52008DC0772

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 13.11.2008

COM(2008) 772 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %

KOPSAVILKUMS

Eiropas vadītāji ir apņēmušies samazināt primārās enerģijas patēriņu par 20 % salīdzinājumā ar prognozēm 2020. gadam. Energoefektivitāte ir visrentablākais veids, kā samazināt enerģijas patēriņu, vienlaikus saglabājot līdzvērtīgu ekonomikas aktivitātes līmeni. Uzlabojot energoefektivitāti, tiek risinātas arī tādas svarīgas enerģētikas jomas problēmas kā klimata pārmaiņas, enerģijas drošība un konkurētspēja.

Kopienas tiesību akti par energoefektivitāti izstrādāti, lai ievērojami uzlabotu energoefektivitāti galvenajās enerģiju patērējošās nozarēs. Tomēr pašreizējie energoefektivitātes tiesību akti vien nedos pietiekamus energoietaupījumus, lai tiktu izpildīts mērķis ietaupīt 20 %. Galvenie šķēršļi energoefektivitātes uzlabošanā ir esošo tiesību aktu sliktā īstenošana, patērētāju izpratnes trūkums un tas, ka nav atbilstīgu struktūru, kas veicinātu būtiskus ieguldījumus energoefektīvās ēkās, ražojumos un pakalpojumos un šādu ēku, ražojumu un pakalpojumu ieviešanu. Valstu energoefektivitātes rīcības plānu novērtējums liecina, ka pastāv plaisa starp dalībvalstu politisko apņemšanos attiecībā uz energoefektivitāti un to rīcību. Dalībvalstīm ātrāk un efektīvāk jāīsteno energoefektivitātes tiesību akti. Jāattīsta jauni instrumenti energoefektivitātes turpmākai veicināšanai.

Komisija ierosina pastiprināt galvenos energoefektivitātes tiesību aktus attiecībā uz ēkām un enerģiju patērējošiem ražojumiem. Ēku energoefektivitātes direktīvas noteikumi tiks pastiprināti, lai tos piemērotu lielākam skaitam ēku un uzlabotu energoefektivitātes sertifikātu un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaudes ziņojumu nozīmi. Enerģijas patēriņa marķēšanas direktīva tiks pārskatīta, lai to varētu piemērot vēl citiem enerģiju patērējošiem un ar enerģiju saistītiem ražojumiem, ne tikai sadzīves tehnikai. Izstrādāts priekšlikums direktīvai par jaunu marķēšanas shēmu riepām, lai veicinātu tādu riepu ieviešanu, kuru izmantošana samazina degvielas patēriņu. Lai turpinātu uzlabot energoapgādes energoefektivitāti, Komisija ierosina sīki izstrādātas vadlīnijas, kas veicinās aktīvāku augstas energoefektivitātes koģenerācijas iekārtu izmantojumu elektroenerģijas ražošanā. Ir sniegts paziņojums par koģenerāciju. Lai risinātu jautājumu par nepieciešamo ieguldījumu trūkumu, jau tiek apsvērtas jaunas energoefektivitātes finansēšanas iniciatīvas, piemēram, ES ilgspējīgās enerģijas finansēšanas iniciatīva, jo tās palīdzētu arī aizsargāt ES ekonomiku pret finansiālo stāvokli, kas pašlaik pasliktinājies.

Eiropadome uzsvērusi, cik svarīgas ir Eiropas energoefektivitātes politikas un pasākumu pamatnostādnes, t. i., 2006. gada Eiropas Energoefektivitātes rīcības plāns, mudinot Komisiju un dalībvalstis paātrināt tā īstenošanu un apsvērt iespējas to pārskatīt. Tādēļ Komisija novērtēs šo rīcības plānu 2009. gadā, lai sagatavotu pārskatītu plānu. Šādā veidā varētu veicināt uzlabojumus energoefektivitātes jomā un ņemt vērā pilsētu potenciāli lielo nozīmi enerģijas patēriņa samazināšanā, piemēram, vēl vairāk popularizējot tādus pašvaldību tīklus kā Pilsētas mēru pakts. Starptautiskajā jomā Kopiena arī turpmāk popularizēs energoefektivitāti, izmantojot institūciju dialogus un partnerības.

MēRķA NESASNIEGšANAS RISKS

Enerģijas taupīšana ir visātrākais un rentablākais veids, kādā ES risina tādas svarīgas problēmas kā enerģijas ilgtspējīgums, energoapgādes drošība un konkurētspēja, kā noteikts „Eiropas enerģētikas politikas” stratēģiskajos mērķos[1]. ES vadītāji ir uzsvēruši nepieciešamību palielināt energoefektivitāti 2020. gadam noteikto „20–20–20” mērķu ietvaros: līdz 2020. gadam panākt ES primārās enerģijas patēriņa ietaupījumu par 20 %[2], izpildīt saistošo mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 % un palielināt atjaunīgo energoresursu izmantojumu līdz 20 %. Gan siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķis, gan atjaunīgo energoresursu mērķis veicinās energoefektivitātes uzlabošanu, tādējādi vērienīgā rīcība energoefektivitātes jomā ievērojami palīdzēs sasniegt ES klimata aizsardzības mērķi, jo īpaši atbilstīgi pienākumu sadales lēmumam[3].

Ja tiks sasniegts plānotais 20 % ietaupījums, ES ne tikai patērēs par aptuveni 400 Mtoe mazāk primārās enerģijas, bet arī izvairīsies no apmēram 1000 ar akmeņoglēm darbināmu energobloku vai pusmiljona vēja turbīnu izbūves[4]. CO2 emisijas samazinātos par aptuveni 860 Mt[5].

„Negavatstundas” jeb ietaupījumu rezultātā nepatērētā enerģija kļuvušas par nozīmīgāko atsevišķo energoresursu. Piemēram, ja nebūtu uzlabota energoefektivitāte, enerģijas galapatēriņš 1997.–2006. gadā būtu palielinājies par 115 Mtoe jeb 11 %[6]. Tas atbilst vienai trešdaļai no visa jēlnaftas importa uz ES–27 2006. gadā. Energotaupība ir būtisks paņēmiens, kā nodrošināt ES apgādes drošību.

Pašreizējās īstenošanas tendences dalībvalstīs patiešām liecina, ka mūsu ietaupījumu mērķa sasniegšana līdz 2020. gadam ir nopietni apdraudēta. 1. pielikumā dots skaitlisks novērtējums par dažu īpašo energoefektivitātes tiesību aktu un pasākumu sagaidāmo ietekmi pēc to pilnīgas ieviešanas. Dalībvalstis turpina tiesību aktu īstenošanu, un ir pāragri vērtēt pilno ietekmi. Tomēr informācija no pirmavotiem par attīstību un īstenošanu, kā arī citi rādītāji (sk. 2. iedaļu) liecina, ka enerģijas taupīšanas potenciāls netiek īstenots pietiekami ātri. Ja dalībvalstis pienācīgi īstenotu pasākumus, tas līdz 2020. gadam ļautu ietaupīt aptuveni 13 % no patērējamās enerģijas. Lai gan tas ir ievērojams sasniegums, tas tomēr ir daudz mazāk, nekā nepieciešams.

Jaunākie pētījumi rāda, ka joprojām pastāv ievērojamas energoietaupījumu iespējas, kā parādīts 1. attēlā[7].

