This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013JC0001
JOINT COMMUNICATION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS Cybersecurity Strategy of the European Union: An Open, Safe and Secure Cyberspace
KOPĪGS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija – atvērta un droša kibertelpa
KOPĪGS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija – atvērta un droša kibertelpa
/* JOIN/2013/01 final */
KOPĪGS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija – atvērta un droša kibertelpa /* JOIN/2013/01 final */
KOPĪGS PAZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU
KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas Savienības kiberdrošības
stratēģija – atvērta un droša kibertelpa
1.
Ievads
1.1.
Konteksts
Pēdējo divdesmit gadu laikā
internetam un kibertelpai kopumā ir bijusi milzīga ietekme uz
visām sabiedrības grupām. Mūsu ikdienas dzīve,
pamattiesības, sociālā mijiedarbība un tautsaimniecība
ir atkarīga no informācijas un komunikācijas tehnoloģiju
netraucētas darbības. Atvērta un brīva kibertelpa ir
veicinājusi politisku un sociālu iekļaušanu pasaules
mērogā; tā ir palīdzējusi novērst
šķēršļus starp valstīm, cilvēku grupām un
iedzīvotājiem, ļaujot mijiedarboties un apmainīties ar
informāciju un idejām visā pasaulē; tā ir
nodrošinājusi forumu vārda brīvībai un pamattiesību
īstenošanai un palīdzējusi cilvēkiem veidot
demokrātiskas un taisnīgākas sabiedrības – uzskatāmākais
piemērs ir Arābu pavasaris. Lai kibertelpa varētu palikt atvērta
un brīva, tās pašas normas, principi un vērtības, ko ES
atbalsta bezsaistē, būtu jāpiemēro arī
tiešsaistē. Kibertelpā ir jāaizsargā pamattiesības,
demokrātija un tiesiskums. Mūsu
brīvība un labklājība arvien vairāk ir atkarīga
no stabila un novatoriska interneta, kurš turpinās attīstīties,
ja tā izaugsmi veicinās privātā sektora inovācija un
pilsoniskā sabiedrība. Taču brīvībai tiešsaistē
nepieciešama arī drošība un drošums. Kibertelpa jāaizsargā
no incidentiem, ļaunprātīgām darbībām un
ļaunprātīgas izmantošanas, un valdībām ir būtiska
loma brīvas un drošas kibertelpas nodrošināšanā.
Valdībām ir vairāki uzdevumi: nodrošināt piekļuvi un
atvērtību, ievērot un aizsargāt pamattiesības
tiešsaistē, nodrošināt interneta uzticamību un sadarbspēju.
Tomēr būtiska kibertelpas daļa pieder privātajam sektoram,
un privātais sektors nodrošina tās darbību, tāpēc
jebkurā iniciatīvā, kuras mērķis ir gūt sekmes
šajā jomā, ir jāņem vērā šī sektora
vadošā loma. Informācijas un komunikācijas
tehnoloģijas ir kļuvušas par mūsu ekonomiskās izaugsmes
pamatu, un tās ir svarīgs resurss, kuru izmanto visās
tautsaimniecības nozarēs. Pašlaik tās ir pamatā
kompleksām sistēmām, kuras uztur tautsaimniecības
darbību tādās būtiskās nozarēs kā finanses,
veselības aprūpe, enerģētika un transports, un daudzi
uzņēmējdarbības modeļi balstās uz
nepārtrauktu interneta pieejamību un informācijas sistēmu
netraucētu darbību. Pabeidzot digitālā vienotā tirgus
izveidi, Eiropa varētu palielināt IKP par aptuveni
500 miljardiem euro gadā[1],
kas atbilst 1000 euro uz cilvēku. Lai varētu izplatīties
jaunās savienotās tehnoloģijas, tostarp e-maksājumi,
mākoņdatošana vai iekārtu komunikācijas sistēmas[2], ir
nepieciešama iedzīvotāju uzticēšanās un
paļāvība. Diemžēl 2012. gada Eirobarometra aptauja[3] liecina,
ka gandrīz trešdaļa eiropiešu nav pārliecināti par
savām spējām izmantot internetu bankas pakalpojumiem
tiešsaistē vai pirkumiem. Lielākā daļa aptaujāto
arī teica, ka viņi izvairās no personiskas informācijas
izpaušanas tiešsaistē drošības apsvērumu dēļ. Eiropas
Savienībā vairāk nekā katrs desmitais interneta
lietotājs jau ir kļuvis par tiešsaistes krāpšanas upuri. Pēdējos gados ir atklājies: lai
gan digitālā pasaule sniedz milzīgus ieguvumus, tā ir
arī neaizsargāta. Kiberdrošības[4] incidentu – tīšu vai nejaušu – skaits
palielinās satraucošā ātrumā un varētu traucēt
tādu būtisku pakalpojumu sniegšanai, kurus mēs uzskatām par
pašsaprotamiem, piemēram, ūdens apgāde, veselības
aprūpe, elektroenerģijas piegāde vai mobilo sakaru pakalpojumi.
Draudiem var būt dažāda izcelsme – tostarp krimināli, politiski
motivēti, terora akti vai valsts atbalstīti uzbrukumi, kā
arī dabas katastrofas vai netīšas kļūdas. ES ekonomiku jau ietekmē
kibernoziedzības[5]
darbības, kas vērstas pret privāto sektoru un indivīdiem.
Kibernoziedznieki izmanto arvien izsmalcinātākas metodes, lai
ielauztos informācijas sistēmās, nozagtu svarīgus datus vai
no uzņēmumiem pieprasītu izpirkšanas maksu. Ekonomiskās
spiegošanas pieaugums un valsts atbalstīta darbība kibertelpā
veido jaunu draudu kategoriju ES dalībvalstu valdībām un
uzņēmumiem. Valstīs ārpus ES valdības var
arī ļaunprātīgi izmantot kibertelpu, lai uzraudzītu un
kontrolētu savus iedzīvotājus. ES var vērsties pret šo
situāciju, veicinot brīvību un nodrošinot pamattiesību
ievērošanu tiešsaistē. Visi šie faktori izskaidro, kāpēc
valdības visā pasaulē ir sākušas izstrādāt
kiberdrošības stratēģijas un uzskatīt kibertelpu par arvien
svarīgāku valsts jautājumu. Ir pienācis laiks ES darboties
aktīvāk šajā jomā. Komisijas un Savienības
Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas
jautājumos (Augstā pārstāve) ierosinātajā
priekšlikumā par Eiropas savienības kiberdrošības
stratēģiju ir izklāstīts ES skatījums uz šo jomu,
precizētas funkcijas un pienākumi un noteiktas nepieciešamās
darbības, kuru pamatā ir pilsoņu tiesību spēcīga
un efektīva aizsardzība un piemērošana, lai padarītu ES
tiešsaistes vidi par drošāko pasaulē.
1.2.
Kiberdrošības principi
Bezrobežu un daudzlīmeņu internets ir
kļuvis par vienu no spēcīgākajiem instrumentiem globālajā
virzībā uz priekšu bez valdības pārraudzības vai
regulējuma. Privātajam sektoram būtu jāturpina
uzņemties vadošā loma interneta izveidē un pārvaldību
ikdienā, tomēr arvien izteiktāka kļūst vajadzība
pēc pārredzamības, atbildības un drošības prasībām.
Šajā stratēģijā ir precizēti principi, kuriem
vajadzētu būt kiberdrošības politikas pamatā ES un
starptautiskā mērogā. ES pamatvērtības vienādā
mērā attiecas gan uz digitālo, gan reālo pasauli Tie paši likumi un normas, kas tiek
piemērotas mūsu ikdienas dzīves citās jomās, attiecas
arī uz kibersfēru. Pamattiesību, vārda
brīvības, personas datu un privātuma aizsardzība Kiberdrošība var būt
saprātīga tikai tad, ja tā balstās uz
pamattiesībām un brīvībām, kā paredzēts
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ES
pamatvērtībās. Tieši tāpat indivīda tiesības
nevar nodrošināt, ja nav drošu tīklu un sistēmu. Jebkurai
informācijas apmaiņai kiberdrošības nolūkā, ja ir
iesaistīti personas dati, ir jābūt saskaņā ar ES datu
aizsardzības tiesību aktiem un pilnībā jāņem vērā
indivīda tiesības šajā jomā. Vispārēja piekļuve Ierobežota piekļuve internetam vai tās
trūkums un digitālā nekompetence nostāda
iedzīvotājus neizdevīgā stāvoklī, ņemot
vērā to, cik ļoti digitālā pasaule ir saistīta ar
darbību sabiedrībā. Visiem būtu jābūt
iespējai piekļūt internetam un netraucētai
informācijas plūsmai. Ir jāgarantē interneta
integritāte un drošība, lai nodrošinātu drošu
vispārēju piekļuvi. Demokrātiska un efektīva daudzu
ieinteresētu personu īstenota pārvaldība Digitālo pasauli nekontrolē viena
struktūra. Pašlaik ir vairākas ieinteresētās personas (no
kurām liela daļa ir komercuzņēmumi un nevalstiskas
struktūras), kas ir iesaistījušās interneta resursu, protokolu
un standartu ikdienas pārvaldībā un interneta
turpmākajā attīstībā. ES vēlreiz apstiprina, cik
svarīgas ir visas ieinteresētās personas pašreizējā
interneta pārvaldības modelī, un atbalsta daudzu
ieinteresētu personu īstenotas pārvaldības pieeju[6]. Kopīga atbildība par drošību Arvien lielāka atkarība no
informācijas un komunikācijas tehnoloģijām visās
cilvēka dzīves jomās ir radījusi neaizsargātību,
kuru nepieciešams atbilstīgi definēt, rūpīgi analizēt,
novērst vai samazināt. Visiem attiecīgiem dalībniekiem –
publiskām iestādēm, privātajam sektoram vai
atsevišķiem iedzīvotājiem – jāatzīst šī
kopīgā atbildība, jārīkojas, lai sevi aizsargātu,
un, ja nepieciešams, jānodrošina saskaņota reaģēšana
kiberdrošības stiprināšanai.
