(1)

Pēdējos desmit gados digitālā ekonomika ir ienesusi iekšējā tirgū radikālas pārmaiņas. Savienība iecerējusi digitālo ekonomiku, kas sniedz noturīgas ekonomiskas un sociālas priekšrocības, kuru pamatā ir teicama, uzticama un droša savienojamība visiem un visur Eiropā, tostarp lauku, attālās un mazapdzīvotās teritorijās, kā arī transporta koridoros. Augstas kvalitātes digitālā infrastruktūra, kuras pamatā ir ļoti augstas veiktspējas tīkli (“ĻAVT”), kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1972 (3) 2. panta 2) punktā, (“ĻAVT”) ir praktiski visu mūsdienīgas un novatoriskas ekonomikas nozaru balsts. Tā var nodrošināt inovatīvus pakalpojumus, efektīvākas saimnieciskās darbības un viedu, ilgtspējīgu un digitālu sabiedrību, vienlaikus palīdzot sasniegt Savienības klimata mērķrādītājus. Tai ir stratēģiska nozīme sociālajā un teritoriālajā kohēzijā, kā arī Savienības konkurētspējā, noturībā, digitālajā suverenitātē un digitālajā līderībā kopumā. Digitalizācija būtiski ietekmē visu Savienības iedzīvotāju ikdienas sociālo, ekonomisko, politisko un kultūras dzīvi. Šajā ziņā ierobežota piekļuve un nepietiekama tīkla paplašināšana var padziļināt sociālo nevienlīdzību, tādējādi radot jaunu digitālo plaisu starp cilvēkiem, kuri spēj pilnībā izmantot efektīvu un drošu digitālo savienojamību, kas ļauj viņiem piekļūt plašam pakalpojumu klāstam, un cilvēkiem, kuri to nespēj. Šajā sakarā ĻAVT izvēršanai lauku, attālos un mazapdzīvotos reģionos, kā arī sociālajos mājokļos vajadzētu būt publisko investīciju projektu prioritātei, jo tas ir būtisks sociālās iekļaušanas aspekts. Tāpēc fiziskām un juridiskām personām privātajā un publiskajā sektorā vajadzētu būt iespējai iekļauties digitālajā ekonomikā.

(2)

Covid-19 pandēmijas laikā vēl vairāk paātrinājās tehnoloģiju ātrā attīstība, strauji auga platjoslas datplūsma un arvien vairāk palielinājās pieprasījums pēc modernas un ļoti ātrdarbīgas savienojamības. Rezultātā ir sasniegta lielākā daļa Komisijas 2010. gada 19. maija paziņojumā “Digitālā programma Eiropai” izklāstīto mērķrādītāju, taču tie ir arī novecojuši. To mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir piekļuve internetam ar ātrumu 30 Mb/s, ir palielinājies no 58,1 % 2013. gadā līdz 90 % 2022. gadā. Tikai 30 Mb/s pieejamība vairs neatbilst nākotnes prasībām un nesaskan ar Direktīvā (ES) 2018/1972 noteiktajiem jaunajiem mērķiem nodrošināt savienojamību un plašu ĻAVT pieejamību. Tāpēc Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā (ES) 2022/2481 (4) Savienība noteica atjauninātus mērķrādītājus 2030. gadam, kas labāk atbilst gaidāmajām nākotnes savienojamības vajadzībām, kad visām Eiropas mājsaimniecībām vajadzētu būt iekļautām gigabitiskā tīklā un visās apdzīvotās vietās vajadzētu būt ātrdarbīgiem nākamās paaudzes bezvadu tīkliem ar veiktspēju, kas ir vismaz līdzvērtīga 5G.

(3)

Lai sasniegtu minētos mērķrādītājus, ir vajadzīga politika, kas paātrinātu un vienkāršotu ļoti augstas veiktspējas fiksēto un bezvadu tīklu ierīkošanu un samazinātu to izmaksas visā Savienībā, aptverot pareizu plānošanu, ciešāku koordināciju un vienkāršotu un racionalizētu atļauju piešķiršanas procedūru izveidi nolūkā panākt administratīvās slodzes samazināšanu gan operatoriem, gan valsts pārvaldes iestādēm.

(4)

Savienojamības izvēršanai svarīgi ir integrēt kosmosa un zemes infrastruktūru, lai sagatavotos nākamajam digitālās infrastruktūras vilnim, kas ļaus Savienībai uzņemties vadošo lomu. Nesenais tehniskais progress ir ļāvis izveidot satelītsakaru konstelācijas un pakāpeniski piedāvāt ātrdarbīgus un salīdzinoši zema latentuma savienojamības pakalpojumus, lai nodrošinātu savienojamību un palielinātu kohēziju visā Savienībā, tostarp tās tālākajos reģionos un lauku, attālās un mazapdzīvotās teritorijās. Šajā sakarībā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2023/588 (5) paredzētie resursi un jo īpaši potenciālās komerciālās interneta piekļuves iespējas, ko nodrošina nākotnes satelītu konstelācija, varētu ņemt vērā ļoti augstas veiktspējas fiksēto un bezvadu tīklu plānošanā un ierīkošanā visā Savienībā un, ja iespējams, ar to jāveicina ĻAVT izvēršana. Ir svarīgi uzsvērt, ka satelītsavienojamība aptver arī uz zemes bāzētus elementus, kuru ierīkošanu var sekmēt šī regula.

(5)

ĻAVT izvēršanai visā Savienībā ir vajadzīgas ievērojamas investīcijas, un lielu daļu no tām veido inženiertehnisko darbu izmaksas. Dārgu inženiertehnisko darbu nepieciešamību samazinātu un platjoslas pakalpojumu izvēršanas efektivitāti vairotu fiziskās infrastruktūras kopīgošana.

(6)

Lielu daļu no izmaksām, kas saistītas ar ĻAVT ierīkošanu, var attiecināt uz izvēršanas procesa neefektivitāti, kas saistīta ar: a) esošās pasīvās infrastruktūras, piemēram, kabeļu kanalizācijas, cauruļvadu, kanalizācijas atveru, sadales skapju, balstu, mastu, antenu iekārtu, torņu un citu balsta konstrukciju izmantošanu; b) trūkumiem tīkla operatoru vai publiskā sektora struktūru veikto inženiertehnisko darbu koordinēšanā; c) apgrūtinošām un laikietilpīgām administratīvām atļauju piešķiršanas procedūrām; un d) trūkumiem tīklu ierīkošanā ēku iekšpusē, kas, īpaši laukos, rada augstus finansiālus šķēršļus.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/61/ES (6), kas tika pieņemta, reaģējot uz vajadzību samazināt platjoslas ierīkošanas izmaksas, bija iekļauti pasākumi attiecībā uz infrastruktūras koplietošanu, inženiertehnisko darbu koordinēšanu un administratīvā sloga samazināšanu. Lai vēl vairāk atvieglotu ĻAVT, tostarp optiskās šķiedras un 5G tīklu, izvēršanu, Padome 2020. gada 9. jūnija secinājumos par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu aicināja nākt klajā ar papildu pasākumu kopumu, lai atbalstītu pašreizējo un jauno tīklu ierīkošanas vajadzības, tostarp pārskatot Direktīvu 2014/61/ES.

(8)

Direktīvā 2014/61/ES noteiktie pasākumi palīdzēja ātrdarbīgu elektronisko sakaru tīklu ierīkošanu padarīt lētāku. Tomēr minētie pasākumi būtu jāpastiprina un jāracionalizē, lai vēl vairāk samazinātu izmaksas un paātrinātu tīklu ierīkošanu.

(9)

Pasākumiem, kuru mērķis ir padarīt efektīvāku publiskās un privātās esošās infrastruktūras izmantošanu un samazināt izmaksas un šķēršļus jaunu inženiertehnisku darbu veikšanai, būtu būtiski jāpalīdz nodrošināt ātru un plašu ĻAVT ierīkošanu, tostarp lauku, attālās vai mazapdzīvotās teritorijās, kā arī transporta koridoros. Šiem pasākumiem būtu jāuztur efektīva konkurence, nekaitējot esošās infrastruktūras drošumam, drošībai un vienmērīgai darbībai vai sabiedrības veselībai un videi. Būtu jāņem vērā atbilstīgas metodes un zinātniskie dati.

(10)

Dažas dalībvalstis ir pieņēmušas pasākumus, lai samazinātu platjoslas ierīkošanas izmaksas, tostarp, pārsniedzot Direktīvas 2014/61/ES noteikumus. Tomēr šie pasākumi joprojām ir ļoti atšķirīgi dažādās dalībvalstīs un ir devuši atšķirīgus rezultātus visā Savienībā. Dažu šo pasākumu paplašināšana visā Savienībā un jaunu pastiprinātu pasākumu īstenošana varētu ievērojami veicināt labāku digitālā vienotā tirgus darbību. Turklāt atšķirības normatīvajās prasībās un nekonsekventa Savienības noteikumu īstenošana dažkārt kavē komunālo pakalpojumu uzņēmumu sadarbību. Atšķirības var arī radīt šķēršļus tādu jaunu operatoru ienākšanai tirgū, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt publiskos elektronisko sakaru tīklus vai ar tiem saistītās iekārtas, kā definēts Direktīvas (ES) 2018/1972 2. panta 29. punktā, (“operatori”). Minētās atšķirības var arī liegt jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kavējot iekšējā tirgus attīstību, kas ļautu izmantot un ierīkot fizisko infrastruktūru ĻAVT vajadzībām. Turklāt pasākumi, kas izziņoti valstu ceļvežos un īstenošanas ziņojumos, kurus dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar Komisijas Ieteikumu (ES) 2020/1307 (7), neaptver visas Direktīvas 2014/61/ES jomas un nerisina visus jautājumus konsekventi un pilnīgi. Tāda ir situācija, neraugoties uz to, cik svarīgi ir rīkoties visā izvēršanas procesā un dažādās nozarēs, lai panāktu saskanīgu un ievērojamu ietekmi. Dalībvalstis būtu jāmudina turpināt īstenot Ieteikumā (ES) 2020/1307 izklāstīto paraugpraksi, kas var atvieglot šīs regulas īstenošanu saskaņā ar minimālās saskaņošanas principu.

(11)

Šīs regulas mērķis ir stiprināt un saskaņot tiesības un pienākumus, kas piemērojami visā Savienībā, lai paātrinātu ĻAVT izvēršanu un starpnozaru koordinēšanu, tostarp pamattīklus un ātrdarbīgos nākamās paaudzes bezvadu tīklus ar veiktspēju, kas ir vismaz līdzvērtīga 5G. Elektronisko sakaru tirgu pastāvīgās sadrumstalotības dēļ uzņēmumi, kas nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, nespēj sasniegt apjomradītus ietaupījumus. Tam, ka Savienībā trūkst augstas kvalitātes savienojamības, var būt spēcīga pakārtota ietekme uz pārrobežu tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu, jo daudzus pakalpojumus var sniegt tikai tad, ja visā Savienībā ir izveidots pietiekami veiktspējīgs tīkls. Nodrošinot uzlabotus vienlīdzīgus konkurences apstākļus, šī regula neliedz dalībvalstīm ieviest vai paturēt spēkā Savienības tiesību aktiem atbilstošus valsts noteikumus, kas veicina kopīgu esošās fiziskās infrastruktūras izmantošanu vai ļauj efektīvāk un ātrāk ierīkot jaunu fizisko infrastruktūru, papildinot vai pārsniedzot šajā regulā noteiktās tiesības un pienākumus un paredzot risinājumus tās mērķu sasniegšanai. Piemēram, dalībvalstis varētu pieņemt šādus stingrākus vai detalizētākus noteikumus, lai saīsinātu termiņus izvietošanai nepieciešamo atļauju piešķiršanai vai atteikšanai, ieviestu papildu atbrīvojumus attiecībā uz atļauju piešķiršanu, attiecinātu noteikumus par inženiertehnisko darbu koordinēšanu arī uz privāti finansētiem projektiem vai lai, pieprasot plašākas elektroniska formāta informācijas sniegšanu par fizisko infrastruktūru vai plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem vienotajā informācijas punktā, paplašinātu noteikumus par piekļuvi esošajai fiziskajai infrastruktūrai, attiecinot tos arī uz privātīpašumā esošām ēkām, kā arī ieviestu turpmākus pasākumus atļauju piešķiršanas procedūru paātrināšanai, ar noteikumu, ka tie nepārkāpj Savienības tiesību aktus, tostarp šīs regulas noteikumus.

(12)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, tostarp attiecībā uz īpašiem regulatīviem pasākumiem, kas noteikti saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/1972 II daļas II sadaļas II–IV nodaļu, Komisijas Direktīvu 2002/77/EK (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2022/2555 (9), minēto direktīvu noteikumiem būtu jāprevalē pār šo regulu. Šī regula neskar valsts regulatīvo iestāžu iespēju saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972 saglabāt vai ieviest pasākumus, kas neietilpst šīs regulas darbības jomā, piemēram, pienākumus attiecībā uz piekļuvi ēkas iekšējai instalācijai.

