6.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/49

A.

tā kā piecas valstis, uz kurām kopā attiecina ģeogrāfisko nosaukumu “Vidusāzija” (Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna), atrodas svarīgā krustpunktā starp Eiropu un Āziju un tā kā vēsturiski un tradicionāli tās ir bijušas svarīgs satikšanās un tranzīta punkts starp šiem diviem kontinentiem;

B.

tā kā ES pauž stingru viedokli par nepieciešamību un savu ieinteresētību redzēt sasniegumus lielākas stabilitātes virzienā un rādītāju paaugstināšanā ekonomikas, demokrātijas un cilvēkresursu attīstības jomā un cilvēku drošības paaugstināšanā visā Vidusāzijā un tā kā tai vienmēr jāatbalsta sava apņemšanās iekļaut cilvēktiesības visos nolīgumos ar trešām valstīm un sekmēt demokrātiju visās saistītajās politikas jomās, un tādēļ jāatbalsta to līdzekļu izmantošana, kuri ir vispiemērotākie; tā kā šāds solis nodrošinās ES uzticamību un galu galā stiprinās ES kā aizvien efektīvāku dalībnieku attiecībā uz šo reģionu, kā arī ārpus šā reģiona robežām;

C.

tā kā attiecībā uz Vidusāzijas stabilitāti ir izrādīta vispārēja ieinteresētība, jo nopietna un ieilgusi nestabila situācija vienā no šīm valstīm var katastrofāli ietekmēt visu reģionu un arī Eiropas Savienību un tās dalībvalstis daudzos veidos;

D.

apzinoties riskus, ko var radīt atkarība no importa, ko piegādā nestabili reģioni un piegādātāji, kā arī vajadzību izveidot uzticamus, pieejamus un praktiski izmantojamus enerģijas kanālus;

E.

tā kā ES ir ieinteresēta Vidusāzijas valstīs nodrošināt drošību un stabilitāti, kā arī cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu, jo stratēģiskā, politiskā un ekonomiskā attīstība un aizvien lielākās reģionālās problēmas Vidusāzijā arī tieši vai netieši ietekmē Eiropas Savienības intereses; tā kā Vidusāzijas valstis, izmantojot savus ievērojamos enerģētikas resursus un cenšoties dažādot tirdzniecības partnerus un piegādes kanālus, var sniegt savu ieguldījumu attiecībā uz ES vajadzību nodrošināt enerģijas drošību un energoapgādi;

F.

tā kā, no vienas puses, ir pamatota vajadzība īstenot šā reģiona valstu sadarbību, bet, no otras puses, šādām idejām un centieniem spēcīgu pretestību izrāda jo īpaši reģiona centrā esošās un visvairāk apdzīvotās Uzbekistānas valsts valdība;

G.

tā kā izolacionisms mēdz rasties no centieniem saglabāt iekšējo kontroli, un kura galēji piemēri ir redzami Turkmenistānā un Uzbekistānā, un tā kā šāda politika ir raksturīga režīmiem, kas necenšas meklēt tautas piekrišanu, uz kuru jāpamato to vara;

H.

tā kā piecas Vidusāzijas republikas saņem oficiālu attīstības palīdzību, kas nozīmē, ka šīm valstīm sniegto ES palīdzību uzskata par attīstības palīdzību;

I.

tā kā no ES drošības un citām interesēm, kā arī no tās vērtībām un atbalsta Tūkstošgades attīstības mērķiem izriet, ka grūtībām un iespēju trūkumam, ar ko saskaras daudzi cilvēki šajā reģionā, kur atsevišķos apgabalos valda nabadzība, apdraudējumi cilvēku drošībai, kuri daļēji ir saistīti ar kaimiņvalstu, piemēram, Afganistānas, drošības problēmām, saistībā ar Vidusāziju ES pieejas pamatā jābūt destabilizācijas un konflikta risku novērtējumam;

J.

tā kā ES svarīgākais mērķis attiecībā uz sadarbību attīstības jomā ir nabadzības izskaušana saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, tostarp Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana;

K.

tā kā reģionam sniegtā ES palīdzība galvenokārt piešķirta kā tehniskā palīdzība no TACIS programmas, un tā kā novērtējumi par TACIS efektivitāti nav viennozīmīgi;

L.

tā kā saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantu tiesības uz veselību ir cilvēktiesības un tā kā vispārēja piekļuve veselības aprūpei ir būtiska, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus; tā kā pēc Padomju Savienības sabrukuma visās Vidusāzijas republikās ir pasliktinājušies veselības apstākļi, un veselības aprūpes sistēmā valda krīze; tā kā tādu epidēmiju kā HIV/AIDS un zāļu rezistentās tuberkulozes iespējamās plašās izplatības sekas rada ilgtermiņa apdraudējumu Eiropas Savienībai; tā kā putnu gripas krīze apliecināja, ka infekciju slimības spēj strauji izplatīties visā Eiropā; tā kā veselības jomas krīzes sociālās sekas dažādās valstīs apdraud to vispārējo stabilitāti un attīstības iespējas, kā arī ietekmē Eiropas drošību;

M.

tā kā enerģētika un ūdens reģionā ir galvenie ar cilvēku drošību un starpvalstu attiecībām saistītie jautājumi, jo īpaši attiecībā uz Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu, un tā kā nabadzības samazināšana joprojām ir izšķiroša, lai mazinātu sociālo nestabilitāti;

N.

tā kā ES ir ieinteresēta importēt vairāk naftas un gāzes no Vidusāzijas, ja iespējams, izmantojot jaunus transportēšanas ceļus un izveidojot skaidru un pārredzamu enerģijas ražošanas un transportēšanas sistēmu, un tā kā šajā sakarībā attiecīgās valstis ir Kazahstāna un Turkmenistāna;

O.

tā kā Vidusāzijas valstis, lai gan atšķirīgi, ir nodrošinātas ar naftu, gāzi, minerāliem un hidroelektroenerģijas resursiem; tā kā šādu resursu apsaimniekošanai ievērojami jāveicina ekonomiskā un sociālā attīstība; un tā kā neatbilstīgas apsaimniekošas dēļ var rasties nevēlama blakus iedarbība, piemēram, nopietna vides degradācija, citu ekonomikas nozaru samazināta konkurētspēja, masveida nevienlīdzība labklājības jomā un palielināta politiskā un sociālā spiedze, un var pat pārsniegt pozitīvo virzību (tā saucamais “dabas resursu posts”);

P.

tā kā 2007. gada 10. oktobrī Ukrainas, Polijas, Azerbaidžānas un Gruzijas pārstāvji tikās Lietuvā, lai apspriestu jauno naftas transportēšanas tīklu, kas paredzēts, lai nogādātu jēlnaftu no Kaspijas jūras caur Baku un Odesu uz Gdaņskas ostu Polijā;

Q.

tā kā Krievija un Ķīna mēģināja palielināt ietekmes jomas Vidusāzijā, 1996. gadā izveidojot “Šanhajas piecinieku”, kura forumā par pārrobežu jautājumu pārvaldību piedalījās Ķīna, Krievija, Kirgizstāna, Kazahstāna un Tadžikistāna un kuru 2001. gadā pārveidoja par Šanhajas Sadarbības organizāciju (SCO), kas mūsdienās ir lielākā Vidusāzijas reģionālā organizācija un tajā patlaban kā pilntiesīga dalībniece piedalās Uzbekistāna, bet kā novērotāji — Pakistāna, Indija, Irāna un Mongolija;