2.
Stratēģiskās prioritātes un darbības
ES jānodrošina visiem
iedzīvotājiem tiešsaistes vide, kurā ir augstākais
iespējamais brīvības un drošības līmenis.
Atzīstot, ka drošības problēmu risināšana kibertelpā
ir galvenokārt dalībvalstu uzdevums, šajā
stratēģijā ierosinātas konkrētas darbības, kas
var uzlabot ES vispārējo sniegumu. Ir paredzētas gan
īstermiņa, gan ilgtermiņa darbības, kuras ietver
dažādus politikas instrumentus[7]
un kurās iesaistīti dažādi dalībnieku veidi: ES
iestādes, dalībvalstis vai nozares pārstāvji. Šajā stratēģijā
izklāstītais ES redzējums ir sadalīts piecās
prioritātēs, kas attiecas uz iepriekš aprakstītajām
problēmām: ·
kibernoturības panākšana; ·
kibernoziedzības būtiska
samazināšana; ·
kiberaizsardzības politikas izstrāde un
spēju veidošana saistībā ar kopējo drošības un
aizsardzības politiku (KDAP); ·
rūpniecisko un tehnoloģisko resursu
veidošana kiberdrošības vajadzībām; ·
saskaņotas starptautiskas kibertelpas
politikas izveide Eiropas Savienībā un ES pamatvērtību
popularizēšana.
2.1.
Kibernoturības panākšana
Lai veicinātu kibernoturību ES, valsts
pārvaldes iestādēm un privātajam sektoram ir jāveido
spējas un efektīvi jāsadarbojas. Balstoties uz pozitīvajiem
rezultātiem, kas sasniegti ar līdz šim veiktajām
darbībām[8],
turpmāka ES rīcība var jo īpaši palīdzēt
novērst kiberriskus un draudus, kuriem ir pārrobežu dimensija, un
sniegt ieguldījumu saskaņotā reaģēšanā
ārkārtas situācijās. Tas būs spēcīgs
atbalsts iekšējā tirgus labai darbībai un uzlabos ES
iekšējo drošību. Eiropa paliks neaizsargāta, ja netiks
pieliktas pamatīgas pūles publisko un privāto spēju,
resursu un procedūru uzlabošanā kiberdrošības incidentu
novēršanai, atklāšanai un risināšanai. Tāpēc Komisija
ir izstrādājusi politiku attiecībā uz tīklu un
informācijas drošību (TID)[9].
Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūra ENISA
tika nodibināta 2004. gadā[10], un Padome un Eiropas Parlaments apspriež jaunu regulu ENISA
stiprināšanai un tās pilnvaru modernizēšanai[11]. Turklāt Pamatdirektīvā par elektronisko
komunikāciju[12] noteikts, ka
elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem pienācīgi
jāpārvalda riski savos tīklos un jāpaziņo par
būtiskiem drošības pārkāpumiem. ES datu aizsardzības
tiesību aktos[13]
arī noteikts, ka datu pārzinim jānodrošina datu
aizsardzības prasību izpilde un garantijas, tostarp ar drošību
saistīti pasākumi, un publiski pieejamu e-komunikāciju
pakalpojumu jomā datu pārzinim ir jāpaziņo par incidentiem,
kas ir saistīti ar personas datu aizsardzības pārkāpumu,
kompetentajām valsts iestādēm. Neraugoties uz panākumiem, ko
veicinājušas brīvprātīgas saistības, ES joprojām
pastāv trūkumi, jo īpaši saistībā ar valstu
spējām, saskaņošanu pārrobežu incidentu gadījumos un
privātā sektora iesaistīšanos un sagatavotību. Šai
stratēģijai ir pievienots tiesību akta priekšlikums, lai
jo īpaši: ·
izveidotu kopīgas minimālas prasības
attiecībā uz TID valsts līmenī, kas dalībvalstīm
uzliktu šādus pienākumus: norīkot valsts kompetentās
iestādes, kas atbild par TID, izveidot labi funkcionējošu CERT
un pieņemt valsts TID stratēģiju un valsts TID sadarbības
plānu. Spēju veidošana un saskaņošana attiecas arī uz ES
iestādēm: 2012. gadā tika izveidota pastāvīga
Datorapdraudējumu reaģēšanas vienība, kas atbild par ES
iestāžu, aģentūru un struktūru IT sistēmu drošību
(„CERT-EU”). ·
izveidotu saskaņotus novēršanas,
atklāšanas, mazināšanas un reaģēšanas mehānismus,
padarot iespējamu informācijas apmaiņu un savstarpēju
palīdzību valstu TID kompetento iestāžu vidū. Valstu TID
kompetento iestāžu uzdevums būs nodrošināt atbilstīgu ES
mēroga sadarbību, jo īpaši uz Savienības TID
sadarbības plāna pamata, kas izstrādāts, lai
reaģētu uz kiberincidentiem ar pārrobežu dimensiju. Šī
sadarbība tiks veidota arī uz panākumu pamata, kas gūti
Dalībvalstu Eiropas foruma (EFMS)[14] kontekstā, kurā ir notikušas
produktīvas diskusijas un viedokļu apmaiņa par TID sabiedrisko
politiku un kuru var integrēt sadarbības mehānismā,
tiklīdz tāds tiks izveidots. ·
uzlabotu privātā sektora
sagatavotību un līdzdalību. Tā kā tīklu un
informācijas sistēmu liela daļa pieder privātajam sektoram
un privātais sektors nodrošina tās darbību, ciešāka
sadarbība ar privāto sektoru ir būtiska kiberdrošības
uzlabošanā. Privātajam sektoram tehniskā līmenī
būtu jāveido savas kibernoturības spējas un jāapmainās
ar paraugpraksi visās nozarēs. Rīkiem, kas nozarē
izstrādāti reaģēšanai uz incidentiem, cēloņu
noteikšanai un tiesu ekspertīzes veikšanai, vajadzētu būt
pieejamiem arī publiskajam sektoram. Tomēr privātajā sektorā
joprojām nav efektīvu stimulu uzticamu datu par notikušiem TID
incidentiem vai to ietekmi nodrošināšanai, riska pārvaldības
kultūras veidošanai vai ieguldījumu veikšanai drošības
risinājumos. Tādējādi ierosinātā tiesību
akta mērķis ir nodrošināt, lai vairāku būtisku jomu
(proti, enerģētika, transports, banku nozare, biržas un būtisku
interneta pakalpojumu sniedzēji, kā arī valsts pārvaldes
iestādes) dalībnieki novērtētu kiberdrošības riskus,
ar kuriem tie saskaras, nodrošinātu tīklu un informācijas
sistēmu uzticamību un noturību, izmantojot atbilstošu riska
pārvaldību, un ziņotu par atklāto informāciju valstu
TID kompetentajām iestādēm. Kiberdrošības kultūras
izveide varētu palielināt uzņēmējdarbības
iespējas un konkurenci privātajā sektorā, kurš varētu
padarīt kiberdrošību par pārdodamu argumentu. Šīm struktūrām vajadzētu
ziņot valsts TID kompetentajām iestādēm par incidentiem,
kuriem ir būtiska ietekme uz tādu pamata pakalpojumu un preču
piegāžu nepārtrauktību, kuras ir atkarīgas no tīklu un
informācijas sistēmām. Valstu TID kompetentajām iestādēm
būtu jāsadarbojas un jāapmainās ar informāciju ar
citām regulatīvajām iestādēm un jo īpaši ar
personas datu aizsardzības iestādēm. TID kompetentajām
iestādēm savukārt būtu jāziņo
tiesībaizsardzības iestādēm par incidentiem, ja
radušās aizdomas par to nopietno kriminālo raksturu. Valstu
kompetentajām iestādēm būtu arī regulāri
jāpublicē (šim nolūkam paredzētā tīmekļa
vietnē) neklasificēta informācija par aktuālajiem
agrīnajiem brīdinājumiem par incidentiem un riskiem un par
saskaņotu reaģēšanu. Juridiskiem pienākumiem nebūtu
jāaizstāj vai jāliedz neformālas un
brīvprātīgas sadarbības veidošana, tostarp starp publisko
un privāto sektoru, lai palielinātu drošības līmeni un
apmainītos ar informāciju un paraugpraksi. Eiropas publiskā un
privātā sektora partnerība infrastruktūru noturības
jautājumos (EP3R[15])
ir pamatota un derīga platforma ES līmenī, un ir jāturpina
