52010DC0802

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 21.12.2010

COM(2010) 802 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par Direktīvas 2003/88/EK (Darba laika direktīva) īstenošanu dalībvalstīs

{SEC(2010) 1611 galīgā redakcija}

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par Direktīvas 2003/88/EK (Darba laika direktīva) īstenošanu dalībvalstīs

1. Ievads

Šajā ziņojumā apskatīta Darba laika direktīvas 2003/88/EK[1] (turpmāk – “direktīva”) īstenošana dalībvalstīs, kā prasīts tās 24. punktā. Tajā atgādināti direktīvas mērķi un galvenie noteikumi un izklāstīti galvenie rezultāti, ko Komisija konstatējusi, pārbaudot direktīvas īstenošanu dalībvalstīs un kurus pamato pielikumā pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments, kurā pārbaudes rezultāti ir aprakstīti sīkāk.

Šā ziņojuma mērķis ir sniegt pārskatu par to, kā dalībvalstis īstenojušas direktīvu, un pievērst uzmanību galvenajām problēmām. Tas nesniedz izsmeļošu pārskatu par visiem dalībvalstu īstenošanas pasākumiem[2].

2. Direktīvas mērķis un prasības

Direktīvu Eiropas Parlaments un Padome pieņēma saskaņā ar EK līguma 137. panta 2. punktu (tagad LESD 153. panta 2. punkts).

Šīs direktīvas galvenais mērķis ir noteikt minimuma drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai. Daudzi pētījumi[3] liecina, ka ilgām darba stundām un nepietiekamai atpūtai (īpaši ilgāku laiku) var būt nelabvēlīga ietekme (lielāks nelaimes gadījumu un kļūdu skaits, lielāka spriedze un nogurums, īstermiņa un ilgtermiņa veselības riski).

Tiesa ir lēmusi, ka direktīvas prasības attiecībā uz maksimālo darba laiku, gadskārtējo apmaksāto atvaļinājumu un minimuma atpūtas laikiem “ veido īpaši nozīmīgus Kopienas sociālo tiesību noteikumus , kurus .. ir tiesības baudīt katram darba ņēmējam[4]”.

Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas[5] 31. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. ”

Direktīvā noteiktas kopējas minimuma prasības, kas attiecas uz visu dalībvalstu darba ņēmējiem, tai skaitā:

- darba laika ierobežojums (vidēji nedēļā ne vairāk kā 48 stundas, ieskaitot virsstundas);

- minimuma dienas un nedēļas atpūtas laiks (vismaz 11 secīgas dienas atpūtas stundas un 35 stundas netraucēta nedēļas atpūtas laika);

- gadskārtējais apmaksātais atvaļinājums (vismaz 4 nedēļas gadā);

- īpaša aizsardzība nakts darba ņēmējiem.

Direktīvā paredzēta arī elastība darba laika organizēšanā. Dažās nodarbinātības jomās minimuma atpūtas laiks var tikt pilnībā vai daļēji pārcelts uz vēlāku laiku. Dažos gadījumos darba ņēmēji drīkst pārsniegt 48 darba stundu ierobežojumu (tā saucamā “atteikšanās”). Koplīgumi var piedāvāt elastību darba laika organizēšanā, piemēram, ļaujot nedēļas darba laiku rēķināt kā vidējo vērtību laikposmā līdz 12 mēnešiem.

3. Izvērtējums par piemērošanu dalībvalstīs

Komisija 2008. gadā uzsāka plašu pārbaudi par direktīvas īstenošanu visās dalībvalstīs, pamatojoties uz valstu ziņojumiem (ieskaitot valsts sociālo partneru viedokļus), Eiropas sociālo partneru ziņojumiem un Komisijai no citiem avotiem pieejamo informāciju, piemēram, neatkarīgu ekspertu ziņojumiem. Vissvarīgākie vispārējas nozīmes secinājumi ir apkopoti turpmāk 3.1. līdz 3.9 punktā. Šie punkti ir cieši saistīti savā starpā, un tas jāņem vērā visos novērtējumos par atbilstību direktīvai.

3.1. Darba laika ierobežošana

Saskaņā ar direktīvu vidējais nedēļas darba laiks (ieskaitot virsstundas) nedrīkst pārsniegt 48 stundas nedēļā. Kopumā šis ierobežojums tika veiksmīgi transponēts; daudzas dalībvalstis nosaka standartus, kas paredz lielāku aizsardzību.