R.

tā kā daudzām atšķirīgām valstīm vēsturiski un nesenā pagātnē šajā reģionā bijušas zināmas intereses; tā kā ne visām dalībvalstīm ir vēstniecības šajā reģionā un tā kā bieži vien attiecībā uz šo reģionu dalībvalstu vidū nav koordinācijas;

S.

tā kā Savienoto Valstu militārās iespējas Vidusāzijā samazinājās pēc 2005. gada 21. novembra, kad Savienoto personālsastāvs un tehnika atstāja Karši-Hanabadas (K2) gaisa spēku bāzi Uzbekistānā, saglabājot tikai vienu bāzi, kas atrodas Manas, netālu no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas;

T.

tā kā dažādās Vidusāzijas valstīs politiskie, ekonomiskie, sociālie un citi apstākļi ievērojami atšķiras, un dažos gadījumos tie atšķiras arī vienas valsts teritorijā, un tā kā tādēļ ES ir būtiski svarīgi politikas virzienus attiecīgi diferencēt;

U.

tā kā Vidusāzijas valstis ir ļoti jaunas valstis un tā kā to valsts veidošana un centieni pārejas posmā politikas un ekonomikas jomā ir bijuši atšķirīgi, sasniedzot dažādus attīstības līmeņus un atšķirīgi sekmējot attālināšanos no iepriekšējās padomju sistēmas; tā kā dažās valstīs galvenā nozīme ir pārvaldības jautājumu risināšanai, lai nodrošinātu stabilitāti un drošību, un visās valstīs — lai panāktu politisko, sociālo un ekonomikas attīstību;

V.

tā kā risināmo problēmu lokā ES izvirzījusi nepieciešamību apturēt narkotiku tirdzniecību no Vidusāzijas vai caur to, kā arī cīņu pret organizēto noziedzību, tostarp cilvēku tirdzniecību, un terorisma attīstības novēršanu; tā kā dažos gadījumos “cīņa pret terorismu” tiek izmantota kā aizsegs represīvām darbībām pret tiem, kas kritizē valdību, kā arī cilvēktiesību aizstāvjiem, reliģiskām kustībām un parastiem uzņēmējiem; tā kā ir pamats uzskatīt, ka to attiecina uz šādām personām saistībā ar Uzbekistānas sadarbību drošības jomā ar kaimiņvalstīm; tā kā ir atzīts, ka notiek bērnu darbaspēka migrācija, un šīs problēmas visaptverošai risināšanai nepieciešamas jaunas starptautiskās un sociālās partnerības metodes, iesaistot visas ieinteresētās puses;

W.

tā kā dažādās Vidusāzijas republikās stāvoklis cilvēktiesību jomā atšķiras un kopumā tālu atpaliek no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) normām un tā kā Uzbekistāna un Turkmenistāna jo īpaši sistemātiski pārkāpj pamattiesības, un šajās valstīs nav vērojams progress saistībā ar demokrātiju un plurālismu;

X.

tā kā Vidusāzijas republikās vēl nav notikušas tādas prezidenta vai parlamentārās vēlēšanas, ko EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs būtu novērtējis kā pilnībā brīvas un taisnīgas;

Y.

tā kā visas piecas Vidusāzijas valstis ir EDSO dalībvalstis un tādējādi ir uzņēmušās plašas saistības attiecībā uz pamatbrīvību, demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu; tā kā šo saistību ievērošanas pakāpe ir atšķirīga katrā no šīm valstīm;

Z.

tā kā Kazahstāna salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm ir vērtējama pozitīvi; tā kā šīs valsts nesenās parlamentārās vēlēšanas, kas notika 2007. gada 18. augustā, parāda, ka, lai gan veikti daži uzlabojumi, joprojām pilnībā netiek pildītas tās saistības un nav panākta atbilstība EDSO un citiem starptautiskiem standartiem attiecībā uz demokrātisku vēlēšanu norisi;

AA.

tā kā vairākumā Vidusāzijas valstu pilsoniskā sabiedrība ir īpaši aktīva, iesaistoties vietējo NVO un asociāciju tīklā, un kuras jāaizsargā un jāvērtē kā pilsoņu apliecinājums vēlmei piedalīties savas valsts demokratizācijas un sociālajā procesā;

AB.

tā kā efektīvus uzlabojumus politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā jomā reģionā var sasniegt, izveidojot patiesi neatkarīgu tiesu varu un reāli apkarojot plaši izplatīto korupciju;

AC.

tā kā ES pamatojas uz principiem, kuros iekļauta pamattiesību un brīvību aizsardzība, tostarp vārda brīvības, kā arī cilvēktiesību aktīvistu aizsardzība;

AD.

tā kā masveida represiju piemēri, korupcija un ekspluatācija, atteikšanās ievērot cilvēku pamattiesības un iespējas uzlabot savu dzīvi vienlaikus ar to, ka nepastāv atzīti veidi, kā paziņot par pārestībām un piedalīties politiskos procesos, paaugstina ekstrēmisma un terorisma pieaugšanas risku;

AE.

tā kā vairākumā Vidusāzijas valstu iedzīvotāji cieš no cilvēktiesību pārkāpumiem, atbilstīgas tiesu sistēmas trūkuma, ierobežojumiem, ko nosaka opozīcijas partijām un neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības struktūrām, kā arī no tā, ka nav plašsaziņas līdzekļu brīvības;

AF.

tā kā 2005. gada maijā pēc Andižanas masu slepkavības Eiropas Savienība noteica Uzbekistānai sankcijas, bet Uzbekistānas valdība joprojām neļauj veikt starptautisku izmeklēšanu par šiem notikumiem un turpina īstenot savu represīvo politiku, tostarp cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu; tā kā 2007. gada oktobrī Padome tomēr nolēma uz 6 mēnešiem apturēt noteikto vīzu aizliegumu astoņām personām, kas ir tieši atbildīgas par nekritisko lēmumu lietot spēku Andižanā; tā kā Padome, piemērojot šo apturēšanu, cenšas mudināt Uzbekistānas iestādes mainīt savu politiku un tā kā aizliegums no jauna tiks aktivizēts automātiski 2008. gadā [aprīlī/maijā], ja netiks izpildīti kritēriji, kas pieņemti kā Padomes lēmuma daļa;

AG.

tā kā reģionā ir liela ieinteresētība sadarbībā ar ES zinātnes, veselības aprūpes un izglītības jomā un tā kā šāda sadarbība var veicināt plašākus pilsoniskās sabiedrības kontaktus un tādu Eiropas vērtību izplatību kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības;

AH.

tā kā dažādos aspektos gan Mongolijai, gan Afganistānai ir zināmas kopējas iezīmes ar piecām galvenajām Vidusāzijas valstīm, bet Padomes stratēģijas dokumentā abām valstīm uzmanība nav pievērsta, un tā kā uz tām attiecas dažādi ES instrumenti;

AI.

tā kā šis reģions atrodas Afganistānas tuvumā, un tāpēc atsevišķas valstis ir kļuvušas par vērtīgiem partneriem cīņā pret terorismu; tā kā ES dalībvalstis arī ir izmantojušas lidostas vai gaisa telpu šajā reģionā; tā kā vienlaikus ES darbība, lai veicinātu cilvēktiesības Vidusāzijā kopumā un it īpaši atsevišķās valstīs, ir bijusi nepieļaujami vāja;