1. attēls. Aplēses par enerģijas patēriņa samazināšanas potenciālu 2020. gadā [pic] |

Pastāv daudzi šķēršļi energoefektivātes sasniegšanai. 2. pielikumā sniegts pārskats par galvenajiem virzītājspēkiem un šķēršļiem, īstenojot energoefektivitātes uzlabošanu. Starpnozaru šķēršļi ir, piemēram, ES energoefektivitātes tiesību aktu nepilnīga īstenošana, nepietiekama pieeja finansējumam un maza izpratne par energoietaupījumu radītajiem ieguvumiem. Transporta jomā jāuzlabo nepietiekamā infrastruktūra, kas veicinātu energoefektivitāti, un nozares kūtrums. Rūpniecības nozarē nepārprotami šķēršļi ir sliktā izpratne par potenciālajiem ieguvumiem un augstās sākotnējās izmaksas. Pašreizējā situācija finanšu tirgos nepalīdz īstermiņā uzlabot pieeju finansējumam.

KAS PAVEIKTS LīDZ šIM

2.1. Energoefektivitātes nozīme

Energ oefektivitāte ir ļoti svarīga ES iedzīvotājiem. Aizvien vairāk cilvēku, kā arī uzņēmumu izjūt enerģijas rēķinu pieaugošo slogu. Enerģijas patēriņa samazināšana ir labākais ilgtspējīgais ilgtermiņa risinājums. Energoietaupījumu radītie ieguvumi ātri vien var pārsniegt 1000 euro gadā vienai mājsaimniecībai: 600 euro no šīs summas veidotu mazāki enerģijas rēķini un pārējo — izmaksu ietaupījums citviet[8]. Tomēr sākotnējās izmaksas joprojām ir problēma. Tā kā vairumam modernizācijas gaitā veiktajiem uzlabojumiem ir ilgs ekspluatācijas laiks, papildu izmaksas par šādas modernizācijas īstenošanu, uzlabojot energoefektivitāti, atmaksāsies daudz īsākā laikā nekā pašas modernizācijas ekspluatācijas laiks. Nesens piemērs par Franciju rāda, ka, siltinot parastas ēkas jumtu, tiek ietaupīts tik daudz šķidrā kurināmā, ka tas atmaksājas 3 gados. Apjomīgāka modernizācija (piem., sienu siltināšana, labāki logi) atmaksāsies ilgākā laikā.

Energoefektivitāte dod labumu ES ekonomikai kopumā un jo īpaši vietējai attīstībai[9]. Sagaidāmie energoietaupījumu tiešie ieguvumi, ja 2020. gadā tiks sasniegts plānotais enerģijas patēriņa samazinājums par 20 %, būtu 220 miljardi euro gadā.[10] Netiešie ekonomikas ieguvumi ir vēl lielāki. Energoefektīvi ražojumi un materiāli, kā arī energoefektivitātes pakalpojumi veido rentablu tirgu, arī attiecībā uz eksportu. Tā ir iespēja Eiropas uzņēmumiem būt vadošajiem inovāciju jomā un radīs jaunas darba vietas, bieži ar vietējiem maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), jo investīcijas energoefektivitātē lielākoties saistītas ar maza apjoma modernizācijas jeb rekonstrukcijas projektiem.

2.2. Instrumenti energoefektivitātes sasniegšanai ES

Energ oefektivitāte ir gan politikas attīstības, gan konkrētu pasākumu piemērošanas rezultāts. Tehnoloģiju attīstība rada pamatu, un lielu ieguldījumu devuši vides tiesību akti, īpaši emisijas kvotu tirdzniecības shēma un transporta emisiju politika. Arī nodokļu un citi fiskālie pasākumi, piemēram, valsts atbalsts un jaunākie rūpniecības politikas instrumenti spēcīgi motivē tirgus īstenot rentablus enerģijas taupīšanas risinājumus. Ir svarīgi arī turpmāk paļauties uz šiem efektīvajiem instrumentiem, jo īpaši pašreizējā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā.

ES īpašās energoefektivitātes politikas pieci pīlāri ir šādi:

1) vispārējas politikas pamatnostādnes un darbības, ko veic saskaņā ar Eiropas Energoefektivitātes rīcības plānu;

2) valstu energoefektivitātes rīcības plāni, kuru pamatā ir pamatdirektīva par energoefektivitātes pakalpojumiem[11];

3) tiesiskās pamatnostādnes vissvarīgākajai patēriņa nozarei — ēkām — un enerģiju patērējošiem ražojumiem;

4) saistītie politikas instrumenti, piemēram, mērķfinansējums, informācijas sniegšana un tīkli, piemēram, „Pilsētas mēru pakts” un “Ilgtspējīga enerģija Eiropā”;

5) starptautiskā sadarbība energoefektivitātes jomā.

Ar Zaļo grāmatu par energoefektivitāti Komisija ir uzsākusi debates par enerģijas efektīvu patēriņu[12]. Tā atzina, ka ir potenciāls, lai līdz 2020. gadam rentabli ietaupītu 20 % no primārās enerģijas patēriņa. Lai to panāktu, tika izstrādāts vispusīgs Energoefektivitātes rīcības plāns , ko pieņēma 2006. gadā[13]. Tajā noteiktas sešas svarīgas jomas[14] ar vislielāko enerģijas ietaupīšanas potenciālu un ieteiktas 85 darbības un pasākumi, kas jāveic ES un valstu līmenī. Tostarp noteiktas desmit prioritāras darbības, un to īstenošanā vērojams progress[15]. Rīcības plāns joprojām tiek īstenots, un tas jāpabeidz līdz 2012. gadam. Viena trešdaļa darbību jau pabeigtas, bet pārējo paveikšanai vēl nepieciešama aktīvāka gan ES, gan valstu apņēmība(sk. arī 4.1. iedaļu turpmāk).

Viedā mērīšana, marķēšana un informatīvu rēķinu sagatavošana, pamatojoties uz faktisko patēriņu ir galvenie pasākumi, lai palīdzētu individuālajiem patērētājiem taupīt enerģiju. Energopakalpojumu direktīvā[16] noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai par konkurētspējīgām cenām pieejamas mērierīces uzrādītu faktisko enerģijas patēriņu. Energoefektivitāte ir arī viens no galvenajiem iedzīvotāju enerģētikas foruma[17] darba aspektiem, kas ir Komisijas nesen ierosināts regulatīvs forums.

2.3. Attīstība ES līmenī

Pēdējās desmitgadēs vērojamā straujā ekonomikas izaugsme palielināja nepieciešamību pēc enerģijas (sk. 2. attēlu). Kaut gan valstu bagātība vairāk nekā dubultojusies kopš pēdējās naftas krīzes 1970-tajos gados, enerģija šīs izaugsmes atbalstam ir palielinājusies tikai par 30 %. Diemžēl energoefektivitātes radīto ieguvumu līmenis[18] 1990-tajos gados sāka samazināties, un šajā desmitgadē vēl vairāk pazeminājies. Kopš 1980-tajiem gadiem atkal palielinās atkarība no enerģijas importa. Vairāk nekā pusi no ES enerģijas vajadzībām nodrošina imports.

2. attēls. Dažu Eiropas galveno rādītāju attīstība (1973. gadā = 100 %)[19]

[pic]

ES energoefektivitātes politika un pasākumi, ko īsteno kopš 1997. gada, līdz ar „parasto” tehnoloģisko progresu palīdzējuši uzlabot gala enerģijas efektivitāti vidēji par 1,3 % gadā laikā no 1997. gada līdz 2006. gadam[20]. Bez šiem ieguvumiem enerģijas galapatēriņš 2006. gadā būtu bijis par 11 % lielāks. Rūpniecība ir tā nozare, kurā sasniegta vislielākā energoefektivitātes uzlabošanās. Tajā energoefektivitāte kopš 1997. gada pieaugusi par 24 %. Energoefektivitāte transporta un mājsaimniecību nozarē uzlabojusies tikai par 9 % jeb 1,1 % gadā. Sk. 3. attēlu.

