52007DC0357

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 27.6.2007

COM(2007) 357 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

No Kairas līdz Lisabonai – ES un Āfrikas stratēģiskā partnerība

{SEC(2007) 855}{SEC(2007) 856}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

No Kairas līdz Lisabonai – ES un Āfrikas stratēģiskā partnerība

1. IEVADS

1.1. Jauna situācija

Āfrika pašlaik atrodas starptautiskās politikas centrā, bet par patiesu jaunumu ir kļuvis tas, ka Āfrika, un jo īpaši Āfrikas Savienība (ĀS), vairs nav tikai ar attīstību saistīta tēma, bet ir kļuvusi par patstāvīgu politisko partneri. Pamazām kļūst skaidrs, ka Āfrika ir nozīmīga – gan kā politiska balss, gan kā ekonomiskais spēks, gan arī kā liels cilvēkresursu, kultūras, dabas un zinātnes potenciāla avots. Tas skaidrojams ar daudziem iemesliem, gan organizatoriskiem (Āfrikas Savienība), gan politiskiem (reformas un demokratizācijas procesi), ekonomiskiem (uzplaukums izejvielu jomā, izdevīgas ieguldījumu iespējas, noturīga ekonomikas izaugsme kontinentā, beidzamajos gados sasniedzot vidēji 5,5% un deviņām valstīm 2005. gadā, tuvojoties vai pārsniedzot septiņu procentu izaugsmes sliekšņa līmeni gadā, kas jāsaniez, lai noturīgi samazinātu nabadzību)[1], ar stratēģiju saistītiem (starptautisko spēku izlīdzināšanās, aizvien vairāk starptautisku dalībnieku iesaistās Āfrikas lietās), sociālajiem (sociāli kulturālo normu globalizācija, plašsaziņas līdzekļi), gan demogrāfiskiem (Āfrikas iedzīvotāju skaits drīz tuvināsies Indijas vai Ķīnas iedzīvotāju skaitam, augošā mobilitāte un migrācija Āfrikā un starp Āfriku un ES). Visi šie iemesli ir cieši saistīti ar pieaugošo globalizāciju.

Arī ES šajā laikā ir mainījusies. Tās dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 27 valstīm, un tās loma pasaulē ir mainījusies; ES ir izveidojusi un pieņēmusi tālejošas kopējās politikas tādās jomās kā drošība, enerģētika, klimata pārmaiņas un jauninājumi. Eiropieši ir sapratuši, ka Āfrikas ekonomikas uzplaukums Eiropas labklājībai ir nozīmīgs, un saistībā ar Āfriku tie ir atzinuši par vajadzīgu veidot visaptverošu partnerību un saskaņotas politikas. Nākotnes partnerībai jābalstās uz kopīgi noteiktām, savstarpējām un papildinošām interesēm un savstarpēju guvumu. ES galvenais pienākums ir turpināt sadarboties un atbalstīt Āfrikas valdību, Āfrikas ierosinātos un tās vadītos risinājumus. Starptautiskais kapitāls un finanšu tirgi, klimata pārmaiņas, starptautiskie plašsaziņas līdzekļi, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, starptautiskais terorisms un organizētā noziedzība, globālās pandēmijas – visi šie spēki ietekmē pasauli un padara to dienu no dienas mazāku. Tālab vairāk kā jebkad ir vajadzīgi kopīgi, globāli risinājumi. ES un Āfrika ir seni partneri, bet citā, pārveidotā pasaulē.

1.2. ES UN ĀFRIKAS STRATēģISKā PARTNERīBA

Šajā pasaulē, kas ir pārvērtusies, ES vēl joprojām ir nozīmīgs Āfrikas partneris. Tādās jomās kā tirdzniecība ES saglabā savas līdera pozīcijas un 2005. gadā ir galvenais Āfrikas partneris ekonomikā, preču eksportam sasniedzot 91,6 miljardus euro un importam 125,6 miljardus euro. Ieguldījumu un valsts palīdzības attīstības jomā (ODA) ES ir Āfrikas visnozīmīgākais partneris (2006. gadā kopējā ES valsts palīdzība attīstības jomā sasniedza 48 miljardus euroTomēr tā nav vienīgais Āfrikas partneris, tāpat kā tā nav vienīgais Āfrikas finanšu palīdzības un tirdzniecības avots. Piemēram, Ķīna īsā laikā ir kļuvusi par Āfrikas trešo nozīmīgāko tirdzniecības partneri, 2006. gadā kopējam tirdzniecības apjomam sasniedzot 43 miljardus euro (no 30 miljardiem euro 2005. gadā); pašlaik 23% no Ķīnas naftas importa nodrošina Āfrika. Tas nozīmē, ka, ja ES vēlas saglabāt sava priviliģētā partnera statusu un pilnvērtīgi izmantot attiecības ar Āfriku, tai šīs attiecības ir jānostiprina un dažās jomās pat jāveido no jauna; tas attiecas gan uz iestādēm, gan politiku, gan kultūru. ES Āfrikas stratēģijas pieņemšana 2005. gadā bija pirmais nozīmīgais solis šajā virzienā, bet ir pienācis laiks pāriet no stratēģijas Āfrikai uz politisku partnerību ar Āfriku . ES un Āfrika 2007. gadā kopīgi strādā, lai politikas līmenī stiprinātu sadarbību un liktu pamatus ilgtermiņa stratēģiskai partnerībai, kas pārsniegtu gan sadarbību attīstības jomā, gan Āfrikas, gan iestāžu robežas un kurā nebūtu sadrumstalotības.

