52008DC0371

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 19.6.2008

COM(2008) 371 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Piektais progresa ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju Reģionu izaugsme — Eiropas izaugsme

{SEC(2008) 2047, galīgā redakcija}

(iesniegusi Komisija)

SATURA RĀDĪTĀJS

1. Ievads 3

2. Kohēzijas politika: debašu pašreizējā situācija 4

2.1. Mērķi un prioritātes 4

2.2. Kohēzijas politikas pārvaldība 6

2.3. Turpmākie pasākumi 7

3. ES reģionu konverģence, izaugsme un ekonomikas pārstrukturizēšana 7

3.1. Eiropas straujas izaugsmes nozaru reģionālais dalījums 7

3.1.1. Konverģences reģioni 8

3.1.2. Pārejas reģioni 8

3.1.3. Reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības reģioni 9

3.2. Straujas izaugsmes nozaru ieguldījums konverģencē 9

3.3. Darba ņēmēju izglītība, prasmes un zināšanas 10

3.4. Secinājumi 10

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Piektais progresa ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju Reģionu izaugsme — Eiropas izaugsme

IEVADS

Komisija 2007. gada septembrī uzsāka publisku apspriešanos par problēmām, kādas kohēzijas politikai būs jārisina tuvākajos gados, lai apkopotu idejas par politikas prioritātēm, organizāciju un vadību.

Kohēzijas politika pamatojas uz EK līguma 158. pantu, kurā teikts, ka, lai veicinātu vispārēju harmonisku attīstību, Kopiena izstrādā un veic darbības, kas stiprina tās ekonomisko un sociālo kohēziju. Lisabonas līgums, kurš pašlaik tiek ratificēts, pieņem šo tekstu, minot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju.

Apspriešanās ir skatāma plašākā notiekošā budžeta pārskata kontekstā, kurā tā sniedz savu ieguldījumu. Papildus risinājās daži citi svarīgi notikumi, piemēram, ministru, kas atbildīgi par reģionālo attīstību, neformāla tikšanās Azoru salās 2007. gada 23. un 24. novembrī, Slovēnijas prezidentūras organizēta augsta līmeņa konference Mariborā 2008. gada 7. un 8. aprīlī un Eiropas Parlaments[1], Reģionu komiteja[2] un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja[3] pieņēma atzinumus par ceturto kohēzijas ziņojumu.

Nākamais svarīgais posms 2008. gadā būs Komisijas pieņemtā Zaļā grāmata par teritoriālo kohēziju, kuras galvenais mērķis ir uzsākt plašu publisku apspriešanos par ietekmi, ko radītu teritoriālās kohēzijas jēdziena ieviešana līgumā, jo īpaši saistībā kohēzijas politiku.

Komisija 2008. gadā pieņems arī paziņojumu par atjaunoto Sociālo programmu. Pamatojoties uz plašas publiskas apspriešanās par Eiropas „sociālās realitātes” rezultātiem, tas ieskicēs veidu, kādā Eiropa var atbildēt uz mainīgo sociālo realitāti, jo īpaši, kā var izmantot Eiropas Savienības politikas, lai sekmētu iespējas, piekļuvi un solidaritāti.

Šā paziņojuma pirmajā daļā ir sniegta no 2007. gada septembra līdz 2008. gada februārim apspriešanā saņemto atbilžu sintēze. Šis pirmais debašu posms palīdz noteikt diskusiju jautājumus un pārdomu virzienu, kurus Komisija nopietni ņems vērā attiecībā uz budžeta pārskatīšanu.

Paziņojuma otrajā daļā sniegta svarīgāko reģionālo tendenču dziļāka analīze. Šā progresa ziņojuma tēma ir Eiropas izaugsmes nozares, kuru sniegums reģionos plašā mērā noteiks reģiona ekonomisko attīstību nākamajos gados.

KOHēZIJAS POLITIKA: DEBAšU PAšREIZēJā SITUāCIJA

Komisija saņēma vairāk kā simts atbildes[4], pārsvarā no ieinteresētajām personām, kas darbojas ciešā saistībā ar politikas pārvaldību un pārstāv vairāk kā pusi dalībvalstu (kas ir aptuveni 80 % no ES iedzīvotājiem): liels skaits reģionālo iestāžu, lielākā daļa reģionālo un vietējo asociāciju, ekonomiskie un sociālie partneri, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, akadēmiskie un pētniecības institūti, kā arī daži pilsoņi.

