5.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 103/40

(1)

Komisija regulāri pārskata piecas direktīvas, kas veido pašreizējo tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/19/EK (2002. gada 7. marts) par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva) (5), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva) (6), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (7), Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) (8) un Direktīva 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (9) (turpmāk visas kopā “pamatdirektīva un īpašās direktīvas”)), un Komisijai regulāri jāpārskata šo direktīvu darbība, jo īpaši apzinot nepieciešamību izdarīt tajās grozījumus, lai ņemtu vērā tehnoloģiju un tirgus attīstību.

(2)

Šādā nolūkā Komisija izklāstīja savus atzinumus 2006. gada 29. jūnija Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu.

(3)

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma reforma, tostarp pastiprinot noteikumus par lietotājiem ar invaliditāti, ir nozīmīgs solis vienlaicīgā virzībā uz Vienotas Eiropas informācijas telpas un iekļaujošas informācijas sabiedrības izveidi. Šie mērķi ir iekļauti informācijas sabiedrības izveides stratēģiskajā pamatplānā, kas izklāstīts Komisijas 2005. gada 1. jūnija Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Iniciatīva i2010 – Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.

(4)

Skaidrības un vienkāršības labad šajā direktīvā iekļauti vienīgi grozījumi Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(5)

Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/5/EK (1999. gada 9. marts) par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (10) un jo īpaši tās 3. panta 3. punkta f) apakšpunktā ietvertās prasības par izmantošanu personām ar invaliditāti, daži termināliekārtu aspekti, arī personām ar invaliditāti domātas iekārtas, būtu jāietilpina Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) darbības jomā, lai atvieglinātu piekļuvi tīkliem un pakalpojumu lietojumu. Pie tādām iekārtām pašlaik pieder radio un televīzijas uztvērēju termināliekārtas, kā arī īpašas termināliekārtas vājdzirdīgiem lietotājiem.

(6)

Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai veicinātu tāda tirgus izveidi, kurā ir plaši pieejami ražojumi un pakalpojumi, arī tādi, kas domāti personām ar invaliditāti. Viens no daudziem paņēmieniem, kā to panākt, ir atsaukties uz Eiropas standartiem, ieviešot elektronisku piekļuvi (e-piekļuvi) prasībām, ko izvirza publiska iepirkuma procedūrām un konkursu pakalpojumiem saskaņā ar tiesību aktiem, kuros ir atbalstītas personu ar invaliditāti tiesības.

(7)

Definīcijas ir jāpielāgo, lai panāktu atbilstību tehnoloģiskās neitralitātes principam un sekotu tehnoloģiju attīstības tempam. Jo īpaši pakalpojuma sniegšanas nosacījumi būtu jānošķir no publiski pieejamu telefonijas pakalpojumu faktiskajiem definīcijas elementiem, t.i., elektroniskas komunikācijas pakalpojumi, kas sabiedrībai darīti pieejami vietējo un/vai starptautisko izsaukumu veikšanai un saņemšanai tieši vai netieši, ar operatora izvēli vai iepriekšēju izvēli, vai ar tālākpārdošanas palīdzību, ar numuru vai numuriem attiecīgas attiecīgās valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā, neatkarīgi no tā, vai pakalpojumā izmanto ķēžu komutācijas vai pakešu komutācijas tehnoloģiju. Tādu pakalpojumu būtība nosaka, ka tie notiek divos virzienos, ļaujot abām pusēm sazināties. Pakalpojums, kas neatbilst visiem šiem nosacījumiem, piemēram, klikšķināma (click-through) programma klientu apkalpošanas tīkla lapā nav publiski pieejams telefonijas pakalpojums. Pie publiski pieejamiem telefonijas pakalpojumiem pieder arī tādi, kas ir īpaši paredzēti personām ar invaliditāti, un kuros izmanto tekstu pārsūtīšanas vai pilnīgu sarunu pakalpojumus.

(8)

Jāprecizē, ka pie netiešas pakalpojumu sniegšanas var piederēt situācijas, kad saziņa sākas, izvēloties informācijas nesēju vai iepriekš izvēloties informācijas nesēju, vai arī, ja pakalpojuma sniedzējs tālākpārdod vai pārdod ar citu zīmolu publiski pieejamus telefonijas pakalpojumus, ko sniedz cits uzņēmums.

(9)

Tehnoloģiju un tirgus attīstības rezultātā komunikāciju tīklos arvien vairāk izmanto interneta protokola (IP) tehnoloģiju, un patērētājiem paveras arvien plašākas iespējas izvēlēties starp vairākiem konkurējošiem balss pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc dalībvalstīm jābūt iespējai nošķirt universālā pakalpojuma saistības par pieslēguma publiskajam komunikāciju tīklam nodrošināšanu noteiktā atrašanās vietā un saistības par publiski pieejamu telefonijas pakalpojumu (tostarp neatliekamās palīdzības dienestu izsaukumiem, izmantojot numuru “112”) nodrošināšanu. Šāda nošķiršana nedrīkstētu ietekmēt universālā pakalpojuma saistību darbības jomu, kas noteikta un pārskatīta Kopienas līmenī. Dalībvalstis, kurās līdztekus numuram “112” tiek izmantoti valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuri, var uzņēmumiem uzlikt līdzvērtīgas saistības par piekļuvi šiem valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem.

(10)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, jāpieņem lēmums, kuriem uzņēmumiem šajā direktīvā ir uzliktas vispārēju pakalpojumu saistības, attiecīgos gadījumos ņemot vērā uzņēmuma spēju un vēlmi uzņemties visas vispārēju pakalpojumu saistības vai to daļu. Tas neliedz dalībvalstīm iespēju izraudzīšanās procesā iekļaut īpašus ar efektivitāti pamatotus nosacījumus, inter alia, ietverot ģeogrāfiskus areālus grupējumus vai sastāvdaļas vai nosakot īsākos pieļaujamos izraudzīšanās termiņus.

(11)

Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt mazumtirdzniecības tarifu līmeni un attīstības tendences pakalpojumiem, kas ir iekļauti universālā pakalpojuma saistību darbības jomā, pat ja dalībvalstī vēl nav izraudzīts uzņēmums, kas sniegtu universālo pakalpojumu. Tādos gadījumos pārraudzība būtu jāveic tā, lai neradītu pārliecīgu administratīvu nastu nedz valsts pārvaldes iestādēm, nedz uzņēmumiem, kas sniedz šādus pakalpojumus.

(12)

Būtu jāsvītro liekās saistības, kas tika noteiktas, lai veicinātu pāreju no 1998. gada tiesiskā regulējuma uz 2002. gada regulējumu, kā arī citi noteikumi, kuri pārklājas ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) noteikumiem vai dublē tos.

(13)

Vairs nav nepieciešama un tāpēc būtu jāatceļ prasība mazumtirdzniecības līmenī nodrošināt nomāto līniju minimālo kopumu, kura bija nepieciešama, lai nodrošinātu 1998. gada tiesiskā regulējuma noteikumu piemērošanas turpināmību nomāto līniju jomā, kurā vēl nebija pietiekami pilnvērtīgas konkurences laikā, kad stājās spēkā 2002. gada regulējums.

(14)

Ja operatora izvēli vai operatora iepriekšēju izvēli turpinās tieši noteikt ar Kopienas tiesību aktiem, tas var kavēt tehnoloģiju attīstību. Šie līdzekļi drīzāk jānosaka valsts pārvaldes iestādēm tirgus analīzes rezultātā saskaņā ar Direktīvā 2002/21/EK (pamatdirektīva) izklāstītajām procedūrām un Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 12. pantā minētajiem pienākumiem.

(15)

Līgumos ietvertiem noteikumiem būtu jāattiecas ne tikai uz patērētājiem, bet arī uz citiem lietotājiem, galvenokārt mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas var dot priekšroku tādiem līgumiem, kas ir piemēroti patērētāju vajadzībām. Lai izvairītos no pakalpojumu sniedzējiem nevajadzīgi uzkrautām administratīvām nastām un sarežģītības saistībā ar MVU definēšanu, līgumos ietvertiem noteikumiem nevajadzētu automātiski attiekties uz tādiem citiem lietotājiem, izņemot gadījumus, ja viņi to lūdz. Dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai veicinātu MVU informētību par tādu iespēju.

(16)

Tehnikas attīstības rezultātā turpmāk var izmantot citus identifikatoru veidus, papildus parastajiem numuru identifikatoru veidiem.