- Tas, ka minētā partnerība pārsniegs attīstības sadarbības robežas ir jāsaprot tā, ka ES, turpinot atbalstīt Āfrikas attīstību, papildinās savu darba kārtību, lai iekļautu tajā visus politiskos jautājumus, kas interesē un uztrauc abas puses. Turklāt ES labāk un sistemātiskāk meklēs iespējas, lai pilnvērtīgāk izmantotu ieguldījumus, ko citas politikas jomas, piemēram, tirdzniecība un pētniecība, varētu dot šai partnerībai. Tai pat laikā šīs attiecības nodrošinās daudz vairāk kā tikai palīdzības sniedzēja – saņēmēja attiecības pagātnē un atspoguļos līdztiesīgu politisku partnerību.

- Šī partnerība pārsniegs Āfrikas robežas tādā nozīmē, ka ES un Āfrikas dialogam nevajadzētu būt tikai forumam, kurā tiek apspriesti vienīgi "Āfrikas" jautājumi. ES un Āfrika lūkosies tālāk par Āfriku un Eiropu un vērsīs skatu uz pārējo pasauli.

- Tas, ka šī partnerība pārvarēs sadrumstalotību ir jāsaprot tā, ka gan ES, gan Āfrikas nacionālās, apakšreģionālās, reģionālās, un kontinentālās programmas, politikas un instrumenti vairāk atbalstīs Āfrikas kontinentālo integrāciju un sadarbību. Tiks atbalstīta un veicināta reģionālā integrācija, kas ir galvenais elements kontinentālās integrācijas procesā. Turklāt reģionālā integrācija veicinās lielāku un integrētāku tirgu izveidi, kas ir svarīgi, lai piesaistītu ieguldījumus, palielinātu ražošanas jaudu un sekmētu regulatīvo konverģenci. Ekonomikas integrācija ir šā procesa stūrakmens, un tās īstenošanas pamatā būs uz attīstību orientēti tirdzniecības sakari starp ES un Āfriku. Ekonomiskās partnerības nolīgumi (EPA) šeit būs galvenais instruments. Minētā partnerība veicinās skaidrāku pienākumu un lomu iedalījumu Āfrikas dalībnieku, piemēram, ĀS un tās sociālekonomiskās programmas – NEPAD , kā arī reģionālo organizāciju vidū, un sniegs lielāku valsts un reģionālo atbalstu Āfrikas iestādēm. ES savukārt stiprinās ĀS kā galvenā politiska dalībnieka augošo lomu Āfrikā, un tā aizvien vairāk skatīs Āfriku kopumā .

- Un visbeidzot šī partnerība pārsniegs iestāžu robežas tādā nozīmē, ka ES un Āfrikas dialogs un partnerība netiks īstenota tikai ar Briseli un Adisabebu, bet iekļaus daudzus citus dalībniekus. Tas attiecas gan uz apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību, gan arī uz patiesām pūlēm panākt to, ka lielāks skaits ES un Āfrikas dialogā ieinteresēto personu, tostarp pilsoniskā sabiedrība un jaunatnes organizācijas, atbalstīs kopīgus mērķus un darbosies vienā virzienā. Pārsniegt iestāžu robežas – tam vajadzētu nozīmēt arī to, ka partnerības mērķu virzīšanai labāk un sistemātiskāk būtu jāizmanto abu kontinentu privātā sektora pieredze, zinātības un resursi.

2. CEļš NO KAIRAS UZ LISABONU

2.1. No ES Āfrikas stratēģijas (2005. gadā)…

Vēsturiskais pirmais ES un Āfrikas samits notika Kairā 2000. gadā. Kairas deklarācijā, ko parakstītajā šajā samitā, kā arī Kairas rīcības plānā, ir iekļautas vairākas tālejošas saistības, tostarp saistības par zagtu kultūras priekšmetu atgriešanu un Āfrikas ārējo parādu. Būtiskāk varbūt ir tas, ka šis Kairas samits rosināja strukturētāka politiskā dialoga veidošanu starp ES un Āfriku, regulāri tiekoties augstākām amatpersonām un ministriem.

