PIELIKUMS

ROKASGRĀMATA ATGRIEŠANAS JAUTĀJUMOS

1.

DEFINĪCIJAS

87

1.1.

Trešās valsts valstspiederīgais

87

1.2.

Nelikumīga uzturēšanās

88

1.3.

Atgriešana

90

1.4.

Atgriešanas lēmums

90

1.5.

Izraidīšanas rīkojums

91

1.6.

Bēgšanas iespējamība

91

1.7.

Brīvprātīga izceļošana

93

1.8.

Mazāk aizsargātas personas

94

2.

DARBĪBAS JOMA

94

2.1.

“Robežas šķērsošanas gadījumi” – 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts

95

2.2.

Īpaši aizsardzības pasākumi robežas šķērsošanas gadījumiem

96

2.3.

Krimināltiesiskie un izdošanas gadījumi

97

3.

LABVĒLĪGĀKI NOTEIKUMI

98

4.

SANKCIJAS PAR MIGRĀCIJAS NOTEIKUMU PĀRKĀPŠANU

98

5.

AIZTURĒŠANA UN PIENĀKUMS PIEŅEMT ATGRIEŠANAS LĒMUMU

100

5.1.

Aizturēšana robežkontroles punktā, izceļojot no valsts

102

5.2.

Citas dalībvalsts pieņemta atgriešanas lēmuma saņēmēji

102

5.3.

Saistība ar Dublinas regulas noteikumiem

103

5.4.

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir tiesības uzturēties citā dalībvalstī

104

5.5.

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuru attiecas spēkā esošie starp dalībvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi

106

5.6.

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram humānu (vai citu) apsvērumu dēļ ir izsniegta uzturēšanās atļauja

107

5.7.

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un attiecībā uz kuru ir uzsākta procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai

107

5.8.

Īpaši noteikumi direktīvās par likumīgu migrāciju attiecībā uz atpakaļuzņemšanu dalībvalstu starpā gadījumos, kas saistīti ar mobilitāti Savienības iekšienē

108

6.

BRĪVPRĀTĪGA IZCEĻOŠANA

108

6.1.

Brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājums

109

6.2.

Pienākumi brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā

110

6.3.

Kontrindikācijas

110

6.4.

Praktiskā izpilde – tranzīts pa sauszemi

111

6.5.

Praktiskā izpilde – tranzīts, izmantojot gaisa ceļu

112

6.6.

Brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšana

113

7.

IZRAIDĪŠANA

113

7.1.

7.1. Izraidīšana pa gaisa ceļu

115

7.2.

Tranzīts pa gaisa ceļu

118

7.3.

Kopīga izraidīšana pa gaisa ceļu

118

7.4.

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētie atgriešanas pasākumi

119

8.

PIESPIEDU ATGRIEŠANAS UZRAUDZĪBA

119

9.

IZRAIDĪŠANAS ATLIKŠANA

120

10.

NEPAVADĪTU NEPILNGADĪGO ATGRIEŠANA

121

10.1.

Attiecīgo iestāžu palīdzība

122

10.2.

Nogādāšana pie ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām

123

11.

IECEĻOŠANAS AIZLIEGUMI

123

11.1.

ES mēroga ietekme

124

11.2.

SIS II izmantošana

125

11.3.

Procedūras jautājumi

125

11.4.

Ieceļošanas aizlieguma noteikšanas iemesli

125

11.5.

Ieceļošanas aizlieguma ilgums

126

11.6.

Ieceļošanas aizliegumu atsaukšana, saīsināšana un pārtraukšana

127

11.7.

Sankcijas par ieceļošanas aizlieguma neievērošanu

128

11.8.

Konsultēšanās dalībvalstu starpā

128

11.9.

“Senāki” ieceļošanas aizliegumi

129

12.

PROCESUĀLĀS GARANTIJAS

130

12.1.

Tiesības uz labu pārvaldību un tiesības tikt uzklausītam

130

12.2.

Ar atgriešanu saistītie lēmumi

131

12.3.

Lēmumu veids un tulkojums

133

12.4.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

134

12.5.

Palīdzība valodas ziņā un bezmaksas juridiskā palīdzība

135

13.

GARANTIJAS PIRMS ATGRIEŠANAS

137

13.1.

Rakstisks apstiprinājums

138

13.2.

Ieilgusi nelikumīgā situācija

138

14.

AIZTURĒŠANA

139

14.1.

Apstākļi, kas pamato aizturēšanu

139

14.2.

Rīkojuma par aizturēšanu veids un sākotnējā pārskatīšana

142

14.3.

Aizturēšanas sistemātiska pārskatīšana

142

14.4.

Aizturēšanas izbeigšana

143

14.4.1.

Pamatotas izraidīšanas iespējamības neesība [Pamatota iemesla izraidīšanai neesība]

144

14.4.2.

Aizturēšanas maksimālā laikposma sasniegšana

144

14.5.

Atgriežamo personu atkārtota aizturēšana

146

14.6.

Vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana pēc aizturēšanas beigām

146

15.

AIZTURĒŠANAS APSTĀKĻI

146

15.1.

Sākotnēja policijas uzraudzība

146

15.2.

Īpaši paredzētu telpu izmantošana kā vispārējs noteikums

147

15.3.

Nošķiršana no parastajiem ieslodzītajiem

148

15.4.

Aizturēšanas materiālie apstākļi

148

16.

NEPILNGADĪGO UN ĢIMEŅU AIZTURĒŠANA

153

17.

ĀRKĀRTAS SITUĀCIJAS

155

18.

TRANSPONĒŠANAS, INTERPRETĀCIJAS UN PĀREJAS NOTEIKUMI

156

19.

AVOTI UN ATSAUCES DOKUMENTI

157

20.

SAĪSINĀJUMI

159

PRIEKŠVĀRDS

Šī rokasgrāmata atgriešanas jautājumos sniedz norādījumus tām valsts iestādēm, tostarp policijai, robežsardzei, migrācijas dienestiem, aizturēšanas iestāžu personālam un uzraudzības struktūrām, kuras ir pilnvarotas veikt ar atgriešanu saistītus uzdevumus.

Tajā aplūkoti standarti un procedūras dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un tā ir pamatota uz ES tiesību aktiem, kas reglamentē šo jomu, galvenokārt uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (1) (Atgriešanas direktīva). Atgriešanas procedūras praksē ir bieži saistītas ar citu veidu procedūrām (patvēruma procedūras, robežkontroles procedūras, procedūras, kas nodrošina tiesības uz ieceļošanu, uzturēšanos vai pastāvīgu uzturēšanos), ko reglamentē citi attiecīgie Savienības un dalībvalstu tiesību akti. Minētajos gadījumos dalībvalstīm jānodrošina cieša sadarbība starp dažādajām iestādēm, kas ir iesaistītas šādās procedūrās.

Rokasgrāmatas pirmā redakcija tika pieņemta 2015. gada oktobrī (2). Pašreizējā redakcija, kas pārskatīta 2017. gadā, pamatojas uz Komisijas 2017. gada 7. marta ieteikumu (3), un tajā ietverti papildu norādījumi valsts iestādēm attiecībā uz to, kā izmantot Atgriešanas direktīvas noteikumus, lai uzlabotu atgriešanas sistēmu efektivitāti, vienlaikus nodrošinot pamattiesību ievērošanu pilnā mērā.

Papildus atbilstīgiem standartiem un procedūrām, efektīvai atgriešanas sistēmai jābalstās uz racionālu un cieši integrētu pilnvaru sadalījumu valsts līmenī. Tas nozīmē – spēt mobilizēt visus dalībniekus, kas iesaistīti ar atgriešanu saistītajās procedūrās (piemēram, tiesībaizsardzības iestādes un imigrācijas dienestus, kā arī tiesu sistēmu, bērnu aizsardzības iestādes, medicīniskos un sociālos dienestus, aizturēšanas iestāžu personālu), un koordinēt to darbības atbilstīgi to lomai un uzdevumiem, lai, izskatot atsevišķus atgriešanas gadījumus, rastu ātrus un pienācīgus starpnozaru risinājumus. Dalībvalstu atgriešanas sistēmām jābalstās uz pietiekamu skaitu apmācītu un kompetentu darbinieku, ko var ātri mobilizēt – ja nepieciešams, 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā – it sevišķi tad, ja, īstenojot atgriešanas, rodas papildu slogs, un ko var izvietot, ja nepieciešams, pie Savienības ārējās robežas, lai, reaģējot uz migrācijas spiedienu, veiktu tūlītējus pasākumus. Šim nolūkam viņiem būtu jānodrošina pastāvīga operatīvās informācijas apmaiņa ar Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru un citām dalībvalstīm, un viņi var paļauties uz tehnisko un operatīvo atbalstu, ko šī aģentūra var sniegt.

Lai atgriešanas sistēmas spētu reaģēt uz problēmām, dalībvalstīm vajadzētu pēc iespējas pilnīgāk izmantot Atgriešanas direktīvā paredzēto elastīgumu un regulāri pārskatīt, un pielāgot savas struktūras un atgriešanas spējas, lai reaģētu uz faktiskajām vajadzībām un saglabātu efektivitāti.

Rokasgrāmata nerada dalībvalstīm juridiski saistošus pienākumus, un tajā nav noteiktas jaunas tiesības un pienākumi. Rokasgrāmata lielākoties ir balstīta uz darbu, ko laikposmā no 2009. gada līdz 2017. gadam paveikušas dalībvalstis un Atgriešanas direktīvas 2008/115/EK kontaktpersonu komiteja, un tajā ir sistemātiski un kopsavilkuma veidā sagrupētas šī foruma ietvaros notikušās diskusijas, kuras ne vienmēr atspoguļo dalībvalstu vienprātību par tiesību aktu interpretāciju.

Rokasgrāmatas skaidrojošā daļa ir papildināta ar norādījumiem par aktuāliem jautājumiem (piemēram, jaunie Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, starptautiskie standarti). Juridiski saistošs spēks ir tikai tiesību aktiem, uz kuriem ir pamatota šī rokasgrāmata vai uz kuriem tajā ir atsauces, un tikai šie tiesību akti var būt par pamatu tiesvedībai dalībvalsts tiesā. Tikai Eiropas Savienības Tiesa var sniegt juridiski saistošu interpretāciju par Savienības tiesību aktu saturu.

1.   DEFINĪCIJAS

1.1.   Trešās valsts valstspiederīgais

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 1. punkts Šengenas Robežu kodekss (4) – 2. panta 5. punkts

Jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 17. panta 1. punkta nozīmē un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību Kopienā, kā noteikts Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā.

Tālāk uzskaitītās personu kategorijas netiek uzskatītas par “trešo valstu valstspiederīgajiem”:

—	personas, kuras ir Savienības pilsoņi LESD 20. panta 1. punkta izpratnē (iepriekš Līguma 17. panta 1. punkts) = ikviena persona, kam ir kādas ES dalībvalsts pilsonība (5),

—	personas, kurām ir EEZ/CH pilsonība,

—	Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 21. pantu vai Direktīvu 2004/38/EK (6),

—	EEZ/CH pilsoņu ģimenes locekļi, kuri izmanto tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties kā Savienības pilsoņi.

Pārējās personas, tostarp bezvalstniekus (7), uzskata par “trešo valstu valstspiederīgajiem”.

Papildu skaidrojums

—

ES/EEZ/CH pilsoņu ģimenes locekļi, kuriem tādēļ ir tiesības ieceļot un dzīvot uzņemošajā dalībvalstī kopā ar Savienības pilsoni neatkarīgi no to valstspiederības, ir: a) laulātais vai partneris, ar kuru ES/EEZ/CH pilsonim ir reģistrētas partnerattiecības, ja tās ir reģistrētas, pamatojoties uz dalībvalsts tiesību aktiem, un uzņemošās dalībvalsts tiesību aktos tiek atzītas par līdzvērtīgām laulībai; b) laulātā vai reģistrētā partnera tiešie pēcnācēji, kas nav sasnieguši 21 gada vecumu, vai apgādājamie; c) laulātā vai reģistrētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki. Līdztekus no a) līdz c) apakšpunktā minētajām kategorijām citi ģimenes locekļi noteiktos apstākļos arī var iegūt tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Savienības tiesību aktiem – proti, kad viņiem ir piešķirtas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuros transponēts Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punkts.

—

Trešās valsts valstspiederīgos, kuru iesniegumu par piederību tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuram ir tiesības brīvi pārvietoties Savienībā saskaņā ar LESD 21. pantu vai Direktīvu 2004/38/EK, ir noraidījusi kāda dalībvalsts, var uzskatīt par trešo valstu valstspiederīgajiem. Tādējādi uz minētajām personām var attiecināt Atgriešanas direktīvu, un tām būs piemērojami šajā direktīvā paredzētie obligātie standarti, procedūras un tiesības. Tomēr attiecībā uz lēmuma par saņēmēja statusa Direktīvas 2004/38/EK izpratnē noraidīšanu iespējamo pārsūdzību Komisija uzskata, ka attiecīgā persona arī turpmāk – ņemot vērā labvēlīgākos nosacījumus saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 4. pantu – var paļauties uz procesuālajām garantijām, kas paredzētas Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļā (piemēram, attiecībā uz lēmuma paziņošanu un pamatošanu, laiku, kas paredzēts brīvprātīgai izceļošanai no teritorijas, tiesiskās pārsūdzības procedūrām).

1.2.   Nelikumīga uzturēšanās

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 2. punkts Šengenas Robežu kodekss – 6. pants

Tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī.

Šī plašā definīcija attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nav likumīgu tiesību uzturēties dalībvalstī. Ikviens trešās valsts valstspiederīgais fiziski uzturas kādas ES dalībvalsts teritorijā vai nu likumīgi, vai nelikumīgi. Trešās iespējas nav.

Juridiskajiem pieņēmumiem, ka personas, kuras fiziski uzturas īpaši noteiktās dalībvalsts teritorijas daļās (piemēram, tranzīta zonās vai noteiktos pierobežas apgabalos), ir personas, kuras “neuzturas teritorijā”, šajā saistībā nav nozīmes, jo tas vājinātu ES tiesību aktu kopuma atgriešanas jomā saskaņotu piemērošanu. Tomēr dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šai personu kategorijai noteiktus tiesību aktu kopuma atgriešanas jomā noteikumus (sk. 2. iedaļu).

Pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa (ŠRK) 2016. gada kodificēto redakciju, ar Atgriešanas direktīvas 3. panta 2. punktā minēto atsauci uz ŠRK 5. pantu saprot atsauci uz ŠRK pašreizējo 6. pantu.

Tālāk norādītas tādu trešās valsts valstspiederīgo kategorijas, kas ir, piemēram, uzskatāmi par tādiem, kas nelikumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī:

—	personas, kuru uzturēšanās atļaujai vai vīzai beidzies derīguma termiņš,

—	personas, kuru uzturēšanās atļauja vai vīza ir anulēta,

—	noraidītie patvēruma meklētāji,

—	patvēruma pieteikuma iesniedzēji, kuri saņēmuši lēmumu, ar ko tiek pārtrauktas viņu tiesības uz patvēruma meklētāja statusu,

—	personas, kuras saņēmušas ieceļošanas atteikumu pie robežas,

—	personas, kuras aizturētas par nelikumīgu robežas šķērsošanu,

—	neatbilstīgie migranti, kuri aizturēti dalībvalstu teritorijā,

—	personas, kuras aizturētas, šķērsojot bez likumīgām tiesībām to darīt dalībvalsts teritoriju, lai nokļūtu citā dalībvalstī,

—	personas, kuras nav tiesīgas uzturēties dalībvalstī, kurā tās aizturētas (pat, ja tās ir tiesīgas uzturēties citā dalībvalstī),

—	personas, kuras uzturas dalībvalsts teritorijā brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā,

—	personas, kuru izraidīšana ir atlikta.

Tālāk norādītās personas netiek uzskatītas par tādām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, jo tām ir likumīgas tiesības (kas var būt tikai noteiktas uz laiku) uzturēties attiecīgajā dalībvalstī:

—	patvēruma pieteikuma iesniedzēji, kuri uzturas dalībvalstī, kurā tie ir tiesīgi uzturēties patvēruma procedūras laikā,

—	bezvalstnieki, kuri uzturas dalībvalstī, kurā tie saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesīgi uzturēties bezvalstnieka statusa noteikšanas procedūras laikā,

—	personas, kuras uzturas dalībvalstī, kurā tām ir pieļaujamas uzturēšanās statuss (ar nosacījumu, ka valsts tiesību aktos šāds statuss ir uzskatāms par “likumīgu uzturēšanos”),

—	krāpnieciskā ceļā iegūtu uzturēšanās atļauju turētāji līdz brīdim, kamēr uzturēšanās atļauja netiek anulēta vai atsaukta un kamēr tā tiek uzskatīta par derīgu.

Papildu skaidrojums

—	Personas, kuru uzturēšanās atļaujas pieteikums tiek izskatīts, var uzskatīt par tādām, kas uzturas valstī likumīgi vai nelikumīgi, atkarībā no tā, vai tām ir derīga vīza vai citas uzturēšanās tiesības.

—	Lai uzturēšanās būtu nelikumīga, nav nepieciešams minimālais uzturēšanās ilgums vai trešās valsts valstspiederīgā nodoms nelikumīgi uzturēties dalībvalsts teritorijā – sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum  (8) (48. punkts).

—	Personas, kuras iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas, kurai beidzies derīguma termiņš, atjaunošanai, uzskata par tādām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja vien dalībvalsts tiesību aktos nav noteikts citādi (sk. arī 5.7. iedaļu).

—

Trešo valstu valstspiederīgie, kuriem piemērota Atgriešanas direktīvā noteiktā atgriešanas procedūra un kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā bez pamatota neatgriešanās iemesla (Tiesas sprieduma lietā C-329/11 Achoughbabian 48. punktā minētais scenārijs (9)) ir uzskatāmi par personām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Īpašā atsauce Tiesas spriedumā Achoughbabian lietā attiecas tikai uz valsts krimināltiesību noteikumu atbilstību Atgriešanas direktīvai. Minētajā spriedumā nav minēta Atgriešanas direktīvas darbības joma un piemērojamība, tātad ir piemērojams 2. panta 1. punktā noteiktais vispārējais noteikums: “vai nu A, vai B” nozīmē, ka persona vai nu uzturas valstī nelikumīgi, un Atgriešanas direktīva ir piemērojama, vai arī personai ir tiesības uzturēties valstī, un Atgriešanas direktīvu nepiemēro.

1.3.   Atgriešana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 3. punkts

Attiecīgai personai brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās atpakaļ uz:

1)	personas izcelsmes valsti; vai

2)	tranzīta valsti saskaņā ar Kopienas vai divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai citiem režīmiem, vai

3)	citu trešo valsti, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais brīvprātīgi nolemj atgriezties un kurā viņu uzņems.

Šī definīcija ietver ierobežojumus attiecībā uz to, ko var uzskatīt par “atgriešanu” un ko nevar uzskatīt par “atgriešanu” Atgriešanas direktīvas īstenošanas nolūkā. Saskaņā ar Savienības tiesību aktiem trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, nosūtīšana atpakaļ uz citu dalībvalsti nav uzskatāma par “atgriešanu”. Tomēr šāda rīcība izņēmuma gadījumā ir iespējama saskaņā ar divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai Dublinas regulu; tāpēc minēto procesu ir ieteicams dēvēt nevis par “atgriešanu”, bet gan par “nosūtīšanu atpakaļ” vai “pārvietošanu”.

Definīcija ietver arī to, ka dalībvalstis var īstenot trešās valsts valstspiederīgā atgriešanu tikai apstākļos, kuri sīki norādīti kādā no šā punkta trim ievilkumiem. Tādēļ, piemēram, nav iespējams izraidīt atgriežamo personu uz trešo valsti, kas nav personas izcelsmes valsts vai tranzīta valsts, bez atgriežamās personas piekrišanas.

Papildu skaidrojums

—	“Izcelsmes valsts” pirmajā ievilkumā attiecas uz trešās valsts valstspiederīgā valstspiederības valsti; bezvalstniekiem par to parasti uzskata agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

—	“Tranzīta valsts” otrajā ievilkumā attiecas tikai uz trešām valstīm, nevis ES dalībvalstīm.

—

“Kopienas vai divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi vai citi režīmi” otrajā ievilkumā attiecas tikai uz nolīgumiem ar trešām valstīm. Divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp dalībvalstīm šajā kontekstā nav būtiski. Tomēr šādi nolīgumi starp dalībvalstīm var atsevišķos gadījumos ļaut nosūtīt neatbilstīgos migrantus uz citām dalībvalstīm saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 3. punktu (sk. 5.5. iedaļu).

—

Jēdziens “brīvprātīgi nolemj atgriezties” trešajā ievilkumā nav tas pats, kas brīvprātīga izceļošana. Jēdziens “brīvprātīgi” šajā saistībā attiecas uz atgriežamās personas galamērķa izvēli. Galamērķa brīvprātīga izvēle var būt iespējama arī izraidīšanas procedūras sagatavošanas laikā: var būt gadījumi, kuros atgriežamā persona izvēlas izraidīšanu uz citu trešo valsti, nevis uz tranzīta valsti vai izcelsmes valsti.

—

Atgriešanās valsts norādīšana izraidīšanas gadījumā: ja ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai, atgriežamajai personai noteiktajā laikā ir jāizpilda atgriešanās pienākums un pēc būtības nav jānorāda atgriešanās valsts. Trešo valsti, uz kuru tiks izraidīta persona, norāda tikai tajā gadījumā, ja dalībvalstīm ir jāizmanto piespiedu līdzekļi (sk. 1.5. iedaļu).

1.4.   Atgriešanas lēmums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 4. punkts un 6. panta 6. punkts

Administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums.

“Atgriešanas lēmuma” definīcijā galvenā uzmanība ir vērsta uz diviem pamatelementiem. Atgriešanas lēmumā jāietver:

1)	paziņojums saistībā ar uzturēšanās nelikumību; un

2)	atgriešanās pienākuma uzlikšana.

Atgriešanas lēmumā var ietvert tādus papildu elementus kā ieceļošanas aizliegums, laikposms brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanās valsts norādīšana; ja atgriešanās valsts nav minēta, dalībvalstīm jānodrošina neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošana saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 5. pantu.

Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā var pieņemt atgriešanas lēmumu (lēmums vai akts, tiesas vai administratīvs).

Atgriešanas lēmumu var pieņemt kā atsevišķu aktu vai lēmumu vai kopā ar citiem lēmumiem, piemēram, kā izraidīšanas rīkojumu vai lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (sk. 12.1. iedaļu).

Atgriešanas lēmumā nosaka uzturēšanās nelikumību dalībvalstī, kurā lēmums pieņemts, vienlaikus nosakot pienākumu izceļot no ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām. Turklāt jāuzsver, ka saskaņā ar 11. pantu atgriešanas lēmumiem var pievienot ieceļošanas aizliegumu, kam ir Eiropas mēroga ietekme (saistošs visām valstīm, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva).

Papildu skaidrojums

—	“Atgriešanas lēmuma” elastīgā definīcija neliedz pieņemt lēmumu, kas uzliek atgriešanās pienākumu kā spriedumu krimināllietā un saistībā ar kriminālprocesu – sk. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor  (10) (39. punkts).

1.5.   Izraidīšanas rīkojums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 5. punkts un 8. panta 3. punkts

Administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā noteikta atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts.

Izraidīšanas rīkojumu var izdot vai nu kopā ar atgriešanas lēmumu (viena posma procedūra), vai atsevišķi (divu posmu procedūra). Gadījumos, kad atgriešanas lēmums un izraidīšanas rīkojums ir izdots kopā, izmantojot viena posma procedūru, ir jāpaskaidro – tajā gadījumā, ja ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai –, ka izraidīšana tiks veikta tikai tad, ja brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā nebūs izpildīts atgriešanās pienākums.

Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu vienmēr ievērot neizdošanas (non-refoulement) principu, personu nevar izraidīt (fiziski izvest no dalībvalsts) uz nenorādītu galamērķi; izraidīt var tikai uz norādītu atgriešanās valsti. Atgriežamā persona ir iepriekš jāinformē par izraidīšanas procedūras galamērķi, lai tā varētu paust iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka izraidīšana uz ierosināto galamērķi būtu pretrunā neizdošanas (non-refoulement) principam, un izmantot tiesības iesniegt apelāciju. Komisija iesaka norādīt atgriešanās valsti atsevišķā izraidīšanas lēmumā (divu posmu procedūra) vai norādīt valsti, uz kuru persona tiks izraidīta atgriešanās pienākuma nepildīšanas gadījumā, apvienotā atgriešanas un izraidīšanas lēmumā (viena posma procedūra), vai arī informēt trešās valsts valstspiederīgo ar cita lēmuma vai akta palīdzību.

1.6.   Bēgšanas iespējamība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 7. punkts, 6. apsvērums

Attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanas procedūras, varētu aizbēgt.

Bēgšanas iespējamības esība (vai neesība) ir izšķirīgs faktors, lai noteiktu, vai ir jānosaka laikposms brīvprātīgai izceļošanai, kā arī lai lemtu par to, vai jāpiemēro turēšana apsardzībā.

Dalībvalstīm jāpamato bēgšanas iespējamības novērtējums uz objektīviem kritērijiem, kuri noteikti valsts tiesību aktos. To netieši apstiprina Tiesas spriedums lietā C-528/15, Al Chodor  (11), saistībā ar Dublinas regulas 2. panta n) apakšpunktā (12) noteikto “bēgšanas iespējamības” definīciju, kuras teksts būtībā ir identisks Atgriešanas direktīvas 3. panta 7. punktā noteiktajai definīcijai. Tiesa šajā spriedumā noteica, ka šādi objektīvi kritēriji ir skaidri jānosaka vispārējas piemērojamības saistošos noteikumos un ka nepietiek tikai ar valsts iedibināto judikatūru, kas apstiprina pastāvīgo administratīvo praksi. Tiesa arī secināja, ka turēšana apsardzībā ir jāatzīst par nelikumīgu, ja šādi kritēriji vispārējas piemērojamības saistošos noteikumos nav noteikti.

Lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot šādus kritērijus, tām ir pienācīgi jāņem vērā tālāk minētie kritēriji, kas norāda uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, varētu aizbēgt:

—	dokumentu neesība,

—	dzīvesvietas, pastāvīgas uzturēšanās vietas vai ticamas adreses trūkums,

—	nereģistrēšanās attiecīgajās iestādēs,

—	skaidri redzams nodoms nepildīt ar atgriešanu saistītās prasības (piemēram, atgriešanas lēmumu, prasības bēgšanas novēršanai),

—	kriminālsodāmība, tostarp par smagu noziedzīgu nodarījumu citā dalībvalstī (13),

—	notiekoša kriminālizmeklēšana un kriminālprocess,

—	atgriešanas lēmuma nepildīšana, tostarp atgriešanās pienākuma nepildīšana noteiktajā brīvprātīgas izceļošanas laikposmā,

—	iepriekšējā rīcība (piemēram, bēgšana),

—	finanšu līdzekļu trūkums,

—	attiecīgs citā dalībvalstī izsniegts atgriešanas lēmums,

—	netiek pildīta prasība doties uz citas dalībvalsts teritoriju, kura piešķīrusi derīgu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod uzturēšanās tiesības,

—	nelikumīga ieceļošana ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijā.

Valsts tiesību aktos var noteikt citus objektīvus kritērijus, lai noteiktu bēgšanas iespējamības esību.

Savienības tiesību aktu vispārējie principi un īpaši proporcionalitātes princips nosaka, ka visi lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, ir jāpieņem, novērtējot katru gadījumu atsevišķi. Iepriekš minētie kritēriji būtu jāņem vērā kā atsevišķas situācijas vispārīgā novērtējuma elements, bet tie nevar būt vienīgais pamatojums, lai automātiski pieņemtu “bēgšanas iespējamību”, jo bieži vien tikai vairāku iepriekš minēto kritēriju kopums var būt pamatojums secinājumam par šādas iespējamības esību. Jāizvairās no jebkādiem automātiskiem secinājumiem, piemēram, ka nelikumīga ieceļošana vai dokumentu trūkums nozīmē bēgšanas iespējamības esību. Minētajā atsevišķajā novērtējumā ir jāņem vērā visi būtiskie faktori, tostarp attiecīgo personu vecums, veselības stāvoklis un sociālie apstākļi, kas var tieši ietekmēt iespējamību, ka trešās valsts valstspiederīgais varētu aizbēgt, un atsevišķos gadījumos tajā var secināt, ka bēgšanas iespējamība nepastāv arī tad, ja ir konstatēta atbilstība vienam vai vairākiem valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem.

Papildus iepriekš minētajiem kritērijiem, kas var norādīt uz bēgšanas iespējamību, un neierobežojot attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo tiesības tikt uzklausītiem un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, valsts tiesību aktos var arī noteikt, ka atsevišķi objektīvi apstākļi pamato atspēkojamu pieņēmumu, ka pastāv bēgšanas iespējamība (piemēram, trešās valsts valstspiederīgajam būtu jāatspēko pieņēmums, ka neatkarīgi no tālāk minēto apstākļu pastāvēšanas šāda iespējamība nepastāv), piemēram:

—	atsacīšanās sadarboties identificēšanas procesā, nepatiesu vai viltotu personu apliecinošo dokumentu izmantošana, esošo dokumentu iznīcināšana vai cita veida atbrīvošanās no tiem, vai atsacīšanās sniegt pirkstu nospiedumus,

—	vardarbīga vai krāpnieciska pretošanās atgriešanas procedūrai,

—	tādas prasības nepildīšana, kuras mērķis ir novērst bēgšanu (sk. 6.2. iedaļu),

—	spēkā esoša ieceļošanas aizlieguma neievērošana,

—	neatļautas sekundāras kustības veikšana uz citu dalībvalsti.

Komisija iesaka paredzēt šādus atspēkojamus pieņēmumus valsts tiesību aktos.

1.7.   Brīvprātīga izceļošana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 8. punkts

Atgriešanās pienākuma izpilde laikposmā, kas šim mērķim paredzēts atgriešanas lēmumā.

Brīvprātīga izceļošana saskaņā ar Savienības tiesību aktu kopumu atgriešanas jomā attiecas uz brīvprātīgu pienākuma atgriezties trešajā valstī izpildi. Jēdziens “brīvprātīga izceļošana” neattiecas uz gadījumiem, kad trešo valstu valstspiederīgie, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, paši vēlas atgriezties atpakaļ savā piederības valstī. Šāda “patiesi” brīvprātīga atgriešanās (1. scenārijs tālāk ievietotajā attēlā) Atgriešanas direktīvas darbības jomā neietilpst, jo attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas valstī. Trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri vēl nav atklāti vai aizturēti (piemēram, personas, kas pārsniedz uzturēšanās termiņu), var uzskatīt par tādiem, uz kuriem ir attiecināma “brīvprātīgas izceļošanas” definīcija. Uz minētajām personām jau attiecas “abstrakts” atgriešanās pienākums saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, un attiecībā uz tām var pieņemt atgriešanas lēmumu, kā arī ieceļošanas aizliegumu, tiklīdz iestādes ir ieguvušas informāciju par šo personu nelikumīgo uzturēšanos (vēlākais robežkontroles punktā, izceļojot no valsts – sk. 5.1. un 11.3. iedaļu).

Tāpēc Atgriešanas direktīva attiecas tikai uz tālāk minēto 2. un 3. scenāriju:

Došanās no vienas dalībvalsts teritorijas uz citas dalībvalsts teritoriju saskaņā ar 6. panta 2. punktu (sk. tālāk 5.4. iedaļu) nav uzskatāma par brīvprātīgu izceļošanu. Brīvprātīgas izceļošanas definīcija vienmēr attiecas uz izceļošanu uz trešo valsti. Īpaši noteikumi par sauszemes transporta tranzītu, šķērsojot citu dalībvalstu teritorijas, saistībā ar brīvprātīgu izceļošanu ir noteikti 6.4. iedaļā.

1.8.   Mazāk aizsargātas personas

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 9. punkts

Nepilngadīgie, nepavadīti nepilngadīgie, invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki, grūtnieces, vientuļi vecāki ar nepilngadīgiem bērniem un personas, kas ir spīdzinātas, izvarotas vai cietušas no citas nopietnas psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības.

Pretēji mazāk aizsargātu personu definīcijai, kura izmantota tiesību aktu kopumā patvēruma jomā (piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (14) (“Uzņemšanas nosacījumu direktīva”) 21. pants vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (15) (“Kvalifikācijas direktīva”) 20. panta 3. punkts), Atgriešanas direktīvā šī definīcija ir izstrādāta pilnīga saraksta veidā.

Tomēr īpašā uzmanība, kas saistībā ar atgriešanu jāvelta mazāk aizsargātu personu situācijai un šo personu īpašajām vajadzībām, jāvelta ne tikai 3. panta 9. punktā precīzi uzskaitītajām mazāk aizsargātu personu kategorijām. Komisija iesaka dalībvalstīm pievērst uzmanību arī citiem īpašiem neaizsargātības gadījumiem, piemēram, tiem, kas minēti tiesību aktu kopumā patvēruma jomā: cilvēku tirdzniecības upuriem vai sievietēm, kas kļuvušas par dzimumorgānu kropļošanas upuriem, personām, kas cieš no smagas slimības vai garīgiem traucējumiem.

Īpašas uzmanības veltīšana mazāk aizsargātu personu situācijai nav attiecināma tikai uz gadījumiem, kas precīzi norādīti Atgriešanas direktīvā (brīvprātīgas izceļošanas laikposmā, laikā, kad atgriešana ir atlikta, un turēšanas apsardzībā laikposmā). Tāpēc Komisija iesaka dalībvalstīm pievērst uzmanību mazāk aizsargātu personu vajadzībām visos atgriešanas procedūras posmos, katra gadījuma konkrēto apstākļu novērtējuma ietvaros.

2.   DARBĪBAS JOMA

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 2. pants un 4. panta 4. punkts

Atgriešanas direktīvas darbības joma ir plaša un tā attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā. Atgriešanas direktīva patlaban ir saistoša šādām dalībvalstīm:

—	visām ES dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju,

—	Šveicei, Norvēģijai, Islandei un Lihtenšteinai.

Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz noteiktām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām:

—	“robežas šķērsošanas gadījumos” saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu (sk. 2.1. iedaļu), un

—	“krimināltiesiskos gadījumos” saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu (sk. 2.2. iedaļu).

Dalībvalsts lēmums izmantot atkāpi no direktīvas noteikumiem un nepiemērot direktīvu “robežas šķērsošanas gadījumos” vai “krimināltiesiskos gadījumos” ir iepriekš skaidri jānorāda valsts īstenošanas tiesību aktos (16), pretējā gadījumā ir iespējams, ka šādam lēmumam nav tiesisku seku. Attiecībā uz paziņošanu par šādu lēmumu nav īpašu oficiālu prasību. Tomēr ir svarīgi, lai valsts tiesību aktos būtu skaidri (tieši vai netieši) norādīts, vai un cik lielā mērā dalībvalsts izmanto minēto atkāpi.

Ja dalībvalsts nav iepriekš publiskojusi savu lēmumu izmantot atkāpes saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktu, šos noteikumus nevar izmantot kā pamatojumu Atgriešanas direktīvas nepiemērošanai atsevišķos gadījumos.

Nekas neliedz dalībvalstīm ierobežot atkāpes no Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunkta izmantošanu attiecībā uz noteiktām personu kategorijām (piemēram, tikai ieceļošanas atteikumi pie gaisa telpas robežām vai jūras robežām), ar nosacījumu, ka tas ir skaidri noteikts valsts īstenošanas tiesību aktos.

Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izmantot atkāpi vēlākā posmā, pēc Atgriešanas direktīvas sākotnējās transponēšanas valsts tiesību aktos. Tomēr tas nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas tām personām, kurām Atgriešanas direktīvas iedarbība jau bija piemērojama (sk. Tiesas spriedumu lietā C-297/12, Filev un Osmani  (17): “[…] ja vien dalībvalsts vēl nav izmantojusi šo iespēju […] tā nevar atsaukties uz tiesībām ierobežot šīs direktīvas piemērojamību personām saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz personām, kurām minētās direktīvas iedarbība jau bija piemērojama”).

2.1.   “Robežas šķērsošanas gadījumi” – 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts

Personām, kurām atteikta ieceļošana un kuras atrodas tranzīta zonā vai dalībvalsts pierobežas apgabalā, dalībvalstīs bieži piemēro īpašus noteikumus – pamatojoties uz “juridisku pieņēmumu”, dažkārt netiek uzskatīts, ka šādas personas “uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā”, un tām tiek piemēroti īpaši noteikumi. Atgriešanas direktīvā šī pieeja nav izmantota, un tajā uzskatīts, ka ikviens trešās valsts valstspiederīgais fiziski uzturas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas tās darbības joma.

Tomēr dalībvalstis var brīvi pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu “robežas šķērsošanas gadījumiem”, kas definēti kā trešo valstu valstspiederīgie:

—	uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa  (18) 13. pantu vai

—	kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās (zemes, jūras vai gaisa) robežas šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī.

Šīs atkāpes izmantošana var būt lietderīga, piemēram, dalībvalstīs, kas ir robežvalstis un izjūt ievērojamu migrācijas spiedienu, kad tā var nodrošināt efektīvākas procedūras; šādos gadījumos Komisija iesaka izmantot šādu atkāpi.

“Robežas šķērsošanas gadījumiem” paredzētajās valsts procedūrās ir jāievēro starptautisko tiesību aktu vispārējie principi un attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesības, kā arī Atgriešanas direktīvas 4. panta 4. punktā noteiktās garantijas (sk. 2.2. iedaļu).

Papildu skaidrojums

—

2. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz tiešu laika un telpas saikni ar ārējās robežas šķērsošanu. Tāpēc tas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas tieši ārējās robežas nelikumīgas šķērsošanas laikā vai šīs ārējās robežas tuvumā pēc tās šķērsošanas – sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (72. punkts).

—

Uz tālāk norādītajām personu kategorijām attiecas, piemēram, jēdziens “kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās […] robežas šķērsošanu”, jo tam ir TIEŠA saistība ar nelikumīgu robežas šķērsošanu: — personas, kuras nelikumīgi ierodas ar kuģi un kuras ir aizturētas ierašanās brīdī vai neilgi pēc ierašanās, — personas, kuras policija aizturējusi brīdī, kad tās pārrāpušās pār robežas žogu, — nelikumīgie ieceļotāji, kuri izkāpj no vilciena/autobusa, ar ko tie nogādāti tieši dalībvalsts teritorijā (bez iepriekšējas apstāšanās dalībvalsts teritorijā).

—

Uz tālāk norādītajām personu kategorijām, neattiecas jēdziens “kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās […] robežas šķērsošanu”, jo tam vairs nav TIEŠAS saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu: — nelikumīgie ieceļotāji, kuri aizturēti dalībvalsts teritorijā noteiktā laikposmā pēc nelikumīgās ieceļošanas, — nelikumīgie migranti, kuri aizturēti pierobežas reģionā, ja vien tam nav tiešas saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu, — nelikumīgie migranti, kuri izkāpj no autobusa, kas ierodas no trešās valsts, ja autobuss jau ir veicis vairākas apstāšanās ES teritorijā, — nelikumīgie migranti, kuri iepriekš ir bijuši izraidīti un kuri pārkāpj joprojām spēkā esošo ieceļošanas aizliegumu (ja vien aizturēšanai nav tiešas saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu), — nelikumīgie migranti, kuri šķērso iekšējo robežu – sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (69. punkts), direktīvas 2. panta 2. punktu attiecībā uz ārējām robežām un ŠRK 14. pantu, ko piemēro pie ārējām robežām, — trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri izceļo no dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām – sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (71. punkts).

—

Praktisks piemērs gadījumiem, uz kuriem attiecas klauzula “un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī”, kuriem atkāpi nepiemēro: — nelikumīgie ieceļotāji, kuri aizturēti pie ārējās robežas un vēlāk ieguvuši tiesības palikt valstī kā patvēruma meklētāji. Arī tajā gadījumā, kad pēc patvēruma pieteikuma galīgās noraidīšanas viņi atkal kļūst par “personām, kuras dalībvalstī uzturas nelikumīgi”, viņus nedrīkst izslēgt no direktīvas darbības jomas kā “robežas šķērsošanas gadījumus”, — trešās valsts valstspiederīgais, kuram atteikta ieceļošana un kurš uzturas lidostas tranzīta zonā (un tādējādi viņam var nepiemērot šo direktīvu), medicīnisku iemeslu dēļ tiek pārvests uz slimnīcu, un viņam ir dalībvalsts izsniegta īstermiņa uzturēšanās atļauja (nevis tikai izraidīšanas atlikšana saskaņā ar 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu) uz hospitalizācijas laiku.

—	Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem saskaņā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu nepiemēro Atgriešanas direktīvu, pieņemto lēmumu veidu, saturu un tiesiskās aizsardzības līdzekļus reglamentē valsts tiesību akti.

—	Ieceļošanas atteikums saskaņā ar ŠRK 14. pantu attiecas uz ikvienu personu, kura nav izpildījusi ieceļošanas noteikumus saskaņā ar ŠRK 6. panta 1. punktu.

—

Personām, kurām atteikta ieceļošana lidostas tranzīta zonā vai kuras atrodas robežšķērsošanas vietā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, piemēro Atgriešanas direktīvu (jo tās jau fiziski atrodas dalībvalsts teritorijā). Tomēr dalībvalstis var izmantot atkāpi no 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta, norādot, ka dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot direktīvu minētajos gadījumos.

—	Izņēmumus robežu šķērsošanas gadījumiem saskaņā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro tikai tad, ja aizturēšana veikta pie ārējām robežām, nevis iekšējām robežām – sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum.

—	Iekšējās robežkontroles pagaidu ieviešana nepadara iekšējās robežas par ārējām robežām. Tāpēc šī situācija neietekmē Atgriešanas direktīvas darbības jomu.

—

Robežu šķērsošanas gadījumi un līdzīgi gadījumi, kuriem var nepiemērot direktīvu saskaņā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav tas pats, kas šīs direktīvas 12. panta 3. punktā minētie gadījumi (vienkāršota procedūra nelikumīgas ieceļošanas gadījumā). Nelikumīga ieceļošana (12. panta 3. punktā minētais termins) nav sinonīms “robežu šķērsošanas un līdzīgiem” gadījumiem, kas minēti Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Piemērs: trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī un kurš ir aizturēts dalībvalsts teritorijā pēc trim mēnešiem kopš viņa nelikumīgās ieceļošanas, nepiemēro Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, bet var piemērot šīs direktīvas 12. panta 3. punktu.

2.2.   Īpaši aizsardzības pasākumi robežas šķērsošanas gadījumiem

Ja dalībvalstis izvēlas nepiemērot direktīvu robežas šķērsošanas gadījumiem, tām tomēr ir jāievēro neizdošanas (non-refoulement) princips un jānodrošina – saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 4. panta 4. punktu –, ka personu, uz kurām tā attiecas, aizsardzība nav mazāk labvēlīga, nekā noteikts Atgriešanas direktīvas pantos par:

—	piespiedu līdzekļu izmantošanas ierobežojumiem,

—	izraidīšanas atlikšanu,

—	neatliekamo medicīnisko aprūpi un nepieciešamo slimību ārstēšanu, ievērojot mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības; un

—	turēšanas apsardzībā apstākļiem.

Turklāt jāuzsver, ka aizsardzības pasākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktu kopumu patvēruma jomā (piemēram, īpaši attiecībā uz patvēruma procedūras pieejamību) nekādā gadījumā nevar atcelt ar dalībvalstu lēmumu nepiemērot Atgriešanas direktīvu robežas šķērsošanas gadījumiem. Savienības tiesību aktu kopumā patvēruma jomā noteiktās saistības ietver dalībvalstu pienākumu:

—	informēt trešo valstu valstspiederīgos, kuri varētu vēlēties pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, par šādu iespēju,

—

nodrošināt, ka robežsargiem un citām kompetentajām amatpersonām ir pieejama atbilstīgā informācija un ka personāls saņem vajadzīgo apmācību par to, kā noteikt pieteikuma iesniedzējus, un norādījumi pieteikuma iesniedzēju informēšanai par starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegšanas vietu un veidu,

—	nodrošināt tulka pakalpojumus, ciktāl tas vajadzīgs, lai vienkāršotu piekļuvi procedūrai,

—	nodrošināt efektīvu piekļuvi organizācijām un personām, kuras sniedz konsultācijas pieteikuma iesniedzējiem, kuri atrodas robežšķērsošanas vietās, tostarp tranzīta zonā, pie ārējām robežām.