3. attēls. Energoefektivitātes tendences gala patērētāju dalījumā ES–27 (ODEX indekss, 1997. g. = 100 %) [pic] |

Pastāv daudzas iespējas uzlabot enerģijas ražošanas un pārvades efektivitāti. Mazāks enerģijas galapatēriņš nozīmē vēl lielākus ietaupījumus ražošanas posmā: ja gala patērētājs patērē 1 kWh elektrības mazāk, tiek ietaupītas 2,5 kWh primārās enerģijas. Tas arī nozīmē, ka ikvienam gala enerģijas ietaupījumam ir daudz lielāka naudas vērtība nekā tāda paša apjoma primārās enerģijas ietaupījumam.

2.4. Attīstība valstīs

Kopienas tiesību akti par energoefektivitāti ir valstu pasākumu portfeļu pamats, jo tie nodrošina pamatnostādnes, definējot juridiskos pienākumus vairākās direktīvās un uzticot īstenošanu dalībvalstīm. Īstenošana nenotiek pietiekami labi : transponēšana ir lēna un piemērošana valstīs nenotiek vienādi. Dalībvalstis sāk ieviest finansēšanas shēmas, bet bieži tās ir sadrumstalotas. Ir arī citi šķēršļi, piemēram, trūkst informācijas, pastāv administratīvi šķēršļi un nav pietiekami daudz kvalificētu darbinieku.

Energoefektivitātes pakalpojumu direktīvā[21] ietvertas vispārīgas pamatnostādnes daudzām ietaupīšanas darbībām, ieskaitot indikatīvu energoietaupījumu mērķi.[22] Direktīva attiecas uz enerģijas sadales uzņēmumiem, sadales sistēmu operatoriem, enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumiem un visiem enerģijas patērētājiem, izņemot tos, uz kuriem attiecas emisiju kvotu tirdzniecības shēma.

Tā kā direktīvas darbības joma ir plaša un enerģijas infrastruktūru attīstība dalībvalstīs ir dažāda, dalībvalstis direktīvu īstenojušas un piemērojušas ļoti atšķirīgi. Pašlaik Komisija izvērtē īstenošanas pasākumus valstīs.

Saskaņā ar direktīvu katrai dalībvalstij jāiesniedz valsts energoefektivitātes rīcības plāns. Šie rīcības plāni ir valsts stratēģija direktīvā noteiktā energoietaupījumu mērķa sasniegšanai. 3. pielikumā sniegts valstu rīcības plānu īss novērtējums. Dažos plānos ietverta saskaņota un visaptveroša stratēģija mērķa sasniegšanai. Diemžēl vairumā plānu parādās nepārprotama atšķirība starp dalībvalsts politisko apņemšanos attiecībā uz energoefektivitāti un valsts ierosinātajām darbībām. Eiropadome lūgusi valstīm stingri ievērot šos plānus, lai sasniegtu ES energoietaupījumu mērķi[23]. Valsts plānam būtu jābūt visaptverošam instrumentam, ar kura palīdzību dalībvalsts ziņo par savu energoefektivitātes politiku.

2.5. Attīstība reģionos un pašvaldībās

Re ģionālajām iestādēm un pašvaldībām ir svarīga loma energoefektivitātes politikas īstenošanā. Pilsētas un reģioni parasti atbild par plānošanas atļaujām, fiskālajiem stimuliem un zonēšanas un celtniecības regulējuma atbilstīgu piemērošanu. Tie arī arvien vairāk darbojas kā energoefektivitātes dzinējspēks, izmantojot publiskā iepirkuma politiku.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komisija 2007. gadā uzsāka Pilsētas mēru paktu. Saskaņā ar šo shēmu pilsētas un reģioni apņēmušies samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vairāk nekā 2020. gadam paredzētajiem 20 %, un tādēļ tie sagatavos ilgtspējīgu enerģētikas rīcības plānu. Tā ir iespēja izteikt visaptverošu pašvaldību viedokli, integrējot energoefektivitāti, atjaunīgos energoresursus, pilsētas transportu un publisko iepirkumu vienā plānā, kas dos ne tikai ekonomisku labumu, bet arī ieguvumus vides un sociālajā jomā.

TURPMāKIE PASāKUMI

Komisija ierosina energoefektivitātes dokumentu paketi , ko veido šādi elementi: priekšlikums pārstrādāt ēku energoefektivitātes direktīvu, priekšlikums pārskatīt enerģijas patēriņa marķēšanas direktīvu, priekšlikums par jaunu direktīvu par riepu marķēšanas shēmu, Komisijas lēmums par vadlīnijām, kas skaidrotu koģenerācijas radītās elektrības apjoma aprēķinu, un paziņojums par koģenerāciju.

Šī dokumentu pakete izklāstīta 3.1.–3.3. iedaļā.

3.1. Ēku energoefektivitāte — jauns potenciāla realizēšanas veids

Ener ģijas patēriņš dzīvojamās un komerciālās ēkās veido apmēram 40 % no kopējā enerģijas galapatēriņa ES un 36 % no kopējām CO2 emisijām ES. Līdz 2020. gadam potenciāli ir iespējams nodrošināt ievērojamus ietaupījumus: šajā nozarē ir iespējams panākt par 30 % mazāku enerģijas patēriņu. Tas atbilst 11 % samazinājumam no kopējā enerģijas galapatēriņa ES. Tomēr enerģijas patēriņš šajā nozarē turpina palielināties.

[pic]

Ēku energoefektivitātes direktīvā[24] ietvertas pamatnostādnes par konkrētiem pasākumiem un prasībām dalībvalstu līmenī, un to pārskatīšana nozīmē vienkāršot, skaidrot un pastiprināt noteikumus. Dalībvalstis joprojām būs atbildīgas par konkrētu prasību noteikšanu. Komisija ierosina likvidēt 1000 m2 robežlielumu esošajām ēkām, kurām tiek veikta apjomīga modernizācija[25] — tādējādi energoefektivitātes prasības tiks piemērotas lielākam skaitam ēku. Energoefektivitātes sertifikātiem jākļūst uzticamākiem, regulāri jāpārbauda apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmas un dalībvalstīm jāsagatavo plāni attiecībā uz ēkām ar ļoti mazu enerģijas patēriņu. Ierosinātās izmaiņas dod dalībvalstīm iespēju realizēt vairāk nekā pusi no atlikušā rentablā potenciāla šajā neviendabīgajā nozarē (60–80 Mtoe jeb 5–6 % gadā no kopējā primārās enerģijas pieprasījuma 2020. gadā).

2009. gadā Komisija uzsāks apjomīgu „Apbūves” iniciatīvu, lai palielinātu visu būvniecības ķēdes posmu izpratni par ietaupījumu potenciālu, iestrādājot tajā pašreizējo Ēku platformu ( Buildings Platform ) un papildinot Vadošo tirgus iniciatīvu par ilgtspējīgu būvniecību ( Lead Market Initiative on Sustainable Construction ). To mērķis ir mudināt tirgu pārņemt novatoriskus, ilgtspējīgus un rentablus būvniecības risinājumus. Komisija arī strādās ar sociālajiem partneriem, lai popularizētu investīcijas šajā nozarē.

