1.   Lauksaimnieki, kuri vēlas izmantot atkāpi saskaņā ar šo lēmumu, ik gadu līdz 15. februārim iesniedz pieteikumu kompetentajām iestādēm. Attiecībā uz 2019. gadu ikgadējo pieteikumu iesniedz līdz 31. jūlijam.

2.   Vienlaikus ar 1. punktā minētā ikgadējā pieteikuma iesniegšanu lauksaimnieki rakstiski apņemas izpildīt 6., 7. un 8. panta nosacījumus.

1.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka kūtsmēslu apstrādes rezultātā iegūtā cietā frakcija tiek nogādāta sertificētās iekārtās tās pārstrādei.

Sertificētās iekārtas katru gadu iesniedz kompetentajām iestādēm informāciju par apstrādei saņemto kūtsmēslu daudzumu un cietās frakcijas un apstrādāto kūtsmēslu galamērķi, kā arī to slāpekļa un fosfora saturu.

2.   Lauksaimnieki, kas izmanto atkāpi un apstrādā kūtsmēslus, katru gadu kompetentajām iestādēm iesniedz datus par apstrādei nosūtīto kūtsmēslu daudzumu un saņemto apstrādāto kūtsmēslu daudzumu, kā arī to slāpekļa un fosfora saturu.

3.   Katrai saimniecībai, kas izmanto individuālo atkāpi, kompetentās iestādes nosaka un regulāri atjaunina apstrādātu kūtsmēslu sastāva, tā izmaiņu un apstrādes efektivitātes novērtēšanai paredzēto metodiku.

4.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka kūtsmēslu apstrādes rezultātā radušās amonjaka un cita veida emisijas savāc un apstrādā tā, lai mazinātu ietekmi uz vidi un traucējumus, ko rada iekārtas, kuru radītās emisijas pārsniedz emisijas, kas rodas standartsituācijā, proti, neapstrādātu kūtsmēslu glabāšanā un iestrādāšanā zemē.

5.   Kompetentās iestādes gādā, lai tiktu izveidots un regulāri atjaunināts reģistrs ar iekārtām, kurās vajadzīga emisiju apstrāde.

1.   Ievērojot 2.–11. punktā paredzētos nosacījumus, no ganību dzīvniekiem iegūto kūtsmēslu, apstrādātu kūtsmēslu un šķidrmēslu ar nelielu slāpekļa un fosfāta saturu daudzums, ko ik gadu iestrādā augsnē, ieskaitot pašu dzīvnieku atstāto mēslu daudzumu, nepārsniedz:

2.   Apstrādātus kūtsmēslus drīkst izmantot tikai tad, ja to slāpekļa un fosfāta attiecība (N/P2O5) ir vismaz 3,3:1, ja vien šie kūtsmēsli nav kvalificējami kā šķidrmēsli ar nelielu slāpekļa un fosfāta saturu.

3.   Veicot kopējā slāpekļa un fosfāta daudzuma iestrādi augsnē, ievēro attiecīgā kultūrauga vajadzību pēc barības vielām un ņem vērā šo elementu daudzumu, ko kultūraugs uzņem no augsnes, un paaugstināto kūtsmēslu izcelsmes slāpekļa pieejamību apstrādes rezultātā. Tas nedrīkst pārsniegt Dekrētā par mēslojumu paredzēto maksimālo daudzumu fosfāta un slāpekļa iestrādei augsnē.

4.   Fosfātu no ķīmiskajiem mēslošanas līdzekļiem neizmanto, izņemot augsnēs, kur P pieejamība ir maza (I klase), un augsnēs, kas atrodas mērķa zonā (II klase).

5.   Katrai saimniecībai sagatavo un uzglabā mēslošanas plānu, kas aptver visu saimniecības platību.

Mēslošanas plānā ir šādi elementi:

Katra kalendārā gada mēslošanas plānam ir jābūt pieejamam saimniecībā no attiecīgā gada 15. februāra. To pārskata ne vēlāk kā septiņas dienas pēc jebkādu pārmaiņu ieviešanas lauksaimnieciskajā praksē.