AJ.

tā kā Vidusāzija ir tranzīta maršruts, pa kuru transportē aptuveni 30 % Afganistānas izcelsmes heroīna, kas lielākoties paredzēts Krievijas tirgum, tādējādi veidojot ar narkotiku tirdzniecību saistītu organizēto noziedzību un korupciju, kā arī radot cilvēku atkarību un ar to saistītās veselības un sociālās problēmas, un kas ievērojami ietekmē reģiona stabilitāti;

AK.

tā kā Mongolijai un Vidusāzijas republikām ir līdzīga pagātne un tās vēsturiskās, kultūras un ekonomiskās iezīmes un tāda vides un enerģētikas politika, kas atbilstīgi jāaplūko saistībā ar ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju,

1.

atzinīgi vērtē to, ka ES pastiprināti pievēršas Vidusāzijai, par ko visskaidrāk liecina stratēģijas Vidusāzijai pieņemšana; tomēr atzīmē projektu īstenošanas lēno norisi šā reģiona piecās valstīs;

2.

ir pārliecināts, ka, lai gan vērtības, kuras ES ir jāveicina, vienmēr pieliek tās pašas, ES intereses, kā arī piecās reģiona valstīs dominējošie apstākļi un iespējas ievērojami atšķiras;

3.

aicina noteikt skaidrus mērķus un prioritātes ES attiecībām ar katru no piecām valstīm, smeļoties informāciju no reģiona vispārējās analīzes un vispārējā ES politikas mērķu kataloga, kas ietverts pieņemtajā ES stratēģijā;

4.

uzsver to, cik svarīgi ES ir veicināt godīgu un ilgtspējīgu ekonomikas attīstību šajā reģionā un atbalstīt vietējās iniciatīvas ekonomikas attīstībai, reformas uzņēmējdarbības tiesiskā regulējuma jomā, kā arī atbalstīt pasākumus nabadzības izskaušanā saistībā ar ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka, ņemot vērā terorisma briesmas, ir svarīgi uzlabot sadarbību drošības jomā, taču jebkādas radikalizācijas un ekstrēmisma apkarošanas metodes, kas nelīdzsvaro drošības vajadzības ar cilvēktiesībām un labu pārvaldību, cietīs sakāvi; atzinīgi vērtē politiskā dialoga pastiprināšanu ar Vidusāzijas valstīm; aicina Padomi un Komisiju turpināt labas pārvaldības, cilvēktiesību, demokrātijas un izglītības veicināšanu, tostarp apsverot visu veidu reliģisko kopieno iesaistīšanu šajā procesā; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka cilvēktiesību jautājumiem tiek pievērsta tikpat liela uzmanība kā ES stingrajai pieejai enerģētikas, drošības un tirdzniecības jautājumiem;

5.

pauž pārliecību, ka attiecīgus jautājumus efektīvi var atrisināt, vienīgi izmantojot reģionālo pieeju reģionālu problēmu risinājumiem (piemēram, attiecībā uz pretterorisma pasākumiem, cilvēku tirdzniecības un narkotiku tirdzniecības izskaušanu, kā arī saistībā ar ūdens apsaimniekošanu), kuriem nepieciešama pastiprināta reģionāla sadarbība; tādēļ mudina ES iestādes vajadzības gadījumā sniegt tehnisko palīdzību, it īpaši izplatot speciālo profesionālo informāciju un darbojoties kā vidutājām Vidusāzijas valstu dialoga veicināšanā; tomēr norāda, ka Vidusāzijas valstu attīstības pakāpes ir atšķirīgas un ka šīm valstīm ir arī ievērojamas atšķirības politiskajā, saimnieciskajā un kultūras jomā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija un Padome, plānojot turpmāko partnerību un sadarbību, cenšas piemērot katrai valstij atbilstošāko, kā arī reģionālo pieeju;

6.

prasa diferencēt ES politiku attiecībā uz tās pieeju šā reģiona valstīm, pamatojot to jo īpaši uz cilvēktiesību stāvokli katrā valstī, katras valsts valdības attieksmi pret EDSO saistībām, uz valstu attīstības vajadzībām un to valdību saistībām, lai uzlabotu pilsoņu labklājību, kā arī uz to pašreizējo un potenciālo nozīmi kā ES partnerēm tirdzniecībā, sadarbībā enerģētikas un citās jomās, uz starptautisko jautājumu dialogu un uz veiksmīgām ES darbību, tostarp dažādu atbalsta veidu, izredzēm;

7.

uzsver pārrobežu sadarbības nozīmi, it īpaši izprotot, ka tādējādi kļūs efektīvāki kopējie centieni cilvēku tirdzniecības un narkotiku tirdzniecības apkarošanā; tādēļ mudina ES iestādes sniegt vajadzīgo tehnisko palīdzību, it īpaši izplatot zināšanas un darbojoties kā starpniecēm dialoga veicināšanā starp Vidusāzijas valstīm;

8.

uzsver, ka ES politikai Vidusāzijā ir jābūt saskaņotai, un tādēļ atgādina, ka ES stratēģijai attiecībā uz Vidusāziju jābūt atbilstīgai Eiropas konsensam attīstības jomā; uzsver arī to, ka DCI noteiktajai palīdzībai ir jāatbilst tā galvenajiem mērķiem, t. i., nabadzības izskaušanai un TAM sasniegšanai;

9.

konstatē, ka stratēģijas pielikumā nabadzības izskaušana ir minēta kā Eiropas Kopienas divpusējās palīdzības galvenā prioritāte laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam; aicina Komisiju sniegt regulāru un detalizētu informāciju Parlamentam par veidu, kādā divpusējā un reģionālā palīdzība atbildīs atsevišķiem TAM, kā arī par paredzēto budžetu veselības un pamatizglītības jomā;

10.

uzsver — lai Vidusāzijas valstīs nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti, drošību un labklājību, izšķirošas ir reformas sociālajā jomā, veselības aizsardzība, pārtikas drošums, cīņa pret korupciju un koncentrēšanās uz ilgtspējīgu un godīgu ekonomikas attīstību; tādēļ uzskata, ka process, lai novērtētu vajadzības valstu un reģiona līmenī, sniedz drošu iespēju ES gūt pārredzamību un ticamību atklātā dialogā ar visām ieinteresētajām pusēm, tostarp pilsonisko sabiedrību, parlamentiem un vietējām varas iestādēm;

11.

uzskata, ka līdzdalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) ir nozīmīgs panākums reģiona ekonomiskajā stabilitātē, taču šo mērķi iespējams sasniegt, tikai ievērojot starptautiskās normas ārzemju ieguldījumiem un izveidojot neatkarīgas tiesu iestādes;

12.

aicina Komisiju un Padomi veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai veicinātu ātrāku Vidusāzijas integrāciju pasaules tirdzniecības un ekonomikas sistēmā, jo īpaši, sekmējot to četru šā reģiona valstu iestāšanos PTO, kas vēl nav šīs organizācijas dalībnieces;

13.

uzskata, ka šā reģiona valstu ekonomiskajai attīstībai ir būtiski veikt banku un apdrošināšanas sistēmu reformu, izveidot efektīvu mikrokredīta sistēmu, uzlabot banku darbību reglamentēšanu un uzraudzību, privatizēt valsts bankas, kā arī izveidot valsts finanšu tirgu, kas būtu patiesi konkurētspējīgs un atvērts ārvalstu bankām;

14.

mudina Padomi dot atļauju Eiropas Investīciju bankai palielināt kredīta atbalstu Vidusāzijai sadarbībā ar Eiropas Rekonstrukciju un attīstības banku (ERAB), kas jau aktīvi darbojas šajā reģionā;

15.

mudina Komisiju saskaņoti mobilizēt visus tās rīcībā esošos instrumentus, sākot no politiskā dialoga un Kopienas politikas virzieniem (it īpaši tirdzniecības, attīstības, konkurences, pētniecības un vides politikas jomā) līdz subsīdijām un aizdevumiem, tostarp no EIB, ERAB un citām starptautiskām finanšu iestādēm, lai paātrinātu šo projektu īstenošanu;

16.

mudina šā reģiona valstis nodrošināt ārvalstu tiešo ieguldījumu labāku aizsardzību;

17.

aicina Komisiju un Padomi veikt visus iespējamos pasākumus, lai sekmētu vispārējo preferenču sistēmas izmantošanu Vidusāzijas valstīs, kā arī veicināt reģiona iekšējās tirdzniecības attīstību;

18.

aicina Komisiju un Padomi sniegt šā reģiona valstīm kvalificētu tehnisko palīdzību ekonomikas un pārvaldes jomā, lai nostiprinātu vietējās sabiedriskās struktūras, izveidotu efektīvāku un daudzveidīgāku ekonomisko pamatu un uzlabotu vietējo ražojumu iekļūšanu ārvalstu tirgos, it īpaši Eiropas Savienības tirgū;

19.

uzskata, ka stratēģija nav pietiekami vērienīga attiecībā uz divpusēju sadarbību cilvēktiesību, tiesiskuma, labas pārvaldības un demokratizācijas jomā;

20.

uzskata, ka, novērtējot stāvokli cilvēktiesību jomā, ES jo īpaši jāpievērš uzmanība tam, vai pastāv vai nepastāv attiecīgās valdības reālas saistības, lai uzlabotu šo stāvokli, un galvenā vērība jāvelta novērtējamiem sasniegumiem, attieksmei pret cilvēktiesību aizstāvjiem un sadarbības līmenim ar ANO īpašajiem referentiem un mehānismiem, kā arī ar citiem attiecīgajiem starptautiskajiem dalībniekiem;

21.

šajā sakarā aicina Padomi un Komisiju saglabāt konsekventu un vienotu nostāju cilvēktiesību jautājumos un, apspriežoties ar Vidusāzijas partnervalstīm, noteikt skaidrus kritērijus, rādītājus un mērķus demokrātijas, labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību jomās, lai tās padarītu par Vidusāzijas stratēģijas neatņemamu daļu, kā tas jau paveikts citās jomās; aicina Padomi un Komisiju pievērst īpašu uzmanību politieslodzīto atbrīvošanai un plašsaziņas līdzekļu neatkarībai;

22.

nosoda cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu Uzbekistānā un Turkmenistānā; aicina Padomi un Komisiju darīt visu iespējamo, lai aizsargātu šo personu darbību un fizisko integritāti, un aicina attiecīgās valdības nekavējoties atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, kuri atrodas apcietinājumā vai ir piespiedu kārtā politisku iemeslu dēļ ievietoti psihiatriskajās slimnīcās;

23.

uzsver, ka ES sakari ar drošības struktūrām vai ES atbalsts sadarbībai drošības jomā, iesaistot valstis, kurās piekopj represīvu politiku, ir jāsamazina un ka jebkādiem šādiem sakariem vienmēr ir jābūt pārredzamiem;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt īpašu palīdzību, veicot reģionā reformu un uzlabojot tiesu sistēmu, lai dotu tai iespēju darboties neatkarīgāk un efektīvāk, tostarp cīņā pret korupciju;

25.

aicina Padomi un Komisiju cieši sadarboties ar Vidusāzijas valstīm, īstenojot izglītības reformas un iedrošināt šīs valstis pārveidot “pieraksta” sistēmu (ar kuru personai, kļūstot par pilsoni, pasē tiek iespiests zīmogs par dzīvesvietas reģistrāciju), nošķirt personas pilsoņtiesības un sociālās tiesības no īpašumtiesībām;

26.

uzskata, ka patiesas pilsoniskās sabiedrības izveidošana un atbalstīšana ir jebkādu sasniegumu priekšnosacījums; pauž nožēlu par to nevalstisko organizāciju sarežģīto situāciju dažās Vidusāzijas valstīs, kuru darbību nepārtraukti kavē valdības; uzsver, ka ES arī turpmāk jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība, sniedzot gan finansiālu palīdzību, gan nodrošinot pārredzamību (ar forumiem un apspriešanos), kas palīdzēs izveidot līdzdalības demokrātiju; uzskata, ka ES jāuzlūko pilsoniskā sabiedrība kā partnere, veidojot ilgtspējīgu sabiedrību, sociālo stabilitāti un popularizējot ES vērtības un normas;

27.

atzīmē, ka ES politikas attiecībā uz Vidusāziju pamatā jābūt padziļinātām debatēm un viedokļu apmaiņai ar visām ieinteresētajām pusēm; tāpēc aicina ES uzsākt iekļaujošu politisku dialogu, iesaistot parlamentus, pilsonisko sabiedrību un vietējās iestādes stratēģijas un programmu īstenošanā un pārraudzībā;

28.

vērš uzmanību uz plaši izplatīto sieviešu ļaunprātīgu izmantošanu daudzos Vidusāzijas reģionos (piemēram, piespiedu laulības, tirdzniecība seksuālai izmantošanai, izvarošana utt.) un aicina Vidusāzijas valstu valdības īstenot spēkā esošos tiesību aktus, lai aizsargātu sieviešu tiesības, kā arī aicina Komisiju palīdzības programmās iekļaut attiecīgus pasākumus;

29.

aicina Vidusāzijas valdības stiprināt spēkā esošos tiesību aktus par sieviešu tiesībām un uzlabot to īstenošanu; mudina Komisiju turpināt atbalstīt tādus projektus cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kuri attiecas uz sieviešu īpašo lomu; mudina ES atbalstīt ANO Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu pilnīgu īstenošanu un izmantot to kā padziļinātas sadarbības kritēriju; uzsver, ka sieviešu nožēlojamais stāvoklis daudzās Vidusāzijas daļās pasliktinās izglītības, veselības aizsardzības un nodarbinātības nelīdztiesīgās pieejamības dēļ, un uzsver arī, ka trešajam Tūkstošgades attīstības mērķim — veicināt dzimumu vienlīdzību un dot iespējas sievietēm — ir jābūt prioritātei un tas jāintegrē ar ES saistītos pasākumos;

30.

atzinīgi vērtē atbalstu to Starptautiskās Darba organizācijas normu un konvenciju īstenošanai, kuras ir saistītas ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, un uzsver, ka šiem standartiem ir jābūt ekonomiskās sadarbības, ieguldījumu veikšanas un tirdzniecības attiecību neatņemamai sastāvdaļai; atzīmē, ka bērnu darbs joprojām rada nopietnas bažas, it īpaši Tadžikistānā un Uzbekistānā, un uzsver, ka ir jāatbalsta ANO Konvencijas par bērnu tiesībām īstenošana;

31.