Komisijai arī pieder lielas ēkas, un tā strādā pie tā, lai to energoefektivitātes sertifikācija atbilstu direktīvas prasībām.

3.2. Ražojumu energoefektivitāte

Rīcības plāna ilgtspējīgai rūpniecības politikai un ilgtspējīgam patēriņam un ražošanai ietvaros Komisija iesniegusi priekšlikumu paplašināt ekodizaina direktīvas[26] darbības jomu. Tagad tam seko priekšlikums pārskatīt enerģijas patēriņa marķēšanas pamatdirektīvu[27]. Abi instrumenti attieksies uz komerciāliem un rūpnieciskiem ražojumiem, kas patērē enerģiju, un ar enerģiju saistītiem ražojumiem, piemēram, logiem un motoriem, ko izmanto ēkās. Pēc nepieciešamības pārskatītajā marķēšanas pamatdirektīvā būs noteiktas obligātās marķēšanas klases, un zemākas klases ražojumus publiskās iestādes neiegādāsies publiskajos iepirkumos un neveicinās to ražošanu.

Šajā politikas paketē ir arī priekšlikums par riepu marķēšanas shēmu. Mērķis ir veicināt tādu riepu parādīšanos tirgū, kas veicina degvielas efektivitāti un pazīstamas arī kā riepas ar zemu rites pretestību.

Sagaidāms, ka līdz 2009. gada pavasarim Komisija pieņems ekodizaina pasākumus, kuri cita starpā attieksies uz elektriskajām spuldzēm (kā rezultātā pakāpeniski tiks izbeigta neekonomisko kvēlspuldžu izmantošana), elektroiekārtām nodroses režīmā, ielu un biroju apgaismojuma iekārtām, ārējiem barošanas avotiem un televizoru pierīcēm. 2009. gadā uzmanība tiks pievērsta arī boileriem un ūdenssildītājiem, televizoriem, motoriem un dažādai sadzīves tehnikai. Var minēt šādu potenciālo ieguvumu piemēru: vidēja izmēra „M” kategorijas sadzīves gāzes boileri (jauda 22 kW), kādus pašlaik plaši iegādājas, aizstājot ar augstas efektivitātes modeli, degvielas izmaksu ietaupījums gadā būtu ap 250–300 euro. Tas atmaksātos apmēram 5–6 gados[28].

3.3. Koģenerācija

Koģenerācija ir augsti efektīva metode elektrības un siltuma ražošanai. Pastāvot nepieciešamībai pēc paralēlas siltumslodzes, koģenerāciju galvenokārt izmanto rajonu siltumapgādē un rūpniecībā. Koģenerācijas direktīva[29] veicina ļoti efektīvu koģenerāciju. Lai nodrošinātu tās pilnīgu īstenošanu, ir pieņemtas sīki izstrādātas vadlīnijas. Tās izskaidro saskaņotās metodoloģijas procedūras un definīcijas, lai noteiktu koģenerācijas režīmā saražotās elektroenerģijas apjomu[30]. Šīs vadlīnijas ļauj dalībvalstīm labāk īstenot minēto direktīvu.

Komisijas paziņojumā norādītas turpmākas iespējas koģenerācijas veicināšanai.

3.4. Finansējums

Investīciju atbalstam energoefektivitātes uzlabošanai pastāv finansēšanas shēmas[31], un pirmie rezultāti ir pozitīvi: pilsētu attīstības un atjaunošanas projektos arvien vairāk tiek ņemta vērā energoefektivitāte. Piemēram, Vācijā 1990.–2006. gadā tika finansēti efektivitātes pasākumi apmēram 2,5 miljonos mājokļu. Tikai 2006. gada ieguldījumu rezultātā vien CO2 emisijas ilgtermiņā samazināsies par vairāk nekā 1 miljonu tonnu gadā, un minētajā gadā nodrošināja 220 000 darbavietu, galvenokārt būvniecības nozarē. Līdzīgas iniciatīvas tiek īstenotas vairākās citās dalībvalstīs.

Potenciāls neapšaubāmi ir, bet tas vēl nav vispāratzīts, un iniciatīvas ir izkliedētas. Izstrādājot efektīvus energoefektivitātes pasākumus mājsaimniecībām un MVU, vajadzīgas labi koordinētas pamatnostādnes par privāto, valsts un ES avotu finansējumu, kas atbilst Kopienas tiesību aktiem. Starp ES avotiem ir arī struktūrfondi. Tādi Kopienas fondi kā, piemēram, „saprātīgā enerģija” ( Intelligent Energy ), un aizdevumi tad var nodrošināt to izplatīšanos visā ES. Rezultātā standarti var kalpot par paraugu, ko izmantot valsts līmenī.

Komisija arī strādā ar EIB un ERAB, lai izveidotu ES Ilgtspējīgas enerģijas finansēšanas iniciatīvu un tādējādi mobilizētu liela apjoma finansējumu no kapitāla tirgus ieguldījumiem energoefektivitātē, atjaunīgos energoresursos, fosilā kurināmā nepiesārņojošā izmantošanā un kombinētā siltuma un elektroenerģijas ražošanā no atjaunīgiem energoresursiem Eiropas pilsētās. Sarežģītā situācija finanšu tirgos pastiprina nepieciešamību novērtēt publiskā līmenī atbalstīta instrumenta priekšrocības. Jāsadarbojas jaunu un novatorisku finansēšanas shēmu izpētē, lai nodrošinātu labklājību veicinošus ieguldījumus energoefektivitātē, kuriem raksturīgs tāda līmeņa risks, ko tirgus nesedz.

Holistisks pārskats par finanšu atbalstu ne tikai energoefektivitātei, bet arī visām politikas jomām, kuras dod ieguldījumu klimata pārmaiņu apkarošanā un energoapgādes nodrošināšanā, ietverts Lisabonas stratēģijas šāgada atjauninājumā. Laikā, kad nav daudz publisko resursu, ir jānodrošina publisko līdzekļu izmantošana tur, kur tie var dot vislielāko rentablo ieguldījumu Eiropas mērķu sasniegšanā.

Līdz šim nebijusī krīze starptautiskajos finanšu tirgos nozīmē, ka finanšu sistēmā vēl ievērojamu laiku risināsies parādsaistību samazināšanas process. Tāpēc būs jārisina jautājums par to, kā finansēt novatoriskas tehnoloģijas, lai uzlabotu energoefektivitāti. Komisija kopā ar dalībvalstīm izpētīs pasākumus energoefektivitātes un „zaļo tehnoloģiju” uzlabošanai, piemēram, ēkās un nepiesārņojošos automobiļos, kas nodrošinātu ietaupījumu iespējas, tostarp MVU, vienlaicīgi palīdzot ES sasniegt klimata pārmaiņu mērķi. Cita iespēja, kuras izpēte tiks turpināta, ir pieprasījuma palielināšana pēc energoefektīvām precēm un pakalpojumiem, samazinot nodokļus un izmantojot citus mērķtiecīgus fiskālus pasākumus[32].

