9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/161

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un 6. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 151., 152., 154., 155. un 156. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. un 28. pantu, 52. panta 3. punktu un 53. pantu, kā arī preambulu un attiecīgos skaidrojumus,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantu,

—

ņemot vērā (pārskatītās) Eiropas Sociālās hartas 5. un 6. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 1998. gada 20. maija Lēmumu 98/500/EK par nozaru dialogu komiteju izveidi, lai veicinātu sociālo partneru dialogu Eiropas līmenī,

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā,

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā, un Padomes 2003. gada 22. jūlija Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās,

—

ņemot vērā 2011. gada 1. decembrī pieņemtos Padomes (EPSCO) secinājumus 17423/11,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 10. septembra darba dokumentu “Transnational company agreements: realising the potential of social dialogue” (SWD(2012)0264),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

—

ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas transnacionālu uzņēmumu nolīgumu jautājumos 2012. gada 31. janvāra ziņojumu,

—

ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas transnacionālu uzņēmumu nolīgumu jautājumos 2012. gada 31. janvāra pārskatīto darba dokumentu,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 17. janvāra zaļo grāmatu “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana – kāda ir jaunākā pieredze?” (COM(2012)0007) un tai pievienoto Komisijas dienestu 2012. gada 17. janvāra darba dokumentu “Restructuring in Europe 2011” (SEC(2012)0059),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam – prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija pētījumu “Mapping of transnational texts negotiated at corporate level” (EMPL F2 EP/bp 2008 (D) 14511),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2008. gadā izstrādāto darba dokumentu “The role of transnational company agreements in the context of increasing international integration” (SEC(2008)2155),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada februāra ziņojumu “Transnational collective bargaining: Past, present and future”,

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 9. februāra paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

—

ņemot vērā SDO konvencijas par darba nosacījumiem (publisko iepirkumu līgumos) (Nr. 94) un par darba koplīgumu slēgšanu (Nr. 154),

—

ņemot vērā SDO uzraudzības struktūru tiesu praksi,

—

ņemot vērā SDO 1977. gada trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku (“Deklarācija par daudznacionāliem uzņēmumiem”),

—

ņemot vērā SDO 2008. gada 10. jūnija deklarāciju par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai,

—

ņemot vērā SDO 1998. gada 18. jūnija deklarāciju par pamatprincipiem un pamattiesībām darbavietā,

—

ņemot vērā SDO konvencijas, ar ko nosaka vispārējus darba pamatstandartus attiecībā uz (cita starpā) biedrošanās brīvību un tiesībām slēgt darba koplīgumus (Nr. 87 (1948) un Nr. 98 (1949)) un diskriminācijas aizliegumu darbā (Nr. 100 (1951) un Nr. 111 (1958)),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas uzdevumā izstrādāto pētījumu “Enforcement of Fundamental Workers’ Rights” (2012. gada septembris),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas uzdevumā izstrādāto pētījumu “Cross-border collective bargaining and transnational social dialogue” (2011. gada jūnijs),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību (1),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0258/2013),

A.

tā kā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju (2) 2012. gadā bija spēkā 244 Eiropas transnacionāli uzņēmumu nolīgumi; tā kā tas liecina par to, ka darba attiecības transnacionālos uzņēmumos Eiropā kļūst arvien integrētākas;

B.

tā kā jaunajos transnacionālos uzņēmumu nolīgumos arvien biežāk tiek iekļautas vienošanās par strīdu izšķiršanas procedūrām, balstoties gan uz darba ņēmēju, gan darba devēju organizāciju ieteikumiem;

C.

tā kā nedz starptautiskā, nedz Eiropas līmenī nepastāv tiesiskais regulējums, kas attiektos uz šādiem nolīgumiem; tā kā būtu jāpārbauda, vai tas ir iemesls, kādēļ tiek noslēgts maz šādu nolīgumu;

D.

tā kā katrā ES dalībvalstī pastāv sava darba attiecību (industrial relations) sistēma, kas balstās uz atšķirīgām vēsturiskām norisēm un tradīcijām, tā ir jāievēro un to nav nepieciešams vienādot;

E.

tā kā ir pierādīts, ka sociālo partneru pārrobežu partnerības ir labs veids, kā veicināt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un sekmēt viņu tiesības pārrobežu kontekstā; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES atbalstītu šādas pārrobežu partnerības;

F.

tā kā dialogs Eiropas līmenī inovatīvā veidā veicina nodarbinātības saglabāšanu un palielināšanu, darba nosacījumu uzlabošanu un līdz ar to labklājības pieaugumu transnacionālu uzņēmumu darbiniekiem, vienlaikus ievērojot autonomiju attiecībā uz darba koplīgumu nosacījumiem;

G.

tā kā biedrošanās brīvība un tiesības uz koplīgumu slēgšanu ir Eiropas Savienībā atzītas pamattiesības;

H.

tā kā uzņēmumi arvien vairāk darbojas Eiropas mērogā, savukārt darbinieku pārstāvība pārsvarā ir organizēta valsts līmenī,

1.

norāda, ka šī rezolūcija attiecas uz transnacionāliem uzņēmumu nolīgumiem; norāda, ka transnacionālie uzņēmumu nolīgumi nozares līmenī parasti tiek noslēgti starp Eiropas arodbiedrību apvienībām, no vienas puses, un atsevišķiem uzņēmumiem un/vai darba devēju apvienībām, no otras puses, un ka rezolūcija neattiecas uz starptautiskiem pamatnolīgumiem (IFA), kurus noslēdz starptautiskas arodbiedrību apvienības un uzņēmumi; uzsver nepieciešamību nostiprināt Eiropas un transnacionālo sociālo dialogu un pārrobežu sarunas par darba koplīgumu slēgšanu;

2.

ierosina Komisijai izvērtēt, vai attiecībā uz minētajiem Eiropas transnacionālajiem uzņēmumu nolīgumiem ir nepieciešami un lietderīgi pieņemt fakultatīvu Eiropas tiesisko regulējumu, lai uzlabotu tiesisko noteiktību, pārredzamību, kā arī nodrošinātu prognozējamas un īstenojamas tiesiskās sekas tiem nolīgumiem, kuros ievēroti šā regulējuma noteikumi; ierosina attiecībā uz Eiropas transnacionālajiem uzņēmumu nolīgumiem sekmēt līgumslēdzēju pušu autonomijas atzīšanu, kā arī iesaka šajos nolīgumos paredzēt noteikumus par strīdu izšķiršanu;

3.

uzsver sociālo partneru autonomiju attiecībā uz sarunu sākšanu un nolīgumu noslēgšanu visos līmeņos;

4.

uzsver, ka transnacionālie uzņēmumu nolīgumi savstarpēji atšķiras, piemēram, tiem atkarībā no nolīguma pušu mērķiem, izejas pozīcijas un vajadzībām var būt atšķirīga piemērošanas joma, darbības joma un parakstītāji, un ka starp uzņēmumiem un dažādām uzņēmējdarbības kultūrām pastāv būtiskas atšķirības, un ka ir jārespektē līgumslēdzēju pušu autonomija dažāda veida transnacionālo uzņēmumu nolīgumu izstrādē;

5.

iesaka sociālajiem partneriem iesaistīties pieredzes apmaiņā transnacionālo uzņēmumu nolīgumu jomā;

6.

uzsver, ka Komisijai savi apsvērumi būtu jābalsta uz principu par fakultatīva tiesiskā regulējuma brīvprātīgu izmantošanu – iesaistītajiem sociālajiem partneriem, uzņēmumiem un uzņēmumu grupām būtu jāļauj brīvi izvēlēties, vai izmantot šādu fakultatīvu tiesisko regulējumu, un tā piemērošanai vajadzētu būt balstītai uz elastīgumu un nodošanu izskatīšanai valsts līmenī, lai transnacionālajam uzņēmumu nolīgumam būtu juridisks spēks; stingri uzsver sociālo partneru un darba koplīgumu slēgšanā iesaistīto pušu autonomiju;

7.

uzskata, ka sarunās ar Eiropas arodbiedrību apvienībām attiecīgā gadījumā būtu pilnībā jāiesaista Eiropas uzņēmumu padomes, īpaši tādēļ, ka tās spēj konstatēt nepieciešamību/iespēju noslēgt transnacionālo uzņēmumu nolīgumu, uzsākt procesu un sagatavot pamatu sarunām, palīdzēt nodrošināt pārredzamību un izplatīt attiecīgajiem darbiniekiem informāciju par nolīgumiem; atzinīgi vērtē to, ka dažas Eiropas arodbiedrību apvienības ir izstrādājušas procedurālus noteikumus par Eiropas uzņēmumu padomju iesaistīšanu;

8.

pauž pārliecību, ka nolīgumos nepieciešams iekļaut labvēlīgākās normas principu un noteikumu stingrības nemazināšanas klauzulu, lai izslēgtu risku, ka Eiropas transnacionālais uzņēmuma nolīgums varētu apdraudēt vai nelabvēlīgi ietekmēt valsts līmeņa koplīgumus un valsts līmeņa uzņēmumu nolīgumus;

9.

iesaka ieviest mehānismus alternatīvai strīdu izšķiršanai; uzskata, ka vispirms ir jāvienojas par kopīga ad hoc mehānisma izveidi uzņēmuma līmenī, piemēram, mudinot līgumslēdzējas puses brīvprātīgi vienoties par strīdu risināšanas klauzulām, lai palīdzētu rast risinājumu konfliktsituācijās starp nolīguma pusēm; iesaka balstīt šīs klauzulas uz alternatīvu strīdu risināšanas mehānismu modeļiem, kuri ierosināti un par kuriem vienojušies ES sociālie partneri nozares līmenī; atzīst, ka daudzos jau pastāvošos Eiropas līmeņa transnacionālos uzņēmumu nolīgumos jau ir paredzēti iedarbīgi mehānismi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, un mudina sociālos partnerus intensīvāk iesaistīties pieredzes apmaiņā Eiropas līmenī un apzināt turpmākas pilnveidošanas vai optimālas pielāgošanas metodes;

10.

ierosina Komisijai ieteikt sociālajiem partneriem Eiropas transnacionālo uzņēmumu nolīgumu kontekstā ņemt vērā šādus kritērijus: pilnvarojuma sniegšanas procedūru, t.i., sarunās iesaistīto līgumslēdzēju pušu leģitimitāti un reprezentivitāti, nolīguma slēgšanas vietu un datumu, saturisko un ģeogrāfisko piemērošanas jomu, labvēlīgākās normas principu un noteikumu stingrības nemazināšanas klauzulu, spēkā esamības termiņu, nosacījumus par atkāpšanos no nolīguma un strīdu izšķiršanas mehānismus, nolīguma priekšmetus un citas formālās prasības;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas piedāvātos pasākumus, kas paredzēti, lai atbalstītu sociālo partneru un ekspertu pieredzes apmaiņu, piemēram, apkopojot piemērus, veidojot datubāzes un veicot pētījumus;

12.

šajā sakarībā atgādina par pozitīvo pieredzi, kas gūta saistībā ar sociālo partneru pārrobežu partnerībām, un aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk nodrošināt ES atbalstu šādām pārrobežu partnerībām;

13.

mudina Eiropas sociālos partnerus pilnībā izmantot LESD 155. pantā paredzēto iespēju noslēgt ES mēroga nolīgumus, pilnībā ievērojot to autonomiju;

14.

prasa, lai Eiropas sociālajiem partneriem tiktu piešķirta nozīmīgāka loma Eiropas politikas izstrādē; īpaši prasa, lai sociālie partneri piedalītos gadskārtējā izaugsmes pētījuma izstrādē un lai tiem būtu nozīmīgāka loma dalībvalstu sasniegtā progresa uzraudzībā;

15.

uzsver, ka ir jāpalielina sieviešu pārstāvība un līdzdalība sociālajā dialogā un darba koplīgumu slēgšanas sarunu struktūrās un attiecīgajās diskusijās jāiekļauj integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai uzzinātu sieviešu viedokli un iekļautu dzimumu līdztiesības jautājumu koplīgumu slēgšanas sarunās; norāda, ka sociālais dialogs un sarunas par darba koplīguma slēgšanu kā instrumenti dzimumu līdztiesības veicināšanai darbvietā nenoliedzami sniedz ievērojamas iespējas;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, ES sociālajiem partneriem un dalībvalstu parlamentiem.