(17)

Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas pieļauj izsaukumus, būtu jānodrošina, lai to klienti saņemtu pienācīgu informāciju par to, vai ir iespējama piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem, kā arī par visiem pakalpojumu ierobežojumiem (piemēram, ierobežotu izsaucēju atrašanās vietas informāciju vai ātrās palīdzības izsaukumu maršrutēšanu). Šādiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu arī sniegt saviem klientiem precīzu un pārskatāmu informāciju sākotnējā līgumā un tad, ja notiktu kādi grozījumi piekļuves nodrošināšanā, piemēram, rēķinos ietvertajā informācijā. Informācijai būtu jāaptver visi ierobežojumi no teritoriālā pārklājuma viedokļa, balstoties uz iecerētiem pakalpojumu tehniskiem darbības parametriem un pieejamo infrastruktūru. Ja pakalpojumus nesniedz, izmantojot pārslēdzamu telefona tīklu, informācijai būtu jāaptver arī pietiekami uzticama piekļuve un informācija par izsaucēja atrašanās vietu salīdzinājumā ar pakalpojumiem, ko sniedz, izmantojot pārslēdzamu telefona tīklu, un ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju un kvalitātes standartus, kā arī pakalpojumu parametru kvalitāti, kas ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva).

(18)

Atkarībā no termināliekārtām klienta līgumā būtu konkrēti jānorāda visi ierobežojumi, ko pakalpojumu sniedzējs piemēro iekārtu lietošanai, piemēram, izmantojot mobilus telefonus ar SIM kartes atslēgšanu (SIM-locking), ja tādi ierobežojumi nav aizliegti attiecīgas valsts tiesību aktos, un visi maksājumi par līguma laušanu – vienalga, pirms vai pēc līguma beigu datuma, par ko ir panākta vienošanās, arī visas izmaksas, ko uzliek, lai paturētu iekārtas.

(19)

Neuzliekot pakalpojumu sniedzējam pienākumu, kas paredzētu veikt darbības, kas būtu iedarbīgākas un stiprākas par tām, ko tagad prasa saskaņā ar Kopienas tiesībām, patērētāju līgumā būtu jānorāda, kādas darbības, ja pakalpojumu sniedzējs tās veic, viņš varētu veikt drošības vai neaizskaramības starpgadījumu, apdraudējumu vai vāju vietu gadījumā

(20)

Lai pievērstos jautājumiem, kas attiecas uz jautājumiem, kuri izraisa sabiedrības ieinteresētību no komunikāciju pakalpojumu lietojuma viedokļa, un aicinātu sargāt citu cilvēku tiesības un brīvības, attiecīgām valstu iestādēm būtu jāspēj radīt un ar pakalpojumu sniedzēju palīdzību izplatīt informāciju, kas rada plašu sabiedrības ieinteresētību, par minēto komunikāciju pakalpojumu. Tādu informāciju varētu iekļaut informācijā, kas izraisa plašu sabiedrības ieinteresētību un attiecas uz autortiesību pārkāpumiem, citiem nelikumīgiem lietojumiem un kaitīga satura izplatīšanu, kā arī padomus un līdzekļus aizsardzībai pret personu drošības apdraudējumiem, kas dažos apstākļos var, piemēram, rasties no personas informācijas izpaušanas, kā arī pret privātuma un personas datu apdraudējumiem. Informāciju varētu koordinēt, izmantojot Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 33. panta 3. punktā ietverto sadarbības procedūru. Tāda informācija, kas rada sabiedrības ieinteresētību, būtu jāatjaunina, kad vien tas ir vajadzīgs, un tā būtu jādara pieejama viegli saprotamā iespiestā un elektroniskā formā, kā noteikusi katra dalībvalsts, un publiski pieejamās attiecīgu iestāžu tīkla lapās. Attiecīgu valsts pārvaldes iestādēm būtu jāvar uzlikt pienākumu pakalpojumu sniedzējiem izplatīt tādu standartizētu informāciju visiem klientiem tā, kā attiecīgu valsts pārvaldes iestādes to uzskata par piemērotu. Ja dalībvalstis to prasa, tāda informācija būtu jāiekļauj arī līgumos.

(21)

Abonentu tiesības lauzt līgumu bez soda piemērošanas attiecas uz grozījumiem līgumu nosacījumos, ko nosaka elektronisko komunikāciju tīkla operatori un/vai pakalpojumu sniedzēji.

(22)

Elektroniskās komunikācijas kļūst aizvien svarīgākas gan patērētājiem, gan uzņēmējsabiedrībām, tāpēc lietotāji būtu pilnībā jāinformē par jebkādiem ierobežojumiem, ko elektronisko komunikāciju pakalpojumu izmantošanai nosaka tīkla operators un/vai pakalpojumu sniedzējs, ar ko viņi noslēdz līgumu. Ja nav faktiskas konkurences, valsts pārvaldes iestādēm būtu jāizmanto līdzekļi, kas tām pieejami atbilstīgi Direktīvai 2002/19/EK (Piekļuves direktīva), lai nodrošinātu, ka netiek nepamatoti ierobežota konkrētu veidu satura vai lietotņu pieejamība lietotājiem.

(23)

Kamēr nav attiecīgu Kopienas tiesību pantu, saturu, programmas un pakalpojumus uzskata par likumīgiem vai kaitīgiem saskaņā ar attiecīgu valstu materiālām un procesuālām tiesībām. Tas ir attiecīgu dalībvalstu, nevis elektronisku komunikāciju tīklu vai pakalpojumu uzdevums – pienācīgā kārtā pieņemt lēmumu par to, vai saturs, programmas un pakalpojumi ir likumīgi vai kaitīgi. Pamatdirektīva un īpašās direktīvas neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (11), kurā, inter alia, ir definēts vienkāršu līniju (mere conduit) noteikums pakalpojumu sniegšanas starpniekiem.

(24)

Pārskatāmu, atjauninātu un salīdzināmu tarifu pieejamība ir būtisks elements patērētājiem tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence un kurā pakalpojumus piedāvā vairāki uzņēmumi. Elektronisko komunikāciju pakalpojumu patērētājiem jābūt iespējai bez grūtībām salīdzināt dažādu tirgū piedāvāto pakalpojumu cenas, pamatojoties uz viegli pieejamā veidā publiskotu informāciju par tarifiem. Lai atvieglotu cenu salīdzināšanu, valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējai pieprasīt no operatoriem labāku informācijas pārskatāmību (tostarp attiecībā uz tarifiem, patēriņa tendencēm un citu attiecīgu statistiku) un nodrošināt, ka trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot šādu publiski pieejamu informāciju, ko publiskojuši šādi uzņēmumi. Tāpat valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pienākumam darīt pieejamus cenrāžus, ja tādi netiek piedāvāti tirgū. Operatoriem nedrīkstētu būt tiesības saņemt jebkādu atlīdzību par tādas informācijas izmantošanu, kas jau ir publiskota un tādējādi nodota atklātībā. Turklāt lietotāji un patērētāji pirms pakalpojuma iegādes būtu pienācīgi jāinformē par attiecīgo cenu vai piedāvātā pakalpojuma veidu, jo īpaši ja par bezmaksas tālruņa numura izmantošanu ir noteikta papildu maksa. Komisijai jādod iespēja pieņemt tehniskus īstenošanas pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietotāji gūst labumu no konsekventas attieksmes pret tarifu pārskatāmību Kopienā. Valsts pārvaldes iestādēm būtu jāvar prasīt, lai tādu informāciju sniegtu parasti, un dažu kategoriju pakalpojumiem, ko tās nosaka, tūlīt pirms savienojuma, ja vien valsts tiesību aktos nav noteikts citādi. Nosakot, kādu kategoriju izsaukumiem ir vajadzīga informācija par cenām pirms savienojuma, valsts pārvaldes iestādēm būtu pienācīgi jāņem vērā pakalpojumu būtība, cenu veidošanās apstākļi, kas uz to attiecas, un – vai tos sniedz tāds pakalpojumu sniedzējs, kas nesniedz elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Neskarot Direktīvu 2000/31/EK (Direktīva par elektronisko tirdzniecību), uzņēmumiem arī vajadzētu, ja dalībvalstis to prasa, sniegt abonentiem informāciju, kas izraisa sabiedrības ieinteresētību, un ko sagatavo attiecīgas valstu iestādes, inter alia, par visbiežāk sastopamajiem pārkāpumiem un to juridiskajām sekām.

(25)

Patērētājiem būtu jāsaņem informācija par to, kādas ir viņu tiesības lietot personisku informāciju abonentu sarakstos, un jo īpaši par tādu sarakstu mērķi vai mērķiem, kā arī tiesībām par brīvu netikt iekļautiem publiski pieejamos abonentu sarakstos, kā paredzēts Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju). Tāpat patērētāji būtu jāinformē par sistēmām, kas ļauj informāciju iekļaut sarakstu datu bāzēs, bet kuras neatklāj šādu informāciju sarakstu pakalpojumu lietotājiem.

(26)

Tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence, būtu jānodrošina, ka lietotājiem ir iespēja saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, kas atbilstu to prasībām, tomēr atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams publiskos komunikāciju tīklos garantēt minimālo kvalitātes līmeni, lai novērstu pakalpojuma kvalitātes pazemināšanos, piekļuves bloķēšanu un datu plūsmas palēnināšanos tīklos.

(27)

Nākotnes IP tīklos, kur pakalpojuma sniegšana var būt nošķirta no tīkla nodrošināšanas, dalībvalstīm jānosaka vispiemērotākie pasākumi, kas veicami, lai katastrofālu tīkla darbības pārrāvumu vai force majeure gadījumā nodrošinātu piekļuvi publiski pieejamiem telefonijas pakalpojumiem, izmantojot publiskos komunikāciju tīklus, un nepārtrauktu neatliekamās palīdzības dienestu pieejamību, ņemot vērā dažādu tipu abonentu prioritātes un tehniskus ierobežojumus.

(28)

Lai nodrošinātu to, ka lietotāji ar invaliditāti var izmantot konkurenci un izvēlēties pakalpojumu sniedzējus tāpat kā lielākā daļa lietotāju, attiecīgajām valstu iestādēm attiecīgā gadījumā un atbilstīgi konkrētās valsts apstākļiem būtu jānorāda patērētāju aizsardzības prasības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Šādas prasības jo īpaši var ietver prasību, lai uzņēmumi nodrošinātu to, ka lietotāji ar invaliditāti var izmantot viņu pakalpojumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, arī tādām pašām cenām un tarifiem kā tie, ko viņi piedāvā pārējiem lietotājiem, un iekasēt tādas pašas cenas par pakalpojumiem neatkarīgi no viņiem radītām papildu izmaksām. Citas prasības var attiekties uz uzņēmumu savstarpējiem vairumtirdzniecības mehānismiem.

(29)

Operatora palīdzības pakalpojumi ietver vairākus atšķirīgus pakalpojumus lietotājiem. Par šādu pakalpojumu sniegšanu komerciālās sarunās jāvienojas publisko komunikāciju tīklu operatoriem un operatora palīdzības pakalpojumu sniedzējiem, kā tas notiek jebkura cita klientu atbalsta dienesta gadījumā, un tādējādi nav vajadzības arī turpmāk prasīt šādu pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc attiecīgās saistības būtu jāatceļ.

(30)

Sarakstu aptauju pakalpojumi būtu jāsniedz, un bieži vien tos sniedz tirgus konkurences apstākļos, saskaņā ar Komisijas Direktīvas 2002/77/EK (2002. gada 16. septembris) 5. pantu par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (12). Pasākumos saistībā ar lietotāju datu (kas ir tādu uzņēmumu rīcībā, kuri piešķir telefona numurus abonentiem iekļaušanu datu bāzēs būtu jārespektē personas datu aizsardzības pasākumi, tostarp Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pants. Tādu datu piegādei atkarībā no izmaksām publiski pieejamu sarakstu un sarakstu meklēšanas pakalpojumu vajadzībām būtu jādarbojas, lai nodrošinātu, ka lietotāji var pilnībā izmantot pamatotus un pārskatāmus konkurences apstākļus.

(31)

Lietotājiem vajadzētu būt iespējai izsaukt neatliekamās palīdzības dienestus un piekļūt tiem, izmantojot jebkura veida telefonijas pakalpojumus, ar ko nodrošina iespēju veikt balss izsaukumus ar numuru vai numuriem valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā. Neatliekamās palīdzības iestādēm būtu jāspēj apstrādāt izsaukumus uz numuru “112” un atbildēt uz tiem vismaz tikpat ātri un efektīvi kā uz izsaukumiem, ko veic uz valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem. Lai uzlabotu Eiropas Savienībā ceļojošu personu aizsardzību un drošību, svarīgi ir labāk informēt par numuru “112”. Tādēļ iedzīvotāji, ceļojot ikvienā dalībvalstī, būtu pilnībā jāinformē - jo īpaši ar informāciju, kas sniegta starptautiskajās autoostās, dzelzceļa stacijās, ostās vai lidostās un telefona abonentu sarakstos, taksofona kabīnēs, abonentiem izsniegtajos materiālos un rēķinos - par to, ka visā Kopienā “112” var izmantot kā vienotu neatliekamās palīdzības dienestu numuru. Tas galvenokārt ir dalībvalstu pienākums, bet Komisijai vajadzētu arī turpmāk gan atbalstīt, gan papildinātu dalībvalstu ierosmes, lai uzlabotu un regulāri izvērtētu sabiedrības informētību par “112”. Lai uzlabotu Eiropas Savienības iedzīvotāju aizsardzību, jāpastiprina pienākums sniegt informāciju par izsaucēja atrašanās vietu. Jo īpaši uzņēmumiem būtu jādara pieejama informācija par izsaucēja atrašanās vietu ātrās palīdzības dienestiem, tiklīdz izsaukums pienāk attiecīgā dienestā, neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas.

(32)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas lietotājiem nodrošina elektronisko komunikāciju pakalpojumus, kuri paredzēti izsaukumu veikšanai ar viena vai vairāku numuru starpniecību kādas valsts telefona numuru sistēmā, dod tik precīzu un uzticamu piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem, cik vien tas ir tehniski iespējams attiecīgam elektronisko komunikāciju dienestam. No tīkliem neatkarīgu pakalpojumu sniedzējiem var nebūt iespēju kontrolēt tīklus, un viņi nevar nodrošināt, ka ātrās palīdzības izsaukumus, izmantojot viņu pakalpojumu, maršrutē tikpat droši kā parastu, integrētu telefonijas pakalpojumu sniedzēji, jo varbūt viņi nevar garantēt pakalpojuma pieejamību, ņemot vērā, ka tie nekontrolē ar infrastruktūru saistītas problēmas. Kad būs ieviesti starptautiski atzīti standarti, kas nodrošina precīzu un uzticamu ātrās palīdzības pakalpojumu maršrutēšanu un savienojumus ar ātrās palīdzības pakalpojumiem, no tīkliem neatkarīgu pakalpojumu sniedzējiem arī vajadzētu būt tāda līmeņa pienākumam saistībā ar piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem, kas salīdzināms ar citiem uzņēmumiem prasīto līmeni.

(33)

Dalībvalstīm būtu jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības dienesti, tostarp numurs “112”, ir vienlīdz pieejami arī lietotājiem ar invaliditāti, jo īpaši nedzirdīgajiem, vājdzirdīgajiem, cilvēkiem ar runas defektiem un lietotājiem, kas vienlaikus ir nedzirdīgi un neredzīgi. Šādi pasākumi varētu ietvert īpašu termināliekārtu nodrošināšanu vājdzirdīgiem lietotājiem, teksta telefonijas pakalpojumus vai citas īpašas iekārtas.

(34)

Balss izsaukumi joprojām ir pats tiešākais un uzticamākais paņēmiens, kā piekļūt ātrās palīdzības dienestiem. Citi saziņas paņēmieni, piemēram, īsziņas, var būt mazāk uzticami, un uz tiem var nereaģēt uzreiz. Dalībvalstis tomēr, ja tās uzskata par vajadzīgu, var veicināt citādas piekļuves izstrādi un īstenošanu ātrās palīdzības dienestiem, un kas spētu nodrošināt balss izsaukumiem līdzīgu piekļuvi.

(35)

Komisija saskaņā ar Lēmumu 2007/116/EK (2007. gada 15. februāris) par valstu numuru sērijas, kas sākas ar 116, rezervēšanu saskaņotiem numuriem, kuri paredzēti saskaņotiem pakalpojumiem ar sociālo vērtību (13), Komisija ir lūgusi dalībvalstis rezervēt numurus “116” numuru diapazonā dažiem pakalpojumiem ar sociālu vērtību. Minētā lēmuma attiecīgie noteikumi būtu jāatspoguļo Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva), lai tos ciešāk integrētu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu normatīvajā sistēmā, un sekmētu lietotāju ar invaliditāti piekļuvi.

(36)

Vienotais tirgus nozīmē to, ka lietotājiem jābūt iespējai piekļūt visiem numuriem, kas iekļauti citu dalībvalstu valstu numerācijas plānos, un piekļūt pakalpojumiem, tostarp informācijas sabiedrības pakalpojumiem, Kopienā izmantojot numurus, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai, cita starpā bezmaksas numurus un speciālo pakalpojumu numurus. Lietotājiem jābūt arī iespējai piekļūt numuriem no Eiropas Telenumerācijas telpas (ETNS) un universālajiem starptautiskajiem bezmaksas numuriem (UIFN). Nedrīkst kavēt pārrobežu piekļuvi numuru resursiem un saistītajiem pakalpojumiem, izņemot objektīvi pamatotus gadījumus, piemēram, lai apkarotu krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, saistībā ar atsevišķiem speciālajiem pakalpojumiem, vai gadījumus, kad numurs ir definēts kā tikai valsts mēroga numurs (piemēram, valsts īsais kods) vai kad tas ir tehniski vai ekonomiski neiespējami. Lietotājus būtu jau iepriekš nepārprotami un pilnībā jāinformē par jebkurām maksām, ko piemēro bezmaksas numuriem, piemēram, maksu par starptautisko izsaukumu uz numuriem, kas pieejami ar parasto starptautisko izsaukuma kodu starpniecību.

(37)

Lai pilnībā izmantotu konkurences vides piedāvātās priekšrocības, patērētājiem jābūt iespējai izdarīt izvēli, pamatojoties uz informāciju, un mainīt pakalpojumu sniedzēju, kad tas ir patērētāju interesēs. Ir svarīgi nodrošināt, lai patērētājus šādā gadījumā nekavētu tiesiski, tehniski vai praktiski šķēršļi, tostarp, līguma nosacījumi, procedūras, maksājumi u.c. Tas neizslēdz iespēju līgumā ar patērētāju noteikt samērīgu minimālo līguma termiņu. Elektronisko komunikāciju tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, numura saglabāšana ir galvenais faktors, kas patērētājiem atvieglo izvēli un veicina faktisku konkurenci. Tā jāīsteno pēc iespējas ātrāk. Jebkurā gadījumā tehniskā numura pārcelšana nedrīkstētu pārsniegt vienu dienu. Valsts pārvaldes iestādes var noteikt vispārējo numuru pārcelšanas procesu, ņemot vērā valsts noteikumus par līgumiem un tehnisko iespējamību un, vajadzības gadījumā, attiecīgus pasākumus, kā nodrošināt to, ka patērētājiem visā pārslēgšanās procesā ir aizsargāti. Pie aizsardzība var piederēt ierobežojumi liekai numuru pārcelšanai no viena tīkla uz citiem un ātrus korektīvus pasākumus.

(38)

Juridiskas saistības, kas jāievēro, var uzlikt tikai noteiktiem radio un televīzijas apraides kanāliem un papildu pakalpojumiem, ko nodrošina konkrēts plašsaziņas pakalpojumu sniedzējs. Saistības, kas jāievēro, dalībvalstīm precīzi jāpamato savos valsts tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka šādas saistības ir pārskatāmas, samērīgas un pienācīgi definētas. Tādēļ saistības, kas jāievēro, būtu jāizstrādā tā, lai tās pietiekami veicinātu efektīvas investīcijas infrastruktūrā. Saistības, kas jāievēro, būtu regulāri jāpārskata, lai tās neatpaliktu no tehnoloģiju un tirgus attīstības tempa un lai nodrošinātu to nepārtrauktu samērīgumu ar īstenojamajiem mērķiem. Pie papildu pakalpojumiem pieder pakalpojumi, lai uzlabotu lietotāju ar invaliditāti piekļuvi, piemēram, izmantojot videotekstu, subtitrus, audioaprakstu un surdotulkojumu, bet ne tikai.

(39)

Lai novērstu pašreizējos trūkumus attiecībā uz apspriešanos ar patērētājiem un pienācīgi ņemtu vērā iedzīvotāju intereses, dalībvalstīs ir jāizveido piemērots apspriešanās mehānisms. Šāds mehānisms varētu būt struktūra, kas neatkarīgi no valsts pārvaldes iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem pētītu ar patērētājiem saistītus jautājumus, piemēram, patērētāju rīcības modeļus un mehānismus pakalpojumu sniedzēju nomaiņai, un kas darbotos pārskatāmi un dotu savu ieguldījumu sistēmā, ko šobrīd izmanto, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām. Turklāt varētu izstrādāt mehānismu, kā sākt attiecīgu sadarbību jautājumos, kas attiecas uz likumīga satura izplatīšanu. Sadarbības procedūrās, par ko būtu panākta vienošanās saskaņā ar tādiem mehānismiem, tomēr nevajadzētu pieļaut regulāru interneta lietojuma pārraudzību.

(40)

Komisijai jāpaziņo par saistībām, kuras uzliktas uzņēmumiem, kas izraudzīti kā uzņēmumi ar vispārēju pakalpojumu sniegšanas saistībām.

(41)

Datu plūsmas informācijas apstrāde tikai tādā apjomā, kas vajadzīgs, lai tīkla un informācijas drošības nolūkā noteiktu, atrastu un novērstu kļūdas un traucējumus, nodrošinot uzglabāto un nosūtīto datu pieejamību, autentiskumu, integritāti un konfidencialitāti, palīdzēs novērst neatļautu piekļuvi un ļaunprātīgu kodu izplatīšanu, apturēt uzbrukumus pakalpojumiem un novērst datoru un elektronisko komunikāciju sistēmu bojājumus.

(42)

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgu liberalizācija līdz ar straujo tehnoloģiju attīstību veicina konkurenci un ekonomikas izaugsmi, un rezultātā lietotājiem publiskajos elektronisko komunikāciju tīklos ir pieejams plašs un daudzveidīgs pakalpojumu klāsts. Jānodrošina, lai patērētājiem un lietotājiem neatkarīgi no konkrētā pakalpojuma sniegšanai izmantotās tehnoloģijas tiktu piedāvāta līdzvērtīga privātās dzīves un personas datu aizsardzība.

(43)

Saskaņā ar elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tiesiskā regulējuma mērķiem, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem un juridiskās noteiktības, kā arī Eiropas uzņēmumu un valsts pārvaldes iestāžu efektivitātes nolūkā šī direktīva ir vērsta uz publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem un neattiecas uz slēgtām lietotāju grupām un uzņēmumu tīkliem.

(44)

Tehnoloģiju attīstība dod iespēju izstrādāt jaunas lietotnes, kuru pamatā ir datu vākšanas un identifikācijas ierīces, kas varētu būt bezkontakta ierīces, kuras izmanto radiofrekvences. Piemēram, radiofrekvenču identifikācijas ierīces (RFID) izmanto radiofrekvences, lai no tagiem ar unikālu identifikatoru tvertu datus, ko pēc tam var pārraidīt pa izveidotajiem komunikāciju tīkliem. Šādu tehnoloģiju plaša izmantošana, ja tā iedzīvotājiem ir pieņemama, var dot ievērojamu ekonomisku un sociālu ieguvumu un tādējādi būtiski veicināt iekšējā tirgus darbību. Lai to panāktu, ir jānodrošina, ka tiek aizsargātas visas personu pamattiesības, tostarp tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību. Ja šādas ierīces pieslēdz publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju tīkliem vai tās izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus kā pamata infrastruktūru, būtu jāpiemēro Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) attiecīgie noteikumi, tostarp noteikumi par drošību, informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietu un konfidencialitāti.

(45)

Publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējam būtu jāveic atbilstīgi tehniski un organizatoriski pasākumi, lai garantētu savu pakalpojumu drošību. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (14), šādiem pasākumiem būtu jānodrošina, ka personas datiem var piekļūt tikai pilnvarots personāls ar likumu atļautiem mērķiem un ka personas dati, ko uzglabā vai pārraida, kā arī tīkls un pakalpojumi, ir aizsargāti. Turklāt būtu jāizveido personas datu apstrādes drošības politika, lai noteiktu sistēmas vājās vietas, un regulāri būtu jāveic pārraudzība, kā arī preventīva, koriģējoša un negatīvu ietekmi mazinoša darbība.

(46)

Kompetentajām valsts iestādēm būtu jāpārrauga veiktie pasākumi un paraugprakse būtu jāizplata publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem.

(47)

Ja uz drošības pārkāpumiem, kā rezultātā atsevišķu abonentu personas dati ir zuduši vai kompromitēti, nereaģē pienācīgi un savlaicīgi, tie var radīt būtiskus ekonomiskos zaudējumus un sociālo kaitējumu, tostarp identitātes viltošanu. Tādēļ, tiklīdz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs uzzina par šādu pārkāpumu, tam būtu jāizvērtē ar šo pārkāpumu saistītais apdraudējums, piem., nosakot, kāda veida datus attiecīgais pārkāpums ir ietekmējis (tostarp to slepenību, kontekstu un piemērotos drošības pasākumus), drošības pārkāpuma cēloni un apjomu, cietušo abonentu skaitu un iespējamo pārkāpuma dēļ radīto abonentiem izdarīto kaitējumu (piemēram, identitātes zādzība, finansiāls zaudējums, uzņēmējdarbības vai nodarbinātības iespējas zaudējums, fizisks bojājums). Abonenti, ko skāruši šādi starpgadījumi saistībā ar drošību, kas varētu nopietni apdraudēt viņu privāto dzīvi (piemēram, identitātes zādzība, fizisks bojājums, nopietns pazemojums vai reputācijas bojāšana), būtu bez kavēšanās jābrīdina un jāinformē, lai tie varētu veikt nepieciešamos piesardzības pasākumus. Paziņojumā būtu jāiekļauj informācija par pasākumiem, kurus pakalpojuma sniedzējs veicis, reaģējot uz pārkāpumu, un ieteikumi lietotājiem, ko skāris pārkāpums. Abonentam nebūtu jāziņo par drošības pārkāpumu, ja pakalpojuma sniedzējs ir apliecinājis kompetentai iestādei, ka tas ir īstenojis atbilstīgus tehniskus aizsardzības pasākumus un ka šos pasākumus piemēroja datiem, kurus bija skāris drošības pārkāpums. Ar šādiem tehniskiem aizsardzības pasākumiem dati būtu jāpadara nesaprotami personām, kurām nav pilnvaru tiem piekļūt.