uzsver, ka vairākās Vidusāzijas valstīs ir plaši izplatīta bērnu darba izmantošana, jo īpaši kokvilnas novākšanā, tabakas audzēšanā, ogļu ieguvē un amatniecības nozarēs, un aicina attiecīgās valdības efektīvāk īstenot pašreizējos tiesību aktus, lai cīnītos pret to, kā arī izstrādāt konsekventu valsts politiku saistībā ar bērnu darbu un pilnībā atbalstīt tādus bērnu darba izskaušanas projektus, kurus uzsākušas starptautiskas organizācijas un NVO, un piedalīties šajos projektos; mudina Komisiju izveidot īpašu programmu šajā jautājumā, saistot to ar finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (DCI);

32.

mudina Komisiju izvērst aktīvu sadarbību migrācijas jomā, lai sasniegtu reālu kopdarbības dialogu, kurā tiek risināti migrācijas galvenie cēloņi, izmantojot īpašas vietējās ekonomikas attīstības programmas, ar kurām, piemēram, cenšas aizvietot ekonomisko perspektīvu trūkumu lauku apgabalos un mazināt attiecīgu nabadzības palielināšanos pilsētās;

33.

mudina Padomi un Komisiju pilnībā izmantot pieredzi un labākās metodes, lai atbalstītu migrantu, īpaši patvēruma meklētāju un bēgļu, cilvēktiesību aizsardzību; nosoda Vidusāzijas valstu valdību īstenoto patvēruma meklētāju, it īpaši uzbeku bēgļu, piespiedu izdošanu un aicina Padomi un Komisiju sadarboties ar ANO Komisariātu cilvēktiesību jomā (UNHCR), lai aizstāvētu un atbalstītu politiskos bēgļus;

34.

vērš uzmanību uz to, ka liels skaits uiguru no Vidusāzijas ir izdoti Ķīnai pēc Ķīnas pieprasījuma, kas atspoguļo Ķīnas pieaugošo spiedienu uz šā reģiona valstu valdībām, un atzīmē, ka pastāv augsts bēgļu cilvēktiesību pārkāpumu risks;

35.

uzskata, ka, ņemot vērā infekcijas slimību, piemēram, HIV, straujo izplatību šajā reģionā, veselības aizsardzībai un valsts sektora reformai veselības jomā jābūt līdzekļu devējas kopienas, tostarp Komisijas, galvenajai prioritātei;

36.

noteikti mudina ES atbalstīt izglītību un apmācību, piedāvājot Vidusāzijas valstu studentiem lielākas studiju iespējas ES un apmaiņas programmas ar ES universitāšu studentiem;

37.

uzsver Vidusāzijas ģeopolitisko situāciju un citu ekonomisko un politisko spēku, piemēram, Krievijas, Amerikas Savienoto Valstu, Ķīnas un Turcijas, aizvien pieaugošo interesi par šo reģionu; tādēļ uzskata, ka cieša sadarbība ar šīm valstīm saistībā ar Vidusāziju ir ļoti svarīga, lai jomās, kurās intereses sakrīt, nebūtu pretrunu attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu; mudina Padomi un Komisiju rast veidus, kā uzlabot saskaņotību starp ES dalībvalstu atsevišķām darbībām un politikas jomām reģionā, kā arī starp ES un citām ieinteresētajām valstīm; šajā saistībā uzsver Turcijas kā ES kandidātvalsts lielo nozīmi Vidusāzijā un aicina Padomi un Komisiju maksimāli izmantot Turcijas vēsturiskās, ekonomiskās un kultūras attiecības ar šā reģiona attiecīgajām valstīm, pilnībā iesaistot šo ES kandidātvalsti stratēģijas izstrādē un īstenošanā;

38.

uzsver, cik svarīga ir turpmāka starpreģionu sadarbība, it īpaši ar Melnās jūras reģiona valstīm;

39.

pauž nožēlu, ka Padomes stratēģijā attiecībā uz Vidusāziju Mongolija nav iekļauta to valstu skaitā, kuras kopā dēvē par Vidusāziju (Kazahstāna, Kirgīzijas Republika, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna), it īpaši ņemot vērā Mongolijas ievērojamos sasniegumus, šajā reģionā veidojot valsti, kuras pamatā ir demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums; aicina Padomi un Komisiju pieņemt ES rezolūciju un sagatavot paziņojumu par Mongolijas attīstību;

40.

mudina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai katrā valstī visi sabiedrības slāņi būtu iekļauti politiskajā dialogā un partnerībā ar ES un lai tās politikā būtu iesaistīts plašāks ieinteresēto loks, it īpaši parlamenti un pilsoniskā sabiedrība;

41.

atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja Vidusāzijā Pierre Morel iecelšanu un aicina Padomi stiprināt viņa pilnvaras un precīzāk noteikt pienākumus, tostarp saistībā ar dalībvalstu politikas labāku saskaņošanu šajā reģionā;

42.

mudina Komisiju bez turpmākas kavēšanās turpināt izveidot delegācijas pilnā sastāvā visās Vidusāzijas valstīs, kur to ļauj apstākļi, jo pārstāvniecība pilnā sastāvā uz vietas ir efektīvas ES darbības priekšnosacījums; atzīmē, ka ir plāni izveidot delegāciju pilnā sastāvā Biškekā un Dušanbē 2008. gadā, kas ievērojami palielinās ES redzamību Kirgizstānas Republikā un Tadžikistānā, un kuriem jāveicina ciešāka sadarbība;

43.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu 2008. gada jūnijā un vismaz reizi divos gados pēc tam pārskatīt sasniegto stratēģijas īstenošanā; uzskata, ka šī pārskatīšana dos iespēju Vidusāzijas stratēģiju ciešāk saistīt ar Eiropas kaimiņattiecību politiku;

44.

atzīmē, ka Kazahstāna ir galvenā sabiedrotā un stratēģiskā partnere cīņā pret starptautisko terorismu, narkotiku kontrabandu un reliģisko ekstrēmismu; atzīst Kazahstānas svarīgo nozīmi rasu un reliģiskās saskaņas veicināšanā valstī, kur dzīvo vairāk nekā 100 dažādas etniskās grupas un pārstāvētas 45 reliģijas; aicina Padomi un Komisiju noteikt par prioritāti atbalstu Kazahstānas valdībai un tās pilsoniskajai sabiedrībai, lai nostiprinātu tiesiskumu un turpmāk vēl vairāk atbalstītu demokrātiskas vēlēšanas;

45.

uzsver Kazahstānas kā Vidusāzijas galvenās tirdzniecības partneres nozīmi ES enerģijas tirgū; atgādina par parakstīto Saprašanās memorandu, kas vērsts uz sadarbības veicināšanu ar ES, lai attīstītu drošu enerģētiku un rūpniecisko sadarbību; atgādinot, ka Kazahstānai pieder trešie lielākie urāna krājumi pasaulē, atzīmē, ka minētais memorands ir papildināts ar Euratom un Kazahstānas Republikas nolīgumu par sadarbību enerģētikas jomā un deklarāciju par kodolenerģijas izmantošanu nemilitāriem mērķiem;

46.

atzinīgi vērtē Kazahstānas ieinteresētību sadarbības nostiprināšanā ar Eiropas Savienību un atzīst ES un Kazahstānas politisko un ekonomisko attiecību nostiprināšanas abpusējo svarīgumu; uzskata, ka ES jāturpina pozitīvas sadarbības pieeja attiecībā uz Kazahstānu, tomēr uzsver, ka ES un Kazahstānas attiecības nedrīkst atdalīt no Kazahstānas centieniem ievērot tās starptautiskās un EDSO saistības cilvēktiesību, pamatbrīvību un demokrātijas jomā;

