52008DC0481

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 22.7.2008

COM(2008) 481 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Astotais paziņojums par Direktīvas 89/552/EEK „Televīzija bez robežām”, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK, 4. un 5. panta piemērošanu laikposmā no 2005. līdz 2006. gadam [SEC(2008) 2310]

1. IEVADS

Šis paziņojums izstrādāts saskaņā ar 4. panta 3. punktu Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos[1], kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK[2] (direktīva „Televīzija bez robežām”, turpmāk — direktīva). Ar šo paziņojumu Komisija astoto reizi pēc direktīvas pieņemšanas ziņo par tās 4. un 5. panta piemērošanu — šoreiz par 2005. un 2006. gadu. Paziņojuma pamatā ir dalībvalstu statistikas ziņojumi, kuros sniegtas ziņas par to, kā sasniegta minētajos pantos noteiktā proporcionālā attiecība katrā no televīzijas programmām, kas ir to jurisdikcijā; paziņojumā izklāstīts Komisijas atzinums par minēto noteikumu piemērošanu, tostarp galvenie secinājumi, kas tieši izriet no dalībvalstu ziņojumiem.

Šā divgadu ziņojuma mērķis ir divējāds. Pirmkārt, Komisija dalībvalstu statistikas ziņojumus dara zināmus dalībvalstīm, Eiropas Parlamentam un Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai. Otrkārt, tā mērķis ir pārbaudīt, vai dalībvalstis ir pienācīgi īstenojušas pieņemtos pasākumus Eiropas darbu un neatkarīgo producentu darbu popularizēšanai.

Pirmo reizi šajā ziņojumā ir iekļauti un par visu ziņojuma pārskata periodu (2005. līdz 2006. gads)[3] novērtēti desmit to dalībvalstu statistikas ziņojumi, kuras pievienojās Eiropas Savienībai (ES) 2004. gada 1. maijā. Turklāt būtu jāatzīmē, ka 4. un 5. pantu (galvenokārt 4. pantu) sekmīgi piemēro mainīgā audiovizuālajā vidē: dalībvalstu ziņojumos pirmo reizi ir norādīti televīzijas kanāli, kas veic apraidi, izmantojot DVB-H tehnoloģiju ( Digital Video Broadcasting-Handheld )[4].

Detalizēta papildu informācija atrodama paziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā. Darba dokumentā iekļauti arīdzan atsauces periodu raksturojošie statistikas dati, ko iesniegušas divas jaunās dalībvalstis, kuras ES pievienojās 2007. gada 1. janvārī, proti, Bulgārija un Rumānija[5]. Lai gan minētajām dalībvalstīm nebija noteikts pienākums iesniegt ziņojumu par atsauces periodu, tās nolēma brīvprātīgi iesniegt statistikas ziņojumus.

2. KOMISIJAS ATZINUMS PAR 4. UN 5. PANTA PIEMēROšANU

2.1. Vispārīgas piezīmes

2.1.1. Direktīvas 4. un 5. pants Eiropas audiovizuālās jomas kontekstā

Eiropas audiovizuālā joma ir nepārtraukti paplašinājusies. Eiropas tirgū ik gadu ienāk arvien vairāk un vairāk raidorganizāciju un televīzijas kanālu, kā rezultātā notiek straujāka auditorijas fragmentācija. To televīzijas kanālu skaits, uz ko ES attiecas direktīvas 4. un 5. pants[6], no 584 televīzijas kanāliem 2003. gadā pieauga līdz 765 televīzijas kanāliem 2004. gadā; minēto televīzijas kanālu skaits ir turpinājis augt, 2005. gadā sasniedzot 949 televīzijas kanālus, bet 2006. gadā — 1096 televīzijas kanālus[7]. Tātad četru gadu laikā (no 2003. līdz 2006. gadam) minēto kanālu skaits ir palielinājies par 512 televīzijas kanāliem jeb par 88 %. Šo tendenci nevar skaidrot tikai ar 2004. gadā notikušo ES paplašināšanos (kas 2004. gadā pievienoja 111 jaunus televīzijas kanālus, 2006. gadā jauno televīzijas kanālu skaitam sasniedzot 155 televīzijas kanālus): pat ES-15 televīzijas kanālu skaits būtiski pieauga, no 2003. gada pievienojoties 357 jauniem televīzijas kanāliem (61 % liels pieaugums)[8]. Minētie fakti atspoguļo Eiropas televīzijas programmu skaita nepārtraukto kāpumu, kas savukārt liecina par neizsīkstošu Eiropas audiovizuālās nozares dzīvotspēju[9].

