25.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 248/149

1.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir iesaistījusies dialogā ar ieinteresētajām pusēm un sākusi diskusijas par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu regulējuma pārskatīšanu un precizēšanu.

1.2.

EESK pilnībā atbalsta jaunu, daudzpusīgāku un proporcionālāku pieeju dažādiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem un atzinīgi vērtē neliela mēroga sabiedrisko pakalpojumu un atsevišķu sociālo pakalpojumu atbrīvošanu no pienākuma par paziņošanu.

1.3.

Šajā saistībā EESK aicina Komisiju par katru veidu, kādā finansē kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, precizēt, vai uz to attiecas “Altmark kritēriji” un tātad nav piemērojami valsts atbalsta noteikumi.

1.4.

Lai turpmāk nodrošinātu neatkarību no individuālas, uz katru atsevišķu gadījumu orientētas tiesību aktu vai tiesu pieejas, neapšaubāmi atzinīgi vērtējams Komisijas nodoms — precizēt atšķirību starp vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) un ar tautsaimniecību nesaistītiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem; ar to jāsaprot, ka EESK joprojām ir pārliecināta: tā kā ir grūti definēt jēdzienus “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi” un “ar tautsaimniecību nesaistīti vispārējas nozīmes pakalpojumi”, galvenā uzmanība būtu pievēršama nevis tam, vai attiecīgajiem pakalpojumiem ir vai nav tautsaimnieciska nozīme, bet gan to konkrētajam uzdevumam un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām.

1.5.

Tāpēc EESK uzskata, ka šajā kontekstā noteikumi kompensācijām par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saistībā ar valsts atbalstu varētu būt demokrātiskāki attiecībā pret desmitiem tūkstošu pārvaldes iestāžu, kurām šie noteikumi būs jāievēro, ja uz minētajiem noteikumiem saskaņā ar LESD 14. pantu attiektos parastā likumdošanas procedūra, ar nosacījumu, ka tas atbilst Līgumam.

1.6.

Lai gan visnotaļ atbalstāms ir aicinājums dalībvalstīm piešķirt lielāku nozīmi efektivitātes apsvērumiem, tomēr uzmanība jāpievērš ne vien ar ekonomiku saistītiem kritērijiem, bet arī sociāliem, teritoriāliem un vides aspektiem, kā arī jāapsver tādi kritēriji kā kvalitāte, rezultāti un ilgtspēja.

1.7.

EESK pauž bažas, ka efektivitātes jēdziena ieviešana var izraisīt lēmumā un nostādnēs minēto vērtēšanas kritēriju pielīdzināšanu “Altmark” spriedumā definētajam 4. kritērijam. Turklāt ir risks, ka to attiecinās uz visām kompensācijām, arī tām, kas paredzētas par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kuri atbrīvoti no pienākuma par paziņošanu.

1.8.

Attiecībā uz Komisijas nodomu precizēt dalībvalstīm noteiktos ierobežojumus kādas darbības kvalificēšanā par VTNP EESK atgādina, ka jau gadiem ilgi ir aicinājusi precizēt 106. panta 2. punkta īstenošanas nosacījumus, kas tiek interpretēti dažādi.

2.1.

Dažādās dalībvalstīs ir plašs un daudzveidīgs valsts finansiālā atbalsta klāsts — no valsts atbalsta nodarbinātībai, apmācībai, ieguldījumiem, pētniecībai, vides aizsardzībai, maziem un vidējiem uzņēmumiem, grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturizācijai, ģimenēm, nelabvēlīgā situācijā nonākušiem cilvēkiem utt. līdz pat vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP).

2.2.

Saistībā ar konkurences un iekšējā tirgus noteikumiem Līgumā par Eiropas Savienības darbību valsts atbalsts, lai kādā veidā tas tiktu sniegts, traktēts kā priekšrocība, ko valsts nodrošina vienam vai vairākiem īpaši izraudzītiem uzņēmumiem.

2.3.

Tādējādi valsts atbalstam jāatbilst visiem turpmāk norādītajiem kritērijiem:

2.4.

Līgumā (LESD 107. un 108. pantā) šāds valsts atbalsts principā ir aizliegts; tomēr dažkārt tas ir atļauts, ja tā pamatā ir vispārējas nozīmes mērķi (vispārējas nozīmes pakalpojumi, sociālā un reģionālā kohēzija, nodarbinātība, pētniecība un attīstība, ilgtspējīga attīstība, kultūras daudzveidības veicināšana utt.) un ja ar tā palīdzību tiek novērstas tirgus nepilnības, — ar nosacījumu, ka tāds atbalsts neiespaido konkurenci Savienībā tiktāl, ka tas ir pretrunā kopīgām interesēm.