Lielākajā daļā atbilžu un jo īpaši valsts pārvaldes iestāžu atbildēs nav pausta galīgā nostāja. Tas ir normāli, ņemot vērā debašu agrīno posmu un plašākas diskusijas par ES budžeta pārskatīšanu.

Publiskā apspriešanās liecina, ka interese par kohēzijas politiku joprojām ir liela. Pirmais vispārīgais secinājums, kas izdarāms par diskusijām, ir tas, ka ieinteresētās personas atzīst kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības izveidē un atbalsta šīs politikas turpināšanu. Ikviens mēģinājums šo politiku no jauna nacionalizēt tiek gandrīz vienprātīgi noraidīts.

Daudzas atbildes apstiprina, ka kohēzijas politika vada un veicina izaugsmi visā Eiropā, veicina investīcijas, kuras savādāk netiktu veiktas, atbalsta konkurētspēju visneaizsargātākajos reģionos, veicina sociālo progresu un solidaritāti, pilnveido fizisko, sociālo un cilvēkkapitālu kā dzinuli izaugsmei, potenciālām inovācijām, administratīvās jaudas un administrācijas modernizācijai, veicina daudzgadīgu stratēģisko un finansiālo pārvaldi, sekmē prasmju un labākās prakses tālāknodošanu starp reģioniem un dalībvalstīm un uzlabo novērtēšanas un pārraudzības kultūru. Vairumā atbilžu augsti vērtēta politikas veicinātā sadarbības kultūra. Apspriešanās rezultāti, kas saskan ar nesen veiktās Eurobarometer [5] aptaujas rezultātiem, liecina, ka kohēzijas politikai ir nozīmīga vieta ES redzamības veicināšanā Eiropas iedzīvotāju vidū.

Mērķi un prioritātes

Visās atbildēs pausts, ka kohēzijas politikas galvenais mērķis ir samazināt Eiropas reģionu attīstības ekonomiskās un sociālās atšķirības. Tādējādi atpalikušajiem reģioniem jāpaliek politikas uzmanības centrā. Tomēr vairumā atbilžu pausts, un tāpat uzskata Eiropas Parlaments, ka politikai vajadzētu attiekties uz visu ES teritoriju, jo kohēzijas politika nav tikai vienkāršs solidaritātes mehānisms, bet tās mērķis ir stiprināt Eiropas reģionu iekšējo attīstības potenciālu.

Lielākā daļa ieinteresēto personu teritoriālo sadarbību atzīst par kohēzijas politikas būtisku daļu un pozitīvi vērtē to, ka tā tagad ir „pilntiesīgs” mērķis. Tās uzsver, ka teritoriālā sadarbība ir viens no labākajiem šīs politikas pievienotās vērtības piemēriem un šā iemesla dēļ tā ir jānostiprina.

Ceturtajā kohēzijas ziņojumā tika norādīta virkne problēmu, ar kurām reģioni un dalībvalstis jau saskaras un ar kurām aizvien vairāk būs jārēķinās: globalizācija, demogrāfiskās izmaiņas un sociālā spriedze, klimata pārmaiņas un paaugstinātas enerģijas cenas. Lai arī plaši tiek atzīts, ka kohēzijas politikai vajadzētu risināt šāda veida problēmas, lielākā daļa norāda, ka kohēzijas politikai nevajadzētu būt ne vienīgajam, ne arī galvenajam instrumentam. Daži respondenti uzskata, ka šīs problēmas jau tiek risinātas ar Lisabonas un Gēteborgas programmas mērķu izpildi. Citi savukārt norāda, ka šo problēmu risināšana nedrīkst aizēnot līgumā ietvertos galvenos kohēzijas politikas mērķus.

Dažās atbildēs Komisija mudināta IKP uz iedzīvotāju PSL papildināt ar citiem labklājības un dzīves līmeņa rādītājiem.

Ņemot vēra kohēzijas politikas būtību, šajā posmā šķiet, ka ir vienprātība par šādiem starpnozaru jautājumiem.