(13)

Operatoriem, jo īpaši jaunpienācējiem, var būt daudz lietderīgāk atkalizmantot esošo fizisko infrastruktūru, tostarp citu komunālo pakalpojumu infrastruktūru, lai izvērstu ĻAVT vai ar tiem saistītās iekārtas. Tas īpaši attiecas uz teritorijām, kur nav pieejams piemērots elektronisko sakaru tīkls vai kur jaunas fiziskās infrastruktūras izveide nebūtu ekonomiski izdevīga. Turklāt sinerģija starp nozarēm var būtiski samazināt vajadzību pēc inženiertehniskajiem darbiem, kas attiecas uz ĻAVT ierīkošanu. Šāda atkalizmantošana var arī samazināt ar šiem darbiem saistītās sociālās un vides izmaksas, piemēram, piesārņojumu, troksni un satiksmes sastrēgumus. Tāpēc šai regulai būtu jāattiecas ne tikai uz operatoriem, bet arī uz īpašniekiem vai tiesību turētājiem, kuriem ir tiesības izmantot plašu un visuresošu fizisko infrastruktūru, kas ir piemērota, lai izmitinātu elektronisko sakaru tīklu elementus, piemēram, fiziskus tīklus elektroenerģijas, gāzes, ūdensapgādes, notekūdeņu un kanalizācijas sistēmas, kā arī apkures un transporta pakalpojumu nodrošināšanai. Tiesību turētāju gadījumā tas nemaina trešo personu īpašumtiesības vai neierobežo šādu tiesību īstenošanu. Attiecīgā gadījumā minētajā nolūkā būtu jāņem vērā arī īrnieku tiesības.

(14)

Lai uzlabotu ĻAVT ierīkošanu iekšējā tirgū, šajā regulā būtu jāparedz tiesības uzņēmumiem, kuri nodrošina publiskos elektronisko sakaru tīklus vai ar tiem saistītas iekārtas (tostarp publiskas dabas uzņēmumiem), piekļūt fiziskajai infrastruktūrai neatkarīgi no tās atrašanās vietas saskaņā ar taisnīgiem un samērīgiem noteikumiem, kas atbilst parastai īpašumtiesību izmantošanai. Pienākumam dot piekļuvi fiziskai infrastruktūrai nebūtu jāskar tiesības, kas ir īpašniekiem, uz kuru zemes vai kuru ēkās atrodas attiecīgā infrastruktūra.

(15)

Jo īpaši, ņemot vērā to, ka strauji attīstās uzņēmumi, kuri galvenokārt nodrošina saistītās iekārtas, piemēram, “torņu uzņēmumi”, un ka arvien vairāk pieaug to nozīme piekļuvē fiziskai infrastruktūrai, kas piemērota bezvadu elektronisko sakaru tīklu elementu, piemēram, 5G, uzstādīšanai, jēdziena “tīkla operators” definīcija būtu jāpaplašina, iekļaujot tajā ne tikai uzņēmumus, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, un cita veida tīklu operatorus, piemēram, transporta, gāzes vai elektroenerģijas tīklu operatorus, bet arī uzņēmumus, kuri nodrošina saistītās iekārtas un uz kuriem tādējādi būtu jāattiecas visiem šajā regulā noteiktajiem pienākumiem un priekšrocībām, izņemot noteikumus par ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru un piekļuvi. Lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību un paredzamību attiecībā uz plānoto saistīto iekārtu ierīkošanai, juridiskām personām, kas galvenokārt darbojas kā zemes nomnieki vai zemes tiesību – izņemot īpašumtiesības – īpašnieki teritorijās, kurās plānots uzstādīt vai ir uzstādītas iekārtas, lai ierīkotu ĻAVT elementus, vai kas zemes īpašnieku un operatoru vārdā pārvalda nomas līgumus, būtu godprātīgi jāvienojas par piekļuvi zemes teritorijai un jāinformē valsts regulatīvās iestādes par saviem nolīgumiem, tostarp par sarunās panākto cenu, kurai attiecīgā gadījumā būtu jāatspoguļo tirgus situācija. Lai atvieglotu šādas sarunas, dalībvalstis varētu sniegt norādījumus, jo īpaši attiecībā uz cenu par piekļuvi zemes teritorijai.

(16)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šajā regulā noteiktos pienākumus attiecināt arī uz struktūrām, kuras neietilpst tās darbības jomā, piemēram, organizatoriskām vienībām, kam pēc likuma nav tiesībsubjektības, bet piemīt rīcībspēja un kas var pilnībā piedalīties saimnieciskos darījumos, vai uzņēmumiem, kuriem ir publisku struktūru piešķirta koncesija.

(17)

Ņemot vērā to zemo diferenciācijas pakāpi, tīkla fiziskajās iekārtās bieži var vienlaikus izmitināt plašu elektronisko sakaru tīkla elementu klāstu, neietekmējot galveno sniegto pakalpojumu, ar minimālām pielāgošanas izmaksām. Šo elementu starpā ir tādi, kas spēj nodrošināt platjoslas piekļuves pakalpojumus ar ātrumu vismaz 100 Mb/s saskaņā ar tehnoloģiskās neitralitātes principu. Tāpēc fizisko infrastruktūru, kas paredzēta tikai citu tīkla elementu izmitināšanai, nekļūstot par aktīvu tīkla elementu, būtībā var izmantot, lai izvietotu elektronisko sakaru kabeļus, iekārtas vai jebkuru citu elektronisko sakaru tīkla elementu neatkarīgi no infrastruktūras pašreizējā lietojuma vai īpašumtiesībām, drošības apsvērumiem vai infrastruktūras īpašnieka nākotnes uzņēmējdarbības interesēm. Publisko elektronisko sakaru tīklu fizisko infrastruktūru būtībā var izmantot arī citu tīklu elementu izvietošanai. Tāpēc attiecīgos gadījumos publisko elektronisko sakaru tīkla operatoriem vajadzētu būt iespējai nodrošināt piekļuvi saviem tīkliem, lai būtu iespējams ierīkot citus tīklus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai precizēt oficiālas administratīvās prasības minētajiem piekļuves pieprasījumiem, piemēram, šādu pieprasījumu vai līguma projekta, vai ĻAVT uzstādīšanas projekta formai. Neskarot īpašas vispārējās intereses, kas saistītas ar galvenā pakalpojuma sniegšanu, vienlaikus būtu jāveicina sinerģija starp tīkla operatoriem, lai palīdzētu sasniegt Lēmumā (ES) 2022/2481 noteiktos digitālos mērķrādītājus.

(18)

Ja nav pamatota izņēmuma, fiziskās infrastruktūras elementos, kuri pieder publiskā sektora struktūrām vai kurus tās kontrolē, pat ja tie nav tīkla daļa, tostarp gadījumos, kad elementus vada jebkura struktūra, kurai uzticēts veikt uzdevumus minēto publiskā sektora struktūru vārdā, var izmitināt arī elektronisko sakaru tīkla elementus, un šādos gadījumos tie būtu jādara pieejami, lai atvieglotu ĻAVT, it īpaši bezvadu tīklu, elementu uzstādīšanu. Fiziskās infrastruktūras elementu piemēri ir ēkas, tostarp to jumti un to fasādes daļas, ieejas ēkās un jebkurš cits aktīvs, ieskaitot ielu aprīkojumu, piemēram, apgaismes stabi, ceļazīmes, luksofori, sludinājumu dēļi un ceļu lietošanas maksas iekasēšanas staciju konstrukcijas, kā arī autobusu un tramvaju pieturas, metro un dzelzceļa stacijas un tuneļi. Dalībvalstīm sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm ir jāapzina konkrētas fiziskās infrastruktūras kategorijas, kuras to teritorijā pieder publiskā sektora struktūrām vai kuras tās kontrolē, un kurām nevar piemērot pienākumu nodrošināt piekļuvi, piemēram, arhitektoniskas, vēsturiskas, reliģiskas vai vides vērtības, valsts drošības vai ceļu satiksmes drošības apsvērumu dēļ. Lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu un ilgtspējīgu ierīkošanu, ĻAVT elementiem vajadzētu būt ar minimālu vizuālo ietekmi.

(19)

No vienas puses, veselas teritorijas, jo īpaši lauku reģionos, varētu palikt bez savienojamības tāpēc, ka publiskā sektora infrastruktūra neļauj uzstādīt ĻAVT elementus vai nav piemērota to uzstādīšanai. No otras puses, ir komerciālas ēkas, kas ir vienīgā alternatīva šādu elementu izmitināšanai. Lai nodrošinātu savienojamību attālās un mazapdzīvotās teritorijās un novērstu digitālā pārklājuma atšķirības starp lauku un pilsētu teritorijām, vienlaikus līdz minimumam samazinot iejaukšanos privātīpašumā, gadījumos, kad attiecīgajā teritorijā nav alternatīvas ĻAVT izveidei, dalībvalstis varētu paredzēt, ka, ja ir izpildīti daži īpaši nosacījumi, lauku vai attālās teritorijās esošu privātu komercēku īpašniekiem būtu jāpiešķir operatoriem piekļuve šādām ēkām ar taisnīgiem un saprātīgiem noteikumiem un par cenām, kas atspoguļo tirgus situāciju. Minētais pienākums tiktu piemērots tikai tad, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi: attiecīgajā teritorijā nav tāda paša veida fiksēta vai mobila ĻAVT, kādu piekļuves prasītājs plāno ierīkot, un saskaņā ar pieprasījuma iesniegšanas dienā pieejamo informāciju, kas apkopota ar vienotā informācijas punkta starpniecību, nav nekāda iepriekšēja plāna to ierīkot; nav pieejama esošā fiziskā infrastruktūra, kas pieder tīkla operatoriem vai publiskā sektora struktūrām vai ko tie kontrolē, un kura būtu tehniski piemērota ĻAVT elementu izmitināšanai attiecīgajā teritorijā.

(20)

Šai regulai nebūtu jāskar īpašie aizsardzības pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu valsts drošību, drošumu un sabiedrības veselību, tīklu drošību un integritāti, it īpaši valsts tiesību aktos noteiktās kritiskās infrastruktūras tīklu drošību un integritāti, un panāktu, lai jo īpaši tīklos, kurus izmanto dzeramā ūdens nodrošināšanai, netiktu ietekmēti galvenie tīkla operatora vai publiskā sektora struktūras sniegtie pakalpojumi. Taču vispārīgi valsts tiesību aktu noteikumi, ar ko liedz tīkla operatoriem risināt sarunas par tādu uzņēmumu piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai ar tiem saistītas iekārtas, varētu kavēt tirgus izveidi attiecībā uz piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai. Tāpēc šādi vispārīgi noteikumi būtu jāatceļ. Tajā pašā laikā šajā regulā noteiktajiem pasākumiem nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju saskaņā ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem stimulēt komunālo pakalpojumu sniedzējus piešķirt piekļuvi infrastruktūrai, izslēdzot ieņēmumus, kas gūti saistībā ar piekļuvi to fiziskajai infrastruktūrai, no to tarifu aprēķina, kuri galalietotājiem noteikti par pakalpojumu sniedzēju galveno darbību vai darbībām.

(21)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un izvairītos no nesamērīga sloga tīkla operatoriem, vienlaikus piemērojot divus atšķirīgus piekļuves režīmus vienai un tai pašai fiziskajai infrastruktūrai, fiziskajai infrastruktūrai, uz kuru attiecas valsts regulatīvo iestāžu noteikti pienākumi nodrošināt piekļuvi, ievērojot Direktīvu (ES) 2018/1972, vai pienākumi nodrošināt piekļuvi, kas izriet no Savienības valsts atbalsta noteikumu piemērošanas, nebūtu jāpiemēro šajā regulā noteiktie pienākumi nodrošināt piekļuvi, kamēr šādi pienākumi nodrošināt piekļuvi ir spēkā. Tomēr šī regula būtu jāpiemēro, kad valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972 ir noteikusi pienākumu nodrošināt piekļuvi, kas ierobežo attiecīgās fiziskās infrastruktūras izmantošanu. Piemēram, tas varētu notikt, ja operators, kas plāno savienot bāzes stacijas, lai piekļūtu vairumtirdzniecībai atvēlētajai jaudai, pieprasa piekļuvi pastāvošajai fiziskajai infrastruktūrai, kurai tirgū ir noteikti pienākumi nodrošināt piekļuvi Komisijas Ieteikuma (ES) 2020/2245 (10) nozīmē.