47.

uzsver, ka, lai gan bija daži uzlabojumi, pēdējās parlamenta vēlēšanas 2007. gada 18. augustā neatbilda EDSO un citiem starptautiskiem standartiem; pauž bažas, ka visas parlamenta deputātu vietas ieņēma vadošā, prezidentu atbalstošā partija, un tas varētu izraisīt varas monopolizāciju prezidenta Nursultan Nazarbajeva un viņa atbalstītāju rokās; aicina Kazahstānas valdību atcelt visus nesamērīgos ierobežojumus jaunu politisko partiju reģistrācijai, piemēram, nereālo dalībnieku skaitu (50 000), kas vajadzīgs jaunas partijas veidošanai;

48.

atbalsta lēmumu atļaut Kazahstānai uzņemties EDSO vadības valsts pienākumus 2010. gadā, kas bijis iespējams, balstoties uz Kazahstānas apņemšanos aizstāvēt EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) pašreizējo mandātu, kā arī demokratizēt un liberalizēt politisko sistēmu Kazahstānā; saistībā ar pēdējo no iepriekšminētā atzīmē apņemšanos vienkāršot reģistrācijas prasības gan attiecībā uz politiskajām partijām, gan plašsaziņas līdzekļu izdevumiem un grozīt vēlēšanu likumu — 2008. gadā veicamos pasākumus —, kā arī apņemšanos grozīt likumu par plašsaziņas līdzekļiem atbilstīgi EDSO ieteikumiem un samazināt kriminālatbildību par neslavas celšanu; atzinīgi vērtē Kazahstānas centienus saistīt šo jautājumu risināšanu ar gaidāmajiem EDSO vadības pienākumiem un cer, ka apņemšanās ieviest reformas tiks īstenota laikā un pārliecinoši, veicot konkrētus pasākumus; stingri mudina Kazahstānu izmantot šo iespēju, lai veiktu mērķtiecīgus pasākumus reālas demokrātiskas sistēmas virzienā un tādējādi sagatavotos patiesi veiksmīgam darbam EDSO vadībā;

49.

mudina valdību noteiktāk virzīties uz demokrātisku institucionālu sistēmu, atgādinot par nepārtraukto progresu, kas panākts kopš Kazahstānas neatkarības pasludināšanas 1991. gadā;

50.

uzsver, ka nav patiesas preses brīvības, un pauž bažas par prezidenta kontroli pār galvenajiem plašsaziņas līdzekļiem un opozīcijas žurnālistu vajāšanu; turklāt pauž bažas arī par jaunā plašsaziņas likuma projektu, saskaņā ar kuru žurnālisti būs atbildīgi par diskreditējošas informācijas izplatīšanu, un tiks noteikta stingrāka kriminālatbildība par neslavas celšanu un goda aizskaršanu, un tādējādi būs iespējams pret jebkuru žurnālistu ierosināt lietu par tādas informācijas publicēšanu, kas skar amatpersonas privāto dzīvi; atzīmē, ka pašreizējie tiesību akti nodrošina pietiekamu aizsardzību pret ētikas normas neievērojošiem žurnālistiem;

51.

atzinīgi vērtē to, ka Kazahstāna ir parakstījusi ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem fakultatīvo protokolu, un aicina nekavējoties to ratificēt un īstenot;

52.

uzskata, ka jāpieliek visas pūles, lai nostiprinātu un atbalstītu nestabilās demokrātiskās iestādes Kirgizstānā; uzskata, ka šai valstij ir iespējas kļūt par piemēru visām pārējām Vidusāzijas valstīm demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jomā; aicina Padomi un Komisiju palielināt atbalstu šai valstij, lai palīdzētu nodrošināt, ka tā uzņemas un veiksmīgi īsteno solītās reformas;

53.

stingri atbalsta Kirgizstānas panākto progresu preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumā, kā arī politiķu un pilsoniskās sabiedrības centienus īstenot konstitucionālo reformu; aicina Kirgizstānas valdību nodrošināt savas valsts žurnālistu drošību, pabeigt apsolītās plašsaziņas līdzekļu un pretkorupcijas reformas un panākt lielāku progresu saistībā ar politikas un budžeta decentralizāciju;

54.

pauž bažas, ka jaunais Konstitūcijas projekts, par kuru 2007. gada 21. oktobrī notika balsojums, varētu ievērojami izjaukt spēku samēru; pauž bažas arī par to, ka Kirgizstānas varas iestādes par šo jutīgo jautājumu neveica plašu sabiedrisko apspriešanos, iesaistot visas kirgīzu sabiedrības grupas; mudina Kirgizstānas iestādes nodrošināt pienācīgas pārbaudes un līdzsvaru;

55.

pauž nožēlu, ka 2007. gada 16. decembrī notikušās pirmstermiņa vēlēšanas neatbilda vairākām EDSO prasībām; uzsver, ka saskaņā ar EDSO vēlēšanu procesā kopumā netika izmantota iespēja un tika sperts solis atpakaļ salīdzinājumā ar 2005. gada vēlēšanām, kā arī nepiepildījās sabiedrības cerības par vēlēšanu procesa turpmāku nostiprināšanos; izsaka bažas it īpaši par dubultsliekšņa mehānismu, kurš nepieļāva spēcīgākās opozīcijas partijas iekļūšanu jaunajā parlamentā, tādējādi nodrošinot prezidenta K. Bakiyev partijai pārliecinošu vairākumu; šajā sakarā aicina Kirgizstānas varas iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu pilntiesīgu politisku plurālismu; pauž nožēlu par NVO un cilvēktiesību aktīvistu, kuri piedalījās miermīlīgā demonstrācijā pret vēlēšanu procesa nepilnībām, apspiešanu un arestiem, ko īstenoja policija;

56.

atzinīgi vērtējot pozitīvo vairāku partiju un varas dalīšanas sistēmas attīstību Tadžikistānā pēc pilsoņu kara beigām 1997. gadā, atzīmē, ka Tadžikistānā kopš tā laika ir bijusi apšaubāma stabilitāte un ka prezidents, lai gan to acīmredzami patiesi atbalsta tauta, ir sistemātiski apspiedis jebkādu opozīciju un piemērojis stingru preses un apraides līdzekļu kontroli; pauž nožēlu, ka valstī nav patiesas pilsoniskās sabiedrības un ka tas atstās nelabvēlīgu ietekmi uz demokrātijas attīstību nākotnē, un uzsver, ka turpmāk jāveic nozīmīgas reformas un jāievēro cilvēktiesības; prasa šajā jomā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu starptautisko Konvenciju pret spīdzināšanu, jo īpaši saucot pie atbildības amatpersonas, kas ir atbildīgas par pazemojošu vai nežēlīgu izturēšanos, kā arī prasa atcelt nāves sodu;

57.