2.5.

Dalībvalstīm ir iespēja piešķirt valsts atbalstu, taču to ierobežo gan virkne tiesību aktu, gan bagātīga un apjomā pastāvīgi pieaugoša Tiesas judikatūra, kas izvirza stingrus noteikumus dalībvalstīm, kuras vēlas šādus pasākumus īstenot.

2.6.

Tādējādi dalībvalstīm, ar atsevišķiem izņēmumiem (de minimis atbalsts, atbalsts, kura apjoms nesasniedz noteiktu robežvērtību, atbalsts konkrētām nozarēm), parasti ir jāievēro noteikta procedūra, proti, jāpaziņo Komisijai par atbalstu, ko tās plāno sniegt. Atbalsts ir piešķirams tikai tad, kad saņemts oficiāls Komisijas apstiprinājums.

2.7.

Tikai Komisijas kompetencē ir izvērtēt, vai valsts atbalsts ir saderīgs ar Līgumu (lai gan ir iespējams vērsties arī Tiesā), un tādēļ tai ir nozīmīgas pilnvaras veikt izmeklēšanu, pieņemt lēmumu un piemērot sodus.

2.8.

Valsts atbalsta tiesiskais regulējums neskar ar tautsaimniecību nesaistītus vispārējas nozīmes pakalpojumus.

2.9.

VTNP gadījumā pārvaldes iestādēm jāizšķir jautājums par to, vai attiecīgā kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu ir tāds valsts atbalsts, kas konkurences un iekšējā tirgus noteikumu kontekstā ir saderīgs ar Līgumu.

2.10.

Saskaņā ar Tiesas spriedumu (lietā C-280/00 Altmark Trans GmbH) nav konstatējams valsts atbalsts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, ja ir izpildīti turpmāk minētie nosacījumi:

2.11.

Pēc sprieduma “Altmark” lietā Komisija konstatēja, ka četriem minētajiem nosacījumiem atbildušas tikai dažas kompensācijas un ka tādējādi visas pārējās kompensācijas uzskatāmas par valsts atbalstu; rezultātā Komisija pieņēma t.s. “M. Monti un N. Kroes dokumentu paketi”, kurā ietverti šādi elementi:

2.12.

Minētās nostādnes, kuru mērķis bija izstrādāt noteikumus un principus, pēc kuriem nosakāms, vai konkrēta kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem ir saderīga ar kopējo tirgu atbilstīgi LESD 106. panta 2. punktam, zaudēs spēku 2011. gada novembrī.

2.13.

Tā kā gan minētajās nostādnēs, gan lēmumā turklāt ir paredzēts, ka tajos izklāstītie noteikumi ir jāizvērtē, Komisija ir sākusi pārskatīt “M. Monti un N. Kroes dokumentu paketi”, proti, 2008. un 2009. gadā tā aicināja dalībvalstis iesniegt pārskatu par pašreizējās paketes piemērošanu un 2010. gadā sāka šā jautājuma sabiedrisku apspriešanu.

2.14.

Pamatojoties uz abiem minētajiem pasākumiem, Komisija ir izstrādājusi norādījumus, kas ietverti izskatāmajā paziņojumā, kura mērķis ir līdz šā gada jūlijam — pirms jauno dokumentu projektu izstrādes — ierosināt ievirzes debates ar ES iestādēm un citām ieinteresētajām pusēm.

3.1.

Lai izstrādātu skaidrākus, vienkāršākus un samērīgākus instrumentus, paziņojuma mērķi ir šādi:

4.1.

EESK atbalsta tās dalībvalstis un citas tieši iesaistītas puses, kuras vai nu pārskatā par pašreizējās “M. Monti un N. Kroes dokumentu paketes” piemērošanu, vai izskatāmā temata sabiedriskajā apspriešanā ir aicinājušas pārskatīt valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz VTNP, lai novērstu tiesisko nenoteiktību un panāktu saskaņotāku līdzsvaru starp ekonomikas, sociālajām un ar vidi saistītajām interesēm.

4.2.