- Konkurētspēja ir kohēzijas politikas centrā. Tiek atbalstīta prasība finansiālo resursu nozīmīgu daļu „asignēt” galvenajām investīcijām, kas saistītas ar izaugsmes un nodarbinātības atjaunināto stratēģiju. Par galvenajām jomām, kurās jākoncentrē investīcijas, uzskata pētniecību, inovācijas un uzlabotas prasmes, lai veicinātu uz zināšanām balstītu ekonomiku, cilvēkkapitāla attīstību ar izglītību un mācībām, piemērošanās spējas, uzņēmējdarbības atbalstu (jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos), iestāžu darbību nostiprināšanu un uzņēmējdarbības kultūru.

- Arī aktīva darba tirgus politika ir minēta starp galvenajām darbībām nodarbinātības veicināšanai, sociālās kohēzijas stiprināšanai un nabadzības riska mazināšanai. Liela daļa dalībnieku uzskata, ka kohēzijas politikai jāsniedz ieguldījums Eiropas sociālajā dimensijā, uzlabojot nodarbinātības izredzes visneaizsargātākajām grupām, piemēram, jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem, imigrantiem un minoritātēm.

Sociālie un ekonomiskie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas uzsver sociālās ekonomikas nozīmi kvalitatīvu darbavietu radīšanā, inovāciju veicināšanā, lauku reģionu attīstības veicināšanā un vairāku vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā. Tie arī uzsver spēju pilnveidošanas ieguldījumu labas pārvaldības un sadarbības principu nostiprināšanā. Visbeidzot daži pilsoniskās sabiedrības pārstāvji apgalvo, ka kohēzijas politikai būtu jāatbalsta grupu ar īpašām grūtībām iekļaušanās darba tirgū.

- Trešais starpnozaru jautājums ir ilgtspējīga attīstība. Daudzi respondenti uzskata, ka kohēzijas politikai vajadzētu nostiprināt tās orientāciju uz Gēteborgas programmas mērķu izpildi. Proti, politika varētu palīdzēt samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ar riska mazināšanas politiku, kuras mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un veicināt atjaunojamu enerģiju attīstību.

Bez šiem jautājumiem bija virkne citu jautājumu, kuriem tika pievērsta liela uzmanība.

Teritoriālās kohēzijas iekļaušana Lisabonas līgumā kopumā tiek atbalstīta. Taču dažās atbildēs Komisija ir aicināta izstrādāt teritoriālās kohēzijas definīciju un rādītājus šā koncepta labākai izpratnei. Tajā pat laikā vairāku valsts valdību pārstāvji uzskata, ka teritoriālā kohēzija jau ir integrēta kohēzijas politikā un ka kohēzijas ekonomiskā, sociālā un teritoriālā dimensija nav nošķiramas.

Jo īpaši reģionālie un vietējie dalībnieki teritoriālo kohēziju vērtē kā iespēju stiprināt reģionālo un vietējo iestāžu un citu dalībnieku nozīmi politikas īstenošanā. Vairākās atbildēs uzsvērta pilsētu teritoriju nozīme un tās savstarpēja mijiedarbība ar lauku reģioniem, kas minēta kā svarīga ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas dimensija. Pilsētas bieži raksturo kā vietas, kurās ir ievērojama sociālā atstumtība, nabadzība un nelīdzsvarota attīstība. Netiek apšaubīti pastāvošie mehānismi dažu specifisku reģionu labā, piemēram, tālākie reģioni vai mazapdzīvoti ziemeļu reģioni.

Daudzās atbildēs pausta pārliecība, ka teritoriālās kohēzijas jēdziens palīdzēs teritoriālo dimensiju labāk integrēt Eiropas nozaru politiku izstrādē un īstenošanā.

Šķiet visi ir vienisprātis, ka teritoriālajā sadarbībā būtu vajadzīga lielāka elastība, lai reģioni varētu sadarboties ne tikai ar reģioniem, ar kuriem tie robežojas, vai reģioniem, kas pieder pie tā paša ģeogrāfiskā reģiona. Uzskata, ka svarīga ir arī sadarbība ar reģioniem un valstīm, kas robežojas ar ES.

Kohēzijas politikas pārvaldība

Lielākā daļa respondentu atbalsta kohēzijas politikas reformu, ieviešot stratēģiskāku pieeju.