Papildu skaidrojums

—

Minēto noteikumu praktiska piemērošana gadījumos, kad atteikta ieceļošana pie robežas – ir divas iespējas: persona fiziski atrodas dalībvalsts teritorijā pēc tam, kad tā ir saņēmusi ieceļošanas atteikumu pie robežas (piemēram, lidostas tranzīta zonā), vai persona fiziski neatrodas dalībvalsts teritorijā (piemēram, persona, kura saņēmusi ieceļošanas atteikumu pie sauszemes robežas un kura joprojām fiziski atrodas trešās valsts teritorijā). Pirmajā gadījumā jāpiemēro Atgriešanas direktīvas 4. panta 4. punktā minētās garantijas; otrajā gadījumā 4. panta 4. punktu nepiemēro.

—

Neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošana, kas atzīts Atgriešanas direktīvas 4. panta 4. punkta b) apakšpunktā – un noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (CFR) 19. panta 2. punktā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 3. pantā –, ir absolūta, un to nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot, pat tad, ja ārvalstnieki apdraud sabiedrisko kārtību vai ir izdarījuši īpaši smagu noziegumu. Šādām personām var atņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu, bet tās joprojām nedrīkst nosūtīt atpakaļ uz teritoriju, kurā šīs personas var tikt spīdzinātas vai nogalinātas.

2.3.   Krimināltiesiskie un izdošanas gadījumi

Dalībvalstis var brīvi pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

—	kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai kā krimināltiesiskai sankcijai,

—	kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai krimināltiesisku sankciju rezultātā, vai

—	kuriem piemēro izdošanas procedūras.

Papildu skaidrojums

—

Šajos noteikumos paredzētie krimināltiesiskie gadījumi ir tādi gadījumi, kurus dalībvalstu valsts tiesiskajā sistēmā parasti uzskata par noziegumiem. — Lietā C-297/12, Filev un Osmani, Tiesa skaidri norādīja, ka valsts tiesību aktu narkotisko vielu jomā noteikumu pārkāpumi un notiesāšana par narkotisko vielu tirdzniecību var būt gadījumi, kuriem ir piemērojams šis izņēmums. — Lietā C-329/11, Achoughbabian, Tiesa apstiprināja, ka šo izņēmumu nevar piemērot attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir izdarījuši pārkāpumu, kas saistīts tikai ar nelikumīgu uzturēšanos valstī, tā, ka Atgriešanas direktīva zaudē savu mērķi un saistošo iedarbību. — Sīki pārkāpumi migrācijas jomā, piemēram, nelikumīga ieceļošana vai uzturēšanās, nevar būt pamatojums šā izņēmuma piemērošanai.

—

Izdošanas procedūras ne vienmēr ir saistītas ar atgriešanas procedūrām. 1957. gada Eiropas Padomes konvencijā (19) izdošanas jēdziens ir ierobežots kā to personu nodošana no valsts valstij, “attiecībā uz kurām Pieprasītājas Puses kompetentās varas iestādes ir uzsākušas procesuālās darbības sakarā ar nodarījumu vai arī attiecībā uz kurām minētās varas iestādes vēlas izpildīt sodu vai aresta orderi”. Tomēr minētās procedūras var pārklāties, un šīs atkāpes mērķis ir skaidri noteikt, ka dalībvalstīm, īstenojot atgriešanas procedūru saistībā ar izdošanas procedūrām, ir iespēja nepiemērot Atgriešanas direktīvā ietvertās procesuālās garantijas.

3.   LABVĒLĪGĀKI NOTEIKUMI

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 4. pants

Lai gan Atgriešanas direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu atgriešanas procedūras, tajā skaidri norādīts, ka tā neierobežo labvēlīgākus noteikumus, kas ietverti divpusējos vai daudzpusējos starptautiskos nolīgumos (4. panta 1. punkts).

Atgriešanas direktīva neskar “noteikumus, kas varētu būt labvēlīgāki trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri noteikti Kopienas tiesību aktos imigrācijas un patvēruma jomā” (4. panta 2. punkts), kā arī “dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tie attiecas, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai” (4. panta 3. punkts).

Papildu skaidrojums

—	Ņemot vērā, ka Atgriešanas direktīvas mērķis ir nodrošināt kopīgus obligātos standartus attiecībā uz personu pamattiesību ievērošanu atgriešanas procedūru laikā, jēdzienu “labvēlīgāks” vienmēr interpretē kā “labvēlīgāks atgriežamajai personai”, nevis labvēlīgāks izraidošajai/nosūtošajai valstij.

—	Dalībvalstis nevar brīvi piemērot stingrākus standartus jomās, uz kurām attiecas Atgriešanas direktīva: sk. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi  (20) (33. punkts): “[…] Direktīvā 2008/115/EK […] dalībvalstīm tomēr nav ļauts saistībā ar tajā reglamentēto jomu piemērot stingrākus noteikumus.”

—

Soda naudas uzlikšana atgriešanas lēmuma pieņemšanas vietā Atgriešanas direktīva neļauj ieviest mehānismu, kurā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgas uzturēšanās dalībvalsts teritorijā gadījumā atkarībā no apstākļiem piemēro vai nu naudas sodu, vai izraidīšanu, jo šie pasākumi ir savstarpēji izslēdzoši (sk. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune  (21)).

—	Atsevišķu Atgriešanas direktīvas daļu piemērošana personām, uz kurām neattiecas 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts, ir saderīga ar direktīvu, un var uzskatīt, ka uz to attiecas 4. panta 3. punkts, jo šāda prakse būtu labvēlīgāka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam.

4.   SANKCIJAS PAR MIGRĀCIJAS NOTEIKUMU PĀRKĀPŠANU

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – kā interpretējusi Tiesa lietās C-61/11, El Dridi, C-329/11, Achoughbabian, C-430/11, Sagor, C-297/12, Filev un Osmani, C-38/14, Zaizoune, C-290/14, Celaj, C-47/15, Affum

Dalībvalstis var brīvi noteikt efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tostarp brīvības atņemšanu kā krimināltiesisku sankciju, par migrācijas noteikumu pārkāpumiem, ar nosacījumu, ka šādi pasākumi neietekmē Atgriešanas direktīvas piemērošanu un nodrošina pamattiesību ievērošanu pilnā mērā, it īpaši to, kas noteiktas CFR un interpretētas saskaņā ar attiecīgajiem ECTK noteikumiem. Migrācijas noteikumu pārkāpumu veidus, par kuriem piemērojamas sankcijas, nosaka valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis var savas krimināltiesības brīvi attiecināt uz migrācijas noteikumu pārkāpumiem, kuri izdarīti arī citās dalībvalstīs, un ņemt vērā šādus pārkāpumus savās krimināltiesībās.

Ieceļošanas aizlieguma nepildīšana Dalībvalstis var piemērot krimināltiesiskas sankcijas pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, kuri ir tikuši nosūtīti atpakaļ, bet, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu, atkārtoti ieceļo dalībvalsts teritorijā. Šāda krimināltiesiska sankcija ir pieļaujama tikai ar nosacījumu, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo izdotais ieceļošanas aizliegums atbilst direktīvas noteikumiem. Šādām krimināltiesiskām sankcijām ir pilnā mērā jāatbilst pamattiesībām un 1951. gada Ženēvas Konvencijai (22), proti, 31. panta 1. punktam (23) (sk. Tiesas spriedumu lietā C-290/14, Celaj  (24)).

—

Atgriešanas direktīva neliedz piemērot kriminālsodu, ievērojot valsts kriminālprocesa normas, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem saskaņā ar Atgriešanas direktīvu izveidotās atgriešanas procedūras piemērotas nesekmīgi un kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā bez pamatotiem iemesliem, lai neīstenotu personas atgriešanu. Kriminālsodam, kura mērķis ir atturēt šādas atgriežamās personas no nelikumīgas uzturēšanās dalībvalstī, ir pilnā mērā jāatbilst pamattiesībām, it īpaši tām, kas noteiktas ECTK (sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian, 48. un 49. punkts), un tam jāatbilst proporcionalitātes principam.

—

Komisija iesaka dalībvalstīm paredzēt valsts tiesību aktos efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas (piemēram, naudas sodi, dokumentu izņemšana, pabalstu/maksājumu samazināšana vai atteikums piešķirt pabalstus/maksājumus, atteikums izsniegt darba atļauju) attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ar nodomu traucē atgriešanas procesam (piemēram, iznīcinot ceļošanas dokumentu, sniedzot nepatiesas ziņas par savu identitāti, pretojoties identificēšanai, atkārtoti atsakoties iekāpt transportlīdzeklī), ar nosacījumu, ka šādas sankcijas neapdraud Atgriešanas direktīvas mērķa sasniegšanu un pilnā mērā atbilst pamattiesībām.

—

Kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu uzturēšanos Dalībvalstis nevar piemērot brīvības atņemšanas sodu saskaņā ar valsts krimināltiesībām, tikai pamatojoties uz nelikumīgu uzturēšanos, pirms atgriešanas procedūru īstenošanas vai atgriešanas procedūru īstenošanas laikā, jo tas kavētu atgriešanu (sk. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi). Tomēr Atgriešanas direktīva neaizliedz dalībvalstīm noteikt brīvības atņemšanas sodu, lai sodītu par izdarītajiem pārkāpumiem, kuri neizriet no nelikumīgas uzturēšanās, tostarp situācijās, kad atgriešanas procedūras vēl nav pabeigtas (sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum, 65. punkts).

—

Finansiāli sodi (Samērīga) naudas soda uzlikšana saskaņā ar valsts krimināltiesībām par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī pati par sevi nav nesavienojama ar Atgriešanas direktīvas mērķiem, jo tā nekavē atgriešanas lēmuma pieņemšanu un īstenošanu, pilnībā ievērojot Atgriešanas direktīvas noteikumus (sk. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor). Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts – nelikumīgas uzturēšanās valstī gadījumā – piemērot vai nu naudas sodu, vai izraidīšanu, ir pretrunā Atgriešanas direktīvai, jo šie divi pasākumi ir savstarpēji izslēdzoši, mazinot Direktīvas lietderīgo iedarbību (sk. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune).

—

Saskaņā ar 5. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/52/EK (25) (“Direktīvā par sankcijām pret darba devējiem”) darba devējiem, kas bez atļaujas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, ir piemērojamas finansiālas sankcijas, kas ietver maksājumus atgriešanas izdevumu segšanai gadījumos, kad īsteno atgriešanas procedūras. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu ietvert finansiālajās sankcijās vismaz atgriešanas procedūras vidējās izmaksas.

—

Tūlītēja izraidīšana saskaņā ar valsts krimināltiesībām (gadījumos, kuri nav izslēgti no Atgriešanas direktīvas darbības jomas saskaņā ar 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu – sk. iepriekš 2.3. iedaļu) – tā ir atļauta tikai ciktāl spriedumā noteikts, ka šis sods atbilst visām Atgriešanas direktīvā noteiktajām garantijām (tostarp par atgriešanas lēmuma formu, tiesiskajām garantijām un par iepriekšēju brīvprātīgas izceļošanas iespējas apsvēršanu) (sk. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor).

—	Mājas arests saskaņā ar valsts krimināltiesībām To var noteikt tikai tad, ja ir nodrošinātas garantijas, ka mājas arests nekavē atgriešanu un ka tas tiek noņemts, tiklīdz ir iespējama attiecīgās personas fiziska izvešana no attiecīgās dalībvalsts (sk. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor).

Papildu skaidrojums

—

“Pamatoti iemesli, lai neīstenotu personas atgriešanu”, var ietvert: — vai nu iemeslus, ko atgriežamā persona nevar ietekmēt (piemēram, sliktās sadarbības ar trešo valstu iestādēm dēļ kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm; droša atgriešanās nav iespējama, jo atgriešanās valstī ir krīzes situācija; atgriešana tiek oficiāli atlikta noteiktām atgriežamo personu kategorijām), vai — iemeslus, kas skar atgriežamo personu un kuri Savienības vai valsts tiesību aktos ir atzīti par likumīgiem vai pamatotiem (piemēram, veselības problēmas vai ģimenes apstākļi, kuru dēļ izraidīšana tiek atlikta; norisinās pārsūdzības procedūra, kuras dēļ atgriešana ir atlikta; lēmums sadarboties ar iestādēm liecinieka statusā). Subjektīvu vēlmi palikt ES nekad nevar uzskatīt par “pamatotu iemeslu”.

—

“Nepamatoti iemesli, lai neīstenotu personas atgriešanu”, var būt iemesli, kurus atgriežamā persona var ietekmēt un kuri Savienības vai valsts tiesību aktos nav atzīti par likumīgiem vai pamatotiem (piemēram, atsacīšanās sadarboties, lai iegūtu ceļošanas dokumentus, atsacīšanās sadarboties, lai noteiktu personas identitāti, dokumentu iznīcināšana, bēgšana, izraidīšanas centienu kavēšana).

5.   AIZTURĒŠANA UN PIENĀKUMS PIEŅEMT ATGRIEŠANAS LĒMUMU

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 6. panta 1. punkts

Dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

Dalībvalstu pienākums ir pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav skaidri noteikts izņēmums (sk. tālāk izņēmumu sarakstu). Dalībvalstis nedrīkst praktiski pieļaut, ka trešo valstu valstspiederīgie nelikumīgi uzturas šo valstu teritorijā, bez atgriešanas procedūras sākšanas vai uzturēšanās tiesību piešķiršanas. Dalībvalstu pienākums sākt atgriešanas procedūras vai piešķirt uzturēšanās tiesības ir noteikts, lai mazinātu “pelēkās zonas”, novērstu trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ekspluatāciju un palielinātu juridisko noteiktību visām iesaistītajām personām.

Dalībvalstīm ir jāpieņem atgriešanas lēmums neatkarīgi, no tā, vai trešās valsts valstspiederīgajam ir derīgs personu apliecinošs vai ceļošanas dokuments, un neatkarīgi no tā, vai atpakaļuzņemšana trešā valstī ir iespējama.

Atgriešanas lēmumu spēkā esamības termiņs nebūtu jāierobežo. Kompetentajām valsts iestādēm būtu jāspēj izpildīt atgriešanas lēmumi, tā lai procedūru nevajadzētu atkārtot pēc noteikta laikposma (piemēram, viena gada), ar nosacījumu, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā konkrētā situācija nav ievērojami mainījusies ne faktiski, ne arī juridiski (piemēram, juridiskā statusa izmaiņas, izdošanas (refoulement) risks), un neierobežojot to tiesības tikt uzklausītiem un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

Parasti attiecīgais kritērijs tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par atgriešanas procedūru sākšanu, ir aizturēšanas vieta. Piemērs: ja neatbilstīgaismigrants ir ieradies ES caur A dalībvalsti (nepamanīts), pēc tam ir ceļojis caur B dalībvalsti un C dalībvalsti (nepamanīts) un visbeidzot ir aizturēts D dalībvalstī, atbildīga par atgriešanas procedūras veikšanu ir D dalībvalsts. Iekšējās robežkontroles starp Šengenas valstīm pagaidu ieviešana neskar šo principu. Izņēmumi no minētā vispārējā noteikuma ir norādīti tālāk 5.2., 5.3., 5.4., 5.5. un 5.8. iedaļā.

Papildu skaidrojums

—

Administratīvo naudas sodu saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī var uzlikt kopā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu. Minētais administratīvais naudas sods tomēr nevar aizstāt dalībvalstu pienākumu pieņemt atgriešanas lēmumu un īstenot izraidīšanu (sk. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune).

—

Atgriešanas lēmumos jānorāda, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir pienākums izceļot no dalībvalsts, kas šo lēmumu pieņēmusi, lai nokļūtu trešā valstī saskaņā ar “atgriešanas” definīciju (sk. 1.3. iedaļu) vai, citiem vārdiem sakot, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jāizceļo no ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām. Skaidrības trūkums par trešās valsts valstspiederīgā pienākumu var radīt nevēlamas sekas un neatļautas sekundāras kustības risku.

—

Atgriešanas lēmums saskaņā ar Atgriešanas direktīvu ir jāpieņem arī tad, ja atgriešanas procedūra tiek veikta, izmantojot atpakaļuzņemšanas nolīgumu – atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar trešo valsti (skar attiecības starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm) izmantošana neietekmē Atgriešanas direktīvas pilnīgu un visaptverošu piemērošanu (skar attiecības starp izraidošo valsti un atgriežamo personu) katrā atsevišķā atgriešanas gadījumā. Faktiski ir pieņemts, ka pirms atpakaļuzņemšanas nolīguma izmantošanas ir jāpieņem atgriešanas lēmums.

—	Valsts tiesību aktos var paredzēt, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pienākums pamest ES teritoriju, ja viņš uzturas dalībvalstī nelikumīgi. Šāds abstrakts juridisks pienākums nav atgriešanas lēmums. Tas katrā gadījumā ir jāpamato ar individuālu atgriešanas lēmumu.

—

Kompetentajām valsts iestādēm ir pilnībā jāizmanto Savienības attiecīgās IT sistēmas, piemēram, Šengenas Informācijas sistēma II (“SIS II”), Eurodac un Vīzu informācijas sistēma (“VIS”), lai veicinātu identifikāciju un katra gadījuma atsevišķu novērtējumu, kā arī lai veicinātu un atbalstītu sadarbību starp dalībvalstīm atgriešanas un atpakaļuzņemšanas procedūru jomā.

—

Dalībvalstīm ir jāveic efektīvi un samērīgi pasākumi, lai atrastu, konstatētu un aizturētu trešo valstu valstspiederīgos, kas to teritorijā uzturas nelikumīgi, ņemot vērā pienākuma izpildi attiecībā uz atgriešanas lēmumu pieņemšanu. Šajā sakarā jāatgādina, ka ŠRK 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāaiztur un jāsāk atgriešanas procedūras attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi šķērsojuši ārējo robežu un kuriem nav tiesību uzturēties ES. Turklāt Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem 14. pantā paredzēts, ka Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā veic efektīvas un pienācīgas pārbaudes, lai kontrolētu vai netiek nodarbināti to trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi.

Aizturēšanas prakse – pamattiesību ievērošana

Dalībvalstu pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas to teritorijā, ietver pamattiesību ievērošanu, tostarp proporcionalitātes principa ievērošanu (24. apsvērums). Nelikumīgas migrācijas novēršanas likumīgo nolūku var saskaņot ar citām likumīgām valsts interesēm, piemēram, sabiedrības veselības apsvērumiem, valsts interesēm noziedzības novēršanas nolūkā, interesēm ieviest visaptverošu dzimšanas reģistrācijas sistēmu, bērna interešu ievērošanu (skaidri uzsvērts 22. apsvērumā), Ženēvas konvenciju (uzsvērta 23. apsvērumā), kā arī attiecīgās pamattiesības, kas atzītas CFR.

Komisija atsaucas uz Pamattiesību aģentūras 2012. gada dokumentā “Neatbilstīgā situācijā esošu migrantu aizturēšana – pamattiesību apsvērumi” (Padomes dok. Nr. 13847/12) izklāstītajiem apsvērumiem kā norādījumiem attiecībā uz to, kā var īstenot aizturēšanas praksi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo pamattiesībām, vienlaikus nodrošinot efektīvas atgriešanas procedūras. Praksi, kas īstenota dalībvalstīs, kuras ievēro minētos norādījumus, var neuzskatīt par pienākuma saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punktu pieņemt atgriešanas lēmumus par trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstī, pārkāpumu.

Piekļuve veselības aprūpei

Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus, kuri lūdz medicīnisko palīdzību, nevajadzētu aizturēt medicīnas iestādēs vai to tiešā tuvumā.

Medicīnas iestādēm nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus tiesībaizsardzības iestādēm iespējamas atgriešanas nolūkā.

Piekļuve izglītībai

Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus nebūtu jāaiztur skolās vai to skolu tuvumā, kuras apmeklē šo migrantu bērni.

Skolām nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus tiesībaizsardzības iestādēm iespējamas atgriešanas nolūkā.

Ticības brīvība

Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus nebūtu jāaiztur atzītās reliģiskās iestādēs, kuras tie apmeklē, vai to tiešā tuvumā.

Dzimšanas reģistrācija

Neatbilstīgā situācijā esošiem migrantiem jābūt iespējai reģistrēt savu bērnu dzimšanu un iegūt dzimšanas apliecību bez riska tikt aizturētiem.

Civilstāvokļa reģistrācijas iestādēm nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus tiesībaizsardzības iestādēm iespējamas atgriešanas nolūkā.

Tiesu iestāžu pieejamība

Noziedzības novēršanas nolūkā dalībvalstis var apsvērt iespējas nodrošināšanu cietušajiem un lieciniekiem ziņot par noziegumu bez riska tikt aizturētiem. Šajā saistībā var apsvērt šādus labas prakses pasākumus:

—	ieviest iespēju ziņot anonīmi vai daļēji anonīmi vai citu efektīvu ziņošanas veidu,

—	sniegt smagos noziegumos cietušajiem un lieciniekiem iespēju vērsties policijā ar trešo pušu starpniecību (piemēram, migrantu ombuds, īpaši norīkoti ierēdņi; vai iestādes, kas sniedz humāno un juridisko palīdzību),

—	noteikt nosacījumus, saskaņā ar kuriem noziegumā, tostarp no vardarbības ģimenē, cietušajiem vai lieciniekiem varētu nodrošināt uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz Padomes Direktīvā 2004/81/EK (26) un Direktīvā 2009/52/EK noteiktajiem standartiem,

—	apsvērt vajadzību nesaistīt no vardarbības cietušas personas migrācijas statusu ar galveno atļaujas turētāju, kurš vienlaikus ir nozieguma pastrādātājs,

—

sadarbībā ar darba inspekciju vai citām attiecīgām iestādēm sagatavot informatīvas lapas, lai sistemātiski un objektīvi informētu migrantus, kuri aizturēti darba vietās, par iespēju iesniegt sūdzības par saviem darba devējiem, pamatojoties uz Direktīvu 2009/52/EK un šajā saistībā veicot pasākumus, lai saglabātu attiecīgos pierādījumus.

Nelikumīgā situācijā esošos migrantus, kuri meklē juridisko palīdzību, nebūtu jāaiztur arodbiedrībās vai citās iestādēs, kuras sniedz šādu palīdzību, vai šādu iestāžu tiešā tuvumā.

Turklāt Komisija iesaka, ka nelikumīgā situācijā esošus trešo valstu valstspiederīgos, kuri vēlas piekļūt valsts dienestiem, kuros reģistrē starptautiskās aizsardzības pieteikumus vai pieteikumus bezvalstnieka statusam, nebūtu jāaiztur šādās iestādēs vai to tiešā tuvumā.

Īpaši gadījumi:

5.1.   Aizturēšana robežkontroles punktā, izceļojot no valsts

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 6. pants

Atgriešanas lēmumu noteiktos apstākļos var pieņemt arī tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izceļojot no ES teritorijas, ir aizturēts pie ES ārējās robežas, analizējot katru gadījumu atsevišķi un ņemot vērā proporcionalitātes principu. To varētu pamatot gadījumos, kad uzturēšanās ievērojami ilgāk par atļauto laiku vai nelikumīga uzturēšanās ir konstatēta robežkontroles laikā, izceļojot no valsts. Šādos gadījumos dalībvalstis varētu sākt atgriešanas procedūru, kamēr tiek iegūta informācija par nelikumīgo uzturēšanos, un turpināt šo procedūru, in absentia pieņemot atgriešanas lēmumu kopā ar ieceļošanas aizliegumu, ievērojot tālāk 11.3. un 12. iedaļā noteiktās procesuālās garantijas.

Atgriešanas lēmuma pieņemšanai var būt nozīme arī tad, ja šādā specifiskā situācijā attiecīgā persona jebkurā gadījumā ir sagatavojusies izceļot no ES, jo šāda lēmuma pieņemšana ļauj dalībvalstīm pieņemt arī ieceļošanas aizliegumu un tādējādi nepieļaut turpmāku ieceļošanu un iespējamo nelikumīgas uzturēšanās risku.

Komisija aicina dalībvalstis izstrādāt procedūras atgriešanas lēmumu pieņemšanai un – ja tādi piemērojami – ieceļošanas aizliegumu noteikšanai tieši lidostā, citos ārējās robežas šķērsošanas punktos vai ieceļošanas aizliegumu noteikšanai in absentia (sk.11.3. iedaļu) šādos īpašos gadījumos.

Ja trešās valsts valstspiederīgais ir pārsniedzis atļauto vīzas vai uzturēšanās atļaujas termiņu pirmajā dalībvalstī un izceļo no Savienības caur otro/tranzīta dalībvalsti, atgriešanas lēmumu un ieceļošanas aizliegumu vajadzēs pieņemt otrajai dalībvalstij (“uzturēšanās laika pārsniedzējs” parasti ir arī “persona, kas nelikumīgi uzturas” otrajā dalībvalstī Atgriešanas direktīvas izpratnē).

5.2.   Citas dalībvalsts pieņemta atgriešanas lēmuma saņēmēji

Juridiskais pamats: Padomes Direktīva 2001/40/EK (27)

Atgādinājums/skaidrojums: uz vienas dalībvalsts atgriešanas lēmuma ietekmi citā dalībvalstī attiecas Komisijas 2005. gada priekšlikuma par Atgriešanas direktīvu V nodaļa (“Aizturēšana citās dalībvalstīs”). Minētā nodaļa un Komisijas priekšlikuma 20. pants, kurā bija paredzēts atcelt Direktīvu 2001/40/EK, sarunu gaitā tomēr tika svītrots, un Direktīva 2001/40/EK palika spēkā. Direktīvā 2001/40/EK skaidri sniegta iespēja atzīt izraidīšanas lēmumu, ko izdevusi kādas dalībvalsts kompetentā iestāde attiecībā uz kādu trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā. Atgriešanas direktīvas 6. pantā nav skaidri norādīts gadījums, kad otrā dalībvalsts atzīst atgriešanas lēmumu, ko izdevusi pirmā dalībvalsts saskaņā ar Direktīvu 2001/40/EK. Direktīvas 6. panta burtiska interpretācija, kas šādā gadījumā nozīmētu, ka dalībvalsts, kura atzinusi šo lēmumu, pieņem arī otru atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, mazinātu Direktīvas 2001/40/EK pievienoto vērtību. Lai Direktīvas 2001/40/EK turpmākā spēkā esība būtu lietderīga (effet utile), bija jāpanāk tāda interpretācija, kas pamatotu abu minēto direktīvu turpmāku līdzāspastāvēšanu.

Ja A dalībvalsts aiztur personu, kura jau saņēmusi B dalībvalsts pieņemtu atgriešanas lēmumu, A dalībvalstij ir iespēja vai nu:

a)	pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punktu; vai

b)	nosūtīt attiecīgo personu atpakaļ uz B dalībvalsti saskaņā ar spēkā esošo divpusējo vienošanos atbilstīgi Atgriešanas direktīvas 6. panta 3. punktam; vai

c)	atzīt atgriešanas lēmumu, ko pieņēmusi B dalībvalsts saskaņā ar Direktīvu 2001/40/EK.

Ja A dalībvalsts atzīst atgriešanas lēmumu, ko B dalībvalsts pieņēmusi saskaņā ar Direktīvu 2001/40/EK, tai joprojām ir pienākums piemērot garantijas saistībā Atgriešanas direktīvā paredzēto atgriešanu (izraidīšanu), izpildot atzīto atgriešanas lēmumu.

Atgriešanas lēmumu savstarpēja atzīšana var nodrošināt būtisku pievienoto vērtību – galvenokārt saistībā ar atgriežamo personu tranzītu pa sauszemi (sk. tālāk 6.4. iedaļu). Komisija mudina dalībvalstis izmantot savstarpējas atzīšanas iespēju, ja tā var paātrināt atgriešanas procedūras un samazināt administratīvo slogu.

5.3.   Saistība ar Dublinas regulas noteikumiem

Juridiskais pamats: Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (28) (“Dublinas regula”) – 19. un 24. pants

Atgriešanas direktīvas 6. pantā nav skaidri norādīts, kādā gadījumā otrā dalībvalsts izmanto Dublinas regulā 604/2013 paredzēto iespēju pieprasīt pirmajai dalībvalstij uzņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Direktīvas 6. panta burtiska interpretācija, kas šādā gadījumā nozīmētu, ka (otrā) dalībvalsts, kura veic pieprasījumu, arī pieņem atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, atņemtu Dublinas regulas noteikumiem to pievienoto vērtību. Šī problēma tiek risināta Dublinas regulā, un tajā ir skaidri noteikti noteikumi attiecībā uz Atgriešanas direktīvas un Dublinas regulas piemērošanu.

Gadījumi, kad trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis patvēruma pieteikumu un ieguvis uzturēšanās tiesības kā patvēruma meklētājs otrajā dalībvalstī, neattiecas uz Atgriešanas direktīvas darbības jomu, jo trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās atļauja kā patvēruma meklētājam un tādēļ to nevar uzskatīt par personu, kura nelikumīgi uzturas otrajā dalībvalstī.

Gadījumi, kad trešās valsts valstspiederīgais nav iesniedzis patvēruma pieteikumu un nav ieguvis tiesības uzturēties otrajā dalībvalstī kā patvēruma meklētājs, savukārt attiecas uz Atgriešanas direktīvas darbības jomu. Vajadzētu paredzēt šādas situācijas (29):

a)

Trešās valsts valstspiederīgajam ir piešķirts patvēruma meklētāja statuss pirmajā dalībvalstī (notiekoša procedūra, galīgais lēmums nav pieņemts): Dublinas regulu piemēro, pamatojoties uz pamatprincipu, ka attiecībā uz katru trešās valsts valstspiederīgo, kurš iesniedz patvēruma pieteikumu kādā no dalībvalstīm, starptautiskās aizsardzības nepieciešamība būtu pilnībā jānovērtē vienai dalībvalstij. Dalībvalsts nevar atgriezt šo trešās valsts valstspiederīgo atpakaļ uz trešo valsti; tā vietā dalībvalsts var nosūtīt šo personu uz atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu, lai šī dalībvalsts izskatītu attiecīgās personas pieteikumu;

b)

Trešās valsts valstspiederīgais ir atsaucis savu patvēruma pieteikumu pirmajā dalībvalstī: ja pieteikuma atsaukšanas rezultātā pieteikums ir noraidīts (pamatojoties uz pārskatītās Patvēruma procedūru direktīvas 27. vai 28. pantu), var piemērot tālāk minētos c) punkta noteikumus (izvēle starp Dublinas regulas vai Atgriešanas direktīvas piemērošanu). Ja pieteikuma atsaukšanas rezultātā pieteikums nav noraidīts, piemēro Dublinas regulu (kā lex specialis), pamatojoties uz pamatprincipu, ka attiecībā uz katru trešās valsts valstspiederīgo, kurš iesniedz patvēruma pieteikumu kādā no dalībvalstīm, starptautiskās aizsardzības nepieciešamība būtu pilnībā jānovērtē vienai dalībvalstij.

c)

Trešās valsts valstspiederīgais ir saņēmis galīgo lēmumu pirmajā dalībvalstī par patvēruma pieteikuma noraidījumu: var izdarīt izvēli starp Dublinas regulas vai Atgriešanas direktīvas piemērošanu. Dublinas regulā šī izvēle ir skaidri noteikta 24. panta 4. pantā, un ir pievienots skaidrojums, ka no brīža, kad iestādes pieņem lēmumu veikt pieprasījumu saskaņā ar Dublinas regulu, Atgriešanas direktīvas piemērošana un atgriešanas procedūras tiek apturētas un tiek piemēroti tikai Dublinas regulas noteikumi (tas skar arī noteikumus attiecībā uz turēšanu apsardzībā un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem).

d)

Trešās valsts valstspiederīgajam jau ir bijusi sekmīgi piemērota atgriešana/izraidīšana (pēc patvēruma pieteikuma noraidīšanas vai atsaukšanas) no pirmās dalībvalsts uz trešo valsti: ja trešās valsts valstspiederīgais atkārtoti ieceļo ES teritorijā, Dublinas regulas 19. panta 3. punktā ir noteikts, ka pirmā dalībvalsts vairs nevar būt atbildīga par trešās valsts valstspiederīgo – tādējādi nevar plānot personas nodošanu šai dalībvalstij. Tāpēc piemēro Atgriešanas direktīvu.

Praktiski piemēri

—

Pieteikuma par starptautisko aizsardzību A dalībvalstī iesniedzējs, kuram nav tiesību izceļot, dodas uz kaimiņos esošo B dalībvalsti (šķērsojot iekšējās robežas), kur šo personu aiztur policija. Šī persona kā Dublinas regulas subjekts tiek nosūtīta no B dalībvalsts atpakaļ uz A dalībvalsti. Vai B dalībvalstij šajā gadījumā būtu jāpieņem atgriešanas lēmums attiecībā uz minēto personu par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalsts teritorijā? — Dublinas regulas noteikumiem ir augstāks spēks. B dalībvalsts nevar pieņemt atgriešanas lēmumu.

—

Vai A dalībvalsts (iepriekš minētajā gadījumā) var pati pieņemt atgriešanas lēmumu (kopā ar ieceļošanas aizliegumu, kas tiks atlikts līdz patvēruma procedūras beigām)? — Nē. Kamēr personai ir tiesības patvēruma meklētāja statusā uzturēties A dalībvalstī, šīs personas uzturēšanās tās teritorijā nav nelikumīga Atgriešanas direktīvas izpratnē, un A dalībvalsts nevar pieņemt atgriešanas lēmumu.

—

Trešās valsts valstspiederīgais, kuram A dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību, nelikumīgi uzturas B dalībvalstī (piemēram, uzturēšanās laiks pārsniegts par 90 dienām). Vai šādos gadījumos piemēro Atgriešanas direktīvu? Kādas procedūras jāpiemēro, ja persona atsakās brīvprātīgi doties atpakaļ uz pirmo dalībvalsti, kurā tai piešķirta aizsardzība? — Dublinas regulā nav noteikumu par starptautiskās aizsardzības saņēmēju atpakaļuzņemšanu. Tādējādi piemēro Atgriešanas direktīvas 6. panta 2. punktā paredzēto “vispārējo režīmu”. Tas nozīmē, ka B dalībvalstij būs jāpieprasa, lai persona dodas atpakaļ uz A dalībvalsti, un, ja persona to nedara brīvprātīgi, B dalībvalstij ir jāizskata atgriešanas lēmuma pieņemšana, ņemot vērā visas Atgriešanas direktīvā paredzētās garantijas, tostarp neizdošanas (non-refoulement) principu. Noteiktos apstākļos, kad atgriešana/izraidīšana uz trešo valsti nav iespējama un personas “nosūtīšanu atpakaļ” uz citu dalībvalsti var uzskatīt par “labvēlīgāku nosacījumu” (sk. 3. iedaļu), B dalībvalsts var īstenot personas “nosūtīšanu atpakaļ” uz A dalībvalsti; procedūras saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, “nosūtīšanu atpakaļ” uz citu dalībvalsti, reglamentē valsts tiesību akti.

—

Trešās valsts valstspiederīgais, kuram noņemti pirkstu nospiedumi pēc nelikumīgas ierašanās A dalībvalstī un kurš nav lūdzis patvērumu A dalībvalstī, vēlāk ir aizturēts B dalībvalstī. Vai B dalībvalsts var nosūtīt šo personu atpakaļ uz A dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu? — Nē. Ņemot vērā, ka šim gadījumam nav nekādas saistības ar patvēruma procedūru, Dublinas regulu nepiemēro.

5.4.   Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir tiesības uzturēties citā dalībvalstī

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 6. panta 2. punkts

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur uzturēties, lūdz nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais trešās valsts valstspiederīgais nepilda šo lūgumu vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.

Šajos noteikumos – kas aizstāj līdzīgus noteikumus, kas ietverti Šengenas līguma īstenošanas konvencijas (SIC) (30) 23. panta 2. un 3. punktā – paredzēts, ka atgriešanas lēmumu nepieņem attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir derīga uzturēšanās atļauja, kas sniedz tiesības uzturēties citā dalībvalstī. Šādos gadījumos trešās valsts valstspiederīgajam vispirms pieprasa nekavējoties doties atpakaļ uz dalībvalsti, kurā tam ir tiesības uzturēties. Atgriešanas lēmumu pieņem tikai tad, ja persona nepilda šo prasību vai tad, ja ir apdraudēta sabiedriskā kārtība vai valsts drošība.

Papildu skaidrojums

—	Pieprasījuma “nekavējoties doties uz citas dalībvalsts teritoriju” izdošanas veidu nosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ir ieteicams izdot lēmumu rakstveidā un norādot iemeslus. Lai novērstu neskaidrību, šo lēmumu nevajadzētu dēvēt par “atgriešanas lēmumu”.

—

Laikposms izceļošanai atpakaļ uz citu dalībvalsti: nav iespējams sniegt vispārējus norādījumus par laikposmu, kāds vajadzīgs no brīža, kad izdots pieprasījums doties uz citas dalībvalsts teritoriju, līdz brīdim, kad tiek pieņemts atgriešanas lēmums saskaņā ar 6. panta 1. punktu. Atbilstīgo laikposmu izvēlas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ņemot vērā konkrētos apstākļus, proporcionalitātes principu un to, ka jēdziens “nekavējoties” ir lietots tiesību normā. Laiku no pieprasījuma doties uz citu dalībvalsti izdošanas līdz atgriešanas lēmuma pieņemšanai saskaņā ar 6. panta 1. punktu nedrīkst uzskatīt par iespējamo brīvprātīgās izceļošanas laikposmu, jo šāds laikposms ir atgriešanas lēmuma elements un tas sākas, tikai pieņemot atgriešanas lēmumu.

—	Izceļošanas uz citu dalībvalsti kontrole: Savienības tiesību aktos nav noteikts, kā veicama pienākuma doties atpakaļ uz citu dalībvalsti izpildes kontrole. Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem nodrošina, lai to lēmumu izpilde tiktu atbilstīgi pārbaudīta.

—

Citas dalībvalsts izsniegtu atļauju derīguma pārbaude: saistībā ar šo jautājumu patlaban nav ieviesta centrāla sistēma informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm. Dalībvalstis tiek mudinātas sadarboties divpusēji un nekavējoties sniegt viena otrai attiecīgo informāciju saskaņā ar valsts tiesību aktiem un divpusējās sadarbības nolīgumu. Šajā nolūkā var izmantot arī esošos valstu kontaktpunktus (piemēram, tos, kuri uzskaitīti Šengenas rokasgrāmatas (31) 2. pielikumā).

—

Jēdziens “uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiesības uzturēties” (32) ir ļoti vispārināts un attiecas uz visu veidu statusu vai atļaujām, ko piešķīrusi dalībvalsts, kura nodrošina likumīgas uzturēšanās tiesības, nevis tikai atgriešanas/izraidīšanas pagaidu atlikšanas apstiprinājums. Jēdziens attiecas uz šādiem gadījumiem: — ilgtermiņa vīza (nepārprotami nodrošina uzturēšanās tiesības), — humānu apsvērumu dēļ izsniegta pagaidu uzturēšanās atļauja (ja šāda atļauja piešķir tiesības uzturēties valstī, nevis tikai uz laiku atliek atgriešanu), — uzturēšanās atļauja, kurai beidzies derīguma termiņš, bet kura pamatota uz joprojām spēkā esošu starptautiskās aizsardzības statusu (starptautiskās aizsardzības statuss nav atkarīgs no to apliecinošā dokumenta derīguma termiņa), — derīga vīza nederīgā (beidzies derīguma termiņš) ceļošanas dokumentā – saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem nedrīkst izsniegt vīzu, kuras derīguma termiņš pārsniedz pases derīguma termiņu. Tādējādi praksē nekad nevar būt gadījums, kad nederīgā pasē ir derīga vīza. Ja šāds gadījums tomēr notiek, attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais nebūtu nepamatoti jāsoda. Plašākus norādījumus par attiecīgajiem vīzu noteikumiem sk. atjauninātās Rokasgrāmatas par vīzu izsniegšanu II daļas 4.1.1. un 4.1.2. punktā (33). Jēdziens neattiecas uz šādiem gadījumiem: — uzturēšanās atļauja, kurai beidzies derīguma termiņš un kura pamatota ar spēkā neesošu uzturēšanās statusu, — viltotas pases vai uzturēšanās atļaujas, — dokuments, kas apliecina izraidīšanas pagaidu atlikšanu, — pieļaujamas uzturēšanās atļauja (ja vien pieļaujama uzturēšanās nenozīmē likumīgas uzturēšanās tiesības).

—

Izraidīšana uz citu dalībvalsti parasti netiek veikta: ja trešās valsts valstspiederīgais nepiekrīt brīvprātīgi atgriezties saskaņā ar 6. panta 2. punktu dalībvalstī, kura tam izsniegusi uzturēšanās atļauju, piemēro 6. panta 1. punktu un pieņem atgriešanas lēmumu, ar noteikumu, ka tiek pieņemta tieša atpakaļnosūtīšana uz trešo valsti. Personu nevar ar varu nosūtīt atpakaļ uz citu dalībvalsti, ja vien spēkā esošajā dalībvalstu divpusējā nolīgumā, kas jau bija spēkā2009. gada 13. janvārī (sk. 5.5. iedaļu) šāda iespēja nav skaidri noteikta vai konkrētos apstākļos atgriešana/izraidīšana uz trešo valsti nav iespējama un dalībvalsts, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju, nepiekrīt uzņemt personu atpakaļ.

—

Ja piemēro 6. panta 2. punktu, ieceļošanas aizliegumu neizdod: nosūtot trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uz citu dalībvalsti saskaņā ar 6. panta 2. punktu, ieceļošanas aizliegumu var izdot saskaņā ar 11. pantu, jo šo pantu piemēro tikai saistībā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu, nevis gadījumos, kad tiek veikta nosūtīšana atpakaļ uz citu dalībvalsti. Turklāt praktiskā ziņā nav nozīmes izdot ieceļošanas aizliegumu, ja persona turpina likumīgi uzturēties citā dalībvalstī.

—

Nekavējoša izceļošana vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nolūkā: izņēmuma gadījumos saskaņā ar 6. panta 2. punktu (2. teikums) (2. gadījums) personai nekavējoties piemēro atgriešanas lēmumu un izraida uz trešo valsti. Par šo faktu informē dalībvalsti, kurā attiecīgā persona ir tiesīga uzturēties.

Praktisks piemērs

—

Kādus Atgriešanas direktīvas noteikumus jāpiemēro attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri aizturēti A dalībvalstī un kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas izsniegta B dalībvalstī, bet attiecībā uz kuriem C dalībvalsts ir izdevusi SIS brīdinājumu (ieceļošanas aizliegumu)? — A dalībvalstij būtu jāpiemēro direktīvas 6. panta 2. punkts un jāpieprasa, lai persona dodas atpakaļ uz B dalībvalsti. C dalībvalsts izdotā ieceļošanas aizlieguma un B dalībvalsts izsniegtās uzturēšanās atļaujas līdzāspastāvēšana jārisina divpusēji dalībvalstij, kas izdod brīdinājumu (C) un dalībvalstij, kura izsniegusi atļauju (B) saskaņā ar Šengenas līguma īstenošanas konvencijas 25. panta 2. punktu.

5.5.   Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuru attiecas spēkā esošie starp dalībvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 6. panta 3. punkts

—	Spēkā esošo starp dalībvalstīm noslēgto divpusējo atpakaļuzņemšanas nolīgumu saraksts sniegts šajā tīmekļa vietnē: http://rsc.eui.eu/RDP/research/analyses/ra/.

Dalībvalstis var atturēties pieņemt atgriešanas lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo uzņem atpakaļ cita dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā šī direktīva (piemēram, 2009. gada 13. janvārī). Šajā gadījumā dalībvalsts, kura ir uzņēmusi atpakaļ attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo, piemēro 1. punktu.

Minētie noteikumi – kā izņēmums un atturēšanās no jebkādas darbības klauzulas veidā – paredz iespēju dalībvalstīm nosūtīt nelikumīgos migrantus atpakaļ uz citu dalībvalsti saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem, kuri bija spēkā 2009. gada 13. janvārī.

Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums: šie noteikumi tika iekļauti Atgriešanas direktīvā sarunu noslēdzošajā kārtā pēc tam, kad atsevišķas dalībvalstis stingri uzstāja, ka ar Atgriešanas direktīvu tām nevar noteikt pienākumu mainīt vispāratzīto praksi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atpakaļuzņemšanu/nosūtīšanu atpakaļ uz citām dalībvalstīm saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem.

Atgriešanas direktīva ir pamatota uz principu par trešo valstu valstspiederīgo, kuri uzturas dalībvalstī nelikumīgi, tiešu nosūtīšanu atpakaļ uz trešām valstīm. Tāpēc direktīvas 6. panta 3. punkts paredz izņēmumu, kas attiecas tikai uz tās dalībvalsts pienākumu pieņemt atgriešanas lēmumu, kuras teritorijā atrodas trešās valsts valstspiederīgais, un vēlāk šis pienākums attiecas uz dalībvalsti, kas uzņem to atpakaļ. Tas neparedz izņēmumus attiecībā uz Atgriešanas direktīvas darbības jomu papildus tiem izņēmumiem, kas noteikti 2. panta 2. punktā – sk Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (82.–85. punkts).

Papildu skaidrojums

—

Divpusējo nolīgumu starp A-B un B-C dalībvalstīm turpmāka izmantošana: Atgriešanas direktīvā, proti, tās 6. panta 3. punktā – nav nepārprotami aizliegta “domino efekta” atpakaļuzņemšana saskaņā ar spēkā esošajiem divpusējiem nolīgumiem. Tomēr ir svarīgi, lai visu atgriešanas procedūru saskaņā ar Atgriešanas direktīvu īstenotu viena dalībvalsts. Ņemot vērā, ka šādas turpmākas procedūras rada lielas izmaksas pārvaldēm un papildu diskomfortu atgriežamajai personai, dalībvalstis tiek mudinātas atturēties no šādas prakses izmantošanas.

—

Ja piemēro 6. panta 3. punktu, Eiropas mēroga ieceļošanas aizliegumu neizdod: nosūtot trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uz citu dalībvalsti saskaņā ar 6. panta 3. punktu, aizliegumu ieceļošanai ES nevar izdot saskaņā ar 11. pantu, jo šo pantu piemēro tikai saistībā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu, nevis gadījumos, kad tiek veikta tikai nosūtīšana atpakaļ uz citu dalībvalsti. Turklāt no praktiskā viedokļa nav nozīmes izdot aizliegumu ieceļošanai ES, ja persona vēl nav izceļojusi no ES. Attiecībā uz iespēju ārkārtas gadījumos saskaņā ar SIC 25. panta 2. punktu izdot ieceļošanas aizliegumus, ko nosaka tikai dalībvalstis, sk. tālāk 11.8. iedaļu.

—

Lēmums par trešās valsts valstspiederīgā nosūtīšanu uz citu dalībvalsti: šāds lēmums ir viens no pasākumiem, kas paredzēti Atgriešanas direktīvā, lai izbeigtu nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī, un tas ir sagatavošanās posms personas izraidīšanai no Savienības teritorijas. Tāpēc dalībvalstīm ir jāpieņem šāds lēmums rūpīgi un ātri, lai nosūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par atgriešanas procedūru, notiktu pēc iespējas drīzāk – sk. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (87. punkts).

—	Ņemot vērā, ka jēdziens “atgriešana” saskaņā ar Atgriešanas direktīvu vienmēr nozīmē atgriešanu uz trešo valsti, ir ieteicams dēvēt šādu dalībvalstu lēmumu par “pārsūtīšanas lēmumu” vai “atpakaļnosūtīšanas lēmumu”, nevis par “atgriešanas lēmumu”.

—

Atturēšanās no jebkādas darbības klauzula: Direktīvas 6. panta 3. punkts ir skaidri noteikta “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula. Dalībvalstis var tikai izmantot iespēju, ko 6. panta 3. punkts sniedz saistībā ar divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, kuri stājušies spēkā pirms 2009. gada 13. janvāra. Spēkā esošajiem nolīgumiem, kuri no jauna apspriesti vai atjaunināti pēc 2009. gada 13. janvāra, var piemērot 6. panta 3. punktu, ja no jauna apspriestais/atjauninātais nolīgums ir jau spēkā esoša nolīguma grozījums un ir skaidri apzīmēts kā šāds grozījums. Ja no jauna apspriestais/atjauninātais nolīgums ir aliud (pilnīgi jauns nolīgums ar atšķirīgu saturu), tam vairs nepiemēro 6. panta 3. punktu.

—	Atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp Šengenas dalībvalstīm un Apvienoto Karalisti: direktīvas 6. panta 3. punkta interpretēšanas nolūkā Apvienoto Karalisti uzskata par dalībvalsti.

5.6.   Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram humānu (vai citu) apsvērumu dēļ ir izsniegta uzturēšanās atļauja

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 6. panta 4. punkts

Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

Dalībvalstis var jebkurā laikā piešķirt uzturēšanās atļauju vai tiesības uzturēties dalībvalstī trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Šajā gadījumā ir jāpārtrauc visas nepabeigtās atgriešanas procedūras un jāatceļ vai uz laiku jāatliek jau pieņemtais atgriešanas lēmums vai atgriešanas rīkojums, ņemot vērā atļaujas veidu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kuros dalībvalstīm ir jāpiešķir tiesības uzturēties to teritorijā, piemēram, pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas.

Dalībvalstis var pašas lemt, kuru pieeju (atgriešanas lēmuma atcelšana vai atlikšana uz laiku) piemērot, ņemot vērā piešķirtās uzturēšanās atļaujas vai uzturēšanās tiesību veidu un iespējamo termiņu, un nepieciešamību nodrošināt efektīvas atgriešanas procedūras. Tomēr saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā C-601/15, J.N  (34) (75.–80. punkts), ja dalībvalsts piešķir tiesības palikt tās teritorijā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu un kuram pirms tā iesniegšanas jau ir piemērots atgriešanas lēmums, dalībvalstij būtu jāpārtrauc atgriešanas lēmuma izpilde (bet nav jāatceļ minētais lēmums) līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu (sk. arī 7. iedaļu).

5.7.   Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un attiecībā uz kuru ir uzsākta procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 6. panta 5. punkts

Ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir uzsākta procedūra viņa uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas atjaunošanai, kas dod tiesības uzturēties, attiecīgā dalībvalsts, neskarot 6. punktu, var nepieņemt atgriešanas lēmumu, līdz uzsāktā procedūra ir pabeigta.

Dalībvalstis var atturēties no atgriešanas lēmuma pieņemšanas attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri gaida lēmumu par uzturēšanās atļaujas atjaunošanu. Šie noteikumi paredzēti, lai aizsargātu tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī noteiktā laikposmā un kuru uzturēšanās dalībvalstī uzturēšanās atļaujas procedūras kavēšanās dēļ uz laiku kļuvusi nelikumīga. Šie noteikumi attiecas uz uzsāktuprocedūru uzturēšanās atļaujas atjaunošanai tikai tajā dalībvalstī, kurā persona aizturēta (“attiecīgā dalībvalsts”). Dalībvalstis tiek mudinātas piemērot šos noteikumus arī tajos gadījumos, kuros pastāv iespēja, ka pieteikums uz atļaujas atjaunošanu būs sekmīgs, un nodrošināt, ka attieksme pret attiecīgajām personām ir līdzīga kā attieksme pret atgriežamajām personām brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā vai laikā, kamēr atgriešanas procedūra ir atlikta.

Šie noteikumi neattiecas uz uzsāktu procedūru uzturēšanās atļaujas atjaunošanai citā dalībvalstī. Tas, ka attiecībā uz personu ir uzsākat procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai citā dalībvalstī, tomēr īpašos apstākļos var pamatot atgriešanas atlikšanu saskaņā ar 9. panta 2. punktu vai labvēlīgāku nosacījumu piemērošanu saskaņā ar 4. panta 3. punktu.

5.8.   Īpaši noteikumi direktīvās par likumīgu migrāciju attiecībā uz atpakaļuzņemšanu dalībvalstu starpā gadījumos, kas saistīti ar mobilitāti Savienības iekšienē

Juridiskais pamats: Eirpas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (35) (“Pārcelšanas uzņēmuma ietvaros direktīva”) – 23. pants; Padomes Direktīva 2003/109/EK (36) (“Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva”) (grozīta ar Padomes Direktīvu 2011/51/ES (37)) – 12. un 22. pants; Padomes Direktīva 2009/50/EK (38) (“Zilās kartes direktīva”) – 18. pants

Iepriekš minētās direktīvas satur īpašus noteikumus par atpakaļuzņemšanu dalībvalstu starpā gadījumos, kas saistīti ar noteiktu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo (uzņēmuma ietvaros pārceltās personas, ES Zilās kartes turētāji, pastāvīgie iedzīvotāji) mobilitāti ES iekšienē. Šos noteikumus uzskata par leges speciales (konkrētāki noteikumi), kuri jāpiemēro vispirms tajos gadījumos, uz kuriem attiecas iepriekš minētās direktīvas.

6.   BRĪVPRĀTĪGA IZCEĻOŠANA

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 7. panta 1. punkts

Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu nosaka tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis informē attiecīgos trešo valstu valstspiederīgos par iespēju iesniegt šādu pieteikumu.

Viens no Atgriešanas direktīvas pamatmērķiem ir brīvprātīgas izceļošanas veicināšana. Ja nav pamata uzskatīt, ka tas varētu negatīvi ietekmēt atgriešanas mērķi, pienākuma atgriezties brīvprātīga izpilde ir vēlamāka par izraidīšanu trejādu iemeslu dēļ, jo tas ir cieņpilnāks, drošāks un parasti izmaksu ziņā lietderīgāks atgriešanas veids.

Brīvprātīgas izceļošanas laikposmā uz attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo attiecas atgriešanās pienākums, lai gan šis pienākums nevar tikt izpildīts līdz šāda laikposma beigām vai, ja pastāv bēgšanas iespējamība vai tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, sabiedrības drošība vai valsts drošība, vai likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana (sk. 6.3. iedaļu). Dalībvalstis tiek mudinātas sniegt iespēju brīvprātīgi izceļot pēc iespējas lielākam atgriežamo personu skaitam un atturēties no šādas iespējas tajos gadījumos, kad pastāv risks, ka tas var traucēt atgriešanas procedūras nolūkam.

7. panta 1. punkta pēdējais teikums ļauj dalībvalstīm noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie personiski jāinformē par iespēju iesniegt pieteikumu attiecībā uz laikposmu brīvprātīgai izceļošanai. Vispārīgas informācijas lapas sabiedrībai (piemēram, paziņojums par iespēju iesniegt šādu pieteikumu imigrācijas dienesta tīmekļa vietnē vai reklāmas drukāšana un izvietošana uz informācijas stendiem vietējo imigrācijas dienestu telpās) var būt noderīgas, tomēr papildus tām personiski jāinformē attiecīgā persona. Šāda informācija jāsniedz nepilngadīgajiem veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai, un īpaša uzmanība būtu jāvelta nepavadītiem nepilngadīgajiem.

Dalībvalstis var arī noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz pieteikumu, ko iesniedz atsevišķu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi (piemēram, tie, kuru likumīgas uzturēšanās pieteikums ir noraidīts kā nepārprotami nepamatots vai tā pamatā ir krāpšana), vai atbalsta iegūšanai (piemēram, palīdzība reintegrācijai), un noteikt to bez iepriekšēja pieteikuma citos gadījumos.

Komisija iesaka noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu, vienlaikus nodrošinot visas pieteikuma iesniegšanai nepieciešamās informācijas sniegšanu trešo valstu valstspiederīgajiem pienācīgā un sistemātiskā veidā.

Atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmas: Atgriešanas direktīvā nav noteikta prasība dalībvalstīm izveidot atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmu, taču tās 10. apsvērumā ir uzsvērts, ka, “lai sekmētu brīvprātīgu atgriešanos, dalībvalstīm būtu jāsniedz lielāka atgriešanās palīdzība un konsultācijas, kā arī pēc iespējas labāk jāizmanto attiecīgas finansēšanas iespējas”. Tāpēc dalībvalstis ir stingri mudinātas darīt pieejamas atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmas visās procedūrās, kā daļu no centieniem, lai veicinātu cilvēcīgāku un cieņas pilnu atgriešanu un kopumā palielinātu atgriešanas efektivitāti. Lai atvieglotu piekļuvi tādām shēmām un nodrošinātu to, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie pieņem uz informāciju balstītu lēmumu, dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstīga informācijas par brīvprātīgu izceļošanu un atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmām izplatīšana, tostarp sadarbībā ar valsts iestādēm, kam var būt tieša saskare ar trešo valstu valstspiederīgajiem (piemēram, izglītības iestādes, sociālie un veselības aprūpes dienesti), nevalstiskajām organizācijām un citām iestādēm. Nepilngadīgajiem šāda informācija jāsniedz veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai. Valsts programmās būtu jāņem vērā nesaistošie vienotie standarti atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas (un reintegrācijas) programmām, ko īsteno dalībvalstis (39), kurus izstrādāja Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, un 2016. gada 9.-10. jūnija secinājumos (40) apstiprināja Tieslietu un iekšlietu padome.

Eiropas migrācijas tīkla (EMT) ekspertu grupas atgriešanas jomā (REG) darbības mērķis ir veicināt labāku praktisko sadarbību valstu un ieinteresēto personu starpā atgriešanas, atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas un reintegrācijas programmu jomā. Tai jābūt kā informācijas apkopošanas un izplatīšanas pamatinstrumentam, un dalībvalstis tiek mudinātas to aktīvi izmantot.

Papildu skaidrojums

—	Septiņu līdz 30 dienu termiņš ir vispārējs princips. Dalībvalstīm ir saistošs pienākums noteikt laikposmu, kurā tiek ievērots minētais termiņš, ja vien termiņa pagarināšana nav pamatota ar konkrētā gadījuma īpašiem apstākļiem saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktu (sk. 6.1. iedaļu).

—

60 dienu termiņš kā vispārējs noteikums nebūtu savienojams ar saskaņošanu un “vienoto kārtību”, kas paredzēta Atgriešanas direktīvā, lai noteiktu 7–30 dienu termiņu, tādēļ tas nav attaisnojams kā labvēlīgāks nosacījums saskaņā ar 4. panta 3. punktu. Tomēr 30–60 dienu termiņam (pārsniedz 1. punktā saskaņoto laikposmu), kas tiek piešķirts tikai īpašu apstākļu dēļ (minēti 2. punktā), piemēro Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktu.

—

Ņemot vērā prasības, kas izriet no tiesībām tikt uzklausītam, kas atzītas CFR 41. panta 2. punktā, dalībvalstīm ir jānodrošina atgriežamajai personai iespēja noteikt konkrētos apstākļus un vajadzības, kas jāņem vērā, nosakot laikposmu gadījumos, kad brīvprātīgai izceļošanai paredzētais laikposms tiek noteikts ex-officio, un gadījumos, kad šis laikposms tiek noteikts, pamatojoties uz atgriežamās personas pieteikumu.

—

Lai gan Atgriešanas direktīva aizliedz piespiedu kārtā atgriezt trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalstī, brīvprātīgas izceļošanas laikposmā, tas neliedz dalībvalstīm uzsākt šajā laikposmā nepieciešamās administratīvās procedūras, ņemot vērā iespējamo atgriešanas lēmuma izpildi (piemēram, sazināšanās ar trešo valstu iestādēm, lai iegūtu ceļošanas dokumentus, loģistikas organizēšana izraidīšanas procedūrai).

Pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā situācijas atsevišķu novērtējumu un it īpaši ņemot vērā atgriešanas izredzes un trešās valsts valstspiederīgā vēlmi sadarboties ar kompetentajām iestādēm, Komisija iesaka dalībvalstīm noteikt brīvprātīgai izceļošanai īsāko laikposmu, kas ir nepieciešams atgriešanas organizēšanai un īstenošanai. Par septiņām dienām ilgāks laikposms būtu jāpiešķir tikai tad, ja trešās valsts valstspiederīgais aktīvi sadarbojas atgriešanas procesa jomā.

6.1.   Brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 7. panta 2. punkts

Dalībvalstis vajadzības gadījumā pagarina brīvprātīgai izceļošanai noteikto laika posmu uz piemērotu laiku, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, piemēram, uzturēšanās ilgumu, to, vai ir bērni, kuri apmeklē skolu, vai citi ģimenes locekļi un sociālās saites.

Nav iepriekš noteikta maksimālā termiņa brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarināšanai, un katrs konkrētais gadījums būtu jāizskata atsevišķi saskaņā ar valsts īstenošanas tiesību aktiem un administratīvo praksi. Dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība, nosakot, vai brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājums būtu “piemērots”. Ņemot vērā atsauci tekstā uz bērniem, kuri apmeklē skolu, brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājumu līdz semestra vai mācību gada beigām, vai uz termiņu līdz vienam mācību gadam var piešķirt ar nosacījumu, ka tas ir bērna interesēs un ka visi attiecīgie gadījuma apstākļi ir pienācīgi ņemti vērā.

30 dienu laikposma pagarināšanu var nodrošināt sākumposmā (atgriešanas lēmuma pieņemšanas brīdī), ja to pamato šī gadījuma apstākļu atsevišķais novērtējums. Nav vajadzīgs vispirms noteikt 30 dienu laikposmu un pēc tam to pagarināt.

Jēdziens “vajadzības gadījumā” attiecas uz apstākļiem gan atgriežamās personas gadījumā, gan atgriešanās valsts gadījumā. Dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz valsts īstenošanas tiesību aktu saturu un reglamentēšanas pakāpi šajā jautājumā.

Dalībvalstu īstenošanas tiesību aktos un administratīvajā praksē ir jāievēro 7. panta 2. punktā minētie trīs gadījumi (uzturēšanās ilgums, bērni, kuri apmeklē skolu, ģimenes saites). Dalībvalstu administratīvie noteikumi var būt sīkāk izklāstīti, un var arī paredzēt citus iemeslus termiņa pagarināšanai, tomēr tie nedrīkst būt neprecīzāki un vājināt saskaņošanu.

6.2.   Pienākumi brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 7. panta 3. punkts

Attiecībā uz brīvprātīgai izceļošanai noteikto laika posmu var paredzēt dažus pienākumus, kuru mērķis ir novērst bēgšanas iespējamību, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, atbilstošas finanšu garantijas depozītu, dokumentu iesniegšanu vai pienākumu uzturēties noteiktā vietā.

Atgriešanas direktīvas 7. panta 3. punktā noteiktās prasības var piemērot tad, ja pastāv bēgšanas iespējamība, kura ir jānovērš. Ja gadījuma atsevišķais novērtējums liecina, ka īpašu apstākļu nav, šādi pienākumi nav pamatoti – sk. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi, 37. punkts: “no šīs direktīvas 7. panta 3. un 4. punkta izriet, ka tikai īpašos apstākļos, piemēram, bēgšanas iespējamības gadījumā, dalībvalstis var, pirmkārt, noteikt atgriešanas lēmuma adresātam pienākumu regulāri reģistrēties attiecīgās iestādēs, iesniegt atbilstošas finanšu garantijas depozītu, iesniegt dokumentus vai paredzēt pienākumu uzturēties noteiktā vietā, vai, otrkārt, noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām, brīvprātīgai izceļošanai vai pat nenoteikt šādu laika posmu”. Komisija iesaka dalībvalstīm izmantot šādu iespēju, ja brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā pastāv bēgšanas iespējamība, kura ir jānovērš.

Jāpievērš uzmanība tam, ka dalībvalstīm paredzētā iespēja uzlikt noteiktus pienākumus var būt izdevīga atgriežamajai personai, jo tādējādi var nodrošināt laiku brīvprātīgai izceļošanai gadījumos, kuros parasti to nevarētu darīt.

Nav iespējams noteikt vispārēji piemērojamu “atbilstošas finanšu garantijas” summu. Jebkurā gadījumā ir jāievēro samērīguma princips, kas nozīmē to, ka, nosakot summu, jāņem vērā atgriežamās personas situācija. Patlaban dalībvalstu praksē paredzētās summas ir dažādas, sākot no 200 euro līdz 5 000 euro.

Ja tas ir vajadzīgs atsevišķā gadījumā, 7. panta 3. punktā minētās prasības var piemērot arī kumulatīvā veidā.

Piemērojot 7. panta 3. punkta noteikumus, dalībvalstīm jāņem vērā atgriežamās personas personiskā situācija un jānodrošina, ka tiek pilnībā ievērots samērīguma princips. Dalībvalstīm jāizvairās no tādu pienākumu uzlikšanas, kuri nav faktiski izpildāmi (piemēram, ja personai nav pases, tā nevarēs to iesniegt).

6.3.   Kontrindikācijas

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 7. panta 4. punkts

Ja pastāv bēgšanas iespējamība vai ja likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana, vai arī, ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām.

Dalībvalstis var atturēties no brīvprātīgai izceļošanai paredzēta laikposma noteikšanas gadījumos – pilnībā uzskaitīti 7. panta 4. punktā –, kuros pastāv “kontrindikācijas”, piemēram, trešās valsts valstspiederīgais rada bēgšanas risku (sk. 1.6. iedaļu) vai apdraud sabiedriskos kārtību, sabiedrības drošību vai valsts drošību (piemēram, iepriekšēja notiesāšana par smagiem krimināliem nodarījumiem, kas izdarīti arī citās dalībvalstīs), un gadījumos, kad likumīgas uzturēšanās prasība (piemēram, patvēruma pieteikums, atļaujas prasība vai atjaunošana) ir atzīta par nepārprotami nepamatotu vai tās pamatā ir krāpšana.

Kad, pamatojoties uz atsevišķu novērtējumu, var noteikt, ka šādas “kontrindikācijas” pastāv kādā konkrētā gadījumā, laikposms brīvprātīgai izceļošanai nebūtu jāpiešķir un par 7 dienām īsāks periods būtu jāpiešķir tikai tad, ja tas neliedz valsts iestādēm īstenot izraidīšanu.

Tomēr dalībvalstis var jebkurā laikā veikt izmaiņas situācijas novērtējumā (atgriežamā persona, kura līdz šim atteicās sadarboties, var mainīt savu attieksmi un pieņemt atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās piedāvājumu) un noteikt brīvprātīgai izceļošanai paredzētu laikposmu arī tad, ja sākotnēji pastāvēja bēgšanas iespējamība.

Papildu skaidrojums

—

Kopumā nav iespējams izslēgt iespēju visiem nelikumīgajiem ieceļotājiem iegūt laiku brīvprātīgai izceļošanai. Šāda vispārināta prasība būtu pretrunā bēgšanas iespējamības definīcijai, proporcionalitātes principam un prasībai veikt novērtējumu katram gadījumam atsevišķi, vājinot 7. panta effet utile (brīvprātīgas izceļošanas veicināšana).

—

Saskaņā ar 7. panta 4. punktu var izslēgt trešo valstu valstspiederīgos, kuri iesnieguši pieteikumus ļaunprātīgā nolūkā. Minētais 7. panta 4. punkts attiecas uz pieteikumiem, kuri ir nepārprotami nepamatoti vai kuru pamatā ir krāpšana. Ļaunprātīgā nolūkā iesniegti pieteikumi salīdzinājumā ar nepārprotami nepamatotajiem iesniegumiem parasti ir saistīti ar nosodāmāku rīcību, tādēļ 7. panta 4. punkts būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas arī uz ļaunprātīgā nolūkā iesniegtiem pieteikumiem.

—

Pastāv arī iespēja izslēgt personas, kuras apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai valsts drošību. Šajā saistībā lietā C-554/13, Zh. un O  (41)., Tiesa paskaidroja, ka dalībvalstīm saskaņā ar to vajadzībām principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības prasības. Jēdziens “bēgšanas iespējamība” atšķiras no jēdziena “sabiedriskās kārtības apdraudējums”. Jēdziens “sabiedriskās kārtības apdraudējums” paredz, ka papildus sociālas kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv faktisks, pastāvošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm. Dalībvalsts nevar uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais apdraud sabiedrisko kārtību tikai tāpēc vien, ka pastāv aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru paredzēts sods atbilstīgi valsts tiesiskajam regulējumam, vai tā par šādu nodarījumu ir notiesāta krimināllietā. Citiem apstākļiem, piemēram, šā nodarījuma veidam un nopietnībai, no tā izdarīšanas pagājušajam laikam un jebkuram apstāklim, kas ir saistīts ar aizdomu par attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam pārmesto noziedzīgo nodarījumu ticamību, arī ir nozīme katra atsevišķa gadījuma novērtējumā, kas ir jāveic jebkurā gadījumā.

6.4.   Praktiskā izpilde – tranzīts pa sauszemi

Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikums “Standarta veidlapa, ar ko tiek atzīts atgriešanas lēmums tranzīta veikšanai pa sauszemi”.

Iesaistītās dalībvalstis (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015)

Atgādinājums/skaidrojums: atgriežamajai personai, kura plāno izceļot no ES teritorijas pa sauszemi laikposmā, kas paredzēts brīvprātīgai izceļošanai, nav derīgas vīzas vai citas atļaujas šķērsot citu dalībvalstu teritoriju, lai nokļūtu savā atgriešanās valstī, tādēļ pastāv iespēja, ka mājupceļā policija aizturēs šo personu un tranzīta dalībvalsts pieņems otru atgriešanas lēmumu attiecībā uz šo personu. Tas ir pretrunā Atgriešanas direktīvas mērķim nodrošināt efektīvu atgriešanu, tostarp izmantojot brīvprātīgu izceļošanu.

Tranzīta vīzas izsniegšana atgriežamajai personai nebūtu piemērots un atbilstīgs risinājums, jo vīzas izsniegšana trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuriem ir pienākums izceļot no šīs valsts, būtu pretrunā ES tiesību aktiem vīzu jomā. Turklāt nešķiet, ka tranzīta dalībvalstis būtu ieinteresētas izsniegt šādas vīzas (risks, ka personas var aizbēgt un/vai radīt ar izraidīšanu saistītas izmaksas), tādēļ tās visbiežāk atteiks šādu vīzu izsniegšanu. Risinājums nav arī “Eiropas laissez-passer” nodrošināšana atgriežamajai personai. Ja šādam “laissez-passer” dokumentam nav precīzi noteikts juridiskais pamatojums un tiesiskās sekas, atgriežamā persona no juridiskā viedokļa joprojām būs uzskatāma par personu, kura “nelikumīgi uzturas” tranzīta dalībvalstī, un tādējādi attiecībā uz šo personu var pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

Viens no veidiem, kā izvairīties no minētās problēmas, ir veicināt personu tiešu atgriešanu atpakaļ trešajās valstīs, izmantojot gaisa ceļu. Tomēr atgriežamajai personai tas var būt dārgi un nepraktiski.

Komisijas ieteiktā pieeja ir tāda, ka tranzīta dalībvalstīm būtu jāatzīst pirmajā dalībvalstī pieņemtie atgriešanas lēmumi saskaņā ar Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumu “Standarta veidlapa, ar ko tiek atzīts atgriešanas lēmums tranzīta veikšanai pa sauszemi” (izdevusi Komisija 2011. gada septembrī pēc apspriešanās ar attiecīgajām dalībvalstīm tehniskā līmenī un ar Eiropas Savienības Padomes darba grupu migrācijas un izraidīšanas jautājumos).

Saskaņā ar šo pieeju tranzīta dalībvalsts var atzīt atgriešanas lēmumu, tostarp brīvprātīgai izceļošanai paredzēto laikposmu, ko piešķīrusi pirmā dalībvalsts un ļaut atgriežamajai personai šķērsot savu teritoriju, pamatojoties uz atzīto lēmumu un atzīto brīvprātīgai izceļošanai noteikto laikposmu. Minētās pieejas priekšrocība ir tāda, ka tranzīta dalībvalstij nav pienākuma pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu, un tā var pieprasīt pirmajai dalībvalstij segt visas ar izraidīšanu saistītās izmaksas, ja radīsies kādas problēmas un tranzīta valstij nāksies veikt atgriežamās personas izraidīšanu par saviem līdzekļiem (piemērojot Padomes Lēmumu 2004/191/EK (42)).

Tās dalībvalstis, kuras joprojām nelabprāt izmanto šo brīvprātīgo pieeju (gan nosūtošā, gan uzņemošā dalībvalsts), tiek rosinātas iesaistīties un informēt par savu dalību Komisiju un pārējās dalībvalstis.

Papildu skaidrojums

—

Atzīšanas veids: Direktīvas 2001/40/EK plašais un vispārīgais formulējums sniedz rīcības brīvību attiecībā uz savstarpējas atzīšanas praktisko kārtību (procedūras elementi) saskaņā ar praktiskajām vajadzībām un valsts tiesību aktiem. Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumā ierosinātais veids ir viena no iespējām, bet ne vienīgā iespēja, ko izmantot.

—

No juridiskā viedokļa visi A dalībvalsts pieņemtā atgriešanas lēmuma attiecīgie elementi tiek atzīti B dalībvalstī, tostarp tiek atzīts paziņojums, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturas dalībvalstī nelikumīgi un viņam ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai – derīgs attiecībā uz B dalībvalsts, kura atzinusi lēmumu, teritoriju.

—

Dalībvalstij, kura atzinusi lēmumu, ir trīs dažādas “garantijas”, proti: 1) rokasgrāmatas 39. pielikumā ietvertās standarta veidlapas izmantošana ir brīvprātīga; tādējādi dalībvalstīm jebkurā gadījumā ir iespēja īpašā konkrētā gadījumā neatzīt citas dalībvalsts pieņemto atgriešanas lēmumu; 2) pirmā dalībvalsts var tikai piešķirt brīvprātīgai izceļošanai paredzētu laikposmu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 7. pantu, ja nepastāv “kontrindikācijas”, piemēram, bēgšanas iespējamība. Atgriežamo personu personiskās situācijas novērtējums saskaņā ar 7. pantu, kurš jāveic pirmajai dalībvalstij, var būt noderīgs apliecinājums tranzīta dalībvalstij, kura atzinusi lēmumu; 3) ja rodas kādas problēmas un atgriežamā persona ir jāizraida par tranzīta valsts līdzekļiem, var pieprasīt, lai visas ar izraidīšanu saistītās izmaksas sedz pirmā dalībvalsts, piemērojot Lēmumu 2004/191/EK.

6.5.   Praktiskā izpilde – tranzīts, izmantojot gaisa ceļu

Padomes Direktīvā 2003/110/EK (43) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu, paredzēts tiesiskais regulējums sadarbībai starp kompetentajām iestādēm dalībvalstu tranzīta lidostās attiecībā uz izraidīšanu pa gaisa ceļu ar eskortu vai bez tā. Jēdzienu “izraidīšana bez eskorta” šajā direktīvā (ko pieņēma piecus gadus pirms Atgriešanas direktīvas) var interpretēt kā tādu, kas attiecas arī uz “brīvprātīgu izceļošanu” Atgriešanas direktīvas (44) izpratnē. Komisija iesaka sistemātiski izmantot Direktīvu 2003/110/EK, organizējot tranzītu pa gaisa ceļu saistībā ar brīvprātīgu izceļošanu (sk. arī 7.2. iedaļu).

6.6.   Brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšana

Patlaban nav izveidota centralizēta ES sistēma brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšanai. Gadījumos, kad atgriežamās personas tiek izraidītas, veicot tranzītu pa sauszemi saskaņā ar Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumā ietvertajiem ieteikumiem, robežsargs nosūta apstiprinājumu pa faksu dalībvalstij, kas ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu. Pārējos gadījumos atgriežamās personas dažkārt ziņo par sevi, izmantojot dalībvalstu konsulātus trešās valstīs. Dažreiz izceļošanu reģistrē arī robežsargi, kuri veic izceļošanas pārbaudi. Centrālas Savienības sistēmas brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšanai trūkums rada nepilnības gan no īstenošanas pārbaudes viedokļa, gan statistikas ziņā. Komisijas priekšlikuma Regulai par Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (45), mērķis ir risināt šo situāciju.

Īstermiņā dalībvalstīm būtu jāparedz līdzekļi, lai pārbaudītu, vai trešās valsts valstspiederīgais ir izceļojis no Savienības, tostarp arī laikposmā brīvprātīgai izceļošanai un bez palīdzības, lai nodrošinātu efektīvu pārbaudi neizpildes gadījumā. Dalībvalstis tiek rosinātas pēc iespējas labāk izmantot pieejamos informācijas kanālus un šādā nolūkā:

1)

sistemātiski mudināt tās atgriežamās personas, kurām noteikts laiks brīvprātīgai izceļošanai, informēt varas iestādes, kuras pieņēmušas lēmumu (un ieceļošanas aizliegumu) par sekmīgu izceļošanu. Atgriežamā persona var ziņot par savu izceļošanu robežsargam pirms izceļošanas, konsulārajai dalībvalsts pārstāvniecībai viņa izcelsmes valstī pēc atgriešanās vai arī rakstiski, pievienojot pārliecinošu pierādījumu. Minētās prakses uzlabošanas nolūkā atgriešanas lēmumam vai ceļošanas dokumentam var sistemātiski pievienot informācijas lapu, ietverot tajā trešās valsts valstspiederīgā vārdu, uzvārdu un citas identifikācijas pazīmes, norādījumus un izdevējas iestādes kontaktinformāciju, lai robežsargs to, personai izceļojot, varētu apzīmogot un nosūtīt atpakaļ kā izceļošanas pierādījumu izdevējai iestādei. Šādā informācijas lapā varētu norādīt arī, kādēļ atgriežamajai personai ir izdevīgi ziņot varas iestādēm par savu sekmīgo izceļošanu.

2)

pieprasīt, lai robežsardze – kad tā tika informēta par nelikumīgā migranta izceļošanu –, veicot izceļošanas pārbaudes, noskaidrotu, vai attiecībā uz atgriežamo personu ir pieņemts atgriešanas lēmums un noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai, un šādā gadījumā sistemātiski informēt iestādes, kuras pieņēma atgriešanas lēmumu par izceļošanu no valsts.

3)	izmantot 39. pielikumu (sk. 6.4. iedaļu), lai apstiprinātu trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izceļošanu, veicot tranzītu pa sauszemi caur dalībvalsts teritoriju, kas nav tā dalībvalsts, kas pieņēma atgriešanas lēmumu.

Dalībvalstīm būtu arī jāizskata iespēja sazināties ar aviosabiedrībām, lai iegūtu informāciju par to, vai trešo valstu valstspiederīgie, kas tika atgriezti bez eskorta, atradās lidmašīnā paredzētās izlidošanas brīdī.

7.   IZRAIDĪŠANA

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 8. panta 1.–4. punkts

1.	Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.

2.	Ja dalībvalsts saskaņā ar 7. pantu ir noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas lēmumu var izpildīt tikai pēc šā laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 7. panta 4. punktā minētie draudi.

3.	Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kuros noteikta izraidīšana.

4.

Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīgu spēku. Tos piemēro kā tas noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību un veselības stāvokli.

Atgriešanas direktīvā ir noteikts mērķis (“izpildīt atgriešanas lēmumu”), kurš jāsasniedz efektīvi un samērīgi veicot “visus vajadzīgos pasākumus”, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm pašām noteikt konkrētos izpildes veidus (“kā”) saskaņā ar saviem tiesību aktiem un administratīvo praksi – sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian, 36. punkts: “[…] ietvertie jēdzieni” pasākumi “un” piespiedu līdzekļi “attiecas uz ikvienu darbību, kas efektīvā un samērīgā veidā nodrošina ieinteresētās personas atgriešanu”.

Neatkarīgi no trešo valstu valstspiederīgo pienākuma sadarboties attiecībā uz to identifikāciju un pieprasīt savām valsts iestādēm nepieciešamos dokumentus, dalībvalstu pienākums veikt “visus vajadzīgos pasākumus” ietver arī savlaicīgu prasību trešai atpakaļuzņemšanas valstij izsniegt derīgu personu apliecinošu vai ceļošanas dokumentu, vai lūgt atzīt Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai (46) izmantošanu, ja tas paredzēts spēkā esošajos nolīgumos, kas noslēgti ar trešām valstīm, lai ļautu trešās valsts valstspiederīgo fiziski izvest no dalībvalsts. Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai izmantošana būtu jāveicina arī turpmāk sarunās ar trešām valstīm un, piemērojot divpusējos un ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus un citus nolīgumus ar trešām valstīm. Administratīvās procedūras ar trešām valstīm, kuru mērķis ir sagatavoties izraidīšanas procedūrai (piemēram, nepieciešamo ceļošanas dokumentu un atļauju iegūšana), var uzsākt brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā, nepakļaujot riskam attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo (sk. arī 6. iedaļu).

Lai samazinātu iespējamo pārkāpumu ietekmi, it sevišķi saistībā ar nepamatotiem, vairākiem un “pēdējā brīža” patvēruma pieteikumiem, kā arī nepamatotām pārsūdzībām attiecībā uz lēmumiem saistībā ar patvērumu vai atgriešanu, kuru iesniegšanas vienīgais mērķis ir kavēt vai apgrūtināt atgriešanas lēmumu izpildi, Komisija iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai organizētu paātrinātas procedūras starptautiskās aizsardzības pieteikumu pārbaudei vai atbilstīgos gadījumos – procedūras pie robežas, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES (47) (“Patvēruma procedūru direktīva”).

Robežlīnija starp brīvprātīgu izceļošanu un izraidīšanu: atgriešana ir ļoti plašs jēdziens, kas attiecas uz došanos atpakaļ uz trešo valsti (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā) izpildot atgriešanās pienākumu. Izraidīšanas jēdziens ir ievērojami šaurāks. Izraidīšana ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts. Tiesa jau ir uzsvērusi lietā C-61/11, El Dridi (41. punkts) un lietā C-329/11, Achoughbabian, ka Atgriešanas direktīvā ir paredzēta “pasākumu gradācija” no brīvprātīgiem līdz piespiedu pasākumiem. Praksē bieži ir gadījumi, kuros vērojami abi elementi – piespiedu atgriešana (turēšana apsardzībā) un brīvprātīga rīcība (brīvprātīga izceļošana bez vajadzības izmantot fizisku spēku). Dalībvalstis tiek mudinātas visos procedūras posmos izmantot mazāk agresīvas metodes. Ja atgriežamās personas, kuras tiek izraidītas/turētas apsardzībā, maina savu attieksmi un izrāda vēlmi sadarboties un izceļot brīvprātīgi, dalībvalstis tiek mudinātas un ir tiesīgas rīkoties elastīgāk.

Atgriešanas lēmuma izpilde pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas: Tiesa spriedumā lietā C-601/15, J.N. (75.-76., 80. punkts) noteica, ka pēc patvēruma pieteikuma noraidīšanas pirmajā instancē, iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma izpilde ir jāatsāk tajā posmā, kurā tā tika pārtraukta, un ka atgriešanas procedūras nebūtu jāsāk no jauna: “[…] Direktīvas 2008/115/EK lietderīgā iedarbība prasa, lai atbilstoši šai direktīvai uzsākta procedūra, kuras ietvaros ir ticis pieņemts atgriešanas lēmums, kas […] ir papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, varētu tikt atsākta tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas dēļ, tiklīdz šis pieteikums ir ticis noraidīts pirmajā instancē […]. Šajā ziņā gan no dalībvalstu lojalitātes pienākuma, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta un ir atgādināts sprieduma El Dridi […] 56. punktā, gan no efektivitātes prasībām […] izriet, ka šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm noteiktais pienākums šī panta 1. punktā paredzētajos gadījumos īstenot izraidīšanu ir jāizpilda cik vien iespējams drīzāk […]. Tomēr šis pienākums nav ievērots, ja izraidīšana tiek aizkavēta tādēļ, ka pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas pirmajā instancē tāda procedūra […] ir jāatsāk nevis tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta, bet gan no paša sākuma.”

Apcietināšana kā krimināltiesiska sankcija par nelikumīgu uzturēšanos nekādā gadījumā nevar būt “vajadzīgs pasākums” Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punkta izpratnē (sk. 4. iedaļu). Saskaņā ar CFR 6. pantu par tiesībām uz brīvību, kura interpretācijā ņemts vērā ECTK 5. pants, brīvības atņemšana saistībā ar atgriešanu ir atļauta tikai izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. pantu – sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian (37. punkts): “[…] brīvības atņemšanas soda noteikšana un izpilde Direktīvā 2008/115/EK paredzētās atgriešanas procedūras norises laikā nesekmē izraidīšanas īstenošanu, kas ir šīs procedūras mērķis, proti, fizisku ieinteresētās personas izvešanu no attiecīgās dalībvalsts. Tādējādi šāds sods nav” pasākums “vai” piespiedu līdzeklis “Direktīvas 2008/115/EK 8. panta nozīmē”.

Īstenojot Atgriešanas direktīvu saskaņā ar 5. panta c) apakšpunktu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā trešo valstu valstspiederīgo veselības stāvokli; turklāt, izpildot atgriešanas lēmumus, piemērojot direktīvas 8. panta 1. punktu, tās pienācīgiievēro trešās valsts valstspiederīgo cieņas neaizskaramību un veselības stāvokli. Pilnībā ievērojot tiesības uz veselību un, ņemot vērā, ka direktīva neuzliek pienākumu veikt sistemātiskas veselības pārbaudes vai izdot atzinumu “vesels lidošanai” (fit-to-fly) attiecībā uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus paredzēts izraidīt, Komisija iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai novērstu iespējamos pārkāpumus saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo iesniegtām nepatiesām medicīniskajām prasībām, kā rezultātā izraidīšana tiktu nepamatoti kavēta vai atlikta medicīnisku iemeslu dēļ (sk. arī 12.4. iedaļu), piemēram, nodrošinot to, ka ir pieejams kvalificēts medicīniskais personāls, ko iecēlusi attiecīgā valsts iestāde, lai sniegtu neatkarīgu un objektīvu medicīnisko atzinumu par konkrēto gadījumu.

7.1.   Izraidīšana pa gaisa ceļu

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 8. panta 5. punkts Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Padomes Lēmumam 2004/573/EK (48); Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1624 (49) – 28. panta 3. punkts

Īstenojot izraidīšanu pa gaisa ceļu, dalībvalstis ievēro Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam 2004/573/EK.

Saskaņā ar Atgriešanas direktīvu dalībvalstīm ir jāņem vērā Lēmuma Nr. 2004/573/EK pielikumā ietvertās Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu attiecībā uz visām izraidīšanām pa gaisa ceļu, nevis tikai attiecībā uz kopīgu izraidīšanu, kā tas sākotnēji paredzēts šajā lēmumā.

Atsevišķas minēto pamatnostādņu daļas pēc būtības ir jāņem vērā tikai attiecībā uz kopējiem lidojumiem, piemēram, noteikumi par organizētājas dalībvalsts un iesaistītās dalībvalsts pienākumiem un uzdevumu sadali, jo tās nevar ņemt vērā tikai vienas valsts kontekstā. Tomēr visas pārējās pamatnostādnes (sk. būtiskākos izvilkumus tālāk ievietotajā izcēlumā) ir jāņem vērā arī vienas valsts veiktās izraidīšanas darbībās.

KOPĪGAS PAMATNOSTĀDNES PAR DROŠĪBAS NOTEIKUMIEM ATTIECĪBĀ UZ KOPĪGU IZRAIDĪŠANU PA GAISA CEĻU

(izraksti)

1.   PIRMSIZRAIDĪŠANAS POSMS

1.1.2.   Veselības stāvoklis un medicīniskie dati

Organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka izraidāmajām personām, par kurām tās ir atbildīgas, ir pietiekami labs veselības stāvoklis, lai tās juridiski un faktiski varētu droši pārvadāt pa gaisa ceļu. Par izraidāmajām personām, kam ir zināmas veselības problēmas vai vajadzīga medicīniskā aprūpe, nodrošina medicīniskos datus. Šajos medicīniskajos datos norāda medicīniskās apskates rezultātus, diagnozi un attiecīgā gadījumā iespējamo vajadzīgo ārstēšanu, lai varētu nodrošināt vajadzīgos medicīniskos pasākumus. […]

1.1.3.   Dokumentācija

Organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka katrai izraidāmajai personai ir derīgi ceļošanas dokumenti un citi vajadzīgie papildu dokumenti, apliecības vai dati. Pilnvarota persona glabā šos dokumentus līdz ierašanās brīdim galamērķa valstī […].

1.2.3.   Privātā sektora eskortu izmantošana

Ja iesaistītā dalībvalsts izmanto privātā sektora eskortus, minētās dalībvalsts iestādes nodrošina vismaz vienu oficiālo pārstāvi uz lidaparāta klāja.

1.2.4.   Eskorta prasmes un apmācība

Eskorts, kas pilnvarots atrasties uz klāja kopīgajos lidojumos, ir iepriekš īpaši apmācīts šādu uzdevumu veikšanai; eskortam ir jāspēj sniegt vajadzīgo medicīnisko atbalstu, ņemot vērā attiecīgo uzdevumu.

[…]

1.2.5.   Eskorta rīcības kodekss

Eskorts nav bruņots. Eskorta darbinieki var būt civilā apģērbā, uz kura identifikācijas nolūkā ir atšķirības emblēma. Arī pārējam pienācīgi akreditētajam pavadošajam personālam uz apģērba ir atšķirības emblēma.

Eskorta darbinieki ir stratēģiski izvietoti lidaparātā tā, lai nodrošinātu optimālu drošību. Turklāt šie darbinieki ir nosēdināti kopā ar izraidāmajām personām, par kurām tie ir atbildīgi.

1.2.6.   Noteikumi par eskorta darbinieku skaitu

Eskorta darbinieku skaitu nosaka katram attiecīgajam lidojumam, veicot iespējamo risku analīzi un savstarpēji apspriežoties. Vairumā gadījumu ir ieteicams, lai eskorta darbinieku skaits būtu vismaz vienāds ar lidaparātā esošo izraidāmo personu skaitu. Vajadzības gadījumā (piemēram, lidojumiem lielos attālumos) nodrošina eskorta papildvienību.