(22)

Lai nodrošinātu proporcionalitāti un saglabātu stimulus investēt, tīkla operatoram vai publiskā sektora struktūrai vajadzētu būt tiesībām objektīvu un pamatotu iemeslu dēļ atteikt piekļuvi konkrētai fiziskai infrastruktūrai. Konkrētāk, fiziskā infrastruktūra, kurai pieprasīta piekļuve, varētu būt tehniski nepiemērota īpašu apstākļu dēļ vai tādēļ, ka trūkst tobrīd pieejamas vietas vai ir pietiekami pamatotas tīkla operatora nākotnes vajadzības pēc vietas, piemēram, publiski pieejamos investīciju plānos. Lai izvairītos no iespējamiem konkurences izkropļojumiem vai iespējams ļaunprātīgas piekļuves atteikuma nosacījumu izmantošanas, katrs šāds atteikums būtu pienācīgi jāpamato un jābalsta uz objektīviem un sīki izklāstītiem iemesliem. Piemēram, šādi iemesli netiks uzskatīti par objektīviem, ja uzņēmums, kurš nodrošina vai kuram ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, ir ierīkojis fizisko infrastruktūru, pateicoties inženiertehnisko darbu koordinēšanai ar tīkla operatoru, kas nav elektronisko sakaru tīkla operators, un atsakās piešķirt piekļuvi, pamatojoties uz iespējamu ĻAVT elementu izmitināšanai pieejamās vietas trūkumu, kas izriet no tā kontrolē esošā uzņēmuma lēmumiem. Šādā gadījumā konkurences izkropļojumi var rasties, ja teritorijā, uz ko potenciāli attiecas piekļuves pieprasījums, nav cita ĻAVT. Tāpat īpašos apstākļos infrastruktūras koplietošana varētu apdraudēt drošību vai sabiedrības veselību, tīklu, tostarp kritiskās infrastruktūras tīklu, integritāti un drošību vai apdraudēt tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus galvenokārt sniedz, izmantojot to pašu infrastruktūru. Turklāt, ja tīkla operators jau vairumtirdzniecībai nodrošina pasīvu fizisko piekļuvi elektronisko sakaru tīkliem, kas atbilst piekļuves prasītāja vajadzībām, piemēram, tumšo optisko šķiedru vai optiskās šķiedras atsaistīšanu, piekļuve pamatā esošajai fiziskajai infrastruktūrai varētu radīt negatīvu ekonomisko ietekmi uz tā uzņēmējdarbības modeli, it īpaši tāda operatoru uzņēmējdarbības modeli, kas darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgos, un uz tā stimuliem veikt investīcijas, tādējādi radot šķēršļus ātrai ĻAVT izvēršanai lauku un attālās teritorijās. Šī regula neliedz dalībvalstīm ierobežot piekļuves atteikuma nosacījumus, pamatojoties uz to, ka pastāv alternatīvs tumšās optiskās šķiedras vai optiskās šķiedras atsaistīšanas piedāvājums, ja šādi produkti attiecīgajā tirgū nebūtu dzīvotspējīgs alternatīvs risinājums pasīvai vairumtirdzniecības fiziskai piekļuvei elektronisko sakaru tīkliem. Būtu jāizvairās no neefektīvas ĻAVT elementu dublēšanās, kas apdraud sākotnējās investīcijas un investīciju plānus, jo īpaši lauku teritorijās, kur vairāk nekā viens ĻAVT varētu nebūt ekonomiski dzīvotspējīgs, neskarot Direktīvu 2002/77/EK, ar noteikumu, ka šāda lēmuma rezultāts joprojām atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam. Novērtējot šādu alternatīvu vairumtirdzniecības fiziskās piekļuves risinājumu noteikumu taisnīgumu un pamatotību, cita starpā būtu jāņem vērā tā uzņēmuma pamatā esošais uzņēmējdarbības modelis, kurš nodrošina vai kuram ir atļauts nodrošināt publiskos elektronisko sakaru tīklus, piešķirot piekļuvi, tas, vai ir jāizvairās no tā, ka nostiprinās būtiska kādas puses ietekme tirgū. ja tāda ir, un tas, vai piekļuves nodrošinātājs saista vai apvieno piekļuvi ar pakalpojumiem, kas nav absolūti nepieciešami.

(23)

Lai saglabātu investīciju stimulus un izvairītos no negatīvas un neparedzētas ekonomiskās ietekmes uz tā operatora uzņēmējdarbības modeli, kurš ir pirmais tirgus dalībnieks, kas ierīko tīklus optiskās šķiedras kabeļu nodrošināšanai līdz telpām, jo īpaši lauku teritorijās, dalībvalstis, kurās saskaņā ar Savienības tiesību aktiem valsts tiesību aktos jau tiek piemērots līdzīgs atteikuma pamatojums, varētu paredzēt, ka tad, ja uzņēmums, kurš nodrošina vai kuram ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, prasa piekļuvi vienīgajam optiskās šķiedras tīklam, kas atrodas tā mērķa pārklājuma zonā, piekļuves nodrošinātājs varētu atteikt piekļuvi savai fiziskajai infrastruktūrai, ja tas ar taisnīgiem un saprātīgiem noteikumiem nodrošina aktīvai vairumtirdzniecības piekļuvei dzīvotspējīgus alternatīvus risinājumus, kas ir piemēroti ĻAVT nodrošināšanai. Šādai aktīvai vairumtirdzniecības piekļuvei būtu jānodrošina, ka operatoram, kas iesniedz pieprasījumu, ir pieejams ĻAVT un ir iespēja sniegt pakalpojumus ar tādu ĻAVT raksturīgo kvalitāti un īpašībām, kas kvalitātes vai pakalpojumu īpašību ziņā ir salīdzināmi ar pasīvo piekļuvi, – piemēram, tumšo optisko šķiedru vai optiskās šķiedras atsaistīšanu. Turklāt minētie dzīvotspējīgie alternatīvie aktīvās vairumtirdzniecības piekļuves risinājumi būtu jānodrošina nediskriminējošā un atklātā veidā. Šajā nolūkā operatoram, kurš nodrošina piekļuvi citiem operatoriem, būtu jāpiemēro līdzvērtīgi nosacījumi līdzvērtīgos apstākļos, un būtu jāsniedz pakalpojumi un informācija citiem operatoriem ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādā pašā kvalitātē, kādu tas nodrošina saviem vai savu meitasuzņēmumu vai partneru pakalpojumiem, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi, piedāvājot vienlīdzīgas iespējas visiem operatoriem, tostarp operatoram, kas sniedz pakalpojumus.

(24)

Lai veicinātu esošās fiziskās infrastruktūras atkalizmantošanu, ja operatori pieprasa piekļuvi noteiktā teritorijā, tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām, kurām pieder fiziskā infrastruktūra vai kuras to kontrolē, būtu jāizsaka piedāvājums par savu iekārtu koplietošanu saskaņā ar taisnīgiem un saprātīgiem noteikumiem, tostarp cenu, ja vien piekļuve nav atteikta objektīvu un pamatotu iemeslu dēļ. Būtu arī jāliek publiskā sektora struktūrām piekļuvi piedāvāt ar nediskriminējošiem noteikumiem. Atkarībā no apstākļiem vairāki faktori var ietekmēt nosacījumus, ar kādiem šāda piekļuve tiek piešķirta. Šādi faktori sevī ietver: a) profilaktiskus aizsardzības pasākumus, kuri jāpieņem, lai ierobežotu negatīvu ietekmi uz tīkla drošumu, drošību un integritāti; b) īpašu atbildības regulējumu kaitējuma gadījumā; c) infrastruktūras izbūvei piešķirtu publisko subsīdiju izmantošanu, ieskaitot specifiskus noteikumus, kas saistīti ar subsīdijām vai atbilstīgi Savienības tiesību aktiem noteikti valstu tiesību aktos; d) spēju nodrošināt vai sniegt infrastruktūras jaudu, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu saistības; un e) ierobežojumus, kas izriet no valsts noteikumiem, kuru mērķis ir aizsargāt vidi, tostarp, līdz minimumam samazinot vizuālo ietekmi uz infrastruktūru, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu, aizsargāt sabiedrības veselību un sabiedrisko drošību vai sasniegt pilsētu un lauku plānošanas mērķus.

(25)

Investīcijām publisko elektronisko sakaru tīklu vai ar tiem saistīto iekārtu fiziskajā infrastruktūrā būtu tieši jāveicina Lēmumā (ES) 2022/2481 noteikto mērķu sasniegšana, un tajās nevajadzētu pieļaut oportūnistisku rīcību. Tā kā pienākumi nodrošināt piekļuvi ir noteikti tīkla operatoriem, tostarp operatoriem un komunālo pakalpojumu uzņēmumiem un publiskā sektora struktūrām, attiecībā uz taisnīgu un samērīgu cenu noteikšanas un pārmērīgu cenu novēršanas kritērijiem būtu jāņem vērā to atšķirīgā situācija un uzņēmējdarbības modeļi. Piemēram, visiem piekļuves nodrošinātājiem vajadzētu būt taisnīgai iespējai atgūt izmaksas, kas tiem rodas, lai nodrošinātu piekļuvi savai fiziskajai infrastruktūrai, kā arī jebkādas papildu uzturēšanas un pielāgošanas izmaksas, kas rodas, nodrošinot piekļuvi šādai infrastruktūrai. Konkrētāk, attiecībā uz visiem pienākumiem nodrošināt piekļuvi esošajai fiziskajai infrastruktūrai vai koordinēt inženiertehniskos darbus, kas noteikti operatoriem, tostarp uzņēmumiem, kuri nodrošina vai kam atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus vai tikai ar tiem saistītās iekārtas, būtu rūpīgi jāņem vērā vairāki faktori, piemēram, minēto investīciju ekonomiskā dzīvotspēja, pamatojoties uz to riska profilu, kā arī nepieciešamība saņemt taisnīgu atdevi no minētajām investīcijām un nepieciešamība pēc investīciju atdeves grafika. Visbeidzot, nosakot piekļuves cenas, būtu jānodrošina, lai, ņemot vērā attiecīgos Komisijas norādījumus, tiktu pienācīgi apsvērts atšķirīgais to operatoru uzņēmējdarbības modelis, kuri galvenokārt nodrošina saistītās iekārtas un piedāvā fizisku piekļuvi vairāk nekā vienam publisko elektronisko sakaru tīklu nodrošinātājam. Saistībā ar cenu un noteikumu noteikšanu, ko veic tīkla operatori un publiskā sektora struktūras, kurām pieder fiziskā infrastruktūra vai kuras to kontrolē, dažus spēkā esošos līgumus un komerciālos noteikumus, par kuriem vienojušies piekļuves prasītāji un piekļuves nodrošinātāji, varētu kā salīdzinošās novērtēšanas faktoru izmantot vai nu piekļuves nodrošinātāji, vai strīdu izšķiršanas iestādes, lai noteiktu, vai cenas un noteikumi ir taisnīgi un saprātīgi, jo tie atspoguļo tirgus cenas un nosacījumus līguma noslēgšanas brīdī. Tam nebūtu jāskar to strīdu izšķiršanas iestāžu novērtējums, kuras cita starpā var ņemt vērā to, ka pušu iesniegtie līgumi neatbilst šajā regulā noteiktajiem cenu noteikšanas kritērijiem.

(26)

Publiskā sektora struktūrām, kurām pieder fiziskā infrastruktūra vai kuras to kontrolē, var trūkt pietiekamu resursu, pieredzes vai nepieciešamo tehnisko zināšanu, lai iesaistītos sarunās ar operatoriem par piekļuvi. Lai atvieglotu piekļuvi minēto publiskā sektora struktūru fiziskajai infrastruktūrai, varētu izraudzīties struktūru, kas koordinētu piekļuves pieprasījumus, sniegtu juridiskas un tehniskas konsultācijas piekļuves noteikumu apspriešanā un ar vienotā informācijas punkta starpniecību darītu pieejamu attiecīgo informāciju par šādu fizisko infrastruktūru. Koordinējošā iestāde varētu arī palīdzēt publiskā sektora struktūrām sagatavot līgumu paraugus un uzraudzīt piekļuves pieprasījumu izskatīšanas iznākumu un ilgumu. Šī struktūra varētu arī palīdzēt strīdos par piekļuvi fiziskai infrastruktūrai, kas pieder publiskā sektora struktūrām vai ir to kontrolē.

(27)

Lai nodrošinātu dalībvalstu pieeju konsekvenci, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgās situācijas dalībvalstīs, Komisija ciešā sadarbībā ar Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādi (BEREC) varētu sniegt norādījumus par to noteikumu piemērošanu, kuri attiecas uz piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai, tostarp – bet ne tikai – taisnīgu un saprātīgu nosacījumu piemērošanu. Sagatavojot norādījumus, būtu pienācīgi jāņem vērā ieinteresēto personu, valsts iestāžu un valsts strīdu izšķiršanas iestāžu viedokļi, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka šādi norādījumi netraucē iedibinātajiem principiem, ir saskaņā ar valsts strīdu izšķiršanas iestāžu procesuālajiem noteikumiem un nekaitē ĻAVT ierīkošanai nākotnē. Norādījumos varētu ņemt vērā tīkla operatoru iezīmes un to uzņēmējdarbības modeli.

(28)

Operatoriem vajadzētu pēc pieprasījuma būt pieejamai minimālai informācijai par fizisko infrastruktūru un plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem ierīkošanas teritorijā. Tas ļaus tiem efektīvi plānot ĻAVT ierīkošanu un nodrošināt, lai visefektīvākajā veidā tiktu izmantota fiziskā infrastruktūra, kas ir piemērota šādu tīklu ierīkošanai, un plānotie inženiertehniskie darbi. Šāda minimālā informācija ir priekšnoteikums, lai varētu novērtēt esošās fiziskās infrastruktūras izmantošanas iespējas vai plānoto inženiertehnisko darbu koordinēšanu konkrētā teritorijā, kā arī lai samazinātu kaitējumu jebkurai esošai fiziskajai infrastruktūrai. Ņemot vērā iesaistīto ieinteresēto personu skaitu, kas attiecīgā gadījumā attiecas uz publiski un privāti finansētiem inženiertehniskajiem darbiem, kā arī uz esošo vai plānoto fizisko infrastruktūru, un lai atvieglotu piekļuvi minētajai informācijai pāri nozarēm un robežām, tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām, uz ko attiecas pienākums nodrošināt pārredzamību, būtu noteiktajā termiņā nekavējoties jādara pieejams šāda atjaunināta minimālā informācija ar vienotā informācijas punkta starpniecību. Tas vienkāršos pieprasījumu piekļūt šādai informācijai pārvaldību un ļaus paust interesi par piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai vai inženiertehnisko darbu koordinēšanu operatoriem, kam laiks ir ļoti svarīgs. Minimālā informācija par plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem būtu jādara pieejama ar vienotā informācijas punkta starpniecību, tiklīdz informācija ir pieejama attiecīgajam tīkla operatoram, un jebkurā gadījumā, ja ir vajadzīgas atļaujas, ne vēlāk kā divus mēnešus pirms atļaujas pieteikuma pirmās iesniegšanas kompetentajām iestādēm. Tīkla operatori un publiskā sektora struktūras, uz kuriem attiecas pārredzamības pienākumi, varētu proaktīvi un brīvprātīgi paplašināt pieejamo minimālo informāciju, iekļaujot papildu raksturlielumus, piemēram, informāciju par esošo fizisko infrastruktūru, informāciju par fiziskās infrastruktūras izmantošanas līmeni, ja tāda ir pieejama, vai indikatīvu informāciju par tumšās optiskās šķiedras pieejamību.