Daudzi norāda, ka programmas īstenošana ir uzsākta tikai nesen un salīdzinošo novērtējumu varēs veikt tikai tad, kad būs pieejami novērtējuma rezultāti.

Lielākā daļa ieinteresēto personu aicina skaidrāk precizēt atbildības sadalījumu dažādu iestāžu līmenī (Komisija, dalībvalstis, reģioni un citi dalībnieki). Daudzas ieinteresētās personas un jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī pozitīvi vērtētu atbildības decentralizācijas procesa turpināšanu. Tās arī uzsvēra, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu (ESF), ka mērķus ir svarīgi īstenot vietējā līmenī. Līdzīgus apgalvojumus pauda arī ekonomisko un sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Šīs ieinteresētās personas uzstāj, ka nepieciešama partnerības principa plašāka definīcija.

Vienkāršošana ir vēl viena prasība, kas pausta lielākajā daļā atbilžu. Daudzās atbildēs izteiktas bažas par nesen ieviesto „viena programma – viens fonds” principu, kas politikas īstenošanu varētu arī neatvieglot.

Saistībā ar politikas īstenošanu ir daudz sūdzību par birokrātiju un prasībām par revīziju. Tās attur daudzus potenciālos atbalsta saņēmējus un kavē svarīgu projektu īstenošanu vietējā līmenī. Komisiju aicina vienkāršot esošās procedūras vismaz attiecībā uz mazām programmām.

Cits bieži minēts svarīgs jautājums ir ERAF, ESF un Kohēzijas fonda koordinācija. Daži respondenti ierosina tos integrēt vienā fondā, lai veidotu saskaņotāku stratēģisko attīstību.

Viedokļi dalās par iespēju kohēzijas politiku izmantot kā instrumentu, lai nekavējoties reaģētu uz asimetriskiem triecieniem vai svarīgām krīzēm, ko rada pārstrukturēšanas process: daži atbalsta lielāku elastību, turpretim citi norāda, ka kohēzija pirmkārt un galvenokārt ir strukturāla politika, kam raksturīga stratēģiska plānošana ar vidēja termiņa un ilgtermiņa perspektīvu.

Daudzi respondenti prasa, lai tiktu turpināta izpēte par citu finansēšanas līdzekļu, ne tikai dotāciju, izmantošanu, piemēram, bankas aizdevumi, mikrokredīti, riska kapitāla instrumenti vai valsts un privātā sektora sadarbības instrumenti.

Visbeidzot, svarīgs apspriešanā minēts jautājums attiecas uz kohēzijas politikas, citu Kopienas politiku un valsts politiku koordināciju. Daudzi respondenti uzskata, ka Kopienas nozaru politikām vairāk jāņem vērā reģionālie aspekti. Turklāt daudzas ieinteresētās personas uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt saskaņotas, integrētas pieejas, jo īpaši starp kohēzijas politiku un lauku attīstību.

Svarīgs jautājums ir arī saskaņošana ar valstu politiku. Dažas ieinteresētās personas, piemēram, uzskata, ka papildus ir jānostiprina papildināmības princips. Turklāt daži ekonomiskie un sociālie partneri ir pārliecināti, ka kohēzijas politika jāīsteno, izmantojot integrētās pamatnostādnes izaugsmei un nodarbinātībai un valsts reformu programmas.

Turpmākie pasākumi

Debates par kohēzijas politikas nākotni ir uzsāktas tikai nesen, un tās turpināsies vairākus gadus. No daudziem svarīgiem notikumiem, kas iezīmēs šīs debates, ir vērts pieminēt notiekošo publisko apspriešanos par budžeta pārskatīšanu, publisko apspriešanos saistībā ar Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, kuru Komisija uzsāks 2008. gada rudenī, kā arī ministriju līmeņa un augsta līmeņa pasākumus, kurus organizēs dažādas prezidentūras.

Komisija par šā pārdomu procesa rezultātiem ziņos sestajā progresa ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju 2009. gada pavasarī.

Komisija tuvākajā laikā iesniegs ziņojumu par 2008./2009. g. budžeta pārskatu, kurā noteikts kopējais skatījums par ES turpmāko izdevumu prioritāšu struktūru un virzienu.

