24.6.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/22

---

Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Igaunijas Republikas, Spānijas Karalistes, Austrijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Zviedrijas Karalistes iniciatīva Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai (… gada …) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās

2010/C 165/02

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Igaunijas Republikas, Spānijas Karalistes, Austrijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Zviedrijas Karalistes iniciatīvu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)	Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 82. panta 1. punktu tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās Savienībā pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, ko pēc Eiropadomes Tamperes sanāksmes 1999. gada 15. un 16. oktobrī vispārēji atzīst par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Savienībā.

(3)

Ar Padomes Pamatlēmumu 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (1), mēģināja panākt tādu rīkojumu tūlītēju savstarpēju atzīšanu, ko izdod, lai novērstu pierādījumu iznīcināšanu, pārveidošanu, pārvietošanu, nodošanu vai cita veida rīcību ar tiem. Tomēr, tā kā minētais instruments attiecas tikai uz iesaldēšanas stadiju, tad kopā ar iesaldēšanas rīkojumu ir jāiesniedz atsevišķs lūgums nodot pierādījumus izdevējvalstij saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami savstarpējai palīdzībai krimināllietās. Šā iemesla dēļ rodas divpakāpju procedūra, un tas mazina tās efektivitāti. Turklāt šāds režīms pastāv līdztekus tradicionālajiem sadarbības instrumentiem, un praksē kompetentās iestādes to tādēļ izmanto samērā reti.

(4)

Padomes Pamatlēmums 2008/978/TI (2008. gada 18. decembris) par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībā krimināllietās (2) tika pieņemts, lai minētajai jomai piemērotu savstarpējas atzīšanas principu. Tomēr Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojums ir piemērojams tikai jau esošiem pierādījumiem un tādēļ tikai ierobežoti aptver tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās attiecībā uz pierādījumiem. Šādas ierobežotas darbības jomas dēļ kompetentās iestādes var brīvi izmantot jauno režīmu vai arī izmantot savstarpējas tiesiskās palīdzības procedūras, kas jebkurā gadījumā paliek piemērojamas pierādījumiem, kuri ir ārpus Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojuma darbības jomas.

(5)	Kopš Pamatlēmumu 2003/577/TI un 2008/978/TI pieņemšanas ir kļuvis skaidrs, ka pierādījumu vākšanas jomā pastāvošais regulējums ir pārāk sadrumstalots un sarežģīts. Tādēļ ir vajadzīga jauna pieeja.

(6)

Stokholmas programmā, ko pieņēma 2009. gada 11. decembrī, Eiropadome nolēma, ka būtu jāturpina veidot vispusīgu sistēmu pierādījumu iegūšanai lietās ar pārrobežu dimensiju, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu. Eiropadome norādīja, ka šajā jomā spēkā esošie instrumenti veido sadrumstalotu režīmu un ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas balstītos uz savstarpējas atzīšanas principu, taču ņemtu vērā arī tradicionālās savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmas elastību. Eiropadome tādēļ aicināja izveidot vispusīgu sistēmu, ar kuru aizstātu visus šajā jomā esošos instrumentus, tostarp Pamatlēmumu par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu, un kurā pēc iespējas ietvertu visus pierādījumu veidus, noteiktu izpildes termiņus un pēc iespējas ierobežotu atteikuma iemeslus.

(7)

Šī jaunā pieeja paredz vienu vienīgu instrumentu, ko sauc par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (EIR). EIR ir izdodams, lai panāktu, ka izpildvalstī veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus. Tas ietver arī tādu pierādījumu iegūšanu, kas jau ir izpildiestādes rīcībā.

(8)

EIR ir horizontāla darbības joma, un tas tādēļ ir piemērojams gandrīz visiem izmeklēšanas pasākumiem. Tomēr dažiem pasākumiem ir vajadzīgi īpaši noteikumi, ko labāk paredzēt atsevišķos tiesību aktos, piemēram, kopējas izmeklēšanas grupas izveide un pierādījumu vākšana šādā grupā, kā arī dažas īpašas telesakaru pārtveršanas formas, piemēram, pārtveršana ar tūlītēju pārraidi un satelītu telesakaru pārtveršana. Šāda veida pasākumiem arī turpmāk būtu jāpiemēro esošie instrumenti.

(9)	Šī direktīva neattiecas uz citas valsts teritorijā veiktu novērošanu, kas minēta 40. pantā 1990. gada 19. jūnija Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (3).

(10)

EIR galvenajam aspektam vajadzētu būt veicamajam izmeklēšanas pasākumam. Izdevējiestāde, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds pasākums ir jāizmanto. Tomēr izpildiestādei vajadzētu būt iespējai izmantot arī cita veida pasākumu vai nu tādēļ, ka pieprasītais pasākums nepastāv vai nav pieejams saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, vai arī tādēļ, ka ar šādu cita veida pasākumu var sasniegt tādu pašu rezultātu kā ar pasākumu, kas minēts attiecīgajā EIR, taču mazākā mērā izmantojot piespiedu līdzekļus.

(11)

Neskarot izpildvalsts tiesību pamatprincipus, EIR būtu jāizpilda pēc iespējas atbilstošāk izdevējvalsts nepārprotami norādītajām formalitātēm un procedūrām. Izdevējiestāde var lūgt, lai viena vai vairākas izdevējvalsts iestādes piedalās EIR izpildē, sniedzot atbalstu izpildvalsts kompetentajām iestādēm. Šī iespēja izdevējvalsts iestādēm neparedz nekādas tiesībaizsardzības pilnvaras izpildvalsts teritorijā.

(12)	Lai nodrošinātu to, ka tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ir efektīva, būtu jāierobežo iespēja attiekties atzīt vai izpildīt EIR, kā arī jāierobežo tā izpildes atlikšanas iemesli.