Tomēr Austrijā saskaņā ar nozares tiesību aktiem ārstiem var likt strādāt vidēji 60 darba stundas nedēļā, neprasot piekrišanu. Francijā neprecīzi formulēti noteikumi par ārstu darba laiku, šķiet, ir par iemeslu tam, ka pat ārstu regulāra darba laika grafiks publiskās slimnīcās var pārsniegt direktīvā noteikto 48 stundu ierobežojumu. Ungārija nedēļā vidēji atļauj 60 līdz 72 stundu darba laiku nedēļā, ja panākta vienošanās starp iesaistītajām personām, tā sauktajos “mājas dežūras darbos”; nav skaidrs, vai uz šiem līgumiem attiecas “atteikšanās”. Turklāt vairākās dalībvalstīs to noteikumu piemērošana, kuri attiecas uz dežūras laiku, mācībās esošiem ārstiem vai publiskā sektora darba ņēmējiem, rada bažas par atbilstību darba laika ierobežojumam.

Direktīvā noteikts, ka, aprēķinot nedēļas darba laika ierobežojumu, var izmantot nostrādāto stundu vidējo vērtību “bāzes periodā”. Tas ļauj dažas nedēļas strādāt ilgākas stundas, ja citās nedēļās attiecīgi nostrādā mazāk stundu. Parasti bāzes periods nedrīkst pārsniegt četrus mēnešus, bet dažos nodarbinātības veidos to ar likumu var pagarināt līdz ne vairāk kā sešiem mēnešiem, un ar koplīgumu − līdz ne vairāk kā divpadsmit mēnešiem jebkurā nodarbinātības veidā.

Kopumā bāzes periods dalībvalstīs ir piemērots apmierinoši; un dažās dalībvalstīs nesen ir izdarīti būtiski grozījumi, lai uzlabotu atbilstību. Tomēr vairākas dalībvalstis, šķiet, vēl joprojām nepilda direktīvas noteikumus. Bulgārija un Vācija visiem nodarbinātības veidiem atļauj sešu mēnešu bāzes periodu. Vācija , Ungārija , Polija un Spānija atļauj 12 mēnešu bāzes periodu bez koplīguma.

3.2. Dežūras laiks

“Dežūras laiks” attiecas uz laikposmiem, kad darba ņēmējam ir jābūt darba vietā un pēc pieprasījuma jābūt gatavam pildīt savus pienākumus. Saskaņā ar Tiesas spriedumiem[6] saistībā ar direktīvas noteikumiem dežūras laiks darba vietā jāuzskata par pilnu darba laiku.

Šis princips attiecas gan uz periodiem, kad darba ņēmējs veic dežūras darbu (“ aktīvās ” dežūras laiks), gan uz periodiem, kad darba ņēmējs neveic dežūras darbu un gaida dežūras izsaukumu (“ pasīvās ” dežūras laiks), ja vien darba ņēmējs atrodas darba vietā.

Šis izvērtējums liecina, ka vairākas dalībvalstis ir veikušas būtiskas izmaiņas savos tiesību aktos vai to praktiskā piemērošanā, lai pielāgotos prasībām Tiesas nolēmumos: it īpaši Čehija, Francija, Vācija, Ungārija, Nīderlande, Polija (dažās nozarēs), Slovākija un AK . Vienpadsmit dalībvalstīs izmaiņas ietvēra “atteikšanās” ieviešanu, skat. 3.7. punktu.

Šajā posmā pieejamā informācija liecina, ka saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem dežūras laiks darba vietā tiek uzskatīts par pilnu darba laiku deviņās valstīs: Kiprā, Čehijā, Igaunijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē un AK .

Tāda ir arī vispārējā nostāja ar dažiem diezgan ierobežotiem izņēmumiem nozarēs Austrijā un Ungārijā . Turklāt dežūras laiks darba vietā tiek uzskatīts par pilnu darba laiku saskaņā ar Darba kodeksu privātajā sektorā (bet ne vienmēr publiskajā sektorā) Spānijā un Slovākijā . Turklāt sabiedrības veselības jomā Francijā, Polijā, Slovākijā un Spānijā dežūras laiks darba vietā tagad tiek uzskatīts par pilnu darba laiku.

