14.12.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 332/1

(1)

Komisijas dienesti 2013. gada 3. jūlijā visām dalībvalstīm nosūtīja aptauju par dalībvalstu ostu darbību un nodokļu politiku, lai iegūtu pārskatu par šo jomu un noskaidrotu situāciju ostās atbilstīgi Eiropas Savienības noteikumiem par valsts atbalstu, kas ietverti Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā “LESD”) 107. pantā. Beļģijas iestādes sniedza atbildes 2013. gada 30. septembra un 9. oktobra vēstulēs. Komisija 2014. gada 20. janvāra vēstulē pieprasīja papildu informāciju par noteikumiem, kas attiecas uz ostām piemērojamiem nodokļiem. Beļģijas iestādes sniedza atbildi 2014. gada 13. marta vēstulē, un Briseles osta nosūtīja savus apsvērumus vēstulē, kas saņemta 2014. gada 18. martā.

(2)

Komisija 2014. gada 9. jūlija vēstulē saskaņā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) (turpmāk tekstā “procedūras regula”) 21. pantu informēja Beļģiju par savu sākotnējo novērtējumu, saskaņā ar kuru atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa, kas piešķirts dažām Beļģijas ostām (turpmāk tekstā “Beļģijas ostas”), ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, un šis atbalsts ir pastāvošs atbalsts minētās regulas 1. panta b) punkta nozīmē. 2014. gada 23. septembrī notika sanāksme ar Beļģijas iestādēm. Valonijas reģions un Briseles osta iesniedza katrs savus apsvērumus 2014. gada 30. septembra vēstulēs, bet Flandrijas reģions savus apsvērumus iesniedza 2014. gada 1. oktobra vēstulē. Komisija 2015. gada 1. jūnija vēstulē darīja zināmu Beļģijai, ka tā ir pieņēmusizināšanai visus Beļģijas iesniegtos argumentus un ka tā joprojām uzskata, ka vairāku ostu atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts, ja un tiktāl, ciktāl šajās ostās tiek veikta saimnieciskā darbība. Pret šo vēstuli 2015. gada 3. augustā tika iesniegta apelācija (3) un noraidīta kā nepieņemama ar Vispārējās tiesas 2016. gada 9. marta rīkojumu (4).

(3)

Komisija 2016. gada 21. janvāra vēstulē atkārtoti norādīja savu nostāju, saskaņā ar kuru ostām piešķirtais atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir ar līgumu nesaderīga valsts atbalsta shēma, un ierosināja Beļģijas iestādēm saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un procedūras regulas 22. pantu atbilstīgu pasākumu ietvaros atcelt Beļģijas ostām noteikto atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa tiktāl, ciktāl tās nodarbojas ar saimniecisko darbību. Beļģijas iestādes tika aicinātas 10 mēnešu laikā no lēmuma pieņemšanas datuma pielāgot tiesību aktus tā, lai šis grozījums attiektos vēlākais uz ienākumiem, kas gūti, veicot saimniecisko darbību no 2017. finanšu gada sākuma. Beļģijas iestādes tika aicinātas 2 mēnešu laikā kopš minētā lēmuma saņemšanas rakstiski informēt Komisiju, ka Beļģija saskaņā ar procedūras regulas 23. panta 1. punktu bez ierunām un nepārprotami piekrīt šiem atbilstīgiem pasākumiem kopumā. Pret šo atbilstīgu pasākumu ierosinājumu 2016. gada 18. martā tika iesniegta apelācija (5) un noraidīta kā nepieņemama ar Vispārējās tiesas 2016. gada 27. oktobra rīkojumu (6).

(4)

Beļģijas iestādes 2016. gada 21. marta vēstulē Komisijai nosūtīja apsvērumus par ierosinātajiem atbilstīgiem pasākumiem.

(5)

Komisija 2016. gada 8. jūlija vēstulē paziņoja, ka, piemērojot procedūras regulas 23. panta 2. punktu, ir nolēmusi sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(6)

Komisijas lēmums sākt procedūru publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (7). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par šo pasākumu. 2016. gada 24. augustā tika organizēta sanāksme ar pārstāvjiem no dažām Beļģijas ostām, uz kurām šis pasākums attiecas.

(7)

Beļģija iesniedza savas piezīmes 2016. gada 9. septembra vēstulē (no federālā finanšu ministra) un 2016. gada 16. septembra vēstulē (no Valonijas reģiona un Valonijas ostām).

(8)

Komisija saņēma piezīmes no šādām ieinteresētajām personām: Sea Invest, Antverpenes, Gentes un Zēbriges ostas izmantotāja (2016. gada 14. septembrī), Roterdamas ostas piecu Nīderlandes valsts jūras ostu vārdā (2016. gada 16. septembrī), Briseles ostas (2016. gada 16. septembrī), Flandrijas Ostu komisijas (Vlaamse Havencommissie) (2016. gada 19. septembrī) un pēc piezīmju iesniegšanas termiņa pagarināšanas – no Antverpenes un Zēbriges ostām (2016. gada 4. oktobrī).

(9)

Komisija pārsūtīja šīs piezīmes Beļģijai, dodot tai iespēju iesniegt savus komentārus. Tā saņēma Beļģijas komentārus 2016. gada 14. novembra vēstulē. 2016. gada 19. decembrī notika Beļģijas iestāžu un Komisijas sanāksme, kurā Komisijai tika iesniegtas papildu piezīmes. Vēl viena sanāksme, kurā piedalījās Beļģijas federālās un reģionālās iestādes, daži atbalsta saņēmēji un Komisija, notika 2017. gada 10. janvārī.

(10)

Beļģijā zeme, uz kuras atrodas ostas, ir valsts īpašums. 1990. gados Beļģijas galveno ostu pārvaldība tika nodota decentralizētiem subjektiem. Dažas ostas (piemēram, Gentes, Ostendes un Antverpenes ostas) pārvalda autonomi pašvaldību ostu uzņēmumi; citas (piemēram, Centra un Rietumu, Lježas, Šarleruā un Namīras autonomās ostas) pārvalda publisko tiesību juridiskās personas vai Zēbriges ostas gadījumā – publisko tiesību akciju sabiedrība.

(11)

Ostas pārvalda publiski subjekti, ostu pārvaldes.

(12)

Saskaņā ar 1992. gadā saskaņotā Ienākuma nodokļu kodeksa (8) (turpmāk tekstā “INK”) 1. pantu “uzņēmumiem”, kas ir rezidenti, jāmaksā ienākuma nodoklis, ko sauc par uzņēmumu ienākuma nodokli (9) (turpmāk tekstā “UIN”). Savukārt juridiskajām personām, kas ir rezidenti, bet nav “uzņēmumi”, ir jāmaksā ienākuma nodoklis, ko sauc par juridisko personu ienākuma nodokli (10) (turpmāk tekstā “JPIN”). INK 2. pantā “uzņēmums” ir definēts kā “ikviens likumīgi izveidots uzņēmums, apvienība, iestāde vai organizācija, kam ir juridiskas personas statuss un kas veic saimniecisko darbību vai darbojas peļņas gūšanas nolūkā”.

(13)

INK 180. panta 2. punktā noteikts, ka noteiktam skaitam Beļģijas ostu nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis (11). INK 220. panta 2. punktā paredzēts, ka juridiskajām personām, kam saskaņā ar INK 180. pantu nav jāmaksā UIN, ir jāmaksā juridisko personu ienākuma nodoklis (12). Juridisko personu ienākuma nodoklis neattiecas uz ienākumu vai peļņas kopējo summu, bet tikai uz dažiem ienākumu veidiem. Proti, saskaņā ar INK 221. pantu juridiskajām personām, kam jāmaksā juridisko personu ienākuma nodoklis, tas tiek aprēķināts vienīgi par kadastrālo ienākumu no Beļģija esoša nekustamā īpašuma un par ienākumiem un produktiem no kapitāla un kustamā īpašuma (13). Turklāt dažādu veidu ienākumiem, par kuriem jāmaksā juridisko personu ienākuma nodoklis, piemērojamās likmes parasti atbilst nekustamā īpašuma vai kustamā īpašuma nodokļa likmēm (14) un kopumā ir zemākas par piemērojamā uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm (33,99 %).

(14)

Komisija savā 2016. gada 8. jūlija vēstulē konstatēja, ka Beļģijas iestādes nav piekritušas atbilstīgu pasākumu īstenošanas kalendāram, ko Komisija bija norādījusi savā 2016. gada 21. janvāra vēstulē, un, šķiet, ka Beļģijas valdība nav skaidri piekritusi pašam principam piemērot ostām uzņēmumu ienākuma nodokli, nedz arī nav apņēmusies atcelt Beļģijas ostām piešķirto atbrīvojumu no nodokļa. Komisija attiecīgi secināja, ka Beļģijas iestādes nav piekritušas bez ierunām, nepārprotami un pilnībā īstenot Komisijas 2016. gada 21. janvārī ierosinātos atbilstīgos pasākumus.

(15)

Tiktāl, ciktāl Komisija joprojām uzskatīja, ka Beļģijas ostu atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa, tām veicot saimniecisko darbību, ir pastāvoša valsts atbalsta shēma, un tai bija šaubas attiecībā uz šīs atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu, tā nolēma sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru, piemērojot procedūras regulas 23. panta 2. punktu.

(16)

Beļģijas ostas un Beļģijas iestādes uzskata, ka ostas nav “uzņēmumi” LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tiktāl, ciktāl to pienākumi, proti, publiskā un privātā īpašuma administratīvā pārvaldība, nav saistīti ar saimniecisko darbību. Tās uzsver, ka šie ir vispārējas intereses pienākumi un ka tos tām ir uzdevušas veikt vai deleģējušas valsts iestādes, kas var brīvi noteikt vispārējas intereses, ar saimniecisko darbību nesaistītu pakalpojumu apjomu. Tās norāda, ka ostu pārvaldības iestādēm ir īpašas pilnvaras savu pienākumu pildīšanai, to kontroli veic iestādes un to mērķis nav gūt peļņu, bet peļņas pārpalikums tiek atkārtoti ieguldīts ostu infrastruktūrā un dažu ostu gadījumā – izmaksāts tai pašvaldībai, kas ir attiecīgās ostas akciju turētāja.

(17)

Antverpenes un Zēbriges ostas un Beļģijas iestādes uzskata, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz lidostām (lieta C-82/01 Aéroports de Paris  (15)) nav piemērojama ostām, kas ir atšķirīgas infrastruktūras. Tās jo īpaši norāda, ka ostu monopols izriet no administratīvas decentralizācijas par labu publisko tiesību subjektam, kas necenšas gūt peļņu, kamēr lidostu pārvaldība saimnieciskās darbības ekskluzīvas koncesijas ietvaros līdz ar ekonomiska rakstura darbības risku tiek nodota privātpersonām. Tās arī uzskata, ka Tiesas izskatītais strīds lietā Aéroports de Paris neattiecās uz “infrastruktūras pakalpojumu” sniegšanu, līdz ar to analoģija ar Beļģijas ostu pārvaldības iestāžu īstenoto ostu īpašuma nodošanu ir neatbilstoša.

(18)

Lielākā daļa ieinteresēto personu un Beļģijas iestādes apstrīd to, ka Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu minētajām darbībām, proti, ostu infrastruktūras nodošanai kuģu rīcībā, zemes un infrastruktūru iznomāšanai uzņēmumiem, ir saimniecisks raksturs, paskaidrojot, ka zemes nomas, infrastruktūru koncesijas un piekļuves ostu infrastruktūrai maksas tarifi (ostu nodevas) ir publiski, nediskriminējoši, tos iepriekš noteikušas ostu pārvaldības iestādes, un tie nav atkarīgi no piedāvājuma un pieprasījuma svārstībām. Tās jo īpaši min Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2015. gada 19. novembra spriedumu (16), kurā tiek atzīts, ka ostu nodevas ir “tīra kompensācija”, ko maksā trešās personas par ostu pārvaldības iestāžu iesaistīšanos. Tās sniedz atsauci arī uz 1999. gada 2. marta dekrētu par Flandrijas ostām attiecībā uz jūras ostu politiku un pārvaldību (17) (turpmāk tekstā “1999. gada 2. marta dekrēts par Flandrijas ostām”), kurā paredzēts, ka ostas nodevas ir jānosaka “kā pamatota daļa” attiecībā pret darījuma vērtību. Tās turklāt norāda, ka par zemes gabaliem, kas rada augstāku pievienoto vērtību, koncesijas maksas ir proporcionāli zemākas, tās ir balstītas uz objektīviem rādītājiem (kas saistīti ar attiecīgajiem zemes gabaliem) un atspoguļo sniegtā pakalpojuma radīto patieso vērtību. Tāpat Valonijas reģions un Valonijas ostas uzskata, ka tas, ka par infrastruktūru izmantošanu tiek maksātas maksas, obligāti nav norāde uz ostu darbības saimniecisko raksturu, jo fakts, ka šīs maksas nesedz ieguldītā kapitāla atjaunošanu, ir norāde uz to, ka ostu darbībai ir vispārējas nozīmes pakalpojuma raksturs.

(19)

Kā tās uzskata, šajās ostās notiekošo galveno saimniecisko darbību veic koncesionāri, kas nodrošina preču kraušanu (iekraušanu un izkraušanu), bet ostu pārvaldības iestādes nekādi nav saistītas ar tirdzniecības līgumiem, kuri noslēgti starp koncesionāru un kuģu īpašnieku uzņēmumiem. Tātad ostas komerciāliem nolūkiem neizmanto ostu pārvaldības iestādes, bet gan tie uzņēmumi, kuru rīcībā ir nodota infrastruktūra, kur šiem uzņēmumiem pašiem ir jābūvē kraušanas pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās papildu struktūras (pacēlējkrāni, angāri).

(20)

Tās piebilst, ka ostu pārvaldības iestādēm arvien biežāk ir jāfinansē tādas ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, kas ietilpst reģionu kompetencē, vai pat ar ostu izmantošanu nesaistītas darbības (18). Tās min vairākus Komisijas lēmumus un Tiesas spriedumus, kuros, kā tās uzskata, noteikts, ka ne visiem iespējamiem lietotājiem pieejamas infrastruktūras nodrošināšana, pamatojoties uz godīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem, nedz publisko tiesību subjektu zemes pārvaldība un izmantošana, lai attīstītu rūpniecisku un komerciālu darbību privātajā sektorā, nav uzskatāma par saimniecisku darbību.

(21)

Visbeidzot, tās uzskata, ka tāda ostu saimnieciskā darbība kā pacelšanas (pacēlējkrānu pakalpojumi) un vilkšanas pakalpojumi ir vienīgi papildu darbība.

(22)

Flandrijas Ostu komisija uzskata, ka tiktāl, ciktāl ostu pārvaldības iestādēm ir arvien vairāk jāfinansē ar saimniecisko darbību nesaistītu infrastruktūru, kas ir reģionu kompetencē, atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa nav atvieglojums.

(23)

Roterdamas osta norāda, ka Antverpenes, Zēbriges un Gentes ostām reālā nodokļu likme nepārsniedz 1 % no uzskaitītās peļņas.

(24)

Beļģijas iestādes apgalvo, ka tiktāl, ciktāl ostas maksā JPIN, nav izpildīts nosacījums, ka atvieglojums ir jāpiešķir no valsts līdzekļiem.

(25)

Lielākā daļa ieinteresēto personu un Beļģijas iestādes uzskata, ka atsauces sistēma attiecībā uz nodokļu piemērošanu juridiskām personām nav uzņēmumu ienākuma nodoklis (kā tas norādīts lēmumā par procedūras sākšanu), bet gan INK 1. pants, kurā noteiktas divas nodokļu piemērošanas sistēmas juridiskajām personām, kas ir rezidenti (UIN un JPIN), pamatojoties uz INK 2. pantā definētajiem kritērijiem (juridiskas personas veiktā darbība, kas ir vai nav “apsaimniekošana” vai “darbības peļņas gūšanas nolūkā”). Tās piebilst, ka ar INK 180. pantu, kurā paredzēts, ka ostām nav jāmaksā UIN, ir tikai precizēts un piemērots INK 1. pants. Dažas ieinteresētās personas un Beļģijas iestādes arī uzskata, ka JPIN ir atsauces sistēma ostām, kas nav “uzņēmumi” INK 2. panta nozīmē, jo INK 180. panta 2. punkts nav atkāpe no vispārējiem noteikumiem par juridisku personu aplikšanu ar nodokli, bet ar to vienīgi tiek piemēroti šie vispārējie noteikumi. Tādējādi tās uzskata, ka pat tad, ja 180. panta 2. punkts tiktu svītrots, ostām katrā ziņā nebūtu jāmaksā UIN, bet to administrācijai būtu individuāli jāizvērtē sava situācija, ņemot vērā INK 1. un 2. pantā iekļautos vispārējos kritērijus, un ka ostām, kas nav “uzņēmumi” INK 2. panta nozīmē, nebūtu jāmaksā UIN.

(26)

Valonijas reģions un Valonijas ostas piebilda, ka šis duālisms (tas, ka pastāv divas ienākumu nodokļa sistēmas – UIN un JPIN) ir būtiski svarīgs un raksturīgs ienākumu nodokļa sistēmas elements, kas izriet no Beļģijas Konstitūcijas. Turklāt Beļģijas Konstitūcijā neesot noteikts, ka likumdevējam būtu jāpiemēro nodoklis noteiktām darbībām, un attiecībā uz tādām struktūrām, kas pēc būtības ir valsts pārvaldes struktūras (valsts, kopienas, reģioni, provinces un pašvaldības), uz sabiedrisko vai privāto īpašumu, kurš nodots sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, saskaņā ar vispārējo tiesību principu tiekot attiecināts atbrīvojums no nodokļiem. Beļģijas iestādes arī norāda, ka saskaņā ar valsts tiesu judikatūru sabiedriskajiem pakalpojumiem, funkcijām un īpašumam netiek piemērots nodoklis, ja vien tiesību aktos tas nav skaidri norādīts.

(27)

Kā uzskata Antverpenes un Zēbriges ostu pārvaldības iestādes un Beļģijas iestādes, tiem subjektiem, kuri tāpat kā ostas savu peļņu nesadala, bet to atkārtoti iegulda, vai kuru mērķis pārsniedz savas intereses, ir jāmaksā JPIN, kas atbilst sistēmas būtībai.

(28)

Tās arī apgalvo, ka ir atšķirīgā situācijā nekā citi uzņēmumi, kam jāmaksā UIN. Lai gan tām ir zināma neatkarība un, neraugoties uz saimnieciskās darbības iespējamu eksistenci, ostas pārvaldības iestādes pieder pie valsts pārvaldes struktūrām un nodrošina vispārējas nozīmes funkciju izpildi bez mērķa gūt peļņu, kā izriet no to statūtiem. Tās neizmanto rūpnieciskas un komerciālas metodes, un to rīcība nav atkarīga no ieguldījumu atdeves īstermiņā. Koncesijas maksas un ostas nodevas ne vienmēr nosedz ostu izmaksas. Tās nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kuru neto izmaksas, piemērojot INK 49. pantu, nebūtu atskaitāmas no uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes, kas UIN piemērošanas gadījumā radītu diskrimināciju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem un samazinātu ostu ieguldījumu veikšanas iespējas.

(29)

Beļģijas iestādes norāda, ka 2016. gada 1. decembra spriedumā (19) Beļģijas Konstitucionālā tiesa ir apstiprinājusi likumdevēja izvēli atbrīvot ostas no UIN.

(30)

Flandrijas Ostu komisija norāda, ka citās dalībvalstīs, jo īpaši Nīderlandē, tādas pašas ostu veiktās darbības finansē valsts iestādes, bet konkurences nosacījumi netiek izkropļoti.

(31)

Antverpenes un Zēbriges ostu pārvaldības iestādes, atsaucoties uz Komisijas Paziņojuma par “valsts atbalsta” jēdzienu (20) (turpmāk tekstā “2016. gada 19. jūlija paziņojums”) 188. punktu, norāda, ka katrai ostai ir likumīgas monopoltiesības uz tās ostas teritoriju, šis monopols izslēdz vienlaicīgi “konkurenci tirgū, bet arī par šo tirgu”. Līdz ar to tās secina, ka pasākums nerada konkurences izkropļojumu. Tās arī piemin Nīderlandes konkurences iestādes atzinumu (21), saskaņā ar kuru Roterdamas osta nekonkurē ar citu ostu operatoriem, jo ostas nodevas sedz tikai nelielu daļu no kuģu īpašnieku transporta izmaksām, tādējādi šo tarifu paaugstināšana vai pazemināšana neietekmētu satiksmi ostā.

(32)

Tās norāda, ka saskaņā ar 2016. gada 19. jūlija paziņojumu tīkla infrastruktūrā tīkla dažādie elementi papildina viens otru, nevis savstarpēji konkurē (211. punkts un 311. zemsvītras piezīme), kā rezultātā konkurences izkropļojumu iespēja ir izslēgta. Tās atzīmē, ka šajā paziņojumā Komisija attiecina šo principu uz dzelzceļa infrastruktūras izbūvi (219. punkts) un uz autoceļu infrastruktūras, tostarp maksas autoceļu, izbūvi (220. punkts), taču tās uzskata, ka šis princips attiecas arī uz ostām.

(33)

Valonijas reģions un Valonijas ostas īpaši atzīmē, ka tās iekšzemes ostas, kas ir atbrīvotas no UIN, nekonkurē ar citām privātajām iekšzemes ostām, kuras nodrošina tādu pašu publiskas pieejamības infrastruktūru. Federālās iestādes piebilst, ka maza izmēra iekšzemes ostas papildina citas ostas un konkurē tikai ar autotransportu.

(34)

Roterdamas osta norāda, ka Nīderlandes valsts ostas konkurē jo īpaši ar Antverpenes, Zēbriges un Gentes ostām.

(35)

Valonijas reģions un Valonijas ostas uzskata, ka LESD 106. panta 2. punkts ir atbilstīgs pamats pasākuma saderībai: ostām ir skaidras likumīgas pilnvaras, un nevar apstrīdēt to, ka ostas atbilst visiem šajā pantā ietvertajiem nosacījumiem. Tās uzsver, ka saderība saskaņā ar LESD 93. pantu, kas šajos piemērošanas apstākļos neizslēdz ietekmes trūkumu uz tirdzniecību, ir jāvērtē plašā nozīmē.

(36)

Antverpenes un Zēbriges ostu pārvaldības iestādes uzskata, ka Komisija ar nepietiekamu pamatojumu ir atbildējusi uz argumentiem, kas sniegti attiecībā uz pasākuma saderību. Tās piebilst, ka LESD 93. pantu varētu izmantot kā pamatu pasākuma saderības novērtēšanai, jo ostas ir spiestas finansēt infrastruktūras, kas veicina Eiropas transporta tīklus.

(37)

Beļģijas iestādes lūdz Komisiju noteikt pārejas periodu saistībā ar UIN piemērošanu ostām. Tās uzsver, ka 2016. gada 8. jūlija lēmumā par procedūras sākšanu paredzētais termiņš (ostām jāsāk maksāt uzņēmumu ienākuma nodoklis no 2017. gada 1. janvāra) ir pārāk īss, jo īpaši salīdzinājumā ar Nīderlandei doto termiņu lietas SA.25338 kontekstā. Tās uzsver, ka INK 180. panta 2. punkta svītrošana paredz likumdošanas procedūru, kas ilgst “parasti vismaz no trim līdz sešiem mēnešiem”. Tām ir jāveic daudz sarežģītāki grozījumi tiesību aktos nekā vienkārši INK 180. panta 2. punkta svītrošana, jo i) šī svītrošana neradītu ostu neizbēgamu piesaisti UIN maksāšanai, ii) izstrādājot jaunu nodokļu režīmu ostām, ir jāņem vērā konstitucionālais vienlīdzības princips un iii) juridiskas personas pāreja no JPIN maksātāja uz UIN maksātāju Beļģijas nodokļu tiesībās nav skaidri reglamentēta. Tās piebilst, ka par pastāvošu uzskatītās atbalsta shēmas izbeigšanas gadījumā Komisijai ir jāņem vērā dalībvalsts likumīgās intereses attiecībā uz to, ka atbalsta saņēmējiem būtu jānodrošina tiesiskā noteiktība.

(38)

Roterdamas osta lūdz Komisiju atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu Nīderlandes ostām līdz brīdim, kad tiks veikta nozares pārstāvju aptauja, un nodokli vienlaicīgi piemērot visām Ziemeļjūras koridora jūras ostām vai vismaz steidzami un vienlaicīgi piemērot uzņēmumu ienākuma nodokli Beļģijas un Francijas ostām.

(39)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud izraisīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(40)

Tiesa ir norādījusi, ka “jebkura darbība, kas ietver preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū, ir saimnieciska darbība” (22). Tāpat arī “jēdziens “uzņēmums” attiecas uz ikvienu subjektu, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un tā finansēšanas veida” (23).

(41)

Turklāt saskaņā ar judikatūru attiecībā uz infrastruktūru izmantošanas ekonomisko raksturu (24) Komisija virknē lēmumu ir norādījusi, ka ostu infrastruktūras komerciāla izmantošana un būvniecība ir saimnieciska darbība (25). Piemēram, ostas termināla, kas pret maksu, nodots lietotāja rīcībā, komerciāla izmantošana ir saimnieciska darbība (26). Tāpat Tiesa jau ir netieši, bet skaidri atzinusi konkrētu ostas darbību, proti “preču vai jebkādu materiālu iekraušanas, izkraušanas, pārkraušanas, uzglabāšanas un pārvietošanas vispār” (27), saimniecisku raksturu. Komisija attiecina šos noteikumus ne tikai uz jūras ostām, bet arī uz iekšzemes ostām (28).

(42)

Šajā sakarā un pretēji tam, kā uzskata Beļģijas iestādes un dažas ieinteresētās personas, Komisija uzskata, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz lidostām ir jāattiecina arī uz ostām, kurās vienkārši ir cita veida infrastruktūra. Dažu ieinteresēto personu norādītās atšķirības starp ostām un lidostām – proti, juridiskās struktūras atšķirības vai fakts, ka ostas ir publisko tiesību subjekti, kas necenšas gūt peļņu, – nav svarīgas, ņemot vērā vispārīgo kritēriju attiecībā uz preces vai pakalpojuma piedāvāšanu tirgū, kas ir Tiesas judikatūras pamatā. Tāpat Komisija konstatē, ka Tiesa sprieduma lietā Aéroports de Paris 90. punktā atgādina, ka “Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka attiecīgās komerciālās maksas veidoja atlīdzība par lidostu iekārtu pārvaldības pakalpojumiem”; tādējādi nav pareizi apgalvot, ka šajā gadījumā runa nav par infrastruktūras pārvaldības pakalpojumu sniegšanu, kā to norāda Beļģijas iestādes un dažas ieinteresētās personas.

(43)

Lai noteiktu, vai Beļģijas ostas ir uzņēmumi, nav jāizvērtē katras to veiktās darbības saimnieciskais vai ar saimniecisko darbību nesaistītais raksturs. Pietiek noteikt, ka subjekti, uz kuriem attiecas minētais pasākums, faktiski veic vienu vai vairākas saimnieciskas darbības, kuru veikšanas dēļ tās tiek uzskatītas par “uzņēmumu”. Šajā sakarā fakts, ka subjekts veic vienu vai vairākas valsts pienākumos esošas vai ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, kopumā neļauj tam atņemt “uzņēmuma” apzīmējumu.

(44)

Beļģijas ostas var īstenot vairāku veidu saimniecisko darbību, kas atbilst dažādu pakalpojumu sniegšanai dažādos tirgos. Pirmkārt, ostas sniedz vispārēju pakalpojumu saviem izmantotājiem (galvenokārt kuģu īpašniekiem, plašākā nozīmē – ikvienam kuģa operatoram), nodrošinot kuģiem piekļuvi ostas infrastruktūrai apmaiņā pret atlīdzību, ko parasti sauc par “ostas nodevu” (29). Otrkārt, dažas ostas kuģiem sniedz īpašus pakalpojumus, piemēram, loča, pacēlāju, preču uzglabāšanas, pietauvošanas pakalpojumus, arī apmaiņā pret atlīdzību (30). Treškārt, ostas pret atlīdzību nodod noteiktu infrastruktūru vai noteiktas teritorijas uzņēmumu rīcībā, kas tās izmanto savām vajadzībām vai lai sniegtu kuģiem noteiktus īpašos pakalpojumus, kuri minēti iepriekš.

(45)

Fakts, ka trešo personu uzņēmumi izmanto noteiktu ostu teritoriju un infrastruktūru, lai sniegtu pakalpojumus kuģu īpašniekiem vai kuģiem, neizslēdz to, ka ostu pārvaldības iestāžu veiktās pārvaldības darbības, kas sastāv no minēto teritoriju un infrastruktūru iznomāšanas šiem trešo personu uzņēmumiem, arī ir saimnieciska rakstura darbības.

(46)

Komisija arī atzīmē, ka pašos Beļģijas valsts tiesību aktos ir ietvertas norādes attiecībā uz ostu veikto darbību rūpniecisko un/vai komerciālo raksturu (31). Proti, INK oficiālajā komentārā patiešām ir teikts, ka ostas izmanto “jebkādu rūpniecisku, tirdzniecības vai lauksaimniecības uzņēmumu” (32) vai ka pat bez nolūka gūt peļņu tās veic “pastāvīgu profesionālu darbību, kas […] pietiekami bieži atkārtojas, lai to varētu saukt par “nodarbošanos”, rūpnieciska, komerciāla vai lauksaimnieciska rakstura darbības [un] izmanto rūpnieciskas vai komerciālas metodes” (33)  (34).

(47)

Starp citu, Komisija neapstrīd to, ka dažām ostu veiktajām darbībām, proti, dažiem ostu pārvalžu sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, jūras satiksmes kontrolei un drošības nodrošināšanai (35) vai piesārņojuma uzraudzībai (36), varētu būt ar saimniecisko darbību nesaistīts raksturs. Šajā gadījumā tās darbības, kuras Komisija uzskata par saimnieciska rakstura darbībām, tomēr ir atšķirīgas no šīm (citām) iepriekšējā teikumā minētajām darbībām.

(48)

Komisija arī norāda, ka, ja valsts iestādēm ir “liela rīcības brīvība […], lai sniegtu, liktu sniegt un organizētu vispārējas ekonomiskās intereses pakalpojumus tādējādi, lai pēc iespējas atbilstu lietotāju vajadzībām” (37), tas neizslēdz to, ka šīm darbībām var būt saimnieciskas darbības raksturs. Tomēr iedibinātajā judikatūrā pats jēdziens “saimnieciska darbība” izriet no faktiskiem elementiem, proti, attiecīgo pakalpojumu tirgus pastāvēšanas (38), un nav atkarīgs no valstu izvēlēm vai vērtējuma. Tātad Komisijai ir pamats kvalificēt noteiktas ostu darbības kā saimnieciska rakstura darbības, pat ja valsts iestādes uzskata, ka šīs darbības ir vispārējas intereses pakalpojumi, kam nav saimnieciska rakstura.

(49)

Visbeidzot, turpmākie apsvērumi nespēj apšaubīt veikto darbību saimniecisko vai ar saimniecisko darbību nesaistīto raksturu.

(50)

Tāpat attiecībā uz “uzņēmumu” kvalificēšanu nav svarīgs Beļģijas iestāžu un dažu ieinteresēto personu paustais arguments, saskaņā ar kuru ostu pārvaldības iestāžu sniegto pakalpojumu tarifi ir publiski, nediskriminējoši, tos iepriekš vienpusēji noteikušas ostu pārvaldības iestādes un tos tiešā veidā nenosaka, ņemot vērā piedāvājuma un pieprasījuma svārstības (43).

(51)

Vispirms Komisija atzīmē, ka ostu iekasēto tarifu īpašības (publiskums, nediskriminācija u. c.) ir līdzīgas par VTNP (44) iekasēto tarifu īpašībām, kas ir saimnieciskās darbības un uz kurām attiecas tiesību akti par valsts atbalstu. Tāpat arī cenas ir publiskas, nediskriminējošas, un attiecībā uz lielāko vairumu saimniecisko darbību pakalpojumu sniedzējs tās vienpusēji nosaka iepriekš.

(52)

Ja ar darbību saistīto izdevumu, kurus sedz no lietotājiem iekasēti ieņēmumi, īpatsvars un, otrādi, to izdevumu īpatsvars, kurus sedz nodoklis (nodokļu maksātājs), dažreiz var kalpot kā rādītājs tam, ka pastāv tirgus un tiek veikta saimnieciskā darbība, tad cenu noteikšanas veids pats par sevi šajā ziņā nav noteicošais faktors.

(53)

Turklāt netiek apstrīdēts, ka cenas, ko maksā ostu izmantotāji un klienti (vispārējās un īpašās ostas nodevas, koncesijas maksas), sedz vismaz lielāko daļu no ostu pārvaldības iestāžu izmaksām, ja tās sniedz savus pakalpojumus tirgū (45).

(54)

Turklāt, lai gan Valonijas reģions un Valonijas ostas norāda, ka maksas par infrastruktūras izmantošanu nesedz ieguldītā kapitāla atgūšanu, tās nesniedz nekādus faktiskus pierādījumus sava argumenta pamatojumam.

(55)

Šis arguments cita starpā ir sniegts kā ostu darbības vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pierādījums, kas kā tāds nav atbilstošs, lai noteiktu, vai ostu veiktajām darbībām ir vai nav saimniecisks raksturs. Komisija arī norāda, ka pēc definīcijas VTNP (kas ir saimnieciska darbība) izmaksas parasti pilnībā netiek segtas no izmantotājiem iekasētajām maksām, lai gan finansējuma iztrūkums nebūt neizslēdz to, ka tiek veikta saimnieciskā darbība LESD 107. panta nozīmē.

(56)

Turklāt tikai tas, ka cenas nosaka ostu pārvaldības iestādes, nenozīmē, ka netiek ņemts vērā pieprasījums. Tieši pretēji, nosakot savus tarifus, jo īpaši ostu nodevas, ostu pārvaldības iestādes ņem vērā tirgus apstākļus (piedāvājumu un pieprasījumu, jo īpaši konkurentu noteiktās cenas un ostu izmantotāju un klientu ar pieprasījumu saistīto izturēšanos) (46). Attiecībā uz koncesijas maksām Antverpenes un Zēbriges ostas norāda, ka tarifi tiek noteikti, ņemot vērā objektīvus rādītājus, kas saistīti ar attiecīgās teritorijas vai darbības raksturu un atspoguļo radīto “patieso vērtību” un “pievienoto vērtību”. Līdz ar to tarifi ir lielā mērā saistīti ar ostu sniegtā pakalpojuma raksturu un ar to uzņēmumu vai darbību raksturu, ko osta vēlas piesaistīt. Šī iemesla dēļ tarifi ir nepārprotami nozīmīgs ostu īstenotās tirdzniecības politikas instruments, lai mudinātu kuģu īpašniekus un kravu nosūtītājus izmantot ostas infrastruktūru un uzņēmumus iekārtoties ostā, lai attīstītu savu ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas darbību.

(57)

Līdz ar to kā ostu infrastruktūras, tā teritorijas nodrošināšana pret atlīdzību ir pakalpojumu sniegšana tirgū un tātad – saimnieciskā darbība.

(58)

Attiecībā uz pakalpojumiem, kurus sniedz ostas apmaiņā pret ostas nodevu nomaksu (piekļuve ostu infrastruktūrai vispār un iespējamie īpašie pakalpojumi), Komisija atzīmē, ka Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2015. gada 19. novembra lēmums (Nr. 162/2015), kurā atzīts, ka ostas nodeva ir “tīra kompensācija”, ko maksā trešās personas par ostu pārvaldības iestāžu iesaistīšanos, kā arī atsauces uz 1999. gada 2. marta dekrētu par Flandrijas ostām, kurā norādīts, ka ostas nodevas ir jānosaka “kā pamatota daļa” attiecībā pret darījuma vērtību, apstiprina faktu, ka ostas sniedz pakalpojumus tirgū pret atlīdzību. Fakts, ka ar šo atlīdzību ir vēlme pamatoti nosegt darījuma vērtību, ļauj a priori izslēgt to, ka ostu izmantotājiem sniegtie pakalpojumi pamatā tiek finansēti no nodokļa, nevis no reālas atlīdzības par pakalpojumu, kas iekasēta no minētajiem izmantotājiem, tas vēlreiz apstiprina Beļģijas piemēroto saimniecisko pieeju attiecībās starp ostām un to izmantotājiem, kā arī attiecīgo darbību saimniecisko raksturu.

(59)

Komisija turklāt atzīmē, ka Beļģijas Konstitucionālajā tiesā Flandrijas valdība apgalvoja, ka vispārējās ostu nodevas (darījums par vispārēju piekļuvi ostu infrastruktūrai) ir pielīdzināmas “ceļa nodevai, kas jāmaksā par maksas ceļa vai tuneļa izmantošanu” (47). Bet no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izriet, ka maksas ceļa vai tuneļa ekspluatācija ir saimnieciska darbība (48). Visbeidzot, Komisija atzīmē, ka Beļģijā ostu nodevām tāpat kā citu pakalpojumu sniegšanai principā tiek piemērots PVN (49).

(60)

Ieinteresēto personu un Beļģijas iestāžu minētajos Komisijas vai Tiesas lēmumos šis secinājums nav apšaubīts. Lietā N110/2008 JadeWeserPort  (50) jautājumu par to, vai attiecīgās darbības ir vai nav saimnieciska rakstura, Komisija neizskatīja, jo apsvērumiem, ko savas argumentācijas atbalstam minēja ieinteresētās personas un Beļģijas iestādes (lēmuma 52. līdz 63. apsvērums) seko apsvērumi, kuros norādīts, ka darbību var uzskatīt par saimnieciska rakstura darbību (lēmuma 64. līdz 66. apsvērums). Attiecībā uz lietu N390/2005 par pārkraušanas iekārtu būvniecību dzelzceļa līnijā Lanakene–Māstrihta (51) un lietu N478/2004 Coras Iompair Eireann  (52) Komisija atzīmē, ka tās skar dzelzceļa infrastruktūras būvniecības finansēšanu, nevis ostu infrastruktūru nodrošināšanu pret atlīdzību, un ka jebkurā gadījumā Komisijas nostāja šajās lietās vairs neatbilst nedz Tiesas judikatūrai (53), nedz pat Komisijas pašreizējai lēmumu pieņemšanas praksei, atbilstīgi kurām tādas infrastruktūras būvniecība, kura paredzēta saimnieciskai izmantošanai, ir saimnieciska darbība. Visbeidzot, Tiesas spriedums lietā C-18/01 Korhonen  (54) neattiecas uz valsts atbalsta tiesībām, bet uz Padomes Direktīvu 92/50/EEK (55).

(61)

Komisijas lēmums lietā SA.36346 (56), kas minēts 2016. gada 19. jūlija paziņojuma 17. punkta f) apakšpunktā un uz kuru atsaukušās ieinteresētās personas un Beļģijas iestādes, nenozīmē, ka ostas īpašuma pārvaldība vai novērtēšana un jo īpaši konkrētu teritoriju un infrastruktūras iznomāšana vai nodrošināšana pret atlīdzību nav saimnieciska darbība. Lieta SA.36346 faktiski attiecās uz valsts zemes revitalizāciju, nevis uz teritoriju vai infrastruktūras iznomāšanu pret atlīdzību.

(62)

Savā praksē Komisija jau ir uzskatījusi, ka valsts īpašuma iznomāšana pret atlīdzību ir saimnieciska darbība, jo īpaši, ja līgumslēdzējs ar ostu saviem klientiem sniedz ostas pakalpojumus (57). No ostu pārvaldības iestāžu publicētajiem tarifu noteikšanas nosacījumiem izriet arī (58), ka koncesijas maksām tiek piemērots PVN, kas liecina par to saimniecisko raksturu. Tāpat arī ostu veiktā teritoriju iznomāšana ir saimnieciska darbība, kam tiek piemērots PVN (59).

(63)

Komisija arī atzīmē, ka savās piezīmēs Antverpenes un Zēbriges ostas uzsver, ka koncesionāru atlase ir veikta saskaņā ar “tirgus izpēti”, kas apliecina, ka šīs ostas, nodrošinot piekļuvi ostas infrastruktūrai, piedāvā preces un pakalpojumus tirgū.

(64)

Tas, ka kāds subjekts saimnieciskas darbības veic mazā apjomā vai ka tās ir marginālas salīdzinājumā ar tā darbībām, kam nepiemīt saimniecisks raksturs, principā neļauj izvairīties no noteikumu par valsts atbalstu attiecināšanu uz šīm saimnieciskām darbībām.

(65)

Turklāt un bez vajadzības veikt dažādu saimniecisku darbību apjoma novērtēšanu katrā ostā no iepriekšējiem punktiem izriet, ka ļoti nozīmīgai tādu darbību daļai, kuras ieinteresētās personas un Beļģijas iestādes uzskata par nesaistītām ar saimniecisko darbību (teritorijas iznomāšana, piekļuve infrastruktūrai pret atlīdzību), faktiski piemīt saimniecisks raksturs. Kā minēts iepriekš, netiek apstrīdēts tas, ka ostu nodevas un koncesijas maksas veido lielāko daļu no Beļģijas ostu apgrozījuma un Antverpenes ostas gadījumā šo produktu maksas pat pārsniedz kopējās ikdienas izmaksas.

(66)

Visbeidzot, ja Komisija piekrīt, ka gadījumā, kad infrastruktūra tiek izmantota gandrīz vienīgi ar saimniecisko darbību nesaistītiem mērķiem, visu tās finansējumu var izslēgt no noteikumu par valsts atbalstu piemērošanas jomas, ja vien saimnieciska izmantošana saglabājas vienīgi kā papilddarbība (60), tad tas, ka ostas veic darbības, kam nav saimnieciska rakstura, nenozīmē, ka pati ostu infrastruktūra tiek izmantota gandrīz vienīgi ar saimniecisko darbību nesaistītiem mērķiem.

(67)

Tādēļ Komisija uzskata, ka Beļģijas ostu veiktās darbības, uz kurām attiecas pasākums, vismaz daļēji ir saimnieciskas darbības.

(68)

Kā uzskata Tiesa, jēdziens “atbalsts” ietver ne tikai pozitīvus ieguvumus, bet arī pasākumus, kas dažādos veidos samazina izmaksas, kuras parasti iekļauj uzņēmuma budžetā (61).

(69)

Komisija norāda, ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem par ienākumiem, kas gūti no saimnieciskām darbībām, kuras veic INK 180. panta 2. punktā minētās Beļģijas ostas, nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Līdz ar to šīm ostām nav jāsedz izdevumi, ko parasti sedz subjekti, kuriem jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis.

(70)

Juridisku personu ienākuma nodokli nepiemēro visai peļņas summai. Subjektiem, kam jāmaksā juridisku personu ienākuma nodoklis, to piemēro vienīgi tai ienākumu daļai, kas gūta no ostas darbībām, proti, par kadastrālo ienākumu no Beļģijā esoša nekustamā īpašuma un par ienākumiem un produktiem no kapitāla un kustamā īpašuma (62). Līdz ar to ar juridisku personu ienākuma nodokli apliekamā summa neietver ostu gūto kopējoienākumu summu, piemēram, ostas nodevas un maksas, ko maksā klienti apmaiņā pret ostu sniegtajiem pakalpojumiem, vai nomas maksas, kuras tiek maksātas par ostu infrastruktūras izmantošanu. Turklāt attiecībā uz daļu šo ienākumu, par kuriem ir jāmaksā juridisku personu ienākuma nodoklis, nodokļa likmes kopumā ir zemākas (63) par piemēroto uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi (33,99 %). Tādējādi nodokļa summa, kas tiek maksāta par saimnieciskām darbībām, ir mazāka par summu, kāda būtu jāmaksā, piemērojot noteikumus par uzņēmumu ienākuma nodokli.

(71)

Turklāt nedz 2014. gada 9. jūlijā uzsāktās sadarbības procedūras laikā, nedz savās piezīmēs pēc formālas izmeklēšanas procedūras sākšanas 2016. gada 8. jūlijā Beļģija nav norādījusi nevienu faktu, kas atspēkotu Komisijas izdarīto secinājumu. Tā nav arī apstrīdējusi Nīderlandes ostu iesniegtās piezīmes, saskaņā ar kurām Antverpenes, Zēbriges un Gentes ostām reālā nodokļa likme ir daudz zemāka par Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi (33,99 %).

(72)

Nav iespējams arī ņemt vērā Flandrijas Ostu komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru atvieglojums, kas izriet no atbrīvošanas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, faktiski tikai arvien lielākā apmērā kompensē ostu pārvaldības iestāžu īstenoto ar saimniecisko darbību nesaistīto infrastruktūru finansēšanu, kas nemaz nav to kompetencē. Patiesībā nevienā valsts tiesību aktā nav noteikts, ka atvieglojuma summa ir ierobežota līdz neto izmaksām par šīm ar saimniecisko darbību nesaistītajām infrastruktūrām (64). Tādējādi atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa, kura summa ir proporcionāla gūtajai peļņai, veido atvieglojumu, nesalīdzinot ar iespējamām ar saimniecisko darbību nesaistīto infrastruktūru finansējuma izmaksām.

(73)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka attiecīgās ostas saņem atvieglojumu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, kas atbilst atšķirībai starp uzņēmumu ienākuma nodokli, kurš ostām būtu bijis jāmaksā par savām saimnieciskām darbībām, un to juridisku personu ienākuma nodokļa daļu, kādu var piemērot šīm saimnieciskām darbībām.

(74)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu par valsts atbalstu ir uzskatāmi tikai dalībvalstu piešķirti vai no valsts līdzekļiem finansēti pasākumi. No iedibinātās judikatūras izriet, ka atteikšanās no līdzekļiem, kas principā būtu jāpārskaita valsts budžetā, ir valsts līdzekļu piešķiršana (65).

(75)

Pretēji Beļģijas iestāžu apgalvotajam, tā kā ostu veikto saimniecisko darbību aplikšanas ar juridisku personu ienākuma nodokli rezultātā nodokļu maksātājam tiek radīta labvēlīgāka situācija nekā tā būtu, ja tiktu piemērots uzņēmumu ienākuma nodoklis (skatīt iepriekš 5.1.2. punktu par ekonomiskās priekšrocības pastāvēšanu), tad tas nozīmē, ka valstij netiek nomaksāti nodokļi.

(76)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka šis pasākums ir valsts līdzekļu piešķiršana LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(77)

Turklāt attiecīgā nodokļu sistēma, kas ir Beļģijas tiesību aktu daļa un kas Beļģijai nav uzspiesta ar Savienības tiesību aktiem, ir attiecināma uz valsti (66).

(78)

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam ir jābūt selektīvam, proti, tam ir jādod priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (67).

(79)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru (68) pasākuma materiālās selektivitātes novērtējums, samazinot izdevumus, kas parasti rada spriedzi uzņēmuma budžetā, piemēram, atbrīvošana no nodokļa, sastāv no trijiem posmiem: pirmajā posmā ir jākonstatē kopējais vai “normālais” nodokļu režīms (saukts par “atsauces sistēmu”), kas ir spēkā attiecīgajā dalībvalstī. Otrajā posmā pietiek noteikt, vai ar attiecīgo pasākumu tiek pārkāpta atsauces sistēma tādējādi, ka ar to tiek ieviestas atšķirības starp operatoriem, kuri, ņemot vērā minētā atsauces nodokļu režīma mērķi, atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā. Ja tas tā ir, tad pasākums a priori ir selektīvs. Trešajā posmā ir svarīgi noteikt, vai pasākumu, ar kuru tiek pārkāpta atsauces sistēma, attaisno tā būtība vai vispārēji ietaupījumi – citiem vārdiem sakot, atsauces nodokļu sistēmas iekšējā loģiskā struktūra (69). Attiecībā uz šo trešo posmu dalībvalsts pienākums ir pierādīt, ka diferencētais nodokļu režīms tieši izriet no tās nodokļu režīma pamatprincipiem vai galvenajiem principiem (70).

(80)

Procedūras laikā Beļģijas iestādes secīgi aizstāvēja divas tēzes. Savās atbildēs uz aptaujas jautājumiem, kuru Komisijas dienesti nosūtīja 2013. gada 3. jūlijā, Beļģijas iestādes vispirms norādīja, ka INK 180. panta 2. punkts ir juridiskais pamats ostu atbrīvošanai no uzņēmumu ienākuma nodokļa. Bet tad savās 2016. gada 19. decembra piezīmēs tās apgalvoja, ka ostām nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis vienkārši saskaņā ar INK vispārējiem noteikumiem, kas ietverti INK 1. un 2. pantā, jo ostas nav “uzņēmumi” INK 2. panta nozīmē.

(81)

Valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, un ir jāņem vērā vienīgi pasākuma radītā ietekme. Nav strīda par to, ka Beļģijas ostas nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli, bet par šīs uzņēmumu ienākuma nodokļa nemaksāšanas pamatu, kas, kā norāda Beļģijas iestādes, var būt vai nu INK 180. panta 2. punkts, vai arī INK 1. un 2. pants.

(82)

Beļģijas iestādes savās 2016. gada 19. decembra piezīmēs apgalvoja, ka INK 180. panta 2. punktam nav juridiskas nozīmes un ka tas ir tīri deklaratīvs. Tā svītrošana nekādi nemainītu ostu situāciju saistībā ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Kā norāda Beļģijas iestādes, ostas ir atbrīvotas no UIN, piemērojot INK 1. un 2. pantu un Beļģijas nodokļu sistēmas vispārējos kritērijus. Beļģijas iestādes patiešām apgalvo, ka ostas nav “uzņēmumi” INK 1. un 2. panta nozīmē.

(83)

Šajā shēmā atsauces sistēmai būtu jābūt INK 1. un 2. pantam, kuros noteikts, ka “uzņēmumiem” ir jāmaksā UIN, bet juridiskajām personām, kas ir rezidenti un nav uzņēmumi, ir jāmaksā JPIN. Kā uzskata Beļģijas iestādes, tā kā ostas nav “uzņēmumi”, tām katrā ziņā ir jāpiemēro JPIN. Tādēļ INK 180. panta 2. punkts, kurā, pēc Beļģijas iestāžu domām, ir tikai atkārtoti 1. un 2. pantā ietvertie vispārīgie noteikumi, neesot atsauces sistēmas pārkāpums un pat esot tās neatņemama daļa. Ja ostas nebūtu “uzņēmumi”, noteikumus attiecībā uz JPIN arī varētu uzskatīt par ierobežotāku atsauces sistēmu.

(84)

Tātad šīs interpretācijas pamatā galvenokārt ir pieņēmums, ka ostu veikto darbību rakstura dēļ noteikti varētu izslēgt iespēju, ka ienākuma nodokļu piemērošanas vajadzībām tās varētu tikt uzskatītas par “uzņēmumiem” (juridiskām personām, kas ir rezidenti), lai gan tās ir “uzņēmumi” LESD 107. panta nozīmē, kā konstatēts iepriekš. Nedz Beļģijas apsvērumos, nedz trešo personu apsvērumos nav faktu, kas pierādītu šī pieņēmuma pamatotību.

(85)

Komisija uzskata, ka ienākuma nodokļu piemērošanas vajadzībām ostas pēc būtības attiecībā uz lielāko daļu savu darbību ir “uzņēmumi” un ka tās veic saimnieciskas darbības, kas ļauj tās kvalificēt kā “uzņēmumus” LESD 107. panta nozīmē. Turklāt nevienā valsts tiesību aktu noteikumā nav apšaubīta šī uzņēmumu kvalifikācija.

(86)

Komisija faktiski norāda, ka pieņēmums, kas ir pamatā Beļģijas iestāžu secinājumiem, ir pretrunā oficiālajai piezīmei par INK, citiem iekšējiem dokumentiem, kā arī Beļģijas valdības oficiālajai nostājai. Tādējādi oficiālajā piezīmē par INK ir norādīts, ka juridiskās personas, kas “bez nosacījumiem” ir atbrīvotas no UIN maksāšanas (proti, ostas – saskaņā ar INK 180. panta 2. punktu), “principā būtu uzskatāmas par tādiem nodokļu maksātājiem, kam būtu jāmaksā UIN” (71). Arī to juridiskās formas (un īpašību, kas kopumā ir saistītas ar šo juridisko formu) dēļ lielākajai daļai ostu, kuras uzskaitītas INK 180. panta 2. punktā – kas ir akciju sabiedrības, privātas sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai autonomas pašvaldību pārvaldības iestādes – principā arī būtu jābūt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājām (72). Turklāt arī pašā 1999. gada 2. marta dekrētā par Flandrijas ostām ir norādes uz ostu veikto darbību rūpniecisko (73) un/vai komerciālo (74) raksturu un tātad – uz to klasifikāciju “uzņēmumu” statusā INK 2. panta nozīmē, kā rezultātam būtu jābūt to piesaistīšanai UIN maksāšanai. Tāpat arī pati Beļģijas valdība Beļģijas Konstitucionālajā tiesā apgalvoja, ka ostas līdztekus citām INK 180. pantā un 220. panta 2. punktā minētajām sabiedrībām un juridiskajām personām “faktiski ir juridiskas personas, kas iesaistās saimnieciskā darbībā vai darbībās, kuras tiek veiktas peļņas gūšanas nolūkā INK 2. panta nozīmē” (75). Beļģijas pārstāvju palātā premjerministra vietnieks un finanšu un ārējās tirdzniecības ministrs arī uzskatīja, ka Beļģijas ostas ir publiski uzņēmumi, kam, ja tiem nebūtu piemērots INK 180. pantā minētais beznosacījuma atbrīvojums, būtu jāmaksā UIN saskaņā ar INK 1., 2. un 179. pantu (76). Visbeidzot, ostas nav dabiski un tieši pakļautas JPIN maksāšanai, bet tas tā ir tikai tāpēc, ka tās ir īpaši atbrīvotas no UIN maksāšanas ar INK 180. panta 2. punktu, saskaņā pat ar INK 220. panta 2. punkta formulējumu, kas ir pretrunā Beļģijas iestāžu interpretācijai, atbilstīgi kurai ostas nemaksā UIN, jo tās ir dabiski pakļautas JPIN maksāšanai kā juridiskas personas, kas ir rezidenti un nav “uzņēmumi”.

(87)

Tādēļ Komisija nepiekrīt viedoklim, saskaņā ar kuru pat tad, ja 180. panta 2. punkts tiktu svītrots, ostām atbilstīgi INK 1. un 2. panta vispārīgajiem kritērijiem nebūtu jāmaksā UIN. Ņemot vērā iepriekšējā apsvērumā minētos faktorus, Komisija tieši pretēji uzskata, ka, piemērojot Beļģijas tiesību aktu vispārīgos noteikumus, ostām, kas ir “uzņēmumi” INK 2. panta nozīmē, būtu jāpiemēro UIN, ja vien tām formāli un bez nosacījumiem nav piešķirts atbrīvojums saskaņā ar INK 180. panta 2. punktu. To pašu iemeslu dēļ Komisija nepiekrīt tam, ka noteikumi, kas attiecas uz JPIN, veido atsauces sistēmu ostu aplikšanai ar nodokli.

(88)

Savās piezīmēs Beļģijas iestādes un dažas ieinteresētās personas apgalvo, ka ostu atbrīvošana no UIN bez INK vispārīgajiem noteikumiem (1. un 2. pantā) varētu izrietēt no citiem iekšējo tiesību aktu vispārīgiem noteikumiem (vispārēja tiesību principa, tiesas noteikta principa, saskaņā ar kuru publiskus pakalpojumus, uzdevumus un preces neapliek ar nodokli, ja tiesību aktos vai pat pašā Beļģijas Konstitūcijā tas skaidri nav paredzēts).

(89)

Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, Komisija uzskata, ka, ja būtu piemēroti Beļģijas tiesību aktu vispārīgie noteikumi, tad ostām būtu jāmaksā UIN no savas saimnieciskās darbības ienākumiem.

(90)

Turklāt pat tad, ja pretēji tam, ko tikko pierādīja Komisija, attiecīgie valsts noteikumi – vai to interpretācija no pārvaldes iestāžu puses – Beļģijas ostām ļautu nemaksāt UIN, ar šiem noteikumiem tiktu radīta diskriminācija attiecībā uz “uzņēmumiem”, kas veic saimniecisko darbību LESD 107. panta nozīmē (skatīt 5.1.1. punktu iepriekš). Tāpat kā INK 180. panta 2. punkts Komisijas turpmāk izklāstītajā analīzē šie noteikumi vai Beļģijas ienākumu aplikšanas ar nodokli sistēma kopumā tātad būtu dažiem “uzņēmumiem”, proti, ostām, piešķirto priekšrocību pamats, lai gan šie uzņēmumi attiecībā uz peļņu, kas gūta no “saimnieciskas darbības”, ir salīdzināmā situācijā ar citiem uzņēmumiem (juridiskām personām, kas ir rezidenti), kam ir jāmaksā UIN, ņemot vērā nodokļa, kuru piemēro juridiskajām personām, kas ir rezidenti, mērķi – aplikt ienākumus ar nodokli. Komisija uzskata, ka uz ostām neattiecas “īpaši darbības principi, kas tās skaidri atšķir no citiem uzņēmējiem”, kuriem ir jāmaksā UIN (77). Proti, ar to, ka ostām nav mērķa gūt peļņu (78), nepietiek, lai uzskatītu, ka tās ir atšķirīgā situācijā nekā citi uzņēmēji, kam ir jāmaksā UIN. Šajā pieņēmumā Beļģijas sistēma pati par sevi būtu selektīva (79).

(91)

Tātad pat tad, ja juridiskais pamats tam, kāpēc Beļģijas ostas nemaksā UIN, būtu INK 1. un 2. pants, šī nemaksāšana būtu prima facie selektīvs pasākums tiktāl, ciktāl tā attiecas uz ostu saimniecisko darbību.

(92)

Kā izriet no iepriekšminētajiem apsvērumiem, Komisija uzskata, ka INK 180. panta 2. punkts ir vienīgais juridiskais pamats tam, ka Beļģijas ostas nemaksā UIN, un ka tad, ja šāda noteikuma nebūtu, ostas maksātu UIN tāpat kā jebkura cita sabiedrība vai uzņēmums, kas gūst ar nodokli apliekamus ienākumus no saimnieciskās darbības.

(93)

Komisija uzskata, ka šajā gadījumā atsauces sistēmu veido vispārīgie noteikumi par nodokļu piemērošanu, kas izriet no INK 1. un 2. panta. INK 1. pantā juridiskajām personām, kas ir rezidenti Beļģijā, ir noteikta ienākuma nodokļa duālasistēma: saskaņā ar to “uzņēmumiem” ir jāmaksā UIN, bet “juridiskajām personām, kas nav sabiedrības” ir jāmaksā JPIN. INK 2. pantā ir ietverti kritēriji, kas ļauj definēt “uzņēmumus”, un tātad noteikt tās juridiskās personas, kurām būs jāmaksā UIN, un ar izslēgšanas metodi – tās, par kuru ienākumiem būs jāmaksā JPIN. 179. pantā ir apstiprināts, ka nodokļu maksātāji, kam jāmaksā UIN, ir sabiedrības, kas ir rezidenti.

(94)

INK 180. panta 2. punktā noteikta atkāpe no šiem vispārējiem noteikumiem par nodokļu piemērošanu. Proti, tajā ostas bez nosacījumiem tiek atbrīvotas no UIN maksāšanas, nepiemērojot 1. un 2. pantā definētos vispārējos UIN un JPIN dalījuma kritērijus, tas ir, neņemot vērā to, vai minētās ostas ir (vai nav) “uzņēmumi” (80).

(95)

Tiktāl, ciktāl 86. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ ostas ir “uzņēmumi” INK 1. panta nozīmē, atsauces sistēmu ostu ienākumu aplikšanai ar nodokli var definēt arī ierobežotākā veidā – kā noteikumu kopumu, kas attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), proti, INK 1. un 179. pantu, kuros paredzēts, ka “uzņēmumiem”, kas ir rezidenti, ir jāmaksā UIN, kurš ir definēts kā “nodoklis no visiem ienākumiem”.

(96)

Atbilstīgi šai atsauces sistēmai INK 180. panta 2. punkts ir skaidri redzama atkāpe (tā ir šī punkta pastāvēšanas jēga), jo tajā noteikts, ka uz ostām neattiecas 179. panta un UIN piemērošana pat tad, ja tām tādā gadījumā saskaņā ar INK 220. panta 2. punktu ir jāmaksā JPIN. Ja nebūtu INK 180. panta 2. punktā iekļautā skaidrā un konkrētā atbrīvojuma, Beļģijas ostām tāpat kā citām sabiedrībām, kas ir rezidenti, faktiski ar pilnām tiesībām būtu jāmaksā UIN.

(97)

No iepriekšminētā izriet, ka ar INK 180. panta 2. punktu ir notikusi atkāpšanās no vispārējiem noteikumiem par nodokļa piemērošanu “uzņēmumu” ienākumiem (kā atsaucoties uz vispārīgiem noteikumiem INK 1. un 2. pantā, tā atsaucoties uz mazāk vispārīgiem noteikumiem INK 179. pantā) un ieviesta diferenciācija starp uzņēmējiem, kuri, ņemot vērā atsauces nodokļu režīma mērķi, faktiski un juridiski ir salīdzināmā situācijā. Patiešām, lai kāda būtu vērā ņemtā atsauces sistēma (UIN vai juridisku personu, kas ir rezidenti, ienākumu aplikšana ar nodokli vispār), ienākuma nodokļa mērķis ir aplikt ienākumus ar nodokli, tas ir mērķis, saskaņā ar kuru visi uzņēmumi tiktāl, ciktāl tas attiecas uz to ieguvumiem no saimnieciskās darbības, faktiski un juridiski ir salīdzināmā situācijā.

(98)

Fakts, ka ostām neesot mērķa gūt peļņu vai ka tās pievēršot mazāku uzmanību atdevei no ieguldījumiem īstermiņā, neko šajā novērtējumā nemaina. Ir konstatēts, ka atbrīvojumu no nodokļa par labu bezpeļņas uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību, parasti uzskata par selektīvu pat tad, ja to piešķir nolūkā īstenot valsts likumdevēja mērķi atbalstīt organizācijas, par kurām tiek uzskatīts, ka tās to ir pelnījušas sociālajā ziņā (81). Fakts, ka Beļģijas ostas pieder un tās kontrolē valsts iestādes vai, neraugoties uz saimniecisko darbību, ka tās veic ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, piemēram, pienākumus, kas tiek veikti, īstenojot valsts varu, nenozīmē to, ka tās juridiski un faktiski atrodas atšķirīgā situācijā saistībā ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu par saimnieciskās darbības rezultātā gūtajiem ienākumiem.

(99)

Tātad attiecībā uz ostu saimniecisko darbību aplūkotais pasākums ir prima facie selektīvs.

(100)

Kā norādīts iepriekš, dalībvalsts pienākums ir pierādīt, ka atkāpe ir pamatota sakarā ar atsauces nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo ekonomiskumu. Triju posmu analīzes pēdējā posmā atšķirīgu attieksmi var pamatot tikai atsauces nodokļu sistēmai piemītošās īpašības.

(101)

Pasākuma atbilstība vietējiem tiesību aktiem pati par sevi nevar kalpot par pamatojumu sistēmas ekonomiskumam, ja vien nav pierādīts, ka šis pamatojums izriet no atsauces nodokļu sistēmai piemītošajām īpašībām (82).

(102)

Šajā sakarā Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2016. gada 1. decembra Lēmumam Nr. 151/2016 katrā ziņā nav tādas piemērošanas jomas, kādu tam mēģina piedēvēt Beļģijas iestādes. Proti, šis lēmums neattiecas uz atbrīvojumu no UIN, kas piešķirts ostām saskaņā ar tiesību aktiem par valsts atbalstu, bet uz UIN piemērošanu pašvaldību uzņēmumiem, sadarbības struktūrām un projektu apvienībām, ņemot vērā vienlīdzības un nediskriminācijas principus, tā, lai diskriminācijas neesība valsts tiesību aktos jau iepriekš nenozīmētu selektivitātes neesību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(103)

Tāpat, tā kā kritērijs, pēc kura nosaka, vai ir piemērojams UIN vai JPIN, ir tas, vai attiecīgais subjekts veic “apsaimniekošanu” vai “darbības nolūkā gūt peļņu” (sal. INK 2. pantu), tad ar apgalvojumiem, ka ostas esot atbrīvotas no UIN, jo tās savu peļņu nesadala, bet gan atkārtoti iegulda, ka to mērķi pārsniedz to individuālās intereses, ka to statūtos nav noteikts mērķis gūt peļņu, ka tās īsteno valsts iestāžu pilnvaras un ka tās pilda vispārējas nozīmes pienākumus, vien nepietiek, lai attaisnotu labvēlīgāku nodokļu režīmu nekā citām sabiedrībām, kas ir rezidenti, piemēroto nodokļu režīmu, ņemot vērā nodokļu sistēmas pamatprincipus. Tādējādi citi uzņēmumi arī atkārtoti iegulda savu peļņu, cenšas sasniegt tādus mērķus vai rada tādu ietekmi uz ekonomiku, kas pārsniedz toindividuālo interesi (83), bet šo iemeslu dēļ nav atbrīvoti no UIN. Tāpat arī tādiem subjektiem, kas neīsteno valsts iestāžu pilnvaras (piemēram, bezpeļņas apvienības), var būt jāmaksā JPIN ar nosacījumu, ka tie ievēro INK 2. pantā noteikto vispārējo kritēriju tādā veidā, ka atbilstīgi valsts tiesību aktiem nav svarīga arī piederība sabiedriskajai sfērai. Tādējādi šīm apvienībām, neraugoties uz to statūtos noteikto bezpeļņas organizāciju statusu, var būt jāmaksā UIN, piemērojot INK 1. un 2. pantā iekļautos vispārējos kritērijus, ja tās veic “apsaimniekošanas”darbības vai “darbības nolūkā gūt peļņu”.

(104)

Apgalvotais fakts, ka ostu resursi ne vienmēr sedz to izmaksas, nevar kalpot par pamatojumu atbrīvošanai no uzņēmumu ienākuma nodokļa, tā kā šajā situācijā, kad peļņa netiek gūta, piemērojot ienākumiem parasto nodokļu piemērošanas sistēmu, nav jāmaksā nekāds nodoklis un tā kā zaudējumus var pārnest un atskaitīt no iespējamās peļņas nākotnē, kas gūta, veicot saimniecisko darbību, līdz ar to atbrīvojums ir lieks, un tam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja ostas gūst ar nodokli apliekamu peļņu. Komisija atzīmē, ka 2004.–2014. gada laikposmā (vienpadsmit finanšu gados) Antverpenes, Gentes, Zēbriges un Ostendes ostu darbības rezultāti gandrīz nepārtraukti bija pozitīvi (izņemot negatīvu rezultātu Antverpenes ostā 2011. gadā un negatīvu rezultātu Ostendes ostā 2013. gadā), līdz ar to minētais attaisnojums ir teorētisks un pat pretrunā faktiem. Turklāt citiem “uzņēmumiem” gadījumā, ja to resursi nesedz to izmaksas, nav paredzēts nekāds atbrīvojums no UIN, kas būtu līdzīgs tam, kurš piešķirts ostām.

(105)

Līdzīgi arī tas, ka dažas izmaksas, kas nav saistītas ar uzņēmuma sociālo mērķi, saskaņā ar INK 49. pantu nebūtu atskaitāmas no izdevumiem, kuri apliekami ar UIN, arī nevar attaisnot ostu atbrīvošanu no UIN. INK 49. pantā noteikts, ka “ir atskaitāmi izdevumi, kas nodokļu maksātājam radušies taksācijas periodā nolūkā iegūt vai saglabāt ar nodokli apliekamos ienākumus”. Pirmkārt, ostām piešķirtais atbrīvojums no UIN nav saistīts ar faktu, ka saskaņā ar INK 49. pantu ostām tiktu radīta finansiāli neizdevīga situācija: atbrīvojums no UIN attiecas uz visu gūto peļņu un nav ierobežots tikai attiecībā uz peļņu, kas gūta noteiktu izdevumu iespējamās neatskaitīšanas rezultātā, ja tiek piemērots INK 49. pants. Tātad ostu atbrīvošana no UIN nav attaisnojama ar Beļģijas nodokļu sistēmas galveno noteikumu, pat pieņemot, ka INK 49. pants ir šāds galvenais noteikums. Turklāt nedz Beļģijas iestādes, nedz ieinteresētās personas nenorāda, kā, ņemot vērā pasākuma mērķi (84) un tā formulējumu, šāds noteikums varētu efektīvi aizkavēt ostu veikto vispārējas nozīmes ar saimniecisko darbību nesaistīto darbību izmaksu atskaitīšanu. Starp citu, Antverpenes un Zēbriges ostas šo problēmu min tikai kā vienkāršu risku, nevis kā pierādītu faktu.

(106)

Savukārt, tas, ka ostu atbrīvošana no UIN tāpat kā publiski pieejama vai dažu publisko tiesību juridisko personu, kas ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzējas, pārvaldībā esoša valsts vai privāta īpašuma atbrīvošana no nodokļa, it kā izriet no vispārējā tiesību principa, vai pat no pašas Beļģijas Konstitūcijas, ja pat pieņemtu, ka tas tā ir (85), katrā ziņā šo atbrīvošanu neattaisno ar sistēmas raksturu vai vispārējo ekonomiskumu, jo iespējamie apsvērumi, kurus ņem vērā atbalsta sniedzējs vai valsts tiesas, var neatbilst nodokļu sistēmas un tās pamatprincipu pareizai darbībai.

(107)

Visbeidzot, Beļģijas iestāžu un ieinteresēto personu argumenti attiecībā uz valsts judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, lai noteiktu, vai juridiska persona ir “uzņēmums” INK 1. un 2. panta nozīmē (proti, neizmanto rūpnieciskas un komerciālas metodes), nav izmantojami, lai pierādītu pasākuma atbilstību nodokļu sistēmai raksturīgajai loģikai, jo faktiski ar tiem tiek mēģināts pierādīt, ka ostas nav “uzņēmumi”, kas būtu gadījums, kad UIN nemaksāšana būtu selektīva, ņemot vērā atsauces sistēmas robežu noteikšanai izmantotos kritērijus (sal. iepriekšminēto), nevis atkāpi no šīs atsauces sistēmas, kas, iespējams, varētu būt attaisnojama.

(108)

Lai pasākumu varētu uzskatīt par valsts atbalstu, tam ir jāietekmē tirdzniecība starp Savienības dalībvalstīm un jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumi. Šie abi kritēriji ir cieši saistīti.

(109)

Saskaņā ar judikatūru konkurences izkropļojumu parasti konstatē, ja valsts piešķir finansiālu priekšrocību uzņēmumam liberalizētā nozarē, kurā ir vai varētu būt konkurence (86). Nav apstrīdams, ka ostu darbības nozarē ir konkurence un ka to saasina transporta, jo īpaši jūras un iekšzemes transporta, raksturs un īpašības. Ostu sniegtie pārvadāšanas pakalpojumi vismaz zināmā mērā konkurē ar citu ostu vai citās ostās sniegtajiem, kā arī ar citu pārvadāšanas pakalpojumu sniedzēju nodrošinātajiem pakalpojumiem Beļģijā un citās dalībvalstīs.

(110)

Līdz ar to sabiedriskajā apspriešanā, kurā piedalījās ieinteresētās personas, par regulas projektu saistībā ar ostu darbības jomu, “visas iesaistītās personas uzsvēra vajadzību pēc pastāvīgiem un taisnīgiem nosacījumiem […] attiecībā uz “starpostu” konkurenci (konkurenci starp ostām) Eiropas Savienībā […]” (87). Tāpat arī ostas, jo īpaši iekšējās ostas un, vispārīgāk runājot, ūdens transports, kā posmu tās veido, konkurē ar citiem transporta veidiem. Turklāt jo īpaši sīva konkurence ir starp Beļģijas un Nīderlandes piekrastes ostām (šajā sakarā bieži min Amsterdamas – Roterdamas – Antverpenes zonu).

(111)

Tātad, nostiprinot atbalsta saņēmēju stāvokli starptautiskajā tirdzniecībā, pasākums spēj ietekmēt tirdzniecību Savienības iekšienē un radīt konkurences izkropļojumus.

(112)

Turklāt apgalvojums, ka citās dalībvalstīs ir līdzīgi valsts atbalsta pasākumi, un Komisijas attieksme pret šiem iespējamajiem pasākumiem neietekmē attiecīgā pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu, jo ar pasākumu, no kura labumu gūst INK 180. panta 2. punktā minētās Beļģijas ostas, tiek uzlabota to konkurences situācija salīdzinājumā ar atsauces situāciju, kurā tās tiktu apliktas ar nodokli saskaņā ar parastajiem uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas nosacījumiem (88).

(113)

Turklāt, pat ja var uzskatīt, ka ostas gūst labumu no likumīga monopola, piedāvājot savus pakalpojumus ostā, kuru tās izmanto, to piedāvātie pārvadāšanas pakalpojumi vismaz zināmā mērā konkurē ar pārvadāšanas pakalpojumiem, ko piedāvā citi pārvadāšanas pakalpojumu sniedzēji, proti, citu dalībvalstu ostas.

(114)

Ieinteresēto personu minētais Nīderlandes konkurences uzraudzības iestādes atzinums neattiecas uz šo izmeklēšanas procedūