52010DC0066

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 1.3.2010

COM(2010)66 galīgā redakcija

ZAĻĀ GRĀMATA

Meža aizsardzība un meža informācija ES — gādājot par mežu gatavību klimata pārmaiņām

SEC(2010)163 final

ZAĻĀ GRĀMATA

Meža aizsardzība un meža informācija ES — gādājot par mežu gatavību klimata pārmaiņām

IEVADS

Šīs zaļās grāmatas mērķis ir saskaņā ar ES Mežu rīcības plānu aizsākt diskusiju par to, kādai jābūt Eiropas Savienības (ES) pieejai meža aizsardzības un meža informācijas jomā, kā Komisija ierosinājusi baltajā grāmatā “Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”[1]. Padome 2009. gada 25. jūnija secinājumos par minēto balto grāmatu uzsvēra, ka klimata pārmaiņām ir bijusi un būs ietekme — arī uz mežiem. Tā kā šīs ietekmes sekas būs jūtamas gan sociāli ekonomiskajā, gan vides aspektā, ir lietderīgi tām gatavoties jau tagad, lai ES meži varētu pildīt visas funkcijas mainīgos klimata apstākļos.

Tālabad meža aizsardzība ES jāplāno ar mērķi nodrošināt to, lai visas mežu produktīvās, sociāli ekonomiskās un ekoloģiskās funkcijas saglabātos arī nākotnē.

Saskaņā ar subsidiaritātes principu[2] meža politikas jautājumi pirmkārt ir dalībvalstu kompetencē. Savukārt ES galvenais uzdevums ir palielināt dalībvalstu meža politikas un meža programmu lietderīgumu,

- veicot ES mežu stāvokļa monitoringu, vajadzības gadījumā sagatavojot pārskata ziņojumus,

- paredzot globālas tendences un pievēršot dalībvalstu uzmanību jaunām problēmām,

- ierosinot un, iespējams, koordinējot vai atbalstot agrīnu rīcību ES mērogā.

- Ar šo grāmatu aizsāktajā diskusijā tāpēc būtu jāpievēršas jautājumiem, kā klimata pārmaiņu dēļ Eiropā mainās meža apsaimniekošanas un aizsardzības nosacījumi un kā būtu jāveido ES politika, lai sekmētu tās devumu ar mežu saistītās dalībvalstu iniciatīvās. Ar kādām problēmām nākas saskarties, kā iespējams palīdzēt Eiropas Savienībai to risināšanā un kāda papildu informācija ir vajadzīga?

Kopš 1992. gadā Riodežaneiro notikušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides un attīstības konferences, kurā tika pieņemti “meža apsaimniekošanas principi”,[3] meža aizsardzības un ilgtspējīgas apsaimniekošanas nozīme ir atzīta visā pasaulē. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām ( UNFCCC ) ir uzsvērta mežu nozīme siltumnīcefekta gāzu (SEG) globālajā bilancē, un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību ( CBD )[4] Puses ir pieņēmušas paplašinātu darba programmu meža bioloģiskās daudzveidības jomā. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par cīņu pret pārtuksnešošanos ( UNCCD ) ir norādīta mežu būtiskā loma konvencijas mērķu sasniegšanā.

Starptautiskā mērogā ES palīdz nodrošināt labāku meža aizsardzību, īstenojot Rīcības plānu par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību meža nozarē[5] un iniciatīvu saistībā ar atmežošanas un meža degradācijas radīto emisiju samazināšanu[6], kas sasaucas ar UNFCCC satvarā organizētajām sarunām par mērķi laikposmam pēc 2012. gada.

Visas Eiropas mērogā Ministru konferencē par mežu aizsardzību Eiropā ( MCPFE )[7] 1993. gadā meža ilgtspējīga apsaimniekošana tika definēta šādi: “Meža zemju pārvaldība un apsaimniekošana tādā veidā un mērā, kas uzturētu to bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, vitalitāti un spēju tagad un turpmāk pildīt būtiskas ekoloģiskas, ekonomiskas un sociālas funkcijas vietējā, valsts un pasaules mērogā, nenodarot kaitējumu citām ekosistēmām.” Turpmākās konferencēs[8] tika sagatavoti ieteikumi ilgtspējīgai meža apsaimniekošanai un meža aizsardzībai, kā arī noteikti valstu ziņojumos izmantojamie kritēriji un indikatori. Visas ES dalībvalstis un Komisija ir parakstījušas MCPFE rezolūcijas, tādējādi apstiprinot, ka meža ilgtspējīga apsaimniekošana un daudzfunkcionalitāte ir pamatpieeja mežsaimniecībā.

ES mērogā ir pieņemta ES mežsaimniecības stratēģija[9], kurā noteikti vienoti ES mežsaimniecības principi, proti, meža ilgtspējīga apsaimniekošana un daudzfunkcionalitāte, un uzskaitīti starptautiski procesi un pasākumi, kuros jāpiedalās ES līmenī. Uz šo mežsaimniecības stratēģiju balstās ES Mežu rīcības plāns[10], kas kalpo kā instruments ar mežu saistītu pasākumu un rīcībpolitiku koordinēšanai ES līmenī. Tā mērķis cita starpā ir saglabāt un lietpratīgi veicināt bioloģisko daudzveidību, oglekļa piesaisti, meža ekosistēmu integritāti, veselību un izturētspēju dažādos ģeogrāfiskos mērogos, jo labi funkcionējošas meža ekosistēmas ir svarīgs ražotspējas saglabāšanas faktors. Plānā paredzēts pievērsties Eiropas meža monitoringa sistēmas izveidei un uzlabot ES mežu aizsardzību.

Šajā zaļajā grāmatā:

- īsumā aprakstīts mežu vispārējais stāvoklis un to nozīme pasaulē,

- sniegts ES mežu un to funkciju raksturojums,

- minētas galvenās problēmas, ar kurām ES meži saskaras mainīga klimata apstākļos, un izklāstīts, kā tās varētu iespaidot meža funkcijas,

- sniegts pārskats par meža aizsardzības nodrošināšanai pieejamajiem instrumentiem un par pastāvošajām meža informācijas sistēmām, kuras varētu izmantot, lai risinātu problēmas, veiktu to vides ietekmējuma monitoringu un izvērtētu pasākumu iedarbīgumu.

Turklāt tajā aplūkota virkne jautājumu, kas jāņem vērā, ES izstrādājot nākotnes koncepciju par meža aizsardzību un meža informāciju mainīga klimata apstākļos. ES iestāžu, dalībvalstu, ES iedzīvotāju un citu ieinteresēto personu atbildes sagādās Komisijai vajadzīgo informāciju un palīdzēs izšķirties par papildu pasākumiem, kas būtu jāveic ES mērogā, lai labāk sagatavotu ES mežus klimata pārmaiņām un veicinātu to funkciju pildīšanu. Atbildēs uz jautājumiem, iespējams, varēs rast arī argumentus, kas noderēs diskusijās par ES meža stratēģijas iespējamu atjaunināšanu ar klimatu saistītos aspektos.

MEžA STāVOKLIS UN MEžA FUNKCIJAS

Kas ir mežs?

Tā kā ES dalībvalstis nav vienojušās par vienu konkrētu jēdziena “mežs” definīciju, par pamatu meža aizsardzības jautājumu apspriešanā tiek ņemtas definīcijas, ko Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ( FAO ) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija ( UNECE )[11] izmanto periodiskai meža resursu novērtējumu sagatavošanai un ko izmanto arī MCPFE .

“Mežs” ir zeme, kuras platība ir lielāka par 0,5 ha un kurā augošo koku vainagu projekcija (vai līdzvērtīgs biezības rādītājs) ir lielāka par 10 % no platības. Pieaugušiem kokiem konkrētajā vietā jābūt spējīgiem sasniegt vismaz 5 m augstumu.

“Citas meža zemes” ir zeme, kurā augošo koku vainagu projekcija (vai līdzvērtīgs biezības rādītājs) ir 5–10 % no platības, kur pieauguši koki konkrētajā vietā var sasniegt 5 m augstumu, vai zeme, kurā augošo koku vainagu projekcija (vai līdzvērtīgs biezības rādītājs) ir lielāka par 10 % no platības, kur pieauguši koki konkrētajā vietā nevar sasniegt 5 m augstumu, un kuru klāj krūmi vai krūmveidīgie.

Mežainums

Pieprasījums pēc zemes, koksnes un enerģijas ir novedis pie tā, ka liela daļa pasaules meža sākotnējās platības laika gaitā, galvenokārt 20. gadsimtā, ir izzudusi. Patlaban meži klāj mazāk nekā 30 % mūsu planētas sauszemes virsmas, un to platība turpina samazināties[12]. Atmežošana, kas mūsdienās visaktīvāk norisinās jaunattīstības valstīs, un citas ar to saistītas zemes izmantojuma izmaiņas rada aptuveni 12–15 % no CO2 emisijām pasaulē[13].