(13)

Lai starp dalībvalstīm nodrošinātu ātru, efektīvu un saskaņotu sadarbību krimināllietās, ir vajadzīgi laika ierobežojumi. Lēmuma pieņemšanai par atzīšanu vai izpildi, kā arī izmeklēšanas pasākuma faktiskai izpildei būtu jānotiek tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā līdzīgā lietā, ko ierosinātu attiecīgajā valstī. Lai nodrošinātu, ka lēmuma pieņemšana un izpilde notiek savlaicīgi vai ka tiek ievēroti izdevējvalsts procesuālie ierobežojumi, būtu jāparedz konkrēti termiņi.

(14)

Pierādījumu iegūšanai EIR paredz vienotu režīmu. Tomēr ir vajadzīgi papildu noteikumi par dažiem izmeklēšanas pasākumu veidiem, kas būtu jāiekļauj EIR, piemēram, apcietināto personu pārvešana uz laiku, iztaujāšana ar video vai telefonsakaru konferences palīdzību, ar kontiem vai bankas darījumiem saistītas informācijas iegūšana vai kontrolēta nodošana. EIR aptver izmeklēšanas pasākumus, kas paredz pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā, taču – ievērojot atšķirības, kas pastāv starp dalībvalstu tiesību aktiem – izpildiestādei attiecībā uz šiem pasākumiem būtu jādod noteikta elastība.

(15)	Ar šo direktīvu aizstāj Pamatlēmumus 2003/577/TI un 2008/978/TI, kā arī daudzos instrumentus savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanai krimināllietās, ciktāl tie attiecas uz pierādījumu iegūšanu izmantošanai tiesvedībā krimināllietās.

(16)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, lēmumu par pierādījumu iegūšanu savstarpēju atzīšanu – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādēļ darbības mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(17)

Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā. Neko no šajā direktīvā noteiktā nevar interpretēt kā aizliegumu atteikt EIR izpildi, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesls domāt, ka EIR ir izsniegts, lai kādu personu vajātu vai sodītu tās dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas, dzimumorientācijas, valstspiederības, valodas vai politisko uzskatu dēļ, vai ka jebkura šāda iemesla dēļ varētu tikt nodarīts kaitējums šādas personas stāvoklim.

(18)

[Saskaņā ar 3. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā.]

(19)	Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I   NODAĻA

EIROPAS IZMEKLĒŠANAS RĪKOJUMS

1. pants

Eiropas izmeklēšanas rīkojuma definīcija un pienākums to izpildīt

1.   Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas nolēmums, ko izdevusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) kompetenta iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus saistībā ar 4. pantā minēto tiesvedību.

2.   Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.

3.   Šī direktīva nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, un tā neskar nekādus tiesu iestāžu pienākumus šajā sakarā. Šī direktīva arī neprasa dalībvalstīm veikt jebkādus pasākumus, kas ir pretrunā to konstitucionālajiem noteikumiem attiecībā uz biedrošanās brīvību, preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā:

a)

“izdevējiestāde” ir: i) tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kam ir kompetence attiecīgajā lietā; vai ii) jebkura cita izdevējvalsts noteikta tiesu iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu;

b)	“izpildiestāde” ir iestāde, kurai ir kompetence saskaņā ar šo direktīvu atzīt vai izpildīt EIR. Izpildiestāde ir iestāde, kurai ir kompetence EIR minēto izmeklēšanas pasākumu veikt līdzīgā lietā, ko ierosinātu attiecīgajā valstī.

3. pants

EIR darbības joma

1.   EIR aptver jebkādus izmeklēšanas pasākumus, izņemot 2. punktā minētos pasākumus.

2.   EIR neaptver šādus pasākumus:

a)	kopējas izmeklēšanas grupas izveide un pierādījumu vākšana šādā grupā, kā paredzēts 13. pantā Konvencijā par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās (4) (turpmāk “Konvencija”) un Padomes Pamatlēmumā 2002/465/TI (2002. gada 13. jūnijs) par kopējām izmeklēšanas grupām (5);

b)	telesakaru pārtveršana un tūlītēja pārraide, kas minēta Konvencijas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktā; un

c)	telesakaru pārtveršana, kas minēta Konvencijas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ciktāl tie attiecas uz Konvencijas 18. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā un 20. pantā minētajām situācijām.

4. pants

Tiesvedības veidi, kam var izdot EIR

EIR var izdot:

a)	sakarā ar kriminālprocesu, ko saistībā ar kādu noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem ir ierosinājusi kāda tiesu iestāde vai ko var ierosināt šādā tiesu iestādē;

b)	tiesvedībā, ko administratīvas iestādes ierosinājušas par rīcību, kura kā tiesību normu pārkāpums ir sodāma saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem, ja pēc šādu iestāžu lēmuma var tikt ierosināta tiesvedība tiesā, kurai ir jurisdikcija jo īpaši krimināllietās;

c)	tiesvedībā, ko tiesu iestādes ierosinājušas par rīcību, kura kā tiesību normu pārkāpums ir sodāma saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem, ja pēc šādu iestāžu lēmuma var tikt ierosināta tiesvedība tiesā, kurai ir jurisdikcija jo īpaši krimināllietās; un

d)	saistībā ar a), b) un c) punktā minēto tiesvedību, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem vai pārkāpumiem, par ko izdevējvalstī var saukt pie atbildības vai sodīt juridiskas personas.

5. pants

EIR saturs un forma

1.   Šīs direktīvas A pielikumā iekļautajā veidlapā doto EIR aizpilda un paraksta izdevējiestāde, kura arī apstiprina, ka tā saturs ir pareizs.

2.   Katra dalībvalsts norāda valodu(-as), ko no Savienības iestāžu oficiālajām valodām un papildus attiecīgās dalībvalsts oficiālajai(-ām) valodai(-ām) var izmantot, lai aizpildītu vai pārtulkotu EIR, ja attiecīgā valsts ir izpildvalsts.

II   NODAĻA

IZDEVĒJVALSTS PROCEDŪRAS UN DROŠĪBAS PASĀKUMI

6. pants

EIR nosūtīšana

1.   Izdevējiestāde nosūta EIR izpildiestādei ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, un tā, lai izpildvalsts varētu noteikt tā autentiskumu. Jebkāda turpmāka oficiāla saziņa notiek nepastarpināti starp izdevējiestādi un izpildiestādi.

2.   Neskarot 2. panta b) punktu, ikviena dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to paredz, vairāk nekā vienu centrālo iestādi, kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm. Dalībvalsts, ja to prasa tās tiesu sistēmas organizatoriskā struktūra, var savai(-ām) centrālajai(-ām) iestādei(-ēm) uzlikt atbildību par EIR administratīvo nosūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas ar to saistīta.

3.   Ja izdevējiestāde vēlas, tad nosūtīšanai var izmantot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla drošo telesakaru sistēmu.

4.   Ja izpildiestāde nav zināma, tad izdevējiestāde, tostarp ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktu palīdzību, dara visu, kas vajadzīgs, lai no izpildvalsts saņemtu šādu informāciju.

5.   Ja izpildvalsts iestādei, kas saņem EIR, nav kompetences to atzīt un veikt tā izpildei vajadzīgos pasākumus, tad šī iestāde EIR ex officio pārsūta izpildiestādei un attiecīgi informē izdevējiestādi.

6.   Visas grūtības, kas saistītas ar jebkādu EIR izpildei vajadzīgu dokumentu nosūtīšanu vai autentiskumu, risina tiešā saziņā starp iesaistīto izdevējiestādi un izpildiestādi vai, ja vajadzīgs, iesaistot dalībvalstu centrālās iestādes.

7. pants

EIR, kas saistīts ar agrāku EIR

1.   Ja izdevējiestāde izdod EIR, kas papildina agrāk izdotu EIR, tad tā šo apstākli norāda attiecīgajā iedaļā EIR veidlapā, kas sniegta A pielikumā.

2.   Ja saskaņā ar 8. panta 3. punktu izdevējiestāde izpildvalstī palīdz EIR izpildē, tad tā, kamēr atrodas attiecīgajā valstī un neskarot saskaņā ar 28. panta 1. punkta c) apakšpunktu sniegtās deklarācijas, EIR, kas papildina iepriekšējo EIR, drīkst sūtīt tieši izpildiestādei.

III   NODAĻA

IZPILDVALSTS PROCEDŪRAS UN DROŠĪBAS PASĀKUMI

8. pants

Atzīšana un izpilde

1.   Izpildiestāde atzīst saskaņā ar 6. pantu nosūtītu EIR, neprasot nekādas papildu formalitātes, un tūlīt veic tā izpildei vajadzīgos pasākumus, rīkojoties tieši tāpat un atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no 10. pantā paredzētajiem neatzīšanas vai nepildīšanas iemesliem vai uz kādu no 14. pantā paredzētajiem izpildes atlikšanas iemesliem.

2.   Izpildiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.

3.   Izdevējiestāde var lūgt, lai viena vai vairākas izdevējvalsts iestādes piedalās EIR izpildē, sniedzot atbalstu izpildvalsts kompetentajām iestādēm. Izpildvalsts šādu lūgumu izpilda, ja šāda piedalīšanās nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.

4.   Izdevējiestāde un izpildiestāde var viena ar otru apspriesties ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem, lai sekmētu šā panta efektīvu piemērošanu.

9. pants

Cita veida izmeklēšanas pasākuma izmantošana

1.   Izpildiestāde drīkst nolemt izmantot citu izmeklēšanas pasākumu, kas nav EIR norādītais pasākums, ja:

a)	EIR norādītais izmeklēšanas pasākums nepastāv izpildvalsts tiesību aktos;

b)	EIR norādītais izmeklēšanas pasākums pastāv izpildvalsts tiesību aktos, taču tā izmantošana ir atļauta vienīgi saistībā ar konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem vai šādu nodarījumu kategorijām, kas neietver noziedzīgo nodarījumu, uz kuru attiecas EIR; vai

c)	izmeklēšanas pasākumam, ko izraudzījusies izpildiestāde, būs tāds pats rezultāts kā pasākumam, kas paredzēts attiecīgajā EIR, taču to var panākt, mazākā mērā izmantojot piespiedu līdzekļus.

2.   Ja izpildiestāde nolemj izmantot 1. punktā minēto iespēju, tad tā vispirms informē izdevējiestādi, kura var nolemt atsaukt attiecīgo EIR.

10. pants

Neatzīšanas vai neizpildes iemesli

1.   Izpildvalstī drīkst atteikt EIR atzīšanu vai izpildi, ja:

a)	izpildvalsts tiesību aktos ir paredzēta tāda imunitāte vai privilēģijas, kas EIR izpildi padara neiespējamu;

b)	tā izpilde konkrētā lietā kaitētu būtiskām valsts drošības interesēm, apdraudētu informācijas avotu vai būtu saistīta ar tādas klasificētas informācijas izmantošanu, kas attiecas uz konkrētām izlūkošanas darbībām;

c)	gadījumos, kas minēti 9. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, nav pieejams neviens cits izmeklēšanas pasākums, kas ļautu sasniegt līdzīgu rezultātu; vai

d)	ja EIR ir izdots tiesvedībā, kas minēta 4. panta b) un c) punktā, un attiecīgais pasākums nebūtu atļauts līdzīgā lietā, ko ierosinātu attiecīgajā valstī.

2.   Gadījumos, kas minēti 1. punkta b) un c) apakšpunktā, pirms pieņemt lēmumu daļēji vai pilnībā neatzīt vai neizpildīt kādu EIR, izpildiestāde, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, apspriežas ar izdevējiestādi un vajadzības gadījumā lūdz tai tūlīt sniegt visu vajadzīgo informāciju.

11. pants

Atzīšanas vai izpildes termiņi

1.   Lēmuma pieņemšanai par atzīšanu vai izpildi un izmeklēšanas pasākuma izpildei jānotiek tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā līdzīgā lietā, ko ierosinātu attiecīgajā valstī, un jebkurā gadījumā šajā pantā paredzētajos termiņos.

2.   Ja izdevējiestāde EIR ir norādījusi, ka procesuālo termiņu, noziedzīgā nodarījuma smaguma vai citu īpaši steidzamu apstākļu dēļ ir vajadzīgi īsāki termiņi nekā tie, kas paredzēti šajā pantā, vai ja izdevējiestāde EIR ir noteikusi, ka attiecīgais izmeklēšanas pasākums jāveic konkrētā datumā, tad izpildiestāde, cik vien iespējams, ievēro šādu lūgumu.

3.   Lēmumu par atzīšanu vai izpildi pieņem pēc iespējas ātrāk un, neskarot 5. punktu, ne vēlāk kā trīsdesmit dienās pēc tam, kad kompetentā izpildiestāde ir saņēmusi EIR.

4.   Ja vien nepastāv 14. pantā paredzētie izpildes atlikšanas iemesli vai pierādījumi, kas minēti izmeklēšanas pasākumā, uz kuru attiecas EIR, jau nav izpildvalsts rīcībā, izpildiestāde attiecīgo izmeklēšanas pasākumu veic nekavējoties un, neskarot 5. punktu, ne vēlāk kā deviņdesmit dienās pēc 3. punktā minētā lēmuma pieņemšanas.

5.   Ja kompetentajai izpildiestādei konkrētā lietā nav iespējams ievērot 3. punktā noteikto termiņu, tad tā ar jebkādiem līdzekļiem nekavējoties informē izdevējvalsts kompetento iestādi, norādot kavēšanās iemeslus un paredzamo laiku, kas vajadzīgs lēmuma pieņemšanai. Šādā gadījumā 3. punktā noteikto termiņu var pagarināt ne vairāk kā par 30 dienām.

6.   Ja kompetentajai izpildiestādei konkrētā lietā nav iespējams ievērot 4. punktā noteikto termiņu, tad tā ar jebkādiem līdzekļiem nekavējoties informē izdevējvalsts kompetento iestādi, norādot kavēšanās iemeslus, un apspriežas ar izdevējiestādi par piemērotu laiku attiecīgā pasākuma veikšanai.

12. pants

Pierādījumu nodošana

1.   Izpildiestāde bez liekas kavēšanās izdevējvalstij nosūta pierādījumus, kas iegūti, izpildot EIR. Ja tas lūgts attiecīgajā EIR un ja iespējams saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem, tad iegūtos pierādījumus nekavējoties nodod izdevējvalsts kompetentajām iestādēm, kas saskaņā ar 8. panta 3. punktu palīdz EIR izpildē.

2.   Nododot iegūtos pierādījumus, izpildiestāde norāda, vai tā prasa, lai tos sūta atpakaļ izpildvalstij, tiklīdz izdevējvalstī tie vairs nav vajadzīgi.

13. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Ieinteresētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi. EIR izdošanas materiālos iemeslus var apstrīdēt tikai ar prasību, kas celta izdevējvalsts tiesā.

14. pants

Atzīšanas vai izpildes atlikšanas iemesli

1.   EIR atzīšanu vai izpildi izpildvalstī drīkst atlikt, ja:

a)	tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai vai tiesvedībai – uz laiku, ko izpildvalsts uzskata par pamatotu; vai

b)	attiecīgos priekšmetus, dokumentus vai datus jau izmanto citā tiesvedībā – līdz brīdim, kad tie šim nolūkam vairs nav vajadzīgi.

2.   Tiklīdz atlikšanas iemesli vairs nepastāv, izpildiestāde tūlīt veic EIR izpildei vajadzīgos pasākumus un par to ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, informē izdevējiestādi.

15. pants

Pienākums informēt

1.   Kompetentā iestāde izpildvalstī, kas saņem EIR, nekavējoties un jebkurā gadījumā vienas nedēļas laikā pēc EIR saņemšanas apstiprina tā saņemšanu, aizpildot un nosūtot B pielikumā iekļauto veidlapu. Ja saskaņā ar 6. panta 2. punktu ir izraudzīta centrālā iestāde, tad šis pienākums attiecas gan uz centrālo iestādi, gan uz izpildiestādi, kas EIR saņem ar centrālās iestādes starpniecību. Šīs direktīvas 6. panta 5. punktā minētajā gadījumā šis pienākums attiecas gan uz kompetento iestādi, kas sākotnēji saņēmusi EIR, gan uz izpildiestādi, kurai šis EIR galu galā nosūtīts.

2.   Neskarot 9. panta 2. punktu, izpildiestāde informē izdevējiestādi:

a)

uzreiz un izmantojot jebkādus līdzekļus, ja: i) izpildiestādei nav iespējams pieņemt lēmumu par atzīšanu vai izpildi, tādēļ ka pielikumā iekļautā veidlapa nav aizpildīta pilnībā vai ir aizpildīta acīmredzami nepareizi; ii) izpildiestāde EIR izpildes gaitā bez papildu noskaidrošanas secina, ka varētu būt lietderīgi veikt tādus izmeklēšanas pasākumus, kas sākotnēji nebija paredzēti vai ko nebija iespējams paredzēt laikā, kad izdeva EIR, lai izdevējiestāde konkrētā lietā varētu veikt turpmākās darbības; iii) izpildiestāde konstatē, ka konkrētā lietā tā nevar ievērot formalitātes un procedūras, ko izdevējiestāde nepārprotami norādījusi saskaņā ar 8. pantu. Pēc izdevējiestādes lūguma attiecīgo informāciju uzreiz apstiprina ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu;

b)	uzreiz un ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu: i) par visiem lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 10. panta 1. punktu; ii) par EIR izpildes vai atzīšanas atlikšanu, atlikšanas iemesliem un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu.

16. pants

Amatpersonu kriminālatbildība

Izdevējvalsts amatpersonas, kas saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu atrodas izpildvalsts teritorijā, attiecībā uz to izdarītiem vai pret tām izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem pielīdzina izpildvalsts amatpersonām.

17. pants

Amatpersonu civiltiesiskā atbildība

1.   Gadījumos, kad saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu izdevējvalsts amatpersonas atrodas izpildvalsts teritorijā, izdevējvalsts saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem ir atbildīga par kaitējumu, ko tās nodarījušas savu darbību laikā.

2.   Dalībvalsts, kuras teritorijā ir nodarīts 1. punktā minētais kaitējums, to novērš saskaņā ar nosacījumiem, kurus piemēro šīs valsts amatpersonu nodarītam kaitējumam.

3.   Dalībvalsts, kuras amatpersonas ir nodarījušas kaitējumu kādai personai citas dalībvalsts teritorijā, šai dalībvalstij pilnībā atlīdzina visas summas, ko tā samaksājusi cietušajiem vai to tiesību pārņēmējiem.

4.   Neskarot to tiesības vērsties pret trešām personām un izņemot 3. punktu, katra dalībvalsts 1. punktā paredzētajā gadījumā atturas pieprasīt atlīdzību par kaitējumu, ko tai nodarījusi cita dalībvalsts.

18. pants

Konfidencialitāte

1.   Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka izdevējiestādes un izpildiestādes EIR izpildē pienācīgi ievēro izmeklēšanas konfidencialitāti.

2.   Izpildiestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem garantē EIR faktisko apstākļu un tā satura konfidencialitāti, izņemot tiktāl, ciktāl vajadzīgs, lai izpildītu attiecīgo izmeklēšanas pasākumu. Ja izpildiestāde konfidencialitātes prasību nevar ievērot, tad tā par to nekavējoties informē izdevējiestādi.

3.   Izdevējiestāde – saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un ja nav citu norāžu no izpildiestādes – ievēro konfidencialitāti attiecībā uz visiem pierādījumiem vai informāciju, ko sniegusi izpildiestāde, izņemot tiktāl, ciktāl to izpaušana vajadzīga EIR aprakstītajai izmeklēšanai vai tiesvedībai.

4.   Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bankas attiecīgajam bankas klientam vai citām trešām personām neizpauž, ka izdevējvalstij saskaņā ar 23., 24. un 25. pantu ir nosūtīta informācija vai ka notiek izmeklēšana.

IV   NODAĻA

ĪPAŠI NOTEIKUMI PAR DAŽIEM IZMEKLĒŠANAS PASĀKUMIEM

19. pants

Apcietinātu personu pārvešana uz laiku uz izdevējvalsti izmeklēšanas vajadzībām

1.   EIR var izdot, lai kādu personu, kas apcietināta izpildvalstī, uz laiku pārvestu nolūkā veikt kādu izmeklēšanas pasākumu, kuram vajadzīga šīs personas klātbūtne izdevējvalstī, ar nosacījumu, ka termiņā, ko noteikusi izpildvalsts, šo personu nosūtīs atpakaļ.

2.   Papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem šāda EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	apcietinātā persona tam nepiekrīt; vai

b)	nosūtīšana var pagarināt tās apcietinājuma laiku.

3.   Šā panta 1. punktā paredzētajā gadījumā apcietināto personu kopā ar visiem vajadzīgajiem dokumentiem cauri kādas trešās dalībvalsts teritorijai atļauj pārvietot pēc attiecīga pieteikuma iesniegšanas.

4.   Par praktisko kārtību personas pagaidu pārvešanai un par datumu, kurā šī persona jānogādā atpakaļ izpildvalsts teritorijā, vienojas attiecīgās dalībvalstis.

5.   Pārvestā persona izdevējvalsts teritorijā paliek ieslodzījumā un attiecīgos gadījumos arī tās dalībvalsts teritorijā, cauri kurai tā jāpārvieto tranzītā, izņemot tad, ja izpildvalsts iesniedz pieteikumu par tās atbrīvošanu.

6.   Apcietinājuma laikposmu izdevējas dalībvalsts teritorijā atskaita no apcietinājuma laikposma, kas attiecīgajai personai ir jāizcieš vai būs jāizcieš izpildes dalībvalsts teritorijā.

7.   Pret pārvesto personu neveic kriminālvajāšanu, to neapcietina un tai nepiemēro nekādus citus personas brīvības ierobežojumus par rīcību vai notiesāšanu, kas veikta pirms personas pārvietošanas no izpildvalsts teritorijas un kas nav minēta EIR.

8.   Šā panta 7. punktā paredzētā imunitāte beidzas, kad pārvestā persona, kurai piecpadsmit secīgās dienās no dienas, kurā tās klātbūtne tiesu iestādēm vairs nav vajadzīga, ir bijusi iespēja doties prom, tomēr ir palikusi attiecīgās valsts teritorijā vai tajā atgriezusies pēc izceļošanas no tās.

9.   Ar pārvešanu saistītās izmaksas sedz izdevējvalsts.

20. pants

Apcietinātu personu pārvešana uz laiku uz izpildvalsti izmeklēšanas vajadzībām

1.   EIR var izdot, lai kādu personu, kas apcietināta izdevējvalstī, uz laiku pārvestu nolūkā veikt kādu izmeklēšanas pasākumu, kuram vajadzīga šīs personas klātbūtne izpildvalstī.

2.   Papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem šāda EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	pārvešanai ir vajadzīga attiecīgās personas piekrišana un šāda piekrišana nav saņemta; vai

b)	izdevējiestāde un izpildiestāde nevar vienoties par kārtību pārvešanai uz laiku.

3.   Ja pārvešanai vajadzīga attiecīgās personas piekrišana, tad izpildiestādei nekavējoties iesniedz piekrišanas apliecinājumu vai tā kopiju.

4.   Katra dalībvalsts var norādīt, ka attiecīgajā paziņojumā norādītajos konkrētajos apstākļos pirms EIR izpildes ir vajadzīga 3. punktā minētā piekrišana.

5.   Attiecībā uz šajā pantā paredzēto pārvešanu uz laiku mutatis mutandis piemēro 19. panta 3. līdz 8. punktu.

6.   Ar pārvešanu saistītās izmaksas sedz izdevējvalsts. Tas neietver izmaksas, kas saistītas ar personas turēšanu apcietinājumā izpildvalstī.

21. pants

Iztaujāšana ar videokonferences palīdzību

1.   Ja persona atrodas izpildvalsts teritorijā un ir kā liecinieks vai eksperts jāiztaujā izdevējvalsts tiesu iestādēs, tad izdevējiestāde gadījumos, kad attiecīgo personu nav vēlams vai iespējams personiski iztaujāt tās valsts teritorijā, kurā atrodas izdevējiestāde, var izdot EIR, lai liecinieku vai ekspertu iztaujātu, izmantojot videokonferenci, kā paredzēts 2. līdz 9. punktā.

2.   Papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem šāda EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	videokonferences izmantošana ir pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem; vai

b)	izpildvalstij nav videokonferences tehnisko līdzekļu.

3.   Ja izpildvalstij videokonferences tehniskie līdzekļi nav pieejami, šādus līdzekļus saskaņā ar savstarpēju vienošanos var darīt pieejamus izdevējvalsts.

4.   Šā panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajiem gadījumiem mutatis mutandis piemēro 10. panta 2. punktu.

5.   EIR, kas izdots nolūkā veikt iztaujāšanu, izmantojot videokonferenci, norāda iemeslu, kura dēļ lieciniekam vai ekspertam nav vēlams vai iespējams piedalīties personīgi, tiesu iestādes nosaukumu un to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri veiks iztaujāšanu.

6.   Iztaujāšanai, izmantojot videokonferenci, piemēro šādus noteikumus:

a)

iztaujāšanā piedalās izpildvalsts tiesu iestāde, kurai vajadzības gadījumā palīdz tulks, un tā ir arī atbildīga gan par iztaujājamo personu identifikāciju, gan par izpildvalsts tiesību pamatprincipu ievērošanu. Ja izpildiestāde uzskata, ka iztaujāšanā tiek pārkāpti izpildvalsts tiesību pamatprincipi, tad tā tūlīt veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka iztaujāšana turpinās saskaņā ar minētajiem principiem;

b)	izdevējvalsts un izpildvalsts kompetentās iestādes vajadzības gadījumā vienojas par iztaujājamās personas aizsardzības pasākumiem;

c)	izdevējiestāde iztaujāšanu veic nepastarpināti vai tā notiek tās vadībā saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem;

d)	izpildvalsts pēc izdevējvalsts vai iztaujājamās personas lūguma vajadzības gadījumā iztaujājamajai personai nodrošina tulka palīdzību;

e)	iztaujājamā persona drīkst izmantot tiesības nesniegt liecību, kuras šai personai pienāktos saskaņā ar izpildvalsts vai izdevējvalsts tiesību aktiem.

7.   Neskarot pasākumus, par ko panākta vienošanās attiecībā uz personu aizsardzību, izpildiestāde pēc iztaujāšanas sagatavo protokolu, kurā norāda iztaujāšanas datumu un vietu, iztaujātās personas identitāti, visu pārējo to personu identitāti un funkcijas izpildvalstī, kuras ir piedalījušās iztaujāšanā, visus dotos zvērestus un tehniskos apstākļus, kādos ir notikusi iztaujāšana. Šo dokumentu izpildiestāde nosūta izdevējiestādei.

8.   Izdevējvalsts kompensē izpildvalstij videosakaru izveidošanas izmaksas, videosakaru apkalpošanas izmaksas izpildvalstī, tās pieaicināto tulku darba samaksu un pabalstus lieciniekiem un ekspertiem, kā arī viņu ceļa izdevumus izpildvalstī, ja vien tā neatsakās no visu vai dažu minēto izdevumu kompensācijas.

9.   Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad tās teritorijā saskaņā ar šo pantu iztaujā lieciniekus vai ekspertus un tie atsakās liecināt, kad tiem ir pienākums liecināt, vai sniedz nepatiesu liecību, tās tiesību akti būtu piemērojami tieši tāpat kā tad, ja iztaujāšana notiktu saskaņā ar kādu no tās procedūrām.

10.   EIR var izdot arī nolūkā ar videokonferences palīdzību iztaujāt kādu apsūdzētu personu. Mutatis mutandis piemēro šā panta 1. līdz 9. punktu. Papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem šāda EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	apsūdzētā persona nepiekrīt; vai

b)	šāda pasākuma izpilde būtu pretrunā izpildvalsts tiesību aktiem.

22. pants

Iztaujāšana ar telefonsakaru konferences palīdzību

1.   Ja persona atrodas vienas dalībvalsts teritorijā un ir kā liecinieks vai eksperts jāiztaujā kādas citas dalībvalsts tiesu iestādēs, tad šīs citas valsts izdevējiestāde var izdot EIR, lai liecinieku vai ekspertu iztaujātu, izmantojot telefonsakaru konferenci, kā paredzēts 2. līdz 4. punktā.

2.   Papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem šāda EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	telefonsakaru konferences izmantošana ir pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem; vai

b)	liecinieks vai eksperts nepiekrīt, ka iztaujāšanu veic ar šādu metodi.

3.   EIR, ko izdod iztaujāšanai ar telefonsakaru konferences palīdzību iekļauj tiesu iestādes nosaukumu un to personu vārdus un uzvārdus, kas veiks iztaujāšanu, kā arī norāda, ka liecinieks vai eksperts vēlas piedalīties iztaujāšanā ar telefonsakaru konferences palīdzību.

4.   Izdevējiestāde un izpildiestāde vienojas par iztaujāšanas praktisko kārtību. Vienojoties par šo kārtību, izpildiestāde uzņemas:

a)	attiecīgajam lieciniekam vai ekspertam paziņot iztaujāšanas laiku un vietu;

b)	nodrošināt liecinieka vai eksperta identificēšanu; un

c)	pārbaudīt, vai liecinieks vai eksperts piekrīt iztaujāšanai ar telefonsakaru konferences palīdzību.

Izpildvalsts savu piekrišanu var pilnīgi vai daļēji saistīt ar attiecīgajiem 21. panta 6. un 9. punkta noteikumiem. Ja nav citas vienošanās, tad mutatis mutandis piemēro 21. panta 8. punktu.

23. pants

Informācija par bankas kontiem

1.   EIR var izdot, lai noteiktu, vai kādai fiziskai vai juridiskai personai, par kuru notiek kriminālizmeklēšana, ir viens vai vairāki jebkāda veida konti vai arī šī persona kontrolē šādus kontus jebkurā bankā, kas atrodas izpildvalsts teritorijā.

2.   Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic vajadzīgos pasākumus, lai tā varētu sniegt 1. punktā minēto informāciju.

3.   Šā panta 1. punktā minētajā informācijā, ja tas lūgts EIR un tiktāl, ciktāl to var sniegt pietiekami savlaicīgi, iekļauj arī kontus, attiecībā uz kuriem personai, par kuru ierosināts process, ir konkrētas pilnvaras.

4.   Šajā pantā noteikto pienākumu piemēro tikai tādā mērā, kādā šī informācija ir pieejama bankai, kurā atrodas attiecīgais konts.

5.   Papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem 1. punktā minētā EIR izpildi var atteikt arī tad, ja attiecīgais noziedzīgais nodarījums nav:

a)	noziedzīgs nodarījums, par ko paredzētais maksimālais sods, kas ietver brīvības atņemšanu vai drošības līdzekli, ir vismaz četri gadi izdevējvalstī un vismaz divi gadi izpildvalstī;

b)	noziedzīgs nodarījums, kas minēts 4. pantā Padomes Lēmumā (2009. gada 6. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu) (6) (turpmāk “Lēmums par Eiropolu”, vai

c)	noziedzīgs nodarījums, kas minēts 1995. gada Konvencijā par Eiropas Kopienas finanšu interešu aizsardzību (7), tās 1996. gada Protokolā (8) vai tās 1997. gada Otrajā protokolā (9), – ciktāl uz to nevar attiecināt Lēmumu par Eiropolu.

6.   Izdevējiestāde EIR norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanai, un to, kādu iemeslu dēļ tā uzskata, ka izpildvalstī esošajās bankās varētu būt attiecīgs konts, un iespēju robežās norāda, kuras bankas varētu būt iesaistītas. Tāpat tā iekļauj EIR visu pieejamo informāciju, kas varētu atvieglināt tā izpildi.

24. pants

Informācija par bankas darījumiem

1.   EIR var izdot, lai iegūtu ziņas par konkrētiem bankas kontiem un bankas operācijām, kas ir notikušas konkrētā laikposmā, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, tostarp ziņas par jebkuru sūtītāja vai saņēmēja kontu.

2.   Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic vajadzīgos pasākumus, lai varētu sniegt 1. punktā minēto informāciju.

3.   Šajā pantā noteikto pienākumu piemēro vienīgi tiktāl, ciktāl šī informācija ir pieejama bankai, kurā atrodas attiecīgais konts.

4.   Izdevējvalsts EIR norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanai.

25. pants

Bankas darījumu novērošana

1.   EIR var izdot, lai konkrētā laikposmā novērotu bankas operācijas, ko veic, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem.

2.   Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic vajadzīgos pasākumus, lai tā varētu sniegt 1. punktā minēto informāciju.

3.   Izdevējvalsts EIR norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanai.

4.   Par novērošanas praktisko kārtību vienojas izdevējvalsts un izpildvalsts kompetentās iestādes.

26. pants

Kontrolētas piegādes

1.   EIR var izdot, lai izpildvalsts teritorijā veiktu kontrolētu piegādi.

2.   Tiesības rīkoties un vadīt un kontrolēt operācijas, kas saistītas ar 1. punktā minētā EIR izpildi, ir izpildvalsts kompetentajām iestādēm.

27. pants

Izmeklēšanas pasākumi, kas paredz pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā

1.   Ja EIR ir izdots nolūkā veikt kādu pasākumu – tostarp 25. un 26. pantā minētos pasākumus – kurš saistīts ar pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā, tad tā izpildi papildus 10. panta 1. punktā minētajiem atteikuma iemesliem var atteikt arī tad, ja attiecīgā pasākuma izpilde nebūtu atļauta līdzīgā lietā, ko ierosinātu attiecīgajā valstī.

2.   Šā panta 1. punktā minētajiem gadījumiem mutatis mutandis piemēro 10. panta 2. punktu.

3.   Izpildiestāde 1. punktā minētā EIR izpildi var saistīt ar vienošanos par izmaksu sadali.

V   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

28. pants

Paziņojumi

1.   Katra dalībvalsts līdz … (10) Komisijai paziņo:

a)	iestādi vai iestādes, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts iekšējo juridisko kārtību ir kompetence saskaņā ar 2. panta a) un b) punktu, ja šī dalībvalsts ir izdevējvalsts vai izpildvalsts;

b)	kādās valodās pieņem EIR, kā minēts 5. panta 2. punktā;

c)	informāciju par izraudzīto centrālo iestādi vai centrālajām iestādēm, ja attiecīgā dalībvalsts vēlas izmantot 6. panta 2. punktā paredzēto iespēju. Šāda informācija ir saistoša visām izdevējvalsts iestādēm;

d)	par prasību saņemt no attiecīgās personas piekrišanu tās pārvešanai gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts vēlas izmantot 20. panta 4. punktā paredzēto iespēju.

2.   Dalībvalstis Komisiju informē par jebkādām turpmākām izmaiņām attiecībā uz 1. punktā minēto informāciju.

3.   Informāciju, kas saņemta, piemērojot šo pantu, Komisija dara pieejamu visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam (EJN). EJN šo informāciju dara pieejamu tīmekļa vietnē, kas minēta 9. pantā Padomes Lēmumā 2008/976/TI (2008. gada 16. decembris) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (11).

29. pants

Citi nolīgumi un vienošanās

1.   Neskarot to piemērošanu attiecībās starp dalībvalstīm un trešām valstīm un to pagaidu piemērošanu saskaņā ar 30. pantu, ar šo direktīvu no … (10) aizstāj atbilstošos noteikumus šādās konvencijās, kas piemērojamas attiecībās starp dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva:

—	1959. gada 20. aprīļa Eiropas Konvencija par savstarpēju tiesisko palīdzību krimināllietās, kā arī abi tās papildprotokoli, proti, 1978. gada 17. marta un 2001. gada 8. novembra papildprotokols, un divpusējie nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar minētās konvencijas 26. pantu,

—	1990. gada 19. jūnija Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu,

—	2000. gada 29. maija Konvencija par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju tiesisko palīdzību krimināllietās un tās 2001. gada 16. oktobra protokols.

2.   Pamatlēmums 2008/978/TI tiek atcelts. Šo direktīvu starp dalībvalstīm piemēro pierādījumu iesaldēšanai, aizstājot Pamatlēmuma 2003/577/TI atbilstošos noteikumus.

3.   Dalībvalstis var turpināt piemērot spēkā esošos divpusējos vai daudzpusējos nolīgumus vai vienošanās arī pēc … (10), ciktāl tie ļauj panākt vairāk, nekā paredz šīs direktīvas mērķi, un vienkāršo vai vēl vairāk atvieglina pierādījumu vākšanas procedūras.

4.   Dalībvalstis var slēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai vienošanās arī pēc … (12), ciktāl tie ļauj panākt vairāk vai paplašina šīs direktīvas noteikumus un vienkāršo vai vēl vairāk atvieglina pierādījumu vākšanas procedūras.

5.   Dalībvalstis līdz … (13) paziņo Komisijai 3. punktā minētos pastāvošos nolīgumus un vienošanās, ko tās vēlas piemērot arī turpmāk. Dalībvalstis trīs mēnešos pēc parakstīšanas Komisijai dara zināmus arī jebkādus jaunus nolīgumus vai vienošanās, kas minēti 4. punktā.

6.   Ja Komisija uzskata, ka tai paziņotais divpusējais vai daudzpusējais nolīgums vai vienošanās neatbilst 3. un 4. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, tā attiecīgās dalībvalstis aicina attiecīgo nolīgumu vai vienošanos izbeigt, to grozīt vai atturēties no tā slēgšanas.

30. pants

Pārejas pasākumi

1.   Savstarpējās palīdzības lūgumus, kas saņemti pirms … (14), turpina reglamentēt pastāvošie instrumenti par savstarpēju palīdzību krimināllietās. Lēmumus par pierādījumu iesaldēšanu saskaņā ar Pamatlēmumu 2003/577/TI, kas saņemti pirms … (14), turpina reglamentēt minētais pamatlēmums.

2.   Pēc lēmuma par iesaldēšanu, kas pieņemts saskaņā ar Pamatlēmumu 2003/577/TI, EIR mutatis mutandis piemēro 7. panta 1. punktu.

31. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz … (14) izpildītu šīs direktīvas prasības.

2.   Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

3.   Līdz … (14) dalībvalstis Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai nosūta to noteikumu tekstu, ar kuriem tās savos tiesību aktos transponē pienākumus, kurus tām uzliek šī direktīva.

4.   Komisija līdz … (15) iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot, ciktāl dalībvalstis ir veikušas vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, un vajadzības gadījumā pievieno tam tiesību aktu priekšlikumus.

32. pants

Ziņojums par piemērošanu

Ne vēlāk kā piecus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Komisija, pamatojoties uz informāciju gan par kvalitatīviem, gan kvantitatīviem aspektiem, Eiropas Parlamentam un Padomei sniedz ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu. Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus par šīs direktīvas grozījumiem.

33. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

34. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

---

(1)  OV L 196, 2.8.2003., 45. lpp.

(2)  OV L 350, 30.12.2008., 72. lpp.

(3)  OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

(4)  OV C 197, 12.7.2000., 3. lpp.

(5)  OV L 162, 20.6.2002., 1. lpp.

(6)  OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.

(7)  OV C 316, 27.11.1995., 49. lpp.

(8)  OV C 313, 23.10.1996., 2. lpp.

(9)  OV C 221, 19.7.1997., 12. lpp.

(10)  Divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(11)  OV L 348, 24.12.2008., 130. lpp.

(12)  Šīs direktīvas spēkā stāšanās diena.

(13)  Trīs mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(14)  Divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(15)  Trīs gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

---

---

---