EESK pilnībā atbalsta daudzpusīgāku un proporcionālāku pieeju dažādiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem un attiecīgi uzskata, ka jāprecizē finansēšanas noteikumi. Komiteja atzinīgi vērtē arī neliela mēroga sabiedrisko pakalpojumu un atsevišķu sociālo pakalpojumu atbrīvošanu no pienākuma par paziņošanu, lai gan to definīcija vēl ir jāizstrādā. Ir īpaši svarīgi saglabāt esošos atbrīvojumus atsevišķās jomās (tas ir, neaizsargātu iedzīvotāju grupu, piemēram, cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā).

4.3.

Šajā saistībā EESK pauž izbrīnu, kāpēc atbrīvojumu no pienākuma par paziņošanu Komisija attiecina vienīgi uz tādiem neliela mēroga sabiedriskajiem pakalpojumiem, ko sniedz vietējā līmenī, jo nosacījums par dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības neietekmēšanu būtu pietiekams ne tikai vietēja, bet arī reģionāla vai pat valsts līmeņa pakalpojumiem.

4.4.

Paziņojumā norādīts, ka dokumentu paketes pārskatīšana atbilst Komisijas vispārīgajiem politikas mērķiem sabiedrisko pakalpojumu jomā, proti, tiem, kas ietverti gan tās paziņojumā “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”, gan stratēģijā “Eiropa 2020”.

4.5.

Šajā saistībā EESK atgādina savā atzinumā “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (INT/548, 15.3.2011.) pausto, ka “paziņojuma un citu ar sabiedriskajiem pakalpojumiem saistītu pasākumu mērķim jābūt palīdzībai dalībvalstīm ieviest un uzlabot sabiedriskos pakalpojumus atbilstīgi Vispārējas nozīmes pakalpojumu protokolam.”

4.6.

Tāpēc EESK aicina Komisiju attiecībā uz katru veidu, kādā finansē kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, precizēt, vai uz to attiecas “Altmark kritēriji” un tātad nav piemērojami noteikumi par valsts atbalstu. Pašreiz ievērojami trūkst informācijas par paziņošanas procedūrām un dažādajiem izņēmumiem. Tā rezultāts ir samazināts tirgus, jo struktūras, kas paļaujas uz kompensācijām, lai sniegtu efektīvus pakalpojumus, nespēj konkurēt, un tas tieši ietekmē ES iedzīvotāju dzīvi, jo viņiem trūkst kvalitatīvu un pieejamu pakalpojumu.

4.7.

EESK uzskata: tas, ka VNP protokolā saimnieciskas darbības nošķirtas no tādām, kam saimniecisks raksturs nepiemīt, taču nav skaidri norādīts, ar ko tās atšķiras, nepārprotami liecina, ka ir jāprecizē gan šie jēdzieni un attiecīgie režīmi, gan bezpeļņas organizāciju funkcijas, gan termins “saprātīga peļņa”; tādējādi tiktu panākta neatkarība no individuālas, uz katru atsevišķu gadījumu orientētas tiesību aktu vai tiesu pieejas. Ņemot vērā sociālās un konkurētspējas politikas mērķus, jāprecizē jēdziens “saprātīga peļņa”. Tāpēc būtu vēlams, lai Eiropas līmenis sniegtu reglamentējošas vadlīnijas un skaidrojumu par attiecīgajiem jēdzieniem.

4.8.

Tādējādi neapšaubāmi atzinīgi ir vērtējams Komisijas nodoms precizēt atšķirību starp vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un ar tautsaimniecību nesaistītiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem. EESK atzinumā par tematu “Vispārējas nozīmes pakalpojumu nākotne” (CESE 976/2006) jau norādīts, ka iedalījums tautsaimnieciskas nozīmes un ar tautsaimniecību nesaistītos pakalpojumos ir neskaidrs un nenoteikts.

4.9.

EESK joprojām ir pārliecināta: ņemot vērā, pirmkārt, to, ka ir grūti precīzi definēt jēdzienus “ar tautsaimniecību nesaistīti vispārējas nozīmes pakalpojumi” un “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi”, un, otrkārt, risku, ko rada šaura pieeja, galvenā uzmanība būtu pievēršama nevis tam, vai attiecīgajiem pakalpojumiem ir vai nav tautsaimnieciska nozīme, bet gan to konkrētajam uzdevumam un prasībām (sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumam), ko pārvaldes iestāde tiem izvirza nolūkā īstenot šos uzdevumus, kuri ir skaidri jānosaka.

4.10.

