(1)

2016. gada 4. novembrī stājās spēkā Parīzes nolīgums (4), kas pieņemts 2015. gada 12. decembrī saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) (“Parīzes nolīgums”). Parīzes nolīguma puses ir vienojušās ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Minētā vienošanās ir pastiprināta, 2021. gada 13. novembrī saskaņā ar UNFCCC pieņemot Glāzgovas klimata paktu, kurā UNFCCC Pušu konference, kas vienlaikus ir Parīzes nolīguma Pušu sanāksme, atzīst, ka, temperatūrai pieaugot par 1,5 °C salīdzinājumā ar 2 °C, klimata pārmaiņu ietekme būs daudz mazāka, un apņemas turpināt centienus ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 °C.

(2)

Nepieciešamība rīkoties, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, kļūst arvien steidzamāka, kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) norādījusi 2021. gada 7. augusta ziņojumā “Klimata pārmaiņas 2021. gadā: fizikālo zinātņu pamatojums”, 2022. gada 28. februāra ziņojumā “Klimata pārmaiņas 2022. gadā: ietekme, pielāgošanās un neaizsargātība” un 2022. gada 4. aprīļa ziņojumā “Klimata pārmaiņas 2022. gadā: klimata pārmaiņu mīkstināšana”. Tāpēc Savienībai minētā steidzamība būtu jārisina, pastiprinot savus centienus.

(3)

Savienība ir ieviesusi tiesisko regulējumu, lai sasniegtu 2030. gadam noteikto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju – vismaz 40 %, ko 2014. gadā pirms Parīzes nolīguma stāšanās spēkā apstiprināja Eiropadome. Minētais tiesiskais regulējums cita starpā ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/87/EK (5), ar ko izveido Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/841 (6), kurā tiek prasīts, lai dalībvalstis līdzsvarotu siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaistījumus zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā (ZIZIMM), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/842 (7), kas nosaka nacionālos mērķrādītājus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai līdz 2030. gadam sektoros, uz kuriem neattiecas nedz Direktīva 2003/87/EK, nedz arī Regula (ES) 2018/841.

(4)

Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojums “Eiropas zaļais kurss” ir izejas punkts, lai vēlākais līdz 2050. gadam sasniegtu Savienības klimatneitralitātes mērķi, kā arī mērķi pēc tam panākt negatīvas emisijas, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1119 (8) 2. panta 1. punktā (“Eiropas Klimata akts”). Eiropas zaļais kurss apvieno visaptverošu savstarpēji pastiprinošu pasākumu un iniciatīvu kopumu, kuru mērķis ir Savienībā līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, un nosaka jaunu izaugsmes stratēģiju, kuras mērķis ir Savienību pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā ekonomikas izaugsme nav atkarīga no resursu izmantojuma. Tā mērķis ir arī aizsargāt, saglabāt un stiprināt Savienības dabas kapitālu un aizsargāt iedzīvotāju veselību un labbūtību no vidiskiem apdraudējumiem un ietekmes. Tajā pašā laikā minētās pārkārtošanās procesam piemīt dzimumu līdztiesības aspekti, un tā arī īpaši ietekmē dažas nelabvēlīgākā situācijā esošas un neaizsargātas grupas, piemēram, vecākus cilvēkus, personas ar invaliditāti un personas, kas pieder pie rasu minoritātes vai etniskas minoritātes. Tāpēc ir jānodrošina, ka pārkārtošanās ir taisnīga un iekļaujoša un nevienu neatstāj novārtā.