2.   PIRMSLIDOJUMA POSMS IZLIDOŠANAS VAI NOLAIŠANĀS LIDOSTĀS

2.1.   Pārvešana uz lidostu un uzturēšanās tajā

Attiecībā uz pārvešanu uz lidostu un uzturēšanos tajā piemēro šādus noteikumus:

a)	eskortam un izraidāmajām personām jāierodas lidostā vismaz trīs stundas pirms izlidošanas;

b)	izraidāmās personas īsi informē par viņu izraidīšanas izpildi un to, ka viņu interesēs ir pilnībā sadarboties ar eskortu. Ir skaidri jānorāda, ka netiks paciesta traucējoša uzvedība un tās dēļ izraidīšanu neatcels;

[…]

2.2.   Reģistrēšanās, iekāpšana lidaparātā un drošības pārbaude pirms pacelšanās

Noteikumi attiecībā uz reģistrēšanos, iekāpšanu lidaparātā un drošības pārbaudi pirms pacelšanās ir šādi:

a)	konkrētās atrašanās vietas dalībvalsts eskorts ir atbildīgs par reģistrēšanos un palīdzību, šķērsojot dispečerrajonus;

b)	visas izraidāmās personas, pirms tās iekāpj kopīgā reisa lidaparātā, drošības apsvērumu dēļ rūpīgi pārmeklē. Visus priekšmetus, kas varētu apdraudēt personu un kopīgā lidojuma drošību, konfiscē un novieto bagāžas nodalījumā;

c)	izraidāmo personu bagāžu nenovieto pasažieru salonā. Visu bagāžas nodalījumā novietojamo bagāžu drošības apsvērumu dēļ pārbauda un marķē, norādot īpašnieka vārdu un uzvārdu. Visu, ko saskaņā ar Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas (ICAO) noteikumiem uzskata par bīstamu, no bagāžas izņem;

d)	naudu un vērtīgus priekšmetus ievieto caurspīdīgā iepakojumā, ko marķē, norādot īpašnieka vārdu un uzvārdu. Izraidāmās personas informē par procedūru attiecībā uz atsevišķi novietotajiem priekšmetiem un naudu;

[…]

3.   LIDOJUMA PROCEDŪRA

[…]

3.2.   Piespiedu līdzekļu pielietošana

Piespiedu līdzekļus pielieto šādi:

a)	piespiedu līdzekļus pielieto, pienācīgi ievērojot izraidāmo personu individuālās tiesības;

b)

piespiedu līdzekļus drīkst pielietot pret personām, kas atsakās no izraidīšanas vai izrāda pretestību. Visi piespiedu līdzekļi ir samērīgi un saprātīgi. Nodrošina izraidāmo personu cieņas un fiziskās veselības saglabāšanu. Tādējādi šaubu gadījumā izraidīšanu, tostarp piespiedu līdzekļu pielietošanu izraidāmās personas pretestības vai bīstamas uzvedības gadījumā, pārtrauc, ievērojot principu “izraidīšanu neveic par katru cenu”;

c)	piespiedu līdzekļu pielietošana nedrīkst apdraudēt izraidāmās personas spēju normāli elpot. Ja piespiedu kārtā pielieto spēku, tad nodrošina, ka izraidāmās personas krūšu kurvis paliek vertikālā stāvoklī un nav skarts, lai saglabātu elpošanas orgānu normālu stāvokli;

d)	izraidāmo personu izrādīto pretestību pārtrauc, veicot ierobežojošus pasākumus, kas neapdraud to cieņu un veselības stāvokli;

e)	organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts pirms izraidīšanas vienojas par atļauto ierobežojošo pasākumu sarakstu. Nomierinošu līdzekļu izmantošana, lai veicinātu izraidīšanu, ir aizliegta, neskarot ārkārtas pasākumus lidojuma drošības nodrošināšanai;

f)	visus eskorta darbiniekus informē par atļautajiem un aizliegtajiem ierobežojošiem pasākumiem;

g)	apvaldītās izraidāmās personas ir pastāvīgā uzraudzībā visu lidojuma laiku;

h)	lēmumu uz pagaidu laiku nepiemērot ierobežojošus pasākumus pieņem izraidīšanas vadītājs vai vadītāja vietnieks.

3.3.   Medicīniskais personāls un tulki

Noteikumi attiecībā uz medicīnisko personālu un tulkiem ir šādi:

a)	kopīgā lidojumā uz klāja ir vismaz viens ārsts;

b)

ārstam ir piekļuve visiem attiecīgajiem izraidāmo personu medicīniskajiem datiem un viņu pirms izlidošanas informē par izraidāmajām personām, kam ir īpašas veselības problēmas. Iepriekš nezināmas veselības problēmas, ko atklāj īsi pirms izlidošanas un kas var ietekmēt izraidīšanas veikšanu, izvērtē kopā ar atbildīgajām iestādēm;

c)	pēc tam, kad ir noteikta precīza medicīniskā diagnoze, konkrētu ārstēšanu izraidāmajām personām var noteikt tikai ārsts. Uz klāja nodrošina medikamentus, kas izraidāmajai personai vajadzīgi lidojuma laikā;

d)	katrai izraidāmajai personai ir iespēja ārstu vai eskortu uzrunāt tieši vai ar tulka palīdzību valodā, kurā tā var brīvi izteikties;

e)	organizētāja dalībvalsts nodrošina, ka izraidīšanai ir pieejams attiecīgs medicīniskais personāls un tulki.

3.4.   Izraidīšanas dokumentēšana un uzraudzība

3.4.1.   Ierakstīšana un novērotāji – trešās personas

Organizētāja dalībvalsts un iesaistītās dalībvalstis iepriekš vienojas par video un/vai audioierakstu veikšanu vai novērotāju – trešo personu veiktu uzraudzību kopīgos lidojumos.

[…]

5.   IELIDOŠANAS POSMS

Ierodoties galamērķa valstī:

[…]

c)

organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodod galamērķa valsts iestādēm izraidāmās personas, par kurām tās ir atbildīgas, kā arī to bagāžu un priekšmetus, kas konfiscēti pirms iekāpšanas lidaparātā. Organizētājas dalībvalsts un iesaistīto dalībvalstu vadošie pārstāvji ir atbildīgi par izraidāmo personu nodošanu vietējām iestādēm pēc ielidošanas. Eskorts parasti neizkāpj no lidaparāta;

d)

attiecīgā gadījumā un ja iespējams, organizētājai dalībvalstij un iesaistītajām dalībvalstīm ir jāaicina attiecīgo dalībvalstu konsulāro pārstāvniecību darbinieki, imigrācijas sadarbības koordinatori vai citas personas sekmēt izraidāmo personu nodošanu vietējām iestādēm, ciktāl tas atbilst attiecīgās valsts praksei un procedūrai;

e)	kad izraidāmās personas nodod vietējām iestādēm, tām neuzliek roku dzelžus vai nepiemēro citus ierobežojošus pasākumus;

f)	izraidāmo personu nodošanu veic ārpus lidaparāta (attiecīgā gadījumā vai nu lejā pie trapa vai piemērotās lidostas telpās). Ciktāl iespējams, vietējo iestāžu pārstāvjiem neļauj iekāpt lidaparātā;

g)	galamērķa lidostā pavadītajam laikam jābūt iespējami īsam;

h)

organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts ir atbildīga par to, lai būtu paredzēti ārkārtas rīcības noteikumi attiecībā uz eskortu un pārstāvjiem (un arī izraidāmajām personām, kuru atpakaļuzņemšana nav atļauta), ja lidaparāta izlidošana pēc izraidāmo personu izkāpšanas aizkavējas. Šajos noteikumos ir jāparedz noteikums par attiecīgā gadījumā vajadzīgu izmitināšanu pa nakti.

6.   NEVEIKSMĪGA IZRAIDĪŠANA

Ja galamērķa valsts iestādes atsaka ielidošanu savā teritorijā vai izraidīšana ir jāpārtrauc citu iemeslu dēļ, organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts uzņemas atbildību uz sava rēķina nogādāt atpakaļ izraidāmās personas, par kurām tā ir atbildīga, uz savām attiecīgajām teritorijām.

Papildu skaidrojums

—

Atgriežamo personu eskortēšana ar aviosabiedrības drošības personālu vai nolīgtu ārēju personālu pēc būtības ir saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. pantu. Dalībvalstīm tomēr ir vispārējs pienākums veikt izraidīšanas procedūru (izraidīšanas rīkojuma izdošana un samērīga piespiedu līdzekļu/eskortēšanas izmantošana). Iepriekš minēto Pamatnostādņu 1.2.3. iedaļā noteikts: “ja dalībvalsts izmanto privātā sektora eskortu, minētās dalībvalsts iestādes nodrošina vismaz vienu oficiālo pārstāvi uz lidaparāta klāja”. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir vispārējs pienākums veikt uzraudzību visos gadījumos, kad izraidīšanas izpildē ir piesaistīti ārpakalpojumi, un ka nav izslēgta iespēja eskortēšanā izmantot aviosabiedrības drošības personālu, un to apstiprina un tam tiek piesaistīts vismaz viens dalībvalsts oficiālais pārstāvis.

—

Savākšanas atgriešanas pasākumi (trešās valsts iestādes nosūta lidmašīnu uz ES, lai savā uzraudzībā īstenotu savu valstspiederīgo repatriāciju). Dalībvalstīm ir vispārējs pienākums veikt izraidīšanas procedūru līdz to pilnībā pārņem attiecīgās galamērķa valsts iestādes, un gaisa kuģis ir atstājis ES teritoriju. Tomēr visā izraidīšanas procedūras laikā ir jānodrošina pamattiesību ievērošana, kā arī piespiedu līdzekļu samērīga izmantošana saskaņā ar iepriekš minētajiem kopējiem ES standartiem. Uzraudzības nolūkā dalībvalsts pārstāvim jānovēro izraidīšanas posms, kuru veic galamērķa valsts. Saskaņā ar Regulas (ES) 2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi (“Eiropas Robežu un krasta apsardzes regula”) 28. panta 3. punktu Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra var sniegt palīdzību savākšanas atgriešanas pasākumu organizēšanā. Iesaistītajām dalībvalstīm un aģentūrai šādu pasākumu laikā jānodrošina pamattiesību, neizdošanas (non-refoulement) principa, kā arī piespiedu līdzekļu samērīgas izmantošanas ievērošana. Šajā nolūkā vismaz tās dalībvalsts pārstāvim, kura ir iesaistīta pasākumā, un piespiedu atgriešanas novērotājam (vai nu no iesaistītās dalībvalsts, vai no grupas, kas izveidota saskaņā ar regulas 29. pantu) ir jāatrodas lidmašīnā visa pasākuma laikā līdz ierašanās brīdim galamērķa valstī.

7.2.   Tranzīts pa gaisa ceļu

Juridiskais pamats: Direktīva 2003/110/EK

—	Pieprasījums tranzītam pa gaisa ceļu: Direktīvas 2003/110/EK pielikums

—	To Direktīvas 2003/110/EK 4. panta 5. punktā minēto centrālo iestāžu saraksts, kurām nosūta pieprasījumus tranzītam pa gaisa ceļu (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015)

Direktīvā 2003/110/EK ir noteikti sīki izstrādāti palīdzības pasākumi starp kompetentajām iestādēm dalībvalstu tranzīta lidostās attiecībā uz izraidīšanu pa gaisa ceļu ar eskortu vai bez tā. Tajā ietverts noteikumu kopums nolūkā veicināt izraidāmo personu tranzītu tās dalībvalsts lidostā, kas nav dalībvalsts, kura pieņēmusi un īstenojusi atgriešanas lēmumu. Šajā saistībā minētajā noteikumu kopumā ir definēti nosacījumi tranzīta procedūru veikšanai un norādīti palīdzības pasākumi, kādus sniedz dalībvalsts, kura saņēmusi pieprasījumu. Pieprasījumus palīdzības pasākumiem veic, izmantojot Direktīvas 2003/110/EK pielikumā ietverto standarta veidlapu. Šos pieprasījumus nosūta šajā nolūkā noteiktajām dalībvalsts centrālajām iestādēm.

7.3.   Kopīga izraidīšana pa gaisa ceļu

Juridiskais pamats: Lēmums 2004/573/EK

—	To Lēmuma 2004/573/EK 3. pantā minēto valsts iestāžu saraksts, kuras ir atbildīgas par kopīgu lidojumu organizēšanu un/vai kuras piedalās kopīgajos lidojumos (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015).

Lēmums 2004/573/EK īpaši attiecas uz kopīgiem un īpašiem uzdevumiem, kas jāveic iestādēm, kuras ir atbildīgas par minēto procedūru organizēšanu un piedalīšanos tajās. Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem kopīgai izraidīšanai pa gaisa ceļu ir ietvertas minētā Padomes lēmuma pielikumā. Saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. panta 5. punktu, šīs pamatnostādnes ir jāņem vērā, īstenojot visas izraidīšanas pa gaisa ceļu, tostarp arī vienas valsts veiktās procedūrās (sk. 7.1. iedaļu).

7.4.   Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētie atgriešanas pasākumi

Juridiskais pamats: Regula (ES) 2016/1624 – 28. pants

Viens no Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras uzdevumiem ir (saskaņā ar Savienības atgriešanas politiku un īpaši ievērojot Atgriešanas direktīvu kā galveno Savienības tiesību aktu atgriešanas jomā) nodrošināt dalībvalstīm nepieciešamo atbalstu atgriešanas procedūru organizēšanā un īstenošanā. Aģentūras nozīme atgriešanas jautājumos un tās atbilstība pamattiesībām ir palielināta Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulā 2016. gadā.

Aģentūras koordinēto atgriešanas pasākumu īstenošanai ir acīmredzama pievienotā vērtība, un dalībvalstis tiek mudinātas pienācīgi izmantot šo iespēju.

Aģentūras koordinētajiem atgriešanas pasākumiem ir jāveic piespiedu atgriešanas uzraudzība (sk.8. iedaļu).

8.   PIESPIEDU ATGRIEŠANAS UZRAUDZĪBA

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 8. panta 6. punkts

—

Valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības iestāžu saraksts: EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015; Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) pārskats par valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības iestādēm ir pieejams: http://fra.europa.eu/en/theme/asylum-migration-borders/forced-return.

Dalībvalstis nodrošina efektīvu piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu.

Piespiedu atgriešanas uzraudzība ir svarīgs instruments, kas var darboties atgriežamās personas interesēs un iestāžu, kuras īsteno piespiedu atgriešanu, interesēs kā iekšējs kontroles mehānisms valsts ikdienas praktiskajā darbā atgriešanas jomā. Efektīva uzraudzība var palīdzēt mazināt spriedzi. Tā ļauj ātri konstatēt un koriģēt iespējamos trūkumus. Tā arī aizsargā iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanu (kuras dažkārt nepamatoti kritizē plašsaziņas līdzekļi un NVO), sniedzot objektīvus un neitrālus ziņojumus.

Atgriešanas direktīvā nav sīki aprakstīts valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu veids. Šajā jomā direktīva sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību. Tomēr šajā saistībā un, pamatojoties uz direktīvas formulējumu, var sniegt dažas norādes:

1)

piespiedu atgriešanas uzraudzība jāsaprot kā uzraudzības, kas attiecas uz visām dalībvalstu veiktajām darbībām izraidīšanas jomā – no izceļošanas sagatavošanas līdz uzņemšanai atgriešanas valstī vai, ja izraidīšana neizdodas, līdz atgriešanai atpakaļ sākumpunktā. Tā neattiecas uz pēcatgriešanās posma uzraudzību, t. i., laikposmu pēc atgriežamās personas uzņemšanas trešā valstī;

2)	uzraudzības sistēmas ietver tādu organizāciju/struktūru iesaisti, kuras nav iestādes, kas īsteno piespiedu atgriešanu, un neatkarīgi no šīm iestādēm (“nemo monitor in res sua”);

3)	valsts iestādes, piemēram, valsts ombuds vai neatkarīga vispārīgā inspekcija, var darboties kā novērotājs. Tomēr šķiet problemātiski sasaistīt uzraudzības pienākumu ar tās pašas pārvaldes apakšnodaļu, kura izpilda arī atgriešanas/izraidīšanas procedūras;

4)	tas, ka atsevišķos gadījumos ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi vai valsts atgriešanas politikas efektivitātes uzraudzības sistēmas, nenozīmē, ka Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punktu var uzskatīt par izpildītu;

5)	dalībvalstīm nav automātiska pienākuma segt visas ar uzraudzību saistītās izmaksas (piemēram, personāla izmaksas), bet dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēma būtu ieviesta un darbotos (effet utile);

6)

Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. pants neuzliek pienākumu uzraudzīt katru atsevišķu izraidīšanas procedūru. Uzraudzības sistēmu, kuras pamatā ir pārbaudes uz vietas un pēc nejaušas izvēles principa izraudzītu gadījumu uzraudzība, var uzskatīt par atbilstīgu, ja vien uzraudzības intensitāte ir pietiekama, lai nodrošinātu uzraudzības vispārējo efektivitāti;

7)	Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punkts nenozīmē, ka atgriežamajai personai ir subjektīvas tiesības tikt uzraudzītai.

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētā atgriešanas pasākumu uzraudzība:

—

Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulas 28. panta 6. punktā ir noteikts, ka “Katru atgriešanas operāciju uzrauga saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK 8. panta 6. punktu […] pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, visu atgriešanas operācijas laiku – no laikposma pirms aizbraukšanas līdz atgriežamo personu nodošanai atgriešanas trešai valstij”. Tas nozīmē, ka katra piespiedu atgriešanas procedūra, ko koordinē aģentūra un kas ietver tehnisko un operatīvo atbalstu, ko sniedz viena vai vairākas dalībvalstis, ir jāuzrauga saskaņā ar valsts noteikumiem, ar kuriem transponē Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punktu, un tajos paredzēto kārtību.

—	Neierobežojot valsts tiesību aktos paredzētos ziņošanas pienākumus, piespiedu atgriešanas novērotājiem ir jāsniedz ziņojums pēc katras procedūras aģentūras izpilddirektoram, pamattiesību amatpersonai un kompetentajām valsts iestādēm visās dalībvalstīs, kuras ir iesaistītas šajā procedūrā.

9.   IZRAIDĪŠANAS ATLIKŠANA

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 9. pants

1.	Dalībvalstis atliek izraidīšanu: a) ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas (non-refoulement) princips; vai b) tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā ar 13. panta 2. punktu.

2.

Dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstošu laika posmu, ņemot vērā konkrēta gadījuma īpašos apstākļus. Dalībvalstis jo īpaši ņem vērā: a) trešās valsts valstspiederīgā fizisko stāvokli vai garīgās spējas; b) tehniskus iemeslus, piemēram, transporta trūkums, vai izraidīšanas neiespējamību personu apliecinošu datu trūkuma dēļ.

3.	Ja izraidīšanu atliek, kā paredzēts 1. un 2. punktā, attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam var piemērot 7. panta 3. punktā izklāstītos pienākumus.

Atgriešanas direktīvā ir noteikti divi absolūti aizliegumi: dalībvalstis nedrīkst izraidīt personu, ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas (non-refoulement) princips, un tās nedrīkst veikt izraidīšanu arī tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana pārsūdzības procedūras norises laikā.

Citos gadījumos dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstīgu laikposmu, ņemot vērā konkrēta gadījuma īpašos apstākļus. Iespējamo iemeslu uzskaitījums nav ierobežots, un dalībvalstis var elastīgi reaģēt uz jauniem apstākļiem vai jauniem konstatējumiem, kuri pamato atgriešanas atlikšanu. Konkrētie piemēri, kuri minēti Atgriešanas direktīvā (attiecīgās personas fiziskais stāvoklis vai garīgās spējas, tehniski iemesli, piemēram, atbilstīga transporta trūkums), ir orientējoši piemēri. Dalībvalstis var savos īstenošanas tiesību aktos vai administratīvajā praksē paredzēt arī citus gadījumus.

Papildu skaidrojums

—

Atšķirība starp brīvprātīgai izceļošanai noteikto laikposmu un izraidīšanas atlikšanu. Atgriešanas direktīvas 7. pants (brīvprātīga izceļošana) paredz “papildu termiņu”, lai nodrošinātu organizētu un labi sagatavotu izceļošanu; tas attiecas tikai uz tām atgriežamajām personām, kuras varētu izpildīt brīvprātīgas atgriešanās pienākumu. Šīs direktīvas 9. pants (izraidīšanas atlikšana) attiecas uz tiem gadījumiem, kuros atgriešanās pienākumu piespiedu kārtā uzliek valsts, ja brīvprātīga izceļošana nav iespējama vai nav noteikta.

—

Juridiskais statuss, gaidot atlikto izraidīšanu. Gaidot atlikto izraidīšanu, atgriežamā persona var izmantot Atgriešanas direktīvas 14. pantā minētās garantijas (rakstisks apstiprinājums par to, ka pienākums atgriezties ir atlikts, un atsevišķas pamatgarantijas, piemēram, piekļuve neatliekamai veselības aprūpei un nepieciešamā slimību ārstēšana, un ģimenes vienotība – sk. šīs rokasgrāmatas 13. iedaļu). Tomēr atgriežamās personas uzturēšanos dalībvalstī neuzskata par likumīgu, ja vien dalībvalsts nolemj, piemērojot Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punktu, piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās atļauju vai likumīgas uzturēšanās tiesības.

—	Rīkojums uzturēties noteiktā dzīvesvietā, gaidot atlikto izraidīšanu. Direktīvas 9. panta 3. punktā ir tieša atsauce uz iespējām, kuras uzskaitītas 7. panta 3. punktā, lai novērstu bēgšanu (sk. 6.2. iedaļu), tostarp uz iespēju uzlikt pienākumu uzturēties noteiktā vietā.

10.   NEPAVADĪTU NEPILNGADĪGO ATGRIEŠANA

Atgriešanas direktīva attiecas arī uz nepilngadīgajiem, tostarp nepavadītiem nepilngadīgajiem, un sniedz īpašas garantijas, kuras dalībvalstīm ir jāievēro. Šādas garantijas tādējādi piemēro ikvienai personai, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu (t.i., nepilngadīgais), kas ierodas dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par viņu atbildīgi, un kamēr šāda persona nav par viņu uzņēmusies aizgādību (tas ietver nepilngadīgo, kas palicis bez pavadības pēc ierašanās dalībvalstīs). Dažās dalībvalstīs pusaudži, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ir tiesīgi patstāvīgi rīkoties atgriešanas (un patvēruma) procedūrās; tomēr Atgriešanas direktīvā paredzētās garantijas ir saistošas dalībvalstīm attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem vecumā līdz 18 gadiem.

Noturīgiem risinājumiem ir izšķirīga nozīme, lai nodrošinātu ierasto dzīvi un stabilitāti visiem nepilngadīgajiem ilgtermiņā. Atgriešana ir viena no izskatāmām iespējām, rodot noturīgu risinājumu attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, un visās dalībvalsts veiktajās darbībās kā galvenais apsvērums ir jāņem vērā bērna intereses. Pirms lēmuma pieņemšanas par nepavadīta nepilngadīgā atgriešanu un saskaņā ar Konvencijas par bērna tiesībām (50) 12. panta 2. punktu, attiecīgie nepilngadīgie ir jāuzklausa – vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgās iestādes starpniecību, un vienmēr ir jāveic individuāls bērna interešu novērtējums, tostarp arī attiecībā uz īpašajām vajadzībām, pašreizējo situāciju ģimenē un situāciju un uzņemšanas apstākļiem atgriešanās valstī. Šādā novērtējumā būtu sistemātiski jāanalizē, vai atgriešana izcelsmes valstī, tostarp arī atkalapvienošanās ar ģimeni, ir nepilngadīgā interesēs.

Kompetentajām iestādēm ir jāveic novērtējums, pamatojoties uz daudzveidīgu pieeju, iesaistot nepilngadīgajam iecelto aizbildni un/vai kompetento bērnu aizsardzības iestādi. Dalībvalstīm ir arī periodiski jāveic atkārtots bērna interešu novērtējums, ņemot vērā atsevišķā gadījuma attīstību.

Dalībvalstis tiek mudinātas apsvērt skaidrojošos un operatīvās darbības norādījumus, kas ietverti ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) un ANO Bērnu fonda (Unicef) kopīgajās pamatnostādnēs par bērna interešu noteikšanu (51), ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 14 par to, lai primārais apsvērums būtu bērna intereses (52), UNHCR Bērna interešu noteikšanas pamatnostādnes (53) un Praktisko rokasgrāmatu UNHCR Bērna interešu noteikšanas pamatnostādņu ieviešanai (54).

Nepilngadīgo tiesības tikt uzklausītiem atgriešanas procedūrās, kurās tie iesaistīti vai kuras tos ietekmē, ir jebkura interešu novērtējuma neatņemama daļa (sk. Konvencijas par bērna tiesībām12. pantu) un tās ir jāievēro kā pamattiesības, kas atzītas par ES tiesību vispārējo principu un ietvertas ES Pamattiesību hartā. Tas ietver nepilngadīgo viedokļa pienācīgu ņemšanu vērā, ņemot vērā to vecumu un brieduma pakāpi, un jebkādas saziņas grūtības, kādas tiem varētu būt, lai šo iesaisti padarītu saturīgu, un nepilngadīgā tiesību brīvi paust savu viedokli ievērošanu (tālākus norādījumus sk. 12.1. iedaļā).

Nepavadīta nepilngadīgā definīcija. Atgriešanas direktīvā nav definēts termins “nepavadīts nepilngadīgais”. Ņemot vērā to, ka nepavadīti nepilngadīgie bieži ir vai ir bijuši patvēruma meklētāji, ieteicams izmantot definīciju, kas sniegta jaunākajās patvēruma jomas direktīvās, proti, pārskatītās Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2. panta e) punktā: “nepilngadīgais, kas ieradies dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par viņu atbildīgi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kamēr šāda persona nav par viņu uzņēmusies aizgādību; tas ietver nepilngadīgo, kas palicis bez pavadības pēc ierašanās dalībvalstīs”.

Atturēšanās pieņemt atgriešanas lēmumus attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem. Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punkts skaidri atļauj dalībvalstīm katrā laikā saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķirt trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uzturēšanās atļauju vai likumīgas uzturēšanās tiesības. Šo vispārējo noteikumu piemēro arī nepilngadīgajiem. Tādējādi dalībvalstis, kas neatgriež/neizraida nepilngadīgos, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un kuri nelikumīgi uzturas šo valstu teritorijā, vai ir atturējušās izraidīt nepavadītu nepilngadīgo, pamatojoties uz bērna interešu novērtējumu, var piešķirt tam uzturēšanās atļauju vai likumīgas uzturēšanās tiesības (piemēram, pagaidu atļauja uzturēties dalībvalstī līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai).

Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punktā dalībvalstij ir uzlikts pienākums izpildīt vai nu “A” (piešķirt uzturēšanās atļauju vai likumīgas tiesības uzturēties dalībvalstī), vai “B” (īstenot atgriešanas procedūras) pasākumu (sk. 5. iedaļu). Tāpēc dalībvalstīm ir jāievieš skaidri noteikumi attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo tiesisko statusu, kas ļautu vai nu pieņemt atgriešanas lēmumus un veikt atgriešanas procedūras, vai arī piešķirt tiem uzturēšanās tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm jācenšas nodrošināt, lai būtu pieejamas statusa noteikšanas procedūras attiecībā uz tiem nepavadītajiem nepilngadīgajiem, kuri nav atgriezti. Tā ir vienkāršota pieeja, kuras mērķis ir samazināt “pelēkās zonas” un uzlabot juridisko noteiktību visiem iesaistītajiem dalībniekiem. Ņemot vērā iepriekš teikto, lai nodrošinātu atbilstību Atgriešanas direktīvai, attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem dalībvalstīs, kuras, pamatojoties uz bērna interešu novērtējumu, neatgriež vai neizraida trešo valstu nepilngadīgos, būtu jānosaka tiesiskā ziņā vai nu (pagaidu) atļaujas piešķiršana, vai tiesības uzturēties dalībvalstī (piemēram, līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai), piemērojot Direktīvas 6. panta 4. punktu, vai atgriešanas lēmuma pieņemšana un izraidīšanas atlikšana saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. un 9. pantu.

10.1.   Attiecīgo iestāžu palīdzība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 10. panta 1. punkts

Pirms lemt par atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo, attiecīgas iestādes, kas nav iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanos, sniedz atbilstīgu palīdzību, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses.

Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums: Direktīvas 10. panta 1. punkts nebija ietverts Komisijas priekšlikumā. To iekļāva tekstā sarunu laikā un tajā ņemts vērā Eiropas Padomes “Divdesmit pamatnostādņu piespiedu atgriešanai” (55) 2. pamatnostādnes 5. punkts, kurā noteikts, ka “pirms lemt par izraidīšanas rīkojuma pieņemšanu attiecībā uz nošķirtu bērnu, nodrošina palīdzību – jo īpaši juridisko palīdzību –, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses”.

“Attiecīgo iestāžu” būtība. “Attiecīgajai iestādei” jābūt nošķirtai no iestādes, kura īsteno piespiedu atgriešanu, un tā var būt valsts iestāde (iespējams, atsevišķs dienests ministrijā), nevalstiska organizācija vai abu apvienojums, kas nodrošina daudzveidīgu sadarbību starp valsts atbalstītām un nevalstiskām aizbildnības sistēmām, un/vai bērnu aizsardzības iestādēm. Iestādēm, kuras ir atbildīgas par bērnu aprūpi un aizsardzību, jāatbilst standartiem, kuri noteikti drošības, veselības, personāla piemērotības un kompetentas uzraudzības jomā. Dalībnieku atšķirīgajiem pienākumiem un atbildībai jābūt skaidri noteiktai un pārredzamai, jo īpaši attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo, lai nodrošinātu viņa aktīvu iesaistīšanu un efektīvu līdzdalību visos ar viņu saistītajos jautājumos.

“Palīdzības” būtība. Palīdzība ir jāattiecina ne tikai uz juridisko palīdzību. Jāņem vērā arī citi Atgriešanas direktīvā minētie aspekti, piemēram, vajadzīgās medicīniskās palīdzības un veselības aprūpes nodrošināšana, sazināšanās ar ģimeni, piekļuve pamatizglītībai, lai sekmētu bērna tiesību īstenošanu, kā noteikts ANO Konvencijā par bērna tiesībām. Īpašs uzsvars jāliek uz nepieciešamību iepriekš apspriest ar nepilngadīgo visus ar viņu saistītos procesus un procedūras, kā arī lēmumus. Nepilngadīgajiem jāsniedz informācija par to tiesībām, procedūrām un dienestiem, kas pieejami to aizsardzībai, darot to veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai.

“Palīdzības” sniegšanas termiņa noteikšana. Attiecīgās iestādes sāk palīdzības sniegšanu pēc iespējas agrāk, un to sāk pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas. Tā ietver vecuma noteikšanu, pamatojoties uz labticību. Palīdzībai jābūt kā nepārtrauktam un stabilam procesam, tostarp atgriešanas posma laikā. To var attiecināt arī uz pēcatgriešanās posmu, lai nodrošinātu pienācīgu atgriešanās pārraudzību. Vajadzības gadījumā jāpanāk aizbildnības tiesību nodošana no dalībvalsts atgriešanās valstij saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 10. panta 2. punktu.

Vecuma noteikšana. Atgriešanas direktīvā nav noteikumu par vecuma noteikšanu. Pamatojoties uz sistemātisku Savienības imigrācijas un patvēruma tiesību aktu kopuma interpretāciju, Komisija iesaka izmantot Patvēruma procedūru direktīvas 25. panta 5. punkta noteikumus, kā arī ņemt vērā attiecīgos dokumentus, ko izstrādājis, piemēram, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (56).

Palīdzības nepārtrauktība patvēruma un atgriešanas procedūrās. Lai gan atgriešanas procesā patvēruma meklētājiem nodrošinātās aizbildnības un nepavadītiem nepilngadīgajiem/bērniem vajadzīgās “palīdzības” juridiskais pamats ir atšķirīgs, pastāv cieša saikne starp tiesību aktu kopumā patvēruma jomā noteiktajām prasībām un Atgriešanas direktīvas prasībām, un ir jāapsver nepārtraukta palīdzības nodrošināšana patvēruma un atgriešanas procedūrās.

—	Ja tiek nodrošināta tikai aizbildnība, tad tas nav pietiekami, lai būtu izpildīta prasība nodrošināt palīdzību nepilngadīgajiem, jo “palīdzība, ko sniedz attiecīgās iestādes” nozīmē vairāk nekā tikai aizbildnību.

10.2.   Nogādāšana pie ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 10. panta 2. punkts

Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts teritorijas, minētās dalībvalsts iestādes pārliecinās, ka nepilngadīgo nogādā pie

—	viņa ģimenes locekļa,

—	noteikta aizbildņa vai

—	uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz kuru veic atgriešanu.

Kā prioritāro iespēju no Atgriešanas direktīvas 10. panta 2. punktā piedāvātajām iespējām ir ieteicams izvēlēties nogādāšanu pie ģimenes locekļa, ja vien tas nepārprotami nav bērna interesēs. Tāpēc dalībvalstīm jācenšas noteikt nepavadītā nepilngadīgā identitāte un pilsonība, un atrast ģimenes locekļus. Nogādāšana pie aizbildņa vai uz piemērotu uzņemšanas telpu noteiktos apstākļos var būt pieņemama alternatīva.

Komisija iesaka Dalībvalstīm ieviest attiecīgus reintegrācijas pasākumus, kas paredzēti nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri atgriežas savā izcelsmes valstī, un nodrošināt ātru piekļuvi šādiem pasākumiem gan pirms izceļošanas, gan pēc ierašanās trešajā atgriešanās valstī.

Papildu skaidrojums

—

Ģimenes locekļu atrašana. Dalībvalstīm pēc iespējas drīzāk jāuzsāk procedūras, lai atrastu nepavadītu nepilngadīgo vecākus vai ģimenes locekļus, iesaistot iecelto aizbildni un/vai personu, kas atbildīga par bērnu aizsardzību. Lai veicinātu ģimenes locekļu atrašanu, kā arī lai noteiktu aizbildni vai piemērotu telpu attiecībā uz atgriešanu, kompetentajām valsts iestādēm jāveic pasākumi, lai sadarbotos ar konsulārajiem dienestiem, sadarbības koordinatoriem, bērnu aizsardzības iestādēm, starptautiskām organizācijām un NVO atgriešanās valstī, pilnībā izmantojot esošos pārrobežu sadarbības kanālus.

—

Nepilngadīgo brīvprātīga izceļošana. Pēc būtības 10. panta 2. punkts attiecas tikai uz gadījumiem, kad nepilngadīgais tiek izraidīts, nevis uz gadījumiem, kad nepilngadīgais brīvprātīgi pamet dalībvalsti. Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu, kas izriet no prasības pienācīgi ievērot bērna intereses, brīvprātīgas izceļošanas gadījumā ir ieteicams arī novērtēt situāciju ģimenē un situāciju un uzņemšanas apstākļus atgriešanās valstī.

—

Uzņemšanas telpu piemērotība atgriešanās valstī jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā konkrētos apstākļus un atgriežamā nepilngadīgā vecumu. Uzņemšanu, ko atgriešanās valstī veic robežpolicija, neveicot vajadzīgos pārbaudes vai palīdzības pasākumus, nevar uzskatīt par “piemērotu uzņemšanu”. Dalībvalstīm jāvelta īpaša uzmanība atbilstīga mājokļa pieejamībai, piekļuvei veselības aprūpei un izglītībai atgriešanās valstī. Dalībvalstīm jāievēro ANO Konvencijas par bērna tiesībām 20. pants, un tās tiek mudinātas ievērot ANO Vadlīnijas bērnu alternatīvai aprūpei (57).

11.   IECEĻOŠANAS AIZLIEGUMI

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 3. panta 6. punkts un 11. pants

“Ieceļošanas aizliegums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam.

Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

a)	ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms; vai

b)	ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde.

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

Ar atgriešanu saistītais ieceļošanas aizliegums Atgriešanas direktīvā paredzēts preventīvā nolūkā un lai sekmētu Savienības atgriešanas politikas uzticamību, skaidri norādot, ka tiem, kuri neievēro migrācijas noteikumus ES dalībvalstīs, noteiktā laikposmā nebūs ļauts atkārtoti ieceļot kādā no ES dalībvalstīm.

Direktīvā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izdot ieceļošanas aizliegumu divos noteiktos gadījumos: (i) nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai un (ii) atgriešanās pienākums nav izpildīts.

Pārējos gadījumos atgriešanas lēmumus var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

Atkārtotas ieceļošanas aizlieguma ilgums jānosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus. Šis laikposms principā nepārsniedz piecus gadus. Tikai gadījumos, kad ir nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai, ieceļošanas aizliegumu var izdot uz ilgāku laikposmu.

Atgriešanas direktīvas noteikumi par ieceļošanas aizliegumu saistībā ar atgriešanu neattiecas uz ieceļošanas aizliegumu, kurš izdots citā nolūkā, kas nav saistīts ar migrāciju, piemēram, ieceļošanas aizliegums trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri izdarījuši smagus noziedzīgus nodarījumus vai attiecībā uz kuriem ir skaidras norādes par viņu nodomu izdarīt šādu noziedzīgu nodarījumu (sk. 24. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006 (58) (“SIS II regula”), vai ieceļošanas aizliegums kā ierobežojošs pasākums, kas pieņemts saskaņā ar LES V sadaļas 2. nodaļu, tostarp pasākumi, ar kuriem īsteno ceļošanas aizliegumus, ko izdevusi ANO Drošības padome.

11.1.   ES mēroga ietekme

Ieceļošanas aizliegums liedz ieceļot visu dalībvalstu teritorijā: Atgriešanas direktīvas 14. apsvēruma formulējums un sistemātiska visu direktīvas valodu versiju (īpaši EN un FR) salīdzināšana skaidri norāda, ka ieceļošanas aizliegums aizliedz ieceļošanu un uzturēšanos visu dalībvalstu teritorijā. DK versijā, kurā lietota vienskaitļa forma (“ophold på en medlemsstats”), ir acīmredzama tulkošanas kļūda. Ieceļošanas aizlieguma ES mēroga ietekme ir viena no direktīvas galvenajām Eiropas pievienotām vērtībām. Ieceļošanas aizlieguma ES mēroga ietekme ir skaidri jānorāda ieceļošanas aizliegumā, ko izdod attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo.

Ieceļošanas aizliegums ir saistošs visām dalībvalstīm, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva, t. i., visām dalībvalstīm (izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju) plus Šengenas asociētajām valstīm (Šveice, Norvēģija, Islande un Lihtenšteina).

Citu dalībvalstu informēšana par izdoto ieceļošanas aizliegumu. Ir ļoti svarīgi informēt pārējās dalībvalstis par izdotajiem ieceļošanas aizliegumiem. Ieceļošanas aizlieguma brīdinājuma iekļaušana SIS, piemērojot SIS II regulas 24. panta 3. punktu, ir galvenais, bet ne vienīgais līdzeklis, lai informētu citas dalībvalstis par ieceļošanas aizlieguma esību un nodrošinātu tā sekmīgu izpildi. Tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina ieceļošanas aizlieguma brīdinājumu sistemātiska iekļaušana SIS. Attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām nav piekļuves SIS, informācijas apmaiņu var veikt, izmantojot citus kanālus (piemēram, divpusēju saziņu).

Ieceļošanas aizliegumu nosaka tikai viena dalībvalsts. Tādu ieceļošanas aizliegumu noteikšana migrācijas jomā, ko veic tikai viena dalībvalsts, neatbilst Atgriešanas direktīvai. Valsts tiesību aktos jāparedz, ka ieceļošanas aizliegums, kas izdots saistībā ar atgriešanas lēmumiem, aizliedz ieceļot un uzturēties visās dalībvalstīs, piemēram, nosakot prasību sistemātiski iekļaut visus šāda veida ieceļošanas aizliegumus SIS. Tomēr, ja trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru A dalībvalsts ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, ir B dalībvalsts izdota uzturēšanās atļauja, turklāt B dalībvalsts nevēlas atcelt šo atļauju, pēc Atgriešanas direktīvas 11. panta 4. punktā minētajām konsultācijām saskaņā ar SIC 25. pantu A dalībvalsts atsauc ES mēroga ieceļošanas aizliegumu, bet var ietvert trešās valsts valstspiederīgo dalībvalstu brīdinājumu sarakstā saskaņā ar SIC 25. panta 2. punkta pēdējo teikumu (lex specialis) (sk. arī 11.8. iedaļu).

11.2.   SIS II izmantošana

Ieceļošanas aizliegumu reģistrēšana SIS. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem dalībvalstis var reģistrēt SIS brīdinājumus saistībā ar ieceļošanas aizliegumiem, kuri izdoti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, bet tām nav pienākuma to darīt. Tomēr dalībvalstīm tas būtu sistemātiski jādara, lai ieceļošanas aizliegumi, kas izdoti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, būtu pilnībā piemērojami Eiropas mērogā.

Saistība starp SIS reģistrēto brīdinājumu pārskatīšanu ik pēc trīs gadiem (saskaņā ar SIC 112. pantu un SIS II regulas 29. pantu) un saskaņā ar Atgriešanas direktīvu noteiktā ieceļošanas aizlieguma termiņu. SIS reģistrēto brīdinājumu pārskatīšana ir procedūras prasība, kuras mērķis ir nodrošināt brīdinājumu saglabāšanu vienīgi tik ilgi, cik vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus, kādiem tie reģistrēti. Tā neietekmē dalībvalstu neatkarīgo lēmumu noteikt ieceļošanas aizlieguma ilgumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvu. Ja trīs gadu pārskatīšanas laikā ieceļošanas aizliegums, kas izdots saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, vēl ir spēkā (piemēram, aizliegums noteikts uz pieciem gadiem un šajā laikā nav atsaukts), dalībvalstis var saglabāt brīdinājumu SIS vēl divus gadus, ja brīdinājums joprojām ir nepieciešams, ņemot vērā piemērojamos novērtēšanas kritērijus, proti, Atgriešanas direktīvas 11. pantu kopā ar Šengenas konvencijas 112. panta 4. punktu vai SIS II regulas 29. panta 4. punktu.

11.3.   Procedūras jautājumi

Ieceļošanas aizlieguma izdošana pie robežas, izceļojot no valsts, izmantojot in absentia procedūru (piemēram, gadījumos, kad personas, kuras pārsniegušas vīzas termiņu, ierodas lidostas robežkontroles punktā īsi pirms izlidošanas). Nekas neliedz dalībvalstīm sākt atgriešanas procedūru, kamēr tiek iegūta informācija par atļautā vīzas termiņa pārsniegšanu, un pieņemt atgriešanas lēmumu (sk. 5.1. iedaļu) kopā ar ieceļošanas aizliegumu, izmantojot in absentia procedūru, ja:

1)	valsts administratīvajos aktos ir paredzēta in absentia procedūru izmantošanas iespēja; un

2)	minētās valsts procedūras ir saskaņā ar Savienības tiesību vispārējiem principiem un pamattiesībām, kā noteikts CFR, jo īpaši tiesībām tikt uzklausītam un tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu.

Ieceļošanas aizlieguma izdošana attiecībā uz atgriežamajām personām, kuras līdz izceļošanas brīdim nav izpildījušas atgriešanās pienākumu brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā. Ieceļošanas aizliegumu izdod vēlākā posmā (piemēram, pirms izceļošanas) kā papildu elementu jau pieņemtam atgriešanas lēmumam, ja atgriežamā persona nav izpildījusi atgriešanās pienākumu brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā.

Uzturēšanās dalībvalsts teritorijā. Nelikumīga uzturēšanās ir priekšnoteikums atgriešanas lēmuma un tam pievienota ieceļošanas aizlieguma pieņemšanai. Dalībvalsts nevar pieņemt atgriešanas lēmumu un tam pievienotu ieceļošanas aizliegumu attiecībā uz personām, kuras neatrodas to teritorijā. Situācijā, kad persona ir aizbēgusi (piemēram, pēc noraidoša lēmuma saņemšanas saistībā ar patvēruma pieteikumu), bet var uzskatīt, ka tā joprojām atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, var pieņemt atgriešanas lēmumu (kā arī ieceļošanas aizliegumu), izmantojot in absentia procedūru saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Nelikumīga uzturēšanās iepriekš (senāk). Dalībvalstis nevar pieņemt atgriešanas lēmumu un papildus ieceļošanas aizliegumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvu attiecībā uz personām, kuras neatrodas to teritorijā, tostarp uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iepriekš (senāk) tajā ir uzturējušies nelikumīgi un ir atgriezušās trešajā valstī pirms nelikumīgā uzturēšanās tika konstatēta. Ja minētās personas atkārtoti ieceļo dalībvalstī, un ir veikti pasākumi saskaņā ar Atgriešanas direktīvu (atgriešanas lēmums, ieceļošanas aizliegums), iepriekšējo nelikumīgo uzturēšanos var ņemt vērā kā vainu pastiprinošu apstākli, nosakot ieceļošanas aizlieguma ilgumu. Kā vainu pastiprinošu apstākli ieceļošanas aizlieguma ilguma noteikšanā var ņemt vērā arī iepriekšēju nelikumīgu uzturēšanos citu dalībvalstu teritorijā.