pauž bažas par jauno likumprojektu attiecībā uz reliģiju, un kurā, ja tas tiks pieņemts, būs iekļauti ierobežojoši noteikumi par reliģisko kopienu juridisko statusu, jo īpaši attiecībā uz juridiskā statusa piešķiršanu tām kopienām, kuru iedzīvotāji nav musulmaņi; atzīmē, ka šā tiesību akta vairākos noteikumos ir pārkāpta Tadžikistānas konstitūcija un starptautiskās normas, kuras Tadžikistāna ir parakstījusi; pauž bažas arī par to, ka Tadžikistānā no reliģiskā aspekta tiks pārbaudīti mošeju vadītāji, un aicina Tadžikistānas valdību ievērot reliģisko minoritāšu pārliecību un pastāvēšanu;

58.

atzīmē, ka Tadžikistāna, kurā ir tādu dabas resursu trūkums kā nafta un gāze, ir viena no 20 nabadzīgākajām valstīm pasaulē un ka pastāv ļoti nopietnas bažas par sieviešu un bērnu ekspluatācijas līmeni šajā valstī (kā arī Uzbekistānā) kokvilnas audzēšanā, kas patiesībā ir valsts monokultūra;

59.

mudina dalībvalstis, kurām vēl ir jāratificē partnerības un sadarbības nolīgums (PSN) ar Tadžikistānu, to darīt pēc iespējas drīz, jo ar nevajadzīgu kavēšanos Tadžikistāna varētu nesaņemt uzmundrinājumu un atbalstu; centīsies apstiprināt PSN tuvākajā laikā;

60.

vērš uzmanību uz to, ka Tadžikistānā atrodas neeksplodējušas kasešu bumbas, un mudina palielināt finansējumu to savākšanai, kā arī uzsver, ka jāizstrādā starptautisks līgums par kasešu bumbu aizliegšanu; vērš uzmanību arī uz to, ka uz Afganistānas un Uzbekistānas robežas atrodas mīnu lauki; aicina Uzbekistānas varas iestādes cieši sadarboties, lai noteiktu šos mīnu laukus, un mudina Komisiju atbalstīt nepieciešamās atmīnēšanas programmas;

61.

ņemot vērā lomu, kāda ir Tadžikistānai kā tranzītvalstij narkotiku plūsmai no kaimiņvalsts Afganistānas, mudina ES turpināt nostiprināt tās attiecīgās atbalsta darbības Tadžikistānā, netraucējot pārrobežu tirdzniecību, kas ir būtiska pierobežu reģionu ekonomiskajai attīstībai;

62.

atzīmē, ka pozitīva, lai gan ļoti ierobežota, pārmaiņu pazīme Turkmenistānā ir jaunievēlētā prezidenta G. Berdymukhammedov mērķis veikt lielas reformas izglītības sistēmā; uzskata, ka ES rīkojas pareizi, atsaucoties uz Turkmenistānas atvērtību sadarbībai šajā jomā;

63.

atzinīgi vērtē prezidenta G. Berdymukhammedov lēmumu amnestēt 11 politieslodzītos, kuriem piespriests ilgtermiņa ieslodzījums par dalību opozīcijā pret iepriekšējā, tagad mirušā, prezidenta Saparmurat Niyazov politiku; aicina veikt turpmākus pasākumus, lai atbrīvotu visus politieslodzītos šajā valstī;

64.

tomēr uzsver, ka Turkmenistānai ir jāpanāk progress galvenajās jomās, lai Eiropas Savienība varētu turpināt darbu saistībā ar Pagaidu nolīgumu, tostarp Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai nodrošinot brīvu un neierobežotu piekļuvi, bez ierunām atbrīvojot visus politieslodzītos un pārliecības dēļ ieslodzītos, atceļot visus valdības radītos šķēršļus ceļošanai, kā arī atļaujot visām NVO un cilvēktiesību organizācijām brīvi darboties šajā valstī;

65.

vērš uzmanību uz to, ka steidzami jāievieš uzlabojumi attiecībā uz nepieļaujamo cilvēktiesību stāvokli, it īpaši ievērojot nelabvēlīgos apstākļus, kādi ir nelielām, nereģistrētām reliģiskām kopienām un viņu vadītājiem, kā arī citām minoritātēm, un uzstāj, ka jebkāda turpmāka ES un Turkmenistānas attiecību attīstība, tostarp iespējamā Pagaidu nolīguma par tirdzniecību un ar to saistītajiem jautājumiem noslēgšana, kā arī vēlāk visaptveroša Partnerattiecību un sadarbības nolīguma noslēgšana cieši jāsaista ar skaidrām liecībām, ka šajā jomā notiek ievērojamu uzlabojumu process, kā arī ar patiesiem rādītājiem, ka tas turpināsies;

66.

pauž nopietnas bažas par gripai līdzīgas epidēmijas neseno uzliesmojumu Turkmenistānā, kas, ļoti iespējams, ir saistīta ar kokvilnas audzēšanu un ražas novākšanu; aicina Komisiju, izmantojot finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā, piedāvāt palīdzību Turkmenistānas Veselības ministrijai, lai izmeklētu šīs slimības būtību un cēloņus un atrastu efektīvākos ārstniecības līdzekļus; mudina Komisiju palīdzēt Vidusāzijas valstīm, lai samazinātu pesticīdu izmantošanu kokvilnas audzēšanā un ieviestu videi nekaitīgu metožu izmantošanu;

67.

apstiprina savu atbalstu sankcijām pret Uzbekistānu, ko ES piemēroja pēc Andižanas masu slepkavības; pauž nožēlu par to, ka panākts pavisam neliels progress saistībā ar noteiktajiem kritērijiem, lai novērtētu cilvēktiesību stāvokļa vispārējo attīstību; atzīmē Padomes 2007. gada 15. oktobra lēmumu pagarināt ieroču embargo vēl par 12 mēnešiem un nosacīti atcelt vīzu ierobežojumus sākotnēji par 6 mēnešiem (Kopējā Nostāja 2007/734/KĀDP); aicina Uzbekistānas iestādes steidzami izmantot šo iespēju, lai veiktu konkrētus pasākumus cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanai, pienākumu izpildei atbilstoši starptautiskajām saistībām šajā jomā un atbilstības ES ieviestajiem nosacījumiem sasniegšanai;

68.

atbalsta ES un Uzbekistānas dialoga uzsākšanu par cilvēktiesību jautājumiem; atzīmē, ka tas ietver daudz sarežģījumu, un uzsver, ka reāli jāvērtē gaidāmais iznākums; noraida jebkādu mēģinājumu šādu dialogu izmantot kā attaisnojumu sankciju atcelšanai un kā norādi, ka tagad cilvēktiesību jautājumus pienācīgi risina; atkārto, ka svarīgi ir tikai rezultāti, un uzsver, ka to Uzbekistānas saistību izpildei, kas paredz nodrošināt taisnīgumu un par Andižanas masu slepkavību vainīgo saukšanu pie atbildības, ir būtiska nozīme jebkādā turpmākā sadarbībā ar Eiropas Savienību;

69.

mudina Komisiju papildus cilvēktiesību klauzulai un ES sankcijām noteikt konkrētas saistības un izstrādāt efektīvākus pārraudzības mehānismus, lai panāktu cilvēktiesību stāvokļa patiesu uzlabojumu Uzbekistānā;

70.

atzinīgi vērtē kā pozitīvu rīcību virzībā uz krimināltiesību sistēmas reformu Uzbekistānā tiesību akta par nāvessoda atcelšanu apstiprināšanu Uzbekistānas parlamentā, kā arī tiesām piešķirto atļauju izdot apcietināšanas orderus; prasa vispusīgi pārskatīt krimināltiesību sistēmu, kas tādējādi efektīvi veicinātu šo reformu īstenošanu;