Situācijas attīstība liecina arī par to, ka Eiropas auditoriju fragmentācija kļūst arvien lielāka. “Primāro” televīzijas kanālu auditorijas daļa ir kļuvusi lielāka, un sarūkošais televīzijas kanālu skaits spēj piesaistīt nozīmīgu daļu auditorijas. Nemitīgi augošā fragmentācija pirmos ietekmē lielāko valstu tirgus, piemēram, Vācijas, Francijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes tirgus[10].

2.1.2. Dalībvalstīs izmantotās īstenošanas un uzraudzības metodes

Izmantotās uzraudzības metodikas un intensitātes ziņā dalībvalstis būtiski atšķiras cita no citas[11]. Tā aptver kā novērtējumus un pētījumus, tā arī regulāru plānošanas un paraugu vākšanas metožu uzraudzību. Vienās dalībvalstīs par datu vākšanu un analizēšanu atbildīgas ir neatkarīgas pārvaldes iestādes vai valsts pārvaldes iestādes, bet citās šis uzdevums uzticēts privātām izpētes uzņēmējsabiedrībām. Diezgan daudzās dalībvalstīs uzraudzības iestādes paļaujas uz raidorganizāciju iesniegtajiem statistikas ziņojumiem, tādējādi apņemoties iesniegtos datus salīdzināt ar to rīcībā esošajiem datiem.

Pārskata periodā lielākā daļa dalībvalstu sniegušas Komisijai visaptverošu informāciju. Kad kompetentās iestādes bija precizējušas datus, Komisija varēja sagatavot vajadzīgās ziņas. Ziņojumu kvalitāte ir krietni augusi — par to liecina ziņojumos iekļautais televīzijas kanālu skaits.

Tomēr dažu dalībvalstu ziņojumos par diezgan daudziem (10 vai vairāk) televīzijas kanāliem nebija sniegtas ziņas vai nu par Eiropas darbiem, vai neatkarīgajiem darbiem (vai abiem)[12]. Komisija atkārto, ka Direktīvas 4. panta 3. punktā noteiktais ziņošanas pienākums attiecas uz „katru televīzijas programmu, kura ir minētās dalībvalsts jurisdikcijā”, neatkarīgi no raidīšanas veida vai skatītāju skaita[13]. Katras dalībvalsts pienākums ir sniegt visaptverošu sarakstu un pilnīgus datus par visiem televīzijas kanāliem, uz kuriem attiecas direktīvas 4. un 5. pants, izņemot ja norādīti īpaši un pamatoti iemesli nepildīt pienākumu.

Direktīvas 4. un 5. panta piemērošanas ziņā dalībvalstīs joprojām būtiski atšķiras cita no citas. Piemēram, neatkarīgo darbu minimālā proporcionālā attiecība saskaņā ar direktīvas 5. punktu var attiekties vai nu uz raidorganizācijas raidlaiku, vai uz programmas budžetu: dalībvalsts lēmumu pieņem pēc saviem ieskatiem[14]. Arī jēdzienu “raidlaiks” izprot dažādi: lielākā daļa dalībvalstu tiesību aktos ir tieši iestrādājušas 4. un 5. pantā iekļauto „negatīvo” definīciju, tomēr dažas dalībvalstis no šīs definīcijas ir izslēgušas vairākas programmu kategorijas vai arī ir iestrādājušas “pozitīvu” atbilstīgo programmu definīciju, tā sarežģījot noteiktās proporcionālās attiecības sasniegšanu. Turklāt daudzas dalībvalstis attiecīgajā jomā ieviesušas sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus[15].

Minētās un vēl citas atšķirības, kas vērojamas direktīvas noteiktajā darbības jomā, rada grūtības objektīvi izvērtēt dalībvalstu statistikas ziņojumus. Turpmāk izklāstītie konstatējumi Komisijai ļauj, pamatojoties uz valstu ziņojumiem, droši secināt, kā rit 4. un 5. panta prasību faktiskā izpilde.