tās pilnveidošana. Eiropas infrastruktūras savienošanas
instruments (CEF)[16]
nodrošinātu finansiālu atbalstu svarīgai infrastruktūrai,
apvienojot dalībvalstu TID spējas un tādējādi
atvieglojot sadarbību ES. Visbeidzot ārkārtīgi
būtiskas ir kiberincidentu mācības ES līmenī, lai
veicinātu sadarbību starp dalībvalstīm un privāto
sektoru. Pirmās mācības, kurās iesaistījās
dalībvalstis, tika īstenotas 2010. gadā
(„Kibereiropa 2010”), un otrās mācības, kurās
piedalījās arī privātais sektors, notika 2012. gada
oktobrī („Kibereiropa 2012”). ES un ASV teorētiskās
mācības notika 2011. gada novembrī („Atlantiskās
kibermācības 2011”). Turpmākas mācība tiek
plānotas nākamajos gados, tostarp ar starptautiskiem partneriem. Komisija apņemas: · turpināt savas darbības, ko veic Kopīgais pētniecības centrs ciešā sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm un kritisko infrastruktūru īpašniekiem un apsaimniekotājiem attiecībā uz Eiropas kritiskās infrastruktūras TID vājo vietu noteikšanu un noturīgu sistēmu attīstības veicināšanu; · 2013. gada sākumā sākt ES finansētu izmēģinājuma projektu[17] par cīņu pret robottīkliem un ļaunprātīgu programmatūru, lai nodrošinātu koordinācijas un saskaņošanas sistēmu starp ES dalībvalstīm, privātā sektora organizācijām, piemēram, interneta pakalpojumu sniedzējiem, un starptautiskiem partneriem. Komisija aicina ENISA: · palīdzēt dalībvalstīm veidot stipras valsts kibernoturības spējas, jo īpaši pilnveidojot zināšanas par nozares kontroles sistēmu, transporta un enerģētikas infrastruktūras drošību un noturību; · 2013. gadā izpētīt nozares kontroles sistēmu datoru drošības incidentu vienības(-u) (ICS-CSIRT) īstenošanas iespējas ES; · turpināt atbalstīt dalībvalstis un ES iestādes regulāru Eiropas kiberincidentu mācību īstenošanā, kuras arī veidos operatīvo bāzi ES līdzdalībai starptautiskās kiberincidentu mācībās. Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi: · ātri pieņemt priekšlikumu direktīvai par vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību (TID) visā Savienībā, kurā risināti jautājumi saistībā ar valstu spējām un sagatavotību, ES līmeņa sadarbību, riska pārvaldības prakses ieviešanu un informācijas apmaiņu par TID. Komisija aicina nozari: · uzņemties vadību ieguldījumu veikšanā augta līmeņa kiberdrošībā un attīstīt paraugprakses un informācijas apmaiņu sektoru līmenī, kā arī ar publiskām iestādēm, lai nodrošinātu aktīvu un personu stipru un efektīvu aizsardzību, jo īpaši ar tādu publiskā un privātā sektora partnerību starpniecību kā EP3R un „Uzticība digitālajai dzīvei” (TDL)[18]. Izpratnes veicināšana Kiberdrošības garantēšana ir
kopīga atbildība. Lietotājiem ir būtiska loma tīklu un
informācijas sistēmu drošības nodrošināšanā, un ir
jāveicina viņu izpratne par riskiem, ar kuriem viņi saskaras
tiešsaistē, un spēja veikt vienkāršas darbības, lai
pasargātu sevi no tiem. Pēdējos gados ir izstrādātas
vairākas iniciatīvas, un tās ir jāturpina. Konkrēti, ENISA
ir iesaistījusies izpratnes veicināšanā, publicējot
ziņojumus, organizējot ekspertu seminārus un veidojot
publiskā un privātā sektora partnerības. Eiropols, Eurojust
un valstu datu aizsardzības iestādes arī aktīvi nodarbojas
ar izpratnes veicināšanu. ENISA un dažas dalībvalstis
2012. gada oktobrī izmēģinājuma kārtā
organizēja Eiropas kiberdrošības mēnesi. Izpratnes
veicināšana ir viena no jomām, kuru attīsta ES un ASV darba
grupa kiberdrošības un kibernoziedzības jautājumos[19], un
tā ir būtiska programmas „Drošāks internets”[20] (kas ir
vērsta uz bērnu drošību tiešsaistē) kontekstā. Komisija aicina ENISA: · 2013. gadā ierosināt ceļvedi brīvprātīgai sertifikācijas programmai „Tīklu un informācijas drošības apliecība”, kas veicinātu IT speciālistu (piemēram, tīmekļa vietņu administratoru) prasmju un zināšanu uzlabošanu. Komisija apņemas: · ar ENISA atbalstu 2014. gadā organizēt kiberdrošības konkursu, kurā TID risinājumus piedāvātu un sacenstos augstskolu studenti. Komisija aicina dalībvalstis[21]: · ar ENISA atbalstu, iesaistot arī privāto sektoru, no 2013. gada organizēt ikgadēju kiberdrošības mēnesi, kura mērķis ir veicināt izpratni lietotāju vidū. ES un ASV kiberdrošības mēnesis tiks vienlaikus organizēts 2014. gadā; · palielināt valstu devumu TID izglītībā un apmācībā, ieviešot TID apmācību skolās līdz 2014. gadam, apmācību par TID un drošas programmatūras izstrādi un personas datu aizsardzību datorzinātņu studentiem, ka arī TID pamata apmācību personālam, kas strādā valsts pārvaldē. Komisija aicina nozari: · veicināt izpratni par kiberdrošību visos līmeņos gan uzņēmējdarbības praksē, gan saskarsmē ar klientiem. Konkrēti, nozares pārstāvjiem būtu jāapsver veidi, kā palielināt izpilddirektoru un padomju atbildību par kiberdrošību.
2.2.
Kibernoziedzības būtiska
samazināšana
Jo digitalizētāka kļūst
mūsu pasaule, jo vairāk iespēju rodas kibernoziedzniekiem.
Kibernoziedzība ir viena no noziedzības formām, kas pieaug
visstraujāk, un ik dienu par tās upuriem kļūst vairāk
nekā miljons cilvēku. Kibernoziedznieki un kibernoziedzības
tīkli kļūst arvien prasmīgāki, un mums ir
vajadzīgi piemēroti operatīvi rīki un spējas, lai
vērstos pret tiem. Kibernoziegumi nes lielu peļņu un ir
saistīti ar zemu risku, un noziedznieki bieži izmanto tīmekļa
vietņu domēnu anonimitāti. Kibernoziegumi tiek veikti pāri
robežām – interneta pieejamība visā pasaulē
nozīmē, ka tiesībaizsardzības iestādēm
jāizmanto saskaņota un uz sadarbību balstīta pārrobežu
pieeja, lai reaģētu uz šiem arvien pieaugošajiem draudiem. Stingri un efektīvi tiesību akti ES un dalībvalstīm ir vajadzīgi
stingri un efektīvi tiesību akti, lai cīnītos ar
kibernoziedzību. Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziedzību, kas
pazīstama arī kā Budapeštas konvencija, ir saistošs
starptautisks nolīgums, kurš sniedz efektīvu pamatu valsts
tiesību aktu pieņemšanai. ES jau ir pieņēmusi tiesību aktus
par kibernoziedzību, tostarp Direktīvu par bērnu seksuālas
izmantošanas tiešsaistē un bērnu pornogrāfijas apkarošanu[22]. ES
arī plāno vienoties par direktīvu par uzbrukumiem
informācijas sistēmām, kas tiek veikti, īpaši izmantojot
robottīklus. Komisija apņemas: · nodrošināt direktīvu, ka attiecas uz kibernoziedzību, ātru transponēšanu un īstenošanu; · mudināt dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes Budapeštas konvenciju par kibernoziedzību, to ratificēt un īstenot tās noteikumus pēc iespējas ātri. Uzlabotas operatīvās spējas
cīnīties pret kibernoziedzību Kibernoziedzības metodes ir strauji
pilnveidojušās – tiesībaizsardzības iestādes nespēj