Tomēr īstais pagrieziena punkts ES Āfrikas dialogā bija Jaunās partnerības Āfrikas attīstībai (NEPAD) – Āfrikai piederošas un Āfrikas virzītas iniciatīvas kontinenta politiskās nākotnes veidošanai – izveide un vēl būtiskāk – Āfrikas Savienības (AS) izveide nākošajā gadā. Nemitīgajam integrācijas procesam, Āfrikas reģionālo organizāciju (REC) augošai lomai, ĀS tapšanai par centrālo starptautisko spēku un vienotai Āfrikas politiskai balsij ir izšķiroša loma ne tikai Āfrikā, bet arī ar ES un Āfrikas partnerībai. Šajos pozitīvajos apstākļos plānoja rīkot otro ES un Āfrikas samitu 2003. gadā Lisabonā. Domstarpību dēļ, arī attiecībā uz dalību, šo samitu atlika.

Āfrikai 2005. gads daudzu iemeslu dēļ kļuva par starptautisko gadu. Tika rīkoti vairāki augsta līmeņa pasākumi un uzsāktas nozīmīgas starptautiskas iniciatīvas, tostarp G8 Glenīglsas sammitā pieņemtas svarīgas saistības par palīdzību un parāda atvieglojumiem; saskaņā ar Parīzes deklarācijā par palīdzības efektivitāti izklāstītajiem principiem ES Ministru padome pieņēma pasākumu un saistību kopumu, lai palielinātu valsts palīdzību attīstības jomā (ODA) un uzlabotu attīstības politiku saskaņotību (PCD) ar mērķi palīdzēt Āfrikai un pārējām jaunattīstības valstīm līdz 2015. gadam sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM). Kopējā sanāksmē ar ĀS Komisiju 2005. gada oktobrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu par ES Āfrikas stratēģiju. Divus mēnešus vēlāk, 2005. gada 25. decembrī, Eiropadome apstiprināja daudzus no paziņojumā izteiktajiem priekšlikumiem un pieņēma pirmo kopīgo, saskaņoto un visaptverošo ES Āfrikas stratēģiju "Ceļā uz stratēģisko partnerību" . Minētās ES stratēģijas mērķis bija izveidot vienotu platformu visiem ES dalībniekiem un apstiprināt Āfrikas attīstību par vienu no ES galvenajām politiskajām prioritātēm.

Darbojoties visos trīs partnerības līmeņos – nacionālajā, reģionālajā un apakšreģionālajā – minētā stratēģija balstījās uz trim galvenajām tēzēm: (i) bez labas pārvaldes, tiesiskuma, miera un drošības, nav iespējams ilgstošs attīstības progress; (ii) lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, ir vajadzīgi tādi priekšnosacījumi kā reģionālā integrācija, tirdzniecība un savienojamība; (iii) lai Āfrika sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus, vajadzīgs lielāks atbalsts tādās jomās, kas tieši ietekmē dzīves līmeni, piemēram, veselība, izglītība un nodrošinātība ar pārtiku.

ES 2006.-2007. gadā kopīgiem spēkiem īstenoja Āfrikas stratēģijā izklāstītās politikas un darbības. Attiecībās ar Āfriku ES politiskā līmenī turpina integrēt tādus pamatprincipus kā piederība, partnerība, atbildība un savstarpējā atbildība. Operatīvajā līmenī ES ir uzsākusi tādus vērienīgus pasākumus kā ES un Āfrikas Infrastruktūras partnerība un ES Pārvaldes iniciatīva. Tā ir palielinājusi finansējumu ĀS vadītajām miera uzturēšanas operācijām, piemēram, AMIS misijai Darfūrā, kas notika Āfrikas miera mehānisma (APF) ietvaros un sniegusi atbalstu ĀS Nyerere programmai, kas paredzēta studentu apmaiņai, kā arī pavērusi iespēju Āfrikas universitātēm, pasniedzējiem un augstskolas diplomu ieguvušiem studentiem piedalīties Eiropas Erasmus Mundus programmā. Turklāt ES stratēģija vicināja Komisijas un dalībvalstu politiku savstarpēju saskaņotību un koordināciju par Āfrikas jautājumiem.