(5)

Padome 2022. gada 16. jūnijā pieņēma Ieteikumu par to, kā nodrošināt taisnīgu pārkārtošanos uz klimatneitralitāti (9), kurā tā uzsvēra, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi un ka īpaša uzmanība jāpievērš to reģionu, nozaru, mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu, darba ņēmēju, mājsaimniecību un patērētāju atbalstam, kuri saskarsies ar vislielākajām problēmām. Minētajā ieteikumā dalībvalstis tiek mudinātas apsvērt pasākumu kopumu tādās jomās kā nodarbinātība un statusa maiņa darba tirgū, darbvietu radīšana un uzņēmējdarbība, darba aizsardzība, publiskais iepirkums, nodokļu uzlikšana un sociālās aizsardzības sistēmas, pamatpakalpojumi un mājokļi, kā arī, cita starpā, nolūkā stiprināt dzimumu līdztiesību, izglītību un mācības.

(6)

Pieņemot Regulu (ES) 2021/1119, Savienība tiesību aktos ir iekļāvusi saistošu mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti visas tautsaimniecības mērogā, tādējādi līdz minētajam termiņam samazinot emisijas līdz neto nulles līmenim, un mērķi pēc tam panākt negatīvas emisijas. Minētā regula turklāt Savienībai nosaka saistošu iekšējās siltumnīcefekta gāzu neto emisijas samazināšanas mērķrādītāju (emisijas pēc piesaistījumu atskaitīšanas), proti, līdz 2030. gadam tās samazināt vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Turklāt tā nosaka, ka neto piesaistījumu ieguldījums Savienības 2030. gadam noteiktā klimata mērķrādītāja sasniegšanā jāierobežo līdz 225 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta.

(7)

Lai īstenotu Regulā (ES) 2021/1119 noteiktās saistības, kā arī Savienības devumu saskaņā ar Parīzes nolīgumu, būtu jāpielāgo Savienības tiesiskais regulējums 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāja sasniegšanai.

(8)

Regula (ES) 2018/842 dalībvalstīm nosaka pienākumus attiecībā uz to minimālajiem 2021.–2030. gada perioda devumiem virzībā uz Savienības pašreizējo mērķrādītāju, t. i., līdz 2030. gadam sektoros, uz kuriem attiecas minētās regulas 2. pants, siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt par 30 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Tajā arī izklāstīti noteikumi, kā noteikt ikgadējos emisiju sadales apjomus un kā izvērtēt dalībvalstu virzību uz to minimālo devumu izpildi.

(9)

Lai gan emisijas kvotu tirdzniecība attieksies arī uz jūras transporta siltumnīcefekta gāzu emisijām, kā arī uz siltumnīcefekta gāzu emisijām no ēkām, autotransporta un papildu nozarēm, Regulas (ES) 2018/842 darbības joma būtu jāsaglabā. Tas nozīmē, ka Regulai (ES) 2018/842 arī turpmāk vajadzētu būt piemērojamai vietējās kuģošanas siltumnīcefekta gāzu emisijām, bet ne starptautiskās kuģošanas siltumnīcefekta gāzu emisijām. Arī sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtu iekļaušanai Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā minētās direktīvas 14. un 15. panta nolūkos, nebūtu jāmaina Regulas (ES) 2018/842 darbības joma. Tas, kuras no dalībvalsts siltumnīcefekta gāzu emisijām, kas ietilpst Regulas (ES) 2018/842 darbības jomā, ņemamas vērā atbilstības pārbaudēs, arī turpmāk tiks noteikts pēc tam, kad būs pabeigta inventarizācijas pārskatu izskatīšana saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1999 (10).

(10)

Ievērojot 2006. gada IPCC vadlīnijas par nacionālajiem siltumnīcefekta gāzu inventarizācijas pārskatiem, par CO2 emisijām no biomasas enerģijas vajadzībām inventarizācijas pārskatos saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841 tiek ziņots kategorijās “zemes izmantošana”, “zemes izmantošanas maiņa” un “mežsaimniecība”. Lai izvairītos no divkāršas uzskaites, siltumnīcefekta gāzu emisijām no biodegvielas, bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem un biomasas degvielām piemēro nulles likmi siltumnīcefekta gāzu emisiju noteikšanai saskaņā ar Regulu (ES) 2018/842. Lai ņemtu vērā netiešas zemes izmantošanas maiņas ietekmi un veicinātu šādu degvielu ilgtspēju, ir svarīgi, lai visas dalībvalstis pilnībā īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/2001 (11), tostarp tajā noteiktos ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju aiztaupījuma kritērijus šādām degvielām.