Skaidrs ir arī tas, ka ir diezgan daudz dalībvalstu, kurās dežūras laiks darba vietā netiek uzskatīts par pilnu darba laiku, kā tas ir paredzēts Tiesas nolēmumos:

- Īrijā (vispārīgs noteikums) un Grieķijā (attiecībā uz ārstiem sabiedrības veselības pakalpojumu jomā) nav juridiski pamatotas prasības vai prakses “aktīvās” dežūras laiku uzskatīt par darba laiku;

- “pasīvās” dežūras laiks darba vietā saskaņā ar vispārīgu noteikumu piemērojamajos dalībvalsts tiesību aktos vai koplīgumos netiek uzskatīts par pilnu darba laiku Dānijā, Grieķijā un Īrijā ; tāda situācija (izņemot dažas nozares) ir arī Polijā [7]. Tas netiek uzskatīts par pilnu darba laiku atbilstoši konkrētiem nozares tiesību aktu noteikumiem Grieķijā (publiskā sektora ārsti); Slovēnijā (bruņotie spēki, policija, cietumi, tiesneši, prokurori) un Spānijā ( Guardia Civil );

- Beļģijā, Somijā un Zviedrijā dalībvalsts tiesību akti pasīvās dežūras laiku vispār uzskata par darba laiku, bet pieļauj atkāpes no šī principa koplīgumos, kuri bieži neatbilst Tiesas nolēmumiem. Saskaņā ar ierastu praksi Francijā nozares koplīgumos ievēro līdzvērtīguma principu (“ équivalence” ) (tas nozīmē, ka pasīvās dežūras laika periodi darba vietā tiks ieskaitīti kā darba laiks tikai daļēji). Francijas iestādes ir aicinājušas sociālos partnerus līgumus pārskatīt, bet nav skaidrs, vai šī prasība visos gadījumos ir izpildīta;

- nav skaidrs, vai atbilstība attiecībā uz dežūras laiku ir panākta Bulgārijā un Rumānijā (vispārīgi), Slovēnijā (izņemot jau iepriekš minētās publisko pakalpojumu jomas) un Spānijā (publiskie pakalpojumi, policija, ugunsdzēsēji).

3.3. Kompensējošs atpūtas laiks

Direktīvas pamatprasības par minimuma dienas un nedēļas atpūtas laiku un par atpūtas pārtraukumu darbdienas laikā kopumā ir transponēti apmierinoši.

Galvenās grūtības rada atkāpju izmantošana, kas ļauj minimuma atpūtas laiku pārcelt vai saīsināt, bet tikai tad, ja darba ņēmējam citā laikā tiek piešķirts līdzvērtīgs papildu atpūtas laiks, lai kompensētu trūkstošo atpūtu (“līdzvērtīgs kompensējošs atpūtas laiks”). Noteikumi kopumā neļauj vispār atteikties no minimuma atpūtas laika, izņemot ārkārtas gadījumus, kad nav objektīvi iespējams nodrošināt līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laiku un kad darba ņēmējiem ir nodrošināta pienācīga alternatīva aizsardzība. Turklāt saskaņā ar spriedumu Jaeger lietā kompensējošs atpūtas laiks jāpiešķir ātri − tajā periodā, kas seko tūlīt pēc trūkstošā atpūtas laika perioda.

Vairākās dalībvalstīs atkāpes izmanto, pārsniedzot noteikumos paredzētās tiesības. Pastāv trīs galvenās problēmas.

- Dažu kategoriju darba ņēmējiem tiek liegtas tiesības uz atpūtas laiku: tāda problēma pastāv dažās nozarēs Beļģijā (internātskolas, aizsardzības spēki), Grieķijā (publiskā sektora ārsti) un Ungārijā (gadījuma darba ņēmēji, publiskā sektora skolas, aizsardzības spēki). Šī ir vispārīga problēma attiecībā uz dažu kategoriju darba ņēmējiem Austrijā (tostarp veselības iestāžu un stacionārās aprūpes iestāžu darba ņēmējiem) un Latvijā .

- Pieļauj atkāpes, nenodrošinot līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laiku: Beļģijā, Bulgārijā, Igaunijā, Ungārijā un Latvijā šādas atkāpes pieļauj plašā klāstā nodarbinātības jomu vai nozaru. Vācijā (tikai ar koplīgumu) atkāpes pieļauj attiecībā uz dežūras laiku un Rumānijā − uz veselības pakalpojumiem. Portugālē tās pieļauj publiskajā sektorā.