2.2. …UZ VIENOTU ES UN ĀFRIKAS STRATēģIJU

ES stratēģija Āfrikai palīdzēja mobilizēt lielāku un saskaņotāku ES atbalstu Āfrikas vadītajiem centieniem attīstības jomā. Tā bija noderīga divos veidos: kā politikas platforma/ acquis un kā politiskais process. Tas bija tikai pirmais pasākums, pateicoties kuram ES kļuva par labāku, vienotāku un efektīvāku partneri, un arī turpmāk tas būs galvenais dokuments. Jau pašā sākumā nācās saskarties ar kritiku par to, ka Āfrikas stratēģija ir izveidota nepietiekami konsultējoties un tajā joprojām saglabājušies tradicionālie, vienpusējie palīdzības sniedzēja - saņēmēja pieejas elementi. Tālab 5. ES un Āfrikas ministru sanāksmē, kas 2005. gada decembrī notika Bamako, vienojās par ES un Āfrikas nākamo soli, kas paceltu šo partnerību jaunā stratēģiskā līmenī, kā arī izstrādāt vienotu ES un Āfrikas stratēģiju, kas būtu partnerība ar Āfriku nevis stratēģija Āfrikai. Šīs stratēģiskās partnerības ietvaros Āfrikas valstīm un organizācijām būtu jāuzņemas galvenā atbildība par savu politisko nākotni un attīstību, bet, lai nodrošinātu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu gan Āfrikā, gan visā pasaulē, ES turpinātu sniegt palīdzību attīstības jomā; minētajām attiecībām pakāpeniski ir jākļūst politiskākām, globālākām un vienlīdzīgākām. Šo nostāju apstiprināja Eiropadomes sanāksmē 2006. gada decembrī un ĀS samitā 2007. gada janvārī.

Paralēli ES Āfrikas stratēģijas īstenošanai, ko uzraudzīja ar kopēja īstenošanas plāna palīdzību, sākās darbs pie vienotas ES un Āfrikas stratēģijas izveides. Balstoties uz 2006. gadā veiktajiem darbiem, šo procesu vēlreiz atsāka 2007. gadā, tiekoties vairākās sanāksmēs, lai vienotos par vienotās stratēģijas un Lisabonas sammita galvenajiem principiem, mērķiem un politiskajām prioritātēm. Šajās sanāksmēs ES pārstāvēja Komisija, Vācijas, Portugāles un Slovēnijas prezidentūras un Padomes sekretariāts. ĀS pārstāvēja ĀS Komisija, tās pašreizējā vadība (2007. gadā - Gana) un bieži vien arī valstis, kas ir atbildīgas par kādu politisko jautājumu Kairas dialogā[2]. ES un Āfrikas ministru sanāksmē, kas notika Briselē 15. maijā, "pauda gandarījumu un apstiprināja" vienotas stratēģijas projektu. Darbs pie vienotas stratēģijas pabeigšanas, pirmajiem rīcības plāniem un Lisabonas samita darba kartības turpināsies 2007. gada vasarā un rudenī.

Lai apkopotu informāciju no pēc iespējas plašāka ieinteresēto personu loka ārpus iestādēm Eiropā, Āfrikā un citās valstīs, institucionālo procesu papildināja plaša mēroga konsultācijas (ieskaitot konsultācijas www.europafrica.org tīmekļa vietnē). Notika arī regulāras apspriedes ar Eiropas Parlamenta un visas Āfrikas parlamenta pārstāvjiem, kā arī ar ieinteresētajām personām no Eiropas un Āfrikas pilsoniskās sabiedrības. Visi minētie procesi ir jāturpina uzlabot un pilnveidot, Lisabonas samitam gatavojoties.

3. LISABONAS SAMITS: MēRķI UN INICIATīVAS

Liela politiska vilšanās bija ES un Āfrikas samita atlikšana, tālab ir apsveicami, ka ir notikusi atgriešanās pie ES un Āfrikas partnerības visaugstākajā politiskajā līmenī, kur šī partnerība arī pieder. Šis samits ir divu kontinentu politisko līderu iespēja uzņemties nopietnas, uz darbību vērstas politiskās saistības par tādiem aktuāliem starptautiskiem jautājumiem kā klimata pārmaiņas, migrācija, ilgtspējīga energoapgāde, pārvalde un drošība, kā arī noteikt ES Āfrikas stratēģiskās partnerības politisko kursu. Turklāt ES un Āfrika var izmantot šo iespēju, lai demonstrētu sava dialoga atvērtību, un vērsties pie jau esošiem un jauniem Āfrikas partneriem, aicinot tos piedalīties samitā.

Šajā samitā Āfrikas un ES valstu un valdību vadītāji (pārstāvot 80 valstis un gandrīz 1,5 miljardus cilvēku) parakstīs Lisabonas deklarāciju – ES un Āfrikas vienošanos par vērtībām, kopīgām interesēm un stratēģiskiem mērķiem.

Turklāt Āfrikas un ES vadītāji pieņems Vienotu stratēģiju , kam jābūt kodolīgam un mērķtiecīgam dokumentam un kas būtu ES –Āfrikas stratēģiskās partnerības politiskais redzējums un ceļvedis nākotnē.

3.1. Mērķi

Vienotā stratēģija kalpos četru galveno politisko mērķu sasniegšanai, no kuriem katrs atspoguļo vienu dimensiju pašreizējās ES un Āfrikas attiecībās.