Ar kohēzijas politikas programmām ir piešķirti vairāk nekā 4,2 miljardi euro, lai 2007.–2013. gadā veicinātu energoefektivitāti. Kohēzijas politikas fondi atbalsta ārkārtīgi daudz darbību šajā jomā, tostarp energoefektivitātes uzlabošanu rūpniecības, tirdzniecības un transporta nozarē, sabiedriskajās ēkās, koģenerāciju un enerģijas vietēju ražošanu, novatorismu ilgtspējīgas enerģijas jomā un apmācību, lai uzraudzītu un novērtētu energoizlietojumu. Turklāt jaunajās dalībvalstīs kohēzijas politika noteiktos gadījumos atbalsta ieguldījumus dzīvojamo ēku energoefektivitātē. Tā kā dažas no šīm darbībām var finansēt no citām Kohēzijas politikas budžeta pozīcijām, piemēram, pētniecības un attīstības, kā arī lauku attīstības, ir sagaidāms, ka faktiskais līdzekļu piešķīrums Eiropas enerģētikas politikas atbalstam būs daudz lielāks. Turklāt EIB grupas un ERAB nodrošinātie finanšu instrumenti, tostarp parādu finansēšana un akciju kapitāla fondi (piemēram, izmantojot strukturālo programmu aizdevumus), var ļaut pārvaldes iestādēm iegūt papildu finansējumu darbības programmu atbalstam.

Komisija arī izpētīs iespējas sasaistīt publisko atbalstu ar energoefektivitātes rezultātiem plašākā kontekstā, kā jau ierosināts priekšlikumā par enerģijas patēriņa marķēšanas pamatdirektīvu attiecībā uz ražojumiem, kas saistīti ar enerģiju. Viena no iespējām ir pārskatīt energoefektivitātes pakalpojumu direktīvu.

Komisija 2009. gada pavasarī sagatavos paziņojumu par finansējumu tehnoloģijām ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Komisija arī gatavo pārskatu direktīvai par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem[33], kas nodrošinās pielāgotas pamatnostādnes energoefektivitātes un CO2 emisiju jautājumu risināšanai ārpus emisiju kvotu tirdzniecības shēmas ietvariem.

TURPMāKāS DARBīBAS

4.1. Eiropas Energoefektivitātes rīcības plāna ( EEAP ) novērtēšana

Saskaņā ar 2006. gada Energoefektivitātes rīcības plānu ( EEAP ) Komisija to novērtēs 2009. gadā un sagatavos pārskatītu rīcības plānu atbilstīgi Eiropadomes pieprasījumu. Izejas punktam vajadzētu būt ietaupījumu potenciālam un politikas instrumentu rentabilitātei. Būtu jāanalizē ES tiesību akti par energoefektivitāti. Energoefektivitāte pilnībā jāintegrē plašākā enerģētikas politikā, īpaši ES enerģētikas un klimata pasākumu paketē ar tās CO2 un atjaunīgo energoresursu dinamisko politiku. Rīcības plāns arī turpmāk papildinās emisiju kvotu tirdzniecības shēmu. Tās mērķiem vajadzēs būt daudz kategoriskākiem ilgtermiņā, piemēram, 2030. gadam un 2050. gadam. Priekšnoteikums ir vispārīgi atzītas pārbaužu vai mērījumu sistēmas esamība attiecībā uz energoietaupījumiem[34] un atbilstīga ietekmes novērtējuma veikšana.

Plāns būs vērsts uz enerģijas piegādi, pārvadi un enerģijas parērētājnozarēm. Saglabāsies uzsvars uz būvniecības nozari — jo vairāk cilvēku dzīvo pilsētās, jo vairāk šī nozare nozīmē dabisku iespēju palielināt efektivitāti. Pilsētas mēru pakts un līdzīgi pilsētu tīkli ir svarīgi šo centienu īstenošanā. Pilsētas arī sniedz iespējas veicināt efektīvāka pilsētas transporta un elektromobiļu izmantošanu. Tā kā 23 % no kopējām CO2 emisijām rada autotransports[35], transportlīdzekļu energointensitātes un emisiju samazināšana ir svarīgs uzdevums. Īpaša uzmanība jāpievērš arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijām (IKT), jo uz IKT balstīti risinājumi var nodrošināt arī nepārtrauktu enerģijas patēriņa uzraudzību, kontroli un automatizāciju un pa reāllaikā (vai gandrīz reāllaikā) nodrošināt patērētajiem informāciju par enerģijas patēriņu un izmaksām. Nākamā gada sākumā Komisija sagatavos paziņojumu un ieteikumu, norādot konkrētas darbības, kā pārvarēt šķēršļus un pilnībā izmantot IKT potenciālu enerģijas efektīvākai izmantošanai.

4.2. Starptautiskās attiecības

Kopiena un trešās valstis apmainās ar viedokļiem un paraugpraksi attiecībā uz energoefektivitāti. Divpusējās attiecībās dialogos ar Brazīliju, Ķīnu, Indiju, Krieviju un ASV un paplašināšanās valstu un Eiropas Kaimiņvalstu politikas kontekstā energoefektivitātei ir augsta prioritāte. Reģionālā kontekstā šis jautājums tiek risināts, piemēram, izmantojot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības ( Euromed ) sadarbību enerģētikas jomā, Baku procesu ar Austrumeiropas, Kaukāza un Centrālāzijas valstu partneriem un Āfrikas un ES enerģētikas partnerību. Daudzpusējo attiecību kontekstā G8 un Kopiena pagājušā gada jūnijā atbalstīja Starptautiskās partnerības izveidi sadarbībai energoefektivitātes jomā[36]. Līdzīgs pasākums ir arī G8 uzsāktais Heiligendammas dialoga process. Kopiena ir parakstījusi Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un saistītiem vides aspektiem.

SECINāJUMI

ENER ģija un tās patēriņš ietekmē mūs visus. Energoefektivitāte mazina klimata pārmaiņas, uzlabo enerģijas drošību, palīdz sasniegt Lisabonas mērķus un samazina izmaksas visiem ES iedzīvotājiem.

Energoefektivitātes radīto ieguvumu realizēšanai un vismaz 20 % energoietaupījumu mērķa sasniegšanai arī turpmāk jābūt prioritātei un Kopienas kopējam mērķim. Jāpastiprina darbs pie politikas īstenošanas, īpaši izmantojot valstu rīcības plānus, un šīs paketes iniciatīvas raiti jāizvada cauri likumdošanas procesam. Ierosinātie pasākumi līdz ar finanšu stimuliem, enerģijas nodokļiem un izpratnes veicināšanu dos stabilus un konkrētus rezultātus.

1 . pielikums

Sagaidāmais primārās enerģijas ikgadējo ietaupījumu potenciāls ES–27 līdz 2020. gadam attiecībā uz dažiem konkrētiem energoefektivitātes pasākumiem (pilnīga ieviešana)

Pasākumi | Ikgadējie primārās enerģijas ietaupījumi līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar „līdzšinējo pieeju”, izteikti Mtoe | Ikgadējie primārās enerģijas ietaupījumi līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar salīdzinājumā ar „līdzšinējo pieeju”, izteikti % | Atsauces dokuments[37] |

1 | Energoefektivitātes pakalpojumu Direktīva 2006/32/EK | Maks. 193 | Maks. 9,8 % | COM(2008)11 (līdz 2016. gadam) |

2 | Ekodizaina Direktīva 2005/32/EK (iekārtas) un marķējuma pamatdirektīva 92/75/EK Energy Star nolīgums ar ASV | 96 2 | 4,9 % 0,1 % | Sagatavošanas pētījums par enerģiju patērējošiem ražojumiem (EuP): http://ec.europa.eu/energy/demand/legislation/eco_design_en.htm#consultation_forum |