(29)

Minimālā informācija būtu nekavējoties jādara pieejama ar vienotā informācijas punkta starpniecību, ievērojot samērīgus, nediskriminējošus un pārredzamus noteikumus, lai operatori varētu iesniegt informācijas pieprasījumus. Vienotais informācijas punkts varētu sastāvēt no elektroniska informācijas repozitorija, kur var piekļūt informācijai vai darīt to pieejamu un kur var iesniegt pieprasījumus tiešsaistē, izmantojot digitālos rīkus, piemēram, tīmekļlapas, digitālas lietotnes un digitālas platformas. Pieejamā informācija var būt ierobežota, lai nodrošinātu tīklu, jo īpaši kritiskās infrastruktūras tīklu drošību un integritāti, valsts drošību vai aizsargātu leģitīmus ekspluatācijas noslēpumus un komercnoslēpumus. Vienotajam informācijas punktam nav jāizmitina informācija, ar noteikumu, ka tas nodrošina starpsavienojumus ar citiem digitālajiem rīkiem, piemēram, tīmekļa portāliem, digitālajām platformām, datubāzēm vai digitālajām lietotnēm, kurās informācija tiek glabāta. Attiecīgi var paredzēt dažādus vienotā informācijas punkta modeļus. Vienotais informācijas punkts var nodrošināt papildu funkcijas, piemēram, piekļuvi papildu informācijai vai atbalstu procesam, kurā pieprasa piekļuvi esošajai fiziskajai infrastruktūrai vai pieprasa inženiertehnisko darbu koordinēšanu.

(30)

Turklāt, ja pieprasījums ir pamatots, it īpaši, ja tas vajadzīgs, lai koplietotu esošo fizisko infrastruktūru vai koordinētu inženiertehniskos darbus, būtu jādod iespēja operatoriem veikt vietas apsekojumus un pieprasīt informāciju par plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem saskaņā ar pārredzamiem, samērīgiem un nediskriminējošiem nosacījumiem un neskarot aizsardzības pasākumus, kas pieņemti, lai nodrošinātu tīkla drošību un integritāti, kā arī aizsargātu konfidencialitāti, ekspluatācijas noslēpumu un komercnoslēpumu.

(31)

Būtu jāmudina lielāku pārredzamību pār plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem nodrošināt ar vienoto informācijas punktu starpniecību. To varētu panākt, novirzot operatorus uz šādu informāciju, ja tāda ir pieejama. Pārredzamību varētu arī nodrošināt, nosakot, ka atļauju piešķiršanas pieteikumi ir atkarīgi no tā, vai ar vienotā informācijas punkta starpniecību vispirms ir darīta pieejama informācija par plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem.

(32)

Dalībvalstu rīcības brīvībai piešķirt vienoto informācijas punktu funkcijas vairāk nekā vienai kompetentajai struktūrai nebūtu jāietekmē to spēja efektīvi pildīt šīs funkcijas. Ja dalībvalstī ir izveidots vairāk nekā viens vienots informācijas punkts, vienotajam valsts digitālās ievades punktam, kas sastāv no kopējas lietotāja saskarnes, būtu ar elektroniskiem līdzekļiem jānodrošina netraucēta piekļuve visiem vienotajiem informācijas punktiem. Vienotajam informācijas punktam vajadzētu būt pilnībā digitalizētam, un tam būtu jānodrošina viegla piekļuve attiecīgajiem digitālajiem rīkiem. Tas ļautu tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām izmantot savas tiesības un izpildīt šajā regulā noteiktos pienākumus, pie kuriem pieder ātra piekļuve minimālajai informācijai par esošo fizisko infrastruktūru un plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem, elektroniskām atļauju un piekļuves tiesību piešķiršanas administratīvajām procedūrām, kā arī informācijai par piemērojamiem nosacījumiem un procedūrām. Minētās minimālās informācijas ietvaros vienotajam informācijas punktam būtu jānodrošina piekļuve ģeoreferencētai informācijai par esošās fiziskās infrastruktūras un plānoto inženiertehnisko darbu atrašanās vietu. Lai atvieglotu šādu piekļuvi, dalībvalstīm būtu jānodrošina automatizēti digitāli rīki ģeoreferencētās informācijas iesniegšanai un konvertēšanai atbalstītajos datu formātos. Ar vienoto informācijas punktu starpniecību šādus rīkus varētu darīt pieejamus par minētās informācijas sniegšanu atbildīgajiem tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām. Turklāt, ja ģeoreferencētās atrašanās vietas dati ir pieejami, izmantojot citus digitālos rīkus, piemēram, INSPIRE ģeoportālu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/2/EK (11), vienotais informācijas punkts varētu nodrošināt lietotājam ērtu piekļuvi minētajai informācijai.

(33)

Lai nodrošinātu proporcionalitāti un drošību, prasība darīt pieejamu informāciju par esošo fizisko infrastruktūru ar vienotā informācijas punkta starpniecību nav jāpiemēro to pašu iemeslu dēļ, ar kuriem pamato piekļuves pieprasījuma atteikumu. Turklāt ļoti īpašos gadījumos tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām varētu būt apgrūtinoši vai nesamērīgi darīt pieejamu informāciju par esošo fizisko infrastruktūru ar vienotā informācijas punkta starpniecību. Tā varētu notikt, piemēram, ja attiecīgo aktīvu kartēšana vēl nav pieejama un ja tā būtu ļoti dārga vai ja ir paredzams, ka piekļuves pieprasījumu skaits būs ļoti mazs noteiktās dalībvalsts teritorijās vai attiecībā uz konkrētu fizisko infrastruktūru. Ja pēc izmaksu un ieguvumu analīzes šķiet, ka informācijas sniegšana ir nesamērīga, tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām nevajadzētu būt pienākumam darīt pieejamu šādu informāciju. Dalībvalstīm šāda izmaksu un ieguvumu analīze būtu jāveic pēc apspriedēm ar ieinteresētajām personām par pieprasījumu piekļūt esošajai fiziskajai infrastruktūrai, un analīze būtu regulāri jāatjaunina. Apspriešanās process un tā rezultāti būtu jādara publiski pieejami ar vienotā informācijas punkta starpniecību.

(34)

Lai nodrošinātu konsekvenci, kompetentajām iestādēm, kuras veic vienotā informācijas punkta funkcijas, valsts regulatīvajām iestādēm, kuras pilda savus uzdevumus saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972, vai citām kompetentajām iestādēm, piemēram, valsts, reģionālajām vai vietējām iestādēm, kuras atbild par kadastru vai Direktīvas 2007/2/EK īstenošanu, attiecīgā gadījumā būtu jāapspriežas un jāsadarbojas savā starpā. Šādas sadarbības mērķim vajadzētu būt minimalizēt tīkla operatoru un publiskā sektora struktūru, tostarp uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū (“operatori ar BIT”), pūliņus pildīt pienākumu nodrošināt pārredzamību, lai informācija par to fizisko infrastruktūru būtu pieejama. Ja ir nepieciešama cita datu kopa par operatora ar BIT fizisko infrastruktūru, sadarbības rezultātā būtu jāizveido noderīgas savstarpējās saiknes un sinerģija starp ar BIT saistīto datubāzi un vienoto informācijas punktu, kā arī proporcionāla kopēja datu vākšanas un datu sniegšanas prakse, lai nodrošinātu viegli salīdzināmus rezultātus. Sadarbības mērķim arī vajadzētu būt atvieglot piekļuvi informācijai par fizisko infrastruktūru, ņemot vērā valsts apstākļus. Ja regulatīvie pienākumi tiek grozīti vai atcelti, skartajām pusēm būtu jāspēj vienoties par labākajiem risinājumiem, lai datu par fizisko infrastruktūru vākšanu un sniegšanu pielāgotu jaunajām piemērojamajām normatīvajām prasībām.

(35)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt, ka pārredzamības pienākums attiecībā uz inženiertehnisko darbu koordinēšanu neattiecina uz tādiem inženiertehnisko darbu veidiem, kas saistīti ar valsts kritisko infrastruktūru, vai dalībvalstu noteiktu valsts drošības apsvērumu dēļ. Publiskā sektora struktūrām, kurām pieder fiziskā infrastruktūra vai kuras to kontrolē, un tīkla operatoriem vajadzētu būt iespējai lemt, ka pienākumu nodrošināt pārredzamību attiecībā uz inženiertehnisko darbu koordinēšanu neattiecina uz tādiem inženiertehnisko darbu veidiem, kuru darbības joma ir ierobežota, kā arī dalībvalstu noteiktu ar ārkārtas situācijām saistītu iemeslu dēļ. Tas varētu attiekties uz inženiertehniskajiem darbiem, kas tiek veikti, ja pastāv sabiedrības apdraudējuma risks inženiertehnisko darbu un ar tiem saistīto iekārtu degradācijas procesu rezultātā, ko izraisa destruktīvi dabas vai cilvēka radīti faktori un kas nepieciešami, lai nodrošinātu to drošību vai demontāžu. Pārredzamības labad dalībvalstīm būtu ar vienotā informācijas punkta starpniecību jādara pieejama informācija par tādu inženiertehnisko darbu veidiem, uz kuriem attiecas minētie apstākļi.

(36)

Lai nodrošinātu būtiskus ietaupījumus un samazinātu neērtības teritorijā, ko ietekmē jaunu elektronisko sakaru tīklu ierīkošana, būtu jāaizliedz regulatīvie ierobežojumi, kas parasti neļauj tīkla operatoriem apspriest nolīgumus par inženiertehnisko darbu koordinēšanu nolūkā ierīkot ĻAVT. Ja inženiertehniskos darbus nefinansē no publiskajiem līdzekļiem, šai regulai nebūtu jāskar tīkla operatoru iespēja slēgt nolīgumus par inženiertehnisko darbu koordinēšanu saskaņā ar saviem investīciju un uzņēmējdarbības plāniem un vēlamo laiku.

(37)

Dalībvalstīm būtu jāmaksimalizē no publiskiem līdzekļiem pilnībā vai daļēji finansēto inženiertehnisko darbu rezultāti, izmantojot šo darbu pozitīvo ārējo ietekmi dažādās nozarēs un nodrošinot vienlīdzīgas iespējas koplietot pieejamo un plānoto fizisko infrastruktūru, lai ierīkotu ĻAVT. Nevajadzētu negatīvi ietekmēt no publiskiem līdzekļiem finansētu inženiertehnisko darbu galveno mērķi. Tomēr tīkla operatoram, kas veic attiecīgus inženiertehniskos darbus tieši vai netieši (piemēram, ar apakšuzņēmēja starpniecību), būtu jāizpilda laicīgi un pamatoti pieprasījumi koordinēt ĻAVT elementu ierīkošanu saskaņā ar samērīgiem, nediskriminējošiem un pārredzamiem noteikumiem. Piemēram, operatoram, kurš iesniedz pieprasījumu, būtu jāsedz visas papildu izmaksas, arī tās, ko rada kavējumi, un līdz minimumam jāsamazina izmaiņas sākotnējos plānos. Šādiem noteikumiem nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu tiesības rezervēt kapacitāti elektronisko sakaru tīkliem pat tad, ja nav īpašu pieprasījumu. Tas ļautu dalībvalstīm apmierināt turpmāko pieprasījumu pēc fiziskās infrastruktūras, lai līdz maksimumam palielinātu inženiertehnisko darbu vērtību, vai pieņemt pasākumus, kas citu tīklu veidu, (piemēram, transporta, gāzes vai elektroenerģijas tīklu) operatoriem piešķirt līdzīgas tiesības koordinēt inženiertehniskos darbus.

(38)

Dažos gadījumos, it īpaši attiecībā uz ierīkošanu lauku, attālās vai mazapdzīvotās teritorijās, pienākums koordinēt inženiertehniskos darbus varētu apdraudēt šādu ierīkojumu finansiālo dzīvotspēju un galu galā atturēt no investēšanas saskaņā ar tirgus nosacījumiem. Tāpēc uzņēmumam, kurš nodrošina vai kuram ir atļauts nodrošināt publiskos elektronisko sakaru tīklus, iesniegts pieprasījums koordinēt inženiertehniskos darbus varētu noteiktos apstākļos tikt uzskatīts par nepamatotu. Tas tā varētu būt, jo īpaši gadījumā, kad pieprasījuma iesniedzējs uzņēmums, kurš nodrošina vai kuram ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, nav paziņojis par nodomu ierīkot šajā teritorijā ĻAVT, veicot jaunu ierīkošanu, modernizāciju vai tīkla paplašināšanu, un ir izteikta prognoze vai aicinājums paziņot par nodomu ierīkot ĻAVT noteiktās teritorijās (ievērojot Direktīvas (ES) 2018/1972 22. pantu) vai ir notikusi sabiedriskā apspriešana saskaņā ar Savienības valsts atbalsta noteikumiem. Ja ir bijusi vairāk nekā viena prognoze, aicinājums un/vai sabiedriskā apspriešana, būtu jāņem vērā tikai tas, ka interese nav izteikta pēdējā gadījumā, kas attiecas uz laikposmu, kurā iesniegts inženiertehnisko darbu koordinēšanas pieprasījums. Lai nodrošinātu iespēju nākotnē piekļūt ierīkotajai infrastruktūrai, uzņēmumam, kurš nodrošina vai kuram ir atļauts nodrošināt publiskos elektronisko sakaru tīklus un kurš veic inženiertehniskos darbus, būtu jāgarantē, ka tas ierīkos fizisko infrastruktūru ar pietiekamu jaudu, ņemot vērā uzņēmuma, kurš pieprasa inženiertehnisko darbu koordinēšanu, izteiktās jaudas prasības un norādījumus, ko sniedzis BEREC ciešā sadarbībā ar Komisiju. Tas neskar noteikumus un nosacījumus, kas saistīti ar publisko līdzekļu piešķiršanu un valsts atbalsta noteikumu piemērošanu.