- Nostiprināt un attīstīt ES un Āfrikas politisko partnerību, padarot to par īstu līdztiesīgu partneru partnerību.

- Turpināt sekmēt mieru un drošību, pārvaldi un cilvēktiesības, tirdzniecību un Āfrikas reģionālo un kontinentālo integrāciju, kā arī citus ar attīstību saistītus būtiskus aspektus.

- Kopīgi risināt starptautiski svarīgus jautājumus.

- Veicināt un sekmēt plašu un tālejošu partnerību, kas paredzēta visiem Āfrikas un Eiropas iedzīvotājiem un kuras galvenais objekts ir cilvēks.

3.2. Politikas iniciatīvas

Minētajā samitā valstu un valdību vadītāji varētu ierosināt vairākas īpašas vadošas iniciatīvas, saturiski bagātinot minēto partnerību un demonstrējot Āfrikas, ES un pasaules pilsoņiem, kā ES konsekventi virza ES un Āfrikas partnerību. Dažas ierosinātās iniciatīvas varētu būt šādas.

(a) ES –Āfrikas partnerība enerģētikas jomā.

Abos kontinentos attīstības un labklājības priekšnosacījumi ir energoapgādes drošība, piekļuve finansiāli pieejamiem un ilgtspējīgas energoapgādes pakalpojumiem, kā arī energoresursu noturīga un ilgtspējīga apsaimniekošana. Lai gan Āfrikai ir lieli enerģijas resursi, pašlaik pasaulē tai ir viszemākais piekļuves koeficents moderniem enerģijas veidiem. Āfrikā 600 miljoniem iedzīvotāju nav pieejama elektrība, un ēdiena gatavošanai un apsildei tie izmanto malku. 400,000 Āfrikas iedzīvotāju, galvenokārt sievietes un bērni, katru gadu mirst no elpošanas orgānu slimībām, kas ir saistītas ar gaisa piesārņojumu telpās, ko izraisa malkas un citu tradicionālo degvielu izmantošana. Vajadzība pēc ieguldījumiem ir liela – pēc Pasaules Bankas datiem, lai līdz 2030. gadam nodrošinātu 100% pieejamību elektroenerģijai Aizsahāras Āfrikā, gadā vajadzētu ieguldīt 8,27 miljardus euro. Jau šobrīd abi kontinenti enerģētikas nozarē ir cieši saistīti: Eiropa iegūst no Āfrikas enerģijas eksporta, bet Āfrika – no Eiropas finansiālās un tehniskās palīdzības enerģētikas jomā. Nepārtraukti augošās bažas pasaulē par energoapgādes drošību, piekļuvi enerģijai un klimata pārmaiņām, ir par iemeslu abu kontinentu enerģētikas nākotnes satuvināšanai un radīja vajadzību meklēt kopīgus risinājumus.

Ņemot vērā minēto, paredzētā Āfrikas un ES partnerība enerģētikas jomā kalpos kā novatoriska platforma uzlabotajā, enerģētikas jautājumiem veltītajā politiskajā dialogā starp Āfriku un ES. Īstenojot partnerību enerģētikas jomā starpniecību Āfrika un Eiropa nodrošinās zināšanu un pieredzes apmaiņu, gatavos atbildes uz kopējās politikas izvirzītajiem jautājumiem un veicinās konkrētu rīcību, lai risinātu 21. gadsimta enerģētikas problēmas. Veicinot pozitīvu ieguldījumu regulējumu, tirgus pārredzamību un stabilitāti, minētā partnerība Āfrikā un Eiropā risinās energoapgādes drošības un piegādes ķēžu dažādošanas jautājumus, veicinās piekļuvi finansiāli pieejamiem, tīriem un efektīviem enerģētikas pakalpojumiem, stimulēs enerģētikas tirgus un centīsies palielināt finanšu un cilvēkresursus, lai atbalstītu Āfrikas noturīgo enerģētikas attīstību. Tā iesaistīs tādus ieinteresētus dalībniekus kā privāto sektoru, starptautiskas finanšu iestādes, kā arī radīs iespēju iekļaut jaunus palīdzības sniedzējus dialogā par enerģētikas attīstību Āfrikā.

Šīs darbības ir paredzētas, lai sasniegtu šādus konkrētus mērķus: veicinātu esošo Āfrikas un ES dialogu par energoapgādes drošību un piekļuvi enerģijai, piesaistītu ieguldījumus enerģētikas infrastruktūrai, tostarp, veicinot atjaunīgās enerģijas risinājumus un energoefektivitāti, plašāk attīstībā izmantot ieņēmumus no naftas un gāzes, veicināt pārredzamību un veicinātu galveno klimata pārmaiņu programmu un pamatjautājumu iekļaušanu sadarbībā attīstības jomā. Partnerībai ir jābalstās uz jau esošajiem instrumentiem, tādiem kā ES un Āfrikas Infrastruktūras partnerības un tās ieguldījumu fonda kopējais satvars, Eiropas Savienības Enerģētikas iniciatīva (ESEI) un tās ĀKK Enerģijas mehānisms (pašlaik 220 miljoni euro), nacionālās un reģionālās indikatīvās programmas atbilstīgi 10. EAF un uz tematisko programmu par vidi, dabas resursu, tostarp enerģijas, apsaimniekošanu.