2.1.3. Analīzes un novērtējuma līdzekļi

Atbilstīgi direktīvas 4. panta 3. punktam Komisija nodrošina 4. un 5. panta piemērošanu saskaņā ar Līguma noteikumiem. Lai palīdzētu dalībvalstīm pildīt ziņošanas pienākumu, ir izstrādātas pamatnostādnes, kurās definēti daži termini un izskaidrota 4. un 5. panta īstenošanas pamatkoncepcija[16]. Turklāt ir noteikti vairāki rādītāji[17], lai dalībvalstu iesniegtos ziņojumus izvērtētu, izmantojot objektīvu analīzes sistēmu.

Iepriekš minētie apsvērumi veido pamatu Komisijas atzinumam, kas izklāstīts šajā paziņojumā un kas nosaka vispārīgās tendences, kā īstenot pasākumus, lai veicinātu Eiropas televīzijas programmu izveidi un izplatīšanu ES mērogā[18].

2.1.4. Direktīvas 4. panta piemērošana

Šajā iedaļā analizēts, kā izpildīts direktīvas 4. pantā noteiktais pienākums — ja vien iespējams un ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošināt, lai lielākoties raidītu Eiropas darbus.

ES mērogā visi ziņojumos iekļautie televīzijas kanāli visās ES-25 dalībvalstīs Eiropas darbiem 2005. gadā bija atvēlējuši vidēji 63,52 % un 2006. gadā — vidēji 65,05 % raidlaika, kas veido 1,53 procentu punktu lielu pieaugumu pārskata periodā. Salīdzinājumā ar iepriekšējo pārskata periodu (2003. gadā 65,18 % un 2004. gadā 63,32 %) Eiropas darbiem atvēlētā raidlaika proporcionālās attiecība četru gadu laikā (no 2003. gada līdz 2006. gadam) ir samazinājusies par 0,13 procentu punktiem. Savukārt sešu gadu laikā (2001. gadā 66,95 % un 2002. gadā 66,10 %) vidējā proporcionālā attiecība ir samazinājusies par 1,90 procentu punktiem.

Tādējādi vidējā termiņā rādītāju vērtībai ir tendence kristies. Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka šādu salīdzinājumu ticamība ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, 2001. – 2003. gada ziņojumā bija analizētas tikai ES-15 dalībvalstis. Iepriekšējā, 2003. -2004. gada ziņojumā bija ņemti vērā to dalībvalstu statistikas ziņojumu dati, kuras ES pievienojās 2004. gada maijā, taču ziņojumos bija iekļauti dati tikai par dažiem mēnešiem. Pārskata periodā (2005. – 2006. ) šajās valstīs Eiropas darbiem atvēlētā raidlaika vidējā proporcionālā attiecība 2005. gadā bija 64,15 %, un 2006. gadā — 67,30 %, bet pēcpievienošanās periodā (no 2004. gada maija līdz decembrim) rādītāja vidējā vērtība bija krietni zemāka, proti, 61,77 %. Ņemot vērā faktu, ka jaunajām dalībvalstīm joprojām vajadzīgs laiks, lai pielāgotos direktīvas prasībām, to gūtais rezultāts ir pelnījis attaisnojumu. Tas krietni pārsniedz ES-15 valstu sasniegto proporcionālo attiecību (par 1,05 procentu punktiem lielāka nekā ES-15 valstu 2005. gada rādītājs un par 3,75 procentu punktiem lielāka nekā 2006. gada rādītājs). Citiem vārdiem sakot, tagad ir apstiprinājies jau iepriekšējā ziņojumā nojaušamais fakts, ka minētās dalībvalstis sekmīgi īsteno 4. panta prasības. Šie optimistiskie rezultāti ļauj cerēt, ka ES-15 dalībvalstu iespējamo sastingumu izlīdzinās pozitīvā ES-10 dalībvalstu attīstības tendence.

Otrkārt, ir jāpatur prātā arī tas, ka kopš iepriekšējā ziņojuma Eiropas darbu vidējā proporcionālā attiecības aprēķinam vērā ņēma visus televīzijas kanālus, nevis tikai tos, kurus skatās vismaz 3 % skatītāju[19]. Sektora pieaugošās fragmentācijas rezultātā ir radušies diezgan daudzi šauras tematikas televīzijas kanāli; sākumposmā tiem varētu būt problemātiski lielāko daļu raidlaika atvēlēt Eiropas darbiem. Noslēgumā jāuzsver, ka rādītāju vērtība joprojām ir diezgan nemainīga un vidējā vērtība krietni pārsniedz 50 % apmērā noteikto minimālo vērtību; tas liecina, ka 4. pantu visā ES kopumā piemēro pienācīgi.