ES REģIONU KONVERģENCE, IZAUGSME UN EKONOMIKAS PāRSTRUKTURIZēšANA

Eiropas reģionu konverģence pēdējos gados ir bijusi stipra, tā rezultātā būtiski samazinājušās IKP uz iedzīvotāju, nodarbinātības un jo īpaši bezdarba atšķirības. Šī tendence galvenokārt skaidrojama ar uzlabojumiem mazāk pārtikušajos reģionos (skatīt 1. att.).

Tālāk sniegtās analīzes nolūkiem reģioni ir sagrupēti trīs kategorijās: konverģences, pārejas[6] un reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības (RKN) reģioni. Katrai kategorijai ir savs sociālais un ekonomiskais profils.

Konverģences reģionos IKP uz iedzīvotāju vēl aizvien ir būtiski zemāks, sasniedzot 58 % no ES vidējā rādītāja, savukārt pārejas reģioni jau tuvojas ES vidējiem rādītājiem. Laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam abas reģionu grupas starpību ar ES vidējo rādītāju samazināja par aptuveni 5 procentpunktiem (skatīt 1. tabulu un informāciju par IKP).

Konverģences reģionos nodarbinātības līmenis sasniedz tikai 58 %, savukārt RKN reģionos tas ir 68 %. Konverģences reģionos kopš 2000. gada šo atšķirību nav izdevies samazināt. Pārejas reģionos starpība ir samazināta, un tagad nodarbinātības līmenis tajās sasniedz 63 %, taču tas vēl aizvien ir stipri zemāks nekā RKN reģionos (skatīt 1. tabulu). Bezdarba līmenis konverģences reģionos ir par četriem procenta punktiem augstāks nekā RKN reģionos, taču 2000. gadā šī atšķirība bija gandrīz divreiz lielāka.

Eiropas straujas izaugsmes nozaru reģionālais dalījums

Šajā iedaļā aplūkota reģionu ekonomikas nozaru struktūra, īpašu vērību pievēršot ES izaugsmes nozarēm (skatīt pielikumu). Reģionālā līmenī analizētas trīs izaugsmes nozares: 1) finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumi, 2) tirdzniecība, transports un komunikācijas un 3) būvniecība. Izaugsmes nozare, ko pārstāv augstās un vidējās tehnoloģijas ražošana, pieder pie rūpniecības nozares, un tādēļ to nav viegli identificēt reģionālā līmenī.

Visi trīs reģionu veidi atšķiras ekonomiskās struktūras, izaugsmes virzības un produktivitātes ziņā. Piemēram, produktivitāte konverģences reģionos ir uz pusi zemāka (un pat vairāk) nekā RKN reģionos (skatīt 3. tabulu), nodarbinātība konverģences reģionos samazinās, taču abās pārējās reģionu kategorijās – pieaug.

Konverģences reģioni

Visas trīs izaugsmes nozares konverģences reģionos ir mazāk nozīmīgas, tajās nodarbināti tikai 40 % strādājošo salīdzinājumā ar 50 % citos reģionos. Īpaši neliela ir finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumu daļa. Taču pievienotās bruto vērtības un jo īpaši nodarbinātības līmeņa izaugsme šajā nozarē ir daudz augstāka kā citās nozarēs. Arī tirdzniecības, transporta un komunikāciju nozarē noticis straujš pieaugums gan pievienotajā bruto vērtībā, gan nodarbinātībā, izaugsmes līmenis būvniecībā atbilst ES vidējiem rādītājiem.

Rūpniecības nozare konverģences reģionos ir nozīmīgāka nekā abos pārējos, un tajā konstatēts lielākais pievienotās bruto vērtības pieaugums. Nodarbinātība rūpniecībā samazinājās, bet mazāk nekā citos reģionos. Taču ražošanas produktivitāte vēl aizvien sasniedz tikai trešdaļu no RKN reģionu produktivitātes. Savukārt nodarbinātība augsto un vidējo tehnoloģiju ražošanā no 2000. līdz 2005. gadam pieauga par 1 %.

Lauksaimniecība konverģences reģionos vēl joprojām ir nozīmīga nozare, kura nodrošina 15 % darbvietu, kas ir piecas reizes vairāk nekā RKN reģionos. Kopējo situāciju šajā sektorā raksturo nodarbinātības samazināšanās un produktivitātes palielināšanās[7]. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz lielu nodarbinātības palielināšanos izaugsmes sektoros, kopējā nodarbinātība konverģences reģionos samazinājās.