Lielāko Eiropas teritorijas daļu reiz klāja meži. Kopš sāka veidoties apdzīvotas vietas, cilvēks vairāku gadu tūkstošu garumā pakāpeniski, bet būtiski ir ietekmējis meža platību un koku sugu sastāvu[14]. Lielākā daļa ES mežu patlaban ir pusdabiskas audzes un plantācijas, kurās aug vietējās vai introducētās sugas.

Pašreiz ES teritorijā aug 5 % no pasaules mežiem, un ES mežu platība vairāk nekā 60 gados ir nemitīgi palielinājusies, kaut gan pēdējā laikā tas notiek lēnāk. ES meži un citas meža zemes tagad aizņem attiecīgi 155 milj. ha un 21 milj. ha, kopā to platība veido 42 % no ES sauszemes teritorijas[15]. Lielākajā daļā ES mežu, ieskaitot nepārtraukti apsaimniekotas mežaudzes, ir pieaugusi arī koksnes krāja un oglekļa krāja, tas nozīmē, ka tie efektīvi absorbē atmosfērā esošo CO2.

Meža funkcijas

Meži pieder pie bioloģiski daudzveidīgākajām sauszemes ekosistēmām. Tāpēc veselos, bioloģiski daudzveidīgos mežos organismi un to populācijas spēj pielāgoties mainīgiem vides apstākļiem un saglabāt ekosistēmas vispārējo stabilitāti[16]. Mežs aug lēni: paiet gadi, līdz tas atjaunojas, un gadu desmiti, līdz koki pieaug, tāpēc, ierīkojot jaunaudzes, dažreiz ir grūti paredzēt, kāds būs to galvenās izmantošanas mērķis.

Meži pilda dažādas savstarpēji saistītas sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas funkcijas, nereti tas notiek vienlaikus un vienuviet. Lai saglabātu šādu daudzfunkcionalitāti, ir nepieciešama līdzsvarota apsaimniekošanas pieeja, kuras pamatā ir adekvāta informācija par mežu.

Sociāli ekonomiskās funkcijas

Meži nodrošina darbavietas, ienākumus, rūpniecības izejvielas un atjaunojamos energoresursus

Lēš, ka ES ir aptuveni 16 miljoni meža īpašnieku[17] un tieši meža apsaimniekošanā ir nodarbināti apmēram 350 000 strādājošo. Vairumam meža īpašnieku galvenais ienākumu avots ir koksnes ieguve. Uz koksnes resursiem balstītas primārās rūpniecības uzņēmumi nodrošina zāģmateriālus, koksnes plātņu materiālus, celulozi papīra ražošanai, malku, kā arī šķeldu un mizu bioenerģijas ieguvei. Šajā sektorā pārsvarā darbojas mazie un vidējie uzņēmumi, kuros kopā ir vairāk nekā 2 milj. darbavietu un kuru kopējais apgrozījums sasniedz 300 mljrd. euro[18]. Eiropas meža nozares attīstības perspektīvu izvērtējumā ( European Forest Sector Outlook Study report )[19] aicināts uzlabot meža nozares profesiju pievilcību, to apguves iespējas un piemērojamos drošības standartus.

Koksnes resursi ir pirmais posms garā vērtību radīšanas ķēdē, kas aptver tādas nozares kā mēbeļrūpniecība, būvniecība, poligrāfija un iepakojumu ražošana. Meža nozarē tiek radīti aptuveni 8 % no visu ražošanas nozaru pievienotās vērtības. No tautsaimniecības viedokļa nozare ir ārkārtīgi svarīga lauku apvidos, jo ilgtspējīgi apsaimniekoti meži nodrošina koksnes piegādi uz koksnes resursiem balstītas rūpniecības uzņēmumiem. Mežos iegūtas izejvielas, produkti un pakalpojumi var būt arī viens no vissvarīgākajiem ekonomikas atveseļošanas un “zaļas izaugsmes” faktoriem lauku reģionos.

Rietumeiropā koksnes ieguve rūpniecības vajadzībām no 1950. līdz 1990. gadam strauji palielinājās, un līdz 2000. gadam tās apjoms pakāpeniski nostabilizējās. Par spīti augošajām tievkoksnes apstrādes izmaksām un nepieciešamajām pārmaiņām meža apsaimniekošanā šāda attīstības gaita bija iespējama, pateicoties jaunām apstrādes un ražošanas tehnoloģijām, īpaši 1970. un 1980. gados[20], un vēlāk — pateicoties papīra otrreizējās pārstrādes apjoma pieaugumam[21]. Līdzīga tendence bija vērojama arī Austrumeiropā, kur ieguves apjoms sāka stabilizēties ap 1985. gadu.

Tomēr, neraugoties uz meža platības un audžu biezuma palielināšanos, ES meža izmantošanas intensitāte (mežizstrādes apjoma un krājas pieauguma attiecība) no 1950. gada[22] līdz šā gadsimta pirmajiem gadiem visā visumā samazinājās. Tad pieprasījumam pēc koksnes produktiem pievienojās pieprasījums pēc resursiem augošajai bioenerģijas nozarei.

ES ir iespējams ilgtspējīgi mobilizēt vēl lielākus koksnes resursus, vienlaikus neapdraudot pārējās meža funkcijas. Rast līdzsvaru starp tādiem aspektiem kā uz koksnes resursiem balstītas rūpniecības konkurētspēja, ekonomiskā dzīvotspēja, vide, meža īpašumu sadrumstalotība, meža īpašnieku organizēšana un motivēšana ir grūts uzdevums, kam būs vajadzīgs vairāk informācijas.

Lai sasniegtu ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā izvirzīto mērķi, proti, atjaunojamo energoresursu īpatsvaru 20 % apmērā, kopējais pieprasījums pēc lauksaimniecības un mežsaimniecības izcelsmes biomasas varētu pieaugt 2 vai 3 reizes[23] — pat tad, ja ievērojami palielinātos biomasas ražošanas un izmantošanas efektivitāte.

Kā liecina UNECE un FAO [24] prognozes, ja koksnes īpatsvars atjaunojamo energoresursu kopējās bilances biomasas komponentā saglabāsies nemainīgs, centieni apmierināt pašreizējās vajadzības pēc kokmateriāliem un paredzamās vajadzības pēc atjaunojamiem energoresursiem, iespējams, radīs piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību.

Saskaņā ar šo scenāriju lēš[25], ka nemitīgi augošā pieprasījuma dēļ izstrādes apjoma attiecība pret ikgadējo neto pieaugumu dažās Eiropas valstīs uz laiku varētu pārsniegt 100 %, tādējādi izraisot koksnes krājas samazināšanos pēc 2020. gada. Lai gan īslaicīgi augsta izmantošanas intensitāte ne vienmēr ir uzskatāma par noplicinošu, ņemot vērā to, ka daudzās dalībvalstīs mežaudžu vecumklašu sadalījums uzrāda pozitīvu asimetriju, meži no oglekļa piesaistītājsistēmas uz laiku varētu pārvērsties par oglekļa avotu. Izmantošanas intensitātes kāpums var palīdzēt arī samazināt novecojošu mežaudžu nestabilitāti, “piesātinājuma efektu” vecos mežos un to neaizsargātību pret meža ugunsgrēkiem, vētrām un kaitēkļiem, tādējādi nepieļaujot, ka ES meži kļūst par oglekļa avotu.

Mērķtiecīgai un savlaicīgai meža informācijai būs izšķirošā nozīme, lai novērtētu, cik būtisku vietu koksne kā izejviela ieņems kokrūpniecībā un enerģijas ražošanā. Saskaņā ar iepriekš minēto scenāriju koksnes ilgtspējīgas apgādes potenciāla saglabāšanai būs nepieciešams:

- rast jaunus iekšzemes koksnes avotus, galvenokārt palielinot koksnes audzēšanai un ieguvei izmantoto platību,

- mobilizēt koksnes resursus no esošajiem iekšzemes avotiem (meža un nemeža), piemēram, palielinot koksnes ieguves intensitāti,

- palielināt koksnes ražošanas un izmantošanas efektivitāti,

- palielināt koksnes izejvielu importa apjomu.

Lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi, neiespaidojot vai pat uzlabojot citas meža funkcijas, ilgtspējīgā meža apsaimniekošanā nāksies risināt jaunus uzdevumus. Kas attiecas uz mežu adaptāciju klimata pārmaiņām, varētu būt vajadzīgi pārstrukturēšanas pasākumi, piemēram, koku sugu sastāva izmaiņas, kā arī biežākas un agrīnākas kopšanas cirtes atkarībā no vietējiem apstākļiem.

Līdztekus koksnes produktiem jāpiemin nekoksnes produkti un pakalpojumi, no kuriem dažos Eiropas reģionos tiek gūti lielāki ieņēmumi nekā no koksnes pārdošanas[26]. Komisija ir izpētījusi novatoriskas metodes, kā noteikt nekomerciālu meža produktu un pakalpojumu vērtību[27]. Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, rekreācija, oglekļa piesaiste un sateces baseinu aizsardzība ir paši svarīgākie nekomerciālie pakalpojumi, par kuriem parasti netiek saņemta nekāda atlīdzība, jo tos visbiežāk uzskata par sabiedriskajiem labumiem.

