ekonomiski apstākļi ietekmē studiju priekšlaicīgu pārtraukšanu un absolvēšanu;

b)

ar Eurostat turpinot kopīgi veikt priekšizpēti, lai uzlabotu metodiku administratīvo datu ievākšanai par studiju ilgumu un absolvēšanas rādītājiem augstākās izglītības iestādēs;

c)

saskaņā ar apņemšanos, kas pausta ES programmā augstākās izglītības sistēmu modernizēšanai (7), izstrādājot pētījumu par to, kā dažādi finansējuma vai izmaksu sadales modeļi ietekmē augstākās izglītības efektivitāti un vienlīdzīgumu,

1.

turpināt darbu pie augstākās izglītības sociālās dimensijas, piemēram, šajā jomā attīstot savstarpēju mācīšanos un uz pierādījumiem balstītu politikas analīzi – šādā nolūkā izmantojot atvērto koordinācijas metodi –, kā arī strādājot Boloņas procesa ietvaros un ar piemērotām struktūrām un esošajām iniciatīvām;

2.

izmantot Komisijas un citu attiecīgu avotu veiktās izpētes un cita veida darba rezultātus par pamatu turpmākajām debatēm un politikas apsvēršanai, izskatot jautājumus attiecībā uz piekļuvi, dalību un absolvēšanu un to, kāda ir dažādu finansējuma modeļu ietekme saistībā ar augstāko izglītību;

3.

stiprināt ES un Boloņas procesa sinerģiju augstākās izglītības sociālās dimensijas īstenošanā, šādā nolūkā Savienības programmā, ko paredzēts īstenot pēc 2013. gada, optimizējot atbalsta finansējumu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā;

4.

izmantot saskaņā ar Jaunatnes nodarbinātības ierosmi paredzēto finansiālo atbalstu, lai attiecībā uz augstāko izglītību sniegtu mērķtiecīgas iespējas nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem vai jauniešiem bezdarbniekiem, kuri ir jaunāki par 25 gadiem, lai dotu viņiem iespēju iegūt nodarbinātībai vajadzīgās prasmes.