Pārejas reģioni

Pārejas reģionu nodarbinātības un pievienotās bruto vērtības daļa visās trīs izaugsmes nozarēs ir tāda pati kā RKN reģionos, taču to finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumu daļa ir daudz mazāka. Ar 4 % ikgadējo izaugsmi, šīs nozares izaugsme bija straujāka kā citās kategorijās, taču atšķirība joprojām ir liela.

Arī abas pārējās izaugsmes nozarēs – tirdzniecība, transports un komunikācijas un būvniecība – pieaugums bija augstāks par vidējiem rādītājiem. Pārejas reģionos jo īpaši būvniecības nozares daļa ir daudz lielāka nekā pārējos reģionos. Tas daļēji skaidrojams ir strauju ekonomisko izaugsmi, ienākumu paaugstināšanos un pastāvīgu nepieciešamību atjaunināt daļu fiziskās infrastruktūras. Dažos reģionos būvniecības izaugsme daļēji skaidrojama arī ar otro māju un tūrisma mītņu pieprasījumu. Taču šīs nozares izteiktais cikliskums šo ekonomiku joprojām padara neaizsargātu.

Rūpniecības nozares daļa pārejas reģionos ir mazāka nekā abās pārējās reģionu kategorijās.

Reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības reģioni

RKN reģionos finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē bija lielākais nodarbinātības un pievienotās bruto vērtības pieaugums, kas norāda uz pieaugošu specializāciju. Abās pārējās izaugsmes nozarēs bija mazāka pievienotās bruto vērtības un nodarbinātības daļa nekā abos pārējos reģionos, un tās izaugsmes līmenis bija tuvu ES vidējiem rādītājiem.

RKN reģionos rūpniecības nozares pievienotās bruto vērtības daļa ir tāda pati kā konverģences reģionos, bet nodarbinātība šajā nozarē RKN reģionos ir būtiski zemāka, kas atspoguļo veiksmīgu pāreju uz augstākas pievienotās vērtības darbību šajā nozarē. Nodarbinātība šajā nozarē un augsto un vidējo tehnoloģiju ražošanā samazinājās.

Pētniecības un attīstības izdevumi kā IKP daļa RKN reģionos ir gandrīz trīs reizes lielāka nekā konverģences reģionos. Taču konkurence jauninājumu jomā kļūst vispārēja, kas savukārt nozīmē, ka ES jābūt konkurētspējīgai pasaules mērogā. RKN reģioni pētniecībai un attīstībai velta 2,1 % no sava IKP, bet ASV – 2,5 %. Arī IKP daļa, kas atvēlēta pētniecībai un attīstībai ASV visattīstītākajos štatos, kuros dzīvo 10% iedzīvotāju, ir par vienu ceturto daļu augstāka nekā līdzvērtīgos ES reģionos.

RKN ir lielākā no trim grupām, un tā rezultātā vērojamas lielākas atšķirības. Ekonomiskā struktūra būtiski atšķiras. Daži reģioni ir specializējušies finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumos, piemēram, Luksemburga un Ildefransa, kuru pievienotā bruto vērtība šajā nozarē ir vismaz 40 %. Citi reģioni galvenokārt balstās uz tirdzniecību, transportu un komunikācijām, piemēram, Tirole, Prāga un Baleāru salas, kuru pievienotā bruto vērtība šajā nozarē ir vismaz 30 %. Arī ekonomiskie rādītāji ir atšķirīgi. Periodā no 2000. līdz 2005. gadam 17 RKN reģionos nodarbinātība samazinājās, 22 reģionos IKP pieaugums bija zem 0,5 %.

Straujas izaugsmes nozaru ieguldījums konverģencē

Veiktā analīze liecina, ka izaugsmes nozares ir sniegušas lielu ieguldījumu konverģencei gan konverģences, gan pārejas reģionos, taču ieguldījuma veids nav vienāds.