(48)

Valsts pārvaldes iestādēm būtu jāaizstāv Eiropas Savienības iedzīvotāju intereses, cita starpā veicinot personas datu un privātās dzīves aizsardzības nodrošināšanu augstā līmenī. Šādā nolūkā to rīcībā jābūt pienākumu veikšanai nepieciešamajiem līdzekļiem, tostarp piekļuvei visaptverošiem un uzticamiem datiem par faktiskiem drošības pārkāpumiem, kā rezultātā tikuši kompromitēti iedzīvotāju personas dati.

(49)

Īstenojot pasākumus, ar ko transponē Direktīvu 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), dalībvalstu iestādēm un tiesām būtu ne tikai jāskaidro valsts tiesību akti atbilstīgi šai direktīvai, bet būtu jānodrošina arī tas, lai tie nepaļautos uz minētās direktīvas skaidrojumu, kas varētu būt pretrunā ar pamattiesībām vai Kopienas tiesību aktu pamatprincipiem, piemēram, proporcionalitātes principu.

(50)

Būtu jāpieņem noteikumi, lai Komisija pieņemtu ieteikumus par pasākumiem, lai izveidotu vienotu prasību kopumu nolūkā panākt privātās dzīves aizsardzību un pārraidīto vai apstrādāto personas datu drošību pienācīgā līmenī saistībā ar elektronisko komunikāciju tīklu izmantošanu iekšējā tirgū.

(51)

Izstrādājot detalizētus noteikumus par formātu un kārtību, kādā jāpaziņo par personas datu aizsardzības pārkāpumiem, pienācīgi jāņem vērā apstākļi, kādos noticis pārkāpums, tostarp tas, vai personas dati ir bijuši aizsargāti ar šifrēšanu vai ar citiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību var efektīvi ierobežot identitātes viltošanas vai cita veida ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību. Turklāt, izstrādājot šādus noteikumus un kārtību, jāņem vērā tiesībaizsardzības iestāžu likumīgās intereses gadījumos, kad priekšlaicīga atklāšana varētu nevajadzīgi kavēt pārkāpuma apstākļu izmeklēšanu.

(52)

Programmatūra, ar kuras palīdzību trešās personas labā slepeni uzrauga lietotāja darbības vai iejaucas lietotāja termināliekārtu darbībā (tā sauktā “spiegprogrammatūra”), ir nopietns drauds lietotāju privātās dzīves neaizskaramībai. Jānodrošina lietotāju privātās telpas augsta līmeņa un līdzvērtīga aizsardzība neatkarīgi no tā, vai nevēlamā spiegprogrammatūra tiek netīši lejupielādēta ar elektronisko komunikāciju tīklu starpniecību vai nonākusi lietotāja iekārtā un slepeni instalēta ar programmatūras, ko izplata ar citu ārējo atmiņas nesēju, kā kompaktdisku, lasāmatmiņas kompaktdisku (CD-ROM), USB atslēgu, starpniecību. Dalībvalstīm būtu jāmudina lietotāji veikt vajadzīgos pasākumus, lai galiekārtas aizsargātu pret vīrusiem un spiegprogrammatūrām.

(53)

Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji veic būtiskus ieguldījumus, lai apkarotu nelūgtus komerciālus paziņojumus (surogātpastu). Tiem arī labāk nekā lietotājiem ir pieejamas zināšanas un resursi, kas nepieciešami surogātpasta izplatītāju atklāšanai un apzināšanai. Tāpēc e-pasta pakalpojumu sniedzējiem un citu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai uzsākt tiesisku darbību pret surogātpasta izplatītājiem un tādējādi aizstāvēt klientu intereses, kā daļu no savām uzņēmējdarbības likumīgajām interesēm.

(54)

Nepieciešams Kopienā pienācīgā līmenī nodrošināt privātās dzīves aizsardzību un pārraidīto vai apstrādāto personas datu drošību saistībā ar elektronisko komunikāciju tīklu izmantošanu, tāpēc ir jānosaka efektīvas īstenošanas un izpildes pilnvaras nolūkā pienācīgi veicināt atbilstības ievērošanu. Kompetentām valsts iestādēm un, attiecīgā gadījumā, citām attiecīgām valsts struktūrām vajadzētu būt pietiekamām pilnvarām un resursiem, lai efektīvi izmeklētu neatbilstības gadījumus, tostarp iespējai iegūt jebkādu tām nepieciešamo attiecīgo informāciju, pieņemt lēmumus par sūdzībām un piemērot sankcijas neatbilstības gadījumos.

(55)

Šīs direktīvas īstenošanai un izpildei bieži vien ir vajadzīga sadarbība starp divu vai vairāku valstu pārvaldes iestādēm, piemēram, lai cīnītos pret pārrobežu surogātpastu un spiegprogrammatūrām. Lai šādos gadījumos nodrošinātu sekmīgu un ātru sadarbību, ieteikumos būtu jānosaka procedūras, kas, piemēram, attiecas uz apjomu un formātu vai termiņiem, kas jāievēro iestādēm mainoties ar informāciju. Šādas procedūras ļaus arī saskaņot pienākumus, ko secīgi uzliek tirgus dalībniekiem, tādējādi veicinot vienlīdzīgu noteikumu izveidi Kopienā.

(56)

Pārrobežu sadarbība un noteikumu izpilde būtu jāstiprina atbilstīgi spēkā esošajiem Kopienas pārrobežu izpildes mehānismiem, kā tiem, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 2006/2004 (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) (15), izdarot grozījumus minētajā regulā.

(57)

Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (16).

(58)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot pielikumus tehniskajam progresam vai pieprasījuma izmaiņām tirgū. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) elementus, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(59)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīva 2002/58/EK(Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(60)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (17) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp Direktīvām 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) un tos transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

1)

direktīvas 1. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva) izveidotajā sistēmā šī direktīva attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Mērķis ir ar pilnvērtīgas konkurences un izvēles palīdzību visā Kopienā nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus un rīkoties apstākļos, kad tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzības. Direktīvā ir iekļauti arī noteikumi par dažiem aspektiem, kas attiecas uz termināla iekārtām, kuras paredzētas tam, lai atvieglinātu piekļuvi lietotājiem ar invaliditāti.

2.   Ar šo direktīvu nosaka lietotāju tiesības un atbilstošās to uzņēmumu saistības, kas nodrošina publiski pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus. Lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu atvērtos tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, ar šo direktīvu nosaka noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas ir pieejams visiem lietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus un netraucējot konkurenci. Šajā direktīvā arī noteiktas saistības attiecībā uz atsevišķu obligātu pakalpojumu sniegšanu.

3.   Šajā direktīvā iekļautos noteikumus par lietotāju tiesībām piemēro, neierobežojot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, it īpaši Direktīvu 93/13/EEK un Direktīvu 97/7/EK, un attiecīgu valstu noteikumus, kas saskan ar Kopienas tiesībām.”;

2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“4. pants

Piekļuves nodrošināšana noteiktā atrašanās vietā un telefonijas pakalpojumu sniegšana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus noteiktā atrašanās vietā saņemt pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam.

2.   Nodrošinātais pieslēgums dod lietotājiem iespēju izmantot balss, faksimila un datu sakarus ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam, ņemot vērā galvenās abonentu vairākuma izmantotās tehnoloģijas un tehnoloģiskās iespējas.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus, izmantojot 1. punktā minēto pieslēgumu tīklam, saņemt telefonijas pakalpojumus, kas dod iespēju veikt un saņemt vietējos un starptautiskos izsaukumus.”;

4)

direktīvas 5. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Ievērojot 12. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (18), 1. punktā minētajos sarakstos iekļauj visus publiski pieejamu telefonijas pakalpojumu abonentus.

5)

direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“7. pants

Īpaši pasākumi lietotājiem ar invaliditāti

1.   Ja vien saskaņā ar IV nodaļu nav noteiktas prasības, kam ir līdzvērtīgas sekas, dalībvalstis veic īpašus pasākumus, lai lietotājiem ar invaliditāti nodrošinātu tiem pieejamu piekļuvi 4. panta 3. punktā un 5. pantā minētajiem pakalpojumiem, kas līdzvērtīga tai piekļuvei, kura nodrošināta citiem lietotājiem. Dalībvalstis var uzlikt pienākumu savām valsts pārvaldes iestādēm izvērtēt tādu īpašu pasākumu lietotājiem ar invaliditāti vispārējas vajadzības un īpašās prasības, arī to apjomu un konkrēto formu.