Meži aizsargā apdzīvotas vietas un infrastruktūru

Meži ir svarīga Eiropas ainavas daļa. Daudzi kalnu apvidi Eiropā nebūtu apdzīvojami, ja tajos nebūtu mežu, kas neļauj zemes nogruvumiem un dubļu lavīnām, akmeņu nogruvumiem un sniega lavīnām izpostīt ceļus, dzelzceļus, iekoptus laukus un veselus ciematus. Šādi aizsargmeži tiek īpaši apsaimniekoti, lai nodrošinātu stabilu un nepārtrauktu augu segu. Austrijā ar 1975. gada Meža likumu 19 % no kopējās meža platības ir piešķirts aizsargmežu statuss. Francijas meža nozares tiesību aktos tiek izdalīti vairāki aizsargmežu veidi: forêts de montagne (kalnu meži) , forêt alluviale (aluviālie meži) , forêt périurbaine ou littorale (piepilsētas vai jūras piekrastes meži).

Meži, kurus apsaimnieko estētiskās vērtības dēļ (ieskaitot parasti nekomerciālus produktus un pakalpojumus, piemēram, medības, atpūtu, ainavisko vērtību, ogošanu un sēņošanu), palielina blakusesošo īpašumu vērtību, rosina tūrismu, nāk par labu veselībai un labklājībai un ir daļa no Eiropas kultūras mantojuma.

Ar vidi saistītas funkcijas — ekosistēmas pakalpojumi

Meži aizsargā augsni

Meža platības ir svarīgs ainavu aizsardzības un augsnes auglības faktors. Meži novērš augsnes eroziju un pārtuksnešošanos, īpaši kalnos vai semiarīdos apvidos, galvenokārt mazinot ūdens noteci un vēja ātrumu. Augsni, kurās tie aug, dziļi irdina un bagātina[28] koku rupjās un smalkās saknes, kuras veicina iežu dēdēšanu un kuru sadalīšanās process ir galvenais augsnes organisko vielu avots, tādējādi meži veicina augsnes auglību, produktivitāti un oglekļa piesaisti. Šo aizsargfunkciju sekmē apmežošana un meža atjaunošana, kuras rezultātā palielinās ES meža platība, kā arī dabiskā atjaunošanās, pieaugošais jauktu mežu īpatsvars un augsni saudzējoša mežizstrādes tehnika. No otras puses, tādi intensifikācijas pasākumi kā cirtes aprites saīsināšana un mežizstrādes atlieku, celmu un sakņu izmantošana konkrētos augšanas apstākļos[29] un konkrētā situācijā var bojāt un noplicināt augsni un radīt papildu SEG emisijas.

Meži regulē saldūdens režīmu

Mežiem ir ievērojama nozīme ūdens uzkrāšanā, attīrīšanā un pievadīšanā virszemes un pazemes ūdens avotiem. Ūdens attīrīšanas funkcija, ko pilda arī meža augsne[30], nozīmē, ka tiek sadalīta vai absorbēta lielākā daļa gaisa piesārņotāju, ko satur lietusūdens. Meža augsne aiztur lielus ūdens daudzumus, tādējādi samazinot plūdu risku. Daudzas dalībvalstis mežu ūdens režīma regulēšanas funkciju izmanto dzeramā ūdens apgādē. Beļģijā galvenais Briseles un Flandrijas ūdens apgādes avots ir Ardēnu meži. Vācijā meži klāj divas trešdaļas no Wasserschutzgebiete (ūdeņu aizsardzības teritorijas)[31], kuros iegūst kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Spānijā mežiem, kuri aug upju baseina augštecē, ir piešķirts īpašs aizsardzības statuss, jo tie spēj ievērojami uzlabot ūdens kvalitāti.

Meži saglabā bioloģisko daudzveidību

Meži ir neatņemama Eiropas dabas daļa, un tajos mīt lielākā daļa šā kontinenta mugurkaulnieku. Vairākas valdošās koku sugas (piemēram, parastais dižskābardis un akmens ozols) aug praktiski tikai Eiropā, piešķirot Eiropas mežiem atšķirīgas iezīmes. Tūkstošiem kukaiņu un bezmugurkaulnieku sugu, kā arī daudzu augu sugu eksistence ir cieši saistīta ar meža biotopiem, kuros sastopami galvenokārt šie koki. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana (no ģenētiskās līdz pat ainavu daudzveidībai) uzlabo meža izturētspēju un adaptēšanās spējas[32]. Meža biotopu tipi, kam piešķirts Natura 2000 teritorijas statuss, aizņem vairāk nekā 14 milj. ha, t. i., gandrīz 20 % no visa Natura 2000 sauszemes teritoriju tīkla.

Cilvēka neietekmēti[33],[34] meži klāj aptuveni 9 milj. ha, t. i., apmēram 5 % no kopējās EEZ meža platības[35]. No šādiem meža biotopiem ir cēlušies daudzi mūsdienās kultivētie augi, lietotie savvaļas augļi un ārstniecības līdzekļi, un būtu lietderīgi, ja mežus šādām vajadzībām varētu izmantot arī nākamās paaudzes. Dienvidaustrumeiropas, Skandināvijas pussalas, Somijas un Baltijas mežos vēl joprojām patvērumu rod lielie gaļēdāji — vilki, lāči un lūši —, kas ir gandrīz pilnībā izzuduši citos ES reģionos.

Ar aktīvu meža apsaimniekošanu, atdarinot dabiskus traucējumus, var panākt daudzveidīgu biotopu struktūru, kas savukārt var veicināt lielāku sugu daudzveidību[36] nekā neapsaimniekotās platībās.

Nesen Komisijas sagatavotajā ziņojumā, kurā novērtēts saskaņā ar Biotopu direktīvu aizsargāto Eiropas jutīgāko biotopu un sugu aizsardzības statuss[37], norādīts, ka visapdraudētākie ir pļavu, mitrzemju un piekrastes biotopi, kamēr viena trešdaļa Kopienas nozīmes meža biotopu[38] ir labā saglabātības stāvoklī. Tomēr situācija dažādos reģionos atšķiras, un skaidri izteikta vispārējā tendence nav konstatējama. Ziņojumi par ES 2010. gadam izvirzīto bioloģiskās daudzveidības mērķi rāda, ka tagad ir stabilizējies vairāku tādu meža putnu populāciju stāvoklis, kurām līdz šim bija tendence samazināties, bet atmirušas koksnes daudzums vairumā Eiropas valstu no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir nepietiekams[39]. Turklāt jānorāda, ka dažiem faktoriem, kas negatīvi ietekmē meža bioloģisko daudzveidību, cēlonis nebūt nav meklējams meža nozarē.

Nesen veiktajā ES mēroga mežu bioloģiskās daudzveidības monitoringā[40] tika iegūts atskaites punkts, savācot saskaņotus un salīdzināmus datus par koku sugu dažādību, mežaudžu struktūru, meža tipiem, atmirušu koksni un zemsedzes augāju. Cita starpā tika konstatēts fakts, ka lielākā daļa apsekoto mežu ir 60–80 gadus veci un to sastāvā ir galvenokārt viena līdz divas, tikai retos gadījumos vairāk nekā 10, koku sugas. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka bioloģiskā daudzveidība nav atkarīga tikai no koku sugām vien, bet arī no audzes struktūras un ar to saistītajiem gaismas apstākļiem.

Mežu loma klimata regulēšanā

Meži — oglekļa piesaistītājsistēma un avots

Meži ir svarīgs posms pasaules oglekļa ciklā, jo tiem piemīt spēja absorbēt atmosfērā esošo CO2 un uzkrāt to biomasā un augsnē, tādējādi tie darbojas kā oglekļa piesaistītājsistēma. Augoši meži aizkavē SEG koncentrācijas palielināšanos atmosfērā. No otras puses, meža degradācija un/vai pārveidošana, mainot zemes izmantojumu, ugunsgrēku, biomasas sadalīšanās un/vai augsnes organisko vielu mineralizēšanās rezultātā var radīt ievērojamas SEG emisijas, un tad meži kļūst par CO2 avotu.

Nacionālajās meža inventarizācijās ( NFI ) tiek savākti būtiskākie dati, lai novērtētu, vai mežs ir CO2 piesaistītājsistēma vai avots. Pašreizējie NFI dati liecina, ka ES mežos koksnes krājas pieaugums pārsniedz mežizstrādes apjomu. No tā izriet, ka ES meži piesaista oglekli, tāpēc “meža zemes” šobrīd darbojas kā oglekļa piesaistītājsistēma[41]: tās absorbē aptuveni 0,5 Gt CO2 gadā; salīdzinājumam — ES-27 rūpniecības radītās SEG emisijas ir 5 Gt CO2 ekvivalenta gadā[42]. Tomēr kopējā ietekme, ko rada klimata pārmaiņas (piemēram, arvien biežākas spēcīgas vētras[43]), lielāka vecuma audžu pārsvars un, iespējams, neparedzēts mežizstrādes apjoma pieaugums var mazināt spēju piesaistīt oglekli.