Dalībvalstu mērogā vidējā atvēlētā raidlaika daļa svārstījās no 47,31% (Slovēnija) līdz 81,14% (Dānija) 2005. gadā un no 45,44 % (Zviedrija) līdz 81,07% (Polija) 2006. gadā. Vidējā Eiropas darbiem atvēlētā raidlaika daļa pārskata periodā pieauga piecpadsmit dalībvalstīs, bet desmit — samazinājās. Atskatoties uz iepriekšējo pārskata periodu un tam sekojušām situācijas izmaiņām, vidējā termiņā rādītāji bija visai atšķirīgi: trīspadsmit dalībvalstīm nav izdevies sasniegt noteikto 50 % lielo Eiropas darbu proporcionālo attiecību, bet divpadsmit dalībvalstis atvēlētā raidlaika vidējās proporcionālās attiecības pieaugumu panākušas vai nu četros gados (2003. – 2006.), vai no ziņojuma laikposma sākuma 2004. gadā (ES-10). Šis šķietami mazāk apmierinošā situācija uzlabojas, ja ņem vērā faktu, ka deviņās dalībvalstīs četru gadu laikposmā rādītāju vērtība ir kritusies mazāk nekā piecu vai gandrīz piecu procentu punktu apmērā. Grūtības lielāko daļu raidlaika atvēlēt atbilstīgi 4. panta prasībām radās tikai trim dalībvalstīm (vai nu 2005. , vai 2006. gadā)[20].

Runājot par to televīzijas kanālu kopskaitu, kuros ir izpildīta 4. pantā iestrādātā prasība par lielāko daļu raidlaika, visu ziņojumā iekļauto televīzijas kanālu vidējais atbilstības līmenis visās dalībvalstīs bija 68,60 % 2005. gadā un 72,88 % 2006. gadā. Tas nozīmē 4,28 procentu punktu lielu pieaugumu pārskata periodā un 4,60 procentu punktu pieaugumu laikposmā no 2003. līdz 2006. gadam (68,28 % 2003. gadā un 72,80 % 2004. gadā). Ņemot vērā sektora fragmentāciju un arvien augošo īpašām interesēm veltīto un šauras tematikas televīzijas kanālu skaitu, ir saglabājusies pozitīvā, jau iepriekšējā ziņojumā atzīmētā attīstība (jo atbilstības rādītājs ir sasniedzis un saglabā diezgan augstu vērtību). Dalībvalstu mērogā televīzijas kanālu vidējais atbilstības līmenis 2005. gadā svārstījās no 30 % (Slovēnija) līdz 100 % (Latvija, Malta un Slovākija). Savukārt 2006. gadā tas svārstījās no 41 % (Slovēnija un Zviedrija) līdz 100 % (Igaunija, Malta un Slovākija). Pārskata periodā atbilstības rādītāju vērtība pieauga divpadsmit dalībvalstīs, nemainījās piecās, bet kritās astoņās dalībvalstīs.

Direktīvas 4. pantā noteikto mērķu sasniegšanas ziņā iepriekš minētās vērtības kopumā veido labvēlīgu ainu. Kopumā lielākā daļa dalībvalstu, tostarp arī jaunās dalībvalstis, ir izpildījušas direktīvas 4. pantā noteikto prasību par lielāko daļu raidlaika; vidējā proporcionālā attiecība ir nostabilizējusies diezgan augstā līmenī, proti, tā ir lielāka nekā 63 %, kas krietni pārsniedz ar direktīvu noteikto 50 % minimumu, arī atbilstības rādītāju vērtība turpina pieaugt. Turklāt Rumānijas un Bulgārijas brīvprātīgi iesniegtie dati[21] liecina, ka nākamajā pārskata posmā šo jauno dalībvalstu integrēšanai direktīvas noteiktajā sistēmā nevajadzētu radīt grūtības popularizēt Eiropas darbus.