2.   Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var veikt īpašus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka arī lietotāji ar invaliditāti var izmantot vairākumam lietotāju pieejamo priekšrocību izvēlēties uzņēmumus un pakalpojumu sniedzējus.”;

6)

direktīvas 8. pantam pievieno šādu punktu:

“3.   Ja atbilstīgi 1. punktam izraudzītais uzņēmums gatavojas nodot būtisku vietējā piekļuves tīkla aktīvu daļu vai visus šos tīkla aktīvus atsevišķai juridiskai vienībai, kam ir cits īpašnieks, tas jau savlaicīgi iepriekš informē valsts pārvaldes iestādi, lai minētajai iestādei būtu iespēja novērtēt, kā paredzamais darījums ietekmēs piekļuves nodrošināšanu noteiktā atrašanās vietā un telefonijas pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar 4. pantu. Valsts pārvaldes iestāde var uzlikt, grozīt vai atsaukt īpašus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju izsniegšanas direktīva) 6. panta 2. punktu.”;

7)

direktīvas 9. panta 1., 2. un 3. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“1.   Valsts pārvaldes iestādes pārrauga, jo īpaši attiecībā uz valsts patēriņa cenām un ienākumiem, mazumtirdzniecības tarifu attīstību un līmeni pakalpojumiem, kas 4. līdz 7. pantā noteikti kā universālā pakalpojuma saistībās ietilpstoši un ko nodrošina izraudzītie uzņēmumi, vai kas citādi ir pieejami tirgū, ja nav izraudzītu uzņēmumu.

2.   Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var pieprasīt izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt patērētājiem izvēles tarifus vai tarifu paketes, kas atšķiras no parastā komercpiedāvājuma, jo īpaši, lai nodrošinātu to, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta 4. panta 1. punktā minētās piekļuves tīklam pieejamība vai izmantošana vai tādu pakalpojumu pieejamība vai izmantošana, kas 4. panta 3. punktā un 5., 6. un 7. pantā noteikti kā universālā pakalpojuma saistībās ietilpstoši un ko nodrošina izraudzītie uzņēmumi.

3.   Dalībvalstis papildus noteikumiem izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt īpašus izvēles tarifus vai pildīt cenu griestu vai ģeogrāfiskās izlīdzināšanas prasības vai līdzīgas programmas var nodrošināt to, ka tiek sniegts atbalsts patērētājiem, kas apzināti kā patērētāji ar zemu ienākumu līmeni vai īpašām sociālajām vajadzībām.”;

8)

direktīvas 11. panta 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“4.   Valsts pārvaldes iestādes ir tiesīgas noteikt pakalpojumu sniegšanas mērķus šādiem uzņēmumiem ar universālā pakalpojuma saistībām. To darot, valsts pārvaldes iestādes ņem vērā ieinteresēto personu apsvērumus, jo īpaši atbilstīgi 33. pantā minētajam.”;

9)

direktīvas III nodaļas nosaukumu aizstāj ar šādu nosaukumu:

10)

svītro 16. pantu;

11)

direktīvas 17. pantu groza šādi:

12)

svītro 18. un 19. pantu;

13)

direktīvas 20. līdz 23. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“20. pants

Līgumi

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka, abonējot pakalpojumus, ar ko nodrošina pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam un/vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, patērētājiem un citiem lietotājiem, kas to lūdz, ir tiesības uz līgumu ar uzņēmumu vai uzņēmumiem, kas nodrošina šādu pieslēgumu un/vai pakalpojumus. Šajā līgumā skaidri, saprotami un viegli uztverami norāda vismaz:

Dalībvalstis var arī prasīt, lai līgumā būtu ietverta visa informācija, ko attiecīgas valsts iestādes šajā sakarā varētu sniegt par elektronisku komunikāciju tīklu un pakalpojumu lietojumu, lai nodarbotos ar nelikumīgām darbībām vai izplatītu kaitīgu saturu, un par aizsardzības līdzekļiem pret personiskas drošības, privātuma un personas datu apdraudējumiem, kā norādīts 21. panta 4. punkta a) apakšpunktā, un ir svarīgi no sniegto pakalpojumu viedokļa.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka gadījumos, kad starp abonentiem un elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noslēgti līgumi, kuros paredzēti balss sakari, abonentus nepārprotami informē par to, vai ir nodrošināta piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem un informācija par izsaucēja atrašanās vietu. Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji nodrošina to, ka klienti jau pirms līguma noslēgšanas ir skaidri informēti par visiem ierobežojumiem piekļūt ātrās palīdzības dienestiem un par visiem grozījumiem saistībā ar piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir tiesības lauzt līgumu bez soda piemērošanas, saņemot paziņojumu par pakalpojumu sniedzēju piedāvātajām līguma nosacījumu izmaiņām, ko sniedz uzņēmumi, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus. Abonentus atbilstoši informē ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms šādām izmaiņām, tajā pašā laikā informējot arī par to tiesībām lauzt līgumu bez soda piemērošanas, ja tie nepiekrīt jaunajiem nosacījumiem. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts pārvaldes iestādes var noteikt tādu paziņojumu formu.

21. pants

Informācijas pārskatāmība un publicēšana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valstu regulatīvās iestādes elektronisko komunikāciju tīkla nodrošinātājiem un/vai pakalpojumu sniedzējiem var uzlikt pienākumu publicēt pārskatāmu, salīdzināmu, atbilstīgu un atjauninātu informāciju – saskaņā ar II pielikumu – par cenām un tarifiem un par standarta noteikumiem lietotājiem un patērētājiem piedāvāto pakalpojumu piekļuvi un izmantošanu. Valsts pārvaldes iestādes var noteikt papildu prasības, kā minēto informāciju publicē, lai nodrošinātu pārskatāmību, salīdzināmību, skaidrību un pieejamību patērētājiem.

2.   Valsts pārvaldes iestādes veicina salīdzināmas informācijas sniegšanu, lai lietotājiem un patērētājiem, piemēram, izmantojot interaktīvas rokasgrāmatas vai līdzvērtīgus paņēmienus, būtu iespēja neatkarīgi novērtēt alternatīvu izmantošanas modeļu izmaksas. Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes var šādas rokasgrāmatas vai paņēmienus darīt pieejamus, jo īpaši ja tie nav par brīvu vai par pieejamu cenu pieejami tirgū. Trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju un/vai tīkla nodrošinātāju publiskoto informāciju nolūkā pārdot vai darīt pieejamas šādas rokasgrāmatas vai paņēmienus.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādēm ir iespēja elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uzlikt pienākumu:

Ja to uzskata par pareizu, attiecīgas valsts pārvaldes iestādes var veicināt pašregulatīvus vai kopregulatīvus pasākumus pirms uzlikt kādus pienākumus.

4.   Dalībvalstis var prasīt, lai 3. punktā minētie uzņēmumi esošiem un jauniem abonentiem vajadzības gadījumā par brīvu izplatītu informāciju, kas sabiedrībā rada plašu ieinteresētību. Šādā gadījumā šo informāciju nodrošina attiecīgās valsts iestādes standartformā, un tā attiecas, inter alia, uz šādiem tematiem:

22. pants

Pakalpojuma kvalitāte

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes, iepriekš uzklausījušas ieinteresēto personu viedokļus, var pieprasīt uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, publicēt salīdzināmu, atbilstošu un atjauninātu informāciju lietotājiem par to pakalpojumu kvalitāti, un par pasākumiem, kas ir veikti, lai lietotājiem ar invaliditāti nodrošinātu salīdzināmu piekļuvi. Minēto informāciju pirms tās publicēšanas pēc pieprasījuma sniedz valsts pārvaldes iestādei.

2.   Valsts pārvaldes iestāde, inter alia, var noteikt mērāmo pakalpojumu parametru kvalitāti un publicējamās informācijas saturu, formu un tipu, arī iespējamos kvalitātes sertifikācijas mehānismus, lai nodrošinātu lietotājiem piekļuvi plašai, salīdzināmai, ticamai un lietotājam draudzīgai informācijai. Attiecīgos gadījumos var izmantot III pielikumā izklāstītos parametrus, definīcijas un mērījuma metodes.

3.   Lai novērstu pakalpojumu kvalitātes pazemināšanos un datu plūsmas kavējumus vai palēninājumus tīklos, dalībvalstis nodrošina, ka valsts pārvaldes iestādes var noteikt obligātas pakalpojumu kvalitātes prasības uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus komunikāciju tīklus.