3 | Ēku energoefektivitātes Direktīva 2002/91/EK | 130 | 6,6 % | SEC(2006)1174 |

4 | Koģenerācijas veicināšanas Direktīva 2004/8/EK | 23 | 1,2 % | COM(2002)415 |

5 | Degvielas efektivitāte autotransportā — CO2&automobiļi — publiskais iepirkums | 36 | 1,9 % | COM(2007)856 & SEC(2007)1723 COM(2007)817 |

6 | Automobiļu degvielas efektivitātes marķējuma Direktīva 1999/94/EK |

7 | Pilsētas transports — integrēta pieeja | 20 | 1,1 % | CIVITAS iniciatīvas politikas novērtējums |

NETO KOPĀ (ņemot vērā pasākumu mijiedarbību un novēroto īstenošanas tempu) | 256 | 13 % |

MĒRĶIS ES–27 2020. gadā | 394 | 20 % |

Piezīme. PRIMES „līdzšinējās pieejas” modeļa bāzes prognozes (atjauninātas 2007. gadā) 2020. gadam — ES–27 KOPĒJAIS primārās enerģijas patēriņš = 1968 Mtoe |

2. pielikums

Energoietaupījumu potenciāls enerģijas galapatēriņa nozarēs un svarīgākie virzītājfaktori, dalībnieki un šķēršļi energoefektivitātes uzlabošanai

Mājsaimniecības un komerciālas ēkas | 41 % | 30 % | ES un valstu/reģionālo tiesību aktu prasības Tehnoloģiju attīstība Finanšu un fiskālie stimuli Energoefektivitātes pakalpojumu uzņēmumi Informēšanas instrumenti (piem., marķēšana, sertificēšana, mērīšana, kampaņas) Paradumu tendences | Augstas sākotnējās izmaksas Īpašnieku/īrnieku dilemma Izpratnes trūkums par ieguvumiem Ieguldījumu vajadzību pārmērīga novērtēšana Nav pieejas pievilcīgām finansēšanas iespējām Energoefektivitāti neatzīst kā uzņēmējdarbības iespēju | Īpašumu īpašnieki un īrnieki Būvniecības nozare Finanšu iestādes Patērētāju asociācijas Valsts iestādes/pašval-dības ES iestādes |

Transports | 31% | 20 % | ES un valsts /reģionālo tiesību aktu prasības Patērētāju izpratne Informācijas kampaņas Marķēšana Augstas enerģijas cenas | Nav informācijas Ierobežota transporta nozares apņēmība Nepietiekama infrastruktūra (piem., slikta pilsētplānošana, ierobežots sabiedriskais transports) Paradumu modeļi | Transporta uzņēmumi Asociācijas Iedzīvotāji Valsts iestādes/pašval-dības Eiropas iestādes |

Rūpniecība | 28 % | 19 % | Augstas enerģijas un oglekļa cenas Brīvprātīgas un obligātas vienošanās Uzlabota ražošanas procesu energo- efektivitāte | Augstas sākotnējās izmaksas Ierobežota apņēmība Zema izpratne par ieguvumiem Ieguldījumu vajadzību pārmērīga novērtēšana Trūkst finansējuma Mazs enerģijas īpatsvars ražošanas izmaksās | Uzņēmumi Nozaru apvienības Valsts iestādes/pašval-dības Eiropas iestādes |

- 3 . pielikums

Valstu energoefektivitātes rīcības plānu novērtējums

Šajā pielikumā sniegts īss kopsavilkums par valstu energoefektivitātes rīcības plānu (VEERP) novērtējumu. Šos plānus visas dalībvalstis iesniegušas saskaņā ar Direktīvu 2006/32/EK[39].

Pamatinformācija

Saskaņā ar direktīvas 14. panta 2. punktu dalībvalstīm bija jāiesniedz pirmais VEERP Komisijai līdz 2007. gada 30. jūnijam.

Pirmajā VEERP katrai dalībvalstij bija jāpieņem kopējs indikatīvs valsts ietaupījumu mērķis 9 % apmērā vai vairāk[40], kas jāsasniedz 2016. gadā, un indikatīvs valsts ietaupījumu starpmērķis 2010. gadam. VEERP bija jānosaka dalībvalsts stratēģija indikatīvā kopējā un starpmērķa sasniegšanai. Īpaši dalībvalstīm jādemonstrē, kā tās plāno nodrošināt atbilstību direktīvas noteikumiem par valsts sektora parauglomu un informācijas un konsultāciju par energoefektivitāti sniegšanu galapatērētājiem.

Pirmajam VEERP bija jāveicina, lai enerģijas ietaupīšanas mērķi tiktu izteikti konkrētos un saskaņotos pasākumos un darbībās katrā dalībvalstī, un jānosaka īstenošanas stūrakmeņi. Plāniem jāveicina pieredzes apmaiņa starp dalībvalstīm un jāveido dialogs starp Komisiju un dalībvalstīm. Noteikto stratēģiju un pasākumu turpmāka īstenošana, uzraudzība un novērtējums līdz ar atskaites punktu definēšanu un citu „līdzinieku novērtējuma” procesu Eiropā palīdzētu dalībvalstīm mācīties no citu veiksmēm un kļūdām un atvieglotu paraugprakses izplatību ES.

VEERP novērtējums

Pirmajos VEERP ierosinātas visdažādākās politikas paketes un pasākumi, kuru mērķis ir dažādas galapatērētāju nozares. Daudzi VEERP liecina par saskaņotu un visaptverošu stratēģiju starpmērķa un kopējā mērķa sasniegšanai, ko sekmē iestāžu un finanšu noteikumi. Vairākos VEERP skaidri noteiktas prioritārās galapatērētāju nozares vai politikas instrumenti.

Tomēr daži citi VEERP liecina par neviengabalainu domāšanu ar izkliedētiem un sadrumstalotiem energoefektivitātes pasākumiem. Tā kā vairumā VEERP nebija norāžu par ietaupījumu aplēsēm vai tām bija gadījuma raksturs, turklāt vairumā gadījumu sīkāka informācija par pieņēmumiem, veicot ietaupījumu aplēses dažādu pasākumu rezultātā, bija ierobežota, tika apgrūtināts VEERP skaitliskais novērtējums un novērtējums par to, cik lielā mērā plāni ir reāli. Turklāt dažās dalībvalstīs pastāv ievērojama atšķirība starp politisko apņemšanos attiecībā uz energoefektivitāti un pieņemtajiem vai plānotajiem pasākumiem, kā norādīts VEERP, un resursiem, kas atvēlēti plāna sagatavošanai.

Gandrīz visas dalībvalstis ieviesušas 9 % indikatīvo enerģijas ietaupīšanas mērķi 2016. gadam, kas aprēķināts saskaņā ar direktīvas I pielikumu. Dažas dalībvalstis apņēmušās pārsniegt 9 % mērķi: Itālija 9,6 %, Kipra 10 %, Lietuva 11 % un Rumānija 13,5 %. Tas ir ļoti pozitīvi. Citas dalībvalstis norādījušas, ka tās sagaida, ka ietaupījumi pasākumu rezultātā pārsniegs 9 %, bet nav apņēmušās sasniegt augstāku mērķi (Luksemburga 10,4 %, Īrija 12,5 % un Apvienotā Karaliste 18 %). Vairākas dalībvalstis norāda, ka VEERP ir daļa no stratēģijas, kuras mērķis ir nodrošināt, lai pieprasījumu pēc enerģijas līdz 2020. gadam samazinātu par 20 %; to vidū ir Austrija, Īrija un Zviedrija. Tikai nedaudz dalībvalstu nav nodrošinājušas atbilstību dažiem noteikumiem, kas saistīti ar indikatīvā ietaupījumu mērķa noteikšanu. Neatbilstība īpaši saistīta ar I pielikumā sniegto aprēķinu metodoloģiju un laika grafiku 2008.–2016. gadam.

Vairumā VEERP dominē patlaban īstenojami pasākumi, ko var uzskatīt par „agrīnām darbībām”[41], dominē, un dažas dalībvalstis norāda, ka tās stingrāk interpretē šādas agrīnas darbības. Dažas dalībvalstis skaidri norāda agrīno darbību radīto ietaupījumu īpatsvaru. Pretstatā tam dažu dalībvalstu, piemēram, Igaunijas, Latvijas un Polijas, VEERP pārmērīgi paļaujas uz jauniem pasākumiem, kaut gan ir grūti novērtēt, vai noteiktas dalībvalstis varēs strādāt atbilstīgi savām stratēģijām, jo pasākumi raksturoti vispārīgi un nav veiktas aplēses par ietaupījumiem.

Vairumā VEERP galvenā uzmanība veltīta pasākumiem būvniecības nozarē, īpaši attiecībā uz dzīvojamām mājām. Neskaitāmi pasākumi vērsti uz esošo ēku uzlabojumiem. Dažas dalībvalstis paziņojušas par būvniecības kodeksu ievērojamu pastiprināšanu un atbalstu pasīvu ēku jeb ēku ar ļoti mazu enerģijas patēriņu būvniecībai. Kaut sniegtās informācijas apjoms ir dažāds, gandrīz visos VEERP ietverti pasākumi terciārajā, transporta un rūpniecības nozarē. Tomēr attiecībā uz lauksaimniecību tikai Latvijas, Nīderlandes, Spānijas un Zviedrijas VEERP iekļauti šai nozarei raksturīgi pasākumi. Dažos VEERP ietverti pasākumi, kuri neietilpst direktīvas darbības jomā. Visbiežāk tie saistīti ar pāriešanu uz citas degvielas izmantošanu un elektroenerģijas ražošanu, tostarp lielām kombinētām siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtām, rajona mēroga siltumapgādi, izmantojot biomasu, zudumu samazināšanu tīklos, biodegvielām, starptautiskā transporta pasākumiem un pasākumiem, kuri kaut kādā mērā ietekmē emisiju kvotu tirdzniecības shēmu.

Turklāt daudzos VEERP iekļauti vairāki daudzsološi horizontāli pasākumi. Vairums VEERP ierosina tādu pasākumu spektru, lai izpildītu noteikumus par valsts sektora parauglomu, bet dažos plānos par to nav daudz informācijas vai tādas informācijas nav vispār. Tomēr daži VEERP liecina par labu komunikācijas stratēģiju par valsts sektora parauglomu. Publiskais iepirkums ir svarīgs elements, lai valsts finanses novirzītu energoefektivitātei, un vairums VEERP ietver publiskā iepirkuma pasākumus. Tomēr ne vienmēr ir skaidrs, vai šajos pasākumos ietvertas konkrētas prasības saskaņā ar direktīvas VI pielikumu, un kā tieši tās tiks izpildītas.

Vairums dalībvalstu ieviesušas visdažādākos informēšanas pasākumus. Starp tiem ir gan pasākumi sabiedrības paradumu mainīšanai, piemēram, kampaņas sabiedrības izpratnes palielināšanai, sabiedrības apmācība un izglītošana, konsultācijas par enerģijas patēriņu un vispārīgi informācijas avoti, piemēram, tīmekļa instrumenti un publikācijas, gan pasākumi, kas vērsti uz uzņēmumiem. Šajos pēdējos pasākumos ietvertas uz nozari vērstas informatīvas kampaņas, profesionāļu apmācība, energoefektivitātes audits un publikācijas par energoefektivitāti profesionālām ieinteresētajām personām.

Vairāki VEERP ir labi piemēri par paraugpraksi un novatoriskiem pasākumiem, jo tajos ietverts visdažādāko informatīvo pasākumu kopums, kuru mērķauditorija ir sabiedrība un uzņēmumi.

Secinājumi

VEERP analīze liecina, ka daudzas dalībvalstis jau atzinušas, ka ar integrētu pieeju šādi valsts plāni var kļūt par svarīgu instrumentu ne tikai Direktīvas 2006/32/EK efektīvai īstenošanai, bet arī reālam stimulam taupīt energoresursus, pārsniedzot saistības, kas izriet no pašreizējiem ES tiesību aktiem attiecībā uz energoefektivitāti gala patēriņā. Komisija atzīst VEERP iespējami lielo potenciālu, palīdzot labāk koncentrēt un racionalizēt dalībvalstu politiku, juridiskās un atbalsta darbības, kas palīdzētu iedzīvotājiem un visiem iekšzemes tirgus dalībniekiem rentabli ietaupīt enerģiju un tādējādi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, palielinot Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un uzlabojot enerģijas drošību ES. Ņemot vērā energoietaupījumu nozīmes palielināšanos ES enerģijas drošībā un ilgtspējīgā attīstībā, Komisija vēlētos, lai dalībvalstis turpinātu uzlabot VEERP (piem., pievienojot/uzlabojot pasākumus svarīgās jomās/nozarēs, kas nav pietiekami aptvertas esošajā plānā, sniedzot sīkāku informāciju par plānotajām darbībām utt.).

Gūtās atziņas

Pašreizējie VEERP varētu būt daudz nozīmīgāki. Valsts plāni būs efektīvi tikai tad, kad tie nozīmēs reālu darbību: tajos būtu jānosaka skaitliski, izmērāmi mērķi ar laika grafiku un konkrētiem pasākumiem par to, ko kurš dara, kā arī pieejamajiem budžeta un cilvēkresursiem. Valsts plānos būtu jāparedz, ka kompetentām valsts iestādēm jāsadarbojas. Jāizveido administratīvas struktūras ar pienākumu precīzu sadalījumu. Dalībvalstīm arī jānodrošina, lai energoefektivitātes pakalpojumu veicināšanai, informācijas sniegšanai un kontrolei būtu pieejami pietiekami resursi.

Ideālā variantā ES Energoefektivitātes rīcības plāns varētu būt ciešāk saistīts ar valstu energoefektivitātes plāniem, kuri savukārt varētu būt ilgāka termiņa plāni (piem., 2030. gads, 2050. gads) un tālejošāki mērķi, par kuriem vienojušās dalībvalstis ES līmenī. Šo saistību apvienošana ar citām pārskatu sniegšanas saistībām, īpaši klimata aizsardzības jomā, piemēram, pārskatu periodu saskaņošana, racionālas metodoloģijas energoietaupījumu un CO2 emisiju samazināšanas aprēķināšanai, samazinātu dalībvalstīm uzlikto pārskatu sniegšanas slogu.

[1] COM(2007) 1 galīgā redakcija.

[2] Eiropas Savienības Padome, prezidentvalsts secinājumi, 2007. gada 8. un 9. marts (7224/1/07).

[3] COM(2008) 17.

[4] Pamatojoties uz pieņēmumu, ka katras elektrostacijas jauda ir 600 MW un tā darbojas 7000 stundu gadā, bet vēja turbīnu vidējā jauda 2020. gadā ir 4 MW un tās darbojas 2300 stundu gadā.

[5] 2020. gadam ir izmantots netiešais emisiju koeficients, kas iegūts kā attiecība starp primārās enerģijas patēriņu un CO2 emisijām. Netiešais emisiju koeficients pamatojas uz Primes pamatprasību (2007. gada atjauninājums), kas pieejama šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/dgs/energy_transport/figures/trends_2030_update_2007/index_en.htm, un ir atkarīgs no degvielas avotu sadalījuma 2020. gadā.

[6] ODYSSEE projekts, 115 Mtoe gala enerģijas ir apmēram 180 Mtoe primārās enerģijas.

[7] Pētījums par energoietaupījumu potenciālu ES dalībvalstīs, kandidātvalstīs un EEZ valstīs. Fraunhofer ISI et al ; sākotnējie rezultāti.

[8] Pamatojoties uz vidēja patēriņa izdevumiem vienai mājsaimniecībai 2005. gadā (t. i., 1192 pirktspējas līmenis (psl) elektrībai, gāzei un citam kurināmajam un 1121 psl transportam) ar 20 % pieauguma koeficientu līdz 2020. gadam.

[9] Eiropadomes secinājumi, 2005. gada 22. un 23. marts, 7619/05, CONCL 1.

[10] COM(2006) 545 galīgā redakcija. Aprēķinātie ietaupījumi ir 390 Mtoe; ja cena ir 96 ASV dolāri par barelu pēc nodokļu nomaksas, summa ir 220 miljardi euro.

[11] Direktīva 2006/32/EK (OV L 114, 6. lpp.).

[12] COM(2005)265 galīgā redakcija; 22.6.2005.

[13] COM(2006)545 galīgā redakcija.

[14] 1) Energoefektivitātes prasības produktiem, ēkām un pakalpojumiem, 2) enerģijas pārveidošana, 3) transports, 4) finansējums un cenu noteikšana, 5) enerģijas patēriņa paradumi un 6) starptautiskās partnerības.

[15] Prioritāro darbību piemēri: ierīču un iekārtu marķēšana un minimālo energoefektivitātes standartu noteikšana; ēku energoefektivitātes prasību noteikšana un ēkas ar ļoti mazu enerģijas patēriņu; augstāka efektivitāte enerģijas ražošanā un sadalē; degvielas izmantošanas efektivitātes uzlabošana automobiļiem; atbilstoša finansējuma veicināšana energoefektivitātes ieguldījumiem; nodokļu sistēmas saskaņota izmantošana; un energoefektivitāte apdzīvotās vietās.

[16] Direktīva 2006/32/EK, 13. pants.

[17] Iedzīvotāju enerģētikas foruma pirmā sanāksme notika Londonā 2008. gada 27.–28. oktobrī.

[18] Energoefektivitātes radītos ieguvumus mēra pēc energointensitātes, t. i., enerģijas, ko patērē uz vienu saražoto vienību. Lielāka energoefektivitāte samazina enerģijas patēriņu uz vienu darbību, pakalpojumu vai preci, bet ne vienmēr ir vienāda ar energoietaupījumu, jo pastāv tendence apkurināt un vēsināt vairāk namu, nobraukt lielāku kilometru skaitu un izmantot vairāk elektroiekārtu.

[19] Datu ierobežojumu dēļ skaitļos iekļautas visas ES–27, izņemot trīs Baltijas valstis un Slovēniju. Ja nav norādīts savādāk, izmantoti Eurostat dati.

[20] Pamatojums: ODEX . Tas ir alternatīvs vispārējās energointensitātes indekss, ko izmanto ODYSSEE projekta ietvaros. To iegūst, summējot detalizētas vienības patēriņa izmaiņas apakšnozaru vai gala patēriņa dalījumā noteiktā laikposmā. Šajā ODYSSEE indeksā nav iekļauti daudzi faktori, piem., strukturālās izmaiņas un citas izmaiņas, kas nav saistītas ar energoefektivitāti (piem., atsitiena efekts). Sk. arī www.odyssee-indicators.org.

[21] Sk. 11. zemsvītras piezīmi iepriekš.

[22] 4. pants.

[23] Eiropas Savienības Padome, prezidentvalsts secinājumi, 2008. gada 19. un 20. jūnijs (11018/08).

[24] Direktīva 2002/91/EK (OV L 1, 65. lpp.).

[25] Nozīmīgu atjaunināšanas jeb modernizācijas darbu definīcija ir saglabāta: vai nu ieguldījums pārsniedz 25 % no visas ēkas vērtības (izņemot zemi), vai arī 25 % no ēkas karkasa veic strukturālu atjaunināšanu jeb modernizāciju. Tādējādi prasības vairumā gadījumu neattieksies uz viena dzīvokļa atjaunināšanas jeb remonta darbiem lielā daudzģimeņu namā.

[26] COM(2008) 399 galīgā redakcija.

[27] Direktīva 92/75/EEK (OV L 297, 16. lpp.).

[28] Sagatavošanas pētījums par CH boileru ekodizainu, VHK , Delft ; 30.9.2007.; www.ecoboiler.org.

[29] Direktīva 2004/8/EK (OV L 52, 50. lpp.).

[30] Sk. Direktīvas 2004/8/EK II pielikumu.

[31] Eiropas Investīciju banka un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka nodrošina finanšu instrumentus, kuri izstrādāti dažādiem saņēmējiem. ES pastāv Kohēzijas politikas fondi, 7. pētniecības pamatprogramma un citi avoti, piemēram, Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonds.

[32] COM(2008) 706 galīgā redakcija; 29.10.2008: No finanšu krīzes uz augšupeju: Eiropas rīcības programma.

[33] Direktīva 2003/96/EK (OV L 283, 51. lpp.).

[34] Mums vajadzētu spēt izmērīt energoefektivitātes ieguvumus. Nav kopēju metožu, kā mērīt energoefektivitāti, bet tiek izmantoti vairāki indikatori, kā aprakstīts šajā paziņojumā. Energopakalpojumu direktīvā ir paredzēta turpmāka saskaņotu mērījumu metožu izstrādāšana, un dalībvalstis un Komisija kopīgi strādā, lai sagatavotu vienotas vadlīnijas par šādām metodēm.

[35] Eiropas Vides aģentūra, Ikgadējais Eiropas Kopienas Siltumnīcefekta gāzu apskats 1990.–2005. gadam un 2007. gada apskata ziņojums, 88. lpp.

[36] Ķīna, Indija un Dienvidkoreja arī atbalstījušas IPEEC .

[37] Atsauces dokumentos ietverta plānotā ierosinātās politikas ietekme to pieņemšanas laikā, izteikta procentos no gala vai primārās enerģijas pieprasījuma. Attiecība starp gala un primārās enerģijas ietaupījumu ir apmēram 2:3.

[38] Avots: sk. 7. zemsvītras piezīmi iepriekš.

[39] Sīkāki VEERP novērtējuma rezultāti tiks sniegti atsevišķā Komisijas dienestu darba dokumentā, ko plānots sagatavot līdz 2008. gada beigām.

[40] Procentos no ietaupītā enerģijas galapatēriņa tajās nozarēs, kuras nav emisiju tirdzniecības shēmas nozares, ko mērīs 2016. gadā attiecībā pret vidējo enerģijas galapatēriņu piecu gadu laikā pirms direktīvas ieviešanas, un par kurām ir pieejami oficiāli dati (Direktīva 2006/32/EK (OV L 114, 64. lpp.), 1. pielikums).

[41] Energoefektivitātes palielināšanas pasākumi, ko dalībvalstis uzsākušas pēc 1995. gada (dažos ierobežotos gadījumos pēc 1991. gada), kuriem ir ilgstoša ietekme un kuru rezultātā enerģija tiks ietaupīta līdz pat 2016. gadam (Direktīva 2006/32/EK, 1. pielikums).