6.   Katra saimniecība sagatavo mēslošanas pārskatus. Tos kompetentajai iestādei par katru kalendāro gadu iesniedz ne vēlāk kā nākamā kalendārā gada 15. martā.

7.   Mēslošanas pārskatā norāda šādu informāciju:

8.   Par katru atkāpes izmantotāju saimniecību ir pieejami analīžu rezultāti par slāpekļa un fosfora saturu augsnē.

Visos saimniecības zemesgabalos, kuri augsekas un augsnes īpašību ziņā ir viendabīgi, slāpekļa un fosfora paraugu ņemšanu un analīzi veic vismaz reizi četros gados ne vēlāk kā 31. maijā.

Uz katriem pieciem lauksaimniecības zemes hektāriem veic vismaz vienu analīzi.

9.   Nitrātu koncentrāciju augsnes profilā akreditētas laboratorijas mēra katru gadu laikā no 1. oktobra līdz 15. novembrim vismaz 6 % visu atbilstīgi 5. pantam atļauju saņēmušo zemesgabalu un 1 % citu zemesgabalu, ko izmanto atļauju saņēmušās saimniecības, tā, lai būtu aptverti vismaz 85 % šo saimniecību. No katriem 2 hektāriem lauksaimniecības zemes ņem vismaz trīs dažādu augsnes slāņu paraugus no viena augsnes profila.

10.   Laikā no 1. septembra līdz nākamā gada 15. februārim atļauju atbilstoši 5. pantam saņēmušajos zemesgabalos kūtsmēslu, apstrādātu kūtsmēslu vai šķidrmēslu ar nelielu slāpekļa un fosfāta saturu, kuros kopējais slāpekļa daudzums pārsniedz 0,60 kg slāpekļa uz tonnu, ķīmisko mēslošanas līdzekļu un citu mēslošanas līdzekļu izkliedēšanu neveic.

11.   Vismaz divas trešdaļas kūtsmēslu izcelsmes slāpekļa, izņemot slāpekli no ganību dzīvnieku mēsliem, iestrādā pirms katra gada 1. jūnija.

1.   Lauksaimnieki, kuri saņēmuši atļauju atbilstīgi 5. pantam, uzar zālājus laikā no 15. februāra līdz 30. aprīlim. Zālāju uzaršanu to atjaunošanai un zālāju uzaršanu mālainās augsnēs drīkst veikt arī laikā no 15. septembra līdz 30. oktobrim.

2.   Lauksaimnieki, kuri saņēmuši atļauju atbilstīgi 5. pantam, sēj kultūraugus ar lielu slāpekļa patēriņu divu nedēļu laikā pēc zālāja uzaršanas, izņemot mālainās augsnēs, kas uzartas laikā no 15. septembra līdz 30. oktobrim.

3.   Kad tiek uzarts ilggadīgs zālājs, mēslojumu nelieto, izņemot graudaugiem, rapsim, bietēm, zālājam un Briseles kāpostiem, kad veikta augsnes analīze, ņemot vērā minerālas izcelsmes slāpekļa saturu un citus parametrus, kas kalpo par atsauci aplēsēm par slāpekļa izdalīšanos apstākļos, kad augsne mineralizēta ar organisko mēslojumu.

4.   Augsekā nedrīkst iekļaut tauriņziežus un citus augus, kas piesaista atmosfēras slāpekli. Tomēr augsekā var ietvert āboliņu zālājos, kuros āboliņa ir mazāk par 50 %.

5.   Starpkultūras sēj divu nedēļu laikā pēc ziemas kviešu un tritikāles ražas novākšanas un ne vēlāk kā 15. septembrī.

6.   Starpkultūras neuzar pirms 15. februāra.

1.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka Flandrijas reģionā saskaņā ar dekrētu par mēslojumu tiek ievērots turēšanai atļautā lauksaimniecības dzīvnieku skaita ierobežojums vienai saimniecībai (barības elementu emisijas tiesības).

2.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka jebkādā kūtsmēslu pārvadāšanā, ko veic pilnvaroti transportētāji, izmanto ģeogrāfiskās pozicionēšanas sistēmas.

3.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka pirms jebkādas pārvadāšanas tiek novērtēta slāpekļa un fosfora koncentrācija kūtsmēslos. Kūtsmēslu paraugus analizē akreditētas laboratorijas, un analīžu rezultātus paziņo kompetentajām iestādēm un kūtsmēslu saņēmējam lauksaimniekam.

4.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka transportēšanas laikā ir pieejams dokuments, kurā norādīts pārvadājamo kūtsmēslu daudzums un to slāpekļa un fosfora saturs.

1.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka katrai pašvaldībai izveido un katru gadu atjaunina kartes, kurās redzama 5. pantā paredzētās atļaujas aptverto saimniecību procentuālā daļa, zemesgabalu skaits, lauksaimniecības dzīvnieku procentuālā daļa, lauksaimniecības zemes procentuālā daļa un vietējais zemes izmantojums.

2.   Kompetentā iestāde apkopo un katru gadu atjaunina datus par individuālās atkāpes aptverto saimniecību augseku un lauksaimnieciskajām metodēm.

3.   Lai novērtētu atkāpes piemērošanas ietekmi uz ūdens kvalitāti, uztur virszemes ūdeņu un augšējo pazemes ūdeņu paraugu ņemšanai paredzēto monitoringa tīklu, kas minēts Komisijas Lēmuma 2008/64/EK (7) 10. panta 2. punktā. Monitoringa tīklā iekļauj nitrātu un fosfātu monitoringa rezultātus no upēm, kas plūst uz Ziemeļjūru. Šā lēmuma piemērošanas periodā nedrīkst samazināt sākotnējo monitoringa vietu skaitu un nedrīkst mainīt to atrašanās vietu.

4.   Smilšainās augsnēs esošajos lauksaimnieciskajos sateces baseinos ir vajadzīgs pastiprināts monitorings.

5.   Monitoringa punktus, kas atbilst vismaz 150 saimniecībām un ir noteikti atbilstīgi Lēmumam 2008/64/EK, saglabā, līdz monitorings no 2020. gada tiek aizstāts ar mērķtiecīgu monitoringu, lai sniegtu datus par vietējo zemes izmantojumu, augseku un mēslošanas praksi, ūdeni augsnē, minerālo slāpekli augsnes profilā rudenī un augsnes fosfora režīmu, un attiecīgo slāpekļa zudumu caur sakņu zonu gan apstākļos, kur piemērota atkāpe, gan arī apstākļos, kur tāda nav piemērota. Kopā ar 8. punktā minēto īpašo monitoringu šai jaunajai kārtībai jāļauj novērtēt vides aizsardzību prasību izpilde saimniecībās, kas saņēmušas atļauju atbilstīgi šā lēmuma 5. pantam, salīdzinājumā ar saimniecībām, kas nav saņēmušas šādu atļauju, kā arī pārraudzīt, vai Direktīvas 91/676/EEK mērķi ir izpildīti.

Monitoringa punkti aptver galvenos augsnes tipus (mālaugsne, smilšmāla augsne, smilšaugsne un lesa augsne), mēslošanas paņēmienus un kultūraugus.

6.   Informāciju par vietējo zemes izmantojumu, augseku, lauksaimniecības praksi, barības vielu izmantošanu un kūtsmēslu ražošanu individuālu atkāpi saņēmušajās saimniecībās apkopo katru gadu.

7.   Šā panta 5. un 6. punktā, kā arī 7. pantā minētos datus izmanto, lai ar modelēšanas palīdzību aprēķinātu nitrātu izskalošanos un fosfora zudumus no laukiem, kuros gadā uz hektāru zemes izmanto līdz 250 kg vai līdz 200 kg slāpekļa no ganību dzīvnieku kūtsmēsliem un apstrādātiem kūtsmēsliem.