11.4.   Ieceļošanas aizlieguma noteikšanas iemesli

Atgriešanas direktīvā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izdot ieceļošanas aizliegumu divos noteiktos gadījumos:

1)	ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laikposms; vai

2)	ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde.

Visos pārējos gadījumos (visi atgriešanas lēmumi, kuri pieņemti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu un kuriem nav saistības ar abiem minētajiem noteiktajiem gadījumiem) atgriešanas lēmumam var pievienot ieceļošanas aizliegumu. Tas nozīmē, ka ieceļošanas aizliegumu var paredzēt arī tad, ja persona ir izceļojusi brīvprātīgi. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm šajā jomā ir dota rīcības brīvība, un tās tiek mudinātas izmantot šo rīcības brīvību tā, lai sekmētu brīvprātīgu izceļošanu.

11.5.   Ieceļošanas aizlieguma ilgums

Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē Atgriešanas direktīvu, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus. Nosakot ieceļošanas aizlieguma ilgumu, īpaši jāņem vērā vainu pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, kas zināmi izsniedzējai iestādei, piemēram, vai:

—	trešās valsts valstspiederīgajam iepriekš ir piemērots atgriešanas lēmums vai izraidīšanas rīkojums,

—	trešās valsts valstspiederīgais iepriekš jau ir saņēmis palīdzību brīvprātīgai izceļošanai un/vai reintegrācijai,

—	trešās valsts valstspiederīgais ir ieceļojis bez atļaujas kādas dalībvalsts teritorijā, kamēr ieceļošanas aizliegums vēl bija spēkā,

—	trešās valsts valstspiederīgais ir sadarbojies vai atteicies sadarboties atgriešanas procedūras laikā,

—	trešās valsts valstspiederīgais ir izrādījis vēlmi izceļot brīvprātīgi.

Parasti ieceļošanas aizliegums nepārsniedz piecus gadus. Nosakot konkrētu ieceļošanas aizlieguma ilgumu, dalībvalstu pienākums ir izskatīt katra konkrētā gadījuma visus attiecīgos apstākļus un ņemt vērā proporcionalitātes principu. Dalībvalsts var paredzēt dažādu termiņu attiecībā uz tipisku gadījumu kategorijām, piemēram, trīs gadus kā vispārēju standarta noteikumu, piecus gadus, ja ir vainu pastiprinoši apstākļi (piemēram, atkārtoti migrācijas likuma pārkāpumi), un vienu gadu, ja ir vainu mīkstinoši apstākļi (piemēram, pārkāpumi izdarīti nevērības dēļ), kā vispārīgas vadlīnijas tās pārvaldei, bet dalībvalstij jānodrošina, lai katrs gadījums tiktu novērtēts atsevišķi, ievērojot proporcionalitātes principu. Dalībvalstis var savos tiesību aktos vai administratīvajos noteikumos noteikt vispārīgus kritērijus, kuri tiks ņemti vērā, katrā atsevišķā gadījumā nosakot ieceļošanas aizlieguma ilgumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu.

Nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai Gadījumos, kad ir nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai un valsts drošībai, ieceļošanas aizliegumu var izdot uz laikposmu, kas pārsniedz piecus gadus. Faktori, kuri dalībvalstīm būtu jāņem vērā, nosakot šādus draudus, var būt noziedzīgi nodarījumi, kā arī nopietni administratīvie pārkāpumi (piemēram, viltotu dokumentu atkārtota izmantošana, migrācijas likuma atkārtota un tīša neievērošana). Tomēr nevienu no minētajiem faktoriem pašu par sevi nevar uzskatīt par automātisku sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Dalībvalstīm jebkurā gadījumā ir pienākums izskatīt katra konkrētā gadījuma visus attiecīgos apstākļus un ņemt vērā proporcionalitātes principu.

Atgriešanas direktīvā nav sniegta definīcija attiecībā uz to, ko tieši nozīmē minētais termins, un Atgriešanas direktīvas kontekstā nav tieši piemērojama Tiesas judikatūra attiecībā uz šā termina izmantošanu citās migrācijas direktīvās un saistībā ar brīvu pārvietošanos. Tomēr daži apsvērumi, kas ietverti Tiesas judikatūrā (jo īpaši attiecībā uz tādiem horizontāliem jēdzieniem kā direktīvu samērīgums un lietderīgums), var sniegt dažus norādījumus. Komisijas Paziņojuma par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā  (59) 3. nodaļā sniegti sīki izstrādāti norādījumi par sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības jēdziena interpretēšanu brīvas pārvietošanās kontekstā. Turklāt salīdzinošu informāciju par minētā jēdziena interpretēšanu dalībvalstīs migrācijas kontekstā sniedz EMT ad-hoc aptauja (140) par jēdzienu “sabiedriskā kārtība” un “sabiedrības drošība” izpratni. Tiesas sprieduma 48. punktā lietā C-554/13, Zh. un O., kas attiecās uz “sabiedrisko kārtību” saistībā ar Atgriešanas direktīvu (sk. 6.3. iedaļu). Tiesa skaidri apstiprināja, ka var izdarīt salīdzinājumu ar judikatūru saistībā ar Direktīvu 2004/38/EK (Tiesas spriedums lietā C-430/10, Gaydarov  (60), 32. punkts).

Ieceļošanas aizlieguma ilgums saistībā ar sabiedriskās kārtības apdraudējumu Ieceļošanas aizlieguma ilgums saistībā ar sabiedriskās kārtības apdraudējumu ir jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo izdarīto pārkāpumu nopietnību, saistīto apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai un attiecīgo personu konkrēto situāciju. Jebkurā gadījumā jāievēro proporcionalitātes princips. Sistemātiska ieceļošanas aizlieguma noteikšana uz mūžu visos ar sabiedrisko kārtību saistītajos gadījumos, neņemot vērā atsevišķā gadījuma apstākļus (piemēram, pārkāpumu un draudu nopietnība) ir pretrunā direktīvas noteikumiem. Dalībvalsts var paredzēt dažādutermiņu attiecībā uz tipisku gadījumu kategorijām, piemēram, 10 gadus kā vispārēju standarta noteikumu sabiedriskās kārtības apdraudējuma gadījumos un 20 gadus īpaši nopietnos gadījumos. Dalībvalstu pienākums būtu nodrošināt iespēju vai nu ex officio, vai pēc attiecīgās personas pieprasījuma pārskatīt lēmumu par ieceļošanas aizliegumu, it īpaši to, vai pastāv šo lēmumu pamatojoši apstākļi.

Papildu skaidrojums

Ieceļošanas aizliegumi, kuru ilgums nav neierobežots. Ieceļošanas aizlieguma ilgums ir lēmuma par ieceļošanas aizliegumu pamatelements. Tas katrā konkrētā gadījumā jānosaka ex-officio iepriekš. Tiesa to skaidri apstiprināja spriedumā lietā C-297/12, Filev un Osmani (27. un 34. punkts): “Jākonstatē, ka no vārdiem” ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka “skaidri izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums noteikt jebkura ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības ierobežojumus laikā, principā maksimāli uz pieciem gadiem, un neatkarīgi no attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā šajā nolūkā iesniegtā pieteikuma. […] Direktīvas 2008/115/EK 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta tāda valsts norma […], ar kuru ieceļošanas aizlieguma ilguma ierobežojums ir pakārtots pieteikuma, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais lūdz noteikt šādu ierobežojumu, iesniegšanai.”

Brīdis, kad sākas laika atskaite Atgriešanas direktīvā nav skaidri noteikts sākuma brīdis, no kura jāaprēķina ar ieceļošanas aizlieguma piemērošanu saistītā laikposma ilgums. Tomēr Tiesa lietā C-225/16, Ouhrami  (61) ieviesa skaidrību šajā jautājumā.

Tiesa skaidroja, ka ieceļošanas aizlieguma sākuma brīža noteikšanu nevar atstāt katras dalībvalsts ziņā, jo tas vājinātu Atgriešanas direktīvas mērķi un ieceļošanas aizliegumu nolūku. Tiesa secināja, ka “tādējādi no Direktīvas 2008/115/EK formulējuma, struktūras un mērķa izriet, ka ieceļošanas aizlieguma laikposms sākas tikai datumā, kurā attiecīgā persona faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju” (53. punkts). Patiešām, ja ieceļošanas aizliegums tiktu piemērots pirms trešās valsts valstspiederīgā faktiskās izceļošanas, tā ilgums tiktu nepamatoti samazināts.

Tāpēc Tiesa nolēma, ka “ieceļošanas aizlieguma ilgums […] ir jāaprēķina, sākot no dienas, kurā ieinteresētā persona faktiski atstāja dalībvalstu teritoriju” (58. punkts).

Dalībvalstīm būtu jāparedz līdzekļi, lai apstiprinātu un pārbaudītu trešo valstu valstspiederīgo faktisko izceļošanas datumu (sk. 6.4. un 6.6. iedaļu), lai nodrošinātu to, ka ieceļošanas aizliegumu sāk piemērot no brīža, kad tie faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju.

11.6.   Ieceļošanas aizliegumu atsaukšana, saīsināšana un pārtraukšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 11. panta 3. punkts

1. daļa. Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/-usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

Iespēja atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu gadījumos, kad atgriežamā persona ir atstājusi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu (proti, brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā), ir jāizmanto kā pamudinājums, kas sekmē brīvprātīgu izceļošanu. Dalībvalstis savos tiesību aktos un administratīvajā praksē paredz iespēju šādos gadījumos atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu. Jācenšas panākt, lai minētās procedūras būtu viegli pieejamas atgriežamajai personai un lai tās praktiski darbotos. Ir dažādas iespējas, kā atgriežamā persona var iesniegt pierādījumu par izceļošanu no ES teritorijas, piemēram: izceļošanas zīmogs atgriežamās personas pasē, dati, kas ievadīti valsts robežšķērsošanas datu reģistros vai atgriežamās personas pieteikšanās konsulārajā dalībvalsts pārstāvniecībā trešajā valstī.

Ieceļošanas aizlieguma ilguma saīsināšana. Dalībvalstis var arī pēc izvēles saīsināt spēkā esošā ieceļošanas aizlieguma ilgumu gadījumos, kas minēti Atgriešanas direktīvas 11. panta 3. punktā. Dalībvalstīm sniegto iespēju saskaņā ar 11. panta 3. punktu atsaukt ieceļošanas aizliegumu var interpretēt arī kā tādu, kas attiecas arī uz ieceļošanas aizlieguma daļēju atsaukšanu (t. i., saīsināšanu).

2. daļa. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK saņēmuši uzturēšanās atļauju, nepiemēro ieceļošanas aizliegumu, neskarot 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, ar noteikumu, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

Attiecībā uz cilvēku tirdzniecības upuriem, kuriem iepriekš ir bijusi piešķirta uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK, nedrīkst izdot ieceļošanas aizliegumu, ja vien attiecīgā persona nav izpildījusi atgriešanās pienākumu brīvprātīgas izceļošanas laikposmā vai, ja attiecīgā persona rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai. Minētais noteikums attiecas tikai uz nelikumīgas uzturēšanās laikposmu uzreiz pēc likumīgas uzturēšanās, uz ko attiecas Direktīva 2004/81/EK, un tas nerada mūžīgu izņēmumu tiem, kuriem iepriekš bijušas piešķirtas šādas atļaujas.

3. daļa. Atsevišķos gadījumos dalībvalstis var atturēties izdot, atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

Dalībvalstis var pēc izvēles konkrētos gadījumos neizdot ieceļošanas aizliegumu, proti, obligātajos gadījumos, kas paredzēti Atgriešanas direktīvas 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, tikai humānu apsvērumu dēļ; šādi apsvērumi jānosaka valsts līmenī. Dalībvalstis var arī atsaukt vai pārtraukt spēkā esošo ieceļošanas aizliegumu.

Šo klauzulu var piemērot pēc izvēles, un tā sniedz dalībvalstīm iespēju to izmantot saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem un administratīvo praksi.

4. daļa. Atsevišķos gadījumos vai konkrētām kategorijām dalībvalstis var atsaukt vai apturēt ieceļošanas aizliegumu citu iemeslu dēļ.

Dalībvalstis var pēc izvēles atsaukt vai apturēt spēkā esošu ieceļošanas aizliegumu arī citu apsvērumu dēļ, kas nav humāni apsvērumi un kas jānosaka valsts līmenī.

Trešās valstīs notikušu humānu katastrofu gadījumos (piemēram, zemestrīces, citas dabas katastrofas vai bruņoti konflikti), kas var izraisīt pārvietoto personu masveida pieplūdumu, oficiālās ieceļošanas aizlieguma procedūras konkrētos gadījumos var būt laikietilpīgas un neizpildāmas. Tādēļ ir iespēja nodrošināt spēkā esošu ieceļošanas aizliegumu horizontālu pārtraukšanu vai atsaukšanu attiecībā uz konkrētajām personu grupām.

Nepieciešamība atsaukt ieceļošanas aizliegumu, kas pienācīgi izdots saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, var rasties arī attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlāk varētu pierādīt, ka viņiem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, kļūstot par to ES/EEZ/CH pilsoņu ģimenes locekļiem, uz kuriem attiecas LESD 21. pants vai Direktīva 2004/38/EK.

11.7.   Sankcijas par ieceļošanas aizlieguma neievērošanu

Ieceļošanas aizlieguma neievērošana dalībvalstīm jāņem vērā, apsverot jauna ieceļošanas aizlieguma ilguma noteikšanu. Šajā sakarā Atgriešanas direktīvas 14. apsvērums skaidri nosaka, ka “ieceļošanas aizlieguma ilgums būtu jānosaka, pienācīgi apsverot visus atsevišķa gadījuma attiecīgos apstākļus, un tas nedrīkstētu pārsniegt piecus gadus. Šajā sakarā īpaši būtu jāņem vērā tas, ka par attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo ir jau pieņemts vairāk nekā viens atpakaļnosūtīšanas lēmums vai izraidīšanas rīkojums, vai ka tas ieceļojis dalībvalsts teritorijā ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības laikā”.

Atgriešanas direktīva nodrošina dalībvalstīm iespēju noteikt papildu sankcijas saskaņā ar valsts administratīvajiem aktiem (piemēram, naudas sods), ievērojot direktīvas effet utile un attiecīgo Tiesas judikatūru šajā saistībā. Nosakot sankcijas, dalībvalstis nenošķir ieceļošanas aizliegumus, ko izdevušas šo valstu iestādes, un ieceļošanas aizliegumus, ko izdevušas citu dalībvalstu iestādes, jo tas nelabvēlīgi ietekmētu Atgriešanas direktīvā ietverto ES mēroga ieceļošanas aizlieguma saskaņoto koncepciju.

Dalībvalstis var piemērot krimināltiesiskas sankcijas pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, kuri pēc to atgriešanas nav ievērojuši spēkā esošu ieceļošanas aizliegumu (Tiesas spriedums lietā C-290/14, Celaj, sk. 4. iedaļu).

Atgriešanas direktīvas 11. panta 5. punktā paskaidrots, ka noteikumus par ieceļošanas aizliegumu, kas saistīti ar atgriešanu, piemēro, neierobežojot tiesības uz starptautisku aizsardzību saskaņā ar ES tiesību aktu kopumu patvēruma jomā. Tas nozīmē, ka iepriekš izdotie ieceļošanas aizliegumi saskaņā ar Atgriešanas direktīvu nevar būt pamatojums to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai vai sodīšanai, kuriem ir atļauja ieceļot vai uzturēties ES patvēruma meklētāja statusā vai starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusā – sk. Tiesas spriedumu lietā C-290/14, Celaj (32. punkts). Šādi ieceļošanas aizliegumi jāatliek (patvēruma procedūras laikā) vai jāatceļ (tiklīdz ir piešķirta starptautiskā aizsardzība).

11.8.   Konsultēšanās dalībvalstu starpā

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 11. panta 4. punkts Šengenas līguma īstenošanas Konvencija – 25. pants

Ja kāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas aizliegums, tā vispirms konsultējas ar dalībvalsti, kas ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, un ņem vērā tās intereses, ievērojot Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. pantu.

Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. panta noteikumos paredzēts, ka:

1.

Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju, tā sistemātiski veic meklēšanu Šengenas Informācijas sistēmā. Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju ārvalstniekam, par kuru izdots ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, tā vispirms apspriežas ar dalībvalsti, kas izdevusi ziņojumu, un ņem vērā tās intereses; uzturēšanās atļauju izsniedz tikai tad, ja ir nopietni iemesli, jo īpaši humānu apsvērumu dēļ, vai arī tad, ja tas izriet no starptautiskām saistībām. Ja uzturēšanās atļauju izsniedz, dalībvalsts, kas izdevusi ziņojumu, to atsauc, tomēr var iekļaut šo ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.

1a.	Pirms izdot ziņojumu nolūkā liegt ieceļošanu 96. panta nozīmē, dalībvalstis pārbauda savus sniegto ilgtermiņa vīzu vai uzturēšanās atļauju valsts reģistrus.

2.

Ja konstatē, ka par ārvalstnieku, kam ir vienas Līgumslēdzējas Puses izdota derīga uzturēšanās atļauja, ir ziņots nolūkā liegt ieceļošanu, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu, apspriežas ar Pusi, kura izsniegusi uzturēšanās atļauju, lai noteiktu, vai ir pietiekami iemesli atņemt šo uzturēšanās atļauju. Ja uzturēšanās atļauju neatņem, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu, ziņojumu atsauc, tomēr var iekļaut šo ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.

3.	Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī attiecībā uz ilgtermiņa vīzām.

SIC 25. panta noteikumi ir tieši piemērojami, un dalībvalstis var tos piemērot bez transponēšanas valsts tiesību aktos.

Ieceļošanas aizliegumu var atcelt tikai tā dalībvalsts, kura izdevusi ieceļošanas aizliegumu (A dalībvalsts). Ja cita dalībvalsts (B dalībvalsts) nolemj izsniegt uzturēšanās atļauju tai pašai personai vai neatsaukt spēkā esošu atļauju (pēc konsultēšanās ar dalībvalsti, kura ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu), A dalībvalsts pienākums ir atsaukt brīdinājumu (SIC 25. panta 2. punkts), lai gan tā var iekļaut attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo savā valsts brīdinājumu reģistrā. B dalībvalstij pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai lēmuma pieņemšanas par tās neatsaukšanu (piemēram, ģimenes atkalapvienošanās nolūkā) jāizskata un jāņem vērā A dalībvalsts izdotā spēkā esošā ieceļošanas aizlieguma pamatā esošie iemesli, kā arī šīs dalībvalsts intereses. Lai B dalībvalsts varētu ņemt vērā ieceļošanas aizlieguma pamatā esošos iemeslus, ir būtiski, lai A dalībvalsts laikus sniegtu B dalībvalstij attiecīgo informāciju.

Tām dalībvalstīm, kuras vēl nepiemēro Šengenas noteikumus pilnā apmērā un tādēļ (vēl) nevar tieši piemērot SIC 25. pantu, tomēr būtu jāņem vērā Atgriešanas direktīvas 11. panta 4. punkts un, ja tām ir kļuvis zināms (no jebkura informācijas avota, tostarp no pieteikuma iesniedzēja), ka personai ir piemērots ieceļošanas aizliegums, ko izdevusi cita dalībvalsts, ir jāsazinās ar iestādēm, kuras izdevušas attiecīgo ieceļošanas aizliegumu. Pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas attiecīgajai personai, dalībvalstij jācenšas ņemt vērā tās dalībvalsts intereses, kura ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu.

11.9.   “Senāki” ieceļošanas aizliegumi

“Senāki” ieceļošanas aizliegumi, kuri izdoti pirms 2010. gada 24. decembra, jāpielāgo saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 11. pantā noteiktajiem standartiem, –, t. i., nepārsniedz piecus gadus, katra konkrēta gadījuma novērtējums, pienākums īpašos gadījumos atsaukt/apsvērt atsaukšanu –, ja to ietekme skar laikposmu pēc 2010. gada 24. decembra un ja tie vēl neatbilst 11. pantā paredzētajām būtiskajām garantijām.

Pielāgošanu veic jebkurā brīdī pēc attiecīgās personas pieteikuma vai ex-officio pēc iespējas ātrāk, un katrā gadījumā ne vēlāk kā brīdī, kad tiek veikta ieceļošanas aizliegumu, par kuriem paredzēts iekļaut brīdinājumu SIS, sistemātiskā (ik pēc trīs gadiem) pārskatīšana.

Tiesa lietā C-297/12, Filev un Osmani (39.–41. punkts un 44. punkts) paskaidroja, ka: “Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka minētajā direktīvā nav ietverts neviens pārejas noteikums, kas attiektos uz aizliegumu nosakošiem lēmumiem, kuri pieņemti pirms tās piemērošanas. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka jauns noteikums, ja nav noteikti izņēmumi, ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā […]. No minētā izriet, ka Direktīva 2008/115/EK ir piemērojama lēmumu par ieceļošanas aizliegumu, kas atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem pieņemti pirms šīs direktīvas piemērošanas datuma attiecīgajā dalībvalstī, sekām, kuras ir vēlākas par šo datumu. […] No tā izriet, ka Direktīvas 2008/115/EK 11. panta 2. punkts nepieļauj pirms Direktīvas 2008/115/EK piemērošanas datuma noteiktu un laikā neierobežotu ieceļošanas aizliegumu, […], pārsniedzot šajā normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.”

12.   PROCESUĀLĀS GARANTIJAS

12.1.   Tiesības uz labu pārvaldību un tiesības tikt uzklausītam

Tiesības uz labu pārvaldību ir pamattiesības, kas atzītas par ES tiesību vispārējo principu un ietvertas CFR, kas veido ES tiesību sistēmas neatņemamu daļu. Šīs tiesības ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt vai būtiski ietekmēt šīs personas intereses, kas ir raksturīgi arī attiecībā uz tiesībām uz aizsardzību – vēl viens ES tiesību vispārējais princips.

Tiesa spriedumos lietā C-383/13, G & R  (62), un lietā C-249/13, Boudjlida  (63), sniedza nozīmīgu skaidrojumu par tiesībām tikt uzklausītam saistībā ar atgriešanas lēmumiem un lēmumiem par turēšanu apsardzībā. Minētie spriedumi nozīmē, ka dalībvalstīm vienmēr jāievēro turpmāk noteiktās garantijas, pieņemot lēmumus saistībā ar atgriešanu (t.i., atgriešanas lēmums, lēmums par ieceļošanas aizliegumu, lēmums par izraidīšanu, rīkojums par turēšanu apsardzībā u. c.), arī tad, ja tas nav skaidri norādīts attiecīgajos Atgriešanas direktīvas pantos:

1)	ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;

2)	ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, analizēt visus pret tām celtos pierādījumus, kuri pamato kompetentās valsts iestādes lēmumu, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;

3)	ikvienas personas tiesības saņemt jurista palīdzību pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana neietekmē atgriešanas procedūras gaitu un nevājina direktīvas efektīvu īstenošanu. tas neietver dalībvalstu pienākumu segt šādas palīdzības izmaksas;

4)	pārvaldes pienākumu pienācīgi ņemt vērā attiecīgās personas apsvērumus un rūpīgi un neatkarīgi pārbaudīt visus attiecīgos konkrētā gadījuma aspektus;

5)	pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

Dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam piešķiršanu praksē. Šo tiesību neievērošanas rezultātā pieņemtais lēmums kļūst nederīgs tikai tad, ja šo tiesību ievērošanas gadījumā procedūrai varētu būt cits rezultāts (Tiesas spriedums, lietā G & R., 38. punkts).

Turklāt dalībvalsts iestāde var neuzklausīt trešās valsts valstspiederīgo konkrēti saistībā ar atgriešanas lēmumu, ja šī valsts iestāde – pēc tam, kad iepriekšējās patvēruma procedūras, kurā pilnībā tika ievērotas minētās personas tiesības tikt uzklausītai, laikā tā ir konstatējusi attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos, – attiecībā uz viņu ir iecerējusi pieņemt atgriešanas lēmumu (Tiesas spriedums lietā C-166/13, Mukarubega  (64)). Pamatojums, kas izklāstīts Mukarubega lietā, ir šāds: “Tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas nevar izmantot, lai nebeidzami atsāktu administratīvo procedūru, un tas tā ir tādēļ, lai saglabātu līdzsvaru starp ieinteresētās personas pamattiesībām tikt uzklausītai pirms viņai nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas un dalībvalstu pienākumu apkarot nelegālo imigrāciju”.

Šo pamatojumu var piemērot arī citos gadījumos, piemēram, tajos, kas minēti Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktā (lēmums par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu), un no tā izriet, ka atkārtots neizdošanas (non-refoulement) principa pārkāpšanas riska novērtējums nav nepieciešams, ja šī principa ievērošana jau tikusi novērtēta iepriekšējās procedūrās, ja novērtējums ir galīgs un attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā konkrētā situācija nav mainījusies. Tāpat ir jāizvairās no citu elementu atkārtota novērtējuma, uz ko varētu atsaukties, lai novērstu atgriešanu. Dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai izvairītos no šādiem atkārtotiem novērtējumiem, piemēram, apvienojot vienā procedūras posmā, ciktāl tas iespējams, kompetento valsts iestāžu veiktās uzklausīšanas dažādos nolūkos (piemēram, uzturēšanās atļaujas atjaunošana vai piešķiršana, tiesību ieceļot dalībvalsts teritorijā noteikšana, galīgs noraidošs lēmums attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu), ar nosacījumu, ka tiek pilnībā ievērotas personas tiesības tikt uzklausītai. Šajā sakarā un šajā nolūkā varētu tikt izstrādāti novatoriski instrumenti, piemēram, video konferences. Dalībvalstīm jānodrošina, ka šādu līdzekļu izmantošana nekaitē procesuālo garantiju ievērošanai, un jāvelta īpaša uzmanība personām, kurām nepieciešamas īpašas procesuālās garantijas, it sevišķi nepilngadīgajiem (sk. tālāk).

Tiesības tikt uzklausītam ietver tiesības tikt uzklausītam par Atgriešanas direktīvas 5. panta un 6. panta 2. līdz 5. punkta iespējamu piemērošanu un par atgriešanas kārtību, piemēram, brīvprātīgai izceļošanai paredzēto laikposmu un to, vai tā būs brīvprātīga atgriešanās vai piespiedu atgriešana. Tomēr iestāde nedrīkst pirms uzklausīšanas brīdināt trešās valsts valstspiederīgo par to, ka ir iecerēts pieņemt atgriešanas lēmumu, vai atklāt informāciju, ar ko tā vēlas pamatot minēto lēmumu, vai atstāt laiku pārdomām, ar nosacījumu, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja efektīvi sniegt savu viedokli par viņa uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām var pamatot, ka šī pati iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu (sk. Tiesas lēmumu lietā C-249/13, Boudjlida).

Atgriešanas direktīvas 12. un 13. pantā paredzētās procesuālās garantijas ir jāpiemēro visiem ar atgriešanu saistītajiem lēmumiem un jāattiecina ne tikai uz šīs direktīvas 12. panta 1. punktā norādītajiem trīs lēmumu veidiem.

Ir jāievēro nepilngadīgo tiesības tikt uzklausītiem atgriešanas procedūrās, kurās tie iesaistīti vai kuras tos ietekmē. Saskaņā ar Konvencijas par bērna tiesībām12. pantu un ņemot vērā ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 12 par bērnu tiesībām tikt uzklausītiem (65), attiecīgie nepilngadīgie ir jāuzklausa – vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgās iestādes starpniecību; jāievēro to tiesības brīvi paust savu viedokli, un nepilngadīgo viedoklis pienācīgi jāņem vērā, atbilstoši to vecumam un brieduma pakāpei, un ņemot vērā jebkādas saziņas grūtības, kas tiem varētu būt, lai to iesaisti padarītu saturīgu.

Lai nodrošinātu praksē nepilngadīgā tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, dalībvalstu veiktajiem pasākumiem jāpamatojas uz šādiem galvenajiem principiem:

—	viedokļa paušana ir izvēle un nevis pienākums,

—	tiesībām tikt uzklausītam ne tiesību aktos, ne praksē nav jāpiemēro ne vecuma, ne arī citi patvaļīgi ierobežojumi,

—	nepilngadīgais jāuzklausa vidē, kas ir atbilstīga tā vajadzībām,

—	līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai īstenotu tiesības tikt uzklausītam, jāpielāgo izpratnes līmenim un spējai sazināties, un jāņem vērā gadījuma apstākļi,

—	pilnībā ievērojot vajadzību pasargāt nepilngadīgos no kaitējuma, nepilngadīgais nav jāintervē biežāk nekā nepieciešams,

—	īpaši neaizsargāta nepilngadīgā viedokļa paušanas veicināšanai var būt nepieciešami īpaši līdzekļi, tostarp mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumi.

Informācijas vākšana par kontrabandu. Saskaņā ar prioritātēm, kas noteiktas ES Rīcības plānā cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads)  (66), un īpaši ņemot vērā vajadzību uzlabot informācijas apkopošanu un apmaiņu, Komisija iesaka dalībvalstīm ieviest atbilstīgus mehānismus, lai nodrošinātu sistemātisku informācijas iegūšanu no aizturētajiem nelikumīgā situācijā esošajiem trešo valstu valstspiederīgajiem, pilnībā ievērojot pamattiesības un ES tiesību aktu kopumu patvēruma jomā. Piešķirot tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas, dalībvalstis tiek mudinātas aicināt atgriežamās personas sniegt informāciju, kas tām varētu būt saistībā ar kontrabandas tīklu darbības metodēm un maršrutiem, kā arī par saikni ar cilvēku tirdzniecību un citiem noziegumiem un par finanšu pārvedumiem. Šajā saistībā iegūto informāciju apkopo un apmaiņu ar informāciju veic attiecīgās (migrācijas, robežkontroles, policijas) iestādes un aģentūras gan valsts, gan ES līmenī saskaņā ar valsts tiesību aktiem un paraugprakses apmaiņu ES forumos.

12.2.   Ar atgriešanu saistītie lēmumi

Atgriešanas direktīvā ir precīzi uzskaitīti dažādi ar atgriešanu saistīto lēmumu veidi; tie ir šādi:

1)	atgriešanas lēmumi (3. panta 4. punkts un 6. panta 1. punkts);

2)	lēmumi par brīvprātīgas izceļošanas laikposmu, kā arī par šā laikposma pagarināšanu (7. pants);

3)	izraidīšanas lēmumi (8. panta 3. punkts);

4)	lēmumi par izraidīšanas atlikšanu (9. pants);

5)	lēmumi par ieceļošanas aizliegumu, kā arī par ieceļošanas aizlieguma pārtraukšanu vai atsaukšanu (11. pants);

6)	lēmumi par turēšanu apsardzībā, kā arī par turēšanas apsardzībā laikposma pagarināšanu (15. pants).

Lielākā daļa no minētajiem lēmumiem papildina atgriešanas lēmumu, un tos parasti pieņem kopā ar atgriešanas lēmumu vienā administratīvajā aktā – atgriešanas lēmumi var ietvert brīvprātīgai izceļošanai noteiktu laikposmu (7. pants), ieceļošanas aizliegumu (11. pants) un, iespējams, bet ne obligāti, izraidīšanas rīkojumu (ja nav ievērots brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laikposms).

Noteiktos gadījumos minētajos papildu lēmumos ir iespējams veikt šādas izmaiņas:

—	ieceļošanas aizliegumu var izdot vēlākā posmā kā papildu elementu jau pieņemtam atgriešanas lēmumam, ja persona nav izpildījusi atgriešanās pienākumu brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā (11. panta 1. punkta b) apakšpunkts),

—	izdoto ieceļošanas aizliegumu var atsaukt vai pārtraukt (11. panta 3.–5. punkts),

—	brīvprātīgai izceļošanai noteikto laikposmu var pagarināt (7. panta 2. punkts),

—	pieņemta atgriešanas lēmuma (vai izraidīšanas rīkojuma) izpildi var atlikt (9. pants).

Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktā ir apstiprināts vispārējs princips, kas ļauj dalībvalstīm apvienot vairākus atšķirīgus lēmumus (tostarp lēmumus, kuri nav tieši saistīti ar atgriešanu) vienā administratīvā vai tiesas aktā, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas attiecīgās garantijas un noteikumi attiecībā uz katru lēmumu. Tādējādi lēmumus par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (piemēram, patvēruma pieteikuma galīgā noraidīšana, vīzas atcelšana vai uzturēšanās atļaujas neatjaunošana) var pieņemt vai nu atsevišķi, vai arī kopā ar atgriešanas lēmumu vienā administratīvā vai tiesas aktā.

Dalībvalstīm ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību un nekavējoties jāpieņem lēmums par trešo valstu valstspiederīgo tiesisko statusu (sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian (31. punkts): “[…] kompetentajām iestādēm, lai neapdraudētu Direktīvas 2008/115/EK mērķi, […] ir jārīkojas rūpīgi un nekavējoties jāieņem nostāja par attiecīgās personas uzturēšanās likumīgo vai nelikumīgo raksturu”). Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas pieņemt atgriešanas lēmumus kopā ar lēmumiem par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu vienā administratīvā vai tiesas aktā. Ja tas nav iespējams (piemēram, iestāde, kas ir atbildīga par uzturēšanās atļaujas atjaunošanas atteikšanu, nav pilnvarota izdot atgriešanas lēmumus), dalībvalstīm jāievieš ātras un efektīvas procedūras, iesaistot kompetentās iestādes, lai nodrošinātu ātru informācijas apmaiņu un nekavējošu atgriešanas lēmumu pieņemšanu pēc lēmuma par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu pieņemšanas, neierobežojot tiesības piešķirt uzturēšanās atļauju vai likumīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punktu.

Konkrēti piemēri

—

Ja dalībvalsts nolemj atcelt vīzu un izdod lēmumu, kas liek trešās valsts valstspiederīgajam septiņu dienu laikā brīvprātīgi izceļot no dalībvalsts teritorijas, vai šāds lēmums ir atgriešanas lēmums Atgriešanas direktīvas kontekstā? Vai uz šo lēmumu attiecas citi ES noteikumi vīzu jomā? — Šādu lēmumu var veidot divi elementi: lēmums par vīzas atcelšanu un atgriešanas lēmums Atgriešanas direktīvas izpratnē. Ja vīza tiek atcelta nekavējoties, trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās kļūst nelikumīga Atgriešanas direktīvas 3. panta 2. punkta izpratnē, tādējādi tiek piemērots direktīvas 6. pants (pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu). Vīzas atcelšanu var paralēli pārsūdzēt saskaņā ar Vīzu kodeksā (67) ietvertajiem vīzu noteikumiem (iespēja pieņemt vairākus lēmumus kopā ar atgriešanas lēmumu ir skaidri paredzēta Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktā).

—

Ja trešās valsts valstspiederīgajam, uzturoties teritorijā, ir vajadzīgā vīza, bet tas (vai vairs) neatbilst uzturēšanās nosacījumiem (Šengenas Robežu kodeksa 6. pants), būtu pietiekami, ja dalībvalsts varētu izsniegt atgriešanas lēmumu. Vai šāds atgriešanas lēmums (iespējams, kopā ar ieceļošanas aizliegumu) automātiski nozīmē, ka vīza vairs nav derīga? — Saskaņā ar Vīzu kodeksa 34. panta 2. punktu “vīzu atceļ, ja konstatē, ka tās izsniegšanas nosacījumi (t. i., Šengenas Robežu kodeksa ieceļošanas noteikumi) vairs netiek pildīti”. Iestādes, kuras izsniedz atgriešanas lēmumu, arī nodrošina, ka vīza tiek atcelta. Jebkurā gadījumā abus lēmumus var pieņemt vienā administratīvā aktā. Jāizvairās no situācijas, ka, pieņemot atgriešanas lēmumu, persona var izceļot ar derīgu (vienoto) vīzu.

—

Vai lēmums par patvēruma pieteikuma noraidīšanu uzliek arī atgriešanās pienākumu? — Jā. Patvēruma pieprasījuma galīgo noraidījumu un atgriešanas lēmumu var izdot vienā aktā saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktu. Šādu apvienotu aktu pēc loģikas veido divi secīgi un savstarpēji saistīti lēmumi, kuri ir loģiski atdalīti.

12.3.   Lēmumu veids un tulkojums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 12. panta 1.–3. punkts

1.

Atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Informāciju par faktiskajiem iemesliem var ierobežot, ja attiecīgās valsts tiesību aktos ir paredzētas tiesības uz informācijas ierobežošanu, jo īpaši, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus un sodītu par tiem.

Rakstisks lēmums ir galvenā procesuālā garantija, kas paredzēta Atgriešanas direktīvā. Šo prasību nav iespējams atcelt. Tomēr atgriežamajai personai sniegtā informācija nebūtu jāierobežo ar atsaucēm uz pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem: dalībvalstis tiek mudinātas arī sniegt citu informāciju attiecībā uz praktiskiem līdzekļiem, kā nodrošināt atbilstību lēmumam. Ir ieteicams sniegt atgriežamajai personai informāciju, vai, piemēram, dalībvalsts var segt transporta izmaksas, atgriežamā persona var gūt priekšrocības no atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās programmas vai var pagarināt atgriešanas lēmuma izpildes termiņu. Atgriežamajai personai būtu arī jābūt informētai par pienākumu pamest ES dalībvalstu un Šengenas zonas asociēto valstu teritoriju, kā arī par atgriešanās pienākuma neizpildīšanas sekām, lai veicinātu šīs personas brīvprātīgu došanos prom.

Saskaņā ar Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem 6. panta 2. punkta 2. apakšpunktu atgriežamās personas informē par viņu tiesībām, kas izriet no šīs direktīvas, pieprasīt, lai darba devējs samaksā nesamaksāto atalgojumu, kā arī par pieejamajiem sūdzību mehānismiem. Šo informāciju var ietvert vai pievienot atgriešanas lēmumam.

2.

Šā panta 1. punktā minētā atgriešanas lēmuma galvenajām sastāvdaļām, tostarp informācijai par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, dalībvalstis pēc pieprasījuma nodrošina rakstisku vai mutisku tulkojumu valodā, kuru trešās valsts valstspiederīgais saprot vai ko tam vajadzētu saprast.

Pieprasījumu nodrošināt tulkojumu var iesniegt atgriežamā persona vai šīs personas likumiskais pārstāvis. Dalībvalsts var brīvi izvēlēties, vai nodrošināt rakstisku vai mutisku tulkojumu, nodrošinot, ka trešās valsts valstspiederīgais var saprast kontekstu un saturu. Par tulkojuma nodrošināšanu nevar prasīt samaksu, jo tas būtu pretrunā noteikumu būtībai, ka atgriežamajai personai tiek nodrošināta vajadzīgā informācija, kas ļauj šai personai pilnībā apzināties savu tiesisko stāvokli un, galu galā atbilst atgriešanas lēmumam.

Par valodas, ko ir pamats uzskatīt par trešās valsts valstspiederīgajam saprotamu, izvēli var lemt saskaņā ar valsts īstenošanas tiesību aktiem un administratīvo praksi. Šo izvērtēšanu var veikt tādā pašā veidā un saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem kā patvēruma procedūrās (Patvēruma procedūras direktīvas 12. pants, Kvalifikācijas direktīvas pārstrādātās redakcijas 22. pants un Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 5. pants), ņemot vērā to, ka patvēruma procedūru sarežģītības dēļ prasības attiecībā uz tulkošanu šajā jomā var būt augstākas nekā atgriešanas jomā. Patvēruma tiesību aktu kopumā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic visi pamatotie pasākumi, lai nodrošinātu tulkojumu valodā, ko attiecīgā persona faktiski saprot, un tulku trūkums var būt attaisnojošs iemesls tikai ļoti retu valodu gadījumā, kad tulku neesība ir objektīva. Situācija, kad attiecīgās valodas tulki ir pieejami, bet iekšēju administratīvu iemeslu dēļ tie netiek nodrošināti, nav attaisnojošs iemesls tulkojuma nesniegšanai.

Iespēja izmantot veidlapas, lai racionalizētu administratīvo darbu, neattiecas tikai uz 12. panta 3. punkta piemērošanas jomu (sk. turpmāk tekstā). Ja veidlapā ir nodrošināts konkrēts lēmuma tulkojums valodā, ko persona saprot vai ko ir pamats uzskatīt par personai saprotamu, šāds tulkojums atbilst Atgriešanas direktīvas 12. panta 2. punkta prasībām, un nav vajadzības izmantot 12. panta 3. punktā minēto izņēmumu.

3.

Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šā panta 2. punktu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelikumīgi ieceļojuši dalībvalsts teritorijā un pēc tam nav ieguvuši atļauju vai tiesības uzturēties šajā dalībvalstī.

Šādos gadījumos ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 1. punktā, noformē uz standarta veidlapas, kā izklāstīts valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis nodrošina vispārējas informācijas lapas, kurās izskaidroti standarta veidlapas galvenie elementi vismaz piecās valodās no tām, kuras visbiežāk izmanto un saprot nelegālie imigranti, kas ieceļo attiecīgajā dalībvalstī.

Standarta veidlapu izmantošana ar atgriešanu saistītos gadījumos saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 12. panta 3. punktu ir atkāpe no vispārējā noteikuma, ko var izmantot tikai tad, ja trešās valsts valstspiederīgais ir nelikumīgi ieceļojis dalībvalsts teritorijā.

Dalībvalstis var izvēlēties, vai šādos gadījumos izmantot standarta veidlapu. Jāpievērš uzmanība tam, ka nelikumīgas ieceļošanas gadījumi, uz kuriem attiecas Atgriešanas direktīvas 12. panta 3. punkts, ne vienmēr ir tas pats, kas “robežu šķērsošanas gadījumi”, kas minēti šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā – sk. 2.1. iedaļu. trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kurš ir aizturēts dalībvalsts teritorijā pēc trim mēnešiem kopš nelikumīgās ieceļošanas, nepiemēro Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto izņēmumu, bet var piemērot izņēmumu, kas minēts 12. panta 3. punktā.

Nelikumīga iekšējo robežu šķērsošana: 3. punktu piemēro tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, “kas nelikumīgi ieceļojuši dalībvalsts teritorijā un pēc tam nav ieguvuši atļauju vai tiesības uzturēties šajā dalībvalstī”. Šī Atgriešanas direktīvas noteikuma konkrētajā kontekstā termins “nelikumīga ieceļošana” var attiekties arī uz gadījumiem, kad nelikumīgi ieceļojis trešās valsts valstspiederīgais ir ieceļojis no citas dalībvalsts, pārkāpjot ieceļošanas nosacījumus, un šo terminu var piemērot šajā dalībvalstī. Jāpievērš uzmanība tam, ka šajos īpašajos gadījumos (ieceļošana no citas dalībvalsts) var piemērot Atgriešanas direktīvas 6. panta 2. vai 3. punktu.

Direktīvas 12. panta 3. punkts neparedz izņēmumu attiecībā uz piemērojamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Atgriešanas direktīvas 13. panta 1. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus nodrošina arī tad, ja tiek izmantota 12. panta 3. punktā minētā standarta veidlapa.

12.4.   Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 13. panta 1. un 2. punkts

1.

Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

Efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir jānodrošina attiecībā uz visiem ar atgriešanu saistītajiem lēmumiem. Termins “ar atgriešanu saistīti lēmumi” jāsaprot plašā nozīmē, attiecinot to uz lēmumiem, kas skar visus Atgriešanas direktīvā reglamentētos jautājumus, tostarp atgriešanas lēmumiem, lēmumiem, ar kuriem nosaka vai pagarina laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, izraidīšanas lēmumiem, lēmumiem par izraidīšanas atlikšanu, lēmumiem par ieceļošanas aizliegumu, kā arī par ieceļošanas aizlieguma pārtraukšanu vai atsaukšanu (sk. 12.2. iedaļu). Tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas piemērojami, pieņemot lēmumu par turēšanu apsardzībā, kā arī par turēšanas apsardzībā termiņa pagarināšanu, ir precīzāk noteikti Atgriešanas direktīvas 15. pantā par turēšanu apsardzībā (sk. 14. iedaļu).

Izskatīšanas iestādes būtība: saskaņā ar ECTK 6. un 13. pantu un CFR 47. pantu pārsūdzības iestāde pēc būtības ir neatkarīga un objektīva tiesa. Atgriešanas direktīvas 13. panta 1. punkta pamatā ir Eiropas Padomes 5.1. vadlīnija, un to interpretē saskaņā ar attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru. Saskaņā ar šo judikatūru izskatīšanas iestāde var būt arī administratīva iestāde, ar nosacījumu, ka tās locekļi ir objektīvi un to neatkarība ir garantēta un ka valsts tiesību normās paredzēta iespēja pārskatīt lēmumu tiesu iestādē saskaņā ar CFR 47. pantā noteiktajiem standartiem attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

Vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir paredzēti, lai novērstu pārsūdzības iespējas ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību. [Direktīvas] 13. pants neparedz automātisku izpildes pārtraukšanu visos gadījumos (2. punkts), un bezmaksas juridisko palīdzību var ierobežot, ja pārsūdzība visdrīzāk būs nesekmīga (4. punkts). Būtu jāpievērš uzmanība arī Savienības tiesību vispārējam principam res judicata.