2.1.5. Direktīvas 5. panta piemērošana

Šajā, otrajā, paziņojuma daļā iztirzāta direktīvas 5. pantā noteikto obligāto prasību izpilde.

ES neatkarīgo producentu veidotu Eiropas darbu (neatkarīgo darbu) vidējā proporcionālā attiecība visos televīzijas kanālos, par kuriem ir ziņots, visās dalībvalstīs 2005. gadā bija 36,44 % un 2006. gadā — 37,59 %, kas nozīmē 1,15 procentu punktu lielu pieaugumu pārskata periodā. Tas nozīmē, ka ir situācija ir uzlabojusies salīdzinājumā ar iepriekšējo pārskata periodu (2003. līdz 2004. gads), kad pieaugums bija tikai 0,11 procenta punktus liels (31,39 % 2003. gadā un 31,50 % 2004. gadā). Tāpēc četru gadu ilga laikposma (2003. – 2006.) vidējā proporcionālā attiecība ir palielinājusies par 6,20 procentu punktiem. Sešu gadu laikposmā (2001. — 2006.) ir vērojama tendence situācijai stabilizēties, jo pēc būtiska, 6,25 procentu punktu liela krituma laikposmā no 2001. līdz 2004. gadam rādītājs ir pieaudzis līdz 37,59 %, t.i., gandrīz sasniedzot 2001. gadā reģistrēto vērtību (37,75 %). Tāpēc dalībvalstu raidorganizācijas ir jārosina saglabāt sasniegto stāvokli. Ir jāatgādina arī tas, ka no 2004. gada ziņošanas pienākums ir noteikts lielākai dalībvalstu grupai, proti, 25 dalībvalstīm. Protams, tā kā 10 jauno dalībvalstu raidorganizācijām nav lielas pieredzes direktīvas 5. panta piemērošanā, tām varētu nebūt viegli ieguldīt neatkarīgos darbos. Eiropas Savienības 10 jauno dalībvalstu vidējie rādītāji (2005. gadā 30,54 % un 2006. gadā 31,64 %) ir zemāki nekā ES-15 valstu sasniegtie vidējie rādītāji (2005. gadā 40,38 % un 2006. gadā 41,55 %). Lielākajā daļā dalībvalstu kopējā proporcionālā attiecība ievērojami pārsniedza direktīvā noteikto 10 % minimumu. 18 dalībvalstis spēja nostabilizēt neatkarīgo darbu rādītājus, tiem krietni pārsniedzot 25 %, t.i., vienu ceturtdaļu, no kopējā raidlaika. Lai sasniegtu 10 % minimumu, rādītāji jāuzlabo tikai vienai jaunajai dalībvalstij.[22]

ES visu dalībvalstu televīzijas kanālu vidējais atbilstības līmenis 2005. gadā bija 75,92 % un 2006. gadā — 79,20 %, kas nozīmē 3,28 procentu punktu lielu pieaugumu pārskata periodā. Salīdzinājumā ar diviem iepriekšējiem pārskata periodiem (2001. gadā 90,67 %, 2002. gadā 89,13 %, 2003. gadā 78,40% un 2004. gadā 81,92 %) atbilstības līmenis četru gadu laikā ir pieaudzis par 0,80 procentu punktiem (2003. — 2006.), bet sešu gadu laikā samazinājies par 11,47 procentu punktiem (2001. — 2006.). Tas ir būtisks, taču arī izprotams kritums, jo vērā ņemti arī dati par 10 jaunajām dalībvalstīm. Lai gan jauno dalībvalstu rādītāji ir relatīvi sliktāki un pēc iepriekšējā ziņojuma sagatavošanas ir mainīta izmantotā metodika, ir skaidri redzams, ka pārskata periodā atbilstības rādītāju vērtība ir uzlabojusies.

Katras dalībvalsts televīzijas kanālu vidējais atbilstības līmenis svārstījās no 20 % (Kipra un Čehija) līdz 100 % piecās dalībvalstīs (Igaunija, Īrija, Latvija, Malta un Slovākija) 2005. gadā un no 20 % (Kipra) līdz 100 % sešās dalībvalstīs (Igaunija, Īrija, Latvija, Malta, Slovākija un Somija) 2006. gadā. Vidējais atbilstības līmenis pieauga desmit dalībvalstīs, nemainījās deviņās un pazeminājās četrās dalībvalstīs. Salīdzinājumā ar iepriekšējā ziņojuma datiem tas liecina par pozitīvu virzību ceļā uz direktīvas 5. panta prasību izpildi.