( b) ES un Āfrikas partnerība saistībā ar klimata pārmaiņām

Klimata pārmaiņas ietekmē visas valstis, bet paredzams, ka vismazāk attīstītās valstis un citas neaizsargātas jaunattīstības valstis no tām cietīs agrāk un lielākā mērā. Klimata pārmaiņu starpvaldību ekspertu padomes (IPCC) 4. novērtējuma ziņojumā par Āfrikas reģiona novērtējumu ir secināts, ka attiecībā uz klimata izmaiņām un pārmaiņām tas ir viens no neaizsargātākajiem kontinentiem vairāku slodzes faktoru un zemās piemērošanās spējas dēļ. Āfrikas kontinentu īpaši ietekmēs nodrošinātība ar pārtiku, ar ūdens ūdensapgādi saistītās problēmas un krasie laikapstākļi, piemēram, plūdi vai sausums. Turklāt (IPCC) ziņojumā ir minēts, ka sagaidāms, ka līdz 2020. gadam no 75 līdz 250 miljons ļaužu izjutīs klimata pārmaiņu izraisītu pastiprinātu ūdens trūkumu, un dažās valstīs neapūdeņota lauksaimniecība varētu samazināties līdz pat 50%. Ja klimata pārmaiņas turpināsies, tās nopietni apdraudēs nabadzības samazināšanos un var iznīcināt daudzu gadu attīstības centienos ieliktās pūles. Adisabebu 2007. gada janvāra deklarācijā par klimata pārmaiņām un attīstību Āfrikā, ĀS vadītāji cita starpā apņēmās iekļaut ar klimata pārmaiņām saistītos jautājumus valstu un apakšreģionālajās attīstības politikās, programmās un pasākumos. Lai atvieglotu Āfrikas līdzdalību pārrunās par klimata pārmaiņām, ĀS Komisijas priekšsēdētājs tika pilnvarots uzņemties vadošo lomu. Šī deklarācija ir stabils pamats ĀS un ES partnerībai saistībā ar klimata pārmaiņām.

Šī partnerība būs forums dialogam par viedokļu apmaiņai par konkrētu atbildes rīcību uz klimata pārmaiņām. ES Āfrikas partnerība kļūs par lielisku iespēju, lai apspriestos par kopīgu ES un Āfrikas redzējumu.

Turklāt šī partnerība stiprinās sadarbību šādās jomās: adaptēšanās, katastrofu riska mazināšana, cīņa pret atmežošanu, jaunattīstības valstu līdzdalības sekmēšana pasaules emisiju tirgū (ieskaitot ar tīras attīstības mehānisma starpniecību) kā arī uzlabos vides ietekmes uz klimata pārmaiņām uzraudzīšanu, izmantojot kosmosā esošas sistēmas.

Šo partnerību atbalstīs Pasaules klimata pārmaiņu apvienība, ko Komisija tuvākajā laikā gatavojas ierosināt.

(c) ES –Āfrikas partnerība migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomās

Migrācija un mobilitāte ir cieši saistīta ar globalizāciju, un tās ir jāuzskata par pozitīvu parādību. Tripoles 2006. gada novembra ministru konferencē par migrācijas un attīstības jautājumiem ES un Āfrikas ministri vienojās par "izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu partnerību, lai nodrošinātu labāku migrācijas pārvaldi, sadarbojoties un uzņemoties kopīgu atbildību visaptverošā, vienotā un sabalansētā veidā". Lai īstenotu šajā konferencē izdarītos secinājumus, ES un Āfrika cieši sadarbojas daudzās jomās, piemēram, veicina saikni starp migrāciju un attīstību, atvieglo legālo migrāciju, kopīgi risina jautājumus, kas ir saitīti ar nelegālo imigrāciju, tostarp, sadarbojas atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā, cīnās pret cilvēku kontrabandu, šajā gadījumā īpašu uzmanību pievēršot upuru aizsardzībai. Lai Āfrikas valstīs uzlabotu ar migrācijas politiku saistīto faktu materiālu, ES un Āfrika sadarbosies, pamatojoties uz jau esošajām iniciatīvām Āfrikas kontinentā, ar mērķi izveidot migrācijas novērošanas biroju tīklu, kas apkopos, analizēs un izvērtēs datus par migrācijas plūsmām Āfrikā un starp Āfriku un ES. Tiks veicināta migrācijas profilu turpmāka attīstīšana. Āfrika un ES īpaši pievērsīsies migrācijas jautājumam, kas saistīts ar kvalificēta darbaspēka, piemēram, veselības nozares darbinieku, migrāciju un centīsies samazināt vervēšanas Eiropā negatīvo ietekmi uz Āfriku, jo veselības aprūpes darbinieku nepietiekamie resursi ir nopietns šķērslis Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai[3]. Saskaņā ar nesen veikto Pasaules Bankas apsekojumu Etiopijā 70% ārstu un 62% medicīnas māsu, kas nesen ir absolvējuši medicīnas vai māsu skolas, gatavojas pamest valsti "tiklīdz radīsies tāda iespēja" un tiek lēsts, ka katru gadu Āfrikas kontinentu pamet aptuveni 80 000 kvalificētu darbinieku, ieskaitot 23 000 vadošos darbiniekus un profesionāļus. Vajadzības gadījumā līdzīgas iniciatīvas var apsvērt arī attiecībā uz citām nozarēm. Turklāt partneri aplūkos iespēju, kā atvieglot migrantu naudas pārvedumu veikšanu un pētīt veidus, ievērojot privātumu, kā šie pārvedumi varētu sekmēt attīstību.

Lai veicinātu un labāk pārvaldītu darbaspēka migrāciju Āfrikā, un ja vajadzīgs, starp Āfriku un ES, abas puses sadarbosies Āfrikas informācijas un vadības spēju nostiprināšanā (cita starpā izmantojot modeli, ko pašlaik veido ar Mali valdību, kā arī pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, īstenojot dažādus darbaspēka migrācijas projektus Ziemeļāfrikā). Tāpat tiks pētīts, kā atvieglot cirkulāro migrāciju starp Āfriku un ES, lai šajā situācijā ieguvēji būtu iegūtu gan izcelsmes, gan galamērķa valstis, kā arī paši migranti. Veidojot partnerības starp ES un Āfrikas iestādēm, piemēram, universitātēm un slimnīcām, ES un Āfrika veicinās Āfrikas kvalificētā darbaspēka kustību starp izcelsmes un galamērķa valstīm.

Tā kā darba trūkums ir viena no lielākajām Āfrikas problēmām, un atzīstot, ka migrācijas un mobilitātes pārvaldes iniciatīvas ir jāskata plašākā kontekstā, abām pusēm ir jāapvieno spēki, lai Āfrikā radītu vairāk un labākas darbavietas , īpaši tas attiecināms uz jaunatni un sievietēm. Ņemot vērā savu pieredzi, ES ir jāatbalsta Āfrika tādu stratēģiju un politiku izveidē un īstenošanā, kas valsts ekonomikā veicinātu darbavietu radīšanu, tostarp uzlabojot ieguldījumu priekšnoteikumus un veidojot stipras, atsaucīgas, pārredzamas un atbildīgas darba tirgus iestādes. Radot produktīvākas darbavietas un pienācīgu darbu, Āfrikā jaunām sievietēm un vīriešiem pavērsies nākotnes perspektīva un īstenojama alternatīva nedeklarētiem, nedrošiem un bieži vien bīstamiem ceļojumiem, kas tiek veikti, lai dotos neregulāra darba meklējumos uz ES. Šajā sadarbības jomā ir jābūt skaidri definētiem mērķiem, un tai jābalstās uz attīstības politikas galvenajiem pīlāriem un jāsaistās ar attīstības politiku saskaņotības (APS) plānu, ieskaitot, lauksaimniecību, zvejniecību, pētniecību un IKT, infrastruktūru, ekonomikas integrāciju, ieguldījumus, ODA un migrantu naudas pārvedumus.

(d) ES –Āfrikas partnerība demokrātiskas pārvaldes jomā

Demokrātiska pārvalde ir ES un ĀS pamatvērtību neatņemama sastāvdaļa. Gan ES, gan ĀS šajā jomā ir uzņēmušās iniciatīvas un izveidojušas jaunu visas Āfrikas pārvaldes struktūru, Āfrikas salīdzinošās pārskatīšanas mehānismu (APRM) , Pārvaldes iniciatīvu Āfrikai un ĀKK valstīm un Pārvaldes mehānismu kaimiņvalstīm. Attīstās sakari starp visas Āfrikas parlamentu un Eiropas Parlamentu.

Tagad ES un ĀS ir jāuzsāk vērienīgāks, saskaņotāks dialogs starp kontinentiem par visiem ar pārvaldi saistītiem jautājumiem.