Termiņi, kādos iesniedzamas apelācijas pret lēmumiem, kas saistīti ar atgriešanu, ir jānosaka valsts tiesību aktos. Lai izvairītos no tiesību un procedūru iespējamas nepareizas izmantošanas, jo īpaši saistībā ar pārsūdzībām, kas iesniegtas neilgi pirms paredzētā izraidīšanas datuma, Komisija iesaka dalībvalstīm izmantot visīsāko valsts tiesību aktos noteikto termiņu pārsūdzību iesniegšanai pret atgriešanas lēmumiem salīdzināmās situācijās, ja vien tas nerada nesamērīgu iejaukšanos tiesībās uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tiesu nolēmumi būtu jāiesaista bez nepamatotas kavēšanās.

2.

[Direktīvas] 1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

Izpildes pārtraukšana: pārsūdzības iestādei jābūt pilnvarotai konkrētos gadījumos pārtraukt atgriešanas lēmuma izpildi. Valsts tiesību aktos ir skaidri jānorāda, ka izskatīšanas iestāde (iestāde, kas izskata ar atgriešanu saistīto lēmumu) ir pilnvarota pārtraukt izpildi vienas procedūras ietvaros.

Pienākums nodrošināt automātisku izpildes pārtraukšanu, ja pastāv izdošanas (refoulement) risks: Saskaņā ar ECT judikatūru izpilde automātiski jāpārtrauc gadījumos, kad ir pamatots iemesls uzskatīt, ka personai atgriešanas gadījumā draudētu reāls nežēlīgas izturēšanās risks pretēji ECTK 3. pantā minētajiem draudiem (spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās iespējamība pēc atgriešanās) – sk. ECT reglamenta 39. pantu. Atgriešanas direktīvas 13. pants – interpretējot kopā ar Atgriešanas direktīvas 5. un 9. pantu – tādējādi paredz, ka izskatīšanas iestāde garantē ipso jure izpildes pārtraukšanu saskaņā ar minēto prasību, ja ir apdraudēts neizdošanas (non-refoulement)princips.

Pienākums automātiski pārtraukt izpildi, ja pastāv būtisks veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risks: spriedumā lietā C-562/13 Abdida  (68) (53. punktā) Tiesa ir apstiprinājusi, ka: “Direktīvas 2008/115/EK 5. un 13. pants, kas aplūkoti kopā ar Hartas 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros nav paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis ar apturošu iedarbību, kas var tikt izmantots pret atgriešanas lēmumu, kura izpilde attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku”.

Komisija iesaka automātiski pārtraukt izpildi, ja pārsūdzības ir iesniegtas pret atgriešanas lēmumiem tikai iepriekš minētajos obligātajos gadījumos, lai rastu pareizo līdzsvaru starp tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un nepieciešamību nodrošināt atgriešanas procedūru efektivitāti. Ja pārsūdzība attiecas uz citiem iemesliem (piemēram, procesuālajām nepilnībām, ģimenes vienotības ievērošanu, citu tiesību vai interešu aizsardzību) un ja runa nav par neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu dzīvībai vai par būtisku risku smagi un neatgriezeniski pasliktināt veselības stāvokli, dalībvalsts var izlemt automātiski nepārtraukt lēmuma izpildi, ja pret to ir iesniegta pārsūdzība. Taču valsts kompetentajām iestādēm vai struktūrām jebkurā gadījumā ir jāsaglabā pilnvaras lemt par lēmuma izpildes īslaicīgu apturēšanu atsevišķos gadījumos, kad tas ir nepieciešams citu iemeslu (piemēram, ģimenes dzīves, veselības aprūpes vai bērna labāko interešu) dēļ.

12.5.   Palīdzība valodas ziņā un bezmaksas juridiskā palīdzība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 13. panta 3. un 4. punkts; Direktīva 2013/32/ES (“Patvēruma procedūras direktīva”) – 20. un 21. pants, ar ko aizstāj Padomes Direktīvas 2005/85/EK (69) 15. panta 3.–6. punktu

3.

Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja saņemt juridiskas konsultācijas, pārstāvību un – vajadzības gadījumā – palīdzību valodas ziņā.

Palīdzība valodas ziņā ir ne vien pienākums nodrošināt lēmuma tulkojumu (uz jau to attiecas Atgriešanas direktīvas 12. panta 2. punkts), bet arī pienākums nodrošināt tulka palīdzību, lai trešās valsts valstspiederīgais varētu izmantot procesuālās tiesības, ko tam nodrošina Atgriešanas direktīvas 13. pants.

Jāatgādina, ka lietā Conka pret Beļģiju (70) ECT konstatēja, ka tulku pieejamība ir viens no faktoriem, kas ietekmē piekļuvi efektīvai tiesiskajai aizsardzībai. Trešās valsts valstspiederīgā tiesības saņemt palīdzību valodas ziņā dalībvalstīm jānodrošina tā, lai attiecīgajai personai tiktu nodrošināta praktiska iespēja to izmantot (noteikumu efektīva piemērošana “effet utile”).

4.

Dalībvalstis nodrošina, ka pēc pieprasījuma bez maksas tiek nodrošināta nepieciešamā juridiskā palīdzība un/vai īstenota pārstāvība saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem vai noteikumiem par juridisko atbalstu, un var noteikt, ka šādu bezmaksas juridisko palīdzību un/vai pārstāvību reglamentē noteikumi, kas paredzēti 15. panta 3. līdz 6. punktā Padomes Direktīvā 2005/85/EK.

Juridiskā palīdzība un juridiskā pārstāvība: minētā panta 4. punktā norādīti gadījumi un nosacījumi, kādos dalībvalstīm jāsedz juridisko konsultāciju un juridiskās pārstāvības izmaksas, pamatā atsaucoties uz Patvēruma procedūru direktīvā uzskaitītajiem nosacījumiem. Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt bez maksas gan juridisko palīdzību, gan juridisko pārstāvību, ja ir izpildīti direktīvā un valsts īstenošanas tiesību aktos paredzētie nosacījumi.

Pieprasījumu bezmaksas juridiskās palīdzības un/vai juridiskās pārstāvības nodrošināšanai atgriežamā persona vai tās pārstāvis var iesniegt jebkurā atbilstīgā procedūras posmā.

Juridiskās konsultācijas, ko sniedz administratīvās iestādes: Juridiskās konsultācijas pēc būtības var sniegt arī administratīvās iestādes, kuras atbild par atgriešanas lēmumu pieņemšanu, ja sniegtā informācija ir objektīva un neitrāla (“effet utile”). Svarīgi, lai informāciju sniegtu persona, kas rīkojas objektīvi/neatkarīgi, lai izvairītos no iespējamā interešu konflikta. Tādēļ šādu informāciju nevar sniegt persona, kura, piemēram, pieņem lēmumu vai izskata lietu. Laba prakse, ko jau izmanto dažās dalībvalstīs, ir iestāžu, kuras pieņem lēmumu, nodalīšana no iestādēm, kuras sniedz juridisko vai procesuālo informāciju. Tomēr, ja dalībvalstis vēlas informācijas sniegšanas pienākumu uzlikt iestādēm, kuras pieņem lēmumu, ir skaidri jānodala iesaistītajam personālam uzticētie uzdevumi, piemēram, izveidojot atsevišķu un neatkarīgu nodaļu, kura atbild tikai par juridiskās un procesuālās informācijas nodrošināšanu.

Nosacījumi par bezmaksas juridisko palīdzību/pārstāvību – atsauce uz direktīvas 2005/85/EK 15. panta 3. līdz 6. punktu: atsauce uz noteiktiem nosacījumiem/ierobežojumiem, kurus dalībvalstis var paredzēt attiecībā uz bezmaksas juridisko palīdzību, ir dinamiska atsauce un jāsaprot kā atsauce uz šobrīd spēkā esošās Patvēruma procedūru direktīvas, ar ko aizstāj Direktīvu 2005/85/EK, 20. un 21. pantu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem nosacījumiem dalībvalstis var nodrošināt, ka bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība tiek nodrošināta tikai:

—	ja tiesa vai cita kompetentā iestāde uzskata, ka pārsūdzībai ir reālas izredzes gūt panākumus,

—	tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu,

—	izmantojot pakalpojumus, ko sniedz juridiskie konsultanti vai citi padomdevēji, kas ir īpaši norādīti valsts tiesību aktos, lai palīdzētu pieteikuma iesniedzējiem un lai viņus pārstāvētu,

—	pārsūdzības procedūrās, kas noteikts pirmās instances tiesās, un nevienā turpmākā pārsūdzībā vai pārskatīšanā.

Dalībvalstis arī var:

—	noteikt finansiālus ierobežojumus un/vai termiņus bezmaksas juridiskās palīdzības un pārstāvības sniegšanai, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi patvaļīgi neierobežo juridiskās palīdzības un pārstāvības pieejamību,

—	paredzēt, ka attiecībā uz maksām un citiem izdevumiem pieteikuma iesniedzējiem nepiemēro labvēlīgākus nosacījumus kā tos, ko parasti piemēro dalībvalstu valstspiederīgajiem jautājumos saistībā ar juridisko palīdzību,

—	prasīt, lai tām pilnīgi vai daļēji atlīdzina jebkurus piešķirtos izdevumus, ja un kad pieteikuma iesniedzēja finansiālais stāvoklis ir ievērojami uzlabojies vai ja lēmums piešķirt šādus izdevumus ir pieņemts, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja sniegtu nepatiesu informāciju.

Efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja saņemts atteikums piešķirt bezmaksas juridisko palīdzību: ja lēmumu nepiešķirt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību pieņem iestāde, kas nav tiesa, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, lai minēto lēmumu pārsūdzētu tiesā. Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu ir to pamattiesību skaitā, kuras veido Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu, un šīs tiesības jāievēro pat tad, ja piemērojamajos tiesību aktos nav skaidri noteikta šāda procesuāla prasība.

13.   GARANTIJAS PIRMS ATGRIEŠANAS

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 14. panta 1. punkts

Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

a)	uztur ģimenes vienotību ar tiem ģimenes locekļiem, kas uzturas to teritorijā;

b)	nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu;

c)	nepilngadīgajiem nodrošina piekļuvi pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma;

d)	ņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.

Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums. Atgriešanas direktīva dod iespēju dalībvalstīm izvēlēties, vai nu pieņemt atgriešanas lēmumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, vai arī piešķirt uzturēšanās tiesības. Šādai pieejai vajadzētu palīdzēt mazināt “pelēkās zonas”. Tomēr praksē tā var arī palielināt to gadījumu absolūto skaitu, kuros dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumus, kurus nevar izpildīt praktisku vai juridisku šķēršļu dēļ, kas rodas izraidīšanas procesā (piemēram, kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm un neizdošanas (non-refoulement) gadījumos). Lai izvairītos no šo personu nokļūšanas tiesiskā vakuumā, Komisija ir ierosinājusi noteikt obligātus uzturēšanās nosacījumus tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem ir atlikta atgriešanas lēmuma izpilde vai kurus nevar izraidīt, atsaucoties uz nosacījumiem, kuri noteikti Padomes Direktīvas 2003/9/EK (71) (“Uzņemšanas nosacījumu direktīva”) 7.–10. pantā, 15. pantā un 17.–20. pantā, kas pēc būtības attiecas uz četrām pamattiesībām: 1) ģimenes vienotība, 2) veselības aprūpe, 3) nepilngadīgo skološana un izglītošana un 4) mazāk aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana. Uz citām svarīgām Uzņemšanas nosacījumu direktīvā noteiktajām tiesībām, piemēram, piekļuvi nodarbinātībai un uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, atsauces netika sniegtas. Pēc sarunām, kuru laikā tika paustas bažas, ka atsauces uz Uzņemšanas nosacījumu direktīvu varētu uztvert kā nelikumīgo migrantu situācijas “uzlabošanu” un tādējādi radīt nepareizu priekšstatu par politiku šajā jomā, tika izveidots atsevišķs tiesību saraksts.

Situāciju tvērums, kam piemēro 14. panta 1. punktu, ir plašs: tas attiecas uz brīvprātīgai izceļošanai noteikto laikposmu, kā arī uz laikposmu, uz kādu izraidīšana ir formāli vai faktiski atlikta saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 9. pantu (piemēram, pārsūdzība, kuras dēļ izpilde ir pārtraukta; neizdošanas (non-refoulement)principa iespējams pārkāpums, veselības stāvoklis, tehniski iemesli, izraidīšanas neiespējamība personu apliecinošu datu trūkuma dēļ). Aizturēšanas [turēšanas apsardzībā] laikposms nav iekļauts speciāli, jo ar to saistītie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir reglamentēti citur (sk. 15. iedaļu).

Neatliekamās veselības aprūpes un slimību atbilstīgas ārtstēšanas nodrošināšana ir obligātas pamattiesības, un piekļuve neatliekamai veselības aprūpei nedrīkst būt atkarīga no samaksas.

Piekļuve izglītībai: ierobežojums “atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma” ir jāinterpretē sašaurināti. Gadījumos, kad ir šaubas par iespējamo uzturēšanās ilgumu pirms atgriešanās, piekļuve izglītībai drīzāk būtu, nevis nebūtu jānodrošina. Tādu valsts praksi, kad piekļuve izglītības sistēmai parasti nodrošina tikai tad, ja uzturēšanās ilgums pārsniedz četrpadsmit dienas, var uzskatīt par pieņemamu. Attiecībā uz praktiskām problēmām, piemēram, gadījumos, kad nepilngadīgajam nav dokumentu, kas apliecina viņa izglītību, kas iegūta citās valstīs, vai gadījumos, kad nepilngadīgais nepārvalda valodu, kurā var nodrošināt mācības dalībvalstī, atbilstīgais risinājums ir jāmeklē valsts līmenī, ņemot vērā direktīvas normas un attiecīgos starptautisko tiesību instrumentus, piemēram, 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās Vispārējo komentāru Nr. 6 (72). Risinājumu var meklēt, izmantojot arī tiesību kopumu patvēruma jomā (īpaši Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2013/33/ES 14. pantu).

Pārējās pamatvajadzības: Tiesa spriedumā lietā C-562/13 Abdida konstatēja, ka dalībvalstu pienākums ir arī apmierināt pārējās pamatvajadzības, lai garantētu, ka neatliekamā veselības aprūpe un slimību primārā ārstēšana faktiski var tikt nodrošināta laikposmā, kurā šai dalībvalstij ir pienākums atlikt izraidīšanu. Veidu, kādā apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības, nosaka dalībvalstis.

Ieviešot minēto pienākumu, Tiesa pamatojās uz to, ka Atgriešanas direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktā prasība nodrošināt neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu var zaudēt jēgu, ja nav noteikta arī prasība apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības. Ņemot vērā šo Tiesas pamatojumu un ECT judikatūrā sniegtās norādes, var secināt, ka citu Atgriešanas direktīvas 14. panta 1. punktā minēto tiesību izmantošana (piemēram, piekļuve izglītībai un mazāk aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana) arī var radīt nepieciešamību ieviest papildu prasību apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības.

Lai gan Savienības tiesību aktos nav noteikts vispārējs juridisks pienākums pirms atgriešanas apmierināt visu trešās valsts valstspiederīgo pamatvajadzības, Komisija mudina dalībvalstis to darīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai garantētu atgriežamajām personām humānus un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus.

13.1.   Rakstisks apstiprinājums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 14. panta 2. punkts

Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis 1. punktā minētajām personām rakstiski apstiprina, ka brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laika posms ir pagarināts saskaņā ar 7. panta 2. punktu vai ka atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.

Atgriešanas direktīvas 12. apsvērumā noteikts: “Lai varētu uzskatāmi parādīt viņu īpašo stāvokli administratīvu kontroļu vai pārbaužu gadījumā, šādām personām būtu jāizdod rakstisks apstiprinājums par viņu situāciju. Dalībvalstīm būtu jābūt plašai rīcības brīvībai attiecībā uz rakstiskā apstiprinājuma veidu un formu, un tām būtu jābūt iespējai šādu apstiprinājumu ietvert lēmumos, kas saistīti ar atgriešanu un pieņemti saskaņā ar šo direktīvu”.

Rakstiskā apstiprinājuma veids. Dalībvalstīm tiek sniegta plaša rīcības brīvība. Apstiprinājums var būt vai nu kā valsts iestādes izdots atsevišķs dokumenta, vai arī kā oficiāla lēmuma, kas saistīts ar atgriešanu, daļa. Ir svarīgi, ka tas ļauj atgriežamajai personai skaidri apliecināt – policijas kontroles gadījumā –, ka attiecībā uz to jau tiek pieņemts atgriešanas lēmums un ka tai ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai, izraidīšana ir oficiāli atlikta vai attiecībā uz to ir pieņemts atgriešanas lēmums, ko var uz laiku nepildīt. Ja iespējams, apstiprinājumā norāda brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma ilgumu vai atlikšanas termiņu.

Dalībvalstīs, kurās datu apmaiņas sistēmas ļauj policijas kontroles gadījumā ātri pārbaudīt nelikumīgo migrantu statusu, pamatojoties uz noteiktiem personas datiem vai atsauces numuriem, prasību nodrošināt rakstisku apstiprinājumu var uzskatīt par izpildītu, ja personai ir izsniegti (vai jau ir tās rīcībā) dokumenti, kuri satur minētos personas datus vai atsauces numurus.

13.2.   Ieilgusi nelikumīgā situācija

Nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju neizraidāmajām atgriežamām personām: dalībvalstīm nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju atgriežamajām personām, ja kļūst skaidrs, ka vairs nav pamatotu izredžu uz izraidīšanu, lai gan tās var izlemt to darīt, piemērojot Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punktu (sk. 5.6. iedaļu).

Šajā saistībā Tiesa spriedumā lietā C-146/14 Mahdi  (73) (87. un 88. punktā) ir paskaidrojusi, ka: “[…] direktīvas mērķis nav regulēt tādu trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uzturēšanās nosacījumus dalībvalstī, kuru atgriešanas lēmumu nevar vai nevarēja izpildīt. […] Tomēr Direktīvas 2008/115/EK 6. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ”.

Kritēriji, kas jāņem vērā, piešķirot uzturēšanās atļaujas: kā uzsvērts iepriekš, nav juridiska pienākuma izdot uzturēšanās atļaujas neizraidāmajām atgriežamām personām, un dalībvalstīm šajā saistībā ir dota plaša rīcības brīvība. Šajā saistībā ir ieteicams novērtēšanas kritērijos, ko dalībvalstis varētu ņem vērā, iekļaut individuālus (saistīti ar konkrēto gadījumu), kā arī horizontālus (saistīti ar politiku) elementus, piemēram:

—	atgriežamās personas vēlēšanās sadarboties/nevēlēšanās sadarboties,

—	atgriežamās personas faktiskās uzturēšanās dalībvalstī ilgums,

—	atgriežamās personas centieni integrēties,

—	atgriežamās personas uzvedība,

—	ģimenes saites,

—	humānie apsvērumi,

—	iespējamība atgriezties tuvākajā laikā,

—	nepieciešamība nepieļaut nelikumīgas situācijas, kuras atmaksājas,

—	legalizēšanas pasākumu ietekme uz iespējamo (nelikumīgo) migrantu migrācijas tendencēm,

—	otrreizējas plūsmas iespējamība Šengenas zonā.

14.   AIZTURĒŠANA

Procesuālās garantijas, kas uzskaitītas Atgriešanas direktīvas 12. pantā (veids un tulkojums) un 13. pantā (efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un bezmaksas juridiskā palīdzība) izpaužas kā pamattiesības uz labu pārvaldību, tikt uzklausītam, uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kuras kopā veido Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu. Tādējādi šīs tiesības ir jāievēro arī attiecībā uz lēmumiem par aizturēšanu [turēšanu apsardzībā].

Kā galvenās no minētajām vispārīgajām prasībām Atgriešanas direktīvas 15. pantā ir noteiktas konkrētas prasības, kas ir īpaši piemērojamas saistībā ar lēmumiem par aizturēšanu [turēšanu apsardzībā].

14.1.   Apstākļi, kas pamato aizturēšanu

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 15. panta 1. punkts

Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja

a)	pastāv bēgšanas iespējamība; vai

b)	attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu.

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.

Aizturēšanas piemērošana izraidīšanas gadījumā ir nopietna iejaukšanās personas pamattiesībās uz brīvību, tādēļ tā ir stingri jāierobežo.

Pienākums piemērot aizturēšanu tikai kā galējo līdzekli: Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt “visus vajadzīgos pasākumus”, lai izpildītu atgriešanas lēmumus. Iespēja piemērot aizturēšanu ir tikai viens no iespējamiem pasākumiem, ko dalībvalstis var izmantot tikai kā galējo līdzekli. Šajā saistībā Tiesa savā spriedumā lietā C-61/11 El Dridi (41. punktā) ir skaidri uzsvērusi, ka Atgriešanas direktīvā ir paredzēta “atgriešanas lēmuma izpildei veicamo pasākumu gradācija, kas nozīmē, ka vispirms ir piemērojams tāds pasākums, kas attiecīgajai personai sniedz lielāku personisko brīvību, proti, termiņa noteikšana brīvprātīgai izceļošanai, pēc tam – pasākumi, kas to ierobežo vairāk, proti, ievietošana īpašās aizturēšanas telpās”.

Tādēļ dalībvalstu pienākums piemērot aizturēšanu ir jāpilda tikai situācijās, kad ir skaidrs, ka aizturēšana ir vienīgais veids, lai varētu sagatavot atgriešanas procedūru un veikt izraidīšanas procedūru (nepieciešamība aizturēt). Ikviena aizturēšana ir balstīta uz individuālu izvērtējumu un ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību (aizturēšanas samērīgums).

Iemesli aizturēšanai: saskaņā ar Atgriešanas direktīvu vienīgais likumīgais mērķis aizturēšanai ir sagatavoties atgriešanai un/vai veikt izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja 1) pastāv bēgšanas iespējamība vai; 2) atgriežamā persona izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu. Ja ir šādi iemesli aizturēšanai un ja konkrētā gadījumā kā galējos līdzekļus nevar efektīvi piemērot vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis ir tiesīgas izmantot un tām būtu jāizmanto aizturēšana uz tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs, lai nodrošinātu atgriešanas procedūru veiksmīgu izpildi saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. panta noteikumiem.

Pat ja Atgriešanas direktīvas formulējums ir sniegts kā orientējošs saraksts (“jo īpaši”), šie divi minētie konkrētie gadījumi aptver galvenās praksē sastopamās situācijas, kuras var būt pamatojums aizturēšanai, lai varētu sagatavot un organizēt atgriešanu un īstenot izraidīšanas procesu. Īpaši iemesli aizturēšanai – un vājāku efektīvu un pietiekamu piespiedu līdzekļu nepieejamība – ir jāpārbauda katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Ieceļošanas atteikums pie robežas, SIS brīdinājuma par ieceļošanas atteikumu esība, dokumentu trūkums, dzīvesvietas trūkums, atteikšanās sadarboties un citas attiecīgas pazīmes/kritēriji ir jāņem vērā, novērtējot bēgšanas iespējamību (sk. 1.6. iedaļu), kas var būt par pamatu aizturēšanai.

Aizturēšanu nepiemēro sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nolūkā: Atgriešanas direktīvā nav paredzēta iespēja aizturēt vai pagarināt aizturēšanu sabiedriskās kārtības nolūkā, un dalībvalstis nedrīkst izmantot ar imigrāciju saistītu aizturēšanu izraidīšanas nolūkā “viegla apcietinājuma” veidā. Aizturēšanas izraidīšanas nolūkā galvenais mērķis ir nodrošināt, ka atgriežamās personas neizvairās no atgriešanās pienākuma izpildes, aizbēgot. Direktīvas 15. panta mērķis nav aizsargāt sabiedrību no personām, kuras apdraud sabiedrisko kārtību vai drošību. Likumīgais mērķis aizsargāt sabiedrību būtu jānosaka citos tiesību aktos, jo īpaši krimināllikumā, administratīvajā kodeksā un tiesību aktos, kas attiecas uz likumīgas uzturēšanās izbeigšanu sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nolūkā. Šajā sakarā Tiesa savā spriedumā lietā C-357/08 Kadzoev  (74) (70. punktā) norādīja: “iespēja aizturēt personu sabiedriskās kārtības un sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ nevar tikt pamatota ar Direktīvu 2008/115/EK. Tāpēc neviens apstāklis, ko minējusi attiecīgā tiesa (agresīva uzvedība; atbalsta līdzekļu neesamība; nav izmitināšanas iespēju), pats par sevi nevar kalpot par iemeslu turēšanai apsardzībā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem”. Personas, kura rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai un drošībai, līdzšinējo uzvedību/rīcību (piemēram, administratīvo aktu nepildīšana jomās, kas nav saistītas ar migrācijas likumu, vai krimināltiesiskie pārkāpumi) tomēr var ņemt vērā, novērtējot bēgšanas iespējamību (sk. 1.6. iedaļu). Ja attiecīgās personas līdzšinējā uzvedība/rīcība ļauj izdarīt secinājumus, ka šī persona, iespējams, nerīkosies saskaņā ar likumu un izvairīsies no atgriešanas, tas var būt pamatojums lēmumam, ka pastāv bēgšanas iespējamība.

Pienākums nodrošināt efektīvas alternatīvas aizturēšanai: 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē kā prasība katrai dalībvalstij savas valsts tiesību aktos paredzēt alternatīvas aizturēšanai; tas ir arī saskaņā ar direktīvas 16. apsvēruma nosacījumiem (“[…] ja ar vājāku piespiedu līdzekļu piemērošanu nebūtu pietiekami”). Spriedumā lietā C-61/11, El Dridi (39. punktā) Tiesa apstiprināja, ka “[…] no iepriekš minētās direktīvas preambulas sešpadsmitā apsvēruma, kā arī no tās 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm izraidīšana ir jāveic, piemērojot pēc iespējas vājākus piespiedu līdzekļus. Tikai tad, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas rīcība varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma izpildi izraidīšanas formā, ņemot vērā katras konkrētās situācijas novērtējumu, dalībvalstis var piemērot attiecīgās personas personiskās brīvības atņemšanas pasākumus, īstenojot aizturēšanu”. Taču tas nenozīmē, ka aizturēšanas priekšnoteikums ir tas, ka trešās valsts valstspiederīgajam jau ir bijis piemērots vājāks piespiedu līdzeklis.

Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punktā noteikts, ka vājākajiem piespiedu līdzekļiem ir jābūt “pietiekamiem” un ka būtu jābūt iespējamam tos “efektīvi” piemērot attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam. Tādējādi, lai nodrošinātu atbilstību pienākumam nodrošināt efektīvas alternatīvas aizturēšanai, dalībvalstīm valsts tiesību aktos ir jāparedz tādas alternatīvas aizturēšanai, ar kādām var panākt tādus pašus mērķus, kādi ir aizturēšanai (t. i., novērst bēgšanu, izvairīties no tā, ka trešās valsts valstspiederīgais izvairās no izraidīšanas vai traucē tās sagatavošanu), izmantojot līdzekļus, kas ir mazāk traucējoši indivīda tiesībām uz brīvību. Valsts iestādēm, kas atbild par lēmumu pieņemšanu saistībā ar aizturēšanu un aizturēšanas alternatīvām, ir jāizvērtē, vai katrā konkrētajā gadījumā šādi vājāki piespiedu līdzekļi būtu pietiekami un efektīvi.

Aizturēšanas alternatīvu piemēri ir ierobežojumi attiecībā uz dzīvesvietu, ģimenēm pieejami mājokļi, atbalsts gadījuma darbu strādniekiem, sistemātiska ziņošana, ID/ceļošanas dokumentu nodošana, drošības nauda un elektroniskā uzraudzība. UNHCR sniedz dažus labas prakses praktiskus piemērus (75) par aizturēšanas alternatīvām.

Ieguvumi un riski – alternatīvi līdzekļi aizturēšanai

Ieguvumi, ko sniedz aizturēšanas alternatīvas var ietvert lielāku atgriešanās (tostarp brīvprātīgas izceļošanas) īpatsvaru, labāku sadarbību ar atgriežamajām personām, lai iegūtu vajadzīgos dokumentus, finansiālus ieguvumus (mazākas izmaksas valstij) un mazākas cilvēkresursu izmaksas (izvairīšanās no grūtībām, kas saistītas ar aizturēšanu).

Riski ietver lielāku bēgšanas iespējamību, iespējamu veicinošo faktoru radīšanu (alternatīvas aizturēšanas telpas, piemēram, ģimenes mājokļi, neatbilstīgajiem migrantiem var šķist saistoši) un iespējamu spriedzi atklātā tipa centru apkaimē.

Ieteikums: uzdevums ir rast gudrus risinājumus, kuros ir samērīgi apvienoti atlīdzinoši un atturoši līdzekļi. Pilnīga atturošu līdzekļu neesība var izraisīt nepietiekamu izraidīšanas īpatsvaru. Tajā pašā laikā pārāk represīva sistēma ar sistemātisku aizturēšanu arī nebūtu efektīva, jo atgriežamajām personām trūkst motivācijas vai pamudinājumu sadarboties atgriešanas procedūras laikā. Dalībvalstīm būtu jāsagatavo un jāizmanto plašs klāsts alternatīvu risinājumu, lai risinātu dažādu kategoriju situācijas saistībā ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Pielāgota individuāla apmācība, kas dod iespēju atgriežamajai personai pašai īstenot atgriešanos, drīza nodarbinātība un vienota lietas pārvaldība, koncentrējoties uz lietas atrisināšanu, ir izrādījusies sekmīga. Par mērķi jāizvirza visu iespējamo atgriežamo personu sistemātiska horizontāla apmācība, ietverot konsultācijas par likumīgas uzturēšanās/patvēruma iespējām, kā arī par brīvprātīgu/piespiedu atgriešanu sākumposmā (nevis tikai tad, kad pieņemts lēmums par piespiedu atgriešanu).

Papildu skaidrojums:

—

Personas, kam piemēro atgriešanas procedūras: Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punktā oficiālā prasība “kam piemēro atgriešanas procedūru” nav sinonīms prasībai “attiecībā uz kuriem pieņem atgriešanas lēmumu”. Aizturēšana var būt jau piemērota – ja ir izpildīti visi 15. panta nosacījumi – pirms oficiālā atgriešanas lēmuma pieņemšanas, piemēram, kamēr notiek atgriešanas lēmuma sagatavošana un tas vēl nav pieņemts.

Konkrēti piemēri:

—

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, var slēpt (neatklāt) savu identitāti, lai izvairītos no izraidīšanas. Vai aizturēšana šādos apstākļos ir likumīga, lai izdarītu spiedienu uz trešās valsts valstspiederīgo, lai tas sadarbotos un padarītu izraidīšanu iespējamu? — Uz šāda veida aizturēšanu attiecas Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurā kā iemesls aizturēšanai ir skaidri minēts “izvairās no atgriešanas […] procesa vai traucē tā sagatavošanu”. 15. panta 6. punkta a) apakšpunktā “atteikšanās sadarboties” ir viens no diviem iemesliem, kas var pamatot aizturēšanas maksimālā laikposma pagarināšanu par 12 mēnešiem, un ka šādas aizturēšanas (Beugehaft vai Durchsetzungshaft) vispārējais mērķis ir izraidīšana, nevis sodīšana. Aizturēšana izraidīšanas nolūkā ir jāveic, ievērojot Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktu: “ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo”. Tas nozīmē, ka tajos gadījumos, kad ir skaidrs, ka izraidīšanai vairs nav pamatotu iemeslu, aizturēšanu ir jāpārtrauc, piemēram, kad kļuvis skaidrs, ka dokumenti, kurus izsniedz trešā valsts, tiks atsūtīti novēloti vai netiks izdoti vispār, pat tad, ja aizturētā persona sadarbotos.

—

Vai aizturēšana ir iespējama, ja atgriežamā persona iesniedz patvēruma pieteikumu? — Atbilde, kas sniegta Tiesas spriedumā lietā C-534/11, Arslan  (76) (49. un 63. punkts): “Direktīvas 2008/115/EK 2. panta 1. punkts […] nav piemērojams trešo valstu valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis starptautiskas aizsardzības pieteikumu Direktīvas 2005/85/EK nozīmē, laikposmā no minētā pieteikuma iesniegšanas brīža līdz lēmuma par šo pieteikumu pieņemšanas pirmajā instancē brīdim vai – attiecīgajā gadījumā – līdz prasības, kas celta par minēto lēmumu, izskatīšanas pabeigšanas brīdim. […] Direktīvai 2003/9/EK un Direktīvai 2005/85/EK nav pretrunā tas, ka trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu Direktīvas 2005/85/EK izpratnē, pēc tam, kad viņš ir ticis aizturēts saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK 15. pantu atgriešanai vai izraidīšanai, turpina aizturēt, pamatojoties uz valsts tiesību normu, ja, katrā atsevišķajā gadījumāizvērtējot visus atbilstošos apstākļus, tiek konstatēts, ka šis pieteikums tika iesniegts ar vienīgu mērķi kavēt vai izjaukt atgriešanas lēmuma izpildi un ka ir objektīvi vajadzīgs saglabāt aizturēšanas līdzekli, lai novērstu, ka ieinteresētā persona galīgi izvairās no atgriešanas”. NB: iepriekš norādītā atsauce uz “valsts tiesību normu” attiecas uz tiem valsts noteikumiem par aizturēšanu saistībā ar patvēruma pieteikumu, ar kuriem transponē – attiecīgā gadījumā – ES tiesību aktu kopuma patvēruma jomā prasības, kas saistītas ar aizturēšanu.

14.2.   Rīkojuma par aizturēšanu veids un sākotnējā pārskatīšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 15. panta 2. punkts

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā izdod administratīvās vai tiesas iestādes.

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā izdod rakstiski un norāda faktiskos un juridiskos iemeslus.

Ja rīkojumu par turēšanu apsardzībā ir izdevušas administratīvas iestādes, dalībvalstis:

a)	vai nu paredz rīkojuma par turēšanu apsardzībā likumīguma ātru juridisku pārskatīšanu iespējami īsā laikā no turēšanas apsardzībā sākuma brīža;

b)

vai arī nodrošina attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam tiesības vērsties tiesā, lai tā iespējami īsā laikā lemtu par viņa turēšanas apsardzībā likumību un pieņemtu attiecīgu lēmumu pēc iespējas ātrāk no attiecīgā tiesas procesa sākšanas brīža. Šādā gadījumā dalībvalstis nekavējoties informē attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo par iespēju veikt šādas darbības.

Attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja turēšana apsardzībā nav likumīga.

Tiesu iestāžu darbinieki var būt tiesneši, bet šiem darbiniekiem nav obligāti jābūt tiesnešiem. Saskaņā ar attiecīgo ECT judikatūru tiem jābūt neatkarīgiem, objektīviem un jānodrošina sacīkstes principa tiesiskās garantijas.

Juridiskās pārskatīšanas tvērums: pārskatīšanā ir jānovērtē visi Atgriešanas direktīvas 15. pantā minētie aspekti, ņemot vērā gan tiesību jautājumus (piemēram, aizturēšanas procedūras un lēmuma par aizturēšanu pareizība no procesuālā/juridiskā viedokļa), gan faktiskos jautājumus (piemēram, aizturētās personas personiskā situācija, ģimenes saites valstī, garantija izceļošanai no teritorijas, pamatota izraidīšanas iespējamība).

“Ātras juridiskās pārskatīšanas” maksimālais ilgums: Atgriešanas direktīvas formulējuma pamatā ir ECTK 5. panta 4. punkts, kurā pieprasīta “ātra juridiska pārskatīšana”. Atbilstīgajā ECT judikatūrā skaidrots, ka pieņemamo maksimālo ilgumu (“t. i., saprātīgs laikposms”) nevar definēt abstraktā veidā. Tas jādefinē, ņemot vērā katra gadījuma konkrētos apstākļus, procedūru sarežģītību, kā arī iestāžu un pieteikuma iesniedzēja rīcību. Lēmuma pieņemšanu laikposmā, kas īsāks par vienu nedēļu, var noteikti uzskatīt par labu praksi, kas ir atbilstīga juridiskajai prasībai par ātrumu.

Prasība par rakstisku lēmumu attiecas arī uz lēmumiem par pagarinājumu: prasība izdot rakstisku pamatotu lēmumu attiecas arī uz lēmumiem par aizturēšanas pagarināšanu. Tiesa spriedumā lietā C-146/14, Mahdi, (44. punkts) skaidri norādīja, ka: “šī prasība pieņemt lēmumu rakstveidā ir jāsaprot tādējādi, ka tā noteikti attiecas uz ikvienu lēmumu par aizturēšanas pagarināšanu, ņemot vērā, ka, pirmkārt, aizturēšanai un tās pagarināšanai ir analoga iedaba, jo to abu rezultātā attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam tiek atņemta brīvība, lai sagatavotu viņa atgriešanu un/vai turpinātu viņa izraidīšanu, un, otrkārt, katrā no šiem abiem gadījumiem šim valstspiederīgajam ir jābūt iespējai uzzināt attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma pamatojumu”.

Visas garantijas, ko ietver tiesību tikt uzklausītam ievērošana, piemēro attiecībā uz lēmumiem par aizturēšanu un lēmumiem par aizturēšanas pagarināšanu. Tomēr šo tiesību neievērošanas rezultātā pieņemtais lēmums nav spēkā tikai tad, ja šo tiesību ievērošanas gadījumā procedūrai varētu būt cits rezultāts – sk. lietu C-383/13, G & R: “[…] Savienības tiesības, konkrētāk, Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 2. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja, administratīvajā procesā lemjot par aizturēšanas pasākuma pagarināšanu, nav ievērotas tiesības tikt uzklausītam, valsts tiesai, kura veic šī lēmuma tiesiskuma izvērtēšanu, ir jānosaka aizturēšanas pasākuma atcelšana tikai tad, ja tā uzskata, ņemot vērā visus katras lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, ka šis pārkāpums ir tiešām liedzis tam, kurš uz to atsaucas, iespēju labāk aizstāvēties, kādēļ šim administratīvajam procesam varētu būt bijis cits iznākums” (sk. 12. iedaļu).

14.3.   Aizturēšanas sistemātiska pārskatīšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 15. panta 3. punkts

Visos gadījumos turēšanu apsardzībā pārskata ar pamatotu regularitāti vai nu pēc attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma saņemšanas, vai ex officio.

Saskaņā ar 15. panta 3. punkta pirmo teikumu lēmuma rakstiska pārskatīšana nav vajadzīga: Tiesa to paskaidroja spriedumā lietā C-146/14, Mahdi, (47. punkts): “Direktīvas 2008/115/EK 15. panta noteikumos nav pieprasīts, lai tiktu pieņemts rakstveida “pārskatīšanas akts” […]. Tādējādi iestādēm, kas ar pamatotu regularitāti veic trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas pārskatīšanu, piemērojot minētās direktīvas 15. panta 3. punkta pirmo teikumu, nav pienākuma katras pārskatīšanas laikā pieņemt īpašu aktu rakstveida formā, kurā ietilptu faktisko un tiesisko iemeslu izklāsts, kas pamato šo aktu”. Tomēr dalībvalstis var pēc izvēles pieņemt rakstisku lēmuma pārskatīšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Apvienoti lēmumi par pārskatīšanu un pagarinājumu ir jāpieņem rakstiski: Tiesa spriedumā lietā C-146/14, Mahdi, (48. punkts) paskaidroja, ka: “šādā gadījumā aizturēšanas pārskatīšana un lēmuma par aizturēšanas turpināšanu pieņemšana notiek viena un tā paša procesuālā posma laikā. Tādējādi šim lēmumam ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 2. punkta”.

Pagarinātas aizturēšanas gadījumā tiesu iestāde uzrauga minēto pārskatīšanu.

Jēdziens “pagarināta aizturēšana [turēšana apsardzībā]”: Atgriešanas direktīvas 15. panta 3. punkta otrajā teikumā noteikta ex officio tiesas uzraudzība “pagarinātas aizturēšanas [turēšanas apsardzībā]” gadījumā. Tas nozīmē, ka tiesu iestādēm ir jārīkojas arī tajos gadījumos, kad attiecīgā persona neiesniedz pārsūdzību. Pamatojoties uz jēdziena “pagarināta aizturēšana [turēšana apsardzībā]” lingvistisko salīdzinājumu (vāciski: “Bei längerer Haftdauer”; franciski: “En cas de périodes de rétention prolongées”; holandiešu valodā: “In het geval van een lange periode van bewaring”; spāniski: “En caso de periodos de internamiento prolongados”; itāliski: “Nel caso di periodi di trattenimento prolungati”), ir skaidrs, ka šis termins pēc būtības attiecas uz ilgtermiņa aizturēšanu neatkarīgi no tā, vai oficiāls lēmums par pagarināšanu jau ir vai nav pieņemts. Komisija uzskata, ka sešu mēnešu posms pirmajai ex officio juridiskajai pārraudzībai neapšaubāmi ir pārāk ilgs, bet trīs mēnešu ex officio juridisko pārraudzību varētu uzskatīt par atbilstīgu direktīvas 15. panta 3. punkta prasībām ar nosacījumu, ka vajadzības gadījumā ir arī iespēja pēc pieteikuma saņemšanas veikt individuālu pārskatīšanu.

Tiesu iestādes, kas veic uzraudzību, pilnvaras: pārskatīšanas mehānisms, kurā izskata tikai tiesību jautājumus, nevis faktiskos jautājumus, nav pietiekams. Tiesu iestādēm ir jābūt pilnvarām lemt gan par faktiem, gan par juridiskajiem jautājumiem – sk. Tiesas spriedumu lietā C-146/14, Mahdi (62. punkts): “[…] kompetentajai tiesu iestādei ir jābūt iespējai ar savu lēmumu aizstāt administratīvās iestādes lēmumu vai, attiecīgā gadījumā, tās tiesu iestādes lēmumu, kas ir izdevusi rīkojumu par sākotnējo aizturēšanu, un lemt par iespēju izdot rīkojumu par aizstājošu pasākumu vai attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atbrīvošanu. Šim nolūkam tiesu iestādei, kas lemj par aizturēšanas termiņa pagarināšanas pieteikumu, ir jāspēj ņemt vērā gan administratīvās iestādes, kas ir izdevusi rīkojumu par sākotnējo aizturēšanu, norādītos faktiskos apstākļus un pierādījumus, gan jebkādus apsvērumus, kurus, iespējams, iesniegs attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais. Turklāt tai ir jāspēj veikt pētījumu par jebkādiem citiem apstākļiem, kas ir būtiski lēmuma pieņemšanai, gadījumā, ja tā to uzskatītu par nepieciešamu […]”.

14.4.   Aizturēšanas izbeigšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 15. panta 4.–6. punkts

4.	Ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo.

5.	Turēšana apsardzībā ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu turēšanas apsardzībā laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

6.

Dalībvalstis nedrīkst pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu uz ierobežotu laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus gadījumos, ja neatkarīgi no to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu iemeslu dēļ: a) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais atsakās sadarboties vai b) kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm.

Aizturēšana jāizbeidz un atgriežamā persona jāatbrīvo vairākās atšķirīgās situācijās, piemēram, ja:

—	izraidīšanai tiesisku vai citu apsvērumu dēļ vairs nav pamatota iemesla,

—	iestādes pienācīgi nepilda izraidīšanas pasākumus,

—	ir sasniegts aizturēšanas maksimālais laikposms.

Turklāt aizturēšana jāizbeidz katrā gadījumā atsevišķi, ja rodas atbilstīga alternatīva iespēja aizturēšanai.

14.4.1.   Pamatotas izraidīšanas iespējamības neesība [Pamatota iemesla izraidīšanai neesība]

Pamatotas izraidīšanas iespējamības neesība: spriedumā lietā C-357/09, Kadzoev (67. punkts), Tiesa ir skaidrojusi jēdziena “pamatots iemesls” [pamatota iespējamība] interpretēšanu: “Tikai faktiski pamatots iemesls, ka, ņemot vērā 15. panta 5. un 6. punktā paredzētos termiņus, var notikt sekmīga izraidīšana, ir pamatots iemesls izraidīšanai. Pamatota iemesla nav, ja šķiet maz ticams, ka, ņemot vērā minētos termiņus, ieinteresētā persona tiks uzņemta kādā trešā valstī”.

“Pamatotas iespējamības trūkums” nav tas pats, kas “neiespējamība izpildīt”: “neiespējamība izpildīt” ir kategoriskāks apgalvojums, un to ir grūtāk pierādīt, nekā “pamatotas iespējamības trūkumu”, kas attiecas tikai uz zināmu varbūtības pakāpi.