23. pants

Pakalpojumu pieejamība

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai katastrofālu tīkla darbības pārrāvumu vai force majeure gadījumā nodrošinātu piekļuvi publiski pieejamiem telefonijas pakalpojumiem, izmantojot publiskos komunikāciju tīklus. Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas sniedz publiski pieejamus telefonijas pakalpojumus, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu nepārtrauktu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem.”;

14)

iekļauj šādu pantu:

“23.a pants

Salīdzināmas piekļuves nodrošināšana lietotājiem ar invaliditāti

1.   Dalībvalstis dod iespēju attiecīgām iestādēm vajadzības gadījumā noteikt prasības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka lietotājiem ar invaliditāti:

2.   Lai varētu paredzēt un īpašus personām ar invaliditāti piemērotus mehānismus, dalībvalstis veicina tādu termināliekārtu pieejamību, kuras nodrošina vajadzīgos pakalpojumus un funkcijas.”;

15)

direktīvas 25. pantu groza šādi:

16)

direktīvas 26. un 27. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“26. pants

Neatliekamās palīdzības dienesti un vienots Eiropas neatliekamās palīdzības numurs

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visi 2. punktā minēto pakalpojumu lietotāji, tostarp taksofonu lietotāji, izmantojot vienotu Eiropas neatliekamās palīdzības numuru “112” un dalībvalstu norādītus valsts ātrās palīdzības numurus, var izsaukt neatliekamās palīdzības dienestus par brīvu un neizmantojot nekādus maksāšanas līdzekļus.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi, kas lietotājiem sniedz elektronisku komunikāciju pakalpojumus, veicot izsaukumu no vietēja numura uz vietēju numuru attiecīgas valsts vai starptautiskā numerācijas sistēmā, nodrošina piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uz vienotā Eiropas neatliekamās palīdzības numura “112” izsaukumiem tiek pienācīgi atbildēts un ka tos apstrādā valsts neatliekamās palīdzības sistēmu organizācijai vispiemērotākajā veidā. Uz šādiem izsaukumiem atbild un tos apstrādā vismaz tikpat ātri un efektīvi kā valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuru izsaukumiem, ja tādus turpina izmantot.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka lietotājiem ar invaliditāti pieejamā piekļuve ātrās palīdzības dienestiem ir salīdzināma ar piekļuvi, ko nodrošina citiem lietotājiem. Pasākumi, ko veic nolūkā nodrošināt to, ka lietotājiem ar invaliditāti, ceļojot citās dalībvalstīs, ir iespējams piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem, cik vien iespējams pamatojas uz Eiropas standartiem vai parametriem, ko publicē saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 17. pantu, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, lai sasniegtu šajā pantā izklāstītos mērķus.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiktāl, ciktāl tas ir tehniski iespējams, attiecīgie uzņēmumi dara izsaucēja atrašanās vietas informāciju bez maksas pieejamu tai iestādei, kas nodrošina ātrās palīdzības izsaukumus, līdzko izsaukums sasniedz minēto iestādi. Tas attiecas uz visiem vienotā Eiropas ātrās palīdzības dienesta numura “112” izsaukumiem. Dalībvalstis var attiecināt šīs saistības uz valsts ātrās palīdzības dienestu numuriem. Ja 2. punktā minētie uzņēmumi vēlas apgalvot, ka sniegt informāciju par izsaucēja atrašanās vietu nav tehniski iespējams, viņu pienākums ir to pierādīt.

6.   Dalībvalstis nodrošina to, ka iedzīvotājus pienācīgi informē par vienotā Eiropas neatliekamās palīdzības numura “112” pieejamību un izmantošanu, it īpaši ar tādām ierosmēm, kas konkrēti paredzētas personām, kuras ceļo no vienas dalībvalsts uz citu.

27. pants

Eiropas telefonu piekļuves kodi

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka kods “00” ir starptautiskās piekļuves standarta kods. Var noteikt vai paturēt spēkā īpašu kārtību izsaukumu veikšanai starp blakus esošām vietām, kas atrodas katra citā pusē robežai starp dalībvalstīm. Lietotājus, kas atrodas šādās vietās, pilnībā informē par šādu kārtību.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visi uzņēmumi, kas nodrošina publiski pieejamus telefonijas pakalpojumus ar starptautisku izsaukumu iespēju, apstrādā visus izsaukumus Eiropas telefonu numerācijas telpā (ETNS) un no tās, neskarot atklātu telefonu tīklu apsaimniekotāju uzņēmumu vajadzību atgūt izmaksas.”;

17)

iekļauj šādu pantu:

“27.a pants

Saskaņoti numuri saskaņotiem sociāliem dienestiem, arī pazudušu bērnu paziņojumu palīdzības līniju numuri

1.   Dalībvalstis plaši dara zināmus īpašus numurus diapazonā no “116”, kā norādīts Komisijas Lēmumā 2007/116/EK (2007. gada 15. februāris) par valstu numuru sērijas, kas sākas ar 116, rezervēšanu saskaņotiem numuriem, kuri paredzēti saskaņotajiem pakalpojumiem ar sociālo vērtību (19). Tās savā teritorijā veicina pakalpojumus, kam ir rezervēti tādi numuri.

2.   Dalībvalstis veicina to, lai lietotāji ar invaliditāti varētu piekļūt ātrās palīdzības dienestiem pa numura “116” sistēmu. Pasākumi, ko veic nolūkā nodrošināt to, ka lietotājiem ar invaliditāti, ceļojot citās dalībvalstīs, ir iespējams piekļūt šādiem dienestiem, var ietvert prasību nodrošināt atbilstību attiecīgajiem standartiem vai parametriem, ko publicē saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 17. pantu.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka iedzīvotājus pienācīgi informē par vienotā Eiropas ātrās palīdzības numura “116” pieejamību un izmantošanu, it īpaši ar tādām ierosmēm, kas ir konkrēti paredzētas personām, kuras ceļo no vienas dalībvalsts uz citu.

4.   Dalībvalstis – līdztekus vispārpiemērojamiem pasākumiem – visiem numuriem “116” sistēmā, kuri ir piešķirti saskaņā ar 1., 2., un 3. punktu, veicina pilsoņu piekļuvi dienestam, kas izmanto kādu palīdzības līniju, lai ziņotu par pazudušiem bērniem. Palīdzības līnija ir pieejama pa numuru 116000.

18)

direktīvas 28. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“28. pants

Numuru un pakalpojumu pieejamība

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tas ir tehniski un saimnieciski rentabli, un izņemot gadījumus, ja izsauktais abonents komerciālu iemeslu dēļ ir izvēlējies ierobežot konkrētās ģeogrāfiskās teritorijās esošu izsaucēju piekļuvi, attiecīgās valsts iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka lietotājiem ir iespēja:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgās iestādes var prasīt no uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus komunikāciju tīklus, un/vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, konkrētos gadījumos bloķējot piekļuvi numuriem vai pakalpojumiem, ja to pamato tādi iemesli kā krāpniecība vai nepareizs lietojums, un prasīt, lai tādos gadījumos, elektronisko komunikāciju pakalpojumus sniedzēji nedarītu zināmus ieņēmumus par savstarpējiem savienojumiem un citiem pakalpojumiem.”;

19)

direktīvas 29. pantu groza šādi:

20)

direktīvas 30. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“30. pants

Pakalpojumu sniedzēja nomaiņas atvieglošana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visi abonenti ar numuriem no valsts telefona numerācijas plāna pēc pieprasījuma var saglabāt savu(-s) numuru(-us) neatkarīgi no uzņēmuma, kas sniedz pakalpojumus, saskaņā ar I pielikuma C daļas noteikumiem.

2.   Valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka cenas, ko uzņēmumi savstarpēji piemēro par numura saglabāšanas nodrošināšanu, ir uz izmaksām vērstas un ka tiešie maksājumi abonentiem, ja tādi ir, nav šķērslis šo iespēju izmantošanai.

3.   Valsts pārvaldes iestādes nenosaka mazumtirdzniecības tarifus par numuru saglabāšanu tā, ka tiktu traucēta konkurence, piemēram, nosakot īpašus vai kopējus mazumtirdzniecības tarifus.

4.   Numuru pārnešanu un to sekojošu aktivēšanu veic pēc iespējas īsākā termiņā. Jebkurā gadījumā numura tehniskas pārcelšanas ilgums nedrīkst pārsniegt vienu dienu.

Valsts pārvaldes iestādes var noteikt vispārējo numuru pārcelšanas procesu, ņemot vērā attiecīgās valsts noteikumus par līgumiem un tehnisko īstenojamību, tostarp, ja nepieciešams, noteikumus nolūkā nodrošināt abonentu aizsargātību pārslēgšanas procesā.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka līgumi, ko lietotāji ir noslēguši ar uzņēmējiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju pakalpojumus, neatļauj pirmo saistību posmu, kas ir ilgāks par 24 mēnešiem.

