This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52011DC0571
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS Roadmap to a Resource Efficient Europe
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā
/* COM/2011/0571 galīgā redakcija */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā /* COM/2011/0571 galīgā redakcija */
SATURA RĀDĪTĀJS 1........... Eiropas problēmas un iespējas........................................................................................ 2 2........... Virzība uz efektīvu resursu
izmantošanu Eiropā................................................................ 3 3........... Ekonomikas pārveide..................................................................................................... 4 3.1........ Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana........................................................................................ 5 3.2........ Atkritumu padarīšana par resursiem................................................................................. 7 3.3........ Atbalsts izpētei un inovācijai............................................................................................ 9 3.4........ Videi kaitīgas subsīdijas un īsto
cenu nodrošināšana....................................................... 10 4........... Dabas kapitāls un ekosistēmu devums........................................................................... 12 4.1........ Ekosistēmu pakalpojumi............................................................................................... 12 4.2........ Bioloģiskā daudzveidība................................................................................................ 12 4.3........ Minerāli un metāli.......................................................................................................... 13 4.4........ Ūdens.......................................................................................................................... 13 4.5........ Gaiss............................................................................................................................ 15 4.6........ Zeme un augsne............................................................................................................ 15 4.7........ Jūras resursi.................................................................................................................. 17 5........... Galvenās nozares.......................................................................................................... 18 5.1........ Pārtikas jautājuma risināšana......................................................................................... 18 5.2........ Ēku uzlabošana............................................................................................................. 19 5.3........ Efektīvas mobilitātes nodrošināšana............................................................................... 20 6........... Vadīšana un uzraudzība................................................................................................. 20 6.1........ Jaunas iespējas darboties, lai
panāktu resursu efektivitāti................................................ 20 6.2........ Resursu efektivitātes atbalstīšana
starptautiskā līmenī...................................................... 23 6.3........ ES vides pasākumu ieguvumu
uzlabošana...................................................................... 24 7........... Secinājums................................................................................................................... 24 Pielikums: Efektīva resursu izmantošana —
savstarpējā saikne starp nozarēm un resursiem un ES politiskajām iniciatīvām.................................................................................................................................................. 25
1.
Eiropas problēmas un iespējas
Vairākus desmitus
gadu Eiropa ir baudījusi turības un labklājības pieaugumu, kam pamatā bija
intensīva resursu izmantošana. Taču pašlaik tā
saskaras ar divkāršu izaicinājumu veicināt izaugsmi, kas nepieciešama darbvietu
radīšanai un labklājības sniegšanai saviem pilsoņiem, un nodrošināt šīs
izaugsmes kvalitāti, lai ievirzītu to ilgtspējīgai nākotnei. Lai pieveiktu šos izaicinājumus un pārveidotu tos
par izdevībām, mūsu ekonomika prasa pamatīgas pārmaiņas vienas paaudzes
laikā — gan enerģijas jomā, industrijā, lauksaimniecībā, zivsaimniecības
un transporta sistēmā, gan arī ražotāju un patērētāju attieksmē. Šo pārmaiņu sagatavošana laikus, kā arī paredzamā
un kontrolējamā veidā, ļaus mums arī turpmāk palielināt turību un labklājību,
vienlaikus samazinot resursu patēriņa līmeni un ietekmi. Fosilā kurināmā
patēriņš 20. gadsimta gaitā palielinājies 12 reižu, bet materiālo
resursu ieguve pieaugusi 34 reizes. Pašlaik
ES mēs izmantojam 16 tonnu materiālo resursu vienam cilvēkam gadā, no tiem 6
tonnas tiek izmestas atkritumos, no kurām puse nonāk izgāztuvē. Taču tendences rāda, ka bagātīgu un lētu resursu
laikmets ir pagājis. Uzņēmējdarbība saskaras
ar augošām galveno izejvielu un minerālu cenām, to trūkums un cenu
nestabilitāte graujoši ietekmē ekonomiku. Minerālu, metālu un enerģijas avoti,
kā arī zivju, kokmateriālu, ūdens krājumi, auglīga augsne, tīrs gaiss, biomasa,
bioloģiskā daudzveidība — viss ir pārmērīgi noslogots, tāpat kā klimata
sistēmas stabilitāte. Lai gan pieprasījums pēc
pārtikas, dzīvnieku barības un šķiedras līdz 2050. gadam var palielināties
par 70 %, 60 % no pasaules lielākajām ekosistēmām, kas palīdz saražot
šos resursus, jau ir sagrautas vai tiek izmantotas tādā veidā, kas laupa tām
ilgtspēju. Ja mēs turpināsim izmantot resursus
tāpat kā līdz šim, 2050. gadā mums, lai sevi uzturētu, kopumā būs
vajadzīgs vairāk nekā divu planētu ekvivalents, un daudzu iedzīvotāju cerības
uz labāku dzīves kvalitāti paliks nepiepildītas. Mūsu ekonomikas sistēma
joprojām veicina resursu neefektīvu izmantošanu, jo par dažiem no tiem tiek
prasīta pārāk zema cena. Pasaules Uzņēmēju
padome par noturīgu attīstību lēš, ka līdz 2050. gadam mums vajadzēs 4
līdz 10 reizes palielināt resursu izmantošanas efektivitāti, un ievērojamas
pārmaiņas vajadzīgas jau līdz 2020. gadam. Lai
gan dažu dinamisku uzņēmējdarbības veidu pārstāvji jau ir novērtējuši
produktīvākas resursu izmantošanas izdevīgumu, daudzi uzņēmumi un patērētāji
vēl nav izpratuši viņiem veicamo pārmaiņu vērienu un steidzamību. Efektīvas resursu izmantošanas veicināšana lielā
mērā nosaka uzņēmējdarbības veiksmi, un tai būtu jāpalīdz uzlabot konkurētspēju
un rentabilitāti. Tāpēc tā ir būtiska ES darba kārtības sastāvdaļa pasaules
līmeņa konkurētspējas sekmēšanai. Tas palīdz arī nodrošināt ilgtspējīgu
ekonomiskās krīzes pārvarēšanu un var sekmēt darbvietu izveidi. Pārveidei vajadzīga
politiska sistēma, kas izveido tādu darbības vidi, kur inovācijas un resursu
efektivitāte tiek atlīdzinātas, radot ekonomiskas iespējas un lielāku piegāžu
drošību ar labāku pārstrādi, labāku produktu izstrādi, ilgtspējīgu vides
resursu pārvaldību, materiālu aizstāšanu un resursu taupīšanu. Izaugsmes atsaistīšanai no resursu izmantošanas un
šo jauno izaugsmes avotu potenciāla atbrīvošanai nepieciešama koherence un
integrēšanās tādās politikās, kas veido mūsu ekonomiku un dzīvesstilu. Cīņa pret klimata pārmaiņām ir pirmā joma, kas jau
rīkojas šajā virzienā, cenšoties atsaistīt izaugsmi no oglekļa izmantošanas. Stratēģija "Eiropa 2020" un tās
pamatiniciatīva par "resursu ziņā efektīvu Eiropu"[1] nosaka ES nostāšanos uz šīs
pārveides ceļa. Iniciatīva aicina izveidot
ceļvedi "vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu un to sasniegšanai
nepieciešamo līdzekļu definēšanai". Šis
ceļvedis pamatojas uz pamatiniciatīvā ietvertām citām iniciatīvām un papildina
tās, jo īpaši saistībā ar politikas devumu virzībā uz zema oglekļa satura
ekonomiku, un tajā ir ņemts vērā arī progress, kas sasniegts, īstenojot
2005. gada tematisko stratēģiju dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai[2] un ES stratēģiju ilgtspējīgai
attīstībai. Ceļvedis būtu jāaplūko arī
kontekstā ar pasaules mēroga centieniem īstenot pāreju uz zaļu ekonomiku[3]. Tas lielā mērā balstās uz
virkni avotu, kas minēti pievienotajā dienestu darba dokumentā, tostarp Eiropas
Vides aģentūras ziņojums par Eiropas vides stāvokli un perspektīvām.
2.
Virzība uz efektīvu resursu izmantošanu Eiropā
Ceļveža izveide Nākotnes redzējums. Līdz
2050. gadam ES attīstība norisinās, rēķinoties ar ierobežotiem resursiem
un planētas iespējām, šādi veicinot pasaules ekonomikas pārveidi. Mūsu ekonomika ir konkurētspējīga un piedāvā augstu
dzīves līmeni ar daudz mazāku ietekmi uz vidi. Visi
resursi tiek ilgtspējīgi pārvaldīti, sākot ar izejvielām un beidzot ar
enerģiju, ūdeni, gaisu, zemi un augsni. Klimata
pārmaiņu pavērsiena punkti ir sasniegti, savukārt bioloģiskā daudzveidība un no
tās atkarīgais ekosistēmu devums, ir aizsargāti, novērtēti un būtiski atjaunoti. Resursu izmantošanas efektivitāte ir veids, kā
nākotnes redzējumu padarīt reālu. Tas ļauj
ekonomikai radīt vairāk ar mazāk līdzekļiem, sniedzot lielāku vērtību ar mazāku
ieguldījumu, ilgtspējīgi izmantojot resursus un samazinot to ietekmi uz vidi. Praksē tas nozīmē, ka visu vides vērtību krājumi,
ko ES izmanto vai kuri nodrošina tās kopējās vajadzības, ir drošībā un tiek
pārvaldīti iespējami ilgtspējīgiem līdzekļiem. Tas
prasīs arī, lai atliekvielu atkritumu daudzums būtu tuvu nullei un lai
ekosistēmas tiktu atjaunotas, kā arī lai vides radītais sistēmiskais risks
ekonomikai tiktu izprasts un lai iespēju robežās no tā izvairītos. Būs vajadzīgs jauns inovāciju vilnis. Ceļvedī izvirzīti
šā ceļa mērķi, kuros uzsvērts, kas mums jāpaveic, lai virzītos uz resursu
izmantošanas ziņā ilgtspējīgu un efektīvu izaugsmi. Ikvienā
sadaļā aprakstītas šā procesa uzsākšanai nepieciešamās īstermiņa darbības. Ceļvedis sniedz
satvaru, kas skaidro, kā politikas savstarpēji mijiedarbojas un papildina cita
citu, un kurā var saskaņoti izstrādāt un īstenot nākamās darbības. Galveno nozaru un resursu savstarpējā saikne un
tiem atbilstošās ES politikas iniciatīvas ir parādītas pielikuma tabulā. Pirms sīki izstrādātu priekšlikumu izvirzīšanas
tiks sagatavots visu nozīmīgo darbību ietekmes novērtējums[4]. Progress un tā novērtēšana Vajadzīgi uzticami un
viegli saprotami rādītāji orientācijai un progresa novērtēšanai resursu
efektivitātes uzlabošanā. Šajā ceļvedī
izvirzīta jauna pieeja efektīvas resursu izmantošanas jomā, uzsākot procesu,
kurā iesaistītas visas ieinteresētās puses un kurā tiks apspriesti rādītāji un
mērķi līdz 2013. gadam, kā arī notiks vienošanās par tiem. Detalizētāk šis process ir izklāstīts
6. nodaļā. Procesa uzsākšanai ir
definēti provizoriski divu līmeņu rādītāji[5]: (1)
provizorisks galvenais rādītājs —
"resursu produktivitāte" — šā ceļveža galvenā mērķa
izvērtēšanai, proti, ekonomiskā snieguma uzlabošanai, vienlaikus mazinot
saspringto situāciju attiecībā uz dabas resursiem; (2)
virkne papildu rādītāju attiecībā uz tādiem
galvenajiem dabas resursiem kā ūdens, zeme, izejvielas un ogleklis, rādītāji,
kas iecerēti, lai apzinātu šo resursu kopējo patēriņu ES. Šķēršļu
pārvarēšana ES un tās
dalībvalstīm būtu jācenšas novērst šķēršļus, kas kavē resursu efektīvu
izmantošanu, un tādējādi izveidot vajadzīgo stimulu kopumu ražošanas un
patēriņa risinājumiem. Tādēļ ir vajadzīgs: –
pievērsties tirgiem un cenām, nodokļiem un
subsīdijām, kuri neatspoguļo reālā resursu izmantojuma izmaksas un neļauj
ekonomikai nonākt uz ilgtspējīga ceļa; –
sekmēt tādu inovatīvu domāšanu uzņēmējdarbībā, finanšu
un politikas jomā, kam piemistu lielāks ilgtermiņa potenciāls, kurš virzītu uz
jaunu ilgtspējīgu praksi un stimulētu sasniegumus inovācijā, attīstītu
progresīvu domāšanu un izmaksu efektīvu regulējumu; –
veikt pētījumus, lai aizpildītu robus mūsu zināšanās
un prasmēs un sniegtu patiesu informāciju un vajadzīgo apmācību; –
nodarboties ar starptautiskas konkurētspējas
jautājumiem un mēģināt panākt savstarpēju sapratni ar starptautiskajiem
partneriem attīstībai līdzīgā virzienā.
3.
Ekonomikas pārveide
Ekonomikas pārveide par resursu ziņā efektīvu
darbību palielinās konkurētspēju, dos jaunus izaugsmes avotus un darbvietas,
samazinot izmaksas uz uzlabotas efektivitātes, inovāciju ieviešanas un labākas
resursu pārvaldības rēķina visā to aprites ciklā. Tam vajadzīga tāda politika,
kas izprot ekonomikas, labklājības un dabas kapitāla savstarpējo saistību un
cenšas novērst šķēršļus, kuri kavē resursu izmantošanas efektivitātes
uzlabošanu, un kas vienlaikus ļautu uzņēmumiem darboties uz taisnīgiem,
elastīgiem, paredzamiem un saskanīgiem pamatiem. Avots: Eiropas Vides
aģentūra
3.1.
Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana
3.1.1. Produktu uzlabošana un patēriņa
ieradumu maiņa Privāto un
publisko pircēju patēriņa ieradumu maiņa palīdzēs panākt resursu efektivitāti
un bieži vien var arī veidot tiešo neto izmaksu ietaupījumus. Tas savukārt var palīdzēt stimulēt pieprasījumu pēc
resursu izmantošanas ziņā efektīvākiem pakalpojumiem un produktiem. Lai palīdzētu ievirzīt patēriņa lēmumus, vajadzīga
precīza informācija, kuras pamatā ir resursu izmantošanas ietekme visa aprites
cikla laikā un izmaksas. Patērētāji var
ietaupīt izmaksas, paši novēršot atkritumu rašanos un pērkot ražojumus, ko var
lietot ilgstoši vai ko var viegli salabot vai pārstrādāt. Jauni uzņēmējdarbības modeļi, kad ražojumus bieži
vien nomā, nevis pērk, var apmierināt patēriņa vajadzības ar mazāku pilna
aprites cikla resursu izmantojumu. Iekšējam tirgum un
tirgū balstītiem instrumentiem ir ievērojama nozīme, veidojot satvaru tirgiem,
kas atbalstītu zaļākus ražojumus. Būtu jāapsver
iespēja pieeju, kurā izmantotu gan brīvprātīgus, gan piespiedu pasākumus —
līdzīgi kā ES Vadošā tirgus iniciatīvā un Ekodizaina direktīvā —, piemērot
plašākam produktu un pakalpojumu klāstam, kā arī iekļaut vairāk ar resursiem
saistītu kritēriju. Tomēr ir
pierādījies arī, ka dažos gadījumos izmaksu ietaupījums, kas panākts, uzlabojot
tehnoloģisko efektivitāti, var pamudināt cilvēkus patērēt vairāk. Šī parādība, kas pazīstama ar nosaukumu
"bumeranga efekts", ir jāapsteidz un ar to jārēķinās, izstrādājot
politiku un izvirzot mērķus. Robežzīme. Līdz
2020. gadam tiks panākts, ka ar piemērotiem cenu stimuliem un skaidru
informāciju attiecībā uz vidi pilsoņi un publiskās iestādes tiks mudināti
izvēlēties resursu izmantošanas ziņā ekonomiskākos produktus un pakalpojumus. Pircēju izvēle stimulēs uzņēmumus ieviest
inovācijas un piedāvāt resursu izmantošanas ziņā efektīvākus produktus un
pakalpojumus. Obligātie vides standarti liks
izzust no tirgus resursu izmantošanas ziņā neefektīvākajiem un vidi
piesārņojošākajiem produktiem. Pēc ilgtspējīgākiem
produktiem un pakalpojumiem būs augsts patērētāju pieprasījums. 3.1.2. Efektīvas ražošanas veicināšana Eiropa ir pasaules lielākā neto resursu
importētāja uz vienu cilvēku, un tās atvērtā ekonomika ir ļoti atkarīga no izejvielu
un enerģijas importa. Nodrošināta piekļuve
resursiem kļuvusi par aizvien nozīmīgāku stratēģisku ekonomikas izaicinājumu,
bet iespējamās negatīvās sociālās un vides sekas trešās valstīs ir vēl viens
bažu avots. ES ekonomikā tieši izmantoto
izejvielu kopējais daudzums 2007. gadā pārsniedza astoņus miljardus tonnu. Mēs varētu samazināt šo daudzumu, visnotaļ
palielinot ražošanu un konkurētspēju[6]. Vēl vairāk, izejvielu atkārtotas izmantošanas
sekmēšana ar lielāku "industriālu simbiozi" (proti, dažu uzņēmumu
atkritumus citi uzņēmumi izmanto kā resursus) visā ES ļautu ietaupīt
1,4 miljardus euro gadā un ļautu nopelnīt 1,6 miljardus euro gadā,
veicot pārdošanu[7]. Lai gan daudzi uzņēmumi jau ir veikuši
pasākumus to efektivitātes uzlabošanai resursu izmantošanas ziņā, paliek vēl
daudz iespēju uzlabojumiem. Sevišķi tas
attiecas uz tādām uzņēmējdarbības jomām, kur, piemēram, enerģijas un ūdens
izmantojuma efektivitāte nav uzņēmuma darbības galvenā ass. Daudzi uzņēmumi negūst ietaupījumus attiecībā uz
resursu izmantošanu ilgākā termiņā, jo šādu īstermiņa skatījumu sekmē
pašreizējā prakse rezultātu publicēšanā. Uzņēmumiem,
kuri jau sākuši ieguldīt resursu efektivitātē, vajag izmantot zināšanu un
inovāciju sasniegumus. Informācijas apmaiņa starp partneriem vērtību
radīšanas ķēdē, kā arī starp nozarēm (tas attiecas arī uz MVU), par veidiem, kā
panākt resursu efektivitāti, var dot iespēju izvairīties no izšķērdības,
stimulēt inovācijas un izveidot jaunus tirgus. Pēc iespējas izvairoties no bīstamu ķīmisku
produktu lietošanas un sekmējot ekoloģisku ķīmiju var veicināt tādu būtisku
pamatresursu aizsardzību kā ūdens un augsne un padarīt drošāku, vienkāršāku un
lētāku citu resursu, piemēram, izejvielu, otrreizēju pārstrādi un atkārtotu
izmantošanu. Rīcība ķīmisku vielu pārvaldības jomā, ko sekmē pilnīga REACH
regulas īstenošana, ļaus saskatīt iespējas bīstamu ķīmisku vielu aizstāšanai ar
drošākām un tehnoloģiski un ekonomiski reālām alternatīvām. Robežzīme. Tirgos
un politikas virzienos līdz 2020. gadam būs ieviesti pasākumi to uzņēmumu
kompensācijai, kuri būs veikuši ieguldījumus efektivitātes uzlabošanā. Šie pasākumi stimulēs jaunas inovācijas resursu
izmantošanas ziņā efektīvās ražošanas metodēs, kas tiks plaši lietotas. Visi uzņēmumi un to investori varēs izmērīt un
salīdzināt resursu izmantošanas efektivitāti pilnā to aprites ciklā. Ekonomikas izaugsme un labklājība būs atsaistīta no
resursu izmantošanas un pirmām kārtām veidosies no produktu un attiecīgo
pakalpojumu vērtības pieauguma. Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas turpmākai
sekmēšanai Komisija ·
pastiprinās prasības attiecībā uz ekoloģisku
publisko iepirkumu (EPI), kas skar produktus ar ievērojamu ietekmi uz vidi; novērtēs, kuros gadījumos EPI varētu saistīt ar ES
finansētiem projektiem; sekmēs kopīgus
iepirkumus un publiskā iepirkuma amatpersonu tīklus EPI atbalstam
(2012. gadā); ·
noteiks kopēju metodoloģisku pieeju, kas ļaus
dalībvalstīm un privātajam sektoram izmērīt, darīt zināmu un salīdzināt
produktu, pakalpojumu un uzņēmumu rādītājus attiecībā uz vidi, pamatojoties uz
detalizētu to ietekmes uz vidi analīzi visā to aprites ciklā ("ekoloģiskā
pēda") (2012. gadā); ·
pievērsīsies produktu "ekoloģiskajai
pēdai", pamatojoties uz iesākto novērtējumu, kas jāpabeidz
2012. gadā, un pēc apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm, konkrētāk,
nosakot prasības saskaņā ar ekoloģiskās koncepcijas (ekodizaina) direktīvu, kas
stimulētu resursu efektīvu izmantošanu ražojumos (piemēram, atkārtotu
izmantošanu/ reģenerāciju/ pārstrādi, pārstrādātu saturu, ilgtspējību) un attiecinot
ekoloģiskās koncepcijas direktīvas darbības jomu arī uz produktiem, kas nav
saistīti ar enerģētiku (2012. gadā); ·
rūpēsies par patērētāju uzvedības labāku izpratni
un labāk informēs par produktu ekoloģisko pēdu, tostarp kavējot maldīgu
apgalvojumu izmantošanu un uzlabojot ekoloģiskās marķēšanas sistēmas (2012.
gadā); ·
atbalstīs labākās prakses iekļaušanu tīklā un tās
apmaiņu starp aģentūrām, kuras vada programmas attiecībā uz resursu efektīvu
izmantošanu MVU (pastāvīgi). Sākot ar 2012. gadu, dalībvalstīm
kopā ar Komisiju vajadzētu novērtēt ·
iespējas to priekšrocību pastiprināšanai, ko tirgū
gūst produkti, kuri ir patiešām vidi saudzējoši; ·
pasākumus ražotāju atbildības paplašināšanai, attiecinot
tos arī uz viņu ražoto produktu pilnu aprites ciklu (tostarp saistībā ar
jauniem uzņēmējdarbības veidiem, konsultācijām par lietotu ražojumu pieņemšanas
un pārstrādes programmām un atbalstu remonta pakalpojumiem); ·
darbības resursu izmantošanas optimizācijai
attiecībā uz iepakojumu. Dalībvalstīm būtu ·
jāievieš pasākumi, kas stimulētu vairākumu uzņēmumu
regulāri mērīt, salīdzināt un uzlabot resursu izmantojumu (pastāvīgi); ·
jāpalīdz uzņēmumiem sadarboties, lai vislabākajā
veidā izmantotu atkritumus un blakusproduktus, ko tie rada (piemēram,
izmantojot industriālo simbiozi) (pastāvīgi); ·
jānodrošina MVU iespēja izmantot konsultācijas un
atbalstu, lai tiem palīdzētu efektīvāk izmantot resursus un ilgtspējīgāk
izmantot izejvielas (pastāvīgi); ·
jāstrādā kopā ar Komisiju, lai līdz
2020. gadam nodrošinātu visu ārkārtīgi lielas bažas izraisošu vielu
iekļaušanu to vielu sarakstā, ko ar laiku iekļautu REACH (pastāvīgi).
3.2.
Atkritumu padarīšana par resursiem
Eiropas Savienībā
ik gadu mēs izmetam 2,7 miljardus tonnu atkritumu, no kuriem 98 miljoni
tonnu ir bīstamie atkritumi. Vidēji tikai
40 % no mūsu cietajiem atkritumiem tiek izmantoti atkārtoti vai
pārstrādāti, bet pārējie nonāk izgāztuvē vai tos sadedzina. Kopējais atkritumu daudzums ES ir stabils, tomēr
dažu atkritumu, piemēram, celtniecības un nojaukšanas atkritumu, notekūdeņu
dūņu un jūras piesārņojuma veidošanās joprojām pieaug.
Tiek lēsts, ka atkritumos izmesto elektrisko un elektronisko ierīču
daudzums vien no 2008. līdz 2014. gadam pieaugs par 11 %. Dažās dalībvalstīs
pārstrādā vairāk nekā 80 % atkritumu, un tas liecina, ka ES ir iespējams
izmantot atkritumus kā vienu no galvenajiem resursiem.
Atkritumu pārvaldības uzlabošana ļauj labāk izmantot resursus, izveidot
jaunus tirgus un radīt darbvietas, kā arī samazināt mūsu atkarību no izejvielu
importa un samazināt ietekmi uz vidi. Ja mēs vēlamies pārveidot atkritumus par
resursu, ko no jauna integrēt ekonomikā kā izejvielas, atkārtotai izmantošanai
un pārstrādei jākļūst par daudz nozīmīgāku prioritāti.
Kombinējot dažādus politikas virzienus, būtu iespējams izveidot
ekonomiku, kas pilnībā izmanto otrreizējas pārstrādes iespējas, ar to domājot
tādu ražojumu koncepciju, kurā ņemts vērā pilns aprites cikls, labāka sadarbība
starp visiem tirgus dalībniekiem visā vērtības ķēdes garumā, labāka savākšanas
sistēma, piemērots regulējuma satvars, atkritumu izveides novēršanas un
pārstrādes stimuli, kā arī publiskie ieguldījumi modernā atkritumu šķirošanas
infrastruktūrā un kvalitatīvā otrreizējā pārstrādē. Robežzīme. Līdz 2020. gadam jāpanāk, ka atkritumi tiek
pārvaldīti tāpat kā resursi. Atkritumu
daudzums absolūtos skaitļos uz vienu personu samazināsies. Atkritumu pārstrāde un atkārtota izmantošana gan
publiskajā sektorā, gan privātajā jomā būs ekonomiski pievilcīga alternatīva,
jo selektīva atkritumu savākšana būs padarīta par vispārēju parādību un būs
ieviesti funkcionāli otrreizējo izejvielu tirgi. Tiks
pārstrādāts vairāk materiālu, jo īpaši tādu, kam ir ievērojama ietekme uz vidi,
un tādu, kuru krājumu sarukšana sasniegusi kritisku slieksni. Tiesību akti attiecībā uz atkritumiem tiks pilnībā
īstenoti. Nelegāla atkritumu pārvadāšana būs
pilnībā novērsta. Reģenerācijai enerģijā
izmantos tikai nepārstrādājamus atkritumus, atkritumu izgāztuves būs gandrīz
pilnībā likvidētas, un tiks nodrošināta augstas kvalitātes otrreizēja
pārstrāde. Komisija ·
sekmēs otrreizējo izejvielu tirgu un pieprasījumu
pēc otrreizēji pārstrādātām izejvielām ar ekonomiskiem stimuliem, kā arī
izstrādājot kritērijus attiecībā uz atkritumu statusa izbeigšanu
(2013.–2014. gadā); ·
pārskatīs pašreizējos mērķus attiecībā uz atkritumu
novēršanu, atkārtotu izmantošanu, otrreizēju pārstrādi, reģenerāciju un
izmešanu, panākot gandrīz pilnīgu atliekvielu atkritumu izzušanu
(2014. gadā); ·
novērtēs otrreiz pārstrādāto materiālu obligātā
daudzuma ieviešanu, ilgtspējības un atkārtotas izmantošanas kritērijus un ražotāju
atbildības paplašināšanu par galvenajiem produktiem (2012. gadā); ·
novērtēs jomas, kurās varētu panākt tiesību aktu
lielāku saskaņotību attiecībā uz dažādām atkritumu plūsmām
(2013.–2014. gadā); ·
turpinās darbu ES un kopā ar starptautiskajiem
partneriem nelegālas atkritumu pārvadāšanas novēršanai, jo īpaši attiecībā uz
bīstamiem atkritumiem; ·
nodrošinās, ka publiskais finansējums no ES budžeta
pirmām kārtām tiek novirzīts darbībām, kas atrodas atkritumu hierarhijas
augšgalā, kā noteikts atkritumu pamatdirektīvā (piemēram, prioritāte piešķirama
otrreizējas pārstrādes rūpnīcām, nevis atkritumu iznīcināšanai)
(2012.–2013. gadā); ·
atvieglinās labākās prakses apmaiņu starp
dalībvalstīm attiecībā uz atkritumu savākšanu un šķirošanu un izstrādās
pasākumus efektīvākai cīņai pret ES noteikumu pārkāpumiem saistībā ar
atkritumiem (2013.–2014. gadā). Dalībvalstīm ·
būtu jānodrošina pilnīga ES acquis īstenošana
attiecībā uz atkritumiem, konkrētāk, jānosaka obligātie mērķi savas valsts
atkritumu novēršanas un pārvaldības stratēģijā (pastāvīgi).
3.3.
Atbalsts izpētei un inovācijai
Pāreja uz zaļu ekonomiku ar zemu oglekļa
emisiju līmeni prasa nozīmīgas inovācijas, sākot ar nelieliem un beidzot ar
ievērojamiem tehnoloģiskiem sasniegumiem. Līdztekus tam mums ir vajadzīgas pamatīgākas
un uzticamākas zināšanas par to, kā dabas sistēmas reaģē uz mūsu izraisīto
daudzveidīgo slogu. Fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem vajadzētu noteikt
problēmas un piešķirt virzienu darbībām, arī sociālo zinātņu pētījumu jomā, lai
mēs varētu labāk izprast uzvedības pārmaiņas. Pētījumu un inovāciju izplatības sekmēšanai ir
jāievieš piemērotu pasākumu kopums, lai privātais sektors vairāk ieguldītu
pētījumos un inovācijās attiecībā uz resursu efektivitāti. Uz pieprasījumu
orientēti pasākumi palīdzēs radīt stimulus ekoloģiskām inovācijām, izveidojot
jaunus tirgus. Ir jānosaka skaidrs satvars, lai vairotu investoru paļāvību un
uzlabotu to uzņēmumu piekļuvi finansējumam, kuri veic par riskantākajiem
uzskatāmus ekoloģiskos ieguldījumus vai tādus ieguldījumus, no kuriem atdeve
jāgaida ilgāk. Robežzīme. Līdz
2020. gadam zinātnes sasniegumi un ilgtspējīgas inovācijas būs ievērojami
uzlabojušas situāciju attiecībā uz to, kā mēs izprotam, pārvaldām, mazāk
izmantojam un atkārtoti izmantojam, otrreiz pārstrādājam, aizstājam, kā arī
saglabājam un novērtējam resursus. Šis
uzlabojums būs iespējams tāpēc, ka ievērojami pieaugs investīcijas, valdīs
lielāka saskaņotība to problēmu risināšanā, ko sabiedrībai izvirza efektīva
resursu izmantošana, klimata pārmaiņas un pielāgošanās tām, kā arī pieaugs
guvums no saprātīgas specializācijas un sadarbības Eiropas pētījumu nozarē. Dalībvalstis
un Komisija ·
izveidos piemērotu satvaru un stimulu kopumu
privātu ieguldījumu veicināšanai pētniecībā un inovācijās resursu efektīvākai
izmantošanai (pastāvīgi). Komisija ·
izveidos "inovāciju partnerības" resursu
efektivitātes mērķu sasniegšanai, piemēram, attiecībā uz ūdeni, izejvielām un
produktīvu un ilgtspējīgu lauksaimniecību (sākot ar 2011. gadu); ·
ieviesīs kopīgas tehnoloģiskas iniciatīvas vai
citas publiskās un privātās partnerības formas, kā arī kopīgas programmu
izveides iniciatīvas, apvienojot valstu pētniecības centienus resursu efektīvas
izmantošanas jomā (pastāvīgi); ·
pievērsīsies kavēkļu problēmai ekoloģisko inovāciju
jomā (2011. gadā); ·
koncentrēs pētniecībai paredzēto Savienības
finansējumu (ES programma "Apvārsnis 2020") galvenajiem mērķiem saistībā
ar resursu efektivitāti, atbalstot inovatīvus risinājumus šādās jomās:
ilgtspējīga enerģētika, transports un celtniecība; dabas resursu pārvaldība;
ekosistēmu devuma saglabāšana un bioloģiskā daudzveidība; efektīva resursu
izmantošana lauksaimniecībā un bioekonomikā visplašākajā šā jēdziena nozīmē;
vidi saudzējoša izejvielu ieguve; pārstrāde, atkārtota izmantošana, vidi
ietekmējošu vai retu materiālu aizstāšana, saprātīgāka ražojumu koncepcija,
ekoloģiska ķīmija un bioloģiski noārdāma plastmasa ar mazāku ietekmi uz vidi. Dalībvalstīm ·
būtu jākoncentrē publiskais pētniecības finansējums
galvenajiem mērķiem efektīvas resursu izmantošanas jomā (pastāvīgi).
3.4.
Videi kaitīgas subsīdijas un īsto cenu
nodrošināšana
Tirgus cenas ir galvenais rādītājs, pēc kura
tiek izdarīta pirkšanas izvēle un pieņemti investīciju lēmumi, taču tās ne
vienmēr atspoguļo patērēto resursu īsto cenu un patiesās izmaksas, ko veido to
ietekme uz vidi. Turklāt cenas var patvaļīgi
padarīt maldinošas, ja valdības piešķir videi kaitīgas subsīdijas (VKS), ar
kurām dažiem patērētājiem, lietotājiem vai ražotājiem sniedz priekšrocības
attiecībā uz viņu ienākumiem vai izmaksām, taču, šādi rīkojoties, izraisa
diskriminējošu efektu, kas darbojas pret labu vides praksi[8]. 3.4.1. Videi kaitīgu subsīdiju pakāpeniska izbeigšana Ir aplēsts, ka subsīdijas ar potenciāli
kaitīgu ietekmi uz vidi, jo īpaši fosilā kurināmā, transporta un ūdens jomā,
pasaulē sasniedz 1 triljonu dolāru gadā. VKS
izraisa atkritumu un emisiju daudzuma pieaugumu un palielina resursu ieguvi, kā
arī negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību. Tās
var veicināt neefektīvas prakses turpināšanu un kavēt uzņēmumus investēt zaļajās
tehnoloģijās. Šīs subsīdijas var izpausties
daudzveidīgi, piemēram, kā dažādas nodokļu atlaides vai atbrīvojums no tiem. Atteikšanās no VKS var sniegt ekonomiskus un
sociālus ieguvumus, kā arī ieguvumus videi, un uzlabot konkurētspēju. Gada izaugsmes pētījumā par 2011. gadu[9] dalībvalstis jau ir aicinātas
atcelt VKS, šādi veicinot valsts budžeta atveseļošanu.
VKS atcelšanas gaitā, iespējams, būs vajadzīgi kādi alternatīvi
kompensācijas mehānismi visvairāk skartajiem reģioniem, ekonomikas nozarēm un
darbiniekiem, vai arī cīņai pret enerģētisko nabadzību; jāņem vērā arī ietekme,
ko var izraisīt iespējamā ražošanas pārcelšana uz citām valstīm. Robežzīme. Līdz
2020. gadam VKS tiks atceltas, pienācīgi ņemot vērā šīs atcelšanas ietekmi
uz vistrūcīgākajām personām. 3.4.2. Īstās cenas noteikšana un nodokļu sloga pārvirzīšana Tirgū jau ir manāma dažu resursu
nepietiekamība, kas izpaužas kā izejvielu cenu kāpums, un uzņēmumi aizvien
vairāk saskaras ar neatliekamu vajadzību pielāgoties, lai saglabātu
konkurētspēju, jo īpaši starptautiskā līmenī. Tomēr
jautājums par ārējiem faktoriem dažkārt paliek neatrisināts, un ir iespējams,
ka attiecībā uz dažiem resursiem jau ir nokavēts brīdis, kad varētu aizkavēt to
izmantošanu neilgtspējīgā veidā. Kopumā
aplikšana ar nodokļiem bieži vien ietekmē cenas tādējādi, ka ekonomikā vairāk
tiek veicināta resursu izmantošana, nevis darbvietu izveide. Uz tirgu balstītiem instrumentiem ir liela
nozīme tirgus nepilnību labošanā, piemēram, ieviešot vides nodokļus,
maksājumus, atļauju tirdzniecības shēmas, nodokļu stimulus videi draudzīgākam
patēriņam un citus instrumentus. Jaunajiem
politikas virzieniem vajadzētu sekmēt to resursu cenu sakārtošanu, kuri tirgū
nav atbilstoši novērtēti; tas attiecas, piemēram, uz ūdeni, tīru gaisu,
ekoloģiskajām sistēmām, bioloģisko daudzveidību un jūras resursiem. Iespējams, šie politikas virzieni jāsasaista ar
plašāku pieeju, konkrētāk, paredzot regulējumu, piemēram, attiecībā uz
resursiem kā kopēju bagātību. Gada izaugsmes pētījumā 2011. gadam[10] un Eiropas Padomes
2011. gada marta secinājumos[11]
jau ir uzsvērts, ka ekonomiskās izaugsmes stimulēšanai un darbvietu radīšanai
jāatvieglo darbaspēka nodokļi. Šajā sakarībā
liela nozīme ir "zaļajām nodokļu reformām", kuru mērķis ir palielināt
vides nodokļu daļu, līdztekus samazinot citus nodokļus.
Vides nodokļi ļauj arī līdzsvarot budžeta atveseļošanas centienus un
pāreju uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku. Tomēr vides nodokļu
vidējais īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos ES kopš 1999. gada ir
samazinājies, 2009. gadā sasniedzot 6,3 % līmeni[12]. Veicot dažādas reformas vides nodokļu jomā,
dažas dalībvalstis sasniegušas vairāk nekā 10 % vides nodokļu ieņēmumu
īpatsvaru kopējos nodokļu ieņēmumos, vienlaikus saglabājot nodokļu ieņēmumus,
uzlabojot konkurētspēju un energoefektivitāti. Tas
liecina, ka veselīgā ekonomikas sistēmā ir iespējams pārvirzīt aplikšanu ar
nodokļiem uz videi kaitīgām darbībām. Tomēr,
lai varētu precīzāk novērtēt cenu stimulu pārveidi, kas vajadzīga lielāku
investīciju sekmēšanai efektīvākā resursu izmantošanā, iespējams, vajadzīgs
tāds papildu rādītājs kā efektīva nodokļu likme par vides piesārņošanu vai
resursu izmantošanu. Robežzīme. Līdz
2020. gadam nozīmīgs darbaspēka nodokļu atvieglojums līdztekus uzsvaram uz
vides nodokļiem, tostarp regulāri pielāgojot reālās likmes, ievērojami
palielinās vides nodokļu īpatsvaru kopējos publisko nodokļu ieņēmumos
atbilstoši dalībvalstu labākajai praksei. Videi kaitīgu subsīdiju problēmas risināšanai un labāku cenu stimulu
ieviešanai Komisija ·
Eiropas semestra gaitā sekos dalībvalstu
turpmākajiem pasākumiem pēc katrai valstij sniegtajiem ieteikumiem nodokļu
reformu jomā, kuras atbalsta pārvirzi no darbaspēka nodokļiem, liekot uzsvaru
uz nodokļiem par ietekmi uz vidi un no 2012. gada atceļot VKS; ·
veicinās to, ka dalībvalstis regulāri apmainās ar
labāko praksi un salīdzinošiem pārskatiem par VKS reformu un tirgū balstītiem
instrumentiem, konkrētāk, izmantojot tirgū pamatotu instrumentu forumu un
nodokļu politikas grupu (pastāvīgi); ·
novērtēs, kā īstenots valsts atbalsts pasākumiem,
kuru mērķis ir veicināt resursu efektīvāku izmantošanu, un ciktāl jāpastiprina
mērķi efektīvas resursu izmantošanas jomā, pārskatot valsts atbalsta
pamatnostādnes no 2013. gada; ·
turpinās strādāt pie to rādītāju uzlabošanas, kuri
attiecas uz piesārņošanas un resursu aplikšanu ar nodokļiem. Dalībvalstīm vajadzētu ·
noteikt nozīmīgākās VKS atbilstoši izstrādātajām
metodēm (līdz 2012. gadam); ·
sagatavot plānus un grafikus VKS pakāpeniskai
izbeigšanai un ņemt tos vērā saistībā ar reformas valsts programmām (līdz
2012.–2013. gadam); ·
atvieglot darbaspēka nodokļus, apliekot ar
nodokļiem ietekmi uz vidi (pastāvīgi); ·
pārskatīt nodokļu politikas jomas un instrumentus,
lai vairāk atbalstītu resursu efektīvu izmantošanu, un šajā sakarībā apsvērt
stimulus, ar kuriem ietekmēt patērētāju izvēli un ražotāju rīcību par labu
resursu efektivitātei (līdz 2013. gadam).
4.
Dabas kapitāls un ekosistēmu devums
4.1.
Ekosistēmu pakalpojumi
Mūsu ekonomiskais uzplaukums un labklājība ir
atkarīgi no dabas kapitāla, konkrētāk, ekoloģiskajām sistēmām, kas mums sniedz
daudzas būtiskas bagātības un pakalpojumus — sākot ar auglīgu augsni līdz
ražīgām zemēm un jūrām, no svaiga ūdens un tīra gaisa līdz apputeksnēšanai,
plūdu kontrolei un klimata regulēšanai. Daudz kas no šiem ekoloģisko sistēmu
pakalpojumiem tiek izmantots tā, it kā to devums būtu neizsmeļams. Tās tiek
lietotas kā "bezmaksas preces", to ekonomiskā vērtība tirgū netiek
atbilstoši novērtēta, tāpēc tās turpina pārmērīgi izmantot un piesārņot, līdz
ar to ilgtermiņā apdraudot mūsu nākotni un spēju pretoties ar vidi saistītiem
satricinājumiem. Pēdējo 50 gadu laikā 60 % no Zemes
ekoloģiskajām sistēmām ir sagrautas. ES 88 % zivju krājumu ir izzvejoti
vairāk, nekā to atļauj maksimālie ilgtspējīgas ieguves apjomi, un tikai
11 % no aizsargātajām ekoloģiskajām sistēmām ir apmierinošā stāvoklī. Lai nodrošinātu
ilgtspējīgu nozīmīgāko ekoloģisko sistēmu bagātību un pakalpojumu sniegumu,
mums atbilstoši jānovērtē dabas kapitāls. Investīcijas dabas kapitālā —
piemēram, zaļajās infrastruktūrās, — bieži vien dod lielāku atdevi nekā
sadomātas un samākslotas alternatīvas, kuru izmaksas sākotnēji ir mazākas. Robežzīme. Līdz
2020. gadam publiskās iestādes un uzņēmumi atbilstoši novērtēs un ņems
vērā dabas kapitālu un ekoloģisko sistēmu devumu. Komisija ·
sekmēs inovatīvu finansiālu un tirgū balstītu
instrumentu izmantošanu un pētīs to sniegtās iespējas, tostarp attiecībā uz
bioloģiskās daudzveidības finansēšanas rīka iespējamo ieviešanu un maksājumiem
par ekoloģisko sistēmu pakalpojumiem, lai risinātu ekosistēmu un bioloģiskās
daudzveidības jautājumus valstu, ES un starptautiskā līmenī, it īpaši sadarbībā
ar Eiropas Investīciju banku un liekot lietā publisko un privāto partnerību
(pastāvīgi); ·
izvirzīs priekšlikumus, kuru mērķis ir stimulēt
investīcijas dabas kapitālā un izmantot visu izaugsmes un zaļo infrastruktūru
inovatīvo potenciālu un "restaurācijas ekonomiku" (Paziņojums par
zaļajām infrastruktūrām 2012. gadā un Iniciatīva visu neto zaudējumu
novēršanai 2015. gadā). Dalībvalstīm
un Komisijai vajadzētu ·
izveidot ekosistēmu un ar tām saistīto pakalpojumu
stāvokļa aprakstu (līdz 2014. gadam); ·
novērtēt to ekonomisko vērtību un sekmēt šīs
vērtības iekļaušanu grāmatvedības un informācijas sistēmās ES un valstu līmenī
(pastāvīgi); ·
sadarboties ar galvenajām ieinteresētajām pusēm,
lai mudinātu uzņēmumus novērtēt savu atkarību no ekosistēmu pakalpojumiem,
pamatojoties uz ES Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu
(pastāvīgi).
4.2.
Bioloģiskā daudzveidība
Bioloģiskā daudzveidība ir daudzu mūsu ekosistēmu
pamatā, un tā ir nepieciešama to dzīvotspējai. Bioloģiskās daudzveidības zudums
var novājināt ekosistēmu, traucējot tās ekosistēmisko sniegumu un padarot to
jutīgāku pret vides satricinājumiem. Sagrautu ekosistēmu atjaunošana maksā
dārgi, un dažos gadījumos pārmaiņas ir neatgriezeniskas. Ir aplēsts, ka līdz 2050. gadam pasaules
ekonomiskie sasniegumi, kas ir atkarīgi no bioloģiskās daudzveidības un tās
ekosistēmiskajiem pakalpojumiem, varētu sasniegt no 800 līdz 2300 miljardu
dolāru vērtību gadā. Tomēr praksē
"operatīvā" līmenī, pieņemot lēmumus, bioloģiskās daudzveidības
vērtību vēl tikai sāk ņemt vērā. Ja mēs
vēlamies saglabāt bioloģisko daudzveidību, tās ņemšanai vērā jākļūst par
vispārēju parādību. Jaunā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija
līdz 2020. gadam nosaka svarīgākos politikas rīkus šā mērķa sasniegšanai,
kā arī jau vairāku paaudžu laikā novērotās bioloģiskās daudzveidības zuduma
tendences apturēšanai. Robežzīme.
Līdz 2020. gadam bioloģiskās
daudzveidības zudums ES un ekosistēmisko pakalpojumu degradācija tiks apturēta
un bioloģiskā daudzveidība iespēju robežās tiks atjaunota. Komisija ·
ievērojami pastiprinās centienus iekļaut
bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību citās Kopienas politikās,
jo īpaši uzsverot lauksaimniecību un zivsaimniecību (pastāvīgi). Dalībvalstis un Komisija ·
pievērsīsies bioloģiskās daudzveidības stratēģijas
mērķu sasniegšanai, iekļaujot ekosistēmisko pakalpojumu vērtību politikas
virzienu izstrādē (pastāvīgi).
4.3.
Minerāli un metāli
Tādu dabas resursu kā metāli un minerāli
izmantošanas efektivitātes uzlabošana ir būtisks resursu efektivitātes aspekts.
Ar tiem saistītais īpašais risks, tostarp piegāžu drošība, ir aplūkots
Izejvielu iniciatīvā, kā arī — attiecībā uz politikas jomām, kas saistītas
ar klimatu un enerģētiku, — pamatiniciatīvā par resursu efektīvu
izmantošanu, tāpēc šajā nodaļā tas netiks plaši izvērsts, lai gan metālu un
minerālu izmantošanas mijiedarbība ar citiem resursiem ir atzīts fakts. Tā kā mēs virzāmies uz izejvielu ilgtspējīgu
pārvaldību, kuras pamatā patiešām būtu patēriņš, jeb uz "aprites
ekonomiku", kur atkritumi kļūst par resursiem, minerāli un metāli tiks
izmantoti aizvien efektīvāk. Darbības, kas aprakstītas šā dokumenta
3. sadaļā, tieši ietekmēs šo resursu izmantošanas efektivitāti, īstenojot
pasākumus, kuru mērķis ir vairāk ņemt vērā ietekmi visā aprites ciklā,
izvairīties no atkritumu veidošanas, vairāk izmantot atkārtoti un otrreizēji
pārstrādāt, un stimulēt pētniecību un inovācijas, kā arī veikt citus pasākumus
tirgus struktūru uzlabošanai.
4.4.
Ūdens
Ūdens ir vitāli nepieciešams resurss cilvēku
veselībai un būtisks elements lauksaimniecībā, tūrismā, rūpniecībā, transportā
un enerģētikā. Ierobežota piekļuve ūdenim nopietni apdraud hidroenerģijas
ražošanu un atomreaktoru un termoelektrostaciju dzesēšanu. Labs vides stāvoklis un iedzīvotāju veselība
ir atkarīga no tīra ūdens kvalitātes un pieejamības. Taču gan kvalitāte, gan
pieejamība mazinās. Klimata pārmaiņu dēļ ūdens trūkums palielināsies, kā arī
pieaugs plūdu intensitāte un biežums. Daudzu Eiropas upju baseinus ir
pārmainījusi ūdens ieguve, zemes meliorācija un aizsprostu būvēšana, kas bieži
vien sabojā ūdens kvalitāti, un līdz ar to izraisa daudzas videi kaitīgas
sekas, iespējamu ietekmi uz veselību un dabisko dzīvotņu ierobežojumu. Eiropā no 20 % līdz 40 % ūdens tiek
izšķērdēti, un ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem vien varētu panākt ūdens
izmantošanas efektivitātes pieaugumu par 40 %[13].
Labākai pieejai attiecībā uz ilgtspējīgu ūdens resursu pārvaldību nepieciešama
cieša sadarbība lauksaimniecības, transporta, reģionālās attīstības un
enerģētikas politikā, kā arī efektīvi un taisnīgi ūdens tarifi, kā prasīts
Ūdens pamatdirektīvā (ŪPD). Ar pārmaiņām ekosistēmās, zemes izmantošanā,
ražošanā un ūdens patēriņā, kā arī veidā, kā atkārtoti izmanto ūdeni, varētu
lēti samazināt ūdens trūkumu un nodrošināt ūdens kvalitāti. Robežzīme.
Līdz 2020. gadam visi ŪPD iekļauto upju baseinu apsaimniekošanas plāni būs
jau sen īstenoti. Visos Eiropas upju baseinos līdz 2015. gadam būs panākts
labs ūdens stāvoklis — gan kvalitātes, gan daudzuma, gan izmantošanas
ziņā. Sausumam un plūdiem būs mazāka ietekme, kas tiks panākts ar piemērotiem
augiem, palielinātu ūdens aizturi augsnē un efektīvu apūdeņošanu. Alternatīvus
ūdensapgādes risinājumus izmantos tikai tad, ja būs izsmeltas visas pārējās
taupīšanas iespējas, kuras izmaksā lētāk. Ūdens ieguvei nevajadzētu pārsniegt
20 % no pieejamiem atjaunojamiem ūdens resursiem. Komisija · turpinās iekļaut resursu efektivitātes apsvērumus ūdens politikas jomā, kas aplūkota konceptuālajā plānā par Eiropas ūdeņu aizsardzību, kurā noteikta efektīva stratēģija izmaksu ziņā (norisinās); · novērtēs dalībvalstu upju baseinu apsaimniekošanas plānus, lai identificētu zonas, kur nepieciešamas papildu darbības (2011. gadā); · novērtēs un ieteiks (2012. gadā): – mērķus efektīvas ūdens izmantošanas jomā un pasākumus izmantošanas uzlabošanai (piemēram, "viedos skaitītājus", obligātās prasības attiecībā uz ierīcēm, kurās izmanto ūdeni, atkārtotas ūdens izmantošanas pamatnostādnes, noplūžu samazināšanu ūdens infrastruktūrā, ūdens taupīšanu apūdeņošanas sistēmās u. c.); – labāku pieprasījuma pārvaldību ar ekonomiskiem instrumentiem (tarifikācija, ūdens padeve) un tādu marķēšanas un sertifikācijas sistēmu izmantošanu, kurās būtu noteikta pilna aprites cikla ietekme un produktu ražošanā izmantotais ūdens daudzums; – Eiropas partnerības projektu inovācijām saistībā ar ūdeni. Dalībvalstīm vajadzētu · noteikt mērķus efektīvai ūdens izmantošanai upju baseinos līdz 2020. gadam un veikt piemērotus papildu pasākumus, pamatojoties uz kopīgu ES līmeņa metodoloģiju un ņemot vērā situāciju dažādās ekonomikas nozarēs un atšķirīgās ģeogrāfiskajās zonās.
4.5.
Gaiss
Tīrs gaiss ir vērtīgs resurss. ES blīvāk apdzīvotajos reģionos ir krietni
pārkāptas gaisa kvalitātes normas, īpaši attiecībā uz tādiem vislielākās bažas
izraisošiem piesārņotājiem kā cietās daļiņas, piezemes ozons un slāpekļa
dioksīds. Lai gan piesārņojošu emisiju
samazināšanai tiek veltītas lielas pūles, pašreizējā smalko daļiņu
koncentrācija katru gadu izraisa 500 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu[14] ES un tās kaimiņvalstīs. Citi pētījumi parādījuši, ka to slimību dēļ, kuras
rodas no gaisa piesārņojuma, zaudētās darba dienas pārsniedz to darba dienu
daudzumu, kas būtu nepieciešams papildu pasākumu finansēšanai cīņā pret
piesārņojumu. Atmosfēras piesārņojumam ir arī nozīmīga
ietekme uz ekosistēmām un lauksaimniecību, piemēram var minēt paskābināšanos,
eitrofikāciju un ozona radīto kaitējumu veģetācijai. Gada
izmaksas ekonomikai 2020. gadā tiek lēstas 537 miljardu euro apmērā[15]. Pašreizējo tiesību aktu labāka īstenošana un
jaunu, zinātnes atziņās pamatotu normu izstrāde palīdzēs risināt šīs problēmas
un ievirzīt inovācijas. Saprātīgos termiņos
šīs normas var palīdzēt uzlabot gaisa kvalitāti, pārejot uz ekonomiku ar zemu
oglekļa emisiju. Gaisa kvalitātes uzlabošanu var sekmēt arī citas šajā ceļvedī
minētās darbības, piemēram, atkritumu daudzuma samazināšana, efektīvākas
ražošanas metodes, kā arī darbības lauksaimniecības politikas jomā un
transporta nozarē. Robežzīme. Līdz
2020. gadam ES provizoriskās gaisa kvalitātes normas tiks ievērotas,
tostarp problemātiskākajās pilsētu zonās. Šīs normas tiks atjauninātas un
noteikti papildu pasākumi, lai mēs vēl vairāk pietuvinātos galīgajam mērķim,
proti, sasniegt tādu gaisa kvalitātes līmeni, kam vairs nav kaut cik nozīmīgas
ietekmes uz veselību un vidi. Komisija · pamatīgi pārskatīs visus ES politikas virzienus, kas veltīti cīņai pret gaisa piesārņojumu (līdz 2013. gadam); · ieteiks uzlabotu stratēģiju perspektīvai pēc 2020. gada, novērtējot ieguvumus, ko sniedz gaisa kvalitātes un emisiju normu ievērošana, kā arī turpmākie pasākumi emisiju samazināšanai, kas rodas no galvenajiem to avotiem (2013. gadā); · atbalstīs pašreizējo pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu atrisināt pastāvīgās gaisa kvalitātes problēmas. Dalībvalstīm vajadzētu · paātrināt to ES tiesību aktu īstenošanu, kuri attiecas uz gaisa kvalitāti (pastāvīgi).
4.6.
Zeme un augsne
ES ik gadu vairāk
nekā 1000 km² jaunu zemes platību no jauna tiek izmantoti mājokļu būvei,
rūpniecībai, ceļiem un atpūtas kompleksiem. Aptuveni puse no šīm platībām
pašlaik ir "aizblīvētas"[16].
Infrastruktūru pieejamība ievērojami atšķiras atkarībā no reģiona, taču kopumā
katru dekādi mēs zaudējam teritoriju, kas ir līdzvērtīga Kipras platībai. Ja
mēs vēlamies darīt galu aizņemtas zemes platību tīrajam pieaugumam līdz
2050. gadam, turpinot taisnvirziena attīstību, laikposmā no 2000. līdz
2020. gadam jāsamazina jaunu zemes platību "ieņemšana" vidēji
līdz 800 km² gadā. Daudzos reģionos augsni neatgriezeniski ir sabojājusi
erozija, vai arī tajā ir ļoti maz organisku vielu. Arī augsnes saindēšana ir
nopietna problēma. Zemes platību
izmantošana gandrīz vienmēr nozīmē izvēli starp dažādām sociālām, ekonomiskām
un vides vajadzībām (piemēram, mājokļu būvi, transporta infrastruktūrām,
enerģijas ražošanu, lauksaimniecību, dabas aizsardzību). Lēmumi par zemes platību izmantošanu vienmēr nozīmē ilgtermiņa
saistības, un tos ir dārgi vai sarežģīti mainīt. Pašlaik
šie lēmumi bieži vien tiek pieņemti, iepriekš pietiekami neizanalizējot
ietekmi, ko, piemēram, varētu izdarīt, izmantojot stratēģisko vides
novērtējumu. ES politikas reformas lauksaimniecības, enerģētikas, transporta un
kohēzijas jomā sniegs iespēju noteikt nepieciešamu satvaru un stimulēšanas
pasākumus, kas ļaus publiskajām iestādēm un zemes īpašniekiem sasniegt šo
mērķi. Robežzīme. Līdz
2020. gadam ES politikas jomās tiks ņemta vērā to tiešā un netiešā ietekme
uz zemes izmantošanu ES un citur pasaulē, un mēs būsim ceļā uz mērķi līdz
2050. gadam apturēt aizņemtu zemes platību tīro pieaugumu; augsnes erozija
tiks samazināta un organisko vielu saturs tajā palielināsies, saindētās augsnes
atveseļošanas pasākumi būs krietni pavirzījušies uz priekšu. Komisija ·
turpinās izstrādāt zinātniskos pamatus par
biotiskajiem materiāliem, zemes platību izmantošanas sekām un tendencēm,
tostarp pasaules mēroga ietekmi un ietekmi uz tirdzniecības partneriem, un
izcels dalībvalstu labāko praksi, lai izveidotu paziņojumu par zemes platību izmantošanu
(2014. gadā); ·
risinās jautājumu par netiešām pārmaiņām zemes
platību izmantošanā, kuras izriet no politikas atjaunojamo enerģiju jomā
(pastāvīgi); ·
publicēs pamatnostādnes par labāko praksi, kā
ierobežot, samazināt vai kompensēt augsnes nepieejamību (2012. gadā); ·
iekļaus plašākus apsvērumus par resursu efektīvu
izmantošanu, pārskatot direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu (EIA)
(2012. gadā). ·
izvirzīs Eiropas inovāciju partnerības projektu
(2011. gadā), kura mērķis ir lauksaimniecības ražīgums un ilgtspējība,
cita starpā, augsnes pietiekamas funkcionalitātes nodrošināšana (līdz
2020. gadam). Dalībvalstīm vajadzētu ·
labāk integrēt jautājumus par tiešu un netiešu
zemes platību izmantošanu un tās ietekmi uz vidi valsts lēmumu pieņemšanas
procesā un cik iespējams ierobežot jaunu zemes platību aizņemšanu un augsnes
nepieejamību (pastāvīgi); ·
īstenot nepieciešamos pasākumus erozijas
samazināšanai un palielināt organisko vielu saturu augsnē (pastāvīgi); ·
izveidot saindēto vietu sarakstu un grafiku atveseļošanas
darbiem (līdz 2015. gadam).
4.7.
Jūras resursi
Jūras vide sniedz ekonomiskas iespējas plašam
nozaru lokam, piemēram, minerālu ieguvei, farmācijai, biotehnoloģijai un
enerģētikai. Jūras vide nodrošina arī būtiskus ekosistēmiskus pakalpojumus,
piemēram, regulatīvas funkcijas attiecībā uz dabu, kuras palīdz novērst klimata
pārmaiņas un lēnu krasta eroziju. Slodze, kas jāiztur šīm ekosistēmām, tostarp
saldūdeņu piesārņojuma nonākšana jūrā, joprojām ir nesamērīgi liela, kaut arī
dažkārt samazinās. Trūkst atbilstošas pārvaldības attiecībā uz jūras vidi, un
tas jau tagad samazina mūsu iespējas gūt labumu no jūrlietām. Telpiskās
plānošanas instrumentu izmantošana jūras zonās var sekmēt resursu efektivitāti. Zivju krājumu izsīkums izraisa smagas
ekonomiskas un sociālas sekas piekrastes reģionos un apdraud bioloģisko
daudzveidību citviet, radot traucējumus ekosistēmās, savukārt jūras
piesārņojums un klimata pārmaiņas izvirza citas problēmas (piemēram,
paskābināšanos). ES Kopējās
zivsaimniecības politikas un ES Integrētās jūrlietu politikas galvenais mērķis
ir ilgtspējība, kas nodrošinātu, ka visi vērtības ķēdes dalībnieki efektīvi un
ilgtspējīgi izmantotu jūras resursus. Plastmasas un
citu jūrā nonākušu atkritumu dēļ ik gadu mirst vairāk nekā miljons putnu un
100 000 jūras zīdītāju un jūras bruņurupuču. Tādi faktori kā jūras
atkritumi un pilsētu notekūdeņu attīrīšana nopietni padziļina piesārņojuma
problēmu dažos Eiropas reģionos. Šā sloga samazināšanai Jūras stratēģijas
pamatdirektīva izvirza mērķi panākt jūras ūdeņu labu ekoloģisko stāvokli.
Robežzīme. Līdz 2020. gadam visi ES
jūras ūdeņi būs labā ekoloģiskā stāvoklī, un līdz 2015. gadam zvejas
nozarē tiks ievēroti maksimālie ilgtspējīgas ieguves apjomi. Komisija · izvirzīs mērķi nodrošināt zivju krājumu ilgtspējīgu pārvaldību, ņemot vērā nesenos Komisijas priekšlikumus Kopējās zivsaimniecības politikas reformai; · izvirzīs jaunus priekšlikumus pakāpeniskai visu to zvejas subsīdiju atcelšanai, kuras var būt kaitīgas videi; · sekmēs piekrastes un jūras dabas kapitāla saglabāšanu, izvirzot politikas pasākumu priekšlikumus pārvaldībai un plānošanai (2012. gadā), kā arī pastāvīgi atbalstīs zināšanu padziļināšanas un demonstrāciju projektus; · veicinās uz ekosistēmām pamatotu stratēģiju un jūras darbībās iekļaus klimata risku (paziņojums "Pielāgošanās klimata pārmaiņām piekrastē un jūrā", 2012. gadā); · atbalstīs jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un identificēs jaunas uzņēmējdarbības iespējas jūras un piekrastes ekonomikas jomās (paziņojums "par jūras nozaru izaugsmi", 2012. gadā); · veicinās stratēģiju izstrādi attiecībā uz jūras atkritumiem visos ES piejūras reģionos ciešā sadarbībā ar piekrastes dalībvalstīm un saistībā ar attiecīgajām reģionālajām jūras konvencijām (2012. gadā); · Atbalstīs dalībvalstis, izstrādājot pasākumus, kuru mērķis ir jūras ūdeņu laba ekoloģiskā stāvokļa sasniegšana līdz 2020. gadam un plaša aizsargāto zonu tīkla izveide (2020. gadā). Dalībvalstīm vajadzētu · ieviest Jūras stratēģijas pamatdirektīvu un noteikt aizsargātās jūras zonas.
5.
Galvenās nozares
Rūpnieciski attīstītās valstīs nozares, kas saistītas ar pārtiku,
mājokļu būvniecību un mobilitāti, parasti ir atbildīgas par 70 % līdz
80 % no vidi ietekmējošām darbībām. Šīm nozarēm ir arī izšķiroša nozīme
saistībā ar enerģētikas un klimata pārmaiņu problēmām, kas tiek risinātas ar
ilgtermiņa papildu stratēģijām līdztekus šajā dokumentā aprakstītajiem
pasākumiem, lai iespējami palielinātu sinerģijas, ko izvirza pamatiniciatīva
par resursu efektīvu izmantošanu[17].
5.1.
Pārtikas jautājuma risināšana
Pārtikas un dzērienu vērtības ķēde ES ir pamatā 17 % mūsu tiešo
siltumnīcefekta gāzu emisiju un 28 % materiālo resursu patēriņa, savukārt
mūsu patēriņa ieradumiem ir pasaules mēroga ietekme, kas jo īpaši saistīta ar
dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu patēriņu. Nozare milzīgos daudzumos patērē
augstas kvalitātes ūdeni, kas ir būtiski nepieciešams veiksmīgai tās darbībai.
Tomēr gada laikā ES vien mēs izmetam atkritumos 90 miljonus tonnu pārtikas
jeb 180 kg pārtikas uz vienu cilvēku. Lielākoties tā ir cilvēku uzturam
joprojām derīga pārtika. Kopīgas
lauksaimnieku, pārtikas rūpniecības, izplatītāju un patērētāju pūles,
izmantojot resursus taupošāku ražošanas tehnoloģiju, izdarot ilgtspējīgu izvēli
pārtikas jomā (atbilstoši PVO rekomendācijām par ieteicamo dzīvnieku izcelsmes
olbaltumvielu, tostarp gaļas un piena produktu, patēriņu vienam cilvēkam dienā)
un samazinot pārtikas izmešanu atkritumos, var veicināt resursu efektīvas
izmantošanas uzlabošanu un nodrošinājumu ar pārtiku pasaules mērogā. Paziņojumā
"Budžets stratēģijai Eiropa–2020" Komisija ierosinājusi pasākumus,
kas būs veicami saskaņā ar Kopējās lauksaimniecības politikas reformu, lai
padarītu resursu izmantošanu efektīvāku[18].
Ir vēl kāda cita problēma, kas jāatrisina, lai panāktu ilgtermiņa nodrošinājumu
ar pārtiku pasaules mērogā, un tā ir ilgtspējīga apgāde ar fosforu, kas ir
būtisks resurss augsnes auglīgumam un ko nav iespējams aizstāt ne ar ko citu.
Ir jāturpina pētījumi mēslošanas līdzekļu, pārtikas ražošanas un bioloģisko
atkritumu jomā, lai konstatētu, kādi uzlabojumi var samazināt mūsu atkarību no
fosfātu ieguves. Robežzīme. Līdz 2020. gadam
pasākumi veselīgākai un ilgtspējīgākai pārtikas ražošanai un patēriņam būs
kļuvuši vispārēji un ar tiem tiks panākts 20 % samazinājums attiecībā uz
resursu izmantojumu pārtikas ķēdē. Pārtikas izmešana atkritumos, kas joprojām
būs aktuāla, ES būtu jāsamazina uz pusi. Komisija ·
turpinās izvērtēt, kā labāk ierobežot pārtikas
nonākšanu atkritumos visā pārtikas aprites gaitā un apsvērs veidus, kā
samazināt pārtikas ražošanas un patēriņa ieradumu ietekmi uz vidi (paziņojums
par ilgtspējīgu pārtiku, līdz 2013. gadam); ·
izstrādās metodi galveno pārtikas līdzekļu
ilgtspējības kritēriju noteikšanai (līdz 2014. gadam); ·
turpinās izvērtēt fosfora piegāžu nodrošinājumu un
iespējamās darbības tā ilgtspējīgai izmantošanai (zaļā grāmata par ilgtspējīgu
fosfora izmantošanu līdz 2012. gadam). Dalībvalstis
tiek aicinātas ·
risināt problēmu attiecībā uz pārtikas nonākšanu
atkritumos katras valsts atkritumu novēršanas programmā (2013. gadā).
5.2.
Ēku uzlabošana
Uzlabojumi
ēku būvniecībā un izmantošanā ES ietekmētu 42 % no mūsu galīgā enerģijas
patēriņa, aptuveni 35 % siltumnīcefekta gāzu emisiju[19] un vairāk nekā 50 %
materiālu ieguves; tie mums palīdzētu arī
ietaupīt līdz 30 % ūdens[20]. Pašreizējie politikas virzieni, kuru mērķis ir energoefektivitātes
veicināšana un atjaunojamās enerģijas izmantošana ēkās, tomēr ir jāpastiprina
un jāpapildina ar politikas virzieniem resursu efektivitātei, kas
attiecas uz lielāku daudzumu vidi ietekmējošu aspektu visā ēku un infrastruktūru
ekspluatācijas laikā. Būtu aizvien vairāk
jāņem vērā izmaksas visā ēku ekspluatācijas laikā, tostarp arī izmaksas, kas
saistītas ar būvgružiem un nojaukšanas atkritumiem, nevis tikai sākotnējās
izmaksas. Labāka infrastruktūru plānošana ir nepieciešams nosacījums, lai
panāktu ēku un arī mobilitātes jomas efektivitāti resursu izmantošanas ziņā. Ievērojami uzlabojumi
resursu un enerģijas izmantošanā visā ekspluatācijas laikā, liekot lietā
ilgtspējīgus materiālus, vairāk izmantojot atkritumu pārstrādi un labāku
koncepciju, padarīs celtniecības nozari konkurētspējīgāku un veicinās resursu
izmantošanas ziņā efektīva nekustamā īpašuma fonda izveidi. Šajā nolūkā nepieciešama aktīva iejaukšanās visā
celtniecības nozares vērtību radīšanas ķēdē. Vajadzīgi
īpaši politikas virzieni, kas mudinātu MVU, kas ir lielākā daļa no visiem
celtniecības uzņēmumiem, apgūt resursu izmantošanas ziņā efektīvākas
celtniecības metodes un paņēmienus un investēt tajos. Robežzīme. Līdz 2020. gadam ēku un infrastruktūras
atjaunošanā un celtniecībā tiks sasniegts augsts efektīvas resursu izmantošanas
līmenis. Plaši tiks lietota pilna aprites
cikla pieeja; visas jaunās ēkas būs gandrīz
nulles enerģijas ēkas[21]
un tām piemitīs augsta efektivitāte izmantoto materiālu aspektā, kā arī tiks
īstenota pašreizējā nekustamā īpašuma fonda atjaunošanas politika[22] izmaksu ziņā efektīvai
atjaunošanai, kas norisināsies pēc tāda grafika, ka gada laikā atjaunos
2 % īpašuma fonda. Nebīstamie būvgruži un
ēku nojaukšanas atkritumi tiks pārstrādāti 70 % apmērā[23]. Dalībvalstis un Komisija ·
novērtēs, kā atbalstīt programmas attiecībā uz
ieguldījumiem prasmēs, apmācības sistēmās un paziņošanu par labāko praksi
saistībā ar resursu efektīvu izmantošanu nozarē (pastāvīgi); ·
pieņems pasākumus, vajadzības gadījumā izmantojot
"MVU kritēriju", kas stimulētu pieprasījumu pēc resursu izmantošanas
ziņā efektīvām ēkām un celtniecības prakses ar izmaksām visā ekspluatācijas
laikā un atbilstošiem finansēšanas rīkiem; pieņems
pasākumus turpmākai eirokodu darbības jomas paplašināšanai saistībā ar
ilgtspējības kritērijiem ražojumu koncepcijā; pieņems
kompensācijas pasākumus saistībā ar resursu izmantošanas ziņā efektīvām ēkām un
pasākumus ilgtspējīgai kokmateriālu izmantošanai celtniecībā (paziņojums par
ilgtspējīgu konkurētspēju celtniecības nozarē — 2011. gadā,
paziņojums par ilgtspējīgām ēkām — 2013. gadā); ·
izvērtēs, kā labāk veicināt inovācijas celtniecības
nozares privātajā sektorā (pastāvīgi).
5.3.
Efektīvas mobilitātes nodrošināšana
Moderna un resursu izmantošanas ziņā efektīva
mobilitātes sistēma — gan pasažieru pārvadājumu, gan kravas pārvadājumu
jomā — var ievērojami sekmēt konkurētspēju un ilgtspējību. Transporta
baltajā grāmatā[24]
izvirzīta virkne priekšlikumu, kā īstenot visaptverošu politiku transporta
jomā. Robežzīme. Līdz 2020. gadam
visaptveroša efektivitāte transporta nozarē dos iespēju sasniegt lielāku
vērtību, optimāli izmantojot tādus resursus kā izejvielas, enerģija un zeme, un
samazināt ietekmi uz klimata pārmaiņām, gaisa piesārņojumu, troksni, veselību,
negadījumiem, bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu degradāciju. Transporta nozarē izmantos mazāk enerģijas un tā
būs tīrāka, labāk izmantos moderno infrastruktūru un samazinās tās negatīvo
ietekmi uz vidi un galvenajām dabas bagātībām, kā ūdens, zeme un ekosistēmas. Siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzums transporta
nozarē līdz 2012. gadam samazināsies vidēji par 1 % gadā. Komisija nodrošinās, ka Transporta baltajā grāmatā paredzētās
iniciatīvas tiek īstenotas atbilstoši efektīvas resursu izmantošanas mērķiem,
konkrētāk, pārejot uz ārējo izmaksu internalizāciju.
6.
Vadīšana un uzraudzība
ES ekonomikas pārveide par resursu izmantošanas
ziņā efektīvu ekonomiku prasīs saskaņotu rīcību daudzos politikas virzienos. Komisija uzsāks ar ieinteresētajām pusēm apvienotus
rādītāju un mērķu noteikšanas centienus darbību un uzraudzības progresa
pārvaldībai. Šiem centieniem būs pārveidojošs
efekts tikai tad, ja tie pilnībā izpaudīsies saistībā ar stratēģiju
"Eiropa–2020" un ja efektīva resursu izmantošana tiks iekļauta
Eiropas semestrī par ekonomikas politikas saskaņošanu.
6.1.
Jaunas iespējas darboties, lai panāktu resursu
efektivitāti
Pastiprināt
dialogu. Politisko
lēmumu pieņēmējiem ES, dalībvalstu un reģionālā līmenī jāiesaistās aktīvā
dialogā ar uzņēmējdarbības pārstāvjiem un pilsonisko sabiedrību par
nosacījumiem, kas nepieciešami to šķēršļu pārvarēšanai, kuri kavē resursu
efektīvu izmantošanu. Investēt pārejas pasākumos. Efektīva resursu
izmantošana var samazināt izmaksas, taču bieži vien prasa sākotnējus
ieguldījumus. Apvienoto Nāciju Organizācijas
Vides programmā (UNEP) lēsts, ka vajadzīgs finansējums no 1,05 līdz
2,59 triljonu ASV dolāru apmērā[25] —
kas lielākoties nāktu no privātiem avotiem —, lai padarītu pasaules
ekonomiku resursu izmantošanas ziņā efektīvāku. Būs
ne vien jāinvestē "zaļos" risinājumos, bet arī jāpadara ekoloģiskas
publiskās un privātās investīcijas. Priekšlikumā
daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2020. gadam jau ir sperts krietns solis uz
priekšu efektīvas resursu izmantošanas iekļaušanai ES budžetā. Straujš pasaules līmeņa finansējuma pieaugums tīrai
enerģijai liecina, ka pārmaiņas domāšanā ir iespējamas.
Tomēr finanšu jomas pārstāvju zināšanu trūkums par to investīciju
riskiem un atdevi, kas tiek ieguldītas resursu efektivitātes jomā, ir kavēklis
investīcijām, turklāt pastāv finansiāls risks saistībā ar nedrošību par
stratēģisko ievirzi un paļāvību, un ilgtermiņa investīcijas finanšu tirgos
bieži vien negūst atbalstu, jo tie ir pielāgoti īstermiņa ieguldījumiem. Rādītāju un mērķu noteikšana. Rādītāju izstrāde un procedūras noteikšana vispārējiem efektīvas
resursu izmantošanas mērķiem ļaus definēt, kāds ceļš ejams, lai sasniegtu
2050. gada nākotnes redzējumu. Publisko iestāžu politiku ir iespējams
veidot labāk, ņemot vērā efektīvākas resursu izmantošanas izmaksas un
ieguvumus, un privātais sektors var gūt labumu no tā, ka vairāk tiktu stimulēti
tā investīciju plāni, kā arī no lielākas paredzamības un pārredzamības, kas
vajadzīgas ilgtermiņa lēmumu pieņemšanai. Ilgtspējīgas izaugsmes mērķis stratēģijā
"Eiropa–2020" paredz virkni specifisku mērķu attiecībā uz
siltumnīcefekta gāzu emisiju, energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju, kuri
ir saistīti ar efektīvas resursu izmantošanas mērķa sasniegšanu. Šo specifisko
mērķu sasniegšana ir vitāli nepieciešama dabas resursu aizsardzībai, un arī
šajā ceļvedī aprakstītās darbības palīdzēs tos sasniegt. Tomēr tās nevarēs
novērst dažas būtiskas negatīvas sekas mūsu ekonomikā, kā arī mūsu veselības un
dzīves kvalitātes jomā, piemēram, tādus faktorus kā neefektīva zemes platību
izmantošana, zema ūdens kvalitāte un nepietiekama tā pieejamība, atkritumi,
gaisa piesārņojums, ekosistēmu pakalpojumu un bioloģiskās daudzveidības zudums
un zivju krājumu izsīkums. Ņemot vērā visus minētos faktorus, mēs varētu vairāk
izmantot jaunus ilgtspējīgas izaugsmes avotus un ilgtermiņā nostiprināt
konkurētspēju. Jau ir panākts ievērojams progress vides,
ekonomikas un sociālo izmaksu uzskaites sistēmu integrācijā, taču ir vairāki
viedokļi par to, kādus rādītājus vajadzētu izmantot, uzlabot vai izstrādāt, lai
labāk ievirzītu politiku un pamudinātu pieņemt lēmumus par investīcijām. Šiem
rādītājiem jābūt stabiliem, viegli saprotamiem un vispārpieņemtiem, lai
pastāvīgi varētu izmērīt progresu resursu efektīvas izmantošanas uzlabošanā.
Tāpēc šo rādītāju izstādei un eventuālo mērķu izvirzīšanai Komisija iesaka
apspriesties ar visām ieinteresētajām pusēm. Tomēr, apzinoties nepieciešamību jau tagad
izmērīt panākto progresu, Komisija iesaka kā provizorisku galveno indikatoru
izmantot resursu produktivitāti, ko mēra ar IKP attiecību pret iekšzemes
materiālu patēriņu (izteiktu euro/tonnās). Augstāka attiecība liecina par
labākiem rādītājiem, jo izaugsme prasījusi relatīvi mazāku resursu patēriņu[26] Tomēr šajā attiecībā ir ņemti
vērā tikai tie aspekti, kas ir saistīti ar materiālajiem resursiem, un nav
ņemti vērā ne pārējie resursi, ne iespējamais sloga sadalījums starp valstīm. Tā kā šis
provizoriskais galvenais rādītājs sniedz tikai daļēju priekšstatu, tas
jāpapildina ar tādu kā "vadības paneli", kas saturētu ūdens,
zemes, materiālu un oglekļa rādītājus un rādītājus, kas mērītu ietekmi uz vidi
un mūsu dabas kapitālu vai ekosistēmām, visnotaļ ņemot vērā ES patēriņa
globālos aspektus. Trešajā līmenī tiks lietoti tematiskie rādītāji progresa
novērtēšanai ceļā uz pašreizējiem mērķiem citās nozarēs, kā sīki aprakstīts
dienestu darba dokumentā, kas papildina šo ceļvedi. Robežzīme. Līdz 2020. gadam tiks
mobilizētas visu līmeņu ieinteresētās puses, lai nodrošinātu, ka politika,
finansējums, investīcijas, pētniecība un inovācijas būtu savstarpēji saderīgas
un cita citu pastiprinātu. Grandiozi mērķi efektīvai resursu izmantošanai un
stabili, aktuāli rādītāji ļaus lēmumu pieņēmējiem publiskajā un privātajā
sektorā orientēties uz lielāku efektivitāti resursu izmantošanā. Dalībvalstis un Komisija ·
sākot ar 2012. gadu, integrēs resursu
efektivitātes apsvērumus Eiropas semestrī, prioritāti piešķirot pasākumiem, kas
veicina ilgtspējīgu attīstību; ·
pulcinās kopā uzņēmējus, zinātniekus, NVO, vietējo
un valsts iestāžu pārstāvjus, lai izpētītu iespējas un problēmas, un ierosinātu
jaunus darbības veidus resursus taupošai ilgtspējīgai izaugsmei
(2012. gadā); ·
meklēs iespējas panākt vispārēju vienošanos ar
minētajām ieinteresētajām pusēm par to, kā jāmēra progress, un kā noteikt
mērķus, kas jāsasniedz, lai risinātu problēmu (līdz 2013. gadam); Komisija ·
izveidos "ES platformu pārejai uz resursu
efektīvu izmantošanu" (2012. gadā), kuras pamatā būs pašreizējo
platformu veikums; ·
organizēs apaļo galdu par resursu efektivitātes
finansējumu, sapulcinot privāto un institucionālo banku (piemēram, EIB un
ERAB), apdrošināšanas sabiedrību un riska kapitāla sabiedrību pārstāvjus, lai
novērtētu iespējas izveidot atbilstošu finansējumu un lietot inovatīvus finanšu
instrumentus efektīvākai resursu izmantošanai (2012. gadā); ·
izveidos apskatu par prasmēm ES un Eiropas nozaru
padomi par prasmēm "zaļām un zaļākām" darbvietām; ·
turpinās darbu pie rādītājiem, tostarp pie datu
kvalitātes, ņemot vērā pašreizējās vērtēšanas sistēmas, kā iGrowGreen,
plānojot vidusposma novērtējuma gaitā tās iekļaut stratēģijā
"Eiropa–2020" (2013. gadā); ·
ierosinās jaunu galveno rādītāju attiecībā uz dabas
kapitālu un resursu izmantošanas ietekmi uz vidi (2013. gadā); ·
turpinās centienus, kas aprakstīti ceļvedī
"IKP un ne tikai", lai aptverošāk izmērītu sabiedrisko un ekonomisko
progresu, cita starpā turpinot vides pārskatu sistēmas izveidi, vairāk
integrējot vides ārējās izmaksas valsts pārskata sistēmā un izveidojot
kombinētu rādītāju attiecībā uz slogu videi; ·
izskatīs, kā labāk iekļaut resursu efektivitātes
apsvērumus nākotnes politisko priekšlikumu ietekmes novērtējumos; Dalībvalstīm vajadzētu ·
izstrādāt vai pastiprināt pašreizējās valstu
stratēģijas attiecībā uz resursu efektivitāti un iekļaut tās valsts izaugsmes
un darbvietu izveides politikā (līdz 2013. gadam); ·
sniegt pārskatu par progresu resursu efektivitātes
jomā valsts reformu programmās.
6.2.
Resursu efektivitātes atbalstīšana starptautiskā
līmenī
Vairākas valstis,
kuru vidū ir ne vien ES dalībvalstis, bet arī Japāna, Koreja, ASV, Ķīna un
citas, īsteno politiku, kas dotu tām labumu no efektīvākas resursu
izmantošanas. Arī ES kaimiņvalstis izrāda nopietnu interesi veidot dialogu un
sadarbību šajās jomās. Minētās iniciatīvas aplūkojamas saistībā ar pasaules
mēroga centieniem veicināt pāreju uz zaļu ekonomiku. ES var mācīties no citu
valstu pieredzes un aktīvi rīkoties, lai palīdzētu mūsu partnervalstīm viņu
uzsāktajā ceļā, jo īpaši paplašināšanās valstīm, kuras tiek aicinātas sākt
pielāgot savu politiku. Kā pamatu
turpmākajām sarunām Rio+20 konferencē 2012. gada jūnijā Eiropas Komisija nesen
ierosinājusi plašu iespējamo darbību klāstu, tostarp jaunas starptautiskas
iniciatīvas ūdens, enerģētikas, lauksaimniecības, zemes izmantošanas, mežu,
ķīmijas produktu un jūras resursu jomā, profesionālās apmācības programmas, pasākumus
privātā un publiskā finansējuma un investīciju stimulēšanai, kā arī pārejas
stimulēšanai uz efektīvāku daudzpusēju pasaules līmeņa pārvaldības sistēmu[27]. Robežzīme. Līdz 2020. gadam efektīva resursu izmantošana
būs kļuvusi par kopīgu starptautiskās sabiedrības mērķi, un būs panākts
progress ceļā uz to, pamatojoties uz Riodežaneiro konferencē apstiprināto
pieeju. Dalībvalstis un Komisija (pastāvīgi) ·
veicinās sekmīgu Rio+20 augstākā līmeņa konferences
norisi 2012. gadā un konkrētus pasākumus virzībā uz zaļu ekonomiku un
efektīvāku dabas resursu izmantošanu; ·
uzlabos dialogu ar stratēģiskajām partnervalstīm,
plānojot pieredzes un labākās prakses apmaiņu attiecībā uz resursu
efektivitāti; ·
uzsāks kopīgas iniciatīvas ar kandidātvalstīm,
iespējamām kandidātvalstīm un citām kaimiņvalstīm, ar kurām mums ir daudz
kopīgu vides resursu; ·
atbalstīs tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanu un
efektīvu īstenošanu, kuri veicina patēriņa ieradumu un ražošanas ilgtspējību
pasaulē; ·
izmantos attīstības palīdzību, lai atbalstītu mazāk
attīstīto valstu centienus uzlabot resursu efektivitāti ilgtspējīgas attīstības
nodrošināšanai un nabadzības izskaušanai; ·
sadarbosies ar starptautiskajiem partneriem
pētniecības un inovāciju jomā attiecībā uz resursu efektīvu izmantošanu; ·
mēģinās pastiprināt daudzpusējus mehānismus
publiskās bagātības pārvaldībai pasaules līmenī.
6.3.
ES vides pasākumu ieguvumu uzlabošana
Progress efektīvas
resursu izmantošanas jomā ir atkarīgs no uzlabojumiem mūsu dabas resursu un
ekosistēmu pārvaldībā. Joprojām ir saglabājušies
nozīmīgi robi pasākumu īstenošanā, ko veic dalībvalstis, konkrētāk, dabas
aizsardzības un ūdens un atkritumu apsaimniekošanas jomā. Ir aplēsts, ka pašreizējo tiesību aktu
neīstenošana izmaksā aptuveni 50 biljonus euro gadā[28]. Robežzīme. Līdz 2020. gadam
Eiropas vides tiesību aktu devums būs pilnībā nodrošināts. Komisija ·
ierosinās pasākumus zināšanu uzlabošanai, izpratnes
veicināšanai, kā arī galveno dalībnieku mobilizēšanai, lai labāk īstenotu vides
pasākumus visā ES. Dalībvalstīm vajadzētu ·
uzlabot sniegumu un aizpildīt robus attiecībā uz ES
tiesību aktu izpildi, gūstot no tiem labumu.
7.
Secinājums
Iepriekšējie izaugsmes modeļi devuši iespēju
palielināt labklājību, taču par to bijis jāmaksā ar intensīvu un bieži vien
neefektīvu resursu izmantošanu. Bioloģiskās
daudzveidības, ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu nozīme ir novērtēta daudz
par zemu, atkritumu izmaksas reti atspoguļojas cenās, pašreizējie tirgi un
publiskās politikas jomas nav spējīgi tikt galā ar visu daudzveidīgo
pieprasījumu pēc stratēģiskajiem resursiem, kā minerāliem, zeme, ūdens un
biomasa. Ņemot vērā šo situāciju, ir jāsniedz
saskaņota un daudzās politikas jomās integrēta atbilde, lai spētu risināt
jautājumus, kas saistīti ar paredzamo saspringtību attiecībā uz resursiem un
saglabāt mūsu labklājību ilgtermiņā. Šis ceļvedis nav
galīgā atbilde uz visiem jautājumiem. Tas ir
tikai pirmais solis ceļā uz saskaņotas darbības satvara noteikšanu, kas caurvij
atšķirīgas nozares un jomas. Ceļveža mērķis ir
sniegt noturīgu perspektīvu ekonomikas pārveidei. Lai
īstenotu ceļvedī nospraustos mērķus, Komisija izstrādās politiskus un tiesību
aktu priekšlikumus. Taču bez pārējo publisko
un privāto dalībnieku iesaistīšanās mums neizdosies sasniegt savus mērķus
efektīvas resursu izmantošanas jomā. Komisija aicina Padomi, Eiropas Parlamentu,
Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju apstiprināt šo ceļvedi
un piedalīties tādu ES darbību izstrādē, kas veicinātu resursu ziņā efektīvas
Eiropas izveidi. Pielikums: Efektīva
resursu izmantošana — savstarpējā saikne starp nozarēm un resursiem un ES
politiskajām iniciatīvām Resurss/nozare || Fosilais kurināmais || Materiāli un minerāli || Ūdens || Gaiss || Zeme || Augsnes || Ekosistēmas; Bioloģiskā daudzveidība || Jūras resursi || Atkritumi || ES politiskās iniciatīvas Aprites ekonomika || Samazināt, izmantot atkārtoti, aizstāt, saglabāt, reģenerēt || SCP (2012) pārskats Enerģētika || Samazināt fosilā kurināmā izmantošanu – palielināt energoefektivitāti (20 % līdz 2020. gadam) – aizstāt ar atjaunojamiem resursiem (20 % līdz 2020. gadam, 10 % transporta jomā) || – Nodrošināt kritisko izejvielu piegāžu drošību (atjaunojamie resursi un elektrifikācija) – Samazināt enerģētisko intensitāti materiālu ieguvē, ražošanā un patēriņā. || – Efektīvi izmantot atjaunojamos enerģijas avotus; – Samazināt elektrocentrāļu dzesēšanas vajadzības; – samazināt ūdens attīrīšanas enerģētisko intensitāti; – Samazināt karstā ūdens patēriņu, uzlabojot ierīces un infrastruktūras. || – samazināt piesārņojumu ar kaitīgām vielām, jo īpaši samazinot fosilā kurināmā izmantošanu; – par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2020. gadam (ja ir nepieciešami apstākļi, par 30 %); – par 80-95 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2050. gadam. || – samazināt jaunu zemes platību izmantošanu biodegvielai; – Optimizēt enerģētisko infrastruktūru. || – Aizsargāt augsni no SO2 un NOx emisijām; – Samazināt jauno infrastruktūras un enerģētisko risinājumu ietekmi uz augsni; – Aizsargāt kūdrājus. || – samazināt paskābināšanos, samazinot fosilā kurināmā izmantošanu; – Aizsargāt ekosistēmas no kaitējuma, ko nodara enerģijas avotu ieguve/ekspluatācija. || – Izmantot atjaunojamos enerģijas avotus; – Nodrošināt ilgtspējīgu aļģu kā biodegvielas izmantošanu; – novērst ar naftas noplūdi saistītās katastrofas; – samazināt paskābināšanos, ko izraisa siltumnīcefekta gāzu emisijas. || – nodrošināt nepārstrādājamo atkritumu enerģētisko reģenerāciju; – samazināt ūdens attīrīšanas enerģētisko intensitāti; – uzlabot bioloģiski noārdāmo atkritumu izmantošanu bioenerģijas un bioproduktu ražošanai. || -Enerģētika 2020: stratēģija konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un drošai enerģētikai (2011) Energotehnoloģiju stratēģiskais plāns Eiropai; -„Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam. Projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (2011). -Eiropas enerģētiskās efektivitātes plāns 2020.gadam (2011) -Direktīva par energoresursu aplikšanu ar nodokļiem pārskatīšana (2011). Enerģētikas infrastruktūru shēma (2011) 2050. gada enerģētikas plāns (2011) Viedie tīkli (2011) – Enerģijas piegāžu drošība un starptautiskā sadarbība (2011) Pārtika || – Samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, uzlabojot energoefektivitāti un pārtikas ražošanu; – novērst kaitīgo ietekmi, izstājot fosilo kurināmo ar biodegvielu. || – Optimizēt minerālu un materiālu izmantošanu (piemēram, fosfora izmantošanu); – uzlabot iepakojumu, panākot labāku uzglabāšanu un pārstrādi. || – Optimizēt ūdens izmantošanu lauksaimniecībā; – novērst plūdus un sausumu, piemēram, cīnoties pret klimata pārmaiņām; – nodrošināt tīra ūdens pieejamību kvalitatīvu produktu ražošanai; – novērst piesārņojumu, ko rada mēslojums un pesticīdi. || – samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; – samazināt SO2 un Nox emisijas. || – Optimizēt zemes platību izmantošanu, saskaņojot to ar citām vajadzībām; – izmantot jaunas auglīgas zemes platības lauksaimniecībai; – samazināt zemes "aizņemšanu" (piemēram, optimizējot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu ieguvi). || – Novērst augsnes nonesi; – atjaunot organisko vielu saturu augsnē; – Aizsargāt augsni no SO2 un NOx emisijām; – novērst piesārņojumu, ko rada mēslojums un pesticīdi. || – Atjaunot un aizsargāt ekosistēmas, lai nodrošinātu apputeksnēšanu, ūdens aizturi u.c.; – novērst mēslojuma izraisīto eitrofikāciju un samazināt pesticīdu izmantošanu; – palielināt bioloģisko daudzveidību ar labu lauksaimniecības praksi. || – Atjaunot zivju krājumus un novērst piezveju un izmetumus; – novērst destruktīvas zvejas tehnikas izmantošanu; – veidot ilgtspējīgu akvakultūru; – samazināt piekrastes zonu piesārņošanu ar mēslojumu; – novērst atkritumu nonākšanu jūrā. || – samazināt pārtikas izmešanu atkritumos; – izmantot otrreiz pārstrādājamu/ bioloģiski noārdāmu iepakojumu. – attīstīt bioloģisko atkritumu kompostēšanu. || “KLP reforma 2011. gadā” – priekšlikums inovācijām, sadarbībai lauksaimniecības ražīguma jomā un ilgtspējībai (2011) – zaļā grāmata par fosforu (2012) – paziņojums par ilgtspējīgu pārtiku (2013) Ēkas || – samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, panākot labāku energoefektivitāti un izmantojot atjaunojamo enerģiju ēkās; – būvēt gandrīz nulles enerģijas ēkas un palielināt ēku atjaunošanas tempu. || – Optimizēt materiālu izmantošanu; – izmantot ilgtspējīgus materiālus. || – Uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti ēkās un ierīcēs || – samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no ēkām; – uzlabot gaisa kvalitāti ēku iekšienē; || – Novērst jaunu zemes platību aizņemšanu (piemēram, pilsētu ekspansijai); – atveseļot saindētās teritorijas. || – Novērst pilsētu ekspansiju auglīgas augsnes teritorijās; – cik iespējams samazināt augsnes nepieejamību || – Nodrošināt pietiekamas un savstarpēji saistītas zaļās teritorijas kā daļu no zaļās infrastruktūras. || – samazināt paskābināšanos, ko izraisa siltumnīcefekta gāzu emisijas. || – samazināt būvgružus un ēku nojaukšanas atkritumus (70 % līdz 2020. gadam). || Paziņojums par ES būvniecības nozares ilgtspējīgu konkurētspēju (2011) – paziņojums par ilgtspējīgām ēkām (2013) – Iniciatīva par ūdens efektivitāti ēkās (2012) Mobilitāte || – samazināt atkarību no fosilā kurināmā, uzlabojot degvielas kvalitāti, izmantojot atjaunojamo enerģiju, pārtraucot parastās degvielas automašīnu izmantošanu pilsētās līdz 2050. gadam, uzlabojot daudzveidīgu loģistiku un izveidojot labākus transporta tīklus; Izmantojot transportlīdzekļus ar mazu degvielas patēriņu, || – palielināt resursu izmantošanas ziņā efektīvu infrastruktūru daudzumu; – optimizēt materiālu transporta loģistiku; – nodrošināt kritisko izejvielu piegāžu drošību (kas nepieciešami baterijām). || – Izmantot ūdenstransporta iespējas, lai samazinātu emisijas; – samazināt piesārņojumu no ūdenstransporta. || – samazināt piesārņojumu no transporta. Par 60 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2050. gadam samazināt piezemes ozona daudzumu, cietās daļiņas, NO2; samazināt sēra saturu flotes degvielā. || – Samazināt transporta infrastruktūras ietekmi uz zemes fragmentāciju. || – Samazināt transporta infrastruktūras ietekmi uz zemes aizņemšanu.. || – samazināt zemes aizņemšanas, fragmentācijas, piesārņošanas ietekmi; – Novērts invazīvu svešu sugu ekspansiju. || – Izmantot jūras transporta iespējas, lai samazinātu emisijas; – novērst atkritumu nonākšanu jūrā, tostarp no kuģiem || – nodrošināt efektīvu nolietoto transportlīdzekļu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi (85-95 % līdz 2015. gadam) un attiecīgi kuģu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi. || -Baltā grāmata par transporta nozares nākotni (2011) TEN-T pārskats (2011) – Stratēģiskais transporta tehnoloģiju plāns ES politiskās iniciatīvas || Valsts atbalsta shēma (2013) Degvielas kvalitātes direktīva: utt. || -Risināt problēmas saistībā ar galveno produktu tirgiem un izejvielām (2011) – Priekšlikums inovāciju partnerībai izejvielu jomā || – Plāns attiecībā uz ūdeni (2012) – Inovāciju partnerība attiecībā uz ūdens efektivitāti EQS direktīvas pārskatīšana (prioritāras vielas) (2011) Gruntsūdeņu direktīvas pārskatīšana (2012). || -Zema oglekļa satura ekonomikas ceļvedis 2050 (2011) – To tiesību aktu pārskatīšana, kuri attiecas uz sultumnīcefekta gāzu emisiju uzraudzību un ziņošanu par tām – ES gaisa kvalitātes politikas pārskatīšana (2013) || – Paziņojums par zemes platību izmantošanu (2014) – Paziņojums par LULUCF sakarā ar ES saistībām klimata pārmaiņu jomā (2011) || Pamatnostādnes par labāko praksi, kā ierobežot, samazināt vai kompensēt augsnes nepieejamību || -ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2020. gada perspektīvā (2011) – paziņojums par zaļo infrastruktūru un tās atjaunošanu (2012) – Iniciatīva jebkādu tīro zaudējumu novēršanai (2015) || – Kopējās jūrlietu un zivsaimniecības politikas reforma (2011) [AGRI] – Pielāgošanās klimata pārmaiņām piekrastes zonās un jūrā (2012) – "Par jūras nozaru izaugsmi" (2013) Integrētā piekrastes zonas pārvaldība (2012) – Jūras teritoriālā plānošana (2012) || – Atkritumu novēršanas, atkārtotas izmantošanas, pārstrādes un apglabāšanas poligonos mērķu pārskatīšana (2014) || Plāns resursu ziņā efektīvai Eiropai (2011) – Daudzgadu finanšu shēma 2014.–2020. gadam – Kohēzijas politika pēc 2013. gada (2011) [REGIO] – Rīcības plāns virzībā uz ilgtspējīgu bioekonomiku līdz 2020. gadam (2011) – Rīcības plāns ekoinovācijām (2011) – ES stratēģija "Horizonts 2020" (2011) EIA direktīvas pārskatīšana [1] COM(2011) 21. [2] COM(2005) 670. [3] Kā pašlaik atspoguļots ESAO zaļās izaugsmes stratēģijā
un ANO vides programmas ziņojumā par zaļo ekonomiku, kā arī Eiropas Vides
aģentūras darbībā. [4] http://ec.europa.eu/governance/impact/index_en.htm. [5] Kā norādīts saistītajā dokumentā COM(2011) 571. [6] Pētījums parādīja, ka tikai Vācijā vien efektīvāka
resursu izmantošana apstrādes rūpniecībā ļautu ik gadu ietaupīt 20 % līdz
30 % izdevumu un izveidot līdz pat vienam miljonam darbvietu valstī. Citā
nesenā pētījumā lēsts, ka Apvienotajā Karalistē varētu ietaupīt līdz
23 miljardiem mārciņu, ja šīs valsts uzņēmumi veiktu zemu izmaksu vai pat
neko nemaksājošus resursu efektivitātes pasākumus. [7] Sīkāk sk. dienestu darba dokumentu. [8] OECD, Environmentally harmful subsidies: challenges
for reform, 2005 [9] COM (2011) 11 final. [10] COM (2011) 11 final. [11] EUCO 10/1/11 REV1. [12] Nodokļu jomas tendences Eiropas Savienībā, Eiropas
Savienība 2011. [13] EU Water saving potential, Ecologic, 2007. [14] EEA, SOER 2010 [15] Assessment of Health-Cost Externalities of Air
Pollution at the National Level using the EVA Model System, J. Brandt et al.,
CEEH 2011. [16] Report on best practices for limiting soil sealing and
mitigating its effects, Prokop et al, European Communities 2011. [17] COM(2011) 112, COM(2011) 109,
COM(2010) 639. [18] COM(2011) 500. [19] COM (2007) 860 final. [20] COM (2007) 414 final. [21] Direktīva 2010/31/ES. [22] Atbilstoši 2010. gada 19. maija Direktīvas 2010/31/ES
9. pantam. [23] Atbilstoši Direktīvas 2008/98/ES 11. pantam. [24] COM(2011) 144. [25] UNEP, Zaļā ekonomika, sintēze, 2010. [26] Ilustrācijai — ES vidējais rādītājs 2007. gadā
bija aptuveni 1,3 EUR uz tonnu, bet valstu rādītāji — sākot ar 0,3 un
beidzot ar 2,5 EUR uz tonnu. [27] COM(2011) 363. [28] The cost of not implementing the environmental acquis,
COWI, vēl nav publicēts.