Eiropas Savienībā neatkarīgo producentu nesen veidotiem Eiropas darbiem (nesen veidoti darbi[23]) 2005. gadā vidēji bija atvēlēti bija 68,65 % un 2006. gadā — 66,75 % no visiem neatkarīgajiem Eiropas darbiem (no nesen veidotiem un arī no pārējiem darbiem), kas nozīmē nelielu, 1,90 procentu punktu samazinājumu pārskata periodā. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem pārskata periodiem (2001. gadā 61,78 %, 2002. gadā 61,96 %, 2003. gadā 71,66 % un 2004. gadā 69,09 %) četru gadu laikā (no 2003. gada līdz 2006. gadam) rādītājs ir samazinājies par 4,91 procentu punktiem, bet sešu gadu laikā tas ir pieaudzis par 4,97 procentu punktiem. Šīs izmaiņas varētu nešķist tik iespaidīgas kā no 1999. līdz 2004. gadam gūtie panākumi, kad tika sasniegts gandrīz 30 % liels pieaugums, tomēr tās liecina par to, ka pēc strauja nesen veidoto darbu sektora progresa proporcionālās attiecības vērtība ir nostabilizējusies ļoti apmierinošā līmenī.

Dalībvalstu līmenī vidējās vērtības svārstījās no 26,13 % (Igaunija) līdz 100 % (Kipra un Slovākija) 2005. gadā un no 24,80 % (Īrija) līdz 100 % (Slovākija) 2006. gadā. Nesen veidoto darbu vidējā proporcija desmit dalībvalstīs pieauga, vienā tā nemainījās, bet piecpadsmit dalībvalstīs tā samazinājās. Ir vērts atzīmēt arī to, ka nesen veidotiem neatkarīgo producentu darbiem joprojām atvēlēti aptuveni 25 % kopējā raidlaika (2005. gadā tie bija 25,02 %, bet 2006. gadā — 25,09 %). Tas apstiprina to, ka nesen veidotiem darbiem atvēlēts vairāk raidlaika, proti, četru gadu laikā (2003. — 2006.) tas palielinājās par 2,59 procentu punktiem[24].

Iepriekš izklāstītie rezultāti liecina, ka neatkarīgajiem darbiem atvēlētā raidlaika ziņā (tostarp pienācīgas proporcionālās attiecības atvēlēšanā nesen veidotiem darbiem) direktīvas 5. panta mērķi Kopienas mērogā tiek sasniegti bez grūtībām. Bulgārijas un Rumānijas brīvprātīgi iesniegtie dati[25] ļauj cerēt, ka nākamajā pārskata periodā šīs valstis spēs veicināt 5. pantā noteikto mērķu sasniegšanu.

3. SECINāJUMS

Saskaņā ar dalībvalstu iesniegtajiem statistikas ziņojumiem šajā pārskata periodā Kopienas līmenī Eiropas darbiem atvēlētais raidlaiks ir pieaudzis (iepriekšējā pārskata periodā tas samazinājās). Lai gan sešu gadu laikposmā (2001. — 2006.) ir vērojams neliels rādītāju kritums, četru gadu attīstības tendence ir relatīvi stabila. Kopumā Eiropas darbu raidīšanas proporcionālā attiecība ES televīzijās ir nostabilizējusies relatīvi augstā līmenī (vairāk nekā 63 %). Tomēr pastāv četri faktori, kas liedz situāciju novērtēt tiešām saskaņoti. Pirmkārt, kopš pēdējā ziņojuma aprēķinos iekļauti to desmit dalībvalstu statistikas ziņojumu dati, kuras ES pievienojās 2004. gadā. Otrkārt, ir mainīta aprēķinu metode, un kopš pēdējā ziņojuma vidējo vērtību aprēķinā iekļauj datus arī par tiem televīzijas kanāliem, kurus skatās mazāk nekā 3 % skatītāju. Treškārt, arvien augošā sektora fragmentācija rada ekonomisko spiedienu un vajadzību pēc lēta un vienkārši pieejama satura, tādējādi sarežģījot investēšanu Eiropas darbos un to raidlaika plānošanu. Ceturtkārt, ir samazinājies to televīzijas kanālu skaits, par kuriem nav sniegtas ziņas.

Neraugoties uz iepriekš minēto, nenovēršami nostabilizēsies Eiropas darbiem atvēlētā raidlaika ilgums, par to liecina arī televīzijas kanālu vidējā atbilstības līmeņa pieaugums. Pārskata periodā tas ir palielinājies par vairāk nekā 4 procentu punktiem, turklāt tā attīstības tendence ir pozitīva arī četru gadu laikposmā (2003. — 2006.). Kaut arī dažās dalībvalstīs vēl ir jāpanāk progress, kopumā situācija ir labvēlīga Eiropas darbu raidīšanai ES televīzijas kanālos. Eiropas līmenī Eiropas darbu raidlaika ilgums ir nostabilizējies, tam krietni pārsniedzot 60 %, un nākotnē ir iespējams uzturēt 65 % lielu vai lielāku proporcionālo attiecību. Šis labvēlīgais novērtējums attiecas arī uz desmit jaunajām dalībvalstīm (faktiski pārskata periodā to rādītāji bija labāki par “veco” dalībvalstu rādītājiem); tas liecina par to, ka jauno dalībvalstu agrīnie centieni izpildīt 4. panta prasības ir bijuši sekmīgi.

Pozitīva attīstības tendence ir vērojama arī direktīvas 5. panta īstenošanā jomā: pēc 2001. līdz 2004. gada būtiskā krituma (6,25 % procentu punkti) rādītājs 2006. gadā nostabilizējās 37,59 % līmenī, gandrīz sasniedzot 2001. gadā reģistrēto vērtību (37,75 %). Tas nozīmē, ka par spīti iepriekš minētajiem faktoriem vidējā proporcionālā attiecība četru gadu laikā ir būtiski pieaugusi, proti, par 6,20 procentu punktiem. Tas ir liels sasniegums, ka lielākā daļa dalībvalstu spēja nostabilizēt neatkarīgo darbu rādītājus, tiem krietni pārsniedzot 25 %, t.i., vienu ceturtdaļu, no kopējā raidlaika.

Arī neatkarīgo producentu nesen veidoto darbu jomā situācija ir apmierinoša: lai gan pārskata periodā un četru gadu laikā rādītāju vērtība ir nedaudz kritusies, sešu gadu periodā tā tomēr ir augusi. Nesen izveidotiem darbiem pārskata periodā bija atvēlēti vairāk nekā 25 % no kopējā raidlaika.

Minētie rezultāti, kas iegūti, sīki analizējot dalībvalstu ziņojumus,[26] liecina, ka šajā pārskata periodā direktīvas 4. un 5. panta mērķi bez grūtībām ir sasniegti gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī.

[pic]

[1] OV L 298, 17.10.1989.

[2] OV L 202, 30.07.1997.

[3] Pēdējā (septītajā) paziņojumā (COM(2006) 459 galīgā redakcija) par 10 jauno dalībvalstu atbilstību 4. un 5. panta prasībām dati bija sniegti tikai par attiecīgo pārskata perioda posmu, proti, no 2004. gada 1. maija līdz 31. decembrim.

[4] Itālija ziņojumā iekļāvusi četrus šāda veida televīzijas kanālus. Sk. 4. pamatojuma dokumentu, Komisijas dienestu darba dokuments, kas papildina šo paziņojumu, SEC (galīgā redakcija) XZY (turpmāk tekstā — darba dokuments), 88. lpp.

[5] Sk. darba dokumenta 5. pamatojuma dokumentu.

[6] Sk. darba dokumenta 1. pamatojuma dokumenta 1. rādītāju.

[7] Sk. darba dokumenta 2. pamatojuma dokumenta 1. diagrammu.

[8] Sk. darba dokumenta 2. pamatojuma dokumenta 1. tabulu.

[9] Sk. darba dokumenta 2. pamatojuma dokumenta 1. diagrammu.

[10] Sk. darba dokumenta 4. pamatojuma dokumentu.

[11] Idem.