Ar VNP protokola starpniecību Lisabonas līgumā ietvertas VNP noteikumu piemērošanas vadlīnijas gan tautsaimnieciskas, gan ar tautsaimniecību nesaistītas nozīmes pakalpojumiem; ar šā paša līguma 14. pantu ieviests jauns tiesiskais pamats vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un Padomei un Parlamentam piešķirtas pilnvaras ar regulu palīdzību atbilstīgi parastajai likumdošanas procedūrai noteikt principus un nosacījumus — it īpaši ekonomikas un finanšu aspektā —, kas ļauj īstenot to uzdevumus.

4.11.

Tāpēc EESK uzskata, ka šajā kontekstā noteikumi kompensācijām par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saistībā ar valsts atbalstu varētu būt demokrātiskāki attiecībā pret desmitiem tūkstošu pārvaldes iestāžu, kurām šie noteikumi būs jāievēro, ja uz minētajiem noteikumiem saskaņā ar LESD 14. pantu attiektos parastā likumdošanas procedūra, ar nosacījumu, ka tas atbilst Līgumam.

4.12.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu — mudināt dalībvalstis piešķirt lielāku nozīmi efektivitātes apsvērumiem. Komisijai būtu jāpievērš uzmanība ne vien ar ekonomiku saistītiem kritērijiem, bet arī sociāliem, teritoriāliem un vides aspektiem saskaņā ar katra VTNP īpašo uzdevumu, ko noteikušas pārvaldes iestādes. Apsverot efektivitātes kritēriju, Komisijai vajadzētu ņemt vērā ne tikai īstermiņa apsvērumus, bet arī pakalpojumu kvalitāti, rezultātus un ilgtspēju, īpaši sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā. Turklāt būtu jāņem vērā arī sociālās ekonomikas uzņēmumu (kooperatīvu, savstarpējo sabiedrību, apvienību un fondu) īpatnības.

4.13.

Lielai daļai vispārējas nozīmes pakalpojumu, piemēram, sociālajiem vai veselības aprūpes pakalpojumiem, raksturīgas asimetriskas attiecības starp pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju, kuras atšķiras no komerciālām piegādātāja–patērētāja attiecībām. Vispārējas nozīmes pakalpojumi bieži ir individuāli risinājumi, kas pielāgoti konkrētajai situācijai un lietotāja vajadzībām; to nodrošināšanai ir nepieciešams solidaritātes princips un publiskais finansējums. EESK aicina Komisiju uzsākt apspriešanos, lai analizētu, attiecībā uz kuriem vispārējas nozīmes sociālajiem publiskajiem pakalpojumiem var noteikt grupālo atbrīvojumu, jo tie ievērojami neietekmē konkurenci un nepiedāvā pārrobežu iespējas.

4.14.

Izmantojot efektivitātes kritēriju, iepriekš minētajā lēmumā un nostādnēs ietvertie vērtēšanas kritēriji tiktu pielīdzināti “Altmark” sprieduma 4. kritērijam. Turklāt ir risks, ka to piemēros visām kompensācijām, arī par vietējas nozīmes, neliela mēroga sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas praktiski neietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību, kā arī dažu veidu vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, kurus Komisija tomēr paredzējusi atbrīvot no pienākuma par paziņošanu un uzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu. Tas nozīmē, ka šie pakalpojumi joprojām būtu pakļauti pēckontrolei un attiecīgi veidotos arī tiesiskā nenoteiktība.

4.15.

Līdzīga nenoteiktība skar arī efektivitātes izvērtēšanas pilnvaras, ko sev piešķīrusi Komisija, lai gan no Vispārējās tiesas sprieduma lietā M6/TF1 (T-568/08 un T573/08) izriet, ka tai šādu pilnvaru nav.

4.16.

Attiecībā uz Komisijas nodomu precizēt dalībvalstīm noteiktos ierobežojumus kādas darbības kvalificēšanā par VTNP EESK norāda, ka jau gadiem ilgi ir aicinājusi precizēt 106. panta 2. punkta īstenošanas nosacījumus, kas tiek interpretēti dažādi, ciktāl minēto punktu mēdz traktēt kā atkāpšanos vai izņēmumu no vispārīgiem Līguma noteikumiem (sk. 2007. gada 20. novembra paziņojumu); no otras puses, 2004. gada Baltajā grāmatā atzīts, ka “vispārēju interešu nozīmes uzdevumu izpilde pretrunu gadījumā gūst virsroku pār Līguma noteikumiem”.