- Kompensējošo atpūtas laiku nepiešķir laikus , nonākot pretrunā ar spriedumu Jaeger lietā: deviņās dalībvalstīs nav vispārīgas juridiski saistošas normas par to, kurā brīdī piešķirams kompensējošais atpūtas laiks. Šīs valstis ir: Austrija (attiecībā uz nedēļas atpūtas laiku), Kipra, Dānija, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga un Malta ; Beļģijā, Vācijā un Latvijā nav juridiski saistošas normas attiecībā uz būtiskām nozarēm vai situācijām. Austrijā (attiecībā uz dienas atpūtas laiku), Beļģijā (publiskais sektors), Dānijā (dažos koplīgumos), Somijā, Ungārijā, Polijā (dažās nozarēs), Portugālē (publiskajā sektorā), Slovākijā, Slovēnijā un Spānijā kompensējošo atpūtas laiku jāpiešķir noteiktā periodā, bet šis periods var būt daudz vēlāks nekā paredzēts spriedumā Jaeger lietā.

3.4. Mācībās esoši ārsti

Uz mācībās esošiem ārstiem attiecas Darba laika direktīva, kas grozīta ar 2000. gada direktīvu[8]. Tajā atļauts šo darba ņēmēju nedēļas vidējam darba laikam līdz 2009. gada 31. jūlijam pakāpeniski piemērot 48 stundu ierobežojumu.

Šī izmaiņa noteikti ir būtiski uzlabojusi veselības un darba drošības tiesību aizsardzību vairākās dalībvalstīs, kurās mācībās esošiem ārstiem iepriekš netika piemērots minimuma atpūtas laiks vai darba laika ierobežojums. Tomēr situācija vēl nav apmierinoša.

Grieķija ir atlikusi noteikumu transponēšanu attiecībā uz šo grupu, un tādējādi mācībās esošiem ārstiem joprojām var nepiešķirt minimuma atpūtas laiku un pieprasīt strādāt pārmērīgi ilgas virsstundas (vidēji no 66 līdz 80 stundām nedēļā). Īrija nepiemēro transponētos tiesību aktus, tādēļ ievērojams mācībās esošu ārstu skaits joprojām vidēji strādā vairāk nekā 60 stundas nedēļā un daži strādā vairāk nekā 90 stundas vienā nedēļā, nesaņemot dienas atpūtas minimumu. Beļģija iepriekš nebija transponējusi direktīvas noteikumus par mācībās esošiem ārstiem, un tie vidēji strādāja 79 stundas nedēļā, bet pašlaik šī valsts pieņem attiecīgus tiesību aktus[9]. Francijā valsts noteikumi par mācībās esošiem ārstiem joprojām nenosaka efektīvus ārstu darba laika griestus.

3.5. Publiskā sektora darba ņēmēji

Direktīva attiecas uz publisko sektoru. Dažās publiskā sektora darbības jomās pastāv zināmi izņēmumi, piemēram, attiecībā uz bruņotajiem spēkiem, policiju vai dažām civilās aizsardzības pakalpojumu jomām. Tomēr Tiesa ir nolēmusi, ka šī atkāpe jāattiecina vienīgi uz ārkārtas gadījumiem, piemēram, dabas vai tehnoloģiju izraisītas katastrofas, uzbrukumi vai nopietni nelaimes gadījumi, un ka šādu darba ņēmēju parastas darbības reglamentē direktīva[10].

Kopumā dalībvalstis ir transponējušas direktīvas noteikumus attiecībā uz publisko sektoru. Tomēr vairākas dalībvalstis nav transponējušas noteikumus attiecībā uz dažām darba ņēmēju grupām.

Kiprā, Īrijā un Itālijā direktīva nav transponēta attiecībā uz bruņotajiem spēkiem un policiju. Spānijā tā nav transponēta attiecībā uz policiju ( Guardia Civil ), kā arī attiecībā uz gandrīz visiem citiem publiskā sektora darba ņēmējiem, tai skaitā civilās aizsardzības pakalpojumu jomā. Itālijā tā nav transponēta arī attiecībā uz neatliekamās palīdzības dienestiem, un atkāpes attiecībā uz ārstiem sabiedrības veselības pakalpojumu jomā, tiesu un cietumu darbiniekiem, kā arī izņēmums attiecībā uz bibliotēku, muzeju un valsts mēroga arheoloģisko izrakumu darbiniekiem šķietami pārsniedz direktīvas noteikumus. Grieķijā direktīva nav transponēta attiecībā uz publiskā sektora ārstiem.

3.6. Darba ņēmēji, kuriem ir vairāki darba līgumi

Direktīvā nav precīzi noteikts, kā darba laika ierobežojums jāpiemēro darba ņēmējam, uz kuru vienlaikus attiecas divi vai vairāki darba līgumi. Vai ierobežojums jāpiemēro darba ņēmējam (summējot visiem dažādajiem darba devējiem nostrādātās darba stundas) jeb darba līgumam (piemērojot ierobežojumu katram darba līgumam atsevišķi)?

Dalībvalstu prakse šajā ziņā ievērojami atšķiras. Četrpadsmit dalībvalstis attiecina šos direktīvas noteikumus uz darba ņēmēju. Savukārt vienpadsmit dalībvalstis tos attiecina uz darba līgumu. Šīs valstis ir: Čehija, Dānija, Ungārija[11], Latvija, Malta, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Spānija un Zviedrija . Beļģija un Somija apvieno abas minētās pieejas.

Komisija ir jau paziņojusi, ka cik vien iespējams šie direktīvas noteikumi jāattiecina uz darba ņēmēju[12]. Ievērojot direktīvas mērķi aizsargāt darba ņēmēju veselību un drošību, dalībvalstīm ir jānodrošina pienācīgi uzraudzības un izpildes mehānismi, it īpaši gadījumos, kad vienlaikus pastāv vairāki līgumi ar vienu darba ņēmēju.

3.7. “Atteikšanās”

Atteikšanās iespējas izmantošanas situācija pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījusies. 2000. gadā AK bija vienīgā dalībvalsts, kura izmantoja atteikšanos. Tagad tā rīkojas sešpadsmit dalībvalstis, tai skaitā viena valsts pašlaik to ievieš ar attiecīgiem tiesību aktiem.

Vienpadsmit dalībvalstis norāda, ka tās savos transponēšanas tiesību aktos nav ļāvušas izmantot atteikšanos; tās ir: Austrija, Dānija, Somija, Grieķija, Īrija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Portugāle, Rumānija un Zviedrija .

Noteikti jāmin, ka atteikšanās iespējas izmantošanas prakse ievērojami atšķiras. Piecas dalībvalstis ( Bulgārija, Kipra, Igaunija, Malta un AK ) ļauj to izmantot visās nozarēs. Vienpadsmit valstis ( Beļģija, Čehija, Francija[13], Vācija, Ungārija, Latvija, Nīderlande, Polija, Slovākija, Slovēnija un Spānija ) pieļauj (vai pašlaik ievieš šādu praksi) ierobežotu atteikšanās izmantošanu, attiecinot to uz konkrētām nozarēm vai profesijām, kurās īpaši daudz tiek izmantots dežūras darbs.

Lielas atšķirības ir arī ar atteikšanos saistītajos aizsardzības nodrošināšanas nosacījumos. Piemēram, dažas dalībvalstis nosaka atteikšanās iespēju izmantojošo darba ņēmēju vidējo darba laiku (no 51 stundas Spānijā līdz 72 stundām Ungārijā , ieskaitot dežūras laiku), bet septiņas dalībvalstis šiem darba ņēmējiem skaidri nenosaka ierobežojumu. Divas dalībvalstis ( Vācija un Nīderlande ) atteikšanās atzīšanai par spēkā esošu pieprasa koplīgumu un konkrētā darba ņēmēja piekrišanu. Tikai trīs dalībvalstis ( Vācija, Latvija un Malta ) skaidri noteikušas darba devējam pienākumu uzskaitīt atteikšanās iespēju izmantojošo darba ņēmēju darba stundas, un divas dalībvalstis ( Čehija un Slovākija ) darba devējam noteikušas pienākumu informēt darba inspekciju par atteikšanās iespējas izmantošanu. Turklāt Vācija pieprasa īpašus pasākumus, lai rūpētos par veselību un drošību, un Nīderlande sociālajiem partneriem pieprasa vispirms apsvērt, vai no atteikšanās varētu izvairīties, organizējot darbu citādi.

Pēdējā laikā atteikšanās iespēja ieviesta daudzās dalībvalstīs. Tomēr Komisija nespēj pilnībā novērtēt tās faktisko piemērošanu, jo dalībvalstu ziņojumos nav sniegta pienācīga informācija par atteikšanās iespēju izmantojošo darba ņēmēju faktiski nostrādātajām darba stundām un par attiecīgo laika periodu. Lielākā daļa dalībvalstu, šķiet, nenodrošina atteikšanās iespēju izmantojošo darba ņēmēju nostrādātā darba laika uzraudzību vai reģistrēšanu. Tādējādi politikas veidotājiem, dalībvalstīm, kurām ir tieša atbildība par ES tiesību aktu īstenošanu, un Komisijai, kas uzrauga dibināšanas līgumu piemērošanu, trūkst informācijas, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, cik lielā mērā atteikšanās iespēju izmantojošie darba ņēmēji (kā arī darba biedri vai klienti) varētu tikt pakļauti apdraudējumam, ko rada pārāk ilgs darba laiks.

Pastāv arī iemesls bažām par to, ka dažās dalībvalstīs netiek ievēroti direktīvas mērķi veselības un drošības jomā un netiek pienācīgi piemērota prasība par darba ņēmēja iepriekšēju obligātu piekrišanu atteikšanās izmantošanai.

3.8. Gadskārtējais atvaļinājums

Noteikumi, kas garantē tiesības uz gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu, 7. pantā kopumā ir transponēti apmierinoši. Galvenās problēmas saistītas ar kavējumiem un gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma tiesību piemērošanu.

Dažās dalībvalstīs tiesību aktos var būt prasība par to, ka darba ņēmējam jāgaida līdz vienam gadam, pirms tas var faktiski izmantot gadskārtējo apmaksāto atvaļinājumu. Turklāt dažās dalībvalstīs ar direktīvu piešķirtās tiesības uz gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu tiek zaudētas atvaļinājuma gada vai pārnešanas perioda beigās, pat ja darba ņēmējam nav bijusi iespēja izmantot atvaļinājumu tādu iemeslu, ko tas nespēj ietekmēt, piemēram, slimības dēļ. Tas nav saskaņā ar direktīvu[14].

3.9. Nakts darbs

Ilgi nakts darba periodi var radīt papildu apdraudējumu darba ņēmēja veselībai un drošībai, jo cilvēka ķermenis naktī ir jūtīgāks pret vides pārmaiņām un dažiem apgrūtinošiem darba veidiem. Tādēļ direktīvā nakts darba ņēmējiem paredzētās normas nodrošina lielāku aizsardzību: vidēji diennaktī ne vairāk kā astoņas nakts darba stundas un vienā diennaktī ne vairāk kā astoņas īpaši kaitīga un saspringta nakts darba stundas. Atkāpes ir iespējams noteikt tiesību aktos vai koplīgumos ar nosacījumu, ka nakts darba ņēmējam tiek nodrošināts līdzvērtīgs kompensējošs atpūtas laiks.

Kopumā noteikumi par nakts darbu ir transponēti apmierinoši. Lielākie transponēšanas trūkumi, kuri minēti Komisijas jaunākajā īstenošanas ziņojumā par šo direktīvu, ir novērsti. Tomēr Ungārijā noteikumi par nakts darba laika ierobežojumu, šķiet, nav transponēti. Īpašais ierobežojums attiecībā uz darba laiku īpaši kaitīgā vai saspringtā nakts darbā, šķiet, nav pilnībā transponēts Igaunijā , nav vispār transponēts Itālijā , bet Spānijā šo ierobežojumu var pārsniegt. Turklāt Igaunijā, Latvijā, Rumānijā, Īrijā un Itālijā šāds darbs nav precīzi definēts, un tas rada risku, ka ierobežojums nebūs piemērojams.

4. Dalībvalstu un sociālo partneru veiktie izvērtējumi

Savos īstenošanas ziņojumos sešpadsmit dalībvalstis uzskatīja, ka direktīvas transponēšanai kopumā ir bijusi labvēlīga ietekme, jo tā darba ņēmējiem devusi augstāku aizsardzības līmeni, darījusi dalībvalstu tiesību aktus vienkāršākus un efektīvākus, kā arī tiesisko aizsardzību attiecinājusi arī uz tādām grupām, kas iepriekš nebija aptvertas.