[12] Čehijas ziņojumā bija iekļauti 13 televīzijas kanāli, kam nebija sniegtas ziņas par Eiropas darbiem, bet 20 kanāliem nebija 2005. gada datu par neatkarīgajiem darbiem. Itālijā 2006. gada katrā minētajā grupā bija 10 šādi televīzijas kanāli. Francija 18 televīzijas kanāliem nebija sniegusi 2005. un 2006. gada datus par neatkarīgajiem darbiem; Slovēnijas ziņojumā bija 11 šādi kanāli.

[13] Kā apstiprināts Ieteicamajās vadlīnijās par 1999. gada 11. jūnija direktīvas “Televīzija bez robežām” 4. un 5. panta īstenošanas uzraudzību, “(…) ja raidorganizācija raida vairākus kanālus, (Eiropas un neatkarīgo darbu) proporcionālo attiecību nosaka katram attiecīgajam televīzijas kanālam”; dokuments publicētshttp://ec.europa.eu/avpolicy/docs/reg/tvwf/eu_works/controle45_en.pdf.

[14] Līdz šim Francija bija vienīgā dalībvalsts, kura Komisiju informēja par to, ka tā izmanto otro variantu. Francijā neatkarīgo darbu proporcionālo attiecību aprēķinu pamatā ir digitālo zemes apraides televīzijas kanālu apgrozījums un kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas kanālu programmu budžets; sk. darba dokumenta 4. pamatojuma dokumentu, 83. lpp. Šim principam sekojusi arī Itālija, pienākumu vismaz 10 % raidlaika atvēlēt neatkarīgajiem darbiem aizstājot ar pienākumu vismaz 10 % kanāla ieņēmumu ieguldīt minētajos darbos; sk. darba dokumenta 4. pamatojuma dokumentu, 97. lpp.

[15] Kā tieši atļauts ar direktīvas 3. panta 1. punktu. Virkne dalībvalstu izmantojušas šo iespēju; tā, piemēram, dažām vai visām raidorganizācijām tās ir noteikušas pienākumu sasniegt augstāku procentuālo attiecību nekā paredzēts direktīvā.

[16] Skatīt iepriekš 13. zemsvītras piezīmi.

[17] Sk. darba dokumenta 1. pamatojuma dokumentu.

[18] Sīkāka informācija par īstenošanu katrā dalībvalstī izklāstīta darba dokumenta 4. pamatojuma dokumentā.

[19] Iepriekš izmantotā metodika, kas neņēma vērā ziņojumos norādītos televīzijas kanālus, kurus skatās mazāk nekā 3 % skatītāju, varēja dot tādu priekšrocību kā labāk “izsvērti” rezultāti. Metodiku tomēr pieņēma, jo uzskatīja, ka televīzijas kanāli, kurus skatās mazāk nekā 3 % skatītāju, ir izšķirīgs faktors. Tā kā televīzijas kanālu skaits ir būtiski pieaudzis, vairs nav pamata tā uzskatīt. Lai uzsvērtu “primāro” televīzijas kanālu nozīmīgu, darba dokumenta 7. pamatojuma dokumentā norādīta tā raidlaika proporcionālā attiecība, ko Eiropas darbiem atvēlējuši televīzijas kanāli, kurus skatās mazāk nekā 3 % skatītāju.

[20] Lietuvā Eiropas darbiem atvēlēja vidēji 46,98 % raidlaika 2006. gadā, Slovēnijā — 47,31 % 2005. gadā, bet Zviedrijā — 45,44 % 2006. gadā.

[21] Bulgārijā Eiropas darbiem 2005. gadā bija atvēlēti 67,65 % raidlaika, bet 2006. gadā — 72,83 % raidlaika. Rumānijā tie bija 51,08 % 2005. gadā un 57,95 % 2006. gadā.

[22] Kipra neatkarīgo producentu Eiropas darbiem 2005. gadā atvēlēja 9,70 % raidlaika, bet 2006. gadā — 6,48 % raidlaika.

[23] T.i., darbi, ko pārraida piecu gadu laikā pēc to veidošanas.

[24] Sk. darba dokumenta 2. pamatojuma dokumenta 2. diagrammu.

[25] Bulgārijā attiecīgi 17,42 % un 14,94 % raidlaika 2005. un 2006. gadā bija atvēlēts neatkarīgajiem darbiem; Rumānijā tie bija 36,22 % un 38,62 %.

[26] Sk. darba dokumenta 3. pamatojuma dokumentu.