Šajā sakarībā nozīmīgs ir fakts, ka meži var nodrošināt atjaunojamas izejvielas un energoresursus, kuri var aizstāt produktus un enerģijas avotus, kas rada lielākas oglekļa emisijas. Vairāk oglekļa augošos kokos un koksnes produktos un mazāks fosilo kurināmo izmantošanas apjoms nozīmē to, ka atmosfērā nonāk mazāk SEG.

Uzskata, ka ilgtermiņā vislielāko ieguldījumu klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanā[44] dos ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas stratēģija, kuras mērķis ir saglabāt vai pat palielināt mežu oglekļa krāju, vienlaikus gādājot par noturīgu koksnes, šķiedru vai energoresursu ikgadējo ieguves apjomu.

Meži —vietējo un reģionālo laikapstākļu regulētājs

Augāja evapotranspirācijā rodas apmēram 2/3 no kopējā ūdens daudzuma, kas no sauszemes virsmas nonāk gaisā[45]. Mežos ne tikai uzkrājas, bet no tiem arī iztvaiko milzīgs ūdens daudzums, kas papildina no okeāna plūstošo mitrumu[46]. Tāpēc mežiem ir būtiska loma atmosfēras cirkulācijā un ūdens aprites ciklā[47] uz sauszemes, un tie varētu palīdzēt mazināt reģionālas klimata, pārtuksnešošanās un ūdensapgādes drošības problēmas.

Izmainīdama ūdens aprites ciklu, atmežošana tieši ietekmē vēju un laikapstākļus gan pasaules, gan vietējā mērogā. Tomēr dažos arīdos apvidos meži var saasināt ūdens trūkumu, jo salīdzinājumā ar citiem veģetācijas tipiem tajos norisinās intensīvāka evapotranspirācija. Jo īpaši tas sakāms par ūdensprasīgām ātraudzīgām koku sugām un varietātēm, kas iestādītas nepiemērotās augtenēs[48].

Pieejamā informācija par meža ietekmi uz laikapstākļiem drīzāk raksturo visu pasauli, nevis Eiropu, tāpēc šo jautājumu būtu vēlams izpētīt, pievēršoties tieši situācijai Eiropā. Tomēr jāatzīst, ka bez ilgtermiņa novērojumiem nebūs iespējams skaidri noteikt, tieši kādas pārmaiņas rodas klimata pārmaiņu dēļ.

1. jautājums

Vai uzskatāt, ka meža funkciju saglabāšanai, līdzsvarošanai un veicināšanai būtu jāpievērš lielāka uzmanība? Ja jā, vai būtu vajadzīgi ES, valsts un/vai cita mēroga pasākumi? Kā būtu jārīkojas?

KLIMATA PāRMAIņU IETEKME UZ MEžIEM

Gadu tūkstošu gaitā mežu attīstība ir bijusi atkarīga no dabiskās klimata mainības. Tā kā klimats mainījās lēnām un dabas vide neradīja daudzus šķēršļus, sugas un sugu sabiedrības varēja vieglāk pielāgoties un attīstīties[49]. ES meža apsaimniekošana pamatā ir vērsta uz tādu mežu izveidošanu, kuri ir labi pielāgojušies vietējiem augšanas apstākļiem. Tomēr straujais cilvēka darbības izraisīto klimata pārmaiņu temps tagad pārspēj ekosistēmu dabisko adaptēšanās spēju. Temperatūras kāpuma temps ir vēl nepieredzēts. Meža adaptēšanos ievērojami apgrūtina ainavas sadrumstalotība, nereti vienkāršotais mežaudžu sastāvs un struktūra un apdraudējumi, ko rada, piemēram, mežu nokalšana, jauni kaitēkļi un vētras. Tāpēc, lai saglabātu dzīvotspējīgus mežus un visu meža funkciju nepārtrauktību, visticamāk, būs vajadzīga cilvēka pastiprināta iejaukšanās, izvēloties sugas un apsaimniekošanas paņēmienus. Iespējams, ka dažos reģionos vidējā termiņā iestāsies meža augšanai labvēlīgāki apstākļi.

Vidējā temperatūra Eiropā pēdējā gadsimta laikā ir paaugstinājusies par nepilnu 1 °C[50], un paredzams, ka tās kāpums turpināsies. Pat visoptimistiskākās prognozes liecina, ka temperatūra līdz 2100. gadam pieaugs par 2 °C. Tik ievērojamas pārmaiņas atbilst starpībai starp dažādu meža tipu, piemēram, egļu meža un dižskābaržu meža vai dižskābaržu meža un ozolu audžu, optimālo temperatūru. Tas nozīmē, ka mainīsies arī reģionu piemērotība konkrētiem meža tipiem, izraisot izmaiņas sugu dabiskajā izplatībā un ietekmējot esošo audžu augšanu. Turklāt paredzams, ka ekstremālas dabas parādības (vētras, meža ugunsgrēki, sausuma un karstuma viļņi) kļūs arvien biežākas[51] un/vai spēcīgākas.

Pat neņemot vērā klimata pārmaiņas, dažādi dabiski apdraudējumi vienmēr ir ietekmējuši mežu spēju pildīt savas funkcijas. Lai gan ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas vispār pastiprina šādus apdraudējumus, nav iespējams precīzi noteikt, cik liela — salīdzinājumā ar vēsturisko attīstību — ir tieši klimata pārmaiņu ietekme. Tāpēc gan endēmisku faktoru, gan klimata pārmaiņu ietekme uz meža funkcijām tiek aplūkota kā viens veselums.

Vides apstākļu mainība un mežu nokalšana

Kopumā ņemot, prognozes par klimata pārmaiņu galīgo ietekmi uz ES meža koku sugu populācijām vidējā termiņā ir sarežģītas[52].

Eiropas ziemeļrietumos, kur ūdens resursi parasti ir pietiekami, augšanas tempi, visticamāk, palielināsies, jo pieaugs oglekļa dioksīda koncentrācija atmosfērā, pagarināsies veģetācijas periods un atmosfēras nokrišņu un augsnes intensīvākas mineralizācijas rezultātā uzlabosies barības vielu pieejamība.

Dienvideiropā, kur ūdens pieejamība ir kritisks faktors, biežāki sausuma viļņi vasarās var izraisīt produktivitātes un izturētspējas samazināšanos. Pēc sausuma un karstuma viļņiem pēdējos gadu desmitos Vidusjūras valstīs ir novērota meža platības samazināšanās, kuras cēlonis ir vairāku priežu un ozolu sugu kalšana un bojāeja[53], kas galvenokārt saistīta ar sausākiem un siltākiem klimatiskajiem apstākļiem[54], kurus nereti papildina biotiski faktori (kaitēkļi un slimības).

Ilgāka termiņa prognozes ir nedrošākas un atkarīgas no ietekmēto meža tipu un koku sugu ziemcietības un vasarcietības. Piemēram, platība, par kādu samazinātos Eiropas ciedrupriedes areāls, tai piemērotajiem alpīnajiem biotopiem mazākā augstumā izzūdot, būtu 2,4 reizes lielāka par platību, par kādu areāls palielinātos, šai sugai izplatoties lielākā augstumā[55].

Turklāt mainīga klimata ietekmē, visticamāk[56]:

- palielināsies vietējo meža patogēnu un kaitēkļu postījumu apjoms,

- cilvēka darbības vai dabiskas migrācijas ceļā mežā ienāks jauni eksotiski kaitīgie organismi,

- mainīsies populāciju dinamika.

Postošas vētras

Vēsturiskās laikrindas par vētru postījumiem ES ir nepilnīgas, un nākotnē būs vajadzīga rūpīgāka izpēte, lai varētu veikt adekvātu meža nozares riska analīzi. Tomēr pēdējos 10 gados postošas vētras Eiropu ir skārušas biežāk. Eiropā mērenā klimata joslā vētras nodara vislielāko kaitējumu, un vētru radītie zaudējumi patlaban pārsniedz 50 % no visu veidu meža postījumiem[57]. 2005. gada janvārī pāri Ziemeļeiropai brāzās stipra vētra (“Gudruna”), kura izgāza vai nolauza 75 milj. m³ koksnes, kas aptuveni atbilst gada mežizstrādes apjomam visā Zviedrijā. 2007. gadā vētra “Kirils” izraisīja plašus postījumus Eiropas ziemeļrietumu zemienēs. 2009. gada janvārī cita spēcīga vētra — “Klauss” — iznīcināja milzīgas plantāciju mežu platības Francijas dienvidrietumos un Spānijas ziemeļos.

Līdztekus šādu vētru negatīvajai ietekmei uz vidi jāpiemin arī sociālas un ekonomiskas sekas, kas saistītas ar vajadzību mobilizēt lielus daudzumus vējgāztas koksnes. Tā kā lielākā daļa koku ir salauzti, sašķelti vai izrauti ar visām saknēm, to pārdošanas iespējas ir krietni mazākas. Lai izdotos savākt un pārdot pēc iespējas vairāk koksnes, mežizstrāde jāveic pēc iespējas drīzāk, arī tāpēc, lai samazinātu turpmāku bojājumu risku, ko varētu radīt, piemēram, kukaiņu uzbrukumi, trupes sēnītes un nevienmērīga žūšana.

Lai gan nelielas vētras seku likvidēšanas darbi var uz laiku sagādāt vietējas nodarbinātības iespējas, liela apjoma vētras postījumu novēršanai parasti ir nepieciešama cilvēkresursu pārgrupēšana ar lielu koksnes daudzumu saistītās plānošanas, mežizstrādes, transportēšanas, tirdzniecības un glabāšanas vajadzībām. Tas ne tikai destabilizē dažādu šķiru kokmateriālu tirgu, bet arī aizkavē plānotos meža darbus. Pēc vētras postījumiem nereti jāveic arī dārgi satiksmes un vides infrastruktūras uzturēšanas un remonta darbi.

Lieli ugunsgrēki

Prognozē, ka klimata pārmaiņu dēļ būs vērojami biežāki sausuma periodi, augstāka temperatūra un biežāki spēcīga vēja periodi, jo īpaši Dienvideiropā. Minētie faktori palielinās ugunsgrēku iespējamību un intensitāti. To apstiprina arī nākamais grafiks, kurā redzama cieša korelācija starp vidējo izdegušo platību un mēneša ugunsbīstamības rādītāju ( monthly severity rating , MSR )[58] attiecīgajās dalībvalstīs[59]. Tas nozīmē, ka nākotnē gaidāmie laikapstākļi ES Vidusjūras reģionā, visticamāk, radīs paaugstinātu ugunsbīstamību un līdz ar to arī izdegušās platības palielināšanos.

[pic]

Patlaban ES katru gadu izdeg 500 000 ha meža, radot CO2, citu gāzu un daļiņu emisiju[60]. Visvairāk skartajās dalībvalstīs ik gadus izceļas pāri par 50 000 meža ugunsgrēku, lai gan pēdējā gadu desmitā šis skaitlis ir samazinājies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadu desmitiem.

Lielāks meža ugunsgrēku risks un apjoms ir bijis par iemeslu milzīgām izdegušām platībām Portugālē 2003. gadā (vairāk nekā 400 000 ha) un Spānijā 1985., 1989. un 1994. gadā. Grieķijā 2007. gadā, kad gaisa temperatūra sasniedza 46 ºC, piecos lielākajos ugunsgrēkos tikai Peloponēsas reģionā vien izdega 170 000 ha.

Lieli ugunsgrēki ne tikai prasa cilvēku upurus, izposta īpašumus un organisko vielu zuduma dēļ mazina augsnes auglību, bet arī apdraud bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. 2009. gada vasarā vismaz 30 % izdegušās platības[61] bija Natura 2000 teritorijas Bulgārijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Portugālē, Spānijā un Zviedrijā. Ugunsgrēku smagi skartajos mežos Natura 2000 teritorijās ir grūti atjaunot apstākļus, kādi tajos valdīja pirms ugunsgrēka, īpaši tas sakāms par bioloģisko daudzveidību.

ES un dalībvalstis meža ugunsgrēku profilaksē ir ieguldījušas lielu darbu, un vislielākā uzmanība šajā sakarībā ir pievērsta izglītošanas, pētniecības, izpratnes veidošanas un strukturāliem pasākumiem. Klimata pārmaiņu dēļ būs nepieciešami vēl intensīvāki pūliņi. Turklāt pastāv izteikta korelācija starp aktīvu meža apsaimniekošanu un ugunsgrēku riska samazināšanos. Kā ugunsgrēku profilakses līdzekli varētu sekmīgi izmantot labi funkcionējošu bioenerģijas tirgu, radot ekonomisku stimulu savākt biomasu, kura patlaban sadeg ugunsgrēkos novārtā atstātos mežos. Tomēr jāpiebilst, ka šāda tirgus izveidi nereti kavē pienācīgas apsaimniekošanas trūkums meža īpašumu sadrumstalotības dēļ.

Ietekme uz meža funkcijām

Padomes secinājumos par nesen publicēto Komisijas balto grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” tika uzsvērta vajadzība iekļaut adaptāciju visās attiecīgajās rīcībpolitikās, palielinot arī mežu izturētspēju. Tajos tika izcelta arī nepieciešamība pilnveidot klimata pārmaiņu ietekmes novērtējumu visās attiecīgajās nozarēs un norādīta ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas nozīme, samazinot mežu neaizsargātību pret klimata pārmaiņām.

Padomes secinājumos tika atzīmēts arī Meža pētniecības organizāciju starptautiskās apvienības ( IUFRO ) 2009. gada ziņojums[62], kurā teikts: “Pēdējo piecdesmit gadu laikā klimata pārmaiņas ir iespaidojušas meža ekosistēmas, un nākotnē to ietekme kļūs arvien lielāka. Pastāv risks, ka meži vairs nespēs pildīt savu oglekļa regulēšanas funkciju, ja vien pašreizējais oglekļa emisiju apjoms netiks ievērojami samazināts. Pretējā gadījumā atmosfērā nonāks milzīgs daudzums oglekļa, tādējādi pastiprinot klimata pārmaiņas.”

Klimata pārmaiņu kopējā ietekme uz mežiem, tostarp vides apstākļu maiņa, meža nokalšana, vētras un ugunsgrēki, būs jūtama visā Eiropā, lai gan tās intensitāte dažādos reģionos atšķirsies. Tā ietekmēs mežu sociāli ekonomiskās un ekoloģiskās funkcijas. Problēmas, kas šobrīd raksturīgas konkrētiem reģioniem, visticamāk, pārsniegs to tradicionālās robežas, kā jau ir noticis ar ugunsgrēkiem un vētrām. Problēmām arvien vairāk skarot visu ES[63], rodas jautājums, ko ES var darīt, lai meži arī turpmāk sekmīgi pildītu visas savas funkcijas.

2. jautājums

- Ciktāl ES meži un meža nozare ir gatava stāties pretī klimata pārmaiņu radītajām problēmām, ņemot vērā to veidu un apmēru?

- Vai uzskatāt, ka konkrēti reģioni vai konkrētas valstis ir vairāk pakļautas klimata pārmaiņu ietekmei vai neaizsargātākas pret to? Uz kādiem informācijas avotiem balstās jūsu atbildes?

- Vai visu meža funkciju saglabāšanai, jūsuprāt, ir vajadzīga agrīna rīcība ES līmenī?

- Kā ES varētu atbalstīt attiecīgo dalībvalstu centienus?

MEžA AIZSARDZīBAI PIEEJAMIE INSTRUMENTI

Patlaban dalībvalstu rīcībā ir daudzi meža aizsardzības instrumenti. To vidū jāmin MCPFE principi, attiecīgie dalībvalstu un ES tiesību akti, meža informācijas sistēmas un īstenotā ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas prakse. Turklāt Komisijas vadītā Pastāvīgā mežsaimniecības komiteja, Padomdevēja grupa mežsaimniecības un korķa jautājumos, Uz koksnes resursiem balstīto nozaru padomdevēja komiteja un Ekspertu grupa meža ugunsgrēku jautājumos nodrošina regulāru viedokļu apmaiņu starp ieinteresētajām personām, dalībvalstīm un Komisiju.

Dalībvalstu politika meža izmantošanas un meža apsaimniekošanas jomā

Visās ES dalībvalstīs ir spēkā valsts (dažkārt arī reģionāli) tiesību akti par meža apsaimniekošanu. Tie sniedzas no īpašiem meža nozares tiesību aktiem līdz citu nozaru tiesību aktos iestrādātiem noteikumiem, kas saistīti ar mežu.

Parastie instrumenti, ko izmanto dažādās ES valstīs vai reģionos, ir šādi:

- nacionālās meža programmas,

- mežsaimniecībā piemērojamie standarti,

- plašas un sistemātiskas nacionālās meža inventarizācijas ( NFI ),

- kadastra sistēmas — svarīgs līdzeklis, lai nodrošinātu meža sociālās un ekonomiskās funkcijas un novērstu mežu nelikumīgu pārveidošanu,

- meža funkciju kartēšana un ar to saistītā ainavu plānošana un reģionālā plānošana,

- meža apsaimniekošanas prasības, ieskaitot apsaimniekošanas plānus, dažreiz arī īpašas apsaimniekošanas prasības saistībā ar konkrētām meža funkcijām,

- prasības reproduktīvā materiāla sagatavošanai un izmantošanai,

- nacionālie rīcības plāni, kas izstrādāti saskaņā ar CBD vai UNCDD ,

- atbalsta shēmas, lai sniegtu palīdzību privātā meža īpašniekiem un viņu asociācijām,

- tiesību normas un stimuli īpašumu sadrumstalotības mazināšanai, kas dažreiz saistīti ar stimuliem meža īpašnieku sadarbības veicināšanai,

- atļauju izdošanas kārtība, saskaņā ar kuru koksnes ieguvei ir nepieciešams kompetento iestāžu apstiprinājums,

- ierobežojumi meža zemes pārveidošanai citā izmantojuma veidā.