6.   Neierobežojot jebkādu minimālo līguma termiņu, valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka līguma pārtraukšanas nosacījumi un kārtība nekavē pakalpojumu sniedzēja nomaiņu.”;

21)

direktīvas 31. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis var noteikt pamatotas saistības, kas jāievēro, īpašu radio un televīzijas apraides kanālu un papildu pakalpojumu raidīšanai uzņēmumiem, kas ir to jurisdikcijā un kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ko izmanto radio vai televīzijas apraides izplatīšanai sabiedrībai, ja nozīmīgs šādu tīklu lietotāju skaits izmanto tos kā galveno līdzekli radio un televīzijas apraides saņemšanai. Šādas saistības nosaka tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, kas skaidri un konkrēti noteikti katras dalībvalsts tiesību aktos, un tās ir samērīgas un pārskatāmas.

Šā punkta pirmajā daļā minētās saistības dalībvalstis pārskata vismaz viena gada laikā no … (20), izņemot gadījumus, kad dalībvalstis veikušas šādu pārskatīšanu iepriekšējos divos gados.

Dalībvalstis regulāri pārskata saistības, kas jāievēro.”;

22)

direktīvas 33. pantu groza šādi:

23)

direktīvas 34. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka ir pieejamas pārskatāmas, vienkāršas un nedārgas ārpustiesas procedūras, lai izšķirtu no šīs direktīvas izrietošus neatrisinātus strīdus starp patērētājiem un elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem un/vai tīkla nodrošinātājiem saistībā ar līgumu nosacījumiem un/vai to izpildi attiecībā uz šādu tīklu un/vai pakalpojumu nodrošināšanu. Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu to, ka minētās procedūras ļauj strīdus atrisināt godīgi un ātri, un attiecīgos gadījumos var pieņemt atmaksāšanas un/vai kompensācijas sistēmu. Dalībvalstis var paplašināt šīs saistības tā, lai tās attiektos uz strīdiem, kuros iesaistīti citi lietotāji.”;

24)

direktīvas 35. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“35. pants

Pielāgojumi pielikumos

Pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus un lai pielāgotu I, II, III un VI pielikumu tehnoloģiju attīstībai vai tirgus pieprasījuma izmaiņām, pieņem Komisija saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”;

25)

direktīvas 36. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Valsts pārvaldes iestādes paziņo Komisijai par saistībām, kuras uzliktas uzņēmumiem, kas izraudzīti kā uzņēmumi ar universālā pakalpojuma saistībām. Komisijai nekavējoties paziņo par jebkurām izmaiņām, kas ietekmē saistības, vai par ietekmētajiem uzņēmumiem saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.”;

26)

direktīvas 37. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“37. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz Komunikāciju komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 22. pantu.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.”;

27)

I, II, III un VI pielikumu aizstāj ar tekstu šīs direktīvas I un II pielikumā;

28)

svītro VII pielikumu.

1)

direktīvas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite Kopienā.”;

2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“3. pants

Attiecīgie pakalpojumi

Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu publiskos komunikāciju tīklos Kopienā, tostarp publiskos komunikāciju tīklos, kuros var izmantot datu vākšanas un identifikācijas ierīces.”;

4)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 5. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas uzglabāšana abonenta vai lietotāja termināliekārtā vai piekļuve šādā iekārtā jau uzglabātai informācijai ir atļauta tikai ar nosacījumu, ka attiecīgo abonentu vai lietotāju saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK nodrošina ar skaidru un visaptverošu informāciju, tostarp par apstrādes nolūku, un piedāvā tiesības liegt datu kontrollerim veikt šādu apstrādi. Tas neliedz jebkādu tehnisku uzglabāšanu vai piekļuvi, kas paredzēta vienīgi, lai veiktu vai atvieglotu saziņas pārraidīšanu elektronisko komunikāciju tīklā, vai kas noteikti nepieciešama, lai sniegtu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ko skaidri pieprasījis abonents vai lietotājs.”;

6)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 13. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“13. pants

Nevēlami sakari

1.   Automātisku izsaukuma sistēmu bez cilvēka iesaistīšanās (automātiskā atbildētāja), faksa aparātu (faksa) vai elektroniskā pasta (tostarp telefona īsziņu pakalpojumi (SMS) un multimediju ziņu pakalpojumi (MMS)) izmantošanu ar tiešu tirdzniecību saistītiem mērķiem var pieļaut tikai attiecībā uz abonentiem vai lietotājiem, kas snieguši iepriekšēju piekrišanu.

2.   Neskarot 1. punktu, ja fiziskas vai juridiskas personas no saviem klientiem iegūst to elektroniskā pasta elektronisko kontaktinformāciju produktu vai pakalpojumu pārdošanas kontekstā saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, šīs pašas fiziskās vai juridiskās personas var izmantot šo elektronisko kontaktinformāciju savu līdzīgu produktu vai pakalpojumu tiešai tirdzniecībai ar noteikumu, ka klientiem ir dota skaidra iespēja bez maksas un izmantojot vienkāršu metodi šādas elektroniskās kontaktinformācijas vākšanas laikā iebilst pret tās izmantošanu, un attiecībā uz katru ziņojumu, ja klients sākotnēji nav atteicis šādu izmantošanu.

3.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka bez attiecīgo abonentu vai lietotāju piekrišanas vai attiecībā uz abonentiem vai lietotājiem, kas nevēlas saņemt attiecīgās komunikācijas, bez maksas netiktu atļauti nevēlami sakari ar tiešu pārdošanu saistītiem mērķiem, izņemot 1. un 2. punktā minētos līdzekļus, vienu no šīm iespējām nosaka ar katras valsts tiesību aktiem, ņemot vērā, ka abas iespējas abonentam vai lietotājam jānodrošina bez maksas.

4.   Katrā ziņā elektronisko pastu sūtīšana tiešas tirdzniecības nolūkā, slēpjot vai noklusējot sūtītāja identitāti, kura vārdā sakari ir veikti, vai pretrunā Direktīvas 2000/31/EK 6. pantam, vai bez reālas adreses, uz kuru saņēmējs var nosūtīt pieprasījumu par šādu sakaru pārtraukšanu, ir aizliegta.

5.   Šā panta 1. un 3. punkts attiecas uz abonentiem, kas ir fiziskas personas. Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un katrā valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, dalībvalstis arī nodrošina, ka attiecībā uz nevēlamiem sakariem tiek pienācīgi aizsargātas to abonentu likumīgās intereses, kuri nav fiziskas personas.

6.   Neskarot jebkādus administratīvus līdzekļus, ko var noteikt, tostarp saskaņā ar 15.a panta 2. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka jebkura privātpersona vai juridiska persona, ko negatīvi ietekmējuši atbilstīgi šim pantam pieņemtu valsts noteikumu pārkāpumi un kuru likumīgās interesēs tādēļ ir pārtraukt vai aizliegt šādus pārkāpumus, tostarp elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs, kas aizstāv savas likumīgās uzņēmējdarbības intereses, var vērsties tiesā pret šādiem pārkāpumiem. Dalībvalstis var arī pieņemt konkrētus noteikumus par sodiem, kas piemērojami elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuru paviršība ir veicinājusi atbilstīgi šim pantam pieņemtu valsts noteikumu pārkāpumus.”;

8)

iekļauj šādu pantu:

“15.a pants

Īstenošana un izpilde

1.   Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts tiesību aktu pārkāpumiem, kuri pieņemti atbilstīgi šai direktīvai, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajam sankcijām ir jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām, un tās var piemērot attiecībā uz visu pārkāpuma periodu, pat ja šis pārkāpums pēc tam ir novērsts. Dalībvalstis līdz … (22) par šiem noteikumiem paziņo Komisijai un nekavējoties ziņo tai par visiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādei un, attiecīgā gadījumā, citām valsts iestādēm ir pilnvaras pieprasīt pārtraukt 1. punktā minētos pārkāpumus.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādēm un, attiecīgā gadījumā, citām valsts iestādēm ir visas nepieciešamās izmeklēšanas pilnvaras un resursi, tostarp tiesības iegūt jebkādu attiecīgu informāciju, kas tām varētu būt vajadzīga, lai uzraudzītu un izpildītu atbilstīgi šai direktīvai pieņemtos valsts tiesību aktus.

4.   Lai nodrošinātu efektīvu pārrobežu sadarbību, izpildot atbilstīgi šai direktīvai pieņemtos valsts tiesību aktus, un lai izveidotu harmonizētus nosacījumus tādu pakalpojumu sniegšanai, kas saistīti ar pārrobežu datu plūsmām, Komisija pēc apspriešanās ar ENISA, 29. panta Komiteju un attiecīgajām pārvaldes iestādēm var pieņemt tehniskus īstenošanas pasākumus.”.

“17.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju): 13. pants (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).”.