cīnīties pret kibernoziedzību ar novecojušiem operatīviem
instrumentiem. Pašlaik ne visām dalībvalstīm ir nepieciešamā
operatīvā spēja, lai efektīvi reaģētu uz
kibernoziedzību. Visām dalībvalstīm ir vajadzīgas
efektīvas valsts kibernoziedzības apkarošanas vienības. Komisija apņemas: · ar finansēšanas programmu[23] palīdzību palīdzēt dalībvalstīm noteikt trūkumus un stiprināt to spējas izmeklēt kibernoziegumus un cīnīties pret tiem. Komisija turklāt atbalstīs struktūras, kas veido saikni starp pētniekiem/akadēmiskajām aprindām, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un privāto sektoru – līdzīgi kā to pašlaik dara Komisijas finansētie kibernoziedzības apkarošanas izcilības centri, kas izveidoti dažās dalībvalstīs; · kopā ar dalībvalstīm koordinēt centienus apzināt paraugpraksi un labākās pieejamās metodes, tostarp ar Kopīgā pētniecības centra palīdzību, cīņai pret kibernoziedzību (piemēram, attiecībā uz tiesu ekspertīzes rīku izstrādi un izmantošanu vai attiecībā uz draudu analīzi); · cieši sadarboties ar nesen izveidoto Eiropas Kibernoziedzības centru (EC3) Eiropolā un ar Eurojust, lai saskaņotu šādas politikas pieejas ar paraugpraksi operatīvajā jomā. Labāka koordinācija ES
līmenī ES var sniegt savu ieguldījumu
dalībvalstu darbā, atvieglojot koordinētas un uz sadarbību
balstītas pieejas izmantošanu, kas ļauj apvienot
tiesībaizsardzības iestādes un tiesu iestādes, kā arī
publiskā un privātā sektora ieinteresētās personas no
ES un ārpus tās. Komisija apņemas: · atbalstīt nesen izveidoto Eiropas Kibernoziedzības centru (EC3), kas ir Eiropas koordinācijas iestāde cīņā pret kibernoziedzību. EC3 nodrošinās analīzi un izlūkošanu, atbalstīs izmeklēšanu, nodrošinās augsta līmeņa tiesu ekspertīzi, atvieglos sadarbību, veidos informācijas apmaiņas kanālus starp kompetentajām iestādēm dalībvalstīs, privāto sektoru un citām ieinteresētajām personām un pakāpeniski kļūs par tiesībaizsardzības iestāžu ruporu[24]; · atbalstīt centienus domēnu nosaukumu reģistrētāju atbildības palielināšanā un nodrošināt informācijas pareizību par tīmekļa vietņu īpašniekiem, jo īpaši pamatojoties uz Piešķirto nosaukumu un numuru interneta korporācijai (ICANN) sniegtajiem tiesībaizsardzības ieteikumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, tostarp noteikumiem par datu aizsardzību; · balstoties uz nesen pieņemtajiem tiesību aktiem, turpināt stiprināt ES centienus cīnīties pret bērnu seksuālo izmantošanu tiešsaistē. Komisija ir pieņēmusi Eiropas stratēģiju „Bērniem labāks internets”[25] un kopā ar ES valstīm un valstīm, kas atrodas ārpus ES, izveidojusi Pasaules aliansi pret seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē[26]. Alianse ir līdzeklis dalībvalstu turpmāko darbību īstenošanai, kuras atbalsta Komisija un EC3. Komisija aicina Eiropolu (EC3): · sākotnēji koncentrēt savu analītisko un operatīvo atbalstu uz dalībvalstu kibernoziegumu izmeklēšanu, lai palīdzētu sagraut kibernoziedznieku tīklus, kas darbojas galvenokārt tādās jomās kā bērnu seksuālā izmantošana, maksājumu krāpniecība, robottīkli un kiberielaušanās; · regulāri sagatavot stratēģiskus un darbības pārskatus par tendencēm un jauniem apdraudējumiem, lai noteiktu prioritātes un kibernoziegumu izmeklēšanas vienību darbības virzienu dalībvalstīs. Komisija aicina Eiropas Policijas akadēmiju (CEPOL) sadarbībā ar Eiropolu: · koordinēt mācību kursu izstrādi un plānošanu, lai nodrošinātu tiesībaizsardzības darbiniekiem vajadzīgās zināšanas un kompetenci iedarbīgai cīņai ar kibernoziegumiem. Komisija aicina Eurojust: · konstatēt galvenos šķēršļus, kas apgrūtina tiesu sadarbību kibernoziegumu izmeklēšanā un koordināciju starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm, un atbalstīt kibernoziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu gan operatīvā, gan stratēģiskā līmenī, kā arī atbalstīt mācību pasākumus šajā jomā. Komisija aicina Eurojust un Eiropolu (EC3): · cieši sadarboties saskaņā ar to attiecīgajām pilnvarām un kompetenci, arī izmantojot informācijas apmaiņu, lai palielinātu kibernoziegumu apkarošanas iedarbīgumu. ·
2.3.
Kiberaizsardzības politikas izstrāde un
spēju veidošana saistībā ar kopējo drošības un
aizsardzības politiku (KDAP)
Kiberdrošības
pasākumi Eiropas Savienībā ietver arī
kiberaizsardzības dimensiju. Lai palielinātu
tādu komunikācijas un informācijas sistēmu noturību,
kas atbalsta dalībvalstu aizsardzības un valsts drošības
intereses, kiberaizsardzības spēju veidošana jākoncentrē uz
sarežģītu kiberdraudu konstatēšanu, reaģēšanu uz
šādiem draudiem un darbības atjaunošanu pēc šādiem draudiem. Ņemot
vērā, ka draudi ir daudzveidīgi, svarīgāko
kiberobjektu aizsardzībā ir jāpastiprina sinerģija starp
civilo un militāro pieeju. Šie centieni ir
jāatbalsta ar pētniecību un izstrādi un ar ciešāku
sadarbību starp valdībām, privāto sektoru un akadēmiskajām
aprindām Eiropas Savienībā. Lai novērstu dublēšanos,
ES pētīs iespējas, kā ES un NATO var papildināt savus
pūliņus, kas tiek pielikti, lai uzlabotu tādu valdības,
aizsardzības un citu svarīgāko informācijas infrastruktūras
objektu noturību, no kuriem atkarīgi abu organizāciju
dalībnieki. Augstā pārstāve galveno
uzmanību pievērsīs šādām svarīgākajām
darbībām un aicinās dalībvalstis un Eiropas
Aizsardzības aģentūru sadarboties šādā ziņā: ·
novērtēt ES kiberaizsardzības
prasības un veicināt ES kiberaizsardzības potenciāla un
tehnoloģiju attīstību, lai pievērstos visiem spēju
veidošanas aspektiem, ieskaitot politisko programmu, vadību,
organizāciju, personālu, apmācību, tehnoloģijas, infrastruktūru,
loģistiku un sadarbspēju; ·
izstrādāt ES kiberaizsardzības
politikas satvaru, lai aizsargātu tīklus KADP misijās un
operācijās, ieskaitot dinamisko riska vadību, draudu labāku
analīzi un informācijas apmaiņu. Uzlabot kiberaizsardzības
mācību un prakses iespējas militārpersonām Eiropas un
daudznacionālā kontekstā, ieskaitot kiberaizsardzības
elementu integrēšanu pašreizējos prakses katalogos; ·
veicināt dialogu un koordināciju starp
civilās sabiedrības un militārajām aprindām Eiropas
Savienībā, liekot īpašu uzsvaru uz paraugprakses apmaiņu,
informācijas apmaiņu un agrīno brīdināšanu,
reaģēšanu uz incidentiem, riska novērtēšanu, izpratnes
veicināšanu un kiberdrošības noteikšanu par prioritāti; ·
izveidot dialogu ar starptautiskajiem parteriem,
tostarp NATO, citām starptautiskajām organizācijām un
daudznacionālajiem izcilības centriem, lai nodrošinātu
aizsardzības potenciālu, noteiktu sadarbības jomas un
novērstu centienu dublēšanos.
2.4.
Rūpniecisko un tehnoloģisko resursu
veidošana kiberdrošības vajadzībām
Eiropai ir
izcilas pētniecības un izstādes iespējas, taču daudzi
no pasaules līderiem, kas piedāvā inovatīvus IKT produktus
un pakalpojumus, atrodas ārpus ES. Pastāv risks,
ka Eiropa ne tikai kļūs pārmērīgi atkarīga no
citviet ražotām informācijas un komunikācijas
tehnoloģijām, bet arī no drošības risinājumiem, kas
izstrādāti ārpus tās robežām. Ir būtiski
nodrošināt, ka aparatūras un programmatūras komponenti, kas
ražoti ES un trešās valstīs un kas tiek izmantoti
svarīgākajos pakalpojumos un infrastruktūrā un arvien
vairāk arī pārnēsājamās ierīcēs, ir
uzticami, droši un garantē personas datu aizsardzību. Kiberdrošības
produktu vienotā tirgus veicināšana Augstu
drošības līmeni var garantēt tikai tad, ja drošība ir
prioritāte visiem vērtības ķēdes dalībniekiem
(piemēram, iekārtu ražotājiem, programmatūras
izstrādātajiem, informācijas sabiedrības pakalpojumu
sniedzējiem). Tomēr šķiet[27], ka
daudzi iesaistītie dalībnieki uzskata drošību par papildu
apgrūtinājumu, un pieprasījums pēc drošības
risinājumiem nav liels. Ir jābūt atbilstošām
kiberdrošības veiktspējas prasībām, kas tiek īstenotas
visā Eiropā izmantoto IKT produktu vērtības
ķēdē. Privātajam sektoram ir vajadzīgi stimuli, lai
nodrošinātu augstu kiberdrošības līmeni; piemēram,
marķējumi, kas norāda adekvātu kiberdrošības
veiktspēju, dos iespēju uzņēmumiem ar labu kiberdrošības
veiktspēju un vēsturi akcentēt to savā pārdošanas
stratēģijā un tādējādi gūt konkurences
priekšrocības. Arī pienākumi, kas izklāstīti
ierosinātajā TID direktīvā, būtiski
palīdzētu palielināt uzņēmumu konkurētspēju
attiecīgajās nozarēs. Ir
jāstimulē arī Eiropas mēroga tirgus pieprasījums
pēc ražojumiem ar augstu drošības līmeni. Pirmkārt,
šīs stratēģijas mērķis ir palielināt
sadarbību un pārredzamību par IKT ražojumu drošību. Tajā
ir pausts aicinājums izveidot platformu, kura apvienotu
attiecīgās Eiropas publiskā sektora un privātā sektora
ieinteresētās aprindas, lai identificētu kiberdrošības
paraugpraksi visā vērtības ķēdē un radītu
labvēlīgus tirgus apstākļus drošu IKT risinājumu
izstrādei un pieņemšanai. Uzmanības centrā būs
radīt stimulus piemērotas riska vadības īstenošanai un
pieņemt drošības standartus un risinājumus, kā arī,
iespējams, izveidot brīvprātīgas ES mēroga
sertifikācijas sistēmas, kas balstās uz pašreizējām ES
un starptautiskajām sistēmām. Komisija veicinās konsekventu
pieeju pieņemšanu dalībvalstīs, lai novērstu
atšķirības, kas uzņēmumiem rada ar atrašanās vietu
saistītus trūkumus. Otrkārt,
Komisija atbalstīs drošības standartu izstrādi un
palīdzēs izveidot ES mēroga brīvprātīgas
sertifikācijas sistēmas mākoņdatošanas jomā,
vienlaikus pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību
nodrošināt datu aizsardzību. Darbam būtu
jākoncentrējas uz piegādes ķēdes drošību, jo
īpaši svarīgākajās tautsaimniecības nozarēs
(rūpnieciskas kontroles sistēmas, enerģētikas un transporta
infrastruktūra). Šādam darbam jābalstās uz pašreizējo
standartizācijas darbu, ko veic Eiropas standartizācijas
organizācijas (CEN, CENELEC un ETSI)[28],
Kiberdrošības koordinācijas grupa (CSCG), kā arī uz ENISA,
Komisijas un citu saistīto dalībnieku kompetenci. Komisija apņemas: · 2013. gadā uzsākt publiskā un privātā sektora platformu TID risinājumiem, lai izstrādātu stimulus drošu IKT risinājumu pieņemšanai un labas kiberdrošības veiktspējas ieviešanai attiecībā uz visā Eiropā izmantojamiem IKT ražojumiem; · 2014. gadā ierosināt ieteikumus, lai nodrošinātu kiberdrošību visā IKT vērtības ķēdē, pamatojoties uz minētās platformas darbu; · izpētīt, kā lielākie IKT aparatūras un programmatūras nodrošinātāji varētu informēt valstu kompetentās iestādes par konstatētajām nepilnībām, kam varētu būt nopietnas sekas drošībai. Komisija aicina ENISA: · sadarbībā ar attiecīgajām valstu kompetentajām iestādēm, ieinteresētajām personām, starptautiskajām un Eiropas standartizācijas iestādēm un Eiropas Komisijas Kopīgo pētniecības centru izstrādāt tehniskas vadlīnijas un ieteikumus TID standartu un paraugprakses pieņemšanai publiskajā un privātajā sektorā. Komisija aicina publiskā un privātā sektora ieinteresētās aprindas: · veicināt to, lai IKT produktu ražotāji un pakalpojumu sniedzēji, tostarp mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzēji, izstrādātu un pieņemtu rūpniecības nozares virzītus drošības standartus, tehniskās normas un integrētas drošības un integrēta privātuma principus; jaunas paaudzes programmatūrai un aparatūrai jābūt aprīkotai ar pamatīgākiem, iekļautiem un lietotājam ērtiem drošības elementiem; · izstrādāt rūpniecības nozares virzītus standartus attiecībā uz uzņēmumu veiktspēju kiberdrošības jomā un uzlabot sabiedrībai pieejamo informāciju, izstrādājot drošības marķējumu vai drošības zīmes, kas palīdzētu patērētājiem izdarīt savu izvēli. Ieguldījumus
pētniecībā, izstrādē un inovācijā
veicināšana Pētniecība
un izstrāde var atbalstīt spēcīgu rūpniecisko
politiku, veicināt Eiropas IKT nozares uzticamību, stimulēt
iekšējo tirgu un samazināt Eiropas atkarību no ārzemju
tehnoloģijām. Pētniecībai un
izstrādei ir jāaizpilda tehnoloģiskās nepilnības IKT
drošības jomā, jāsagatavojas nākamās paaudzes
drošības problēmu risināšanai, jāņem vērā lietotāju
vajadzību nepārtrauktā evolūcija un jāizmanto
divējāda lietojuma tehnoloģiju sniegtās priekšrocības.
Pētniecībai un izstrādei būtu jāturpina atbalstīt
arī kriptogrāfijas attīstību. Tas ir jāpapildina ar
centieniem pārvērst pētniecības un izstrādes
rezultātus komerciālos risinājumos, sniedzot vajadzīgos
stimulus un ieviešot piemērotus apstākļus no politikas
izstrādes viedokļa. Eiropas
Savienībai ir iespējami labāk jāizmanto
Pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis 2020”[29], ko
paredzēts uzsākt 2014. gadā. Komisijas
priekšlikumā ir iekļauti konkrēti mērķi uzticamām
IKT, kā arī kibernoziegumu apkarošanai, kas ir saskaņā ar
šo stratēģiju. “Apvārsnis 2020” atbalstīs drošības
pētniecību, kas saistīta ar jaunajām IKT
tehnoloģijām, sniegs risinājumus viscaur drošu IKT sistēmu,
pakalpojumu un lietotņu vajadzībām, nodrošinās stimulus
pašlaik pieejamo risinājumu īstenošanai un pieņemšanai un
pievērsīsies tīklu un informācijas sistēmu
sadarbspējai. Īpaša uzmanība ES līmenī tiks
pievērsta tam, lai optimizētu un labāk koordinētu
dažādas finansējuma programmas (“Apvārsnis 2020”,
Iekšējās drošības fonds, Eiropas Aizsardzības
aģentūras veikta pētniecība, ieskaitot Eiropas
sadarbības sistēmu). Komisija apņemas: · izmantot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, lai risinātu virkni jautājumu IKT privātuma un drošības jomā, no pētniecības un izstrādes līdz inovācijām un izvēršanai. “Apvārsnis 2020” turklāt izstrādās rīkus un instrumentus cīņai ar kriminālām un teroristu darbībām, kas vērstas uz kibervidi; · izveidot mehānismus labākai Eiropas Savienības iestāžu un dalībvalstu pētniecības dienaskārtības koordinācijai un radīt stimulus dalībvalstīm vairāk līdzekļu ieguldīt pētniecībā un izstrādē. Komisija aicina dalībvalstis: · līdz 2013. gada beigām izstrādāt paraugpraksi, lai izmantotu valsts pārvaldes iestāžu pirktspēju (piemēram, izmantojot publisko iepirkumu) tam, lai stimulētu IKT produktu un pakalpojumu drošības elementu izstrādi un ieviešanu; · veicināt rūpniecības un akadēmisko aprindu agrīnu iesaistīšanos risinājumu izstrādē un koordinācijā. Tas būtu jādara, iespējami pilnvērtīgāk izmantojot Eiropas rūpniecisko bāzi un saistītās pētniecības un izstrādes tehnoloģiskās inovācijas un koordinējot civilo un militāro organizāciju pētniecības dienaskārtību. Komisija aicina Eiropolu un ENISA: · noteikt jaunas tendences un vajadzības, ņemot vērā arvien mainīgos kibernoziegumu un kiberdrošības modeļus, lai izstrādātu adekvātus digitālās tiesu ekspertīzes rīkus un tehnoloģijas. Komisija aicina publiskā un privātā sektora ieinteresētās aprindas: · sadarbībā ar apdrošināšanas nozari izstrādāt harmonizētu mērvienību sistēmu riska prēmiju aprēķināšanai, kas dotu iespēju uzņēmumiem, kuri ir veikuši ieguldījumus drošībā, maksāt zemāka riska prēmijas.
2.5.