Tomēr vienpadsmit dalībvalstis uzskatīja, ka aquis noteikumi par dežūras laiku un tūlītēju kompensējošu atpūtu ir vai būtu lielā mērā radījuši nelabvēlīgu ietekmi, sagādājot praktiskas grūtības darba laika organizēšanā, it īpaši tādu diennakts pakalpojumu sniegšanā kā veselības aprūpe vai ugunsdzēšana. Četrpadsmit dalībvalstis aicinājušas steidzamā kārtā veikt grozījumus direktīvā attiecībā uz dežūras laiku, elastīgākiem bāzes periodiem vai kompensējošā atpūtas laika grafiku.

Arodbiedrības uzsvēra direktīvas lielo nozīmi Eiropas sociālajā politikā un to, ka šajā jomā Eiropas mērogā joprojām nepieciešami kopēji minimuma aizsardzības standarti. Aizsardzības apmēru pret pārāk ilgu darba laiku nevajadzētu samazināt; atkāpes būtu jāierobežo, atteikšanās būtu jālikvidē, aizsardzības nosacījumi jāpiemēro stingrāk un jāuzlabo īstenošana kopumā.

Darba ņēmēji Eiropas mērogā darba laiku uzskata par galveno elastīguma un konkurētspējas nodrošināšanas līdzekli. Bet kopumā tie uzskata, ka direktīvas noteikumi pārsniedz aizsardzību, kas nepieciešama darba ņēmēju veselības un drošības garantēšanai. Tie ir aicinājuši vienkāršot transponēšanu dalībvalstīs un padarīt to elastīgāku, ka arī steidzamā kārtā veikt izmaiņas direktīvā, lai pieļautu ilgākus bāzes periodus un grozītu noteikumus par dežūras laiku un kompensējošo atpūtas laiku.

Vienpadsmit dalībvalstu ziņojumos un Eiropas mēroga arodbiedrību ziņojumā paustas lielas bažas par direktīvas uzraudzības un īstenošanas efektivitāti dalībvalstīs, it īpaši dažās nozarēs. Visbiežāk minētie jautājumi bija šādi:

- pārak ilgs darba laiks un minimuma atpūtas laika trūkums publiskajās slimnīcās, it īpaši attiecībā uz ārstu dežūras laiku;

- darba devēji, kas neievēro darba laika ierobežojumu, bāzes periodus vai minimuma dienas atpūtas laiku vai kam nav pienācīgu reģistru par virsstundām;

- dalībvalstu noteikumi, kas direktīvas noteikumus transponē neskaidri vai nelietderīgi;

- neskaidra 17. panta 1. punktā noteiktās atkāpes (“darba ņēmēji ar autonomām lēmumu pieņemšanas pilnvarām”) darbības joma[15];

- darba devēji, kas gada laikā nav nodrošinājuši gadskārtējo atvaļinājumu.

Darba ņēmēju organizācijas kopumā īstenošanu un uzraudzību uzskatījušas par apmierinošu. Dažās dalībvalstīs uzskatīts, ka uzraudzības veikšana uzlikusi pārmērīgu reglamentējošo slogu MVU un prasībām atbilstošiem uzņēmumiem.

5. Secinājumi

Komisija atzīst lielās pūles, kas daudzās dalībvalstīs pieliktas, lai paveiktu transponēšanu vai lai uzlabotu atbilstību pēc Tiesas vai dalībvalstu tiesu nolēmumiem, vai pēc Komisijas paziņojumiem.

Kopumā lielākajai daļai ES darba ņēmēju tiek piemēroti darba laika noteikumi, kas atbilst ES tiesību aktiem. Daudzos gadījumos dalībvalsts noteikumi nodrošina lielāku aizsardzību nekā tas prasīts direktīvā.

Tomēr Komisijas izvērtējums liecina, ka daudzas dalībvalstis kopš 2000. gada ir ieviesušas atteikšanās iespēju, no tām vienpadsmit to ir darījušas, lai risinātu pastāvošās grūtības attiecībā uz dežūras laiku un kompensējošo atpūtu diennakts pakalpojumu jomā.

Izvērtējumi liecina arī par to, ka joprojām pastāv problēmas ar direktīvas pamatelementu īstenošanu saskaņā ar Tiesas skaidrojumiem, piemēram:

- darba laika definīcija (arī “dežūras laika”) un noteikumi par līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laiku (ja minimuma atpūta tiek atlikta uz vēlāku laiku), it īpaši pakalpojumos, kas tiek sniegti visu diennakti septiņas dienas nedēļā;

- darba ņēmēji ar vairākiem darba līgumiem;

- īpašas darba ņēmēju grupas (it īpaši valsts drošības un aizsardzības dienesti un darba ņēmēji ar autonomām lēmumu pieņemšanas pilnvarām);

- ar atteikšanos saistīto nosacījumu pienācīgas uzraudzības vai īstenošanas trūkums daudzās dalībvalstīs, kas pieļauj atteikšanās iespējas izmantošanu.

Komisija

- izvērtēs direktīvas vispārējo ietekmi uz darba ņēmēju veselību un drošību, par pamatu ņemot to, kā mainījušies darba struktūru veidi un darba organizēšanas modeļi;

- sniegs dažu noteikumu precīzu skaidrojumu, ievērojot judikatūru, dalībvalstu pieredzi tās īstenošanā un sociālo partneru viedokli[16];

- risinās situācijas, kas izriet no dalībvalstu tiesību aktiem vai prakses, it īpaši tādos gadījumos, kad darba ņēmējiem tiek uzlikts pienākums strādāt ilgas virsstundas vai strādāt bez pienācīgas atpūtas.

Neskarot savu uzdevumu uzraudzīt dibināšanas līgumu piemērošanu, Komisija turpinās atbalstīt dalībvalstu centienus uzlabot direktīvas īstenošanu un ir gatava vienkāršot pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm un starp sociālajiem partneriem, ja tāda apmaiņa var būt noderīga.

Komisija 2010. gada martā ir sākusi direktīvas pārskatīšanu[17], pamatojoties uz Eiropas mēroga apspriešanos ar sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 154. panta 2. punktu.

Turklāt Komisija ir sākusi detalizētu pētījumu par direktīvas ekonomisko un sociālo ietekmi, un tas papildinās šajā ziņojumā sniegto juridiskās ietekmes novērtējumu.

Komisija ir apņēmusies veiksmīgi noslēgt darba laika direktīvas pārskatīšanu. Ņemot vērā šo mērķi, Komisija vienlaikus ar šo ziņojumu sāk otrā posma apspriešanos ar sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 154. panta 3. punktu.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp. Ar šo direktīvu konsolidē un atsauc divas agrākas direktīvas (1993. un 2000. gada).

[2] Šajā ziņojumā nekas nav uzskatāms par Komisijas turpmāko nostāju jebkādā tiesvedībā.

[3] Skat. pētījumu sarakstu, kas iekļauts darba dokumenta 5.2. nodaļā.

[4] Dellas (C-14/04) [2005], ECR-I-10253, 40.-41. un 49. punkts; FNV (C-124/05), 28. punkts.

[5] Eiropas Savienības Pamattiesību harta, OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.

[6] SIMAP (C-303/98), Jaeger (C-151/02), Pfeiffer (C-398/01) un Dellas (C-14/04).

[7] Izņēmums attiecas uz veselības pakalpojumiem un profesionālajiem karavīriem.

[8] Direktīva 2000/34/EK (OV L 195, 1.8.2000., 41. lpp.).

[9] 2010. gada 13. decembrī grozījumu tiesību akts tika apstiprināts abās likumdošanas palātās, un ir iesniegts karalim parakstīšanai. Paredzēts, ka tas stāsies spēkā 2011. gada sākumā.

[10] Feuerwehr Hamburg (C-52/04) un Komisija pret Spāniju (C-132/04).

[11] Izņemot veselības aprūpes darbības.

[12] Komisijas Ziņojums par darba laika direktīvu, COM(2000) 787, 14.2. punkts.

[13] Juridiskā situācija Francijā attiecībā uz virsstundām, kas strādātas dežūras darbā, ir specifiska un ir sīki izklāstīta pievienotajā darba dokumentā.

[14] BECTU (C- 173/99); Schultz – Hoff and Stringer (C-350/06 un C-520/06).

[15] Skatīt pievienotā darba dokumenta 4.2., 9.1. un 9.2. nodaļu.

[16] Sīkāka informācija COM(2010) 801, kas minēts nākamajā zemsvītras piezīmē.

[17] COM(2010) 106, 24.3.2010.; COM(2010) 801, 21.12.2010.