Dažos gadījumos iepriekš minēto instrumentu izmantošana ir obligāta, citos — brīvprātīga.

ES politika meža izmantošanas un meža apsaimniekošanas jomā

Līdztekus ES mežsaimniecības stratēģijai, ES Mežu rīcības plānam un paziņojumam par novatorisku un ilgtspējīgu koksnes apstrādes un pārstrādes rūpniecību[64], kas ir vienīgie ES politikas instrumenti tieši meža nozarē, ir jāņem vērā ES politika vairākās citās jomās, kuras nav tieši saistītas ar mežiem un mežsaimniecību. Daudzi ES Mežu rīcības plānā minētie pamatpasākumi sasaucas ar turpmāk izklāstīto politiku.

- Meža biotopi aizņem gandrīz 20 % no Natura 2000 tīklā iekļautajām sauszemes teritorijām.

- ES klimata politikā ir atzīts, ka kopējo mērķu sasniegšanai ir vajadzīgs ieguldījums no visām jomām, ieskaitot zemes izmantojuma, zemes izmantojuma maiņas un mežsaimniecības sektoru ( LULUCF )[65]. Lēmumā par kopīgiem centieniem[66] un ETS direktīvā[67] ir paredzēts, ka Komisijai jānovērtē iespējas ES SEG emisiju samazinājuma saistībās iekļaut LULUCF .

- Lauku attīstības regula (2007–2013)[68] ir galvenais instruments meža pasākumu finansēšanai, un tajā paredzēti noteikumi par to, kā līdzfinansējama apmežošana, maksājumi par Natura 2000 teritorijām, profilakse un atjaunošana, un citi meža vides pasākumi, kā arī dažādas investīcijas meža apsaimniekošanā un koksnes apstrādē.

Pasākumi, kas saistīti ar pakalpojumiem meža īpašnieku konsultēšanai, veicina ilgtspējīgu meža izmantošanu, veido lielāku izpratni par klimata pārmaiņām, rosina seku mazināšanas pasākumus un palīdz meža īpašniekiem veikt adaptācijas pasākumus.

Arī savstarpējās atbilstības mehānisms var ietekmēt meža apsaimniekošanu, jo īpaši tagad, kad pēc veselīguma pārbaudes laba lauksaimniecības un vides stāvokļa (LLVA) sistēmā tika iekļauta ūdens resursu apsaimniekošana, paredzot jaunu standartu “Buferjoslu izveide gar ūdensteci”, kas vēlākais no 2012. gada būs obligāta prasība. Īstenojot šo prasību, var tikt ierīkotas vai saglabātas mežiem klātas buferjoslas.

- Direktīvā par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu[69] ES ir noteikts saistošs mērķis līdz 2020. gadam panākt, lai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars veidotu 20 %, turklāt lielākais ieguvums plānots no lauksaimniecības, mežsaimniecības un atkritumu biomasas izmantošanas siltumenerģijas un elektroenerģijas, kā arī transporta degvielu ražošanai.

- Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāna mērķis ir uzlabot ražojumu energopatēriņa un ekoloģiskos raksturlielumus. Šim nolūkam pieņemta arī ES zaļā publiskā iepirkuma politika publiskā sektora iestādēm un pārskatītas ES ekomarķējuma[70] prasības.

- Kopienas augu veselības režīma ( CPHR )[71] mērķis ir novērst svešzemju sugu vai kaitīgu organismu izplatīšanos mežā. Uzsāktās režīma pārskatīšanas rezultātā varētu tikt ieviesti elastīgāki noteikumi par meža reproduktīvā materiāla izmantošanas un tirdzniecības ierobežojumiem un/vai risināts jautājums par klimata pārmaiņu ietekmi uz kaitēkļiem un slimībām, kā arī to vektoriem.

- Padomes 1999. gada 22. decembra Direktīvā 1999/105/EK[72] par meža reproduktīvā materiāla tirdzniecību norādīts, ka meža reproduktīvā materiāla izvēle mežsaimniecībā ir ļoti svarīga un ka šim materiālam jābūt ģenētiski piemērotam dažādiem augtenes apstākļiem un ļoti kvalitatīvam.

- Ar Septīto pētniecības pamatprogrammu Eiropas Tehnoloģiju platformas tika ieviestas tādās jomās, kurās Eiropas konkurētspēja, ekonomikas izaugsme un labklājība ir atkarīga no nozīmīga pētniecības un tehnoloģiju progresa. Meža tehnoloģiju platforma apvieno ieinteresētās personas, lai nozares pārstāvju vadībā izstrādātu un īstenotu stratēģisku pētniecības programmu.

- Turklāt Septītajā pamatprogrammā paredzēts finansēt kopīgus pētījumus par meža bioloģisko resursu ilgtspējīgu ieguvi un apsaimniekošanu un par gaidāmo vides pārmaiņu prognozēšanu.

- Komisijas Kopīgais pētniecības centrs darbojas attālās izpētes, klimata pārmaiņu, meža monitoringa, meža sadrumstalotības, ugunsgrēku un meža informācijas sistēmu jomā. Tajā izstrādāti COST projekti par aizsargājamām meža teritorijām un NFI .

- Pašreizējā kohēzijas politika atbalsta investīcijas atjaunojamo energoresursu jomā un līdzfinansē programmas dabas teritoriju un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un veicināšanai.

- ES Solidaritātes fonds[73] palīdz dalībvalstīm novērst postījumus, ko radījušas lielas dabas katastrofas, tostarp vētras un meža ugunsgrēki.

- ES Civilās aizsardzības mehānisms nosaka pamatprincipus, kā organizēt dalībvalstu savstarpējo palīdzību gadījumos, kad lielas katastrofas, tostarp meža ugunsgrēki un vētras, pārsniedz nelaimes skartās dalībvalsts reaģēšanas spējas[74].

- Saskaņā ar ES pieeju dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai[75], ko nesen apstiprināja Padome[76], riska novērtēšanā un pārvaldībā ņem vērā daudzus apdraudējumus, un meža ugunsgrēki ir atzīti par prioritāti ES veiktajā riska novērtēšanas un pārvaldības darbā.

- Lai nodrošinātu saskaņotību, Komisijā izveidotā starpdienestu darba grupa mežsaimniecības jautājumos regulāri tiekas un apspriež svarīgus ar mežu saistītus jautājumus.

3. jautājums

- Vai ES un dalībvalstu rīcībpolitika, pēc jūsu domām, ir pietiekami efektīva, lai nodrošinātu ES devumu meža aizsardzībā, tostarp mežu sagatavošanā klimata pārmaiņām un mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā?

- Kurās jomās, jūsuprāt, varētu lieti noderēt turpmāki pasākumi? Vai tie būtu jāorganizē pašreizējās politikas programmas satvarā vai neatkarīgi no tās?

Meža apsaimniekošana un izmantošana

Meža ilgtspējīga apsaimniekošana, kura pamatojas uz MCPFE principiem, dalībvalstu politiku un prasībām un kuru atbalsta ES, īpaši ar lauku attīstības regulējuma palīdzību, ir svarīgs līdzeklis, lai meža politiku īstenotu praksē. Meža aizsardzību sekmē šādi ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas pasākumi:

- apmežošana, ierīkojot jaunus mežus, lai sekmētu oglekļa piesaisti un veicinātu bioloģisko daudzveidību piemērotās zemēs, aizsargātu cilvēku apdzīvotas vietas un kultūrainavas, vienlaikus gādājot par ilgtermiņa koksnes ieguvi,

- ugunsgrēku profilakses pasākumi, piemēram, degošu materiālu apsaimniekošana, aizsargjoslu, meža ceļu, ūdens ņemšanas vietu ierīkošana un uzturēšana, piemērotu koku sugu izvēle, stacionāras meža ugunsnovērošanas iekārtas un sakaru aprīkojums, lai nepieļautu katastrofālu uguns izplatīšanos;

- pareiza meža plānošana, kas var veicināt koku sugu sastāva adaptēšanos, izvēloties piemērotākas koku sugas un varietātes vai sekmējot konkrētas sugas lielāku ģenētisko dažādību,

- ilgtspējīga koksnes resursu mobilizēšana un ieguve, kā arī investīcijas mežsaimniecības pasākumos, lai palielinātu mežu stabilitāti un izturētspēju pret klimata pārmaiņu ietekmi, tostarp meža ugunsgrēkiem, kaitēkļiem un vētrām,

- tāda koku sugu sastāva mērķtiecīga veidošana, kas spēs vislabāk adaptēties augtenes un augšanas apstākļiem mainīgos klimata apstākļos, tostarp arī dabiskās atjaunošanās izmantošana, ciktāl tā atzīta par piemērotu un iespējamu,

- endēmisko ģenētisko resursu saglabāšana un to elementu atlase no esošā genofonda, kuri varētu vislabāk adaptēties nākotnē gaidāmajos augšanas apstākļos. Tas varētu būt saistīts arī ar jaunu varietāšu un šķirņu izmantošanu,

- profilakse pret jaunu kaitēkļu un slimību, kā arī to vektoru invāziju starptautiskās tirdzniecības ceļā (kā piemēru var minēt priežu nematodi Portugālē).

4. jautājums

- Kā varētu pilnveidot ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas praksi, lai saglabātu mežu produktīvo funkciju un aizsargfunkciju un uzturētu mežsaimniecības vispārējo dzīvotspēju, kā arī veicinātu ES mežu izturētspēju klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības izzušanas kontekstā?

- Kādi pasākumi ir vajadzīgi, lai nodrošinātu meža reproduktīvā materiāla genofonda daudzveidības sekmīgu saglabāšanu un adaptēšanos klimata pārmaiņām?

Meža informācija

Informācija par meža resursiem un stāvokli ir svarīga, ja vēlamies panākt, lai meža jomā pieņemtie lēmumi sniegtu iespējami lielāku ieguvumu sociāli ekonomiskajā un vides aspektā. Turklāt ES ir pienākums sniegt ziņojumus UNFCCC un CBD , un tam ir vajadzīgas ticamas un saskaņotas meža informācijas sistēmas. Patlaban informāciju par mežu iegūst no dažāda līmeņa avotiem.

- Meža inventarizācijas . Nacionālās meža inventarizācijās ( NFI ) tiek savākta lielākā daļa vajadzīgās informācijas par meža resursiem. Šī informācija nav saskaņota, un tāpēc tās izmantojamība ES līmenī ir ierobežota. Īstenojot dažādus projektus, Komisija cenšas izzināt iespējas, kā:

- paplašināt meža inventarizācijas sistēmu tvērumu, lai tās neaprobežotos tikai ar koksnes ražošanas aspektiem, bet aptvertu arī uzlabotus ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas indikatorus un kritērijus, ko apstiprinājusi MCPFE [77], kā arī sociāli ekonomisku informāciju,

- saskaņot NFI [78], lai panāktu to salīdzināmību.

- Integrēto administrācijas un kontroles sistēmu (IAKS, līdzfinansē ES Lauku attīstības fonds) izmanto, lai pārvaldītu un kontrolētu ne tikai tiešos maksājumus, bet arī konkrētus platībatkarīgus lauku attīstības politikas pasākumus (piemēram, agrovides un mežsaimniecības pasākumus).

- Meža stāvokļa monitorings . Atbilstīgi ES tiesību aktiem no 1987. gada līdz 2006. gadam (kurā zaudēja spēku Forest Focus regula[79]) dalībvalstis meža stāvokļa monitoringu veica saskaņā ar “plaša mēroga intensīva monitoringa shēmu”[80]. Kopš 2007. gada meža monitoringam nav ES līmeņa juridiskā pamata, bet Life+ ietvaros[81] tiek atbalstīts “FutMon” projekts, kura mērķis ir izstrādāt turpmākas monitoringa koncepcijas.

- Meža ugunsgrēku monitorings . Eiropas Meža ugunsgrēku informācijas sistēma ( EFFIS ) ir brīvprātīga sistēma, ko dalībvalstis, Komisija un Eiropas Parlaments atzinuši par būtisku meža ugunsgrēku monitoringa instrumentu Eiropā.

- Meža klasifikācija . Eiropas vides aģentūra (EVA) ir izstrādājusi meža tipoloģiju[82], kuru potenciāli varētu izmantot meža novērtēšanai Eiropas mērogā, pamatojoties uz ekoloģiskiem kritērijiem, bet līdz šim tikai dažas dalībvalstis to ir pārbaudījušas savās meža informācijas sistēmās. Lai uzsāktu tās izmantošanu praksē, vēl joprojām ir nepieciešams ievērojams tehniskais darbs un resursi.

Komisijas izveidotais Eiropas Meža datu centrs ( EFDAC ), kurš izmanto ES jau izveidotās meža informācijas un monitoringa datubāzes un kurā ir integrēta Eiropas Meža informācijas un komunikācijas platforma ( EFICP )[83], ir balstīts uz vairākām Komisijas iniciatīvām[84]. EFDAC izveidots, lai tas kļūtu par galveno meža informācijas centru Eiropā. Patlaban tajā tiek apkopoti visi teritoriālie dati, kas savākti saskaņā ar iepriekšējām ES regulām, un agrāk īstenotu projektu rezultāti.

Eurostat nodrošina gada statistiku par koksnes un koksnes produktu ražošanu un tirdzniecību ES un EBTA valstīs. Sadarbībā ar UNECE , FAO un ITTO (Starptautiskā Tropu kokmateriālu organizācija) tas īsteno pasaules mēroga iniciatīvu, izmantojot vienu kopīgu anketu, kura pamatojas uz saskaņotu definīciju kopumu. Balstoties uz savāktajiem datiem, varētu modelēt oglekļa daudzumu, ko satur katru gadu izstrādātā koksne un kas uzkrāts koksnes produktos. Turklāt Eurostat sagatavo gada ekonomiskos rādītājus par mežsaimniecību, mežistrādi un uz koksnes resursiem balstītu rūpniecību.

Agregētie dati par meža bojājumiem, izņemot ugunsgrēku gadījumos, nerada nekādu priekšstatu par bojājumu faktisko apmēru. Patlaban ES nav izveidota kaitēkļu uzliesmojumu monitoringa sistēma, bet tāda varētu būt noderīga, ņemot vērā klimata pārmaiņu sagaidāmo ietekmi uz kaitīgu organismu izplatību. Turklāt salīdzināmas un pārbaudāmas informācijas trūkuma dēļ aina par mežsaimniecības darbu SEG bilanci un to ietekmi uz meža bioloģisko daudzveidību ir nepilnīga.

Komisijai, dalībvalstīm un daudziem ekonomikas dalībniekiem arvien aktuālāka kļūst vajadzība pēc saskaņotākas, ticamākas un plašākas informācijas par mežiem. Nesen veiktajā ES Mežu rīcības plāna starpposma pārskatīšanā[85] secināts, ka nepieciešams pilnveidot esošās meža informācijas sistēmas. Kaut arī dažās dalībvalstīs pieejamā meža informācija var būt pietiekama pašmāju vajadzībām, tā ne vienmēr būs noderīga ES vai pasaules mērogā.

Saskaņota ziņojumu sagatavošana, izmantojot pilnīgāku indikatoru kopumu, varētu būt efektīvākais veids, kā panākt labāku informāciju par meža izmantošanu, meža funkcijām un, visbeidzot, meža aizsardzību. Labāka informācija par meža oglekļa krāju un koksnes produktos piesaistīto oglekli ir vajadzīga arī tādēļ, lai mežu un mežsaimniecības ieguldījums klimata pārmaiņu mazināšanā būtu jūtams arī turpmāk. Informācijas nepieciešamību skaidri apliecināja arī ievērojamās grūtības, ar kurām ES nesen saskārās starptautiskajos procesos, piemēram, Kopenhāgenas klimata konferencē.

5. jautājums

Ņemot vērā dažādus politikas līmeņus, vai šodien pieejamā meža informācija ir pietiekama, lai pietiekami precīzi un konsekventi novērtētu:

- ES mežu veselību un stāvokli?

- to ražošanas potenciālu?

- to oglekļa bilanci?

- to aizsargfunkcijas (augsnes, ūdens, laikapstākļu regulēšanas un bioloģiskās daudzveidības jomā)?

- to spēju sniegt pakalpojumus sabiedrībai un pildīt sociālo funkciju?

- mežsaimniecības vispārējo dzīvotspēju?

Ja meža informācija ir nepietiekama, kā to vajadzētu uzlabot?

Vai tiek veikti pietiekami pasākumi meža datu vākšanas saskaņošanai [86]?

Ko ES var darīt, lai turpmāk izstrādātu un/vai pilnveidotu meža informācijas sistēmas?

TURPMāKIE PASāKUMI

Daudzus mežus visā Eiropā arvien vairāk skars klimata pārmaiņas. Jau laikus gatavoties attiecīgo problēmu risināšanai ir vislabākais veids, kā nodrošināt to, ka meži arī turpmāk var pildīt visas savas funkcijas. Šīs zaļās grāmatas nolūks ir veicināt sabiedrisko apspriešanos visā ES un apkopot viedokļus par meža aizsardzības un meža informācijas turpmāko politiku, kā arī sarūpēt argumentus ES mežsaimniecības stratēģijas iespējamai atjaunināšanai ar klimatu saistītos aspektos.

Eiropas iestādes un visi interesenti — gan organizācijas, gan privātpersonas — ir aicināti iesūtīt atbildes uz šajā zaļajā grāmatā uzdotajiem jautājumiem, kā arī pārdomas par ikvienu citu jautājumu, kas saistīts ar meža aizsardzību un meža informāciju un kas šķiet aplūkošanas vērts. Turpinājumā izklāstīta apspriešanās procesa gaita.

Sabiedriskā apspriešanās internetā notiks līdz 2010. gada 31. jūlijam.

Komisija 2010. gada jūnijā Briselē organizēs darbsemināru un ieinteresēto personu sanāksmi par šo zaļo grāmatu.