Saskaņõtas starptautiskas kibertelpas politikas
izveide Eiropas Savienībā un ES pamatvērtību
popularizēšana
Atvērtas,
brīvas un drošas kibertelpas saglabāšana ir globāls
izaicinājums, kas Eiropas Savienībai ir jārisina kopā ar
attiecīgajiem starptautiskajiem partneriem un organizācijām,
privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību. Savā
starptautiskajā kibertelpas politikā ES centīsies veicināt
interneta atvērtību un brīvību, sekmēt centienus
izstrādāt uzvedības normas un piemērot pašreizējos
starptautiskos tiesību aktus kibertelpai. ES
strādās arī pie tā, lai mazinātu digitālo plaisu,
un aktīvi piedalīsies starptautiskos pasākumos, kas vērsti
uz kiberdrošības spēju veidošanu. ES starptautiskā
līdzdalība kiberjautājumu risināšanā notiks
saskaņā ar ES pamatvērtībām – cilvēka cieņu,
brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un
pamattiesību ievērošanu. Kiberjautājumu
integrēšana ES arējās attiecībās un kopējā
ārpolitikā un drošības politikā Komisijai,
Augstajai pārstāvei un dalībvalstīm būtu jāpauž
saskaņota ES starptautiskā kibertelpas politika, kuras
mērķis ir panākt lielāku svarīgāko starptautisko
partneru un organizāciju līdzdalību un ciešākas
attiecības ar šiem partneriem un organizācijām, kā arī
ar pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru. ES
konsultācijām ar starptautiskajiem partneriem kiberjautājumu
jomā jābūt plānotām, koordinētām un
īstenotām tā, lai pievienotu vērtību pašreizējam
divpusējam dialogam starp ES dalībvalstīm un trešām
valstīm. ES liks atjaunotu akcentu uz dialogu ar trešām valstīm,
īpaši pievēršoties līdzīgi domājošiem partneriem, kam
ar ES ir kopīgas vērtības. Tā tieksies panākt augsta
līmeņa datu aizsardzību, arī attiecībā uz
privāto datu nodošanu trešām valstīm. Lai risinātu
globālās problēmas kibertelpā, ES centīsies
panākt ciešāku sadarbību ar organizācijām, kas
darbojas šajā jomā, tādām kā Eiropas Padome, ESAO,
ANO, EDSO, NATO, Āfrikas Savienība, Dienvidaustrumāzijas valstu
asociācija un Amerikas valstu organizācija. Divpusējā
līmenī sadarbība ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir
īpaši svarīga un tiks attīstīta turpmāk, konkrēti,
izmantojot ES un ASV darba grupu kiberdrošības un kibernoziedzības
jautājumos. Viens no
svarīgākajiem elementiem ES starptautiskajā kiberpolitikā
būs veicināt kibertelpu kā brīvības un
pamattiesību telpu. Plašākai piekļuvei
internetam būtu jāveicina un jāatblasta demokrātiskas
reformas visā pasaulē. Aizvien plašākai globālai
savienojamībai nevajadzētu būt saistītai ar cenzūru
vai masu uzraudzību. ES būtu jāveicina korporatīva
sociālā atbildība[30]
un jāuzsāk starptautiskas iniciatīvas globālās
koordinācijas uzlabošanai šajā jomā. Atbildība
par drošāku kibertelpu jāuzņemas visiem globālās
informācijas sabiedrības locekļiem, sākot ar
iedzīvotājiem un beidzot ar valdībām. ES
atbalsta centienus noteikt kibertelpā uzvedības normas, kuras
būtu jāievēro visām ieinteresētajām
personām. ES arī sagaida, ka, tāpat kā
iedzīvotāji tiešsaistē pilda pilsoniskos pienākumus,
uzņemas sociālo atbildību un ievēro likumus, arī
valstīm būtu jāievēro noteiktas normas un spēkā
esošie tiesību akti. Attiecība uz starptautiskās drošības
jautājumiem ES mudina izstrādāt pasākumus
uzticēšanās gaisotnes radīšanai kiberdrošības jomā,
palielināt pārredzamību un samazināt pārpratumu risku
valstu attiecībās. ES neaicina
radīt jaunu starptautisku tiesību instrumentu, kas reglamentētu
kiberjautājumus. Juridiskās
saistības, kas ietvertas Starptautiskajā paktā par
pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas
Cilvēktiesību konvencijā un ES Pamattiesību hartā, ir
jāpilda arī tiešsaistes vidē. ES galveno
uzmanību pievērsīs tam, kā nodrošināt šo pasākumu
īstenošanu arī kibervidē. Lai vērstos
pret kibernoziedzību, Budapeštas konvencija ir instruments, kas
atvērts pieņemšanai trešajās valstīs. Tā
kalpo par paraugu valsts tiesību aktu izstrādei kibernoziedzības
jomā un par pamatu starptautiskajai sadarbībai šajā jomā. Ja bruņoti
konflikti paplašinās uz kibervidi, attiecīgajā
gadījumā tiks piemērotas starptautiskās
humanitārās tiesības un vajadzības gadījumā
cilvēktiesības. Spēju kiberdrošības
jomā un noturīgu informācijas infrastruktūru veidošana trešās
valstīs To
infrastruktūru, kas nodrošina un veicina komunikācijas pakalpojumus,
raitai darbībai starptautiska sadarbība nāks par labu. Tā ietver apmaiņu ar paraugpraksi, informācijas
apmaiņu, kopīgus agrīnas brīdināšanas
pārbaudījumus incidentu pārvaldībā un
tamlīdzīgas darbības. ES virzīsies uz šo mērķi,
aktīvāk piedaloties notiekošajos starptautiskajos pasākumos ar
mērķi nostiprināt sadarbības tīklus, kuros
iesaistītas valdības un privātais sektors, informācijas
kritiskās infrastruktūras aizsardzībai (CIIP). Nebūt ne
visur pasaulē var izmantot interneta sniegtās priekšrocības, jo
trūkst atvērtas, drošas, sadarbspējīgas un uzticamas
piekļuves. Tādēļ Eiropas
Savienība turpinās atbalstīt valstu centienus padarīt
internetu pieejamāku saviem iedzīvotājiem un paplašināt
lietotāju loku, nodrošināt tā integritāti un drošumu un
efektīvi apkarot kibernoziedzību. Sadarbībā ar dalībvalstīm Komisija un Augstā pārstāve · strādās pie saskaņotas ES starptautiskas kibertelpas politikas, lai pastiprinātu sadarbību ar galvenajiem starptautiskajiem partneriem un organizācijām, iekļautu kiberjautājumus KĀDP un uzlabotu globālu kiberjautājumu koordināciju; · atbalstīs uzvedības normu izstrādi un uzticības veicināšanas pasākumus kiberdrošības jomā; sekmēs dialogus par to, kā piemērot spēkā esošās starptautisko tiesību normas kibertelpas jomā un veicināt Budapeštas konvencijas piemērošanu, vēršoties pret kibernoziedzību; · atbalstīs pamattiesību, tostarp piekļuves informācijai un vārda brīvības, piemērošanu un aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot šādiem aspektiem: a) izstrādāt jaunas publiskās vadlīnijas par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē; b) pārraudzīt to produktu vai pakalpojumu eksportu, kurus varētu izmantot cenzūrai vai masu uzraudzībai tiešsaistē; c) izstrādāt pasākumus un rīkus nolūkā palielināt piekļuvi internetam, tā atvērtību un noturību, lai vērstos pret komunikācijas tehnoloģiju īstenotu cenzūru vai masu uzraudzību; d) dot iespēju dalībniekiem izmantot komunikācijas tehnoloģijas pamattiesību piemērošanai; · sadarboties ar starptautiskajiem partneriem un organizācijām, privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību, lai atbalstītu globālu spēju veidošanu trešās valstīs ar mērķi uzlabot piekļuvi informācijai un atvērtam internetam, lai nepieļautu kiberdraudus, kibernoziegumus un kiberterorismu un vērstos pret tiem, tostarp nejaušiem gadījumiem, un lai nodrošinātu līdzekļu devēju koordināciju nolūkā pārvaldīt spēju veidošanas iniciatīvas; · izmantot dažādus ES atbalsta instrumentus spēju veidošanai kiberdrošības jomā, tostarp piedaloties tiesībaizsardzības darbinieku, tiesu un tehnisko darbinieku apmācībā ar mērķi vērsties pret kiberdraudiem, kā arī atbalstot trešās valstīs atbilstošas valsts politikas un stratēģiju izstrādi un iestāžu izveidi; · palielināt politikas koordināciju un informācijas apmaiņu, izmantojot starptautiskos tīklus informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, piemēram, Meridiāna tīklu, sadarbību starp TID kompetentajām iestādēm un citus.
3.
Dalībnieku funkcijas un pienākumi
Savstarpēji
saistītā ekonomikā un sabiedrībā kiberincidenti
nepazīst robežu. Visiem dalībniekiem, sākot
ar TID kompetentajām iestādēm, CERT un
tiesībaizsardzības iestādēm un beidzot ar nozari, ir
jāuzņemas atbildība valsts un ES līmenī un
jāsadarbojas, lai nostiprinātu kiberdrošību. Tā kā var
tikt iesaistīti atšķirīgi tiesiskie regulējumi un
dažādas jurisdikcijas, ES galvenais uzdevums ir noskaidrot daudzo
iesaistīto dalībnieku funkcijas un pienākumus. Ņemot
vērā jomas sarežģītību un iesaistīto
dalībnieku plašo diapazonu, centralizēta pārraudzība
Eiropas mērogā nav piemērots risinājums. Valstu valdības atrodas visizdevīgākajā
situācijā, lai organizētu pasākumus ar mērķi
nepieļaut kiberincidentus un uzbrukumus un vērsties pret tiem un
valsts noteiktajās politikas jomās un tiesiskā regulējuma
ietvaros nodibinātu sakarus un izveidotu tīklus ar privāto
sektoru un sabiedrību. Vienlaikus tā iemesla dēļ, ka
riskiem varētu būt vai faktiski ir pārrobežu raksturs,
efektīvai darbībai valsts līmenī bieži būtu
nepieciešama rīcība ES līmenī. Lai garantētu
visaptverošu kiberdrošību, darbībām vajadzētu aptvert
trīs galvenos pīlārus: tīklu un informācijas
drošību, tiesībaizsardzību un aizsardzību, un katram no
tiem ir arī atšķirīgs tiesiskais regulējums.
3.1.
Koordinācija starp TID kompetentajām
iestādēm/CERT, tiesībaizsardzības un
aizsardzības iestādēm
Valsts
līmenis Dalībvalstīs
jau šobrīd vai šīs stratēģijas īstenošanas
rezultātā vajadzētu būt struktūrām, kas nodrošina
kibernoturību, vēršas pret kibernoziedzību un garantē
aizsardzību, un tām vajadzētu būt nepieciešamajām
spējām rīkoties kiberincidentu gadījumā. Tomēr
ņemot vērā to, ka dažām struktūrām var būt
operatīvi pienākumi vairākās kiberdrošības jomās
un ka ir būtiski iesaistīt privāto sektoru, ministrijās
vajadzētu uzlabot koordināciju valsts līmenī. Dalībvalstīm
savās kiberdrošības stratēģijās vajadzētu noteikt
dažādo valsts struktūru lomu un pienākumus. Vajadzētu
veicināt informācijas apmaiņu starp valsts struktūrām
un privāto sektoru, lai dotu iespēju dalībvalstīm un
privātajam sektoram saglabāt vispārēju pārskatu par
dažādajiem draudiem un labāk izprast jaunās attīstības
tendences un metodes, ko izmanto, gan veicot kiberuzbrukumus, gan
ātrākai reaģēšanai uz tiem. Izstrādātiem
TID sadarbības valsts plāniem, kas jāizmanto kiberincidentu
gadījumā, vajadzētu dot iespēju dalībvalstīm
skaidri noteikt dalībnieku funkcijas un pienākumus un uzlabot
reaģēšanas pasākumus. ES
līmenis Tāpat
kā valsts līmenī, arī ES līmenī par
kiberdrošību ir atbildīgi vairāki dalībnieki. Konkrēti trīs aģentūras – ENISA, Eiropols/EC3
un EAA – darbojas attiecīgi TID, tiesībaizsardzības un
aizsardzības jomā. Šīm aģentūrām ir valdes,
kurās ir pārstāvētas dalībvalstis, un tās veido
platformu darbību koordinēšanai ES līmenī. Starp ENISA,
Eiropolu/EC3 un EAA koordinācija un sadarbība tiek
veicināta vairākās jomās, kurās tās darbojas
kopīgi, jo īpaši analizējot attīstības tendences,
veicot riska izvērtējumu, īstenojot mācības un
apmainoties ar paraugpraksi. Šīm
aģentūrām vajadzētu sadarboties, vienlaikus saglabājot
savu specializāciju. Šīm aģentūrām kopā ar CERT-ES,
Komisiju un dalībvalstīm vajadzētu atbalstīt uzticamas
tehnisko un politikas ekspertu kopienas izveidi šajā jomā. Koordinēšanas
un sadarbības neformālos kanālus papildinās
strukturētākas saiknes. ES militāro
štābu un EAA kiberaizsardzības darba grupu var izmantot
aizsardzības koordinācijas pasākumiem. Eiropola/EC3
programmu vadības valdē būs pārstāvētas Eurojust,
CEPOL, dalībvalstis[31],
ENISA un Komisija, un tā dos iespēju apmainīties ar
atšķirīgo zinātību un nodrošināt to, ka EC3
darbības tiek veiktas, sadarbojoties visiem dalībniekiem un
atzīstot viņu papildu zināšanas un pilnvaras. Jaunajām
pilnvarām, kas piešķirtas ENISA, vajadzētu
nodrošināt plašākas saiknes ar Eiropolu un nozares
pārstāvjiem. Īpaši būtiski ir tas, ka Komisijas
leģislatīvais priekšlikums par TID izveidotu satvaru sadarbībai,
izmantojot TID kompetento iestāžu tīklu, un veicinātu
informācijas apmaiņu starp TID un tiesībaizsardzības
iestādēm. Starptautiskais
līmenis Komisija un
Augstā pārstāve kopā ar dalībvalstīm nodrošina
saskaņotu starptautisku darbību kiberdrošības jomā. Šādi rīkojoties, Komisija un Augstā pārstāve
aizstāvēs ES pamatvērtības un veicinās mierīgu,
atvērtu un pārredzamu kibertehnoloģiju izmantošanu. Komisija,
Augstā pārstāve un dalībvalstis iesaistīsies politikas
dialogā ar starptautiskajiem partneriem un starptautiskajām
organizācijām, piemēram, Eiropas Padomi, ESAO, EDSO, NATO un
ANO.
3.2.
ES atbalsts liela kiberincidenta vai uzbrukuma
gadījumā
Lieliem
kiberincidentiem vai uzbrukumiem varētu būt ietekme uz ES
dalībvalstu valdībām, uzņēmumiem un
iedzīvotājiem. Šīs stratēģijas
(un jo īpaši TID direktīvas) īstenošanas rezultātā
būtu jāgūst labāki rezultāti, novēršot un
atklājot kiberincidentus un vēršoties pret tiem, un dalībvalstīm
un Komisijai vajadzētu detalizētāk informēt vienai otru par
lielākajiem kiberincidentiem vai uzbrukumiem. Tomēr
reaģēšanas mehānismi atšķirsies atkarībā no
incidenta veida, lieluma un pārrobežu ietekmes. Ja incidents
būtiski ietekmē darbības nepārtrauktību, TID direktīva
ierosina, ka valstu vai Savienības TID sadarbības plānus
piemēro atkarībā no incidenta pārrobežu ietekmes. Lai šajā sakarā apmainītos ar informāciju un
sniegtu atbalstu, tiktu izmantots TID kompetento iestāžu tīkls. Tas
ļautu saglabāt un/vai atjaunot skartos tīklus un pakalpojumus. Ja šķiet, ka
incidents ir saistīts ar noziegumu, būtu jāinformē
Eiropols/EC3, lai tie kopā ar skarto valstu
tiesībaizsardzības iestādēm varētu sākt
izmeklēšanu, saglabāt pierādījumus, noteikt
pārkāpējus un visbeidzot nodrošināt viņu saukšanu pie
atbildības. Ja šķiet, ka
incidents ir saistīts ar kiberspiegošanu vai valsts atbalstītu
uzbrukumu, vai arī tas skar valsts drošības aspektus, valsts
drošības un aizsardzības iestādes brīdinās
attiecīgās citas valsts iestādes, lai tās būtu
informētas par uzbrukumu un varētu aizstāvēties. Tādā gadījumā tiks iedarbināti agrīnas
brīdināšanas mehānismi un, ja nepieciešams, krīzes
pārvaldības vai citas procedūras. Īpaši smags
kiberincidents vai uzbrukums varētu būt par pamatu tam, ka dalībvalsts
piemēro ES solidaritātes klauzulu (Līguma par Eiropas
Savienības darbību 222. pants). Ja šķiet, ka
incidentā ir notikuši personas datu aizsardzības pārkāpumi,
būtu jāiesaista valsts datu aizsardzības iestādes vai
regulatīvās iestādes saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK. Visbeidzot,
vēršoties pret kiberincidentiem un uzbrukumiem, varēs izmantot
kontaktu tīklus un starptautisko partneru atbalstu. Tas
var attiekties uz kaitējuma tehnisku mazināšanu,
kriminālizmeklēšanu vai reaģēšanas mehānismu
krīžu pārvaldībai iedarbināšanu.
4.
Secinājumi un turpmākā rīcība
Šajā
ierosinātajā Eiropas Savienības kiberdrošības
stratēģijā, ko iesniegusi Eiropas Komisija un Savienības
Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas
jautājumos, ir izklāstīts ES redzējums un nepieciešamās
darbības, pamatojoties uz iedzīvotāju tiesību efektīvu
aizsardzību un piemērošanu, kā padarīt ES tiešsaistes vidi
par drošāko pasaulē[32]. Šis
redzējums ir īstenojams tikai godīgā partnerībā
starp daudziem dalībniekiem, tiem uzņemoties atbildību un iesaistoties
jauno uzdevumu izpildē. Tādēļ Komisija un Augstā
pārstāve aicina Padomi un Eiropas Parlamentu apstiprināt
stratēģiju un palīdzēt īstenot
izklāstītās darbības. Tāpat
nepieciešams spēcīgs atbalsts un apņemšanās no
privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības, kas ir galvenie
dalībnieki, nostiprinot iedzīvotāju tiesību drošības
un aizsardzības līmeni. Ir pienācis laiks rīkoties. Komisija un Augstā pārstāve ir apņēmības
pilnas strādāt kopā ar visiem dalībniekiem, lai sasniegtu
Eiropai nepieciešamo drošības līmeni. Lai nodrošinātu to, ka
stratēģija tiek īstenota nekavējoties un
izvērtējot iespējamās attīstības tendences,
tās pēc 12 mēnešiem sapulcinās visus iesaistītos
dalībniekus augsta līmeņa konferencē un izvērtēs
gūtos rezultātus. [1] http://www.epc.eu/dsm/2/Study_by_Copenhagen.pdf.
[2] Piemēram, augos ievietoti sensori, kas paziņo
smidzinātājsistēmai, kad augi ir jāaplaista. [3] 2012. gada
īpašā Eirobarometra aptauja Nr. 390 par kiberdrošību. [4] Kiberdrošība
parasti nozīmē drošības pasākumus un darbības, ko var
izmantot, lai aizsargātu kibersfēru gan civilās, gan
militārās jomās no tādiem draudiem, kas ir saistīti ar
tās savstarpēji atkarīgiem tīkliem un informācijas
infrastruktūru vai var tām kaitēt. Kiberdrošības
mērķis ir aizsargāt tīklu un infrastruktūru
pieejamību un intergitāti, kā arī tajos ietvertās
informācijas konfidencialitāti. [5] Kibernoziedzība
parasti nozīmē dažādu noziedzīgu darbību plašu
spektru, kuras ir saistītas ar datoriem un informācijas
sistēmām kā galveno līdzekli vai galveno mērķi.
Kibernoziedzība ietver tradicionālus pārkāpumus
(piemēram, krāpšana, viltošana, identitātes zādzība),
ar saturu saistītus pārkāpumus (piemēram, bērnu
pornogrāfijas izplatīšana tiešsaistē vai kūdīšana uz
rasu naidu) un pārkāpumus, kas saistīti vienīgi ar datoriem
un informācijas sistēmām (piemēram, uzbrukumi
informācijas sistēmām, pakalpojumatteice un
ļaunprātīga programmatūra). [6] Sk. arī COM(2009) 277, Komisijas paziņojums
Eiropas Parlamentam un Padomei „Interneta pārvaldība – turpmāk
veicamie pasākumi”. [7] Darbībām,
kas saistītas ar informācijas apmaiņu, kurā iesaistīti
personas dati, ir jābūt saskaņā ar ES datu
aizsardzības tiesību aktiem. [8] Sk.
atsauces uz šo paziņojumu, kā arī Komisijas dienestu darba
dokumentu – Ietekmes novērtējumu, kas pievienots Komisijas
priekšlikumam direktīvai par tīklu un informācijas drošību,
jo īpaši 4.1.4., 5.2. sadaļu, 2. pielikumu,
6. pielikumu, 8. pielikumu. [9] 2001. gadā Komisija pieņēma
paziņojumu „Tīklu un informācijas drošība — priekšlikums
Eiropas politikas pieejai” (COM(2001) 298); 2006. gadā tā
pieņēma Drošas informācijas sabiedrības
stratēģiju (COM(2006) 251). Kopš 2009. gada Komisija ir
arī pieņēmusi darbības plānu un paziņojumu par
kritiskās infrastruktūras aizsardzību (CIIP)
(COM(2009) 149, apstiprināts ar Padomes rezolūciju 2009/C
321/01, un COM(2011) 163, apstiprināts ar Padomes secinājumiem
10299/11). [10] Regula (EK) Nr. 460/2004. [11] COM(2010)521.
Šajā stratēģijā ierosinātās darbības nav
saistītas ar ENISA esošo vai turpmāko pilnvaru grozīšanu. [12] Direktīvas 2002/21/EK 13.a un 13.b pants. [13] Direktīvas
95/46/EK 17. pants; Direktīvas
2002/58/EK 4. pants. [14] Dalībvalstu
Eiropas forums tika izveidots ar COM(2009) 149 kā platforma
diskusijas veicināšanai starp dalībvalstu publiskā sektora
iestādēm par labu politikas praksi attiecībā uz
informācijas kritiskās infrastruktūras drošību un
noturību. [15] Eiropas publiskā un privātā sektora partnerība
infrastruktūru noturības jautājumos tika izveidota ar
COM(2009) 149. Ar šo platformu
sākās darbs un tika veicināta sadarbība starp publisko un
privāto sektoru saistībā ar būtisku aktīvu, resursu,
funkciju un pamatprasību noteikšanu noturībai, kā arī
sadarbības vajadzību un tādu mehānismu noteikšanai, kas
palīdzētu reaģēt uz liela mēroga traucējumiem,
kas ietekmē elektroniskās komunikācijas. [16] https://ec.europa.eu/digital-agenda/en/connecting-europe-facility. CEF budžeta
pozīcija 09 03 02 – Telekomunikāciju tīkli
(sekmēt valstu publisko tiešsaistes pakalpojumu starpsavienojumus un
sadarbspēju, ka arī piekļuvi šādiem tīkliem). [17] CIP-ICT PSP-2012-6,
325188. Tā kopējais budžets
ir 15 miljoni euro, un ES finansējums veido 7,7 miljonus euro. [18] http://www.trustindigitallife.eu/. [19] Šai darba grupai, kas tika izveidota ES un ASV augstākā
līmeņa sanāksmē 2010. gada novembrī
(MEMO/10/597), ir dots uzdevums izstrādāt kopīgas pieejas
daudzos kiberdrošības un kibernoziedzības jautājumos. [20] Programma „Drošāks internets” finansē sabiedrisko
organizāciju sadarbības tīklu, kas aktīvi darbojas
bērnu interešu tiešsaistē jomā, tiesībaizsardzības
iestāžu sadarbības tīklu, kuras apmainās ar
informāciju un paraugpraksi saistībā ar interneta izmantošanu
noziedzīgos nolūkos, izplatot bērnu seksuālas izmantošanas
materiālus, un pētnieku sadarbības tīklu, kas vāc
informāciju par tiešsaistes tehnoloģiju izmantojumu, tā riskiem
un sekām bērnu dzīvē. [21] Iesaistot
arī attiecīgas valsts pārvaldes iestādes, tostarp TID
kompetentās iestādes un datu aizsardzības iestādes. [22] Direktīva
2011/93/ES, ar kuru aizstāj Padomes pamatlēmumu 2004/68/TI. [23] 2013. gadā
saskaņā ar īpašu programmu „Noziedzības profilakse un
apkarošana” (ISEC). Pēc
2013. gada saskaņā ar Iekšējās drošības fondu (jauns
instruments atbilstīgi jaunajai daudzgadu finanšu shēmai). [24] 2012. gada 28. martā Eiropas Komisija pieņēma
paziņojumu „Vēršanās pret noziedzību mūsu
digitālajā laikmetā: Eiropas Kibernoziedzības centra
izveide”. [25] COM(2012) 196 galīgā redakcija. [26] Padomes 2012. gada 7. un 8. jūnija secinājumi par
Pasaules aliansi pret seksuālu vardarbību pret bērniem
tiešsaistē (ES un ASV kopīgais paziņojums) un Deklarācija
par Pasaules alianses pret seksuālu vardarbību pret bērniem
tiešsaistē izveidi (http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-12-944_en.htm).
[27] Sk. 4.1.5.2. punktu
Komisijas dienestu darba dokumentā – Ietekmes novērtējumā,
kas pievienots Komisijas priekšlikumam Direktīvai par tīklu un
informācijas drošību. [28] Jo īpaši
saskaņā ar Viedo tīklu standartu M/490 attiecībā uz
pirmo standartu kopumu viedo tīklu un etalonarhitektūras jomā. [29] “Apvārsnis 2020” ir finanšu instruments, ar kuru īsteno
stratēģijas “Eiropa
2020” pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība”, kuras
mērķis ir nodrošināt Eiropas konkurētspēju pasaules
mērogā. ES jaunā pētniecības
un inovācijas pamatprogramma, kas darbosies no 2014. līdz
2020. gadam, būs viens no virzītājspēkiem jaunas
izaugsmes un darbvietu radīšanai Eiropā. [30] Atjaunota ES
stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz
korporatīvo sociālo atbildību; COM(2011) 681 galīgā
redakcija. [31] Izmantojot
pārstāvību ES darba grupā kibernoziedzības jomā,
ko veido dalībvalstu ES kibernoziegumu vienību vadītāji. [32] Stratēģijas
finansējums paredzēts plānotajā apjomā katrai
attiecīgajai politikas jomai (Eiropas infrastruktūras savienošanas
instruments (CEF), “Apvārsnis 2020”, Iekšējās
drošības fonds, KĀDP un Ārējā sadarbība, jo
īpaši Stabilitātes instruments), kā tas noteikts Komisijas
priekšlikumā par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam
(finansējums atkarīgs no budžeta lēmējinstitūcijas
apstiprinājuma un galīgajām summām pieņemtajā DFS
2014.–2020. gadam). Lai nodrošinātu vispārēju saderību
starp decentralizetajām aģentūrām pieejamo amata vietu
skaitu un pakārtoto maksimālo robežu decentralizētajām
aģentūrām katrai izdevumu kategorijai jaunajā DFS,
aģentūras (CEPOL, EAA, ENISA, Eurojust un
Eiropols/EC3), kurām ar šo paziņojumu tiek uzticēti jauni
uzdevumi, tiks mudinātas tos pildīt tādā mērā,
kādā būs pieejamas aģentūras jaudas jaunu
līdzekļu apguvē un būs pārbaudītas visas iespējas
līdzekļu pārdalei.