Konverģences reģionos visas trīs izaugsmes nozares sniedza būtisku ieguldījumu darbavietu radīšanā, taču tas nav pietiekami, lai kompensētu ievērojamo nodarbinātības samazinājumu lauksaimniecībā. Straujš pievienotās bruto vērtības pieaugums bija arī izaugsmes sektoros, jo īpaši finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumos un tirdzniecībā, transportā un komunikācijās.

Taču lielākais pievienotās bruto vērtības pieaugums bija rūpniecības nozarē, tādējādi šai nozarei ir liela tirgus daļas, kas turpina palielināties. Kopā ar lielu nodarbinātības daļu šī virzība var radīt risku, jo vairākās rūpniecības nozarēs ES līmenī vērojama lejupslīde (skatīt 2. attēlu). Rūpniecības nozarē nodarbinātības daļa augsto un vidējo tehnoloģiju ražošanā – nozarē, kurai ES ir lielākās konkurētspējas priekšrocības – konverģences reģionos ir tikai 24 %, bet RKN – gandrīz 40 %. Konverģences reģioni kopš 2000. gada šo atšķirību ir samazinājuši tikai par 1 procentpunktu.

Valstu dati liecina, ka lielākajā daļā dalībvalstu pievienotā bruto vērtība augsto un vidējo tehnoloģiju ražošanā pieaug straujāk nekā citās ražošanas nozarēs. Taču dažās valstīs ražošanas pievienotajā bruto vērtībā augsto un vidējo tehnoloģiju ražošanai joprojām ir maza daļa, jo īpaši Rumānijā, Bulgārijā, Baltijas valstīs, Grieķijā un Portugālē. Tas, kā arī to zemā produktivitāte šajā nozarē, pasaules pastiprinātas konkurences apstākļos var šīs valstis pakļaut riskam.

Pārejas reģioni strauji panāk RKN reģionus, pateicoties labiem rādītājiem visās trijās izaugsmes nozarēs un augsto un vidējo tehnoloģiju ražošanā. Tādējādi pārejas reģionu ekonomiskā struktūra aizvien vairāk līdzinās RKN reģionu ekonomiskajai struktūrai.

Darba ņēmēju izglītība, prasmes un zināšanas

Prasmes un kvalifikācijas ir individuālo ienākumu un nodarbinātības svarīgs faktors, tās arī būtiski veicina darba produktivitāti. Tas arī norāda, cik lielā mērā reģionālā ekonomika ir pārorientējusies uz zināšanu intensīvāku izmantošanu. ES augstākajā izglītībā iegulda tikai 1,2 % no IKP, turpretim ASV iegulda gandrīz 2,9 %.

Konverģences reģionos, to cilvēku daļa, kuriem ir augstākā izglītība un kuri ir vecumā no 25-64 gadiem, ir ievērojami zemāka nekā RKN reģionos (attiecīgi 17% un 25 %). Tomēr no 2000. līdz 2006. gadam daļa ir palielinājusies vienādi (pārejas reģionos pieaugums bija nedaudz lielāks), un tā ir gandrīz tāda pati kā RKN reģionos.

Arī cilvēkresursu zinātnes un tehnoloģijas jomā (CRZT kodols)[8] daļa konverģences reģionos (12 %) atpaliek no RKN reģionu rādītājiem (17 %). Taču konverģences reģioniem kopš 2000. gada ir izdevies šo atšķirību samazināt par vienu procentpunktu. CRZT kodola izmantojums ir sevišķi liels uz zināšanām balstītos pakalpojumos, piemēram, veselība un izglītība, augstās un vidējās tehnoloģijas ražošana.

Konverģences reģionos 2006. gadā kopējā daļa vēl aizvien bija par 10 procentpunktiem zemāka nekā RKN reģionos. Tomēr intelektuālo darbinieku daļas izaugsme ir strauja. Laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam tā palielinājās par 3,4 procenta punktiem, pieaugums konverģences un RKN reģionos bija vienāds.

Intelektuālo darbinieku daļa[9] ir īpaši augsta galvaspilsētu reģionos un citos lielākajos metropoles reģionos, kuros atrodas lielākie uzņēmumi un specializētie dienesti. Intelektuālo darbinieku daļa ir salīdzinoši zema Portugālē, Spānijā, Grieķijā un Bulgārijā, pat to galvaspilsētas reģionā. Šī daļa īpaši palielinājās vairākos Spānijas, Francijas, Grieķijas, Austrijas un Slovēnijas reģionos, kas norāda, ka pārorientēšanās uz zināšanu ekonomiku nenotiek vienīgi lielo metropoļu reģionos.