Lai veicinātu dialogu par abpusēji interesējošiem pārvaldes jautājumiem, piemēram, cilvēktiesībām, demokrātiskiem principiem, tiesiskumu, dabas resursu pareizu apsaimniekošanu, cīņu pret korupciju un krāpšanu, valsts līdzekļu pārredzamu un atbildīgu vadīšanu, institucionālu attīstību un reformām, nestabilām situācijām, globālo pārvaldi, drošības sektora reformu utt., ES un ĀS kopīgi ir jāizveido Pārvaldes forums ar mērķi globālā, kontinentālā, valsts un vietējā līmenī stabili iedibināt demokrātiskās pārvaldes principus un ieguldīt augsta līmeņa ES un ĀS dialogos par demokrātiskās pārvaldes jautājumiem, piesaistot šajā forumā nevalstiskus dalībniekus, valstu un kontinentālos parlamentus, vietējās iestādes un reģionālās organizācijas. Lai veicinātu un efektīvāk atbalstītu visas Āfrikas pārvaldes struktūru un politikas koordinācijas centienus , ES pārbaudīs iespēju kā ar kāda ES fonda vai ar kopēju EK ieguldījumu pašreizējos finanšu instrumentos, vai trasta fonda starpniecību, Kopiena un dalībvalstis varētu ieguldīt līdzekļus.

(e) Vienota ES un Āfrikas politiskā un institucionālā struktūra

Minētas partnerības četrās nozarēs papildinās un stiprinās saistoša apņemšanās un visaptverošs un strukturētāks politiskais dialogs starp 80 ES un Āfrikas valstu vadītājiem, demokrātiskām iestādēm un abu kontinentu iedzīvotājiem. Eiropas Parlamentam un Visas Āfrikas parlamentam uzņemoties vadošo lomu, ES un Āfrikai vajadzētu veicināt visu ES un ĀS iestāžu savstarpējo dialogu. Turklāt ES un Āfrika vajadzības gadījumā varētu rīkot nozaru ministru sanāksmes un attīstīt politiskā dialoga institucionālos mehānismus visos partnerības līmeņos (globālajā, kontinentālajā, reģionālajā, valsts un vietēja līmenī). Šie centieni pamatosies uz jau esošo ministru trijotnes sanāksmi, kas notiek divas reizes gadā, kā arī uz aktīvo ES un ĀS komisiju savstarpējo dialogu , bet īpaši globālajā līmenī (kas ietver daudzpusēju organizāciju un citu iestāžu nostāju un plānu koordinēšanas iespēju) var būt vajadzīgas jaunas pieejas. Visbeidzot, un atspoguļojot stratēģiskās partnerības centienus, ES un Āfrikas valstu vadītājiem vajadzētu apņemties rīkot samitus katru otro gadu pārmaiņus ES vai Āfrikā. Par šo visaptverošo politisko partnerību oficiāli paziņos "Lisabonas deklarācijā".

Šīs piecas iniciatīvas ir ES priekšlikumi Lisabonas samita galvenajām tēmām, un tās kopā ar programmām un paredzēto rīcību citās kopējo interešu jomās tiks iekļautas Vienotai stratēģijai pievienotajā rīcības plānā .

Līdz Lisabonas samitam sagatavos pirmo rīcības plānu par kopēju rīcību īstermiņā un vidējā termiņā (divos gados līdz nākamajam samitam). Lai Lisabonas samits, kā cerēts, gūtu ievērību un kļūtu par pagrieziena punktu, ES un ĀS kopīgi jāizstrādā pirmais rīcības plāns un visaptverošs saistību saraksts.

3.3. Kopīgais dokuments

Pilnīgāks pārskats par partnerības prioritātēm un mērķiem ir sniegts Kopīgajā dokumentā, kas sagatavots kopā ar Eiropas Komisiju un Padomes sekretariātu Pirms un pēc Lisabonas: Kā nodrošināt panākumus ES un Āfrikas stratēģiskai partnerībai.

Kopā ar šo paziņojumu minētais kopīgais dokuments iepazīstina ar ES ieguldījumu Vienotajā stratēģijā, kas kopā ar Āfrikas partneriem tiks izstrādāta un pieņemta 2007. gada vasarā un rudenī.

[1] Angola, Kaboverde, Kongo, Kongo Demokrātiskā Republika, Etiopija, Mozambika, Sjerraleone, Sudāna un Tanzānija.

[2] Alžīrija (miers un drošība); Ēģipte (kultūras priekšmeti); Nigērija (parāds); Senegāla (migrācija); Tunisija (palīdzība); Lībija (nodrošinātība ar pārtiku); Maroka (vide); Dienvidāfrika (tirdzniecība un reģionālā integrācija). Lai gan Maroka nav ĀS dalībniece, tā sanāksmēs ir piedalījusies kā atbildīgā valsts vides jautājumos.

[3] COM(2006) 870. Eiropas rīcības programma, lai likvidētu veselības aprūpes darbinieku kritisko trūkumu jaunattīstības valstīs (2007.–2013. gads).