8.   Monitoringa tīkls, kurš aptver tajā iekļauto saimniecību augšējos pazemes ūdeņus, augsnes ūdeni, dabīgās noteces ūdeni un ūdensteces, sniedz datus par nitrātu un fosfora koncentrāciju no sakņu zonas izplūstošajā un pazemes ūdeņu un virszemes ūdeņu sistēmā ieplūstošajā ūdenī.

9.   No 2020. gada kompetentā iestāde kā pētniecības izmēģinājumu vismaz divos sateces (apakš)baseinos īsteno uz apgabaliem vērstu monitoringu, lai labāk saprastu saikni starp nitrātu zudumu zemesgabalu līmenī un nitrātu koncentrāciju virszemes un pazemes ūdenī sateces (apakš)baseinu līmenī ar nolūku kalibrēt un validēt barības vielu emisijas modeli. Šis pētniecības izmēģinājums jāapvieno ar izmēģinājuma projektu par pastāvīgu N un P monitoringu ūdenstecēs.

1.   Visus pieteikumus uz atkāpi iesniedz kompetentajām iestādēm administratīvai kontrolei. Ja kontroles rezultāti liecina, ka 6., 7. un 8. pantā paredzētie nosacījumi nav ievēroti, par to informē pieteikuma iesniedzēju. Šādā gadījumā pieteikumu uzskata par noraidītu.

2.   Kompetentās iestādes, pamatojoties uz riska analīzi, iepriekšējo gadu kontroļu rezultātiem un rezultātiem, kas gūti vispārīgās izlases veida kontrolēs par to, kā piemēro tiesību aktus, ar kuriem transponē Direktīvu 91/676/EEK, izveido lauka inspekciju programmu.

3.   Lauka inspekcijas veic vismaz 7 % saimniecību, kam atbilstīgi 5. pantam piešķirta atļauja, lai novērtētu to atbilstību 6., 7. un 8. panta nosacījumiem.

4.   Ja kādā no gadiem konstatē, ka saimniecība, kam atbilstīgi 5. pantam piešķirta atļauja, nav izpildījusi 6., 7. un 8. pantā izklāstītos nosacījumus, atļaujas turētājam uzliek sodu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un nākamajā gadā tas nav tiesīgs saņemt atļauju.

5.   Verificē 7. panta 8. punktā minēto mērījumu rezultātus. Ja verificēšanā konstatē neatbilstību, tai skaitā konstatē, ka Dekrētā par mēslojumu noteiktā pamata robežvērtība ir pārsniegta, par to informē lauksaimnieku un pieteikumu atļaujas saņemšanai nākamajā gadā attiecībā uz zemesgabalu vai zemesgabaliem noraida.

6.   Pamatojoties uz riska novērtējumu un 1. punktā minēto administratīvo kontroļu rezultātiem, kompetentās iestādes nodrošina pārbaudes uz vietas vismaz 2 % kūtsmēslu pārvadāšanas darbību.

7.   Kontrolēs pārbauda, vai tiek pildītas saistības attiecībā uz akreditāciju, novērtē pavaddokumentus, pārliecinās par kūtsmēslu izcelsmi un galamērķi un ņem kūtsmēslu paraugus.

8.   Kūtsmēslu paraugus var ņemt, attiecīgā gadījumā iekraušanas laikā izmantojot transportlīdzekļos uzstādītus automātiskus kūtsmēslu paraugu ņēmējus.

9.   Kūtsmēslu paraugus analizē kompetento iestāžu akreditētas laboratorijas, un analīžu rezultātus paziņo lauksaimniekam nosūtītājam un lauksaimniekam saņēmējam.

10.   Kompetentajām iestādēm piešķir pilnvaras un līdzekļus, kas vajadzīgi, lai verificētu atbilstību ar šo lēmumu piešķirtās atļaujas nosacījumiem.