Secinājumi

Šī nelielā analīze liecina, ka Eiropas izaugsmes nozares konverģencē ir devušas lielu ieguldījumu. Tomēr šo trīs grupu ekonomiskajā struktūrā vēl joprojām pastāv būtiskas atšķirības, un konverģences un pārejas reģionu iedzīšanas veidi ir atšķirīgi. Tam no politikas viedokļa ir vairākas sekas.

Šķiet, attaisnojas centieni veicināt Eiropas straujas izaugsmes nozares, t.i., nozares, kurās nodarbinātība vai pievienotā bruto vērtība ir virs vidējiem rādītājiem. Šīs nozares ir ne tikai tās, kurās Eiropas ekonomikai ir skaidrākā vispārējās izaugsmes perspektīva, bet tās var būt arī spēcīgs dzinulis ES konverģences procesā.

Turklāt analīze liecina, ka konverģences reģionos notiek nozīmīga ekonomikas pārstrukturizēšana. Pakalpojumu nozarē ir radītas daudzas darbavietas, bet lauksaimniecībā darbavietu skaits sarūk. Pievienotās bruto vērtības izaugsme ir īpaši augsta rūpniecības un pakalpojumu nozarē, bet produktivitātes izaugsme ir trīs reizes straujāka nekā RKN reģionos. Šādai pārstrukturēšanai nepieciešams piemērots politiskais risinājums.

Konverģences reģionos jāveicina darbavietu radīšana pakalpojumu nozarē, jo īpaši nozarēs, kurās nav nepieciešams augsts izglītības līmenis, un jāturpina modernizēt lauksaimniecības nozare. Rūpniecības nozare ir un paliks svarīga konverģences reģionu nozare, politikai jāveicina rūpniecības pakāpeniska pārorientācija uz augstu produktivitāti un augstas pievienotās vērtības darbību, lai izvairītos no rūpniecības nozares specializācijas, kas ir mazāk konkurētspējīga starptautiskā mērogā un nesola izcilas izaugsmes perspektīvas.

Konverģences reģioniem arī jācenšas uzlabot darbaspēka izglītības līmeni, lai varētu pārorientēties uz augstākas pievienotās vērtības darbībām, kas palielinās šādu darbinieku pieprasījumu. Tas arī ietekmēs jauno tehnoloģiju apgūšanas ātrumu un palīdzēs samazināt produktivitātes atšķirības.

Visbeidzot, augstas produktivitātes rādītāji RKN reģionos tiem sniedz priekšrocības ne tikai Eiropā, bet gan visā pasaulē. Augstā produktivitāte daļēji ir rezultāts nozīmīgām investīcijām pētniecībā un attīstībā, kas ir daudz lielākas nekā konverģences reģionos. Tomēr, lai saglabātu vispārējas priekšrocības, šiem reģioniem ir jābūt spējīgiem konkurēt ar citiem sāncenšiem no visas pasaules, kuri pētniecībā un attīstībā, kā arī augstākajā izglītībā iegulda vēl vairāk līdzekļu. Tas nepārprotami norāda uz labumu, ko RKN reģionos sniedz kohēzijas politikas aizvien lielāka pievēršanās investīcijām jauninājumos un cilvēkkapitālā.

[1] A6-9999/2008 [REF] pieņemts 2008. gada 21. februārī.

[2] COTER IV-011 [REF] pieņemts 2007. gada 29. novembrī.

[3] ECO/209 [REF] pieņemts 2007. gada 13. decembrī.

[4] Skatīt http://ec.europa.eu/regional_policy/conferences/4thcohesionforum/all_contrib_en.cfm?nmenu=6.

[5] http://ec.europa.eu/public_opinion/flash/fl_234_en.pdf.

[6] Pakāpeniskas attiecināšanas un pakāpeniskas neattiecināšanas reģioni ir apvienoti pārejas reģionu grupā, jo abi saņem pārejas atbalstu.

[7] Skatīt Komisijas paziņojumu „Nodarbinātība lauku reģionos”, SEC(2006)1772.

[8] Definīciju skatīt SEC(2008) [..].

[9] Idem .