Komisija internetā publiskos ieinteresēto personu atbildes un sniegs pati savas atziņas par galvenajiem ieguvumiem no apspriešanās.

Sabiedriskās apspriešanās rezultāti palīdzēs Komisijai turpmākajā darbā, proti, pieņemt lēmumu par ES ieguldījumu, kuru tā var dot meža aizsardzībai mainīga klimata apstākļos, un šim nolūkam vajadzīgo informāciju.

Dalībvalstis un attiecīgās ieinteresētās personas tiek lūgtas iesūtīt atbildes uz zaļās grāmatas jautājumiem vēlākais līdz 2010. gada 31. jūlijam. Atbildes jāsūta uz turpmāk norādīto adresi.

Pa pastu:

European Commission

Directorate General for Environment

Unit B1: Forest, Soil and Agriculture

BU-9 04/029 B-1049 Brussels, Belgium

Pa e-pastu:

ENV-U43-sector-forest@ec.europa.eu

Ir svarīgi izlasīt pievienoto īpašo paziņojumu par privātumu, kas informē par to, kā tiks apstrādāti jūsu personas dati un iesūtītās atbildes. Profesionālajām organizācijām jāreģistrējas Komisijas izveidotajā interešu pārstāvju reģistrā (http://:ec.europa.eu/transparency/regrin). Šis reģistrs tika izveidots Eiropas Pārredzamības iniciatīvas ietvaros, lai Komisijai un sabiedrībai kopumā sniegtu informāciju par interešu pārstāvju mērķiem, finansējumu un struktūrām.

[1] COM(2009) 147.

[2] LES 5. pants.

[3] UNCED ziņojums (Riodežaneiro, 1992. gads), III pielikuma 2.b punkts.

[4] http://www.cbd.int/forest/pow.shtml.

[5] COM(2003) 251, Padomes Regula (EK) Nr. 2173/2005.

[6] COM(2008) 645.

[7] http://www.mcpfe.org.

[8] Lisabonas MCPFE (1998);

Vīnes MCPFE (2003).

[9] Padomes Rezolūcija (OV C 56, 1999., 1. lpp.).

[10] COM(2006) 302.

[11] http://www.unece.org/timber/fra/definit.htm.

[12] Atmežošanas temps pasaulē sasniedz aptuveni 13 milj. ha gadā, aktuālos datus skatīt http://www.fao.org/DOCREP/008/a0400e/a0400e00.htm.

[13] G. R. van der Werf et al: CO2 emissions from forest loss , Nature Geoscience (2), 2009.

[14] Falinski, J.-B.; Mortier, F., Revue forestière française XLVIII, 1996.

[15] TBFRA 2000 — http://www.unece.org/timber/fra/welcome.htm.

[16] SEC(2009) 387, 10.2. iedaļa “Meži”.

[17] http://www/cepf-eu.org.

[18] SEC(2009) 1111.

[19] http://www.unece.org/timber/efsos/.

[20] http://www.unece.org/timber/efsos/.

[21] COM(2008) 113.

[22] Häglund, B.: The role of European forests in welfare creation , STORA ENSO priekšlasījums, 2003.

[23] COM(2006) 848.

[24] www.unece.org/timber/docs/dp/dp-41.pdf.

[25] Hetsch S. et al (2008): Wood resources availability and demands II -future wood flows in the forest and energy sector. European countries in 2010 and 2020, Geneva.

[26] MCPFE “State of Europe's forests 2007”.

[27] http://ec.europa.eu/agriculture/analysis/external/forest_products.

[28] Augsnes organisko vielu īpatsvars sniedzas no 0,71 % sausās lauksaimniecības zemēs līdz 6,65 % mitrās lauksaimniecības zemēs (Vallejo, R. et al (2005) MMA - Spain).

[29] http://www.forestry.gov.uk/website/forestresearch.nsf/ByUnique/INFD-623HXH.

[30] EVA ziņojums Nr. 8/2009.

[31] “Water Protection Areas” Bayerischer Agrarbericht 2008.

[32] http://ec.europa.eu/environment/nature/info/pubs/docs/nat2000/n2kforest_en.pdf .

[33] TBFRA 2000 — http://www.unece.org/trade/timber/fra/welcome.htm.

[34] MCPFE “State of Europe's forests 2007”.

[35] ES dalībvalstis, Īslande, Norvēģija, Šveice, Lihtenšteina un Turcija.

[36] Tomialojc and Wesolowski (2000). Biogeography ecology and forest bird communities.

[37] COM(2009) 358.

[38] 2009. gada ziņojums atbilstīgi Biotopu direktīvas 17. pantam — http://ec.europa.eu/environment/nature/ .

[39] EVA ziņojums Nr.°4/2009.

[40] BioSoil project/“Forest Focus”.

[41] Ciais, P. et al. (2008): http://www.nature.com/ngeo/journal/v1/n7/full/ngeo233.html.

[42] Ikgadējā Eiropas Kopienas siltumnīcefekta gāzu inventarizācija 1990.–2007. gadā un 2009. gada inventarizācijas ziņojums.

[43] Lindroth, A. et al in Global Change Biology 2009-15.

[44] http://www.ipcc.ch/pdf/assessment-report/ar4/wg3/ar4-wg3-chapter9.pdf.

[45] Menenti, M., Verstraete, M., Peltoniemi, J. (2000): Observing land from space: science, customers, and technology. Kluwer Academic.

[46] Makarieva, A. et al.: Precipitation on land versus distance from the ocean: Evidence for a forest pump of atmospheric moisture , in: Ecological Complexity, Volume 6, Issue 3, 09/2009.

[47] Murdiyarso, D.; Sheil, D.: How Forests Attract Rain: An Examination of a New Hypothesis : BioScience 59, 2009.

[48] http://melbournecatchments.org.

[49] Arī dabas procesi, piemēram, leduslaikmets, ir dažreiz izraisījuši krasākas pārmaiņas sugu sastopamībā un izplatībā.

[50] IPCC I darba grupas 4. izvērtējuma ziņojums www.ipcc.ch .

[51] http://www.fao.org/docrep/011/i0670e/i0670e10.htm.

[52] EVA ziņojums Nr. 4/2008; SEC(2009) 387.

[53] Colinas, C.; De Dios, V.; Fischer, Ch.: Vol. 33, No 1, 01/2007.

[54] Gonzales, C (2008): Analysis of the oak decline in Spain "la seca". Disertācija, SLU Uppsala.

[55] Casalegno, S. et al., 2010 Forest Ecology and Management (iespiešanā).

[56] BOKU, EFI, IAFS, INRA (2008): Impacts of Climate Change on European forests and options for adaptation.

[57] Lindner et al. 2008 http://ec.europa.eu/agriculture/analysis/external/euro_forests/full_report_en.pdf.

[58] Mēneša ugunsbīstamības rādītājs signalizē par ugunsgrēka risku, pamatojoties uz meteoroloģiskajiem apstākļiem.

[59] Kopīgā pētniecības centra Vides un ilgtspējības institūts: European Forest Fire Information System, Forest fires in Europe 2008.

[60] Westerling, A.L. et al: Science, Vol. 313. no. 5789 (08/2006).

[61] EFFIS 2009. gada septembra biļetens.

[62] “Making forests fit for Climate Change, a global view of climate-change impacts on forests and people and options for adaptation”, 2009.

[63] Winkel, G. et al (2009): http://ec.europa.eu/environment/forests/pdf/ifp_ecologic_report.pdf.

[64] COM(2008) 113.

[65] COM(2007) 2; COM(2005) 35.

[66] Lēmums Nr. 406/2009/EK.

[67] Direktīva 2009/29/EK.

[68] Padomes Regula (EK) Nr. 1698/2005.

[69] Direktīva 2009/28/EK.

[70] http://ec.europa.eu/environment/ecolabel/index_en.htm.

[71] Padomes Direktīva 2000/29/EK.

[72] OV L 11, 15.1.2000.

[73] Padomes Regula (EK) Nr. 2012/2002.

[74] Padomes Lēmums 2007/779/EK.

[75] COM(2009) 82.

[76] Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumi http://www.consilium.europa.eu/uedocs/NewsWord/en/jha/111537.doc.

[77] http://www.mcpfe.org/system/files/u1/List_of_improved_indicators.pdf.

[78] COST E43 ziņojums: http://www.metla.fi/eu/cost/e43/.

[79] Regula (EK) Nr. 2152/2003.

[80] http://www.icp-forests.org/.

[81] Regula (EK) Nr. 614/2007.

[82] http://www.eea.europa.eu/publications/technical_report_2006_9.

[83] EFICP http://eficp.jrc.ec.europa.eu/EFICP/.

[84] INSPIRE , SEIS un GMES .

[85] http://ec.europa.eu/agriculture/eval/reports/euforest/index_en.htm.

[86] Šajā kontekstā “saskaņošana” nozīmē, ka informācijas sistēmu rezultāti tiek padarīti salīdzināmi un savietojami, bet netiek ieviesta unificēta lauka darbu kārtība.