(39)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt šīs regulas noteikumus par inženiertehnisko darbu koordinēšanu, tostarp pārredzamību, nepiemērot tādiem inženiertehniskajiem darbiem, kurs uzskata par ierobežotiem, piemēram, vērtības, lieluma vai ilguma ziņā. Tas varētu attiekties, piemēram, uz inženiertehniskajiem darbiem, kuri ilgst mazāk par noteiktu stundu vai dienu skaitu, izmantojot minimāli invazīvas metodes, piemēram, mikrotranšeju rakšanu vai metodes, vai kuriem ir ārkārtas raksturs.

(40)

Lai nodrošinātu pieeju konsekvenci, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgās situācijas dalībvalstīs, BEREC ciešā sadarbībā ar Komisiju būtu jāsniedz norādījumi par to, kā piemērot noteikumus par inženiertehnisko darbu koordinēšanu, līdz 18 mēnešiem no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(41)

Efektīva koordinēšana var palīdzēt samazināt izmaksas un kavēšanos, kā arī ierīkošanas traucējumus, ko var izraisīt problēmas objektā. Viens piemērs, kad inženiertehnisko darbu koordinēšana var radīt nepārprotamu ieguvumu, ir starpnozaru projekti Eiropas enerģētikas (TEN-E) un Eiropas transporta (TEN-T) tīklos un ārpus tiem, piemēram, 5G koridoru ierīkošanai gar transporta līnijām, piemēram, autoceļiem, sliežu ceļiem un iekšzemes ūdensceļiem. Šādos projektos bieži var būt nepieciešama arī projekta koordinēšana vai kopprojektēšana, pamatojoties uz projekta dalībnieku sadarbību agrīnā posmā. Kopprojektēšanas ietvaros pirms inženiertehnisko darbu saskaņošanas attiecīgās puses var iepriekš vienoties par fiziskās infrastruktūras ierīkošanas ceļiem un izmantojamajām tehnoloģijām un aprīkojumu. Tāpēc inženiertehnisko darbu koordinēšanas pieprasījums būtu jāiesniedz pēc iespējas agrāk.

(42)

Lai aizsargātu Savienības un dalībvalstu vispārējās intereses, var būt nepieciešamas vairākas dažādas atļaujas elektronisko sakaru tīklu vai ar tiem saistīto iekārtu elementu ierīkošanai. Tās var būt rakšanas, būvniecības, pilsētplānošanas, vides un citādas atļaujas, kā arī piekļuves tiesības. Ņemot vērā dažādu veidu elektronisko sakaru tīklu vai ar tiem saistīto iekārtu ierīkošanai vajadzīgo atļauju skaitu, piekļuves tiesības un ierīkošanas vietējo raksturu, varētu būt jāpiemēro dažādas procedūras un nosacījumi, kas var apgrūtināt tīklu ierīkošanu. Tāpēc, lai atvieglotu ierīkošanu, visi noteikumi par nosacījumiem un procedūrām, kas piemērojami atļauju un piekļuves tiesību piešķiršanai, būtu pēc iespējas jāracionalizē un jāsaskaņo valsts līmenī, vienlaikus saglabājot katras kompetentās iestādes tiesības tikt iesaistītai un saglabāt savas lēmumu pieņemšanas prerogatīvas saskaņā ar subsidiaritātes principu. Informācija par procedūrām un vispārējiem nosacījumiem, kas piemērojami atļauju piešķiršanai inženiertehniskajiem darbiem, kā arī par piekļuves tiesībām attiecīgajām kompetentajām iestādēm būtu jādara pieejama ar vienotā informācijas punkta starpniecību. Tas varētu mazināt sarežģītību un palielināt efektivitāti un pārredzamību visiem operatoriem, it īpaši jaunpienācējiem un mazākiem operatoriem, kuri nedarbojas attiecīgajā teritorijā. Turklāt operatoriem vajadzētu būt tiesībām iesniegt pieteikumus atļauju un piekļuves tiesību saņemšanai elektroniski ar vienotā informācijas punkta starpniecību. Šiem uzņēmumiem jābūt arī iespējai elektroniski iegūt informāciju par savu pieteikumu statusu un to, vai tie ir izpildīti vai noraidīti.

(43)

Atļaujas piešķiršanas procedūrām nevajadzētu radīt nepamatotus šķēršļus investīcijām vai kaitēt iekšējam tirgum. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka lēmums par to, vai apstiprina vai noraida atļaujas pieprasījumu attiecībā uz ĻAVT vai ar to saistīto iekārtu elementu ierīkošanu, tiek darīts zināms četru mēnešu laikā pēc atļaujas pieprasījuma saņemšanas dienas vai termiņā, kas noteikts valsts tiesību aktos, atkarībā no tā, kurš termiņš ir īsāks. Dalībvalstis tiek mudinātas savos valsts tiesību aktos ieviest nosacījumus kompetentajām iestādēm, lai tās atļaujas piešķirtu vai atteiktu ātrāk, nekā noteikts tiesību aktos. Tas neskar citus īpašus termiņus vai pienākumus, kuri noteikti procedūras pareizai veikšanai un ir piemērojami atļaujas piešķiršanas procedūrai saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem. Kompetentajām iestādēm nevajadzētu ierobežot, kavēt vai padarīt ekonomiski mazāk pievilcīgu ĻAVT vai ar to saistīto iekārtu ierīkošanu. Konkrētāk, tām nevajadzētu kavēt to, ka atļauju un piekļuves tiesību piešķiršanas procedūra norit paralēli, ja tā ir iespējama, vai pieprasīt operatoriem iegūt viena veida atļauju, lai tie varētu pieteikties uz citu veidu atļaujām. Kompetentajām iestādēm būtu jāpamato jebkurš atteikums piešķirt atļaujas vai piekļuves tiesības, kas ir to kompetencē, pamatojoties uz taisnīgiem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem nosacījumiem.

(44)

Lai izvairītos no nepamatotas kavēšanās, kompetentajām iestādēm 20 darba dienu laikā no atļaujas pieteikuma saņemšanas dienas, būtu jānosaka, vai pieteikums ir pilnīgs. Ja kompetentā iestāde secina, ka atļaujas pieteikums ir nepilnīgs, tai būtu pieteikuma iesniedzējs jāaicina minētajā laikposmā iesniegt trūkstošo informāciju. Vienlīdzīgas attieksmes un pārredzamības labad kompetentajām iestādēm būtu jāvar uzskatīt, ka pieteikumi par atļaujām veikt inženiertehniskos darbus nav pieņemami, ja šajā regulā prasītā minimālā informācija nav darīta pieejama ar vienota informācijas punkta starpniecību vēlākais divus mēnešus pirms pirmā atļaujas pieprasījuma iesniegšanas kompetentajām iestādēm. Ja papildus atļaujām ĻAVT elementu ierīkošanai ir nepieciešamas piekļuves tiesības, kompetentajām iestādēm, atkāpjoties no Direktīvas (ES) 2018/1972 43. panta, šādas piekļuves tiesības būtu jāpiešķir četru mēnešu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas, izņemot ekspropriācijas gadījumus. Citas piekļuves tiesības, kas nav vajadzīgas saistībā ar inženiertehnisko darbu atļaujām, saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/1972 43. pantu būtu jāturpina piešķirt sešu mēnešu laikā.

(45)

Lai paātrinātu ĻAVT ierīkošanu un vienlaikus mazinātu administratīvo slogu iestādēm, kuras izsniedz atļaujas, būtu jāparedz, ka noteiktu veidu inženiertehniskajiem darbiem, piemēram, maza mēroga inženiertehniskajiem darbiem, atļauja iepriekš nav jāsaņem. Pārredzamības un juridiskās noteiktības labad dalībvalstīm būtu jāidentificē minētie darbu veidi un informācija jāpublisko ar vienota informācijas punkta starpniecību. Dažādas infrastruktūras kategorijas (piemēram, mastus, antenas, balstus un kabeļkanālus) noteiktos konkrētos apstākļos varētu atbrīvot no jebkādas atļauju piešķiršanas procedūras. Atbrīvojumus varētu attiecināt arī uz tehnisku esošo iekārtu modernizāciju, uzturēšanas darbiem un maza mēroga inženiertehniskajiem darbiem, piemēram, mikrotranšeju rakšanu. Atļaujas joprojām varētu pieprasīt tādiem maza mēroga inženiertehniskajiem darbiem, kuru mērķis ir ierīkot ĻAVT vai ar to saistītas iekārtas, ja to pamato arhitektoniska, vēsturiska, reliģiska vai vides vērtība vai sabiedrības drošības, aizsardzības, drošuma, vides vai sabiedrības veselības apsvērumi, vai, lai aizsargātu kritiskās infrastruktūras drošību. Dalībvalstīm būtu jāidentificē šīs kategorijas un minētās atkāpes jāpublicē ar vienota informācijas punkta starpniecību. Lai kompetentās iestādes varētu izvērtēt, vai uz plānotajiem darbiem attiecas atkāpes, tām būtu jāsaņem minimālā informācija, piemēram, informācija par darbu sākumu un ilgumu. Tādēļ dalībvalstīm arī būtu jāvar prasīt, lai konkrētais operators kompetentajām iestādēm paziņotu par nodomu sākt inženiertehniskos darbus, iesniegdams deklarāciju ar minimālo informāciju.

(46)

Saskaņā ar noteiktiem jaunas un labas administratīvās prakses piemēriem valstu līmenī, lai nodrošinātu, ka šādu atļauju piešķiršanas procedūras tiek pabeigtas saprātīgos termiņos, ir jāizstrādā administratīvās vienkāršošanas principi. Cita starpā būtu jānosaka, ka pienākums saņemt iepriekšēju atļauju attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad šāda atļauja ir būtiska, un būtu jāievieš automātisks kompetento iestāžu apstiprinājums, kas stājas spēkā pēc noteikta laikposma. Dalībvalstīm būtu jāvar atkāpties no noteikuma par automātisko apstiprināšanu, ja tās operatoram dara pieejamu alternatīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas paredzēts gadījumam, kad kompetentā iestāde neievēro Savienības vai valsts tiesību aktos noteikto termiņu, kādā tai jāpieņem lēmums par atļaujas pieteikumu. Šādam alternatīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim būtu jāsatur vai nu mehānisms, kas operatoram ļauj pieprasīt kompensāciju par procedūras aizkavēšanās izraisītu kaitējumu, vai arī iespēja lietu nodot tiesai vai uzraudzības iestādei, pirms tam rīkojot sanāksmi ar kompetento iestādi, ja operators to pieprasa. Turklāt dalībvalstīm būtu jāvar saglabāt vai ieviest vienkāršotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz paziņošanas procedūrām, kas var pastāvēt valsts tiesību aktos un būt piemērojamas ĻAVT elementu vai ar to saistīto iekārtu elementu ierīkošanai. Ja dalībvalstis atkāpjas no noteikuma par automātisko apstiprināšanu piemērošanas, tām būtu jānodrošina, ka, kopā ar alternatīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un tos neskarot, tiek rīkota samierināšanas sanāksme, ja to pieprasa operators vai kompetentā iestāde. Šāda sanāksme būtu jārīko bez liekas kavēšanās un lai atvieglotu lēmuma par atļauju pieņemšanu. Sanāksme jo īpaši vajadzības gadījumā ar citu ieinteresēto personu vai attiecīgu iestāžu līdzdalību dos iespēju apzināt papildu informāciju, kā arī veikt iespējamus pielāgojumus projektā. Dalībvalstīm joprojām būtu iespēja ieviest vai saglabāt citus alternatīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes ievēro atļauju piešķiršanas vai atteikšanas termiņus.

(47)

Lai atvieglotu ĻAVT elementu ierīkošanu, maksas, kas saistītas ar atļauju, izņemot piekļuves tiesības, būtu jāierobežo līdz administratīvajām izmaksām, kas saistītas ar atļaujas pieteikuma apstrādi saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/1972 16. pantā noteiktajiem principiem. Piekļuves tiesībām piemēro Direktīvas (ES) 2018/1972 42. un 43. pantu.

(48)

Lai sasniegtu Lēmumā (ES) 2022/2481 noteiktos mērķrādītājus, līdz 2030. gadam visiem galalietotājiem noteiktā atrašanās vietā jābūt aptvertiem ar gigabitisku tīklu līdz tīkla pieslēgumpunktam un visām apdzīvotajām teritorijām jābūt aptvertām ar ātrdarbīgiem nākamās paaudzes bezvadu tīkliem ar vismaz 5G līdzvērtīgu veiktspēju, saskaņā ar tehnoloģiju neitralitātes principu. Būtu jāveicina gigabitisku tīklu ierīkošana līdz pašam galalietotājam, jo īpaši ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru. Minikabeļkanālu ierīkošana ēkas būvniecības laikā rada pavisam nelielas papildu izmaksas, savukārt ēku aprīkošana ar gigabitisku infrastruktūru var veidot lielu daļu no gigabitiska tīkla ierīkošanas izmaksām. Tāpēc, ja tas nesamērīgi nepalielina renovācijas darbu izmaksas un ir tehniski iespējams, ar fizisko infrastruktūru un ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju būtu jāaprīko visas jaunceltnes vai ēkas, kurās veic kapitālās renovācijas darbus, dodot iespēju galalietotājiem pieslēgt gigabitos sekundē izteiktu ātrumu. Ja tas nesamērīgi nepalielina renovācijas darbu izmaksas un ir tehniski iespējams, jaunas daudzdzīvokļu ēkas un daudzdzīvokļu ēkas, kurās veic kapitālās renovācijas darbus, būtu jāaprīko arī ar piekļuves punktu, kas ir viegli piekļūstams vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt publisko elektronisko sakaru tīklus. Turklāt ēku attīstītājiem būtu jāparedz brīvi kanāli, kuri savieno katru daudzdzīvokļu ēkas dzīvokli ar ēkas piekļuves punktu, kurš atrodas daudzdzīvokļu ēkā vai ārpus tās, tādējādi nodrošinot savienojumus līdz tīkla pieslēgumpunktiem vai tajās dalībvalstīs, kurās saskaņā ar valsts tiesību aktiem tīkla pieslēgumpunktu izvieto ārpus galalietotāja konkrētās atrašanās vietas, – līdz fiziskajam punktam, kur galalietotājs pieslēdzas publiskajam tīklam. Nozīmīga esošo ēku renovācija galalietotāja atrašanās vietā nolūkā uzlabot energoefektivitāti, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/31/ES (12), dod arī iespēju minētās ēkas aprīkot ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju un daudzdzīvokļu ēkas – ar piekļuves punktu.

(49)

Piekļuves punkts var īpaši noderēt operatoram, lai piekļūtu ēkai, jo īpaši, ja tā ir daudzdzīvokļu ēka, tā kā minētajā fiziskajā punktā var apvienot instalāciju, kas savieno konkrētās galalietotāju atrašanās vietas. Lai palielinātu konkurenci, atļaujot galalietotājus apkalpot vairāk nekā vienam operatoram, ir svarīgi, lai piekļuves punktiem, kuri apkalpo jaunas daudzdzīvokļu ēkas un daudzdzīvokļu ēkas, kurās veic kapitālās renovācijas darbus, varētu bez pārmērīgas piepūles viegli piekļūt vairāk nekā viens operators.

(50)

Noteikumi par optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, piekļuves punktu un ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju neizslēdz citu veidu tehnoloģiju klātbūtni tajā pašā ēkas iekšējā fiziskajā infrastruktūrā. Šiem noteikumiem nebūtu jāietekmē ēku īpašnieku tiesības ēku aprīkot ar ēkas iekšējo instalāciju papildus optiskajai šķiedrai, ar papildu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, kurā iespējams izmitināt instalāciju papildus optiskajai šķiedrai, vai citiem elektronisko sakaru tīklu elementiem.

(51)

Ieceri ēku aprīkot ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, piekļuves punktu vai ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju var konkrētos gadījumos uzskatīt par nesamērīgu izmaksu ziņā, proti, ja tā attiecas uz jauniem vienģimenes mājokļiem vai ēkām, kurās notiek kapitālās renovācijas darbi. Tam var būt objektīvi iemesli, piemēram, konkrētas izmaksu aplēses, ar atrašanās vietu saistīti ekonomiski apsvērumi vai mantojuma saglabāšanas vai vides apsvērumi (piemēram, konkrētu pieminekļu kategoriju gadījumā).

(52)

Iespējamiem pircējiem un īrniekiem būtu lietderīgi, ja tiktu apzinātas ēkas, kurās ir ierīkota optiskajai šķiedrai gatava ēkas iekšējā fiziskā infrastruktūra, piekļuves punkts un ēkas iekšējā optiskās šķiedras instalācija un kurām tādējādi ir ievērojams izmaksu ietaupīšanas potenciāls. Būtu jāveicina arī ēku gatavība optiskajai šķiedrai. Ēkām, kas aprīkotas ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, piekļuves punktu un ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju, vajadzētu, brīvprātīgi un ievērojot dalībvalstu izveidotās procedūras, kvalificēties marķējumam “gatava optiskajai šķiedrai”, ja dalībvalstis ir izvēlējušās šādu marķējumu ieviest.

(53)

Uzņēmumi, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt publiskos elektronisko sakaru tīklus, ierīkodami gigabitiskus tīklus noteiktā teritorijā, varētu gūt būtiskus apjomradītus ietaupījumus, ja tie varētu savu tīklu ierīkot līdz ēkas piekļuves punktam, izmantojot esošo fizisko infrastruktūru un atjaunojot skarto teritoriju. Tam vajadzētu būt iespējamam neatkarīgi no tā, vai abonents konkrētajā brīdī ir izteicis interesi par pakalpojumu, un ar noteikumu, ka ietekme uz privātīpašumu ir samazināta līdz minimumam un nenotiek nepamatota iejaukšanās tiesībās uz īpašumu. Ja tīkls ir ierīkots līdz piekļuves punktam, jaunam klientam pieslēgumu iespējams ierīkot par ievērojami zemāku cenu, jo īpaši tad, ja ēkas iekšienē var piekļūt optiskajai šķiedrai gatavam vertikālam segmentam, kur šāds segments jau ir ierīkots. Mērķis ir izpildīts arī tad, ja pati ēka jau ir aprīkota ar gigabitisku tīklu, kuram saskaņā ar pārredzamiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem var piekļūt jebkurš publisko sakaru tīklu nodrošinātājs, kuram ēkā ir aktīvs abonents. Tas pirmām kārtām varētu attiekties uz dalībvalstīm, kuras veikušas pasākumus, ievērojot Direktīvas (ES) 2018/1972 44. pantu. Uzņēmumiem, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt publiskos elektronisko sakaru tīklus, pēc līguma izbeigšanas ar abonentu būtu pēc iespējas jānovāc sava tīkla elementi, piemēram, novecojuši kabeļi, iekārtas, un jāatjauno skartā teritorija.

(54)

Lai palīdzētu nodrošināt gigabitisku tīklu pieejamību galalietotājiem, jaunceltnes un kapitāli izremontētas ēkas būtu jāaprīko ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju un daudzdzīvokļu ēku gadījumā – ar piekļuves punktu. Attiecībā uz šā mērķa sasniegšanu dalībvalstīm vajadzētu būt zināmam elastīgumam. Tāpēc šīs regulas mērķis nav saskaņot noteikumus par attiecīgajām izmaksām, tai skaitā par to izmaksu atgūšanu, kas saistītas ar ēku aprīkošanu ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru, ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju un piekļuves punktu.

(55)

Atbilstoši subsidiaritātes principam un lai ņemtu vērā valsts apstākļus, dalībvalstīm būtu jāpieņem vajadzīgie standarti vai tehniskās specifikācijas, lai jaunceltnes vai ēkas, kurās notiek kapitālās renovācijas darbi, aprīkotu ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru un ēkas iekšējo optiskās šķiedras instalāciju, un lai jaunceltnes vai daudzdzīvokļu ēkas, vai daudzdzīvokļu ēkas, kurās notiek kapitālās renovācijas darbi, aprīkotu ar piekļuves punktu. Minētajos standartos vai tehniskajās specifikācijās būtu jānosaka vismaz: ēkas piekļuves punkta specifikācijas; optiskās šķiedras saskarnes specifikācijas; kabeļu specifikācijas; kontaktligzdu specifikācijas; kabeļtuneļu vai mikrokanālu specifikācijas; tehniskās specifikācijas, kas vajadzīgas, lai novērstu interferenci ar elektriskajiem kabeļiem, un minimālo liekuma rādiusu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstība minētajiem nepieciešamajiem standartiem vai tehniskajām specifikācijām. Lai pierādītu šādu atbilstību, dalībvalstīm būtu jāizveido procedūras, kurās varētu ietvert ēku vai reprezentatīva to parauga pārbaudi uz vietas. Turklāt, lai izvairītos no birokrātijas palielināšanās saistībā ar šādām procedūrām, kas izveidotas saskaņā ar šo regulu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā procesuālās prasības, ko piemēro procedūrām, ievērojot Direktīvu 2010/31/ES, un attiecīgā gadījumā būtu jāapsver iespēja ļaut apvienot abu pieprasījuma procedūru uzsākšanu.

(56)

Ņemot vērā digitālās iekļautības sniegtos sociālos ieguvumus un ĻAVT ierīkošanas ekonomiskos aspektus, gadījumā, kad uz galalietotāja telpām neved jau esoša pasīva vai aktīva optiskajai šķiedrai gatava infrastruktūra vai nav ieviesti alternatīvi risinājumi, kas abonentam nodrošinātu pieslēgumu ĻAVT, jebkuram publisko elektronisko sakaru tīklu nodrošinātājam vajadzētu būt tiesībām par saviem līdzekļiem savu tīklu ierīkot līdz privātīpašumam, ar noteikumu, ka ietekme uz privātīpašumu nerada nepamatotu iejaukšanos tiesībās uz īpašumu un ir samazināta līdz minimumam, piemēram, ja iespējams, atkalizmantojot esošo fizisko infrastruktūru, kas ēkā ir pieejama, vai nodrošinot skarto teritoriju pilnīgu atjaunošanu.

(57)

Pieprasījumiem par piekļuvi ēkas iekšējai fiziskajai infrastruktūrai vajadzētu būt šīs regulas darbības jomā, turpretim pieprasījumiem par piekļuvi ēkas iekšējās optiskās šķiedras instalācijai jābūt Direktīvas (ES) 2018/1972 darbības jomā.

(58)

Lai nodrošinātu pieeju konsekventumu, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgo situāciju dalībvalstīs, BEREC ciešā sadarbībā ar Komisiju būtu 18 mēnešu laikā no šīs regulas spēkā stāšanās dienas jāpublicē norādījumi par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi ēkas iekšējai fiziskajai infrastruktūrai, tostarp par taisnīgu un saprātīgu noteikumu piemērošanu, un kritērijiem, kuri valstu strīdu izšķiršanas iestādēm ir jāievēro, izšķirot strīdus. Pamatnostādņu sagatavošanā pienācīgi būtu jāņem vērā ieinteresēto personu un jo īpaši valstu strīdu izšķiršanas iestāžu viedokļi, lai tādējādi nodrošinātu, ka šādas pamatnostādnes netraucē iedibinātiem principiem, atbilst valstu strīdu izšķiršanas iestāžu procesuālajiem noteikumiem un nekaitē ĻAVT turpmākai izvēršanai. Ņemot vērā dalībvalstīm piešķirtās elastības līmeni minēto noteikumu piemērošanā un lai panāktu efektivitāti, BEREC norādījumos būtu jānodrošina pienācīga detalizācijas pakāpe.

(59)

Lai veicinātu administratīvo procedūru modernizāciju un spēju ātri reaģēt, kā arī samazinātu ĻAVT ierīkošanas izmaksas un procedūru laiku, vienoto informācijas punktu pakalpojumi būtu pilnībā sniedzami tiešsaistē. Minētajā nolūkā vienotajiem informācijas punktiem būtu jānodrošina viegla piekļuve nepieciešamajiem digitālajiem rīkiem, piemēram, tīmekļa portāliem, datubāzēm, digitālajām platformām un digitālajām lietotnēm. Rīkiem būtu jānodrošina efektīva piekļuve informācijas minimumam par esošo fizisko infrastruktūru un plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem, kā arī jānodrošina iespēja pieprasīt informāciju. Šādiem digitālajiem rīkiem arī būtu jānodrošina piekļuve elektroniskām atļauju un piekļuves tiesību piešķiršanas administratīvajām procedūrām un attiecīgajai informācijai par piemērojamiem nosacījumiem un procedūrām. Ja dalībvalstī ir izveidots vairāk nekā viens vienotais informācijas punkts, visiem vienotajiem informācijas punktiem vajadzētu būt viegli un nepārtraukti pieejamiem, izmantojot elektroniskus līdzekļus, caur vienoto valsts digitālās ievades punktu. Šim ievades punktam vajadzētu būt kopējai lietotāja saskarnei, kas nodrošina piekļuvi vienotajiem tiešsaistes informācijas punktiem. Vienotajam valsts digitālās ievades punktam būtu jāveicina mijiedarbība starp operatoriem un kompetentajām iestādēm, kuras veic vienoto informācijas punktu funkcijas.

(60)

Būtu dalībvalstīm jāļauj balstīties uz digitālajiem rīkiem un vajadzības gadījumā tos uzlabot, piemēram, tīmekļa portālus, datubāzes, digitālās platformas un digitālās lietotnes, kas jau varētu būt pieejamas vietējā, reģionālā vai valsts līmenī, lai nodrošinātu vienotā informācijas punkta funkcijas, ar noteikumu, ka tās izpildījušas šajā regulā noteiktos pienākumus. Tas ietver piekļuvi, izmantojot vienotu valsts digitālo ievades punktu, un visu šajā regulā noteikto funkciju pieejamību. Lai ievērotu vienreizējas datu samazināšanas un precizitātes principus, būtu dalībvalstīm jāļauj integrēt vairāk digitālo platformu, datubāzu vai lietotņu, kas attiecīgā gadījumā atbalstītu vienotos informācijas punktus. Piemēram, digitālās platformas, datubāzes vai lietotnes, kas atbalsta vienotos informācijas punktus saistībā ar esošo fizisko infrastruktūru, varētu būt savstarpēji savienotas vai pilnīgi vai daļēji integrētas ar tām, kuras paredzētas plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem un atļauju piešķiršanas platformām. Lai izvairītos no dublēšanās un nodrošinātu netraucētu integrāciju, dalībvalstis varētu veikt jau esošo digitālo rīku novērtējumu valsts, reģionālā un vietējā līmenī un vienoto informācijas punktu izveidē balstīties uz paraugpraksi.

(61)

Lai nodrošinātu šajā regulā paredzēto vienoto informācijas punktu efektivitāti, dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstoši resursi, kā arī viegli pieejama attiecīgā informācija par konkrētu ģeogrāfisko teritoriju. Informācija būtu jāsniedz pareizā detalizācijas pakāpē, lai palielinātu efektivitāti, ņemot vērā uzticētos uzdevumus, arī vietējā kadastrā. Minētajā sakarā dalībvalstis varētu apsvērt iespējamās sinerģijas un apjomradītos ietaupījumus, ko varētu panākt saistībā ar vienotajiem kontaktpunktiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (13) 6. panta nozīmē un citiem plānotajiem vai esošajiem e-pārvaldības risinājumiem, lai izmantotu esošās struktūras un maksimāli palielinātu ieguvumus lietotājiem. Tāpat ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1724 (14) izveidotā vienotā digitālā vārteja būtu jāsasaista ar vienotajiem informācijas punktiem.

(62)

Izmaksas, kas saistītas ar šīs regulas noteikumu izpildei nepieciešamā vienotā valsts digitālās ievades punkta, vienoto informācijas punktu un digitālo rīku izveidi, varētu būt pilnībā vai daļēji atbilstīgas finansiālajam atbalstam no Savienības fondiem, piemēram, no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, konkrētais mērķis – konkurētspējīgāka un viedāka Eiropa, veicinot inovatīvas un viedas ekonomiskās pārmaiņas un reģionālās IKT (15); no programmas “Digitālā Eiropa” (16), konkrētais mērķis – digitālo jaudu un sadarbspējas izvēršana un vislabākā izmantošana; un no Atveseļošanas un noturības mehānisma (17) – digitālās pārveides un viedas, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes pīlāri, tostarp ekonomiskā kohēzija, darbavietas, produktivitāte, konkurētspēja, pētniecība, attīstība un inovācijas, kā arī labi funkcionējošs iekšējais tirgus ar spēcīgiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ar noteikumu, ka tās atbilst tajā noteiktajiem mērķiem un atbilstības kritērijiem.

(63)

Ja komerciālajās sarunās par piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai vai inženiertehnisko darbu koordinēšanu rodas domstarpības par tehniskajiem un komerciālajiem noteikumiem, jebkurai no pusēm vajadzētu būt iespējai vērsties pie valsts strīdu izšķiršanas iestādes, kura pusēm var noteikt risinājumu, tādējādi ļaujot izvairīties no nepamatotiem atteikumiem izpildīt pieprasījumu vai nesaprātīgu nosacījumu noteikšanas. Nosakot esošās fiziskās infrastruktūras piekļuves piešķiršanas cenas vai koordinētu inženiertehnisko darbu izmaksu sadalījumu, strīdu izšķiršanas iestādei būtu jānodrošina, ka piekļuves nodrošinātājam un tīkla operatoriem, kuri plāno veikt inženiertehniskos darbus, ir taisnīgas iespējas atgūt izmaksas, kas tiem radušās, nodrošinot piekļuvi savai fiziskajai infrastruktūrai vai koordinējot savus plānotos inženiertehniskos darbus. Tajā būtu jāņem vērā atbilstošie Komisijas norādījumi vai BEREC pamatnostādnes, visi konkrētie valsts nosacījumi, visas ieviestās tarifu struktūras un jebkādi valsts regulatīvās iestādes iepriekš noteikti tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Strīdu izšķiršanas iestādei būtu arī jāņem vērā, kāda ir pieprasītās piekļuves vai plānoto inženiertehnisko darbu koordinēšanas ietekme uz piekļuves nodrošinātāja vai tīkla operatoru, kuri plāno veikt inženiertehniskos darbus, uzņēmējdarbības plānu, tostarp to veiktajām vai plānotajām investīcijām, jo īpaši investīcijām fiziskajā infrastruktūrā, uz kuru attiecas pieprasījums.

(64)

Lai izvairītos no kavēšanās tīkla ierīkošanā, valsts strīdu izšķiršanas iestādei strīdi būtu jāatrisina laikus un jebkurā gadījumā četru mēnešu laikā no dienas, kad ir saņemts lūgums izšķirt strīdu, ja rodas strīdi par piekļuvi esošai fiziskajai infrastruktūrai, un viena mēneša laikā, ja tas attiecas uz fiziskās infrastruktūras pārredzamību, plānoto inženiertehnisko darbu koordinēšanu un plānoto inženiertehnisko darbu pārredzamību. Izņēmuma apstākļi, kas attaisno strīda izšķiršanas aizkavēšanos, varētu būt apstākļi ārpus strīdu izšķiršanas iestāžu kontroles, piemēram, nepietiekama informācija vai dokumentācija, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai, arī citu tādu kompetento iestāžu viedoklis, ar kurām jāapspriežas, vai augsta lietas sarežģītība.

(65)

Ja rodas strīdi par piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai, plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem vai informāciju par tiem, kas nepieciešama, lai ierīkotu ĻAVT, strīdu izšķiršanas iestādei vajadzētu būt pilnvarām šādus strīdus atrisināt ar saistošu lēmumu. Nekādā gadījumā šādas iestādes lēmumiem nebūtu jāskar nevienas puses iespēja nodot lietu izskatīšanai tiesā vai pirms oficiālās strīda izšķiršanas izmantot iepriekšēju vai paralēlu samierināšanas mehānismu, kas varētu izpausties kā starpniecība vai viedokļu apmaiņas papildu kārta. Lai nodrošinātu pārredzamību un paredzamību, uzlabotu izpildi un palielinātu uzticēšanos strīdu izšķiršanas mehānismiem, valstu strīdu izšķiršanas iestādēm būtu jāpublicē savs lēmums, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes un komercnoslēpumu principus, un vienotajiem informācijas punktiem būtu jānodrošina piekļuve šiem lēmumiem.

(66)

Direktīvas 2014/61/ES noteikumus par strīdu izšķiršanu turpina piemērot visām strīdu izšķiršanas procedūrām, kas uzsāktas saskaņā ar minēto direktīvu.

(67)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu šai regulai nebūtu jāskar dalībvalstu iespēja tajā paredzētās regulatīvās funkcijas piešķirt iestādēm, kuras ir vispiemērotākās to izpildei atbilstīgi attiecīgās valsts konstitucionālajai sistēmai, saskaņā ar kuru paredzēts kompetences un pilnvaru sadalījums, un šajā regulā paredzētajām prasībām. Lai samazinātu administratīvo slodzi, būtu dalībvalstīm jāļauj norīkot esošu struktūru vai saglabāt kompetentās struktūras, kas jau norīkotas, ievērojot Direktīvu 2014/61/ES. Informācija par kompetentajai struktūrai vai struktūrām uzticētajiem uzdevumiem būtu jāpublisko ar vienotā informācijas punkta starpniecību un jāpaziņo Komisijai, ja tas jau nav izdarīts, ievērojot Direktīvu 2014/61/ES. Dalībvalstu rīcības brīvībai piešķirt vienotā informācijas punkta funkcijas vairāk nekā vienai kompetentajai struktūrai nevajadzētu ietekmēt to spēju efektīvi pildīt šīs funkcijas.

(68)

Norīkotajai valsts strīdu izšķiršanas iestādei un kompetentajai struktūrai, kas veic vienotā informācijas punkta funkcijas, būtu jānodrošina objektivitāte, neatkarība un strukturāla nošķirtība attiecībā pret iesaistītajām personām, savas pilnvaras jāīsteno objektīvi, pārredzami un laicīgi, un tām vajadzētu būt atbilstošai kompetencei un resursiem. Valsts strīdu izšķiršanas iestādēm būtu jārīkojas neatkarīgi un objektīvi un, lemjot par tām iesniegtajiem strīdiem, nebūtu jāprasa vai jāpieņem norādījumi no jebkādas citas struktūras.

(69)

Dalībvalstīm būtu jāparedz pienācīgas, iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas gadījumiem, kad netiek pildīta šī regula vai saistošais lēmums, ko pieņēmušas kompetentās struktūras, arī gadījumos, kad tīkla operators vai publiskā sektora struktūra apzināti vai rupji rīkojas un nolaidības dēļ sniedz maldinošu, kļūdainu vai nepilnīgu informāciju ar viena informācijas punkta starpniecību.

(70)

Tā kā dalībvalstis pastāvīgi atšķirīgo pieeju dēļ, kā arī Direktīvas 2014/61/ES lēnās un neefektīvās transponēšanas dēļ nespēj pietiekamā mērā sasniegt šīs regulas mērķus veicināt ĻAVT piemērotas fiziskās infrastruktūras ierīkošanu visā Savienībā tādā veidā, kas veicina iekšējo tirgu, taču tīklu ierīkošanas un nepieciešamo investīciju apjoma dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā tiek noteikti vienīgi tādi pasākumi, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(71)

Šī regula neskar dalībvalstu pienākumu aizsargāt valsts drošību vai to pilnvaras aizsargāt citas valsts pamatfunkcijas, jo īpaši attiecībā uz sabiedrisko drošību, teritoriālo integritāti un likumības un kārtības uzturēšanu.

(72)

Šajā regulā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši šīs regulas mērķis ir nodrošināt tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pilnīgu ievērošanu un komercnoslēpuma aizsardzību, uzņēmējdarbības brīvību, tiesības uz īpašumu un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Šī regula jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(73)

Šajā regulā ir iekļauti noteikumi, kas attiecas uz visām būtiskajām jomām, uz kurām attiecas Direktīva 2014/61/ES, kas tāpēc būtu jāatceļ. Tomēr, ņemot vērā dažu noteikumu par pārredzamību, atļauju piešķiršanas procedūrām, ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru un vienoto informācijas punktu digitalizāciju novēlotu piemērošanu, dažiem Direktīvā 2014/61/ES paredzētajiem noteikumiem būtu jāpaliek spēkā, līdz tiek piemēroti atbilstošie šīs regulas noteikumi. Piemēram, tīkla operatoriem un publiskā sektora struktūrām būtu jāsaglabā pienākums, kā paredzēts Direktīvas 2014/61/ES 4. panta 2. un 3. punktā un 4. panta 4. punkta pirmajā teikumā, informāciju par esošo fizisko infrastruktūru darīt pieejamu ar vienota informācijas punkta starpniecību, lai tai varētu nekavējoties piekļūt, līdz sāk piemērot attiecīgos šīs regulas noteikumus.

(74)

Astoņpadsmit mēnešu laikposms no šīs regulas spēkā stāšanās dienas līdz piemērošanas dienai ir paredzēts, lai dalībvalstīm būtu pietiekami daudz laika nodrošināt, ka to valsts tiesību aktos nav nekādu šķēršļu šīs regulas vienādai un efektīvai piemērošanai. Atkāpjoties no minētās piemērošanas dienas, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm ir pietiekami daudz laika ieviest jaunas sistēmas un izpildīt jaunos noteikumus, kas ieviesti ar šo regulu, daži noteikumi par pārredzamību attiecībā uz esošo fizisko infrastruktūru un plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem, par vienoto informācijas punktu digitalizāciju un par to lomu atļauju piešķiršanas procedūru racionalizēšanā, kā arī par ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru būtu jāpiemēro vēlāk. Piemēram, pienākumam aprīkot jaunas ēkas un ēkas, kurās veikta nozīmīga renovācija, ar optiskajai šķiedrai gatavu ēkas iekšējo fizisko infrastruktūru un ēkas iekšējām optiskās šķiedras instalācijām vajadzētu kļūt obligātam 21 mēnesi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas, un publiskā sektora struktūrām informācija par esošo fizisko infrastruktūru būtu ar vienotā informācijas punkta starpniecību jādara pieejama elektroniskā formātā no brīža, kad ir pagājuši 24 mēneši no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, savukārt to pašu pienākumu būtu jāturpina piemērot tīkla operatoriem, kā to jau piemēro saskaņā ar Direktīvu 2014/61/ES. Turklāt, lai gan pārredzamības noteikumiem attiecībā uz minimālo informāciju par plānotajiem inženiertehniskajiem darbiem, tostarp ģeoreferencēto atrašanās vietu, ir vajadzīgs ilgāks laikposms, līdz maksimāli 24 mēnešiem pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas, lai ļautu dalībvalstīm nodrošināt, ka attiecīgie vienotie informācijas punkti dara pieejamus atbilstošos digitālos rīkus, esošos vienotos informācijas punktus turpinās izmantot, ievērojot Direktīvas 2014/61/ES 6. panta 1., 2. un 3. punktu. Tas pats attiecas uz attiecīgajiem izņēmumiem, kas noteikti dalībvalstīs, ievērojot Direktīvas 2014/61/ES 6. panta 5. punktu. Līdz brīdim, kad katru noteikumu sāk piemērot, dalībvalstīm jāatceļ valsts noteikumi, kas pārklājas ar šo regulu vai ir pretrunā ar to. Jaunu tiesību aktu pieņemšanā šajā laikposmā saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu dalībvalstīm ir lojālas sadarbības pienākums neveikt darbības, kas būtu pretrunā gaidāmajām Savienības tiesību normām.

(75)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1971 (18), tika – inter alia un ar grozījumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/2120 (19) – ieviesti pasākumi, kas reglamentē ES iekšzemes sakaru mazumtirdzniecības cenas. Pasākumu mērķis bija nodrošināt, ka patērētājiem netiek piemērotas pārmērīgas cenas par numuratkarīgiem starppersonu sakariem, kad savienojumu uzsāk patērētāju iekšzemes pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī un pabeidz uz jebkuru fiksētā vai mobilā tīkla numuru citā dalībvalstī. Saskaņā ar proporcionalitātes principu pasākums nepārsniedza to, kas bija vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai. Pasākumi stājās spēkā 2019. gada 15. maijā uz piecu gadu laikposmu, proti, līdz 2024. gada 14. maijam. Konkrētāk, ar Regulu (ES) 2018/1971 tika ieviestas regulētu ES iekšzemes sakaru un numuratkarīgu starppersonu sakaru definīcijas Regulā (ES) 2015/2120, grozīta Regula (ES) 2015/2120, nosakot mazumtirdzniecības maksas par ES iekšzemes sakariem un paredzot, ka minētās mazumtirdzniecības maksas beidzas 2024. gada 14. maijā.

(76)

Mazumtirdzniecības cenu maksimālās vērtības, kas 2019. gada 15. maijā stājās spēkā visās dalībvalstīs, tika noteiktas tādā līmenī, kas ļāva publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem atgūt savas izmaksas, tādējādi nodrošinot samērīgu iejaukšanos gan mobilo, gan fiksēto sakaru tirgū. Turklāt valstu regulatīvās iestādes bija un joprojām ir pilnvarotas pēc publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma piešķirt atkāpi, ja pasākumi tos ietekmētu daudz vairāk nekā lielāko daļu citus pakalpojumu sniedzējus Savienībā.

(77)

Komisija 2023. gada 15. maijā publicēja dienestu darba dokumentu par to, kā tiek piemēroti Regulas (ES) 2018/1971 noteikumi par ES iekšzemes sakariem, kā arī Eirobarometra apsekojuma ziņojumu par starptautiskajiem sakariem Savienībā (“Eirobarometra 2022. gada ziņojums”). Komisija novērtēja pasākumu ietekmi, pamatojoties uz noteikumu īstenošanas pastāvīgo uzraudzību un informācijas apmaiņu ar ieinteresētajām personām, kā arī ņemot vērā BEREC atzinumu par ES iekšzemes sakaru regulu (“BEREC atzinums”). Gan Komisijas novērtējums, gan Eirobarometra 2022. gada ziņojuma rezultāti liecina, ka Savienības noteikumi ir izrādījušies efektīvi un samērīgi. Pasākumi ir ievērojami samazinājuši ES iekšzemes sakaru mazumtirdzniecības cenas. Pamatojoties uz datiem, kas izriet no BEREC atzinuma un Eirobarometra 2022. gada ziņojuma, ievērojams skaits patērētāju lielākajā daļā dalībvalstu ir guvuši labumu no pasākumiem, un daži savām ES iekšzemes sakaru vajadzībām joprojām paļaujas uz tradicionāliem sakariem, piemēram, tālruņa zvaniem un SMS īsziņām, un patērētāji sazinās galvenokārt pa tālruni, neraugoties uz to, ka arvien lielākam skaitam patērētāju savām ES iekšzemes sakaru vajadzībām ir piekļuve numurneatkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem. Tas attiecas uz iedzīvotājiem vecumā no 55 gadiem.

(78)

Turklāt mazumtirdzniecības cenu maksimālās vērtības nav nedz izraisījušas ES iekšzemes sakaru apjoma pieaugumu, nedz arī šķiet, ka tās ir atstājušas būtisku negatīvu ietekmi uz pakalpojumu sniedzējiem. Kopš pasākumu stāšanās spēkā neviens publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējs nav pieprasījis atkāpi. Turklāt rezultāti, kuri izriet no 2023. gada 19. maijā pabeigtās izpētes apspriešanās par elektronisko sakaru tirgus un tā infrastruktūras nākotni, apstiprina nepieciešamību pagarināt spēkā esošos pasākumus.

(79)

Ņemot vērā to, ka ES iekšzemes sakaru vairumtirdzniecības cenas netiek regulētas un trūkst pārskata par tranzīta izmaksām, šajā posmā nevar izslēgt, ka minētās mazumtirdzniecības cenas palielinātos, ja pasākumi tiktu nekavējoties atcelti, un ka klienti varētu saskarties ar ļoti augstām ES iekšzemes sakaru cenām. Tāpēc ar šo regulu tiek ieviests noteikums, ar ko groza Regulu (ES) 2015/2120, lai pagarinātu tās 5.a panta 1. punkta piemērošanu.

(80)

Tomēr, ņemot vērā mērķi novērst mazumtirdzniecības cenu atšķirības starp tarifiem, ko piemēro ES iekšzemes sakariem, un tarifiem, kas piemērojami dalībvalsts iekšzemes balss sakariem (fiksētajiem un mobilajiem) un SMS sakariem, no 2025. gada 1. janvāra tīklu nodrošinātāji, kuri brīvprātīgi nolemj nepiemērot papildmaksas par ES iekšzemes sakariem, būtu jāatbrīvo no maksimālo mazumtirdzniecības cenu piemērošanas, ievērojot godīgas izmantošanas politiku, lai tādējādi priekšrocības, ko sniedz vienādas dalībvalsts iekšzemes un ES iekšzemes sakaru mazumtirdzniecības cenas, patērētājiem nodrošinātu agrāk. Godīgas izmantošanas politika tiks noteikta īstenošanas aktā, kas Komisijai pēc apspriešanās ar BEREC būtu jāpieņem līdz 2024. gada 31. decembrim.

(81)

Otrkārt, no 2029. gada 1. janvāra tīklu nodrošinātājiem nebūtu jāpiemēro atšķirīgas dalībvalsts iekšzemes sakaru un ES iekšzemes sakaru mazumtirdzniecības cenas. Tomēr tīklu nodrošinātāju pienākums ievērot šo pasākumu ir atkarīgs no vairāku tādu tīklu nodrošinātājiem paredzētu aizsardzības pasākumu pieņemšanas, kuri attiecas uz ilgtspēju, godīgu izmantošanu un krāpšanas apkarošanas pasākumiem. Komisijai šādi aizsardzības pasākumi būtu jāpieņem ar īstenošanas aktu līdz 2028. gada 30. jūnijam.

(82)

Turklāt – pirms, sākot ar 2029. gada 1. janvāri, tiek pilnībā atceltas mazumtirdzniecības papildmaksas par ES iekšzemes sakariem, Komisijai pēc apspriešanās ar BEREC līdz 2027. gada 30. jūnijam jāpārskata noteikumi par ES iekšzemes sakariem.

(83)

Pārskatīšanas ietvaros Komisijai ar BEREC atbalstu būtu jānovērtē jauno pasākumu ietekme uz patērētājiem un tīklu nodrošinātājiem, arī ņemot vērā mainīgo tirgus dinamiku. Novērtējumā būtu jāiekļauj vairumtirdzniecības izmaksu attīstība, ES iekšzemes sakaru mazumtirdzniecības cenu tendence, izmaiņas patērētāju izvēlē, iespējamā ietekme uz numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniegšanas valstu tirgiem, jo īpaši uz mazumtirdzniecības cenām, ko piemēro patērētājiem, pasākumu iespējamā ietekme uz tīklu nodrošinātāju ieņēmumiem, numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu vai jebkādu alternatīvu ES iekšzemes sakariem izmantošanas apmērs, pieejamība un konkurētspēja, un tarifu plānu attīstība attiecībā uz ES iekšzemes sakariem.

(84)

Novērtējums būs par pamatu tam, lai Komisija līdz 2028. gada 30. jūnijam pieņemtu īstenošanas aktu, ar ko nosaka tīklu nodrošinātājiem paredzētus aizsardzības pasākumus attiecībā uz ilgtspēju, godīgu izmantošanu un krāpšanas apkarošanas pasākumiem. Tas varētu arī kalpot par pamatu iespējamam Komisijas tiesību akta priekšlikumam, lai pēc vajadzības grozītu pasākumus.

(85)

Lai vāktu ziņas, uzraudzītu, pārskatītu un ziņotu par noteikumu ietekmi uz ES iekšzemes sakariem, Komisijai, BEREC, valstu regulatīvajām iestādēm un attiecīgā gadījumā citām attiecīgajām kompetentajām iestādēm visi komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija, ar ko tīklu nodrošinātāji dalās, būtu jāuzskata par konfidenciāliem. Tomēr konfidenciālas informācijas aizsardzībai nebūtu jāliedz kompetentajām valsts iestādēm laikus dalīties šādā informācijā.

(86)

Atbilstoši proporcionalitātes principam ar šo regulu ieviestajiem pasākumiem, kas piemērojami ES iekšzemes sakariem, vajadzētu būt ierobežotiem laikā, un tiem būtu jābeidzas līdz 2032. gada 30. jūnijam. Šādam pagarinājumam būtu jāļauj Komisijai apkopot un pārbaudīt datus, kuri ir būtiski, lai novērtētu pasākumu ietekmi, vienlaikus nodrošinot, ka neaizsargāti patērētāji ir aizsargāti pret potenciāli pārmērīgām ES iekšzemes sakaru cenām. Pasākumu termiņa beigas sakrīt ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/612 (20) termiņa beigu datumu.

(87)

Lai būtu iespējams nekavējoties piemērot šajā regulā paredzētos pasākumus, šai regulai būtu jāstājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

1)

“tīkla operators” ir:

2)

“publisko tiesību subjekts” ir struktūra, kurai piemīt visas tālāk minētās īpašības:

3)

“publiskā sektora struktūra” ir valsts, reģionāla vai vietēja iestāde, publisko tiesību subjekts vai vienas vai vairāku šādu iestāžu vai viena vai vairāku šādu publisko tiesību subjektu apvienība;

4)

“fiziskā infrastruktūra” ir:

Kabeļi, tostarp tumšās optiskās šķiedras kabeļi, kā arī tīklu elementi, ko izmanto dzeramā ūdens, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/2184 (21) 2. panta 1) punktā, apgādē nav fiziskā infrastruktūra šīs regulas nozīmē;

5)

“inženiertehniskie darbi” ir celtniecības vai inženiertehnisko darbu kopējais iznākums, kas pats par sevi spēj pildīt kādu saimniecisku vai tehnisku funkciju un ietver vienu vai vairākus fiziskās infrastruktūras elementus;

6)

“ēkas iekšējā fiziskā infrastruktūra” ir fiziskā infrastruktūra vai iekārtas galalietotāja atrašanās vietā, arī kopīpašumā esoši elementi, kas paredzēta vadu un/vai bezvadu piekļuves tīklu izmitināšanai, ja šādi piekļuves tīkli spēj nodrošināt elektronisko sakaru pakalpojumus un savienot ēkas piekļuves punktu ar tīkla pieslēgumpunktu;

7)

“ēkas iekšējā optiskās šķiedras instalācija” ir optiskās šķiedras kabeļi galalietotāja atrašanās vietā, arī kopīpašumā esoši elementi, kas paredzēti elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanai un ēkas piekļuves punkta savienošanai ar tīkla pieslēgumpunktu;

8)

“optiskajai šķiedrai gatava ēkas iekšējā fiziskā infrastruktūra” ir ēkas iekšējā fiziskā infrastruktūra, kas paredzēta optiskās šķiedras elementu izmitināšanai;

9)

“kapitālās renovācijas darbi” ir inženiertehniskie darbi galalietotāja atrašanās vietā, kuros tiek veiktas konstrukcijas izmaiņas visā ēkas iekšējā fiziskajā infrastruktūrā vai ievērojamā tās daļā un par kuriem saskaņā ar valsts tiesību aktiem jābūt saņemtai būvatļaujai;

10)

“atļauja” ir tiešs vai netiešs lēmums vai lēmumu kopums, ko vienlaikus vai secīgi pieņem viena vai vairākas kompetentās iestādes un kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vajadzīgs, lai uzņēmums varētu veikt celtniecības vai inženiertehniskus darbus nolūkā ierīkot ĻAVT elementus;

11)

“piekļuves punkts” ir fizisks punkts ēkā vai ārpus tās, kas ir piekļūstams uzņēmumiem, kuri nodrošina vai kuriem atļauts nodrošināt publiskus elektronisko sakaru tīklus, kur ir darīta pieejama optiskajai šķiedrai gatava ēkas iekšējā fiziskā infrastruktūra;

12)

“piekļuves tiesības” ir Direktīvas (ES) 2018/1972 43. panta 1. punktā minētās operatoram piešķirtās tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiska vai privāta īpašuma, lai ierīkotu ĻAVT un ar to saistītas iekārtas.

1)

regulas 2. pantam pievieno šādus punktus:

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.).”;"

2)

regulas 5.a pantam pievieno šādus punktus:

3)

regulā iekļauj šādu pantu:

4)

regulas 10. panta 5. punktā datumu “2024. gada 14. maijā” aizstāj ar datumu “2032. gada 30. jūnijā”.