Aizturēšanas laikposms, kas jāņem vērā, novērtējot “pamatotu izraidīšanas iespējamību”: ņemot vērā, ka 15. pantā (kā arī 6. apsvērumā) uzsvars likts uz konkrētu individuālu katra atsevišķa gadījuma novērtējumu, nosakot brīvības atņemšanas samērīgumu, vienmēr jāpievērš uzmanība aizturēšanas maksimālajam laikposmam attiecībā uz konkrēto personu konkrētajā gadījumā. Tas nozīmē, ka maksimālajam laikposmam, kas noteikts attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos, ir būtiska nozīme. Tas arī nozīmē, ka atgriežamā persona nebūtu jāaiztur dalībvalstī, ja no paša sākuma šķiet maz ticams, ka konkrētā persona tiks uzņemta trešā valstī šīs dalībvalsts tiesību aktos atļautajā maksimālajā aizturēšanas laikposmā (spriedumā lietā C-357/09, Kadzoev, Tiesa atsaucās uz direktīvā noteiktajiem maksimālajiem laikposmiem, jo tie bija tādi paši kā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktie maksimālie laikposmi).

Komisija iesaka kā maksimālo aizturēšanas laikposmu noteikt sešus mēnešus, kas būtu pielāgojams, ņemot vērā lietas apstākļus un tiktu pārskatīts saprātīgos laika intervālos tiesu iestādes pārraudzībā, un iespēju Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktā minētajos gadījumos pagarināt aizturēšanas laikposmu līdz 18 mēnešiem.

Ja ir sasniegts aizturēšanas maksimālais laiks, Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktu vairs nepiemēro un konkrētā persona katrā ziņā ir nekavējoties jāatbrīvo – sk. Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev (60. un 61. punkts): “jānorāda, ka, tā kā Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 6. punktā paredzētais maksimālais aizturēšanas laiks ir sasniegts, jautājums par to, vai vairs nav” pamatota iemesla izraidīšanai “šī paša panta 4. punkta nozīmē, nerodas. Tādā gadījumā konkrētā persona katrā ziņā ir nekavējoties jāatbrīvo. Tādējādi Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 4. punkts var tikt piemērots tikai tikmēr, kamēr nav beigušies šīs direktīvas 15. panta 5. un 6. punktā paredzētie maksimālie aizturēšanas termiņi”.

Papildu paskaidrojumi:

—

Būtu jāpievērš īpaša uzmanība bezvalstnieku īpašajai situācijai, kam var nebūt iespējas izmantot trešo valstu konsulāro palīdzību, lai iegūtu derīgu personu apliecinošu vai ceļošanas dokumentu. Saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev, dalībvalstīm būtu jāpārliecinās, ka pastāv pamatotas izredzes uz izraidīšanu, kas attaisno aizturēšanas piemērošanu vai pagarināšanu.

—

Vai aizturēšana ir likumīga, ja trešās valsts valstspiederīgais attiecīgajā brīdī ir aizsargāts pret izraidīšanu, pamatojoties uz neizdošanas (non-refoulement)principu? — Saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktu, ja izrādās, ka izraidīšanas iespējamība vairs nav pamatota (piemēram, sakarā ar iespējamu pastāvīgu neizdošanas (non-refoulement) principa piemērošanu), trešās valsts valstspiederīgos ir jāatbrīvo. Ja neizdošana (non-refoulement)ir ierobežota un spēkā tikai uz noteiktu laiku (piemēram, ticama diplomātiska garantija, ko sniedz atgriešanās valsts, varētu būt izdota uz īsu laikposmu vai atgriežamajai personai ir uz laiku vajadzīga vitāli svarīga ārstēšana, kas nav pieejama atgriešanās valstī), aizturēšanu var turpināt, ja vēl aizvien ir izraidīšanas iespējamība ir pamatota.

14.4.2.   Aizturēšanas maksimālā laikposma sasniegšana

Atgriešanas direktīvas 15. panta 5. un 6. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums saskaņā ar valsts tiesību aktiem (77) noteikt maksimālo aizturēšanas laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus (parasti) vai 18 mēnešus (divos noteiktos gadījumos: atgriežamās personas atsakās sadarboties vai kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm).

Valsts tiesību aktos noteiktais aizturēšanas īsākais maksimālais laikposms prevalē pār Atgriešanas direktīvā noteikto 6/18 mēnešu laikposmu: izskatot konkrētus gadījumus, piemēro valsts tiesību aktos (saskaņā ar Atgriešanas direktīvu)noteikto maksimālo laikposmu, nevis Atgriešanas direktīvā noteikto maksimālo laikposmu. Tas nozīmē, ka dalībvalsts, kura valsts tiesību aktos noteikusi, piemēram, 60 dienu maksimālo laikposmu attiecībā uz atgriežamajām personām, kuras atsakās sadarboties, nevar turpināt turēšanu apsardzībā pēc šī 60 dienu termiņa beigām, arī tad, ja Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktā ir paredzēts laikposms līdz 18 mēnešiem.

Valsts tiesību aktos būtu jānosaka maksimālais aizturēšanas laikposms, kas ļautu valstu kompetentajām iestādēm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, līdz ar to pabeigt vajadzīgās procedūras, lai veiksmīgi atgrieztu tos trešās valsts valstspiederīgos, kas uzturas nelikumīgi, un nodrošinātu atpakaļuzņemšanu tajā trešajā valstī, uz kuru notiek atgriešana. Komisija iesaka dalībvalstīm izmantot Atgriešanas direktīvas 15. pantā noteiktās laika rezerves, kas paredz sešus mēnešus kā sākotnēji maksimālo aizturēšanas laikposmu un iespēju aizturēšanu pagarināt līdz 18 mēnešiem šīs direktīvas 15. panta 6. punktā paredzētajos gadījumos. Tiek atgādināts, ka aizturēšanas faktisko ilgumu ir jānosaka, izskatot katru gadījumu atsevišķi, un ka atgriežamā persona ir jāatbrīvo, ja aizturēšanas apstākļi (piemēram, pamatota izraidīšanas iespējamība) vairs nepastāv.

Piemēri iemesliem, kuri ir/nav pamatojums aizturēšanas laikposma pagarināšanai saskaņā ar 15. panta 6. punktu.

—

Ar to, ka nav personu apliecinošu dokumentu, vien nepietiek, lai pamatotu aizturēšanas pagarināšanu – sk. Tiesas spriedumu lietā-146/14, Mahdi (73. punkts): “[…] tas, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav personu apliecinošu dokumentu, pats par sevi nevar pamatot Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 6. punktā paredzēto aizturēšanas termiņa pagarināšanu”.

—

Nesadarbošanās personu apliecinošu dokumentu iegūšanas procesā var būt par pamatu aizturēšanas pagarināšanai, ja pastāv cēloņsakarība starp nesadarbošanos un neatgriešanu – sk. Tiesas spriedumu lietā C-146/14, Mahdi (85. punkts): “[…] tikai tad, ja, izvērtējot minētā valstspiederīgā uzvedību aizturēšanas periodā, izriet, ka viņš nav sadarbojies, lai īstenotu izraidīšanas procedūru, un ka ir iespējams, ka šīs uzvedības dēļ šī procedūra ieilgst, […]”.

Papildu paskaidrojumi:

Aizturēšanas laikposma patvēruma meklētāja statusā ņemšana vērā: aprēķinot aizturēšanas laikposmu izraidīšanas nolūkā, nav jāņem vērā aizturēšanas laikposms patvēruma meklētāja statusā, jo uz aizturēšanu izraidīšanas nolūkā un patvēruma meklētāju aizturēšanu attiecas citi tiesību akti un regulējums – skatīt Tiesas spriedumu lietā C-237/09, Kadzoev (45. un 48. punkts): “tādējādi aizturēšana izraidīšanas nolūkā, kas tiek reglamentēta Direktīvā 2008/115/EK, un patvēruma meklētāja aizturēšana cita starpā atbilstoši Direktīvai 2003/9/EK un Direktīvai 2005/85/EK un piemērojamām valsts tiesību normām, ietilpst atšķirīgās tiesiskajās sistēmās. Līdz ar to […] laikposms, kurā persona ir bijusi izmitināta pagaidu izmitināšanas centrā, pamatojoties uz lēmumu, kas pieņemts atbilstoši valsts un Kopienu tiesību normām par patvēruma meklētājiem, Direktīvas 2008/115/EK 15. panta nozīmē nav jāuzskata par aizturēšanu izraidīšanas nolūkā”.

Tā paša sprieduma 47. punktā pēc tam piebilsts: “ja izrādītos, ka to procedūru, kas uzsāktas pēc Kadzojeva pieteikumiem [piešķirt] patvērumu, kuri minēti šī sprieduma 19. punktā, ietvaros nav pieņemts neviens lēmums par viņa izmitināšanu pagaidu izmitināšanas centrā, un ja tā aizturēšana tātad joprojām bija balstīta uz valsts agrāko tiesisko regulējumu par aizturēšanu izraidīšanas nolūkā vai Direktīvas 2008/115/EK tiesisko regulējumu, lai aprēķinātu aizturēšanas izraidīšanas nolūkā laikposmu, kas paredzēts Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 5. un 6. punktā, būtu jāņem vērā Kadzojeva aizturēšanas laikposms, kas atbilst laikposmam, kurā norisinājās minētās patvēruma [piešķiršanas] procedūras”.

Tādu aizturēšanas laikposmu ņemšana vērā, kamēr tiek sagatavota Dublinas pārsūtīšanas procedūra: tiek piemērota tāda pati loģikā kā izklāstīts iepriekš saistībā ar patvēruma meklētāju aizturēšanas laikposmiem.

Tādu aizturēšanas laikposmu ņemšana vērā, kuros iesniegta pārsūdzība, kuras dēļ izraidīšana ir atlikta: šādi laikposmi ir jāņem vērā – sk. Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev (53.–54. punkts): “tādējādi aizturēšanas laikposms, kas konkrētajai personai ir piemērots procedūras laikā, kurā izraidīšanas lēmuma tiesiskums tiek pārbaudīts tiesā, ir jāņem vērā, lai aprēķinātu maksimālo Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 5. un 6. punktā paredzēto aizturēšanas laiku. Ja būtu citādi, tad aizturēšanas izraidīšanas nolūkā laiks vienā un tajā pašā dalībvalstī vai citā dalībvalstī varētu būt katrā gadījumā atšķirīgs, turklāt izskatāmajā lietā būtiski atšķirīgs, sakarā ar valsts tiesu procedūrām piemītošajām īpatnībām un apstākļiem, kas būtu pretrunā Direktīvas 2008/115/EK 15. panta 5. un 6. punkta mērķim – dalībvalstīs garantēt kopēju maksimālo aizturēšanas laiku”.

To aizturēšanas izraidīšanas nolūkā laikposmu ņemšana vērā, kuri pavadīti (citā) A dalībvalstī un kuriem nekavējoties sekojusi aizturēšana pirms izraidīšanas B dalībvalstī (piemēram, šāda situācija var rasties saistībā ar trešās valsts valstspiederīgā pārvietošanu no A dalībvalsts uz B dalībvalsti saskaņā ar divpusēju atpakaļuzņemšanas nolīgumu, kā noteikts Atgriešanas direktīvas 6. panta 3. punktā): Komisija uzskata, ka nevajadzētu pārsniegt galīgo 18 mēnešu termiņu nepārtrauktai aizturēšanai pirms izraidīšanas, ņemot vērā, ka ir jāievēro Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktā noteiktā maksimālā laikposma effet utile. Informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm par aizturēšanas laikposmu, kas jau pavadīts citā dalībvalstī, kā arī iespēju B dalībvalstij atteikt pārvietošanu no A dalībvalsts, ja A dalībvalsts ir pārāk vēlu veikusi pieprasījumu, jārisina saskaņā ar attiecīgajiem divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem.

To aizturēšanas laikposmu ņemšana vērā, kuri beigušies pirms Atgriešanas direktīvas noteikumu stāšanās spēkā: šādi laikposmi ir jāņem vērā (sk. Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev (36.-38. punkts).

14.5.   Atgriežamo personu atkārtota aizturēšana

Nedrīkst neievērot Atgriešanas direktīvā noteiktos maksimālos aizturēšanas laikposmus un atkārtoti aizturēt atgriežamās personas uzreiz pēc to atbrīvošanas no aizturēšanas.

Vienas un tās pašas personas atkārtota aizturēšana var būt likumīga tikai tad, ja ir radušās būtiskas izmaiņas attiecīgajos apstākļos (piemēram, trešā valsts izsniedz vajadzīgos dokumentus vai ir uzlabojusies situācija izcelsmes valstī, radot drošas atgriešanās iespēju), ja minētās izmaiņas rada “pamatotu izraidīšanas iespējamību” [pamatotu iemeslu izraidīšanai] saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktu un ja ir izpildīti visi pārējie nosacījumi aizturēšanas piemērošanai saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu.

14.6.   Vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana pēc aizturēšanas beigām

Vājākus piespiedu līdzekļus, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, atbilstošas finanšu garantijas depozītu, dokumentu iesniegšanu vai pienākumu uzturēties noteiktā vietā, var piemērot tikai tik ilgi un tādā mērā, kamēr tos var uzskatīt par atgriešanas izpildei “nepieciešamiem pasākumiem”. Lai gan vājāku piespiedu līdzekļu izmantošanai nav paredzēti galīgi maksimālie termiņi, attiecībā uz šādu pasākumu tvērumu un ilgumu veic visaptverošu novērtējumu par to samērīgumu.

Turklāt, ja vājākie piespiedu līdzekļi pēc būtības un iedarbības ir līdzīgi vai līdzvērtīgi brīvības atņemšanai (piemēram, neierobežots pienākums uzturēties konkrētās telpās, bez iespējas pamest šīs telpas), tie de facto ir jāuzskata par aizturēšanu un jāpiemēro Atgriešanas direktīvas 15. panta 5. un 6. punktā paredzētie termiņi.

15.   AIZTURĒŠANAS APSTĀKĻI

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 16. pants

1.	Turēšanu apsardzībā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītiem.

2.	Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pēc viņu lūguma ļauj laicīgi sazināties ar juridiskiem pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un kompetentām konsulārām iestādēm.

3.	Īpašu uzmanību pievērš mazāk aizsargātu personu stāvoklim. Tām nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu.

4.

Attiecīgām un kompetentām valstu, starptautiskām un nevalstiskām organizācijām un struktūrām jābūt iespējai apmeklēt 1. punktā minētās aizturēšanas telpas, lai pārliecinātos, ka saskaņā ar šo nodaļu tās tiek izmantotas trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanas nodrošināšanai. Var noteikt, ka šādiem apmeklējumiem nepieciešama atļauja.

5.

Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem sistemātiski nodrošina informāciju, kas skaidro aizturēšanas telpu noteikumus un izklāsta to tiesības un pienākumus. Tajā ir ietverta arī informācija par to tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem sazināties ar 4. punktā minētajām organizācijām un struktūrām.

15.1.   Sākotnēja policijas uzraudzība

Uz sākotnēju policijas veiktu arestu (aizturēšanu) identifikācijas nolūkā attiecas valsts tiesību akti: tas ir skaidri norādīts Atgriešanas direktīvas 17. apsvērumā: “neskarot sākotnēju aizturēšanu, ko veic tiesībaizsardzības iestādes un koreglamentē valsts tiesību akti, turēšana apsardzībā parasti būtu īstenojama šim nolūkam īpaši paredzētās telpās”. Tas nozīmē, ka sākotnējā posmā var turpināt valsts tiesību aktu piemērošanu. Lai gan tas nav juridisks pienākums, dalībvalstis tiek mudinātas nodrošināt, ka šajā posmā trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastajiem ieslodzītajiem.

Sākotnējās aizturēšanas laikposms, kurā iespējami neatbilstīgos migrantus var turēt policijas uzraudzībā: īss, bet saprātīgs laikposms, lai identificētu aizturēto personu un lai sameklētu datus, kas ļauj noskaidrot, vai šī persona ir trešās valsts valstspiederīgais, kas valstī uzturas nelikumīgi – sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achughbabian (31. punkts): “Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka kompetento iestāžu rīcībā ir jābūt laika posmam, kas gan, protams, ir īss, bet saprātīgs, lai identificētu pārbaudīto personu un lai sameklētu datus, kas ļauj noskaidrot, vai šī persona ir trešās valsts valstspiederīgais, kas valstī uzturas nelikumīgi. Uzvārda un pilsonības noskaidrošana gadījumā, ja ieinteresētā persona nesadarbojas, var izrādīties sarežģīta. Var izrādīties sarežģīti pārbaudīt arī to, vai personas uzturēšanās ir nelikumīga, īpaši tad, ja ieinteresētā persona atsaucas uz patvēruma pieprasītāja vai bēgļa statusu. Ņemot vērā iepriekš norādīto, kompetentajām iestādēm, lai neapdraudētu Direktīvas 2008/115/EK mērķi, kas ir atgādināts iepriekšējā punktā, ir jārīkojas rūpīgi un nekavējoties jāieņem nostāja par attiecīgās personas uzturēšanās likumīgo vai nelikumīgo raksturu”. Komisija mudina dalībvalstis nodrošināt, ka arī tad, ja nav noteikts konkrēts saistošs laikposms, neatbilstīgo migrantu pārvietošanu uz īpašām aizturēšanas telpām parasti veic 48 stundu laikā no aizturēšanas brīža (izņemot gadījumus, kad ilgāks laikposms ir pieļaujams attālā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ).

15.2.   Īpaši paredzētu telpu izmantošana kā vispārējs noteikums

Īpaši paredzētu telpu izmantošana ir vispārējs noteikums: atgriežamās personas nav noziedznieki, un tās ir pelnījušas citādu attieksmi nekā parastie ieslodzītie. Tādējādi īpaši paredzētu telpu izmantošana ir vispārējs noteikums, kas paredzēts Atgriešanas direktīvā. Dalībvalstīm ir izvirzīta prasība izraidīšanas nolūkā turēt trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, īpaši paredzētās aizturēšanas telpās, nevis parasto cietumu telpās. Tas nozīmē pienākumu dalībvalstīm pārliecināties, ka īpaši paredzētās aizturēšanas telpās ir pieejams pietiekams daudzums vietu, tādējādi aizturēšanas kapacitāti pielāgot faktiskajām vajadzībām, nodrošinot piemērotus aizturēšanas materiālos apstākļus.

Izņēmumi no vispārējā noteikuma: Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētais izņēmums, kas ļauj dalībvalstīm izņēmuma gadījumos ievietot pirms izraidīšanas aizturētās personas parasto cietumu telpās, ir jāinterpretē sašaurināti. Tiesa to skaidri apstiprinājusi spriedumā apvienotajās lietās C-473/13, Bero un C-514/13, Bouzalmate  (78) (25. punkts): “[…] 16. panta 1. punkta […] otrajā teikumā ir paredzēta atkāpe no šī principa, kas kā tāda ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā sk. spriedumu lietā Kamberaj, C–571/10, EU:C:2012:233, 86. punkts)”. Izdarot šādu izņēmumu, ir pilnībā jāievēro pamattiesības, pienācīgi apsverot tādus elementus kā situācijas, kad aizturēto personu ir pārmērīgi daudz, nepieciešamība izvairīties no atkārtotas pārvietošanas un iespējamais kaitējums atgriežamās personas labklājībai, īpaši mazāk aizsargātu personu gadījumā.

Neprognozējama aizturēto personu skaita palielināšanās: Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punktā paredzēto izņēmumu var piemērot, kad neprognozējamo neatbilstīgajai migrācijai raksturīgo kvantitatīvo svārstību dēļ aizturēto skaits ir neparedzēti liels (bet nerada Atgriešanas direktīvas 18. pantā norādīto “ārkārtas situāciju”), un ir problēmas izvietot aizturētās personas īpaši paredzētās telpās dalībvalstī, kurai normālos apstākļos ir pieejams atbilstīgs/pietiekams vietu skaits īpaši paredzētās telpās.

Agresīvas aizturētās personas: saskaņā ar ECT judikatūru dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt atgriežamās personas aizturēšanas telpās pret citu aizturēto personu agresīvu vai nepiedienīgu uzvedību. Dalībvalstis tiek mudinātas meklēt praktiskus risinājums šīs problēmas novēršanai aizturēšanai īpaši paredzētajās telpās, neizmantojot cietumu telpas. Iespējamie risinājumi var ietvert noteiktu aizturēšanas centra daļu/spārnu paredzēšanu agresīvu personu izvietošanai vai īpaši šādai personu kategorijai paredzētu aizturēšanas centru izveidi.

Aizturēšanai īpaši paredzētu telpu trūkums dalībvalsts reģionos: aizturēšanai īpaši paredzētu telpu trūkums dalībvalsts reģionos laikā, kad citā tās pašas dalībvalsts daļā šādas telpas ir pieejamas, nav pamatojums ievietošanai parasto cietumu telpās. Tiesa to skaidri apstiprinājusi spriedumā apvienotajās lietās C-473/13, Bero un C-514/13, Bouzalmate (32. punkts): “Direktīvas 2008/115/EK 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij principā trešo valstu pilsoņi, kuri uzturas [valstī] nelikumīgi, izraidīšanas nolūkos ir jāpatur apsardzībā šīs dalībvalsts īpašās aizturēšanas telpās, lai gan šai dalībvalstij ir federāla struktūra un federālajai zemei, kuras kompetencē ir lemt par šādu izvietošanu un to izpildīt saskaņā ar valsts tiesībām, nav šādu aizturēšanas telpu”.

Īss aizturēšanas laikposms: tas, ka aizturēšana visticamāk būs tikai īsā laikposmā (piemēram, septiņas dienas vai mazāk), nav likumīgs iemesls, lai izņēmuma kārtā izmantotu cietuma telpas.

Aizturēšana slēgtā medicīnas/psihiatriskās ārstniecības iestādē: aizturēšana pirms izraidīšanas slēgtās medicīnas/psihiatriskās ārstēšanas iestādēs vai kopā ar personām, kuras aizturētas medicīnisku apsvērumu dēļ, Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punktā nav paredzēta un būtu pretrunā šā panta effet utile, ja vien, ņemot vērā attiecīgās personas medicīnisko un veselības stāvokli, aizturēšanai vai pārvietošanai ir vajadzīga īpaši piemērota telpa, lai nodrošinātu šai personai atbilstīgu un nepārtrauktu īpašu medicīnisko uzraudzību, palīdzību un aprūpi nolūkā nepieļaut šīs personas veselības stāvokļa pasliktināšanos.

15.3.   Nošķiršana no parastajiem ieslodzītajiem

Pienākums nošķirt atgriežamās personas no parastajiem ieslodzītajiem ir absolūta prasība: Atgriešanas direktīvā ir paredzēts bezierunu nosacījums, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, vienmēr nošķir no parastajiem ieslodzītajiem, ja dalībvalsts izņēmuma kārtā nevar nodrošināt izvietošanu īpaši paredzētās aizturēšanas telpās.

Bijušie ieslodzītie, kuriem piemēro atgriešanu: tiklīdz cietumsods ir izciests un persona ir jāatbrīvo, stājas spēkā noteikumi par aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, tostarp Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punkta noteikumi par turēšanu apsardzībā īpaši paredzētās telpās. Ja izraidīšanas procesa sagatavošana un, iespējams, izraidīšana tiek veikta laikposmā, uz kuru vēl attiecas cietumsods, turēšanu cietumā var turpināt, jo šajā laikposmā joprojām tiek piemērots sods par iepriekš izdarīto noziegumu. Dalībvalstis tiek mudinātas jau laicīgi iepriekš sākt visas izraidīšanai vajadzīgās procedūras, kamēr attiecīgās personas vēl izcieš savu ar brīvības atņemšanu saistīto sodu cietumā, lai nodrošinātu, ka trešās valsts valstspiederīgos varētu veiksmīgi atgriezt ne vēlāk kā tajā brīdī, kad viņus izlaiž no cietuma.

Agresīvas aizturētās personas: atgriežamo personu agresīva vai nepiedienīga uzvedība nav pamatojums to aizturēšanai kopā ar parastajiem ieslodzītajiem, izņemot gadījumus, kad agresīvā rīcība ir uzskatāma par noziegumu un tiesa ir piespriedusi attiecīgu cietumsodu.

Termins “parastie ieslodzītie” attiecas gan uz notiesātiem ieslodzītajiem, gan uz apsūdzētiem ieslodzītajiem: tas ir apstiprināts Eiropas Padomes Ministru komitejas 2005. gada 4. maijā pieņemtajās “Divdesmit pamatnostādnēs piespiedu atgriešanai”, kurās skaidri norādīts, ka “personas, kas pirms to izraidīšanas tiek turētas apsardzībā, parasti ir jānošķir no apsūdzētajiem un notiesātajiem”. Tādējādi aizturētās personas ir jānošķir arī no apsūdzētiem ieslodzītajiem.

Atgriežamās personas piekrišana aizturēšanai kopā ar ieslodzītajiem nav iespējama: spriedumā lietā C-474/13, Pham  (79) (21. un 22. punktā) Tiesa skaidri apstiprināja, ka: “Šajā ziņā pienākums nošķirt trešo valstu valstspiederīgos, kas uzturas nelikumīgi, no parastajiem ieslodzītajiem, kas paredzēts šīs direktīvas 16. panta 1. punkta otrajā teikumā, nav tikai trešās valsts valstspiederīgā ievietošanas apsardzībā ieslodzījuma vietā īpašs izpildes nosacījums, bet ir šīs ievietošanas pamatnosacījums, bez kura principā tā neatbilstu šai direktīvai. Šādā kontekstā dalībvalstij nav jāņem vērā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā vēlme”.

15.4.   Aizturēšanas materiālie apstākļi

Atgriešanas direktīva – 16. pants 1) EP pamatnostādņu piespiedu atgriešanai 10. pamatnostādnē (“turēšanas apsardzībā apstākļi pirms izraidīšanas”); Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas standarti un faktu lapa par imigrantu turēšanu apsardzībā; 2006. gada Eiropas cietumu noteikumi

Atgriešanas direktīvā ir paredzētas vairākas konkrētas garantijas. Dalībvalstīm ir pienākums:

—	nodrošināt neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu,

—	pievērst uzmanību mazāk aizsargātu personu situācijai, kas kopumā nozīmē arī to, ka ir pienācīgi jāņem vērā tādi elementi kā attiecīgās personas vecums, invaliditāte un veselība (tostarp garīgā veselība),

—	nodrošināt aizturētajiem informāciju par noteikumiem, ko piemēro aizturēšanas telpās, un izklāsta aizturēto tiesības un pienākumus; ieteicams šo informāciju sniegt pēc iespējas ātrāk, un ne vēlāk kā 24 stundas pēc ierašanās,

—	ļaut aizturētajiem sazināties ar juridiskajiem pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un kompetentām konsulārām iestādēm,

—	dot iespēju attiecīgām un kompetentām valstu, starptautiskām un nevalstiskām organizācijām un struktūrām apmeklēt aizturēšanas telpas; minētās tiesības attiecīgajām struktūrām piešķir neatkarīgi no aizturētās personas izteikta uzaicinājuma.

Tajos jautājumos, kurus nereglamentē Atgriešanas direktīva, dalībvalstis ievēro attiecīgos EP standartus, jo īpaši “CPT standartus”: Atgriešanas direktīva nereglamentē noteiktus aizturēšanas materiālos apstākļus, piemēram, telpu lielumu, piekļuvi sanitārajām labierīcībām, piekļuvi āra teritorijai, ēdināšanu. Direktīvas 17. apsvērumā noteikts, ka aizturētām personām ir jānodrošina humāna un cieņpilna attieksme, ievērojot viņu pamattiesības un saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem. Ja dalībvalstis piemēro aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, tas ir jāveic saskaņā ar CFR 4. panta noteikumiem, kuri aizliedz necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi. Minētā dalībvalstu pienākuma praktiskā ietekme ir sīkāk izklāstīta:

1)	Eiropas Padomes pamatnostādņu piespiedu atgriešanai 10. pamatnostādnē (“aizturēšanas apstākļi pirms izraidīšanas”);

2)	Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas izstrādātajos standartos (CPT standarti, dokuments CPT/Inf/E (2002) 1 – Rev. 2013; CPT faktu lapā par imigrantu aizturēšanu, dokuments CPT/Inf(2017)3), kurā konkrēti aplūkotas aizturētu neatbilstīgo migrantu īpašās vajadzības un statuss;

3)	2006. gada Eiropas cietumu noteikumos (Dalībvalstu Ministru komitejas ieteikumi REC(2006)2) kā obligāti pamatstandarti attiecībā uz visiem jautājumiem, kuri nav ietverti iepriekš minētajos standartos;

4)	ANO Minimālajos standartnoteikumos par apiešanos ar ieslodzītajiem (apstiprinājusi Ekonomikas un Sociālo lietu padome ar 1957. g. 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977. g. 13. maija rezolūciju 2076 (LXII)).

Minētie standarti ir vispārēji atzītas ar aizturēšanu saistītas prasības, kuras dalībvalstīm obligāti jāievēro, veicot jebkuru aizturēšanu, lai nodrošinātu atbilstību ECTK prasībām un prasībām, kuras izriet no ES Pamattiesību hartas, piemērojot ES tiesību aktus.

Eiropas Padomes 10. pamatnostādne – aizturēšanas apstākļi pirms izraidīšanas

1.	Personas, kas pirms to izraidīšanas tiek aizturētas, parasti visīsākajā iespējamajā termiņā ievieto aizturēšanai īpaši paredzētās telpās, nodrošinot materiālos apstākļus un režīmu, kas ir piemērots to tiesiskajam statusam, un atbilstīgi kvalificētu personālu.

2.

Minētajās telpās nodrošina izmitināšanu atbilstīgi mēbelētās, tīrās un izremontētās telpās, kurās paredzēta izvietoto cilvēku skaitam pietiekama dzīvojamā platība. Turklāt, projektējot un iekārtojot telpas, jānodrošina, lai tās iespējami mazāk atgādinātu brīvības atņemšanas iestādes vidi. Organizētajās nodarbībās jāiekļauj nodarbības svaigā gaisā, piekļuve atpūtas istabai, radio/televīzijai un avīzēm/žurnāliem, kā arī atbilstīgam rekreācijas aprīkojumam.

3.

Personālam, kas strādā šādās telpās, jābūt rūpīgi izraudzītam un tam nodrošina atbilstīgu apmācību. Dalībvalstis tiek mudinātas pēc iespējas nodrošināt attiecīgajam personālam apmācību, kas ļautu ne vien iegūt saziņas prasmes, bet arī iepazīstinātu ar aizturēto personu pārstāvēto kultūru. Vēlams, lai dažiem darbiniekiem būtu atbilstīgās valodas prasmes un tie spētu pazīt aizturēto personu reakcijas uz stresu iespējamos simptomus un atbilstoši rīkoties. Vajadzības gadījumā personālam jābūt spējīgam izmantot ārējo atbalstu, it īpaši medicīnisko un sociālo palīdzību.

4.

Personas, kas pirms to izraidīšanas no teritorijas tiek aizturētas, parasti nošķir no parastajiem ieslodzītajiem – gan no notiesātiem, gan no apsūdzētiem ieslodzītajiem. Vīriešus un sievietes jāatdala no pretējā dzimuma pārstāvjiem, ja viņi to vēlas; taču jāievēro ģimenes vienotības princips, un tāpēc ģimenes ir attiecīgi jāizmitina.

5.

Valsts iestādes nodrošina, ka personām, kuras aiztur šādās iestādēs, saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem ir piekļuve advokātiem, ārstiem, nevalstiskajām organizācijām, saviem ģimenes locekļiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojam (UNHCR), un ka tām ir iespēja sazināties ar ārpasauli. Turklāt minēto iestāžu darbību sistemātiski uzrauga, tostarp atzīti neatkarīgi novērotāji.

6.

Aizturētajām personām ir tiesības iesniegt sūdzības par iespējamiem sliktas izturēšanās gadījumiem un par to, ka tām nav nodrošināta aizsardzība pret citu aizturēto personu vardarbību. Sūdzību iesniedzējiem un lieciniekiem nodrošina aizsardzību pret visu veidu sliktu izturēšanos vai iebiedēšanu saistībā ar iesniegto sūdzību vai sniegto liecību.

7.

Aizturētās personas sistemātiski informē par noteikumiem, ko piemēro aizturēšanas iestādē, par šīm personām piemērojamo procedūru un par to tiesībām un pienākumiem. Minēto informāciju nodrošina attiecīgo personu visbiežāk lietotajā valodā un vajadzības gadījumā nodrošina tulka pakalpojumus. Aizturētās personas informē par to tiesībām sazināties ar pašu izraudzītu advokātu, kompetento savas valsts diplomātisko pārstāvniecību, tādām starptautiskajām organizācijām kā UNHCR un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM) un nevalstiskajām organizācijām. Šajā saistībā nodrošina palīdzību.

Spīdzināšanas novēršanas standarti par aizturēšanu, kas saistīta ar imigrāciju – izvilkumi

29.

(aizturēšanas telpas). […] Protams, šādos centros jābūt atbilstīgi mēbelētām, tīrām un izremontētām telpām, kurās paredzēta izvietoto cilvēku skaitam pietiekama dzīvojamā platība. Turklāt, projektējot un iekārtojot telpas, jānodrošina, lai tās iespējami mazāk atgādinātu brīvības atņemšanas iestādes vidi. Attiecībā uz režīmam atbilstīgām nodarbībām jānorāda, ka tajās būtu jāiekļauj ārpustelpu nodarbības, dienas atpūtas telpas un piekļuve radio/televīzijai, laikrakstiem un žurnāliem, kā arī citas piemērotas atpūtas iespējas (piemēram, galda spēles, galda teniss). Jo ilgāku laiku cilvēki atrodas apcietinājumā, jo plašākam ir jābūt piedāvāto nodarbību klāstam. Aizturēto imigrantu centru personālam ir īpaši sarežģīti pienākumi. Pirmkārt, valodas barjeru dēļ viņiem nenovēršami būs saziņas grūtības. Otrkārt, daudziem aizturētajiem, kas nav aizdomās turamie par nozieguma izdarīšanu, būs grūti pieņemt faktu, ka viņiem atņemta brīvība. Treškārt, iespējams saspīlējuma risks starp dažādu tautību vai etnisko grupu pārstāvjiem. Tāpēc CPT uzskata, ka galvenais uzdevums ir šādos centros strādājošo darbinieku rūpīga atlase un pienācīga apmācība. Attiecīgajiem darbiniekiem ir nepieciešamas ļoti labas saskarsmes spējas; turklāt viņiem ir nepieciešamas zināšanas par dažādām kultūrām, un vismaz dažiem no viņiem ir nepieciešamas attiecīgās valodas zināšanas. Turklāt viņiem jābūt apmācītiem atpazīt aizturēto iespējamās stresa reakcijas pazīmes (posttraumatiskas vai ar sociāli kulturālajām pārmaiņām saistītas) un attiecīgi rīkoties.

79.

Neatbilstīgo imigrantu aizturēšanas apstākļiem būtu jāatspoguļo viņiem piemērotās brīvības atņemšanas būtība; tiem jābūt ar nelieliem ierobežojumiem un daudzveidīgu nodarbību režīmu. Piemēram, aizturētajiem neatbilstīgajiem imigrantiem jābūt iespējai saglabāt pilnvērtīgus sakarus ar ārpasauli (tostarp iespējai bieži izmantot tālruni un tikties ar apmeklētājiem), un viņu brīvība pārvietoties brīvības atņemšanas iestādē ir ierobežojama, cik maz iespējams. Pat ja apcietinājuma apstākļi brīvības atņemšanas iestādēs atbilst šīm prasībām – tas, protams, tā nav vienmēr –, CPT uzskata, ka minēto iemeslu dēļ neatbilstīgo imigrantu turēšana brīvības atņemšanas iestādes vidē būtībā ir nepareiza.

82.

Tiesībām vērsties pie advokāta būtu jāietver tiesības runāt ar advokātu bez liecinieku klātbūtnes, kā arī saņemt juridisku konsultāciju jautājumos, kas saistīti ar uzturēšanos, aizturēšanu un izraidīšanu. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad neatbilstīgajiem imigrantiem pašiem nav iespējas izvēlēties un apmaksāt advokātu, viņiem jābūt iespējai saņemt juridisko palīdzību. Turklāt visi jaunpienākušie aizturētie būtu nekavējoties jāapskata ārstam vai atbilstīgi kvalificētai medmāsai, kas sagatavo ziņojumu ārstam. Tiesībām uz ārsta konsultāciju jāietver tiesības – ja neatbilstīgais imigrants vēlas tās izmantot – uz pārbaudi, ko veic viņa izvēlēts ārsts; tomēr gaidāms, ka šādu atkārtotu pārbaudi apmaksā pats aizturētais. Radinieka vai paša izvēlētas trešās personas informēšana par piemēroto aizturēšanu tiktu ievērojami veicināta, ja neatbilstīgajiem imigrantiem atļautu brīvības atņemšanas laikā paturēt mobilos tālruņus vai vismaz tie viņiem būtu pieejami.

90.

Neatbilstīgo imigrantu veselības stāvokļa novērtējums brīvības atņemšanas laikā ir būtisks pienākums gan attiecībā pret katru aizturēto atsevišķi, gan pret neatbilstīgo imigrantu grupu kopumā. Neatbilstīgo imigrantu garīgo un fizisko veselību var būt negatīvi ietekmējusi iepriekšējā traumatiskā pieredze. Turklāt ierastās personiskās un kultūras vides zaudējums un nedrošība par nākotni var radīt garīgā stāvokļa pasliktināšanos, tostarp iepriekš novērotu depresijas simptomu saasināšanos, trauksmi un pēctraumatiskus traucējumus.

91.

Minimālā prasība ir, lai visos aizturēto neatbilstīgo imigrantu izmitināšanas centros katru dienu būtu pieejama persona, kurai ir vismaz atzīta medmāsas kvalifikācija. Šādai personai jo īpaši būtu jāveic jaunpienākušo aizturēto sākotnējā veselības pārbaude (jo īpaši attiecībā uz infekcijas slimībām, tostarp tuberkulozi), jāpieņem lūgumi tikties ar ārstu, jānodrošina izrakstīto zāļu sagāde un izdalīšana, jākārto medicīniskā dokumentācija un jāuzrauga vispārējie higiēnas apstākļi.

2006. gada Eiropas cietumu noteikumi – izvilkumi

Izmitināšana

18.1.

Apstākļi ieslodzītajiem paredzētajās telpās, un jo īpaši guļamtelpās, ir tādi, kas neaizskar cilvēka cieņu un, cik vien iespējams, nav pretrunā ieslodzīto tiesībām uz privāto dzīvi, kā arī atbilst veselības un higiēnas prasībām, jo klimatiskajiem apstākļiem, un jo īpaši platībai, gaisa kubatūrai, apgaismojumam, apkurei un ventilācijai šajās telpās tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.

18.2.

Visās ēkās, kurās jādzīvo, jāstrādā vai jāpulcējas ieslodzītajiem, a. logi ir pietiekami lieli, lai ieslodzītie normālos apstākļos varētu lasīt vai strādāt dabiskā apgaismojumā un, ja vien ēkā nav atbilstošas gaisa kondicionēšanas sistēmas, lai pa tiem telpā varētu ieplūst svaigs gaiss; b. mākslīgais apgaismojums atbilst atzītiem tehniskiem standartiem; un c. ir ierīkota signalizācijas sistēma, kas ļauj ieslodzītajiem nekavējoties sazināties ar ieslodzījuma vietas darbiniekiem.

Higiēna

19.1.

Visās ieslodzījuma vietās visas telpas uztur pienācīgā kārtībā, un tās vienmēr ir tīras.

19.2.

Kad ieslodzītos pieņem ieslodzījuma vietā, kameras vai citas telpas, kurās tos izmitina, ir tīras.

19.3.

Ieslodzītajiem pastāvīgi ir pieejamas sanitārās labierīcības, kurās ievērotas higiēnas prasības un ieslodzīto tiesības uz privātumu.

19.4.

Nodrošina pietiekamu sanitāro labierīcību skaitu, lai ikviens ieslodzītais vispārējās higiēnas labad varētu ik dienas vai vismaz divas reizes nedēļā (vai biežāk, ja tas nepieciešams) nomazgāties vannā vai dušā, kurā ūdens temperatūra atbilst klimatiskajiem apstākļiem.

19.5.

Ieslodzītie rūpējas par savu, sava apģērba un savu guļamtelpu tīrību un kārtību.

19.6.

Cietuma administrācija izsniedz ieslodzītajiem visu tiem nepieciešamo, tostarp arī tualetes piederumus un parastos tīrīšanas piederumus un līdzekļus.

19.7.

Īpašu uzmanību pievērš tam, lai tiktu apmierinātas sieviešu higiēnas vajadzības.

Apģērbs un gultas piederumi

20.1.

Ieslodzītajiem, kuriem nav piemērotu personīgo drēbju, izsniedz klimatiskajiem apstākļiem atbilstošu apģērbu.

20.2.

Minētais apģērbs nav aizskarošs vai pazemojošs.

20.3.

Visus apģērbus uztur labā kārtībā un nomaina, ja nepieciešams.

20.4.

Ieslodzītajiem, kuriem ir atļauts atstāt ieslodzījuma vietu, nav jāvalkā apģērbs, pēc kura iespējams noteikt, ka viņi ir ieslodzītie.

21.

Katram ieslodzītajam iekārto atsevišķu gultasvietu un izsniedz piemērotu individuālus gultas piederumus, kas tiek turēti labā kārtībā un mainīti pietiekami bieži, lai nodrošinātu to tīrību.

Ēdināšana

22.1.

Ieslodzītajiem nodrošina barojošu uzturu, kas atbilst viņu vecumam, veselībai, fiziskajam stāvoklim, reliģiskajai pārliecībai, paražām un darba specifikai.

22.2.

Prasības, kādām jāatbilst barojošam uzturam, tostarp arī uztura minimālo enerģētisko vērtību un proteīnu saturu, paredz attiecīgās valsts tiesību aktos.

22.3.

Gatavojot un pasniedzot ēdienu, tiek ievērotas higiēnas prasības.

22.4.

Ieslodzītajiem nodrošina trīs ēdienreizes dienā, starp kurām ir pietiekami ilgs starplaiks.

22.5.

Ieslodzītajiem vienmēr ir pieejams tīrs dzeramais ūdens.

22.6.

Ja tas nepieciešams medicīnisku apsvērumu dēļ, ārstniecības personas vai kvalificēta medicīnas māsa pieprasa mainīt attiecīgā ieslodzītā uzturu.

Ieslodzījuma režīms

25.1.

Jebkurš ieslodzījuma režīms, kas noteikts ieslodzītajiem, ietver līdzsvarotu pasākumu programmu.

25.2.

Nosakot šo režīmu, visiem ieslodzītajiem atļauj ārpus kameras pavadīt tik daudz stundu dienā, cik nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu savstarpējo un sociālo saskarsmi.

25.3.

Nosakot ieslodzījuma režīmu, ņem vērā arī ieslodzīto sociālās labklājības vajadzības.

25.4.

Īpašu uzmanību pievērš to ieslodzīto vajadzībām, kas cietuši no fiziskas, psiholoģiskas vai seksuālas vardarbības.

Fiziskie vingrojumi un atpūta

27.1.

Ikvienam ieslodzītajam dod iespēju katru dienu vismaz vienu stundu pavadīt svaigā gaisā, ja vien to atļauj laika apstākļi.

27.2.

Lai ieslodzīto pastaigas varētu notikt arī nelabvēlīgos laika apstākļos, nodrošina alternatīvu risinājumu.

27.3.

Pareizi organizētas nodarbības, kas uzlabo fizisko sagatavotību un nodrošina pietiekamu fizisko slodzi un atpūtas iespējas, ir neatņemama ieslodzījuma režīma sastāvdaļa.

27.4.

Cietuma administrācija veicina šādas nodarbības, sagādājot attiecīgās iekārtas un inventāru.

27.5.

Cietuma administrācija paredz kārtību, kā organizēt īpašas nodarbības tiem ieslodzītajiem, kuriem tās ir nepieciešamas.

27.6.

Ieslodzītajiem nodrošina arī atpūtas iespējas, tostarp iespējas nodarboties ar sportu, spēlēt spēles, piedalīties kultūras pasākumos un pievērsties vaļaspriekiem, kā arī citus brīvā laika pavadīšanas veidus, turklāt, ja iespējams, ieslodzītajiem atļauj pašiem organizēt atpūtu ieslodzījuma vietā.

27.7.

Pastaigu laikā, kā arī, lai piedalītos atpūtas pasākumos, ieslodzītajiem ir atļauts satikties un biedroties savā starpā.

Domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība

29.1.

Tiek ievērotas ieslodzīto tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

29.2.

Cik vien tas iespējams, ieslodzītajiem nosaka tādu režīmu, lai tie varētu paust savu reliģisko pārliecību un uzskatus, apmeklēt dievkalpojumus vai sapulces, ko vada pilnvarots attiecīgās konfesijas vai ticības pārstāvis, satikties ar šādu savas konfesijas vai ticības pārstāvi bez citu personu klātbūtnes un glabāt pie sevis grāmatas vai literatūru, kas saistīta ar to reliģisko pārliecību vai ticību.

29.3.

Ieslodzītos nedrīkst piespiest nodoties kādai reliģijai vai ticībai, apmeklēt dievkalpojumus vai sapulces, piedalīties reliģiskās ceremonijās vai tikties ar kādas konfesijas vai ticības pārstāvjiem.

Mazākumtautības vai valodas minoritātes

38.1.

Veic īpašus pasākumus, lai apmierinātu to ieslodzīto vajadzības, kuri pieder mazākumtautībām vai valodas minoritātēm.

38.2.

Cik vien iespējams, dažādām grupām ieslodzījuma vietās ļauj saglabāt savas kultūras tradīcijas.

38.3.

Valodnieciskās prasības apmierina, izmantojot kvalificētu tulku pakalpojumus un sagatavojot rakstiskus materiālus visās valodās, kas tiek lietotas attiecīgajā ieslodzījuma vietā.

Veselības aprūpe

40.3.

Ieslodzītajiem, nediskriminējot tos tiesiskā statusa dēļ, ir pieejami valstī pieejamie medicīnas pakalpojumi.

40.4.

Ieslodzījuma vietā sniegto medicīnisko pakalpojumu mērķis ir atklāt un ārstēt fiziskas vai garīgas slimības vai trūkumus, no kuriem varētu ciest ieslodzītie.

40.5.

Tālab ieslodzītajam sniedz visus nepieciešamos medicīniskos, ķirurģiskos un psihiatriskos pakalpojumus, arī tos, kas pieejami sabiedrībai ārpus ieslodzījuma vietas.

Medicīniskās un veselības aprūpes personāls

41.1.

Katrā ieslodzījuma vietā pieejami vismaz vien kvalificēta vispārējā medicīnas prakses speciālista pakalpojumi.

41.2.

Veic attiecīgus pasākumus, lai pastāvīgi nodrošinātu to, ka ārkārtas gadījumos nekavējoties ir pieejama kvalificētas ārstniecības personas palīdzība.

41.3.

Ja ieslodzījuma vietā nav nodarbināta pilnas slodzes ārstniecības persona, to regulāri apmeklē nepilnas slodzes ārstniecības persona.

41.4.

Visās ieslodzījuma vietās strādā darbinieki, kas pienācīgi sagatavoti veselības aprūpei.

41.5.

Ikvienam ieslodzītajam ir pieejami arī kvalificēta zobārsta un optiķa pakalpojumi.

Ārstniecības personas pienākumi

42.1.

Ārstniecības persona vai kvalificēta medicīnas māsa, kura strādā minētās ārstniecības personas pakļautībā, iespējami īsā laikā pēc to pieņemšanas apmeklē ikvienu ieslodzīto un arī izmeklē to, izņemot tos gadījumus, kad ir pilnīgi skaidrs, ka šāda izmeklēšana ir lieka.

42.2.

Ārstniecības persona vai kvalificēta medicīnas māsa, kas strādā minētās ārstniecības personas pakļautībā, izmeklē ieslodzīto pirms atbrīvošanas no ieslodzījuma, ja ieslodzītais to ir lūdzis, un, ja vajadzīgs, arī citos gadījumos.

42.3.

Izmeklējot ieslodzītos, ārstniecības persona vai kvalificēta medicīnas māsa, kas strādā minētās ārstniecības personas pakļautībā, īpašu uzmanību pievērš: a. tam, lai tiktu ievēroti parastie medicīniskās konfidencialitātes noteikumi; b. tam, lai fiziskās vai garīgās slimības tiktu diagnosticētas, un tam, lai tiktu veikti visi vajadzīgie pasākumi šo slimību ārstēšanai un iepriekš noteiktās ārstēšanas turpināšanai; c. tam, lai tiktu reģistrētas jebkuras pazīmes vai norādes, kas varētu liecināt par vardarbīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem, un tam, lai par tām tiktu ziņots attiecīgajām iestādēm; d. narkotiku, medikamentu vai alkohola lietošanas radīto abstinences simptomu novēršanai; e. brīvības atņemšanas izraisītās psiholoģiskās spriedzes un stresa konstatēšanai; f. tam, lai ieslodzītie, kuri, iespējams, slimo ar infekcijas vai lipīgām slimībām, slimības laikā tiktu izolēti un lai tiem tiktu nodrošināta pienācīga ārstēšana; g. tam, lai ieslodzītie, kuri ir HIV nēsātāji, netiktu izolēti tikai šā iemesla dēļ; h. tam, lai tiktu laikus pamanīti fiziski vai garīgi trūkumi, kas varētu kavēt atgriešanos sabiedrībā pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma; i. tam, lai tiktu noteikta katra ieslodzītā fiziskā sagatavotība un piemērotība darbam; un j. tam, lai tiktu panākta vienošanās ar sabiedriskajām iestādēm par nepieciešamās ārstnieciskās un psihiatriskās palīdzības sniegšanu arī pēc ieslodzītā atbrīvošanas no ieslodzījuma, ja vien ieslodzītie tam piekrīt.

Veselības aprūpes nodrošināšana

46.1.

Slimos ieslodzītos, kuriem nepieciešama tāda speciālistu palīdzība, kas ieslodzījuma vietā nav pieejama, pārvieto uz specializētām ārstniecības iestādēm.

46.2.

Ja ieslodzījuma vietām ir pašām savas slimnīcas telpas, tajās netrūkst personāla un aprīkojuma, lai pienācīgi aprūpētu ieslodzītos un nodrošinātu tiem pienācīgu ārstēšanu.

16.   NEPILNGADĪGO UN ĢIMEŅU AIZTURĒŠANA

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 17. pants

1.	Attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem un ģimenēm, kurās ir nepilngadīgie, turēšanu apsardzībā piemēro tikai kā galējo līdzekli un uz īsāko atbilstošo laikposmu.

2.	Ģimenēm, kas tiek turētas apsardzībā, gaidot izraidīšanu, nodrošina uzturēšanos atsevišķās telpās, garantējot pietiekamu privātās dzīves aizsardzību.

3.	Aizturētajiem nepilngadīgajiem ir iespēja iesaistīties atpūtas aktivitātēs, tostarp spēlēs, un atpūtas pasākumos, kas atbilst viņu vecumam, un atkarībā no uzturēšanās ilguma – arī piekļuve izglītībai.

4.	Nepavadītiem nepilngadīgajiem pēc iespējas nodrošina uzturēšanos institūcijās, kurās ir personāls un iekārtas, kuras atbilst attiecīgā vecuma personu vajadzībām.

5.	Saistībā ar nepilngadīgajiem, kurus tur apsardzībā, gaidot izraidīšanu, vispirms ņem vērā bērna intereses.

Atgriešanas direktīvā ir atļauts izraidīšanas nolūkā aizturēt nepavadītus nepilngadīgos un ģimenes ar nepilngadīgajiem, piemērojot to tikai kā galējo līdzekli un uz īsāku atbilstošo laikposmu, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti īpaši piesardzības pasākumi.

Papildus šiem piesardzības pasākumiem, kas izklāstīti Atgriešanas regulas 17. pantā, ir jāievēro šīs direktīvas 15. panta principi, kuri piemērojami vispārējiem noteikumiem saistībā ar aizturēšanu, proti, aizturēšanu ir jāpiemēro tikai kā galējo līdzekli, ir jābūt pieejamam dzīvotspējīgu efektīvu alternatīvu klāstam aizturēšanai, un ir jāveic katra gadījuma individuāla izvērtēšana (sk. 14. iedaļu). Bērna interesēm vienmēr ir jābūt primārajam apsvērumam saistībā ar nepilngadīgo un ģimeņu aizturēšanu, dalībvalstis tiek mudinātas visās lietās, kas saistītas ar aizturēšanu, iesaistīt bērnu aizsardzības struktūras un, ja ir pamats aizturēšanai, ir jādara viss iespējamais, lai nepilngadīgajiem (gan nepavadītajiem, gan kopā ar ģimenēm esošajiem) būtu pieejams un izmantojams dzīvotspējīgs efektīvu alternatīvu klāsts aizturēšanai.

UNHCR  (80) un FRA  (81) sniedz vairākus labas prakses piemērus par alternatīvām nepavadītu nepilngadīgo un ģimeņu ar bērniem aizturēšanai.

Komisija iesaka, ka valstu tiesību aktiem nav jāaizkavē iespēja aizturēt nepilngadīgos, ja ir stingri nepieciešams nodrošināt galīgā lēmuma par atgriešanu izpildi un tiktāl, ciktāl konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot vājākus piespiedu pasākumus.

Atgriešanas direktīvas 17. panta noteikumi ir atbilstīgi EP 11. pamatnostādnei “Bērni un ģimenes”. Turpmākas konkrētas norādes ir sniegtas šīs pamatnostādnes komentāros.

Eiropas Padomes 11. pamatnostādne – bērni un ģimenes

Piezīmes

1.

Pamatnostādnes 1., 3. un 5. punkts aizgūts no attiecīgajiem noteikumiem, kuri ietverti Konvencijā par bērna tiesībām, kas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1989. gada 20. novembra Rezolūciju Nr. 44/25 ir pieņemta, atvērta parakstīšanai un ratificēšanai, un tai var pievienoties, un kuru ir ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis. Attiecībā uz 2. punktu varētu atgādināt, ka ECTK 8. pantā noteiktās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ir piemērojamas arī saistībā ar turēšanu apsardzībā.

2.

Attiecībā uz brīvības atņemšanu bērniem Konvencijas par bērna tiesībām 37. pantā ir īpaši noteikts, ka “bērna apcietināšanai, aizturēšanai vai ieslodzīšanai cietumā jānotiek saskaņā ar likumu, un tas jāizmanto tikai kā galējas nepieciešamības līdzeklis un uz iespējami īsāku laiku” (37. panta b) apakšpunkts). Saskaņā ar šīs konvencijas 20. panta 1. punktu “bērnam, kuram īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību”.

3.

Iedvesmai kalpoja arī 38. punkts Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumos par to nepilngadīgo personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, Ģenerālās Asamblejas 1990. gada 14. decembra Rezolūcija 45/113, ko piemēro attiecībā uz jebkuru brīvības atņemšanu, kas jāsaprot kā “visu veidu aizturēšana vai apcietināšana vai personas ievietošana valsts vai privātā ieslodzījuma iestādē, kuru persona nedrīkst patvaļīgi atstāt, saskaņā ar rīkojumu, ko izdevusi jebkura tiesu, administratīvā vai cita pārvaldes iestāde” (11.b punkts). Saskaņā ar 38. punktu: “ikvienam bērnam obligātās izglītības vecumā ir tiesības uz izglītību, kas ir piemērota viņa vajadzībām un spējām un izstrādāta tā, lai sagatavotu viņu atgriezties sabiedrībā. Šādu izglītību pēc iespējas nodrošina ārpus aizturēšanas iestādes vietējās skolās un, jebkurā gadījumā, piesaistot kvalificētus skolotājus un izmantojot valsts izglītības sistēmā integrētas programmas, lai pēc atbrīvošanas bērns varētu bez grūtībām turpināt izglītību. Īpaša uzmanība aizturēšanas iestāžu vadībai jāvelta to bērnu izglītošanai, kuriem ir ārvalstu izcelsme vai īpašas vajadzības kultūras vai etniskā ziņā. Bērniem, kuri neprot lasīt vai kuriem ir kognitīvās vai mācīšanās grūtības, ir tiesības saņemt speciālo izglītību.”

4.

Pēdējais punkts atspoguļo pamatprincipu, kas ietverts Konvencijā par bērna tiesībām, kuras 3. panta 1. punktā noteikts, ka “visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm”. Parasti to piemēro arī lēmumiem par bērnu turēšanu apsardzībā pirms izraidīšanas no teritorijas.

Attiecībā uz bērnu turēšanu apsardzībā CPT standartos ir paredzēti turpmāk norādītie noteikumi, kurus dalībvalstīm jāievēro visos gadījumos, kad – izņēmuma kārtā un tikai kā galējais līdzeklis – tiek piemērota turēšana apsardzībā:

CPT standarti attiecībā uz nepilngadīgo aizturēšanu –izvilkumi

97.

CPT uzskata, ka jādara viss iespējamais, lai izvairītos no brīvības atņemšanas neatbilstīgajiem migrantiem, kuri ir nepilngadīgi. Pamatojoties uz “bērna interešu prioritātes” principu, kas noteikts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantā, bērnu, tostarp nepavadītu un nošķirtu bērnu, aizturēšana var būt attaisnojama tikai retos gadījumos, un komiteja uzskata, ka to noteikti nevar pamatot vienīgi ar uzturēšanās statusa neesamību. Ja izņēmuma kārtā bērns ir aizturēts, brīvības atņemšanai jāilgst pēc iespējas īsāku laika periodu; jādara viss iespējamais, lai nekavējoties varētu atbrīvot nepavadītus vai nošķirtus bērnus no aizturēšanas iestādes un ievietotu viņu piemērotākā aprūpē. Turklāt, ņemot vērā bērnu neaizsargātību, visos gadījumos, kad ir aizturēts bērns, jāpiemēro papildu aizsardzības pasākumi, īpaši tajos gadījumos, kad bērni ir nošķirti no saviem vecākiem vai citiem aprūpētājiem vai ir nepavadīti, bez vecākiem, aprūpētājiem vai radiniekiem.

98.

Tiklīdz varas iestādes uzzinājušas par bērna esamību, profesionāli kvalificētai personai jāveic sākotnējā intervija bērnam saprotamā valodā. Jāizvērtē, kādā ziņā bērns ir neaizsargāts, tostarp no vecuma, veselības, psihosociālo faktoru un citu aizsardzības vajadzību viedokļa, ieskaitot tās vajadzības, kas izriet no pieredzētās vardarbības, cilvēku tirdzniecības vai traumas. Nepavadītiem vai nošķirtiem bērniem, kuriem atņemta brīvība, jānodrošina tūlītēja bezmaksas juridiskā palīdzība un citu veidu pienācīga palīdzība, ieskaitot aizbildņa vai likumiskā pārstāvja iecelšanu. Lai uzraudzītu aizbildnības kvalitāti, jāievieš arī atbilstošs pārbaudes mehānisms.

99.

Jāveic nepieciešamie pasākumi, lai iestādēs, kurās ievietoti aizturētie bērni, būtu nodrošināta sociālā darbinieka un psihologa sistemātiska klātbūtne, kā arī individuāls kontakts ar šo personālu. Abu dzimumu personāls ir vēl viens aizsardzības līdzeklis pret nežēlīgu rīcību; gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma darbinieku klātbūtnei var būt labvēlīga ietekme uz aizturēšanas iestādes vidi, un tā sekmē parastajām normām tuvu vidi šādā iestādē. Bērniem, kuriem atņemta brīvība, jāpiedāvā dažādas konstruktīvas aktivitātes (īpaši uzsverot bērna iespēju turpināt izglītību).

100.

Lai ierobežotu bērnu izmantošanas risku, jāveic speciāli pasākumi, lai dzīvojamās telpas būtu piemērotas bērniem, piemēram, jānošķir viņi no pieaugušajiem, ja vien bērna interesēs nav to nedarīt. Tas būtu, piemēram, gadījumos, kad bērni ir savu vecāku vai citu tuvu radinieku pavadībā. Šādā gadījumā būtu jādara viss iespējamais, lai izvairītos no ģimenes izšķiršanas.

131.

Efektīvas sūdzību un to izskatīšanas procedūras ir galvenā garantija pret nežēlīgu rīcību visās aizturēšanas vietās, tostarp nepilngadīgo aizturēšanas centros. Nepilngadīgajiem (kā arī viņu vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem) ir jābūt iespējām iesniegt sūdzību iestādes administratīvajā sistēmā un tiesībām konfidenciāli vērsties ar sūdzību neatkarīgā iestādē. Sūdzību procedūrām jābūt vienkāršām, efektīvām un bērniem piemērotām, it īpaši izmantotās valodas ziņā. Nepilngadīgajiem (kā arī viņu vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem) jābūt tiesībām saņemt juridisku konsultāciju par sūdzību un saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja tas vajadzīgs tiesvedības interesēs.

132.

CPT arī piešķir īpašu nozīmi nepilngadīgo aizturēšanas centru apmeklējumiem, ko sistemātiski veic neatkarīga struktūra, piemēram, uzraudzības komiteja, tiesnesis, bērnu ombuds vai valsts preventīvais mehānisms (izveidots saskaņā ar Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu – OPCAT), kas ir pilnvarota pieņemt nepilngadīgo vai viņu vecāku vai likumīgo pārstāvju sūdzības un vajadzības gadījumā veikt pasākumus saistībā ar šīm sūdzībām, pārbaudīt izmitināšanas vietas un iestādes un novērtēt, vai šīs iestādes darbojas saskaņā ar valsts tiesību aktu prasībām un atbilstīgajiem starptautiskajiem standartiem. Pārbaudes struktūras locekļiem būtu aktīvi jāstrādā tiešā saskarē ar nepilngadīgajiem, tostarp privāti intervējot iemītniekus.

17.   ĀRKĀRTAS SITUĀCIJAS

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva – 18. pants

1.

Gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā paredzēto telpu izmantojuma slodzi dalībvalstī vai izraisa administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi šāda ārkārtas situācija turpinās, var nolemt noteikt ilgākus laika posmus juridiskai pārskatīšanai, nekā tie, kas noteikti saskaņā ar 15. panta 2. punkta trešo daļu, un veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz turēšanas apsardzībā apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti 16. panta 1. punktā un 17. panta 2. punktā.

2.	Izšķiroties veikt šādus ārkārtas pasākumus, attiecīgā dalībvalsts ietekmē Komisiju. Tā arī informē Komisiju, tiklīdz ir novērsti iemesli, lai šādus ārkārtas pasākumus vairs nepiemērotu.

3.	Šo pantu netulko tā, ka tas ļautu dalībvalstīm atkāpties no to vispārējā pienākuma veikt visus vispārējos un īpašus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kuri noteikti šajā direktīvā.

Iespējamo izņēmumu darbības joma attiecināta uz trīs noteikumiem: Direktīvas 18. pantā paredzēta iespēja, ka dalībvalstis var nepiemērot trīs ar aizturēšanu saistītus direktīvas noteikumus – i) pienākums nodrošināt aizturēšanas steidzamu sākotnējo juridisko pārskatīšanu; ii) pienākums aizturēt tikai tam īpaši paredzētās telpās un iii) pienākums nodrošināt ģimenēm uzturēšanos atsevišķās telpās, garantējot pietiekamu privātās dzīves aizsardzību – ārkārtas situācijās, kad pēkšņi ierodas liels skaits neatbilstīgo migrantu. Atkāpes no citiem Atgriešanas direktīvas noteikumiem nav iespējamas.

Transponēšana valsts tiesību aktos ir priekšnosacījums ārkārtas situāciju klauzulas iespējamai piemērošanai: Direktīvas 18. pantā ir norādītas un ierobežotas situācijas, uz kurām attiecas iespējamie izņēmumi, kā arī iespējamo izņēmumu darbības joma, un pienākums informēt Komisiju. Ja dalībvalsts vēlas iespēju piemērot šo drošības klauzulu ārkārtas situācijā, tai šī klauzula ir iepriekš pienācīgi jātransponē valsts tiesību aktos (82) – kā iespēja un atbilstīgi 18. panta kritērijiem. NB: pretēji noteikumos ietvertajām drošības klauzulām (piemēram, Šengenas Robežu kodekss saistībā ar iekšējās robežkontroles pagaidu ieviešanu), lai varētu izmantot direktīvās ietvertās drošības klauzulas, tās vispirms jātransponē valsts tiesību aktos.

Dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par to, kad šādu pasākumu piemērošana ir sākusies un beigusies. Šāda informācija ir jānosūta, izmantojot parastos oficiālos kanālus, t. i., Eiropas Komisijas Ģenerālsekretariāta pastāvīgo pārstāvniecību.

18.   TRANSPONĒŠANAS, INTERPRETĀCIJAS UN PĀREJAS NOTEIKUMI

Atgriešanas direktīvas tiešā ietekme nepietiekamas vai novēlotas transponēšanas gadījumā: saskaņā ar Tiesas doktrīnu direktīvas noteikumi, kas personām piešķir tiesības un kuri ir pietiekami skaidri un bez nosacījumiem, ir tieši piemērojami līdz direktīvas īstenošanas termiņa beigām. Daudzi Atgriešanas direktīvas noteikumi atbilst šīm prasībām, un dalībvalstu administratīvajām un tiesu iestādēm tieši jāpiemēro gadījumos, kad dalībvalstis nav transponējušas (vai ir nepietiekami transponējušas) noteiktus direktīvas noteikumus. Tas īpaši attiecas uz noteikumiem par:

—	neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošanu (Atgriešanas direktīvas 5. un 9. pants),

—	prasību, ka atgriežamajām personām parasti nosaka pienācīgu laikposmu brīvprātīgai izceļošanai no septiņām līdz trīsdesmit dienām (Atgriešanas direktīvas 7. pants),

—	piespiedu līdzekļu izmantošanas ierobežošanu saistībā ar piespiedu atgriešanu (Atgriešanas direktīvas 8. pants),

—

nepavadītu nepilngadīgo, uz kuriem attiecas atgriešanas procedūras, tiesībām saņemt palīdzību attiecīgās iestādēs, kas nav iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanu, un dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka nepavadītus nepilngadīgos tikai nogādā pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz kuru veic atgriešanu (Atgriešanas direktīvas 10. pants),

—	ieceļošanas ierobežojumu ilgumu un nepieciešamību katru gadījumu izskatīt atsevišķi (Atgriešanas direktīvas 11. pants) – kas skaidri apstiprināts Tiesas spriedumā lietā C-297/12, Filev un Osmani (55. punkts),

—	procesuālajām garantijām, tostarp tiesībām uz rakstisku pamatotu atgriešanas lēmumu, kā arī tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un palīdzību valodas ziņā (Atgriešanas direktīvas 12. un 13. pants),

—

ierobežojumiem saistībā ar aizturēšanu un maksimālajiem laika ierobežojumiem aizturēšanai (Atgriešanas direktīvas 15. pants) un tiesībām uz humāniem un cilvēka cienīgiem aizturēšanas apstākļiem (Atgriešanas direktīvas 16. pants) – kas skaidri apstiprināts Tiesas spriedumā lietā C-61/11, El Dridi (46. un 47. punkts),

—	ierobežojumiem un īpašām garantijām saistībā ar nepilngadīgo un ģimeņu aizturēšanu (Atgriešanas direktīvas 17. pants).

Lūgums Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu: LESD 267. pantā paredzēts, ka Tiesas jurisdikcijā ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Atgriešanas direktīvas interpretāciju un spēkā esamību. Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu. Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāvēršas Tiesā. Ja šāds jautājums ir radies lietā, kas tiesā tiek izskatīta attiecībā uz apcietinājumā esošu personu, Tiesa to izlemj, izmantojot paātrinātu steidzamības procedūru. Prejudiciāliem nolēmumiem ir bijusi liela nozīme vairāku Atgriešanas direktīvas galveno noteikumu saskaņotas interpretācijas nodrošināšanā.

Tiesu pārstāvji dalībvalstīs tiek mudināti nepārtraukti izmantot prejudiciālos nolēmumus un nepieciešamības gadījumā lūgt Tiesu sniegt autentisku interpretāciju.

Pārejas noteikumi attiecībā uz lietām/procedūrām, kas attiecas uz laikposmu līdz 2010. gada 24. decembrim: Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai visas personas, uz kurām attiecas direktīva, var izmantot pamatgarantijas un tiesības, kas šajā direktīvā tām piešķirtas no 2010. gada 24. decembra (no pievienošanās dienas jaunu dalībvalstu gadījumā). Kaut arī var būt likumīgi turpināt valsts atgriešanās procedūras, kas uzsāktas saskaņā ar iepriekš transponētiem valsts tiesību aktiem, tas nedrīkst pēc būtības likvidēt direktīvas piešķirtās tiesības, piemēram, ierobežojumus saistībā ar turēšanu apsardzībā un piespiedu pasākumu izmantošanu, procesuālās garantijas, tostarp tiesības uz rakstisku lēmumu un apelācijas iesniegšanu pret to, prioritāti brīvprātīgai izceļošanai. Attiecībā uz jebkuru atgriešanu, kas nav veikta līdz 2010. gada 24. decembrim, ir jāpieņem rakstisks lēmums saskaņā ar direktīvas 12. panta noteikumiem un saskaņā ar direktīvas 13. pantu jānodrošina efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi šā lēmuma pārsūdzēšanai.

“Senāki” ieceļošanas aizliegumi, kuri izdoti pirms 2010. gada 24. decembra, ir jāpielāgo Atgriešanas direktīvas prasībām (sk. 11.9. iedaļu). Turēšanās apsardzībā laikposms pirms Atgriešanas direktīvas noteikumu stāšanās spēkā ir jāņem vērā, aprēķinot kopējo maksimālo termiņu, kas paredzēts Atgriešanas direktīvā (sk. 14.4.2. iedaļu).

Atkāpes no direktīvas darbības jomas ieviešana vēlākā posmā (pēc 2010. gada): Dalībvalstis var vēlākā posmā pēc izvēles izmantot 2. pantā paredzēto atkāpi (“robežas šķērsošanas”gadījumi un krimināltiesiskie gadījumi). Grozījumi valsts tiesību aktos nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas attiecībā uz tām personām, kurām Atgriešanas direktīvas iedarbība jau bija piemērojama (sk. 2. iedaļu).

19.   AVOTI UN ATSAUCES DOKUMENTI

Rokasgrāmatas pamatā ir šādi avoti:

1.	Atgriešanas direktīvas kontaktgrupas sastādīts protokols.

2.

Izvilkumi no attiecīgajām Tiesas lietām (atslēgas vārdi un saistītās dalībvalsts nosaukums norādīti iekavās): — 2009. gada 30. novembra spriedums, Kadzoev (C-357/09 PPU) ECLI:EU:C:2009:741 (turēšana apsardzībā – iemesli termiņa pagarināšanai; saikne ar turēšanu apsardzībā saistībā ar patvērumu – BG) — 2011. gada 28. aprīļa spriedums, El Dridi (C-61/11 PPU) ECLI:EU:C:2011:268 (kriminālatbildības noteikšana, brīvības atņemšanas sods par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī – IT) — 2011. gada 6. decembra spriedums, Achoughbabian (C-329/11) ECLI:EU:C:2011:807 (kriminālatbildības noteikšana, brīvības atņemšanas sods par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī – FR) — 2012. gada 6. decembra spriedums, Sagor (C-430/11) ECLI:EU:C:2011:777 (kriminālatbildības noteikšana, sods par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī; rīkojums par izraidīšanu; mājas arests – IT) — 2013. gada 21. marta rīkojums, Mbaye (C-522/11) ECLI:EU:C:2013:190 (kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu uzturēšanos – IT) — 2013. gada 30. maija spriedums, Arslan (C-534/11) ECLI:EU:C:2013:343 (turēšana apsardzībā saistībā ar atgriešanu pret turēšanu apsardzībā saistībā ar patvēruma pieteikumu – CZ) — 2013. gada 10. septembra spriedums, G. un R. (C-383/13 PPU) ECLI:EU:C:2013:533 (tiesības tikt uzklausītam pirms aizturēšanas pagarināšanas – NL) — 2013. gada 19. septembra spriedums, Filev un Osmani (C-297/12) ECLI:EU:C:2013:569 (ieceļošanas aizliegums, nepieciešamība noteikt ex-officio ilgumu; “senāki” ieceļošanas aizliegumi – DE) — 2014. gada 5. jūnija spriedums, Mahdi (C-146/14 PPU) ECLI:EU:C:2014:1320 (turēšana apsardzībā, iemesli aizturēšanas pagarināšanai un tiesas uzraudzība – BG) — 2014. gada 3. jūlija spriedums, Da Silva (C-189/13) ECLI:EU:C:2014:2043 (kriminālatbildības noteikšana, nelikumīga ieceļošana – FR) — 2014. gada 17. jūlija spriedums, Bero (C-473/13) un Bouzalmate (C-514/13) ECLI:EU:C:2014:2095 (turēšanas apsardzībā apstākļi, prasība nodrošināt īpaši paredzētas telpas – DE) — 2014. gada 17. jūlija spriedums, Pham (C-474/13) ECLI:EU:C:2014:2096 (turēšanas apsardzībā apstākļi – DE) — 2014. gada 6. novembra spriedums, Mukarubega (C-166/13) ECLI:EU:C:2014:2336 (tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas – FR) — 2014. gada 11. decembra spriedums Boudjlida (C-249/13) ECLI:EU:C:2014:2431 (tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas – FR) — 2014. gada 18. decembra spriedums, Abdida (C-562/13) ECLI:EU:C:2014:2453 (tiesības pirms atliktas atgriešanās – BE) — 2015. gada 23. aprīļa spriedums, Zaizoune (C-38/14), ECLI:EU:C:2015:260 (pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu – ES) — 2015. gada 11. jūnija spriedums, Zh. un O. (C-554/13), ECLI:EU:C:2015:377 (kritēriji brīvprātīgas izceļošanas laikposma noteikšanai – NL) — 2015. gada 1. oktobra spriedums, Skerdjan Celaj (C-290/14), ECLI:EU:C:2015:640 (kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu ieceļošanu – IT) — 2016. gada 15. februāra spriedums, J.N. (C-601/15 PPU), ECLI:EU:C:2016:84 (lēmuma par atgriešanu izpilde pēc atteikuma piemērot starptautisko aizsardzību – NL) — 2016. gada 7. jūnija spriedums, Affum (C-47/15) ECLI:EU:C:2016:408 (nelikumīgas uzturēšanās definēšana, kriminālatbildības noteikšana, nelikumīga ieceļošana – FR) — 2017. gada 15. marta spriedums, Al Chodor and others (C-528/15), ECLI:EU:C:2017:213 (bēgšanas risku noteikšana Dublinas procedurās – CZ) — 2017. gada 26. jūlija spriedums, Ouhrami (C-225/16), ECLI:EU:C:2017:590 (ieceļošanas aizlieguma spēkā esības datums – NL)

3.

ES tiesību aktu kopums atgriešanas jomā: — Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi — Padomes Direktīva 2001/40/EK (2001. gada 28. maijs) par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu — Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu — Padomes Lēmums 2004/191/EK (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK — Padomes Lēmums 2004/573/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas izraidīšanas pasākumi — Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1624 (2016. gada 14. septembris) par Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 863/2007, Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK — Komisijas 2017. gada 7. marta Ieteikums par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK, C(2017) 1600. — Komisijas 2017. gada 12. aprīļa Paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Bērnu migrantu aizsardzība”, COM(2017) 211 final.

4.

Eiropas Padomes attiecīgie dokumenti: — “Divdesmit pamatnostādnes piespiedu repatriācijai”, ko 2005. gada 4. maijā pieņēmusi Eiropas Padomes Ministru komiteja, un komentāri (2005. gada septembris, ISBN 92-871-5809-6) — CPT standarti (dokuments CPT/Inf/E (2002) 1 – Rev. 2013) — CPT faktu lapa par imigrantu turēšanu apsardzībā (dokuments CPT/Inf(2017), 2017. gada 3. marts) — Dalībvalstu Ministru komitejas ieteikumi REC(2006)2 par Eiropas cietumu noteikumiem (pieņēmusi Ministru komiteja 2006. gada 11. janvārī ministru vietnieku 952. sanāksmē)

5.

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras attiecīgie dokumenti: — Vadlīniju dokuments “Neatbistīgā situācijā esošu migrantu aizturēšana – pamattiesību apsvērumi”, 2012. gada oktobris — Rokasgrāmata par Eiropas tiesībām patvēruma, robežu un imigrācijas jomā (izstrādājusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra un ECT, 2014. gads — Alternatīvas patvēruma meklētāju un personu, kam piemērotas atgriešanas procedūras, turēšanai apsardzībā, 2015. gada oktobris — Piezīme – Nelikumīgā stāvoklī esošo migrantu, kas nav atgriezti atpakaļ, pamattiesības, pieejama tīmekļa vietnē: http://fra.europa.eu/en/Non-removed-migrants-rights — Eiropas tiesību un politikas regulējums par bērnu imigrantu turēšanu apsardzībā, 2017. gada jūnijs, pieejams tīmekļa vietnē: http://fra.europa.eu/en/publication/2017/child-migrant-detention.

6.	Ziņojumi par Šengenas novērtējumiem atgriešanas jomā

20.   SAĪSINĀJUMI

CFR – Eiropas Savienības Pamattiesību harta

EP – Eiropas Padome

ECTK – Eiropas Cilvēktiesību konvencija

ECT – Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Tiesa – Eiropas Savienības Tiesa

EEZ – Eiropas Ekonomikas zona

FRA – Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra

Dalībvalstis. Dalībvalstis, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva (visas ES dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju), kā arī Šveice, Norvēģija, Islande un Lihtenšteina

SBC: Šengenas Robežu kodekss

SIC – Šengenas Līguma īstenošanas konvencija

SIS – Šengenas informācijas sistēma

LES – Līgums par Eiropas Savienību

LESD – Līgums par Eiropas Savienības darbību

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.).

(2)  C(2015) 6250.

(3)  C(2017) 1600 galīgā redakcija.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.).

(5)  Saskaņā ar Apvienotās Karalistes pievienošanās līguma īpašajiem noteikumiem tikai tie Lielbritānijas valstspiederīgie, kuri ir “Apvienotās Karalistes valstspiederīgie saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām”, ir arī Eiropas Savienības pilsoņi.

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

(7)  Saskaņā ar 1954. gada Konvencijas par bezvalstnieka statusu 1. panta 1. punktu bezvalstnieks ir “persona, kurai nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”.

(8)  Tiesas 2016. gada 7. jūnija spriedums, Affum, lieta C-47/15, ECLI:EU:C:2016:408.

(9)  Tiesas 2011. gada 6. decembra spriedums, Achoughbabian, lieta C-329/11, ECLI:EU:C:2011:807.

(10)  Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedums, Sagor, lieta C-430/11, ECLI:EU:C:2012:777.

(11)  Tiesas 2017. gada 15. marta spriedums, Al Chodor u. c., lieta C-528/15, ECLI:EU:C:2017:213.

(12)  2. panta n) apakšpunkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.): “”bēgšanas iespējamība “nozīmē to, ka attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs vai trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram piemēro pārsūtīšanas procedūru, varētu aizbēgt”.

(13)  Šo informāciju var iegūt, izmantojot Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmu, kas izveidota ar Padomes Pamatlēmumu 2009/315/TI (2009. gada 26. februāris) par organizatoriskiem pasākumiem un saturu no sodāmības reģistra iegūtas informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm (OV L 93, 7.4.2009., 23. lpp.), un ar Padomes Lēmumu 2009/316/TI (2009. gada 6. aprīlis) par Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS) izveidi, piemērojot Pamatlēmuma 2009/315/TI 11. pantu (OV L 93, 7.4.2009., 33. lpp.) 2016. gada 19. janvārī Komisija izvirzīja priekšlikumu COM(2016) 7 galīgā redakcija, lai ES veicinātu apmaiņu ar sodāmības reģistru informāciju attiecībā uz personām, kas nav ES pilsoņi.

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.).

(16)  Atšķirībā no ES dalībvalstīm ES direktīvas, pamatojoties uz LESD 288. pantu, nav saistošas Šveicei, Norvēģijai, Islandei un Lihtenšteinai, bet tikai līdz brīdim, kamēr minētās valstis nav apstiprinājušas šīs direktīvas un saskaņā ar vispārējiem starptautisko publisko tiesību principiem. Tādējādi atšķirībā no ES dalībvalstīm Šveicei, Norvēģijai, Islandei un Lihtenšteinai nav saistoša Tiesas judikatūra attiecībā uz direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos, un šīs valstis var brīvi izvēlēties Atgriešanas direktīvā noteikto saistību transponēšanas veidu (piemēram, norādot tiešu atsauci uz direktīvas tekstu) atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām.)

(17)  Tiesas 2013. gada 19. septembra spriedums, Filev un Osmani, lieta C-297/12, ECLI:EU:C:2013:569.

(18)  Pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 2016. gada kodificēto redakciju, ar atsauci uz kodeksa 13. pantu saprot atsauci uz Regulas (ES) 2016/399 14. pantu.

(19)  Eiropas padome, Eiropas Konvencija par izdošanu, 1957. gads.

(20)  Tiesas 2011. gada 28. aprīļa spriedums, El Dridi, lieta C-61/11 PPU, ECLI:EU:C:2011:268.

(21)  Tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedums, Zaizoune, lieta C-38/14, ECLI:EU:C:2015:260.

(22)  ANO, Konvencija par bēgļu statusu, 1951. gads.

(23)  Konvencijas par bēgļu statusu 31. panta 1. punkts: “1. Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.”

(24)  Tiesas 2015. gada 1. oktobra spriedums, Skerdjan Celaj, lieta C-290/14, ECLI:EU:C:2015:640.

(25)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.). Šī direktīva nav saistoša Dānijai, Šveicei, Norvēģijai, Islandei un Lihtenšteinai.

(26)  Padomes Direktīva 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.).

(27)  Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (OV L 149, 2.6.2001., 34. lpp.).

(28)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.).

(29)  Skaidrojošā nolūkā sniegtie piemēri ir vienkāršoti. Praksē katru gadījumu jānovērtē, pamatojoties uz konkrētiem apstākļiem.

(30)  Konvencija, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.).

(31)  Komisijas Ieteikums C(2006) 5186 (2006. gada 6. novembris) par kopējas “Robežsargu rokasgrāmatas (Šengenas rokasgrāmatas)” izveidi dalībvalstu kompetento iestāžu lietošanai, veicot personu kontroli uz robežas, un vēlāki grozījumi.

(32)  Šis jēdziens ir visaptverošs noteikums, kas attiecas arī uz tiem gadījumiem, kas ar nolūku netika iekļauti “uzturēšanās atļaujas” definīcijā Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 16. punkta b) apakšpunkta i) un ii) punktā.

(33)  Komisijas Lēmums C(2010) 1620 (2010. gada 19. marts), ar ko izstrādā rokasgrāmatu par vīzu pieteikumu apstrādi un grozījumiem izsniegtajās vīzās, un vēlāki grozījumi.

(34)  Tiesas 2016. gada 15. februāra spriedums, J.N., lieta C-601/15 PPU, ECLI:EU:C:2016:84.

(35)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp.).

(36)  Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.).

(37)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/51/ES (2011. gada 11. maijs), ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiskās aizsardzības saņēmējus (OV L 132, 19.5.2011., 1. lpp.).

(38)  Padomes Direktīva 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.).

(39)  Padomes dokuments 8829/16.

(40)  Padomes dokuments 9979/16.

(41)  Tiesas 2015. gada 11. jūnija spriedums, Zh. un O., lieta C-554/13, ECLI:EU:C:2015:377.

(42)  Padomes Lēmums 2004/191/EK (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (OV L 60, 27.2.2004., 55. lpp.).

(43)  Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu (OV L 321, 6.12.2003., 26. lpp.).

(44)  NB: šī interpretācija nenozīmē, ka izraidīšana bez eskorta ir tas pats, kas brīvprātīga izceļošana. Jēdziens “izraidīšana bez eskorta” var attiekties arī uz piespiedu atgriešanas/izraidīšanas gadījumiem bez policijas eskorta.

(45)  

COM(2016) 881 galīgā redakcija.

(46)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1953 (2016. gada 26. oktobris) par Eiropas ceļošanas dokumentu izveidi tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un ar ko atceļ Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu (OV L 311, 17.11.2016., 13. lpp.).

(47)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 60. lpp.).

(48)  Padomes Lēmums 2004/573/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas izraidīšanas pasākumi (OV L 261, 6.8.2004., 28. lpp.).

(49)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1624 (2016. gada 14. septembris) par Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 863/2007, Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK (OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.).

(50)  ANO, Konvencija par bērna tiesībām, 1989. gads.

(51)  UNHCR-Unicef, “Safe and sound”, 2014. gads, pieejamas: http://www.refworld.org/docid/5423da264.html.

(52)  ANO, Vispārējais komentārs Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņa intereses (3. panta 1. punkts)*, 2013. gads, pieejams: http://www2.ohchr.org/English/bodies/crc/docs/GC/CRC_C_GC_14_ENG.pdf.

(53)  UNHCR, Bērna interešu noteikšanas pamatnostādnes, 2008. gads, http://www.unhcr.org/4566b16b2.pdf.

(54)  UNHCR, Praktiskā rokasgrāmata UNHCR Bērna interešu noteikšanas pamatnostādņu ieviešanai, 2011. gads, pieejama: http://www.refworld.org/pdfid/4e4a57d02.pdf.

(55)  Eiropas Padome, Divdesmit pamatnostādnes piespiedu atgriešanai, 2005. gads.

(56)  Eiropas Patvēruma atbalsta birojs, Vecuma noteikšanas prakse Eiropā, 2014. gads, pieejams: https://www.easo.europa.eu/sites/default/files/public/EASO-Age-assessment-practice-in-Europe.pdf. Tiek sagatavots jauns vadlīniju dokuments.

(57)  ANO, Vadlīnijas bērnu alternatīvai aprūpei, 2010. gads, pieejamas: http://www.refworld.org/docid/4c3acd162.html.

(58)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.).

(59)  COM(2009) 313 galīgā redakcija.

(60)  Tiesas 2011. gada 17. novembra spriedums, Gaydarov, lieta C-430/10, ECLI:EU:C:2011:749.

(61)  Tiesas 2017. gada 26. jūlija spriedums, Ouhrami, lieta C-225/16, ECLI:EU:C:2017:590.

(62)  Tiesas 2013. gada 10. septembra spriedums, G. un R., lieta C-383/13 PPU, ECLI:EU:C:2013:533.

(63)  Tiesas 2014. gada 11. decembra spriedums, Boudjlida, lieta C-249/13, ECLI:EU:C:2014:2431.

(64)  Tiesas 2014. gada 6. novembra spriedums, Mukarubega, lieta C-166/13, ECLI:EU:C:2014:2336.

(65)  ANO, Vispārējais komentārs Nr. 12 (2009): Par bērnu tiesībām tikt uzklausītiem, 2009. gads, pieejams: http://www.refworld.org/docid/4ae562c52.html.

(66)  COM(2015) 285 final.

(67)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.)

(68)  Tiesas 2014. gada 18. decembra spriedums, Abdida, lieta C-562/13, ECLI:EU:C:2011:2453.

(69)  Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimālajiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp.), kas atcelta ar Direktīvu 2013/32/ES.

(70)  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 5. februāra spriedums, Čonka pret Beļģiju, pieteikuma Nr. 51664/99.

(71)  Padomes Direktīva 2003/9/EK (2003. gada 27. janvāris), ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV L 31, 6.2.2003., 18. lpp.).

(72)  ANO, Vispārējais komentārs Nr. 6 (2005): Attieksme pret nepavadītiem bērniem un atšķirtiem bērniem ārpus viņu izcelsmes valsts, 20015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.refworld.org/docid/42dd174b4.html.

(73)  Tiesas 2014. gada 5. jūnija spriedums, Mahdi., lieta C-146/15 PPU, ECLI:EU:C:2016:1320.

(74)  Tiesas 2009. gada 30. novembra spriedums, Kadzoev, lieta C-357/09 PPU, ECLI:EU:C:2009:741.

(75)  UNHCR, Iespēju dokuments Nr. 2: Valdību iespējas saistībā ar atklātu uzņemšanu un aizturēšanas alternatīvām, 2015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.unhcr.org/protection/detention/5538e53d9/unhcr-options-paper-2-options-governments-open-reception-alternatives-detention.html.

(76)  Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums, Arslan, lieta C-534/11, ECLI:EU:C:2013:343.

(77)  Pārskatu par atšķirīgajiem termiņiem, ko piemēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem, sk.: http://ec.europa.eu/smart-regulation/evaluation/search/download.do?documentId=10737855 (44.–50. lpp.). Pārskatā atspoguļota situācija 2013. gada decembrī, un kopš tā laika daži valsts noteikumi ir mainījušies.

(78)  2014. gada 17. jūlija spriedums lietā Bero, lieta C-473/13, un Bouzalmate, lieta C-514/13, ECLI:EU:C:2014:2095.

(79)  Tiesas 2014. gada 17. jūlija spriedums, Pham, lieta C-474/13, ECLI:EU:C:2011:2096.

(80)  UNHCR, Iespēju dokuments Nr. 1: Valdību iespējas saistībā ar aprūpes kārtību un alternatīvām bērnu un ģimeņu aizturēšanai, 2015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.unhcr.org/553f58509.pdf.

(81)  Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Eiropas tiesību un politikas regulējums par bērnu imigrantu aizturēšana, 2017, pieejams tīmekļa vietnē: http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-immigration-detention-children_en.pdf.

(82)  Attiecībā uz Šveices, Norvēģijas, Islandes un Lihtenšteinas īpašo situāciju: sk. iepriekš attiecīgo zemsvītras piezīmi 2. iedaļā.