71.

pauž nožēlu par to, ka arī 2007. gada 23. decembrī notikušās prezidenta vēlēšanas neatbilda vairākām EDSO prasībām par demokrātiskām vēlēšanām un ka saskaņā ar ODIHR balsošana notika stingri kontrolētā politiskā vidē, kurā nebija vietas reālai opozīcijai; ņem vērā 2008. gada 2. janvārī izsludināto prezidenta amnestiju, kuru piemēroja vairāk nekā 500 notiesātajiem un ar ko samazināja brīvības atņemšanas sodu vēl 900 ieslodzītājiem, taču pauž nožēlu, ka tikai nelielam skaitam politieslodzīto tika piemērota šī amnestija;

72.

mudina Eiropas Savienību pildīt savas saistības, lai labāk reaģētu uz sarežģītām partnerattiecībām un nestabilu stāvokli valstīs un atbalstītu valsts nestabilitātes novēršanu, izmantojot pārvaldības reformas, tiesiskumu, pretkorupcijas pasākumus un dzīvotspējīgu valsts iestāžu izveidi, lai palīdzētu šīm valstīm īstenot pamatfunkcijas un apmierināt pilsoņu vajadzības, kas ietver izglītību, veselības aprūpi un visus pamatpakalpojumus;

73.

atzīmē, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies atbalstīt valstis, kas pakļautas dabas katastrofām, klimata pārmaiņām, vides degradācijai un ārējiem ekonomiskiem satricinājumiem, lai sagatavotos dabas katastrofām un novērstu to sekas; tādēļ, ņemot vērā pašreizējo situāciju Vidusāzijas valstīs, uzsver, ka šīs saistības ir pilnībā jāievēro ES stratēģijā;

74.

atzīmē, ka lielās reģiona daļās ir bagātīgi dabas resursi, kuri agrāk gadu desmitiem tika rūpnieciski izmantoti un apstrādāti, izraisot smagu vides piesārņojumu, augsnes degradāciju un upju un ezeru strauju izžūšanu, piemēram, Arāla jūras izžūšanu; atzinīgi vērtē to, ka Kazahstāna kopš suverenitātes pasludināšanas 1990. gadā ir aizliegusi kodolizmēģinājumus savā teritorijā, bet vērš uzmanību uz vajadzību saskaņoti rīkoties, lai risinātu problēmu saistībā ar nepietiekami apsaimniekotajām radioaktīvo atkritumu glabātavām reģionā;

75.

atzīmē, ka daudzviet šajā reģionā apūdeņošanas vajadzībām lauksaimniecības jomā izmanto ūdens avotus, bet bez mūsdienīgām metodēm, un tas rada milzīgas problēmas upēs, ezeros (piemēram, Arāla jūrā) un turpmākā attīstībā ne tikai lauksaimniecības jomā, bet arī citās nozarēs; tādēļ iesaka ieviest jaunas tehnoloģijas un metodes, lai uzlabotu ūdens resursu apsaimniekošanu lauksaimniecības nozarē, piemēram, labāk aizturot ūdens plūsmu apūdeņošanas kanālos;

76.

atzinīgi vērtē Kirgizstānas iespaidīgos centienus vides aizsardzības jomā, jo īpaši daudzos divpusējas sadarbības projektus, kuros tā ir iesaistījusies un kuri Kirgizstānai sniedz ievērojamu labumu;

77.

atbalsta priekšlikumu Biškekā izveidot visu Vidusāzijas valstu vajadzībām tā saucamo “Ūdens un enerģētikas akadēmiju”, kuras mērķis ir atbilstošas ilgtspējīgas ūdens resursu izmantošanas sasniegšana un hidroelektroenerģijas ražošana, transmisiju tehnoloģijas uzlabošana, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, kā arī lauksaimniecības un apūdeņošanas metožu uzlabošana;

78.

atzīmē, ka vienīgā dabas bagātība Tadžikistānā ir ūdens un, tā kā videi nekaitīgu hidroelektroenerģijas ražošanas projektiem nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, palielināts ārvalstu ieguldījums palīdzētu Tadžikistānai dažādot tās ekonomiku, padarot to neatkarīgāku no kokvilnas monokultūras un risinot ar to saistītās vides, veselības un bērnu nodarbinātības problēmas, tādējādi sasniedzot lielākus ieguvumus ekonomikā, labklājības un vides jomā; aicina Tadžikistānas valdību rīkoties, lai nostiprinātu valsts tiesisko un fiskālo sistēmu, valsts pārvaldi un lai izveidotu pamatinfrastruktūras, kā arī risināt endēmiskās korupcijas problēmu, lai veicinātu ieguldījumu piesaisti šajā valstī;

79.

mudina risināt atklātu un aktīvu dialogu ar visām Vidusāzijas valstīm par vides jautājumiem un resursu lietderīgu izmantošanu, un prasa to praktiski īstenot;

80.

uzskata, ka ES jābūt vienotam viedoklim enerģētikas politikā, ņemot vērā, ka saistībā ar enerģijas piegādi Eiropai ir īpaši nozīmīgi projekti šajā reģionā;

81.

uzskata, ka sadarbībai ES ārpolitikā enerģētikas jomā ir sevišķi svarīga nozīme saistībā ar ES stratēģiju Vidusāzijai; tādēļ atbalsta Eiropas Savienības centienus palielināt gāzes un naftas importu no Kazahstānas un Turkmenistānas un dažādot tranzīta maršrutus; aicina ES aktīvi sadarboties enerģētikas jomā šajā reģionā, jo īpaši ar Kirgizstānu, Tadžikistānu un, ja iespējams, ar Uzbekistānu, lai risinātu enerģētikas problēmas, un kas ir sevišķi svarīgi, ievērojot milzīgās cilvēkresursu un ekonomikas attīstības vajadzības, sarežģītās starpvalstu attiecības un apgādes drošības nestabilitāti;

82.

uzskata, ka minēto ES mērķu sasniegšanai ir svarīgi arī turpmāk nostiprināt Vidusāzijas un Melnās jūras reģiona valstu sadarbību enerģētikas un transporta jomā; uzskata, ka šim nolūkam vajadzīgs ieguldījums alternatīvo enerģijas avotu attīstībā, energoefektivitātē un enerģijas taupīšanā, kā arī jaunu infrastruktūru izveide enerģētikas nozarē un pašreizējo struktūru modernizēšana; atzīst, ka Kazahstānai ir svarīga nozīme, jo tā ir spēcīga ekonomiska dalībniece Vidusāzijā, kur ES ir galvenā tirdzniecības partnere, un ka Kazahstāna ievēro progresīvu sociālās, ekonomiskās un politiskās modernizācijas stratēģiju;

83.

uzskata, ka ES jāmudina saprātīgi un ilgtspējīgi izmantot reģiona dabas resursus, tostarp jāveicina ienākumu pārredzamība, atbalstot valsts un NVO līdzdalību, kur tas iespējams, ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvā;

84.

aicina pievērst īpašu uzmanību projektiem, kas saista naftas un gāzes atradnes un Vidusāzijas sadales sistēmu ar cauruļvadiem uz Eiropas Savienību, tostarp tādiem nākotnes projektiem kā Nabucco cauruļvads;

85.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, EDSO, kā arī Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas prezidentiem, valdībām un parlamentiem.