52013DC0869

1. Kopsavilkums

2013. gada 3. oktobrī pie Lampedūzas nogrima laiva, kurā atradās aptuveni 500 migrantu. Tika zaudētas cilvēku dzīvības, un tas bija spēcīgs pamudinājums Eiropas valstu vadītājiem un Eiropas pilsoņiem rīkoties.

Pēc TI padomes 2013. gada 7. un 8. oktobra sanāksmes tika izveidota Vidusjūras reģiona darba grupa (TFM). Šīs grupas izveide tika atbalstīta Eiropadomes oktobra sanāksmē. Šajā sanāksmē tika skaidri norādīts, ka ir vajadzīgi mērķtiecīgi pasākumi, lai nepieļautu, ka cilvēki iet bojā jūrā un ka atkal notiek līdzīgas traģēdijas. Šīs darbības mērķis ir nodrošināt cilvēku aizsardzību, pamatojoties uz solidaritātes un atbildības taisnīga sadalījuma principu, īpašu uzmanību pievēršot ārējās darbības komponentam. Šajā saistībā pēc traģēdijas Lampedūzā arī Ārlietu padome 18. novembrī pārrunāja veidus, kā uzlabot politisko dialogu un sadarbību ar trešām valstīm. Arī Eiropas Parlaments 23. oktobrī pieņēma rezolūciju par minēto tematu[1].

Diskusijās, kas notika darba grupas sanāksmju laikā, un ņemot vērā darba grupas pilnvaras, tika secināts, ka ir jāīsteno visaptverošs pasākumu klāsts, izmantojot integrētu pieeju attiecībā uz visu Vidusjūras reģionu, jo traģiskie notikumi Lampedūzā liecina par ilgstošu un visaptverošu problēmu. Pasākumi aptver, piemēram, šādas jomas: atbalstu un pastiprinātu dialogu ar izcelsmes un tranzīta valstīm saskaņā ar vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei; atjaunotu uzsvaru uz pārvietošanas un reģionālās aizsardzības centieniem; likumīgu iespēju droši ieceļot Eiropas Savienībā izpēti, kā arī vispārēju pievēršanos aktīvākiem centieniem pārvietošanas jomā; cilvēku tirdzniecības, kontrabandas un noziedznieku tīklu apkarošanu; migrantu ātru, ilgtspējīgu, humānu un cieņpilnu atgriešanos; ES ārējo robežu pārvaldības uzlabošanu; nesen pieņemtās EUROSUR regulas īstenošanu un atbalsta nodrošināšanu tām dalībvalstīm, kuru migrācijas un patvēruma sistēmas tiek īpaši noslogotas.

Šajā paziņojumā minētie pasākumi ir saskaņā ar šo visaptverošo pieeju, un vienlaikus ir uzsvērti tieši un praktiski risinājumi, kas īstermiņā varētu papildināt esošos pasākumus visā Vidusjūras reģionā. Darba grupas diskusijās tika noteiktas piecas galvenās darbības jomas, kas attiecas uz plašu ģeogrāfisku teritoriju: no izcelsmes un tranzīta valstīm, nolūkā novērst migrantu došanos bīstamos ceļojumos, līdz pat Eiropas Savienības valstīm:

1) darbības, ko īsteno sadarbībā ar trešām valstīm;

2) reģionālā aizsardzība, pārvietošana un labākas legālās ieceļošanas iespējas Eiropā;

3) cīņa pret cilvēku tirdzniecību, kontrabandu un organizēto noziedzību;

4) pastiprināta robežu uzraudzība, kas palīdzētu uzlabot jūras situācijas attēlu un aizsargāt un glābt migrantu dzīvības Vidusjūrā;

5) atbalsts un solidaritāte ar dalībvalstīm, kurās ir liels migrācijas spiediens.

Ņemot vērā Eiropadomes oktobra sanāksmes rezultātus, darba grupas sanāksmju laikā tika apstiprināts, ka tūlītējus pasākumus būs nepieciešams papildināt ar ilgtermiņa iniciatīvām, pamatojoties uz vislabākajiem pieejamiem pētījumiem, kuru mērķis ir novērst migrācijas pamatcēloņus (nabadzību, cilvēktiesību pārkāpumus, konfliktus, ekonomisko iespēju trūkumu, sliktus darba apstākļus, bezdarbu, utt.). Būtu jāīsteno iniciatīvas, lai reformētu tiesisko regulējumu un administratīvo sistēmu migrācijas un patvēruma jomā tranzīta valstīs. Visas darbības ES līmenī ir jāskata plašākā politiskā kontekstā, ņemot vērā ES attiecības ar attiecīgajām partnervalstīm un reģioniem: šo jautājumu nevar nošķirt no Eiropas kaimiņattiecību politikas un Vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (GAMM) ārējās migrācijas politikas satvara. Būtībā minētās darbības ir saistītas ar ilgāka termiņa dimensiju, un tās jau ir iekļautas ES ilgtermiņa stratēģijās. Tās ir arī svarīgas, lai novērstu to, ka cilvēki dodas bīstamos ceļojumos uz Eiropu.

Visām šajā ziņojumā minētajām darbībām būs pilnībā jāatbilst starptautiskajiem standartiem cilvēktiesību jomā, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartai[2], Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, ANO 1951. gada Bēgļu konvencijai, neizraidīšanas principam un piemērojamam ES acquis. Ja ir iesaistīti personas dati, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai pilnīgi īstenotu piemērojamos noteikumus.

Šo paziņojumu iesniedz apspriešanai Tieslietu un iekšlietu padomes 5. un 6. decembra sanāksmē. Šīs apspriešanas rezultātus prezidentūra iesniegs Eiropadomei 19. un 20. decembrī.

Balstoties uz šo paziņojumu, būtu atbilstīgi jāizvērtē resursi un aktīvi, ko, ņemot vērā pašreizējos budžeta ierobežojumus, varētu atvēlēt visi iesaistītie dalībnieki, lai īstenotu minētās darbības un sasniegtu vispārīgo mērķi turpmāk nepieļaut tādas traģēdijas, kāda notika Lampedūzā. Eiropas Komisija regulāri ziņos Padomei un Eiropas Parlamentam par Vidusjūras reģiona darba grupas (TFM) paziņojuma īstenošanas gaitu.

2. Process

Gatavojot šo paziņojumu, Eiropas Komisija, kas vada Vidusjūras reģiona darba grupu, 2013. gada 24. oktobrī un 20. novembrī rīkoja divas TFM sanāksmes. Šajās sanāksmēs piedalījās Eiropas Ārējās darbības dienests un visas dalībvalstis, kā arī ES aģentūras, kuras ir tieši iesaistītas šajā procesā (EASO, Frontex, Eiropols, FRA, EMSA).

Gatavojot Vidusjūras reģiona darba grupas paziņojumu, notika apspriedes arī ar citām struktūrām, tostarp asociētajām valstīm, UNHCR, IOM, ICMPD, Migrācijas politikas attīstības centru, Starptautisko Jūrniecības organizāciju, UNODC un Interpolu[3].

3. Darbības virzieni

Vidusjūras reģiona darba grupa noteica turpmāk izklāstītos darbības virzienus.

1. Darbības, ko veic sadarbībā ar trešām valstīm

Darbības

- Īpašas darbības tranzīta valstīs

1.1. Politiskā līmenī Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpievērš pienācīga uzmanība tam, lai parakstītu un sāktu īstenot nesen noslēgto mobilitātes partnerību ar Tunisiju.

Būtu jāturpina īstenot sadarbības iniciatīvas, kas paredzētas nesen parakstītajā mobilitātes partnerībā ar Maroku, un būtu jāsniedz atbalsts Marokas iestādēm, lai tās pilnīgi īstenotu Nacionālās cilvēktiesību padomes ziņojumā sniegtos ieteikumus izveidot jaunu migrācijas un patvēruma politiku.

Turklāt nekavējoties būtu jāsāk sarunas par mobilitātes partnerību ar Jordāniju kā pozitīvs rezultāts dialogam par migrāciju, mobilitāti un drošību, kurš ar šo valsti tika sākts 2012. gada decembrī.

Prioritāte ir arī jauna dialoga sākšana par migrāciju, mobilitāti un drošību ar citām Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, jo īpaši Ēģipti, Lībiju, Alžīriju un Libānu[4].

Lēmumu šajā jomā pieņems, balstoties uz katras valsts novērtējumu, īpaši ņemot vērā to spējas un vēlmi uzlabot migrācijas un patvēruma jautājumu pārvaldību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, kā arī stiprināt sadarbību ar ES šajās jomās.

Problēmjautājumi, kas saistīti ar migrantu un bēgļu tiesībām, būtu sistemātiski jārisina politiskajos dialogos ar trešām valstīm saskaņā ar ES stratēģisko satvaru un Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (darbība Nr. 14), un būtu jānodrošina atbalsts, lai izveidotu pareizas patvēruma un migrācijas sistēmas. ES aģentūru, piemēram, EASO, FRA un Frontex, kā arī dalībvalstu, starptautisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības īstenotās iniciatīvas, kuru mērķis ir spēju veidošana patvēruma, migrantu uzņemšanas, migrācijas un robežu pārvaldības jomā, var būt svarīgs mobilitātes partnerību aspekts.

Būtu jāveic mobilitātes partnerību finansējuma kārtības pārskatīšana, lai mudinātu dalībvalstis aktīvāk piedalīties projektu izstrādē. Turklāt mobilitātes partnerības būtu jāizmanto stratēģiski, lai veicinātu reģionālo sadarbību migrācijas jomā.

1.2. Tiks veicināts dialogs par problēmjautājumiem ar konkrētām Ziemeļāfrikas un Sāhelas reģiona valstīm, lai efektīvāk apkarotu cilvēku tirdzniecības un kontrabandas tīklus. Ar Tunisijas iestādēm būtu jāpārrunā pasākumi, lai turpmāk nepieļautu, ka laivas no Tunisijas tiek piegādātas kontrabandistiem Lībijā, tostarp kuģošanas līdzekļu reģistrācija un izsekošana datu apmaiņas nolūkā. Līdzīgi procesi būtu jāveicina arī citās Ziemeļāfrikas valstīs. Īpaši, Ēģiptes iestādes būtu jāmudina vairāk uzmanības pievērst cilvēku tirdzniecībai Sīnāja reģionā un aktīvāk tā jāapkaro; Sudānas iestādes būtu jāaicina apkarot noziedzīgās organizācijas, kas darbojas tās teritorijā un kas veicina migrantu un bēgļu kontrabandu un tirdzniecību no Āfrikas raga uz Vidusjūras reģiona valstīm; Nigērijas iestādes būtu jāiesaista un tām būtu jāpalīdz labāk aizsargāt visneaizsargātākos šīs valsts valstspiederīgos, lai tie nekļūtu par cilvēku tirdzniecības upuriem.

1.3. Ņemot vērā ļoti nestabilo situāciju drošības un politikas jomā un ierobežotās institucionālās un administratīvās spējas, Lībija pašlaik nespēj cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu. Tāpēc tā ir galvenā tranzīta un izbraukšanas valsts jauktām migrācijas plūsmām Vidusjūras reģiona centrālajā daļā. Lai risinātu šo problēmu, ES arī turpmāk būtu jāpastiprina visaptverošs atbalsts Lībijai, veicinot tās stabilizāciju, uzlabojot pārvaldību un drošību un veicot pasākumus pret radikalizāciju, vardarbīgu ekstrēmismu un terorismu, kā arī veicot atbilstīgus pasākumus saistībā ar ziņojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem. Turklāt īpaši svarīgu atbalstu, lai veicinātu integrētas robežu pārvaldības sistēmas izveidi, nodrošinās pašreizējā EUBAM misija, kā arī projekts Sahāras un Vidusjūra reģionā. Šajā sistēmā dalībvalstīm un Frontex būtu jāapsver, kā turpmāk nodrošināt atbalstu minētajām iniciatīvām. Turklāt ES arī turpmāk sniegs atbalstu, lai palīdzētu Lībijā izveidot migrācijas pārvaldības un patvēruma sistēmu, kas pilnīgi atbilst starptautiskajiem standartiem cilvēktiesību jomā. Tā kā Lībija ir uzņemošā valsts darbu meklējošiem migrantiem, nelikumīgas migrācijas samazināšanas nolūkā viena no Darba ministrijas prioritātēm ir skaidras oficiālas procedūras izveide, lai reģistrētu darbu meklējošos migrantus, un tā būtu jāatbalsta. ES arī turpmāk sadarbosies ar Lībijas iestādēm, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar migrantu nediferencētu aizturēšanu, sliktu izturēšanos pret migrantiem aizturēšanas centros un citur, un lai uzlabotu apstākļus migrantu aizturēšanas centros. ES īpašu uzmanību pievērsīs tam, lai Lībija nodrošinātu to cilvēku tiesību ievērošanu, kuriem ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, kā arī lai tiktu pieņemti tiesību akti patvēruma jomā un nokārtots UNHCR statuss valstī[5]. Tiklīdz situācija drošības jomā būs pieņemama, būtu jāizveido sadarbības koordinatoru tīkls cīņai pret nelikumīgu migrāciju Lībijā. Komisija ir apņēmusies sākt dialogu ar Lībijas iestādēm par migrāciju, mobilitāti un drošību saskaņā ar Vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei, tiklīdz apstākļi to ļaus. Šīs darbības papildina citi ES projekti un programmas drošības jomā.

1.4. Arī Turcijas teritorija ir svarīga nelikumīgo migrācijas plūsmu tranzīta vieta ieceļošanai Eiropā, šķērsojot Trāķijas reģionu un Vidusjūru. Lai gan tiek atzītas Turcijas pašreizējās ievērojamās spējas un centieni to novērst, ir ļoti svarīgi turpināt dialogu un sadarbību ar Turcijas iestādēm, lai vēl vairāk stiprinātu to spējas izjaukt cilvēku kontrabandistu tīklus, kas organizē šādas nelikumīgas izbraukšanas, tās novērst, izmantojot pastiprinātu robežu uzraudzību, un ātri veikt informācijas apmaiņu ar ieinteresētajām ES dalībvalstīm un panākt atpakaļuzņemšanas nolīguma pilnīgu īstenošanu. Šajā saistībā būs svarīgi Turcijā izveidot sadarbības koordinatoru tīklu, kas būs līdzīgs tīklam, kuru paredzēts izveidot Lībijā. Turklāt ļoti svarīgi ir tas, lai ES arī turpmāk palīdzētu Turcijai attīstīt robežu, vīzu, migrācijas un patvēruma pārvaldības sistēmas atbilstoši ES standartiem, kas Turcijai ir jāņem vērā, jo tā ir ES kandidātvalsts.

1.5. Papildus darbībām tranzīta valstīs vairāk uzmanības būs jāpievērš izcelsmes valstīm Austrumāfrikā un Rietumāfrikā, veidojot politisko dialogu un pastiprinot sadarbību. Būtiska pozitīva loma var būt īpašiem dialogiem migrācijas jomā, demaršiem un pastiprinātiem pasākumiem valsts un reģionālā līmenī, iesaistot attiecīgos ES īpašos pārstāvjus. Turklāt sadarbība arī turpmāk palīdzēs uzlabot sociāli ekonomisko vidi un ar to saistītās nodarbinātības iespējas tiem iedzīvotājiem, kuri pretējā gadījumā varētu kļūt par nelikumīgiem migrantiem. Paredzams, ka atbalsts labākai migrācijas pārvaldībai valsts un reģionālā līmenī varētu palīdzēt efektīvāk apkarot cilvēku tirdzniecību, kā arī palīdzēt saukt pie atbildības personas, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, un palīdzēt upuriem. ES mērķim vajadzētu būt visu migrantu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanai partnervalstīs un reģionos, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām grupām un patvēruma meklētāju un bēgļu īpašajām tiesībām, izmantojot pieejamos instrumentus un līdzekļus, tostarp īpašos cilvēktiesību instrumentus. ES būtu jācenšas novērst un risināt ieilgušas bēgļu situācijas un uzlabot bēgļu aizsardzību un drošību bēgļu nometnēs (piemēram, izmantojot ES Stabilitātes instrumentu). Šajā saistībā būtu jāatbalsta arī inovatīvas programmas.

- Reģionālās pieejas

1.6. Informatīvās un izpratnes veicināšanas kampaņas būtu jāizstrādā galvenokārt plašāku ES pasākumu migrācijas jomā ietvaros, lai sniegtu skaidru informāciju un veicinātu izpratni par nopietnajiem riskiem un briesmām, ar ko saskaras migranti, kuri mēģina nelikumīgi nokļūt ES, tostarp par apdraudējumu, ko rada nelikumīga jūras šķērsošana un personas, kuras nodarbojas ar cilvēku kontrabandu un tirdzniecību.

Pamatojoties uz iepriekšējām ES un dalībvalstu iniciatīvām, būtu jāmeklē inovatīvas pieejas, lai informācija sasniegtu pēc iespējas vairāk migrantu izcelsmes valstīs, kā arī tranzīta valstīs, īpašu uzmanību pievēršot Āfrikas valstīm un attiecīgajām Tuvo Austrumu un Āzijas valstīm.

Šajās kampaņās būtu arī jāsniedz informācija par likumīgiem migrācijas veidiem. Informācijas izplatīšanai kampaņās būtu jāiesaista arī diasporas tīkli, un tās galvenokārt būtu jāveido sadarbībā ar trešo valstu valsts iestādēm, starptautiskām organizācijām un NVO.

Līdztekus citām šādas informācijas izplatīšanas metodēm šajā saistībā ir jāizmanto ES imigrācijas portāla potenciāls.

1.7. „Seahorse” Vidusjūras tīkls, kurā ietilpst ES Vidusjūras reģiona dalībvalstis un Ziemeļāfrikas valstis, tiks izveidots līdz 2015. gadam, izmantojot atklāta konkursa procedūru 2014. gadā. Šajā tīklā dalībvalstis varēs tieši apmainīties ar faktisku informāciju par incidentiem un savstarpējām patruļām gandrīz reāllaikā, izmantojot satelītsakarus. Būtu jāpastiprina pašreizējie centieni, lai pārliecinātu visas pārējās attiecīgās Ziemeļāfrikas valstis (proti, Tunisiju, Alžīriju un Ēģipti) piedalīties šajā tīklā[6].

1.8. Būtu jāapspriež izbraukšanas valstu iespējama iesaiste jūras uzraudzības operācijās saskaņā ar Frontex un EUROSUR tiesisko regulējumu. Papildus šai darbībai būtu jāveido dialogi un jāsniedz palīdzība, lai veicinātu un uzlabotu trešo valstu spējas veikt šādas darbības: 1) apkarot cilvēku kontrabandas tīklus izcelsmes vietās un tādējādi novērst kontrabandistu radītu apdraudējumu imigrantiem; 2) uzlabot šo valstu sauszemes robežu un piekrastes kontroli; 3) izveidot mehānismus, kas ļautu nelikumīgiem migrantiem droši atgriezties tuvākajā un drošākajā izbraukšanas vietā.

Kad vien ir iespējams un atbilstīgi[7], būtu jāizmanto dažu dalībvalstu pieredze, kas gūta, kopīgi patrulējot trešo valstu teritoriālajos ūdeņos. Turklāt pilnvaru ietvaros Frontex būs svarīga loma, palīdzot īstenot minētās darbības, jo īpaši spēju veidošanas jomā. Šajā saistībā būtu jāizmanto arī citi spēju veidošanas instrumenti, ko ES izmanto Ziemeļāfrikas reģionā.

1.9. Ņemot vērā Ziemeļāfrikas piekrastes valstu pašreizējo spēju un vajadzību novērtējumu, būtu jāizvērtē iespēja palīdzēt minētajām valstīm uzlabot spējas meklēšanas un glābšanas jomā.

1.10. Būtu jāuzlabo stratēģisku un taktisku datu apmaiņa starp ES dalībvalstīm un Āfrikas valstīm. Šajā saistībā kā piemēru var minēt Āfrikas Frontex izlūkošanas kopienas tīkla darbības rezultātus. Periodiski būtu jāizstrādā kopēji riska analīzes ziņojumi.

1.11. Būtu jāveido politiskais dialogs un diplomātiskās iniciatīvas, tostarp kopīgi demarši[8], saskaņoti izmantojot visas iniciatīvas un līdzekļus, kas ir pieejami ES un dalībvalstu līmenī, lai uzlabotu ES spēju sekmīgi īstenot mērķus, kas noteikti vispārējā pieejā migrācijai un mobilitātei, tostarp sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un šo nolīgumu pilnīgu īstenošanu, starptautiskās aizsardzības sistēmu uzlabošanu un cīņu pret cilvēku kontrabandu un noziedzīgajiem tīkliem. Šīs iniciatīvas būtu jāierosina galvenajām tranzīta un nelikumīgas migrācijas izcelsmes valstīm Āfrikā un Āzijā. Šajā saistībā ir jāizvērtē sadarbības iespējas šajā jomā, izmantojot plašāku uz stimulu balstītu pieeju[9]. Līdztekus šiem rezultātiem būtu attiecīgi jāpastiprina Frontex koordinētas darbības, lai veicinātu atgriešanās procesu.

Turklāt šajā saistībā pasākumi būtu jāveido sadarbībā ar attiecīgajām trešām valstīm, lai varētu efektīvāk identificēt personas, kas atgriežas, un tām atkārtoti izsniegt dokumentus. Lai to panāktu, vairāk uzmanības būtu jāpievērš galvenajām nelikumīgas migrācijas izcelsmes valstīm. Šajā saistībā varētu līdzēt ES laissez passer (standarta ceļošanas dokumenta izraidīšanas nolūkā) plašāka pieņemamība.

1.12. Būtu jāparedz īpašas un visaptverošas debates par migrāciju (cita starpā par brīvprātīgu atgriešanos, atpakaļuzņemšanu, reintegrāciju, uzņemšanu, starptautisko aizsardzību, cīņu pret kontrabandu un noziedzīgiem tīkliem, spēju veidošanu, migrantu cilvēktiesību ievērošanu, kā arī par nelikumīgas migrācijas pamatcēloņiem) saistībā ar ES un Āfrikas augstākā līmeņa vadītāju sanāksmi, kas notiks 2014. gada aprīlī, un ceturto Eiropas un Āfrikas ministru konferenci par migrāciju un attīstību, kas notiks 2014. gada otrajā pusgadā (Rabātas process).

Jaunajās Euromed migrācijas un Euromed policijas programmās, kuras ir paredzēts sākt 2014. gadā, būtu atbilstoši jāņem vērā novērtējums, lai tās būtu efektīvāka platforma dialogam un sadarbībai. Turklāt būtu jāpastiprina divpusēji un attiecīgi reģionālie dialogi ar Subsahāras Āfrikas valstīm. Šajā saistībā partnervalstis būtu jāmudina pieņemt un īstenot integrētas robežu pārvaldības valsts pasākumus pret kontrabandistiem, vajadzības gadījumā izmantojot arī dalībvalstu ekspertu palīdzību un ņemot vērā UNODC izstrādāto labāko praksi.

1.13. Būtu jāizveido speciāla programma, izmantojot esošās ES iniciatīvas šajā jomā, piemēram, ES finansētu WAPIS programmu (Rietumāfrikas policijas informācijas sistēma, ko ieviesa Interpols), lai atbalstītu policijas un AFRIPOL sadarbību un lai palīdzētu saskaņot valstu policijas informācijas un izmeklēšanas darbības Āfrikā, cita starpā cilvēku tirdzniecības un kontrabandas apkarošanas jomā. Šajā jomā ļoti svarīgs varētu būt Interpola, UNODC un citu attiecīgo organizāciju atbalsts. Šāda programma nodrošinātu sinerģiju ar Āfrikas Savienības Robežu programmu.

1.14. Nepieciešams nodrošināt nelikumīgo migrantu ātru un efektīvu atgriešanu humānā un cieņpilnā veidā pilnīgi saskaņā ar ES Pamattiesību hartu, attiecīgo ES acquis un starptautiskiem standartiem cilvēktiesību jomā, pēc iespējas veicinot brīvprātīgu atgriešanos. Atsevišķos gadījumos un kā papildu instrumentam vajadzētu būt pieejamai lielākai finansiālai un tehniskai palīdzībai, lai veicinātu personu, kas atgriežas, sociālo un ekonomisko reintegrāciju un lai nodrošinātu efektīvu sistēmu attiecībā uz nebrīvprātīgu atgriešanos sadarbībā ar valsts iestādēm. Sniedzot finanšu un tehnisko palīdzību, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai netiktu izveidotas paralēlas struktūras tām, kas jau darbojas attiecīgajās trešās valstīs, un lai neradītu migrāciju veicinošus faktorus. Pēc iespējas kā prioritāte būtu jānosaka atgriešanās izcelsmes valstī, nevis tranzīta valstī.

1.15. Tiks uzlabota sadarbība / informācijas apmaiņa un sinerģija starp dalībvalstīm sadarbībā ar ES tieslietu un iekšlietu aģentūrām, citām ieinteresētajām personām (IOM, NVO) attiecībā uz atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās programmu saturu, tostarp reintegrācijas pasākumiem un iniciatīvām, ko veic dalībvalstis attiecībā uz izcelsmes vai tranzīta valstīm, lai nodrošinātu nelikumīgu migrantu ilgtspējīgu atgriešanos. No 2014. gada šī sadarbība tiks veidota EMT kontekstā.

2. Reģionālās aizsardzības programmas, pārvietošana un pastiprināti likumīgi veidi ieceļošanai Eiropā

2.1. Lai uzlabotu bēgļu situāciju vietējā līmenī, nepieciešams ieviest un pastiprināt reģionālās aizsardzības programmas. Pašreizējās reģionālās aizsardzības programmas, piemēram, Ziemeļāfrikas valstīs (Lībijā, Tunisijā un Ēģiptē) un Āfrikas raga valstīs (Kenijā, Džibutijā), būtu jāpastiprina un jāpaplašina, lai iekļautu citas svarīgas valstis, jo īpaši Sāhelas reģiona valstis. Turklāt ES pašlaik gatavo jaunu reģionālās attīstības un aizsardzības programmu bēgļiem Libānā, Jordānijā un Irākā kā ilgtermiņa risinājumu Sīrijas krīzei.

Lai jaunās reģionālās aizsardzības programmas darbotos sekmīgi, tām būs nepieciešama ilgāka termiņa iesaiste un finansējums gan ES, gan valstu līmenī. Finansējumam tikai daļēji varētu izmantot esošos Patvēruma un migrācijas fonda resursus un finanšu instrumentus. Papildus nepieciešams izmantot citus finansējuma avotus, kurus dara pieejamus ES attīstības palīdzības ietvaros un dalībvalstis. Turklāt reģionālo aizsardzības programmu/reģionālo attīstības un aizsardzības programmu īstenošana būtu jāpapildina ar spēcīgu politisko dialogu un centieniem sadarbībā ar trešo valstu iestādēm rast risinājumu bēgļu aizsardzības un ieilgušu bēgļu situāciju jomā, tostarp reģionālā līmenī.

Reģionālās aizsardzības programmās būtu jāsaskaņo reģionālie un valstu īpašie elementi, un ES dalībvalstīm, ES delegācijām būtu jāsniedz būtisks ieguldījums plānošanas un īstenošanas jomā. UNHCR sadarbībā ar citām starptautiskajām organizācijām būs galvenais partneris šajā jomā, un vajadzības gadījumā minēto programmu īstenošanā būtu jāiesaistās NVO. Vajadzības gadījumā tiks veicināta sadarbība starp EASO un attiecīgajām valstīm, jo īpaši mācību un spēju veidošanas jomā.

Sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām (piemēram, IOM) un NVO būtu jāīsteno paralēlas iniciatīvas, lai veicinātu atbalstītu brīvprātīgu atgriešanos un Ziemeļāfrikas valstīs grūtā stāvoklī nonākušu migrantu reintegrāciju viņu izcelsmes valstī un lai uzlabotu valstu spēju nodrošināt labāku atgriešanās un reintegrācijas pārvaldību[10].

2.2. Dalībvalstis tiek mudinātas pastiprināt savas pašreizējās saistības pārvietošanas jomā kā ilgtermiņa risinājumu, lai palīdzētu novērst un risināt ieilgušas bēgļu situācijas. 2012. gadā divpadsmit dalībvalstis[11] pārvietošanas uz Savienību ietvaros uzņēma 4930 personas. Dalībvalstīm, kas jau nodrošina migrantu pārvietošanu, būtu jāizvērtē iespēja palielināt kvotas, un pārējām dalībvalstīm arī būtu jāpiedalās migrantu pārvietošanā, lai palielinātu ES ieguldījumu pārvietošanas jomā pasaulē. Šajā saistībā tiek mudināts stratēģiski izmantot pārvietošanu, īstenojot Savienības pārvietošanas programmu, un šim mērķim tiks piešķirts ES finansējums no Patvēruma un migrācijas fonda.

2.3. Komisija ir gatava sadarbībā ar UNHCR organizēt konferenci par visneaizsargātāko Sīrijas bēgļu pārvietošanu. Paredzēts, ka konference varētu notikt 2014. gada pirmajā pusgadā un tā veicinātu ES dalībvalstu un citu pasaules valstu iesaisti migrantu pārvietošanas jomā.

2.4. Komisija izpētīs citas iespējas, kā garantēt aizsargātu ieceļošanu ES, ņemot vērā turpmākās prioritātes iekšlietu jomā pēc Stokholmas programmas termiņa beigām. Tās jo īpaši varētu būt šādas: a) sagatavot pamatnostādnes par vienotu pieeju humānu apsvērumu dēļ izsniegtu atļauju/vīzu jomā; b) veikt priekšizpēti par iespēju kopīgi izskatīt aizsardzības pieteikumus ārpus Eiropas Savienības, neskarot esošās tiesības piekļūt patvēruma procedūrām ES. Minēto uzdevumu izpildē būtu jāiesaista EASO, FRA un Frontex un vajadzības gadījumā UNHCR, ILO vai IOM.

2.5. ES un dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāizpēta iespējas radīt veidus, kā migranti varētu likumīgi ieceļot Eiropā. Tas arī palīdzēs cīnīties pret ļaunprātīgu izmantošanu un nelikumīgu migrāciju. Piemēram, īstenojot direktīvu par sezonas darbu, tiks precizēti uzņemšanas un droša juridiskā statusa piešķiršanas noteikumi, lai aizsargātu sezonas strādniekus no izmantošanas un lai ieviestu pirmo ES shēmu cirkulārās migrācijas jomā, kas noteiktos apstākļos paredz migrantiem iespēju turpmākajos gados atgriezties. Direktīvai par studentiem, pētniekiem un citām grupām, par kuru pašlaik notiek sarunas, arī var būt būtiska nozīme, paredzot skaidrus noteikumus par migrantu uzņemšanu un statusu.

 3. Cīņa pret cilvēku tirdzniecību, kontrabandu un organizēto noziedzību[12] Darbības

3.1. Eiropolam būtu jāpastiprina pašreizējās darbības un jākoordinē attiecīgo ES aģentūru darbība cilvēku kontrabandas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā[13]. Tostarp varētu izveidot grupu saskaņā ar pašreizējās analīzes darba datnes par smago organizēto noziedzību (AWF SOC) administratīvo sistēmu un tiesisko regulējumu, un jo īpaši Eiropola koordinācijas punktu, kas risina kontrabandas jautājumus.

3.2. Lēmums par diviem EMPACT operatīvās rīcības plāniem nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības, tostarp cilvēku kontrabandas, jomā politiskā cikla kontekstā, iesaistot dalībvalstis un ES aģentūras, tiks pieņemts 2013. gada decembrī, un tie tiks īstenoti no 2014. gada janvāra.

3.3. Būtu jāizstrādā visaptverošs ES plāns, aptverot visas ieinteresētās personas migrantu kontrabandas apkarošanas jomā, kurā ir ņemts vērā cilvēktiesību aspekts saskaņā ar ES Pamattiesību hartu. Stratēģijā paredzēts uzlabot praktisko sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un ar ES aģentūrām un uzlabot ārējo sadarbību ar trešām valstīm un attiecīgajām reģionālajām un starptautiskajām organizācijām (piemēram, UNODC)[14]. Šajā saistībā būtiska nozīme būs sadarbības koordinatoriem imigrācijas jomā izcelsmes un tranzīta valstīs.

Šajā saistībā ES un valstu līmenī būtu jāizstrādā pamatnostādnes par dažādiem cilvēku kontrabandas apkarošanas aspektiem, ņemot vērā ANO darbība šajā jomā.

Saistībā ar COSI efektīvāk būtu jāizmanto esošie operatīvās sadarbības līdzekļi starp dalībvalstīm un trešām valstīm, piemēram, sadarbības koordinatori un kopīgas operācijas[15].

3.5. Attiecīgo dalībvalstu atbildīgās iestādes tiek mudinātas sistemātiski darīt pieejamu Eiropolam būtisku informāciju, tostarp personas datus, nolūkā atbalstīt cīņu pret migrācijas veicinātājiem. Frontex un Eiropolam nekavējoties būtu jānoslēdz darbības nolīgums, kas ļautu veikt personas datu apmaiņu nolūkā atbalstīt cīņu pret pārrobežu noziedzīgām darbībām[16].

3.6. Eiropola aģentūru koordinācijas ietvaros EASO būtu jāīsteno izmēģinājuma projekts ar kādu dalībvalsti, lai uzzinātu vairāk par cilvēku kontrabandas un tirdzniecības maršrutiem.

3.7. ES būtu jāsniedz politisks atbalsts, lai organizētu reģionālu konferenci saistībā ar Āfrikas un ES kopējo stratēģiju par cilvēku tirdzniecību un kontrabandu 2014. gadā.

3.8. Komisija veiks novērtējumu un, iespējams, izdarīs grozījumus ES acquis par neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās veicināšanu, lai saskaņotu efektīvus kontrabandas apkarošanas pasākumus un nepieciešamību nepieļaut kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu. Būtu jāatgādina starptautiskās saistības glābt migrantus, kam jūrā draud briesmas[17].

4.         Pastiprināta robežu uzraudzība, kas palīdzētu uzlabot jūras situācijas attēlu un aizsargāt un glābt migrantu dzīvības Vidusjūrā

Darbības

4.1. Frontex sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstīm uzlaboja spējas kontrolēt Vidusjūras jūras robežas, kas ir Eiropas Savienības ārējās robežas. Piemēram, sākot ar novembri, Frontex pastiprināja kopīgo operāciju „Hermes”, pienācīgi ņemot vērā iespējamās izmaiņas migrācijas plūsmās atkarībā no sezonas. Tas tika panākts, piešķirot papildu finansējumu saistībā ar Lampedūzas operāciju (papildu EUR 7,9 miljoni Frontex 2013. gada budžetam).

Tāpēc mērķis ir izmantot visaptverošu un saskaņotu pieeju Frontex vadītām robežu uzraudzības operācijām Vidusjūras reģionā (no Kipras līdz Spānijai), uzsvaru liekot uz galvenajiem migrācijas maršrutiem, un, sākot no 2014. gada pavasara, izmantojot daudzu ieinteresēto personu pieeju. Būtu sīkāk jāizvērtē Frontex operāciju pastiprināšana 2014. gadā, pamatojoties koncepciju, ko Frontex iesniedza darba grupai[18].

Valstu robežuzraudzības pasākumi būtu pilnīgi jāsaskaņo ar Frontex operācijām, un tiem kopā būtu jāveido Eiropas patruļu tīkls. Izmantojot EUROSUR tīklu, ar attiecīgās dalībvalsts koordinācijas centra starpniecību būtu jāveic informācijas apmaiņa par minētajiem pasākumiem — neatkarīgi no tā, kura iestāde tos īsteno.

Šajā saistībā varētu paātrināt dalībvalstu operācijas, sekojot Itālijas iniciatīvas „Mare Nostrum” piemēram. Šīm iniciatīvām vajadzētu būt papildinošām, un tās būtu jāsaskaņo ar Frontex operācijām[19].

Pastiprinot Frontex koordinētas robežu uzraudzības operācijas, izmantojot dalībvalstu gaisa un jūras spēku aktīvus, ja tas ir iespējams saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un izmantojot aktīvus, kas paredzēti tiesībaizsardzībai civilajā jomā, arī var uzlabot informētību par esošo situāciju un spēju laikus atklāt nelikumīgus migrantus jūrā, tādējādi efektīvāk novēršot to, ka cilvēki iet bojā. Tādēļ šāda pastiprināšana būtu jāveicina vispārējā Frontex un EUROSUR regulu tiesiskā regulējuma ietvaros, kas attiektos uz iesaistītajiem militārajiem aktīviem.

Kā norādīts 1.8. punktā, Frontex būtu jācenšas pēc iespējas iesaistīt trešās valstis Vidusjūras reģionā.

4.2. Eiropas Parlaments un Padome tiek aicināti paātrināt sarunas par priekšlikumu regulai, ar kuru paredz noteikumus ārējo jūras robežu uzraudzībai saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē Frontex, un kuras mērķis ir līdz gada beigām organizēt pirmo trialogu.

4.3. Būtu jāpastiprina EASO nozīme patvēruma meklētāju identificēšanā un pārbaudē jauktās migrācijas plūsmās, veidojot partnerību ar Frontex un pilnīgi saskaņā ar aģentūru attiecīgajām pilnvarām.

4.4. Eiropas Robežu uzraudzības sistēma (EUROSUR) darbojas kopš 2013. gada 2. decembra, un tiks stingri uzraudzīts, kā dalībvalstis un Frontex to ievieš un izmanto. Šajā saistībā galvenie elementi ir informācijas apmaiņa gandrīz reāllaikā, regulāra izlūkdatu apmaiņa un cieša sadarbība starp aģentūrām valsts un ES līmenī. Būtiska nozīme ir arī modernu uzraudzības tehnoloģiju izmantošanai, piemēram, no kuģu ziņošanas sistēmām iegūtu datu un satelītattēlu sasaistīšanai.

4.5. Uz šāda pamata 2014. gadā varētu izskatīt iespējas vēl vairāk uzlabot aģentūru sadarbību un informācijas apmaiņu EUROSUR ietvaros, lai uzlabotu valstu un Eiropas situācijas attēlus[20]. Saskaņā ar EUROSUR regulas prasībām tam vajadzētu ietvert arī palīdzību, ko sniedz dalībvalstu jūras spēku kuģi, kuri konkrētajā brīdī atrodas attiecīgajā reģionā[21]. Pašreizējie centieni būtu jāpastiprina, lai uzlabotu zināmo nelikumīgo migrantu izbraukšanas vietu uzraudzību visā Vidusjūras reģionā, tostarp darbību uzraudzību ostās un piekrastē, kas ir nelikumīgo imigrantu pulcēšanās vietas. EUROSUR ietvaros tiks veikta nelielo laivu atklāšana un izsekošana, izmantojot jaunās programmas „Copernicus” finansiālo atbalstu un testus, ko veic saskaņā ar pašreizējiem pētniecības projektiem 7. pamatprogrammas ietvaros, piemēram, „Perseus”, „Closeye”, „Lobos” un „Sagres”, un izmantojot Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra tehnisko atbalstu un padomus[22].

Šajā saistībā Vidusjūras reģiona situācijas attēls būtu jāuzlabo, efektīvāk izmantojot sadarbību starp aģentūrām. Saskaņā ar pakalpojumu līmeņa nolīgumu, kas noslēgts starp Frontex, Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA)[23] un ES Satelītcentru[24], reģionos, kur situācija ir īpaši sarežģīta, būtu jāģenerē vairāk datu par kuģu atrašanās vietu un Zemes novērošanas datu. Minētie dati un citi operācijām būtiski dati būtu jāpievieno dažādiem EUROSUR situācijas attēliem, tostarp attiecībā uz jūras spēku aktīviem. Attiecībā uz sadarbību starp aģentūrām (Frontex, Eiropolu, EMSA) ar izlūkdatiem pamatota informācija būtu jāizmanto par pamatu pastiprinātiem uzraudzības pasākumiem.

4.6. Valsts līmenī būtu jāpublicē aicinājums, vajadzības gadījumā sniedzot paziņojumu jūrniekiem, mudinot tirdzniecības kuģu kapteiņus un zvejniekus pildīt starptautiskos tiesību aktos (UNCLOS, SOLAS un SAR) noteiktos pienākumus palīdzēt briesmās nonākušām migrantu laivām un ziņot par tām attiecīgajām dalībvalstu iestādēm. Papildus ir jānodrošina publiska pārliecība, ka šiem cilvēkiem vienmēr ļaus ātri nokļūt krastā un ka personām, kas sniedz šādu palīdzību, nedraud negatīvas tiesiskās sekas, ar noteikumu, ka minētās personas rīkojas labticīgi. Šis aicinājums būtu politiski jāatbalsta Eiropas līmenī.

5.         Atbalsts un solidaritāte ar dalībvalstīm, kurās ir liels migrācijas spiediens[25]

Darbības

5.1. Komisija ir noteikusi finansējumu (tostarp ārkārtas finansējumu) līdz EUR 30 miljoniem attiecībā uz IT, tostarp attiecībā uz Frontex robežu uzraudzības operācijām. Citām dalībvalstīm ir noteikts atbalsts aptuveni EUR 20 miljonu apmērā, lai mazinātu pieaugošo spiedienu ES līmenī un lai veicinātu valstu spēju veidošanu. Izmantojot šo finansējumu, varēs uzņemt vairāk migrantu, apstrādāt migrantu pieteikumus, veikt pārbaudes un reģistrāciju, kā arī atbalstīt darbības robežu pārvaldības jomā. Vajadzības gadījumā papildus šim finansējumam būtu jānodrošina citas pamatdarbības, piemēram, EASO un Frontex atbalsts. Šajā jomā būtiska nozīme ir ārkārtas situāciju plānošanai un krīžu pārvaldībai (saskaņā ar 5.3. punktu).

Valstis, kuras īpaši ietekmē migrantu un patvēruma meklētāju pieplūdums, vajadzības gadījumā var arī lūgt atbalstu, izmantojot Eiropas civilās aizsardzības mehānismu (EUCPM)[26].

5.2. Izmantojot turpmākā Patvēruma un migrācijas fonda finansiālos stimulus, dalībvalstīm būtu brīvprātīgi jāapņemas ES iekšienē pārvietot starptautiskās aizsardzības saņēmējus. EASO būtu jāuzņemas koordinatora loma attiecībā uz pārvietošanu ES iekšienē, lai tā notiktu ātrāk un efektīvāk. Dalībvalstis, kurās ir neliels migrācijas spiediens, tiek īpaši mudinātas apliecināt solidaritāti šādā veidā. Būtiska loma šajā jomā var būt starptautiskajām organizācijām, piemēram, UNHCR un IOM.

5.3. ES līmenī būtu jāturpina un jāpaplašina pasākumi ārkārtas situāciju plānošanas un krīžu pārvaldības jomā, lai izveidotu stabilas patvēruma un migrācijas sistēmas dalībvalstīs. Šos pasākumus vajadzētu balstīt uz novērtējumu, kas veikts, ņemot vērā tendenču izvērtējuma rezultātus un citus ad hoc statistikas un analītiskos ziņojumus, ko sagatavojušas EASO, Frontex, FRA un citas organizācijas, piemēram, UNCHR, IOM un citi dalībnieki, un tie būtu jāsaskaņo arī ar EUCPM. Izstrādājot pasākumus attiecībā uz ārkārtas situācijām, Komisijai būtu jāpievieno novērtējuma ziņojums par situāciju izcelsmes valstī, pēc iespējas ietverot informāciju par drošību, robežu pārvaldību un migrācijas plūsmu[27].

Lai nodrošinātu efektīvu ārkārtas situāciju plānošanu, dalībvalstīm nekavējoties būtu jāsniedz dati EUROSTAT, EASO, Frontex un citiem attiecīgajiem dalībniekiem un būtu jābūt gatavām sniegt papildu informāciju, kas var būt vajadzīga šajā jomā.

5.4. EASO būtu jāizveido pirmais projekts par atbalstu patvēruma pieteikumu apstrādes jomā dalībvalstīs. Tas palīdzētu ātrāk un efektīvāk apstrādāt patvēruma pieteikumus, atvieglojot patvēruma sistēmu atbildīgajās dalībvalstīs, nepārvirzot atbildību par patvēruma pieteikumu pārbaudi un pilnīgi ievērojot valstī piemērojamo tiesisko regulējumu.

[1] Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcija par migrantu plūsmām Vidusjūrā, īpašu uzmanību pievēršot traģiskajiem notikumiem pie Lampedūzas krastiem (2013/2827(RSP)).

[2] Jo īpaši tās 2., 4., 18. un 19. pantu.

[3] Ja dokumentā ir minēta šādu organizāciju loma, tā neskar finanšu lēmumus, ko pieņem saistībā ar paziņojumā paredzēto darbību īstenošanu.

[4] Tiek apsvērta palīdzība Libānas iestādēm integrētas robežu pārvaldības jomā, lai stiprinātu valsts iestādes un uzlabotu sadarbību starp aģentūrām. Šajā saistībā ES arī vēlas veicināt uz tiesībām balstītu pieeju integrētai robežu pārvaldībai, aptverot cilvēku un preču likumīgu kustību, kā arī migrācijas plūsmu pārvaldību. Turklāt ES pašlaik apsver iespēju sniegt atbalstu Libānas bruņotajiem spēkiem.

[5] Komisija apsver finanšu lēmumu, lai saskaņā ar ENPI (Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu) īstenotu programmu EUR 10 miljonu apmērā, kuras galvenais mērķis ir uzlabot tiesisko un institucionālo sistēmu un to valsts iestāžu spējas, kas ir atbildīgas par migrācijas un patvēruma pārvaldību, saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un labākās prakses piemēriem, lai nodrošinātu, ka attieksmē pret migrantiem tiek pilnībā ievērotas cilvēktiesības un cilvēka cieņa un tiek ievēroti starptautiskie standarti, kas garantē starptautisko aizsardzību. Minētajā programmā īpašs uzsvars tiks likts uz migrantu dzīves apstākļu uzlabošanu aizturēšanas iestādēs. Šajā saistībā tiks pārskatītas administratīvās procedūras, uzlaboti migrantiem sniegtie pakalpojumi un atvieglota piekļuve nodarbinātībai.

[6] Arī pašreizējā krasta apsardzes sadarbība var palīdzēt veicināt dialogu starp ES un Ziemeļāfrikas valstīm.

[7] Visām darbībām šajā jomā jābūt saskaņā ar pamattiesībām, tostarp neizraidīšanas principu.

[8] Tā kā ir noteikts mērķis labāk saskaņot ārējās darbības ES un valstu līmenī, ES delegāciju vadītājiem grūtā stāvoklī nonākušu migrantu izcelsmes valstīs, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar ES dalībvalstu vēstniekiem, būtu jāsagatavo kopīgi demarši iesniegšanai atbildīgajām valsts iestādēm. Šie demarši būtu jāsagatavo sadarbībā ar EĀDD, Komisiju un attiecīgajām dalībvalstīm.

[9] Skatīt, piemēram, kā tiek īstenots ĀKK valstu atpakaļuzņemšanas pienākums saskaņā ar ES un ĀKK partnerības nolīgumu (Kotonū nolīgumu).

[10] Varētu apsvērt iespēju migrācijas maršrutos Vidusjūras centrālajā un austrumu daļā izveidot tādus migrācijas resursu un reaģēšanas centrus, kādus IOM ir izveidojusi daudzās valstīs, caur kurām ved migrācijas maršruti.

[11] Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Īrija, Spānija, Francija, Lietuva, Nīderlande, Portugāle, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste (avots: EUROSTAT).

[12] Cilvēku kontrabanda (piemēram, neatļautas ieceļošanas, tranzīta vai uzturēšanās veicināšana) un cilvēku tirdzniecība ir savstarpēji saistītas, tomēr tās nedrīkst jaukt. Proti, cilvēku tirdzniecība ietver tās definīcijā minēto līdzekļu („izmantojot draudus vai spēku, vai citā veidā piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē citu personu”) pielietošanu personas ekspluatācijas nolūkā, un cilvēku tirdzniecība var nebūt saistīta ar robežu šķērsošanu vai fizisku pārvietošanos, kā tas ir kontrabandas gadījumā.

[13] Eiropola pilnvaras šajā jomā ir pastiprinātas saskaņā ar pašlaik notiekošo Eiropola regulas pārskatīšanu.

[14] Šajā saistībā iegūto informāciju varētu izmantot arī tam, lai labāk atklātu un novērstu to, ka ārvalstu kaujinieki migrē, lai iesaistītos džihāda kustībā ārvalstīs (jo īpaši Sīrijā) vai lai atgrieztos.

[15] Vajadzības gadījumā šīs darbības varētu būt nepieciešams saskaņot ar pašreiz notiekošo apsvēršanu par konkrētu elementu īstenošanu attiecībā uz paziņojumu par Eiropas jūrniecības drošības stratēģiju līdz 2014. gada sākumam.

[16] Ja tas ir atļauts saskaņā ar EUROSUR regulu, Eiropolam būtu jādara EUROSUR pieejami dati, kas nav personas dati.

[17] Šajā saistībā jau sākotnēji jāprecizē, ka kuģu kapteiņiem ir jāpilda Glābšanas koordinācijas centru rīkojumi saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem.

[18] Uzņēmējas dalībvalstis tiek aicinātas īstenot atbilstošus pasākumus, lai kopīgo operāciju laikā pēc iespējas atbrīvotu iesaistītās dalībvalstis no PVN maksāšanas.

[19] Operācijas, uz kurām neattiecas regula par Frontex, arī ir jāīsteno pilnīgi saskaņā ar Pamattiesību hartu, jo īpaši saskaņā ar neizraidīšanas principu.

[20] Papildus šiem centieniem var turpināt pašreizējās darbības saistībā ar vienotas informācijas apmaiņas vides izveidi ES jūrlietu jomā. Vienotā informācijas apmaiņas vide (CISE), kas pašlaik tiek veidota, sadarbojoties Eiropas Komisijai un ES/EEZ dalībvalstīm, ir paredzēta arī kā EUROSUR trešais posms (COM (2008) 68).

[21] Saskaņā ar EUROSUR regulu EUROSUR valsts situācijas attēlā ir jāiekļauj informācija par militāro aktīvu pozīciju, statusu un veidu, kas palīdz tiesību aizsardzības uzdevumā. Piekļuve minētajai informācijai var būt ierobežota, pamatojoties uz vajadzību pēc informācijas.

[22] Ilgtermiņā satelītnavigācijas sistēma („Galileo”) un darbības uzlabošanas sistēma (EGNOS — Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests) arī varētu līdzēt uzlabot situācijas attēlu Vidusjūras reģionā.

[23] Parakstīts 2013. gada aprīlī.

[24] Paredzēts parakstīt 2014. gada sākumā.

[25] Daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam dalībvalstu valsts programmās, kas drīz būs jāsagatavo un jāiesniedz, būtu arī skaidri jāatspoguļo šādas prioritātes, lai varētu izmantot nepieciešamo finansējumu, tiklīdz darbojas attiecīgie finansēšanas mehānismi.

[26] Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta Ārkārtas reaģēšanas koordinācijas centrs (ERCC) veicina brīvprātīgu materiālu ieguldījumu vai ekspertu profesionālas konsultācijas no 32 mehānisma dalībvalstīm, tostarp ES dalībvalstīm. Tā kā ES civilās aizsardzības mehānisms ir brīvprātīgs, tas uzlūkojams vienīgi kā īstermiņa starpposma risinājums.

[27] Apsveramie mehānismi varētu būt IOM Migrācijas krīzes darbības sistēma (MCOF) un darba grupa migrācijas jomā saistībā ar Austrumāfrikas migrācijas maršrutu un Ziemeļāfriku.