(11)

Dažos sektoros siltumnīcefekta gāzu emisijas ir vai nu pieaugušas, vai saglabājušās stabilas. Komisija 2020. gada 17. septembra paziņojumā “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” norādīja, ka augstāku 2030. gada vispārējo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju var sasniegt tikai ar visu sektoru ieguldījumu.

(12)

Eiropadome 2020. gada 11. decembra secinājumos norādīja, ka jauno 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju Savienība sasniegs kopīgi izmaksu ziņā pēc iespējas vislietderīgākajā veidā, ka minētajos centienos piedalīsies visas dalībvalstis, ņemot vērā taisnīguma un solidaritātes apsvērumus un nevienu neatstājot novārtā, un ka jaunais 2030. gada mērķrādītājs jāsasniedz tā, lai saglabātu Savienības konkurētspēju un ņemtu vērā dalībvalstu – arī salu dalībvalstu un salu – atšķirīgos izejas punktus un valsts apstākļu specifiku un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas potenciālu, kā arī īstenotos centienus.

(13)

Lai sasniegtu jauno Savienības 2030. gada mērķrādītāju, kas paredz siltumnīcefekta gāzu neto emisijas samazināt par vismaz 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, sektoriem, uz kuriem attiecas Regula (ES) 2018/842, savas siltumnīcefekta gāzu emisijas būs pakāpeniski jāsamazina, līdz tās 2030. gadā sasniegs –40 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Ar Regulu (ES) 2018/842 tiek dots ieguldījums, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, kā arī Savienības mērķi – ne vēlāk kā līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1119 –, kura sasniegšanai nepieciešama visu dalībvalstu centienu ilgtermiņa konverģence, vienlaikus ņemot vērā konkrētos valsts apstākļus.

(14)

Regulā (ES) 2018/842 noteiktais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājs 2030. gadam ir jāpārskata attiecībā uz katru dalībvalsti. 2030. gada nacionālo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju pārskatīšanā būtu jāizmanto tā pati metodika, kas tika izmantota, pieņemot Regulu (ES) 2018/842, proti, lai nodrošinātu taisnīgu un līdzsvarotu centienu sadalījumu, nacionālie devumi tika noteikti, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās spējas un izmaksefektivitātes iespējas. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājs, kas katrai dalībvalstij jāpanāk 2030. gadā, tādējādi būtu jānosaka, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts 2005. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni, ko aptver minētā regula un kas izskatīts, ievērojot tās 4. panta 3. punktu, neieskaitot verificētās siltumnīcefekta gāzu emisijas no iekārtām, kuras tika ekspluatētas 2005. gadā un kuras ES ETS tika iekļautas tikai pēc 2005. gada.

(15)

Līdz ar to no šīs regulas spēkā stāšanās gada ir vajadzīgi jauni saistoši nacionālie ierobežojumi, kas izteikti kā ikgadējie emisiju sadales apjomi. Šie ierobežojumi ļaus pakāpeniski virzīties uz katras dalībvalsts 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju. Ikgadējie ierobežojumi, kas Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2020/2126 (12) izklāstīti iepriekšējiem gadiem pirms šīs regulas stāšanās spēkā gada, tiek saglabāti.

(16)

Covid-19 pandēmija un Krievijas agresijas karš pret Ukrainu Savienības ekonomiku un tās siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni ietekmē tādā mērā, ko skaitliski vēl nav iespējams pilnībā izteikt. No otras puses, Savienība realizē līdz šim lielāko stimulu kopumu un paātrina atteikšanos no fosilā kurināmā, un arī tas var ietekmēt siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni. Ņemot vērā minēto nenoteiktību un citus neparedzētus notikumus, kas ietekmē siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir lietderīgi emisiju datus 2025. gadā pārskatīt un vajadzības gadījumā 2025. gadā ikgadējos emisiju sadales apjomus 2026.–2030. gadam atjaunināt. Minētais atjauninājums būtu jābalsta uz nacionālo inventarizācijas pārskatu datu visaptverošu izskatīšanu, ko Komisija veic, lai noteiktu vidējās siltumnīcefekta gāzu emisijas katrā dalībvalstī 2021., 2022. un 2023. gadā.

(17)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1119 prioritāte būtu jāpiešķir tiešo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas būs jāpapildina ar palielinātiem oglekļa piesaistījumiem, lai sasniegtu klimatneitralitāti. Regulā (ES) 2021/1119 ir atzīts, ka oglekļa piesaistītāji ietver dabiskus un tehnoloģiskus risinājumus. Ir svarīgi, lai tiktu ieviesta Savienības shēma tādu droši un pastāvīgi uzglabātu oglekļa piesaistījumu sertifikācijai, kuri iegūti ar tehnoloģiskiem risinājumiem; šāda shēma dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem sniedz skaidrību un veicina šādus oglekļa piesaistījumus. Ja šāda sertifikācijas shēma ir spēkā, var veikt analīzi par šādu oglekļa piesaistījumu uzskaiti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(18)

Lai stimulētu agrāku rīcību un vēl lielākā mērā nodrošinātu vidisko integritāti, ir vajadzīgs un ir lietderīgi visam 2021.–2030. gada periodam samazināt maksimālo apjomu, kādā ikgadējos emisiju sadales apjomus var aizņemties un atlikt rezervē. No otras puses, dalībvalstīm būtu jāspēj savas siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt pakāpeniski un izmaksefektīvā veidā sasniegt savus paaugstinātos nacionālos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājus 2030. gadam. Ņemot vērā šajā regulā prasītos jaunos un stingrākos ikgadējos emisiju sadales apjomus, ir lietderīgi palielināt esošos maksimālos apjomus ikgadējiem emisiju sadales apjomu pārskaitījumiem starp dalībvalstīm. Iespēja pārskaitīt ikgadējos emisiju sadales apjomus veicina sadarbību starp dalībvalstīm, ļaujot tām izmaksefektīvi sasniegt savus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājus, vienlaikus saglabājot vidisko integritāti. Būtu jānodrošina šādu pārskaitījumu pārredzamība tā, lai tie tiktu veikti abām pusēm ērtā veidā, tostarp, izmantojot izsoles, izmantojot tirgus starpniekus, kas darbojas uz aģentūras pamata, izmantojot divpusējus nolīgumus vai izmantojot elektronisku saskarni, kuras mērķis ir atvieglot informācijas apmaiņu par plānotajiem pārskaitījumiem un samazināt darījuma izmaksas.

Dalībvalstīm jau ir jāsniedz kopsavilkuma informācija par veiktajiem pārskaitījumiem saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1208 (13). Kad Komisija ir apkopojusi sniegto informāciju, tās kopsavilkumu trīs mēnešu laikā pēc dalībvalstu ziņojumu saņemšanas dara pieejamu elektroniskā formātā, norādot cenu diapazonu, kas samaksāts par katru ikgadējo emisiju sadales apjoma darījumu. Turklāt divos laikposmos starp Regulas (ES) 2018/1999 38. panta 4. punktā minēto īstenošanas aktu publicēšanu un atbilstības pārbaudes procedūras sākšanu dalībvalstis katra mēneša 15. datumā var ziņot Komisijai par veiktajiem pārskaitījumiem. Papildus tam, lai atvieglotu informācijas apmaiņu par paredzētajiem pārskaitījumiem, dalībvalstis tiek aicinātas attiecīgo informāciju pastāvīgi atjaunināt. Saņemtās informācijas kopsavilkumu Komisija apkopo un savlaicīgi dara pieejamu elektroniskā formātā. Lai uzlabotu pārredzamību, pirms katras faktiskās pārskaitīšanas dalībvalstīm būtu jāinformē ar Regulu (ES) 2018/1999 izveidotā Klimata pārmaiņu komiteja par savu nodomu pārskaitīt daļu no sava ikgadējā emisiju sadales apjoma par konkrētu gadu. Tāpēc ir lietderīgi grozīt Regulu (ES) 2018/1999.

(19)

Dažām dalībvalstīm ir iespējams ierobežotā mērā anulēt ES ETS emisiju kvotas, kas ņemtas vērā Regulas (ES) 2018/842 izpildes nolūkos (“ES ETS elastība”). No tām dalībvalstīm, kuras uz to ir tiesīgas, divas nav izmantojušas ES ETS elastību un viena to nav izmantojusi pilnībā. Ņemot vērā šajā regulā noteikto palielināto ieceru vēriena līmeni, minētajām dalībvalstīm būtu jādod jauna iespēja izmantot minēto elastību vai to izmantot lielākā mērā. Tāpēc ir lietderīgi noteikt jaunu termiņu, kurā minētajām dalībvalstīm ir iespējams paziņot Komisijai par nodomu izmantot minēto elastību vai to izmantot lielākā mērā. Turklāt, ņemot vērā Maltas ekonomikas īpašo struktūru, minētās dalībvalsts nacionālais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājs, kura pamatā ir iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, ievērojami pārsniedz tās izmaksefektīvo samazinājumu potenciālu. Tāpēc ir lietderīgi Maltas piekļuvi minētajai elastības iespējai palielināt, vienlaikus neapdraudot virzību uz Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju 2030. gadam.

(20)

Papildus ES ETS elastībai, vērtējot dalībvalstu atbilstību Regulai (ES) 2018/842, ir iespējams ņemt vērā ierobežotu neto piesaistījumu un neto emisiju daudzumu no ZIZIMM (“ZIZIMM elastība”). Lai nodrošinātu, ka līdz 2030. gadam tiek īstenoti pietiekami mīkstināšanas centieni, ir lietderīgi ZIZIMM elastības iespējas izmantošanu ierobežot, ZIZIMM elastības iespējas izmantošanas laiku sadalot divos atsevišķos laikposmos un katram nosakot ierobežojumu, kas atbilst pusei no Regulas (ES) 2018/842 III pielikumā noteiktā maksimālā kopējā neto piesaistījumu daudzuma. Turklāt ir lietderīgi minētā pielikuma virsrakstu saskaņot ar Regulu (ES) 2018/841 pēc grozījuma, kas tajā izdarīts ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2021/268 (14). Tas nozīmē, ka Regulai (ES) 2018/842 vairs nav jāpilnvaro Komisija, lai tā pieņemtu deleģētos aktus nolūkā grozīt regulas III pielikuma virsrakstu. Tāpēc Regulas (ES) 2018/842 7. panta 2. punkts būtu jāsvītro.

(21)

Ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts nav panākusi pietiekamu progresu virzībā uz savu ikgadējo emisiju līmeņu sasniegšanu saskaņā ar Regulu (ES) 2018/842, minētajā regulā paredzētie korektīvo pasākumu mehānismi būtu jāstiprina, lai būtu iespējama ātra un efektīva rīcība. Tāpēc ir lietderīgi pārskatīt prasības, kas attiecas uz korektīvo rīcību plāniem, kuri dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai gadījumā, ja nav panākts pietiekams progress.

(22)

Savienība un dalībvalstis ir puses Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (15) (“Orhūsas konvencija”). Publiskā kontrole un tiesu iestāžu pieejamība ir Savienības demokrātisko vērtību būtiski elementi un instrumenti tiesiskuma aizsardzībai.

(23)

Savienības klimata rīcībai būtu jāizmanto jaunākās zinātnes atziņas. Tāpēc Regulas (ES) 2018/842 kontekstā būtu jāņem vērā atzinums, ko sniedz Eiropas Zinātniskā konsultatīvā padome klimata pārmaiņu jautājumos, kura izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 401/2009 (16) 10.a pantu.

(24)

Tā kā ar Regulu (ES) 2018/841 no 2026. gada tiks ieviests pastiprināts atbilstības režīms, ir lietderīgi atcelt to siltumnīcefekta gāzu emisiju atskaitījumus, kas katrai dalībvalstij 2026.–2030. gada periodā radušās ZIZIMM sektorā, pārsniedzot piesaistījumus. Tāpēc Regulas (ES) 2018/842 9. panta 2. punkts būtu attiecīgi jāgroza.

(25)

Ir lietderīgi, lai Regulas (ES) 2018/842 pārskatīšanā 2024. gadā tiktu ņemti vērā Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāji saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1119, Savienības apņemšanās sasniegt Parīzes nolīguma mērķus un visas attiecīgās saistības, kas izriet no UNFCCC Pušu konferencēm. Turklāt minētajā pārskatīšanā būtu jāiekļauj siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas trajektorija, kas ir saderīga ar saistošo mērķi – līdz 2050. gadam Savienībā panākt klimatneitralitāti saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1119.

(26)

Siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas nav CO2 emisijas, piemēram, metāna, slāpekļa oksīda un fluorēto gāzu emisijas, veido vairāk nekā 20 % no Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijām. Uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, kas nav CO2 emisijas, attiecas Regula (ES) 2018/842, un tāpēc tās noteikti būs daļa no pasākumiem, ko dalībvalstis ieviesīs, lai panāktu atbilstību saviem paaugstinātajiem 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājiem saskaņā ar šo regulu. Dalībvalstīm līdz 2023. gada 30. jūnijam ir jāiesniedz Komisijai savu integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu atjaunināts projekts. Komisija šajā sakarā izdos norādījumus, tostarp mudinās dalībvalstis noteikt metāna emisiju samazināšanas mērķrādītājus un rīcībpolitikas. Tāpat dalībvalstīm ir jānovērtē, vai to stratēģiskie plāni saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku būtu jāpārskata, lai atspoguļotu Regulā (ES) 2018/842 izklāstīto palielināto ieceru vērienu, kas ar šo regulu ieviests ar grozījumiem minētajā regulā. Komisija informāciju par rezultātiem, kas gūti, apvienojot Savienības un valstu centienus saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām, kas nav CO2 emisijas, iekļaus gada ziņojumos saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1999 29. panta 5. punktu. Komisijai ir jānovērtē arī integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projekti, un tā var sniegt ieteikumus dalībvalstīm, kuras nav panākušas pietiekamu progresu. Saistībā ar Regulas (ES) 2018/841 pārskatīšanu Komisija novērtēs pašreizējās tendences un turpmākās prognozes par lauksaimniecības radītajām siltumnīcefekta gāzu emisijām, kā arī regulatīvās iespējas, lai nodrošinātu to atbilstību mērķim panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju ilgtermiņa samazinājumus visos ekonomikas sektoros saskaņā ar Savienības klimatneitralitātes mērķi un Savienības starpposma klimata mērķrādītājiem, kas noteikti Regulā (ES) 2021/1119. Pārskatot Regulu (ES) 2018/842, Komisija novērtēs, kā visi sektori, uz kuriem attiecas minētā regula, dod ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā, tostarp jo īpaši samazināšanā, kas panākta attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, kuras nav CO2 emisijas, arī sektoros, kas nav lauksaimniecība.

(27)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, ņemot vērā Regulu (ES) 2021/1119, pielāgot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz to minimālajiem devumiem 2021.–2030. gada periodā, lai izpildītu Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju un dotu ieguldījumu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(28)

Tāpēc Regulas (ES) 2018/842 un (ES) 2018/1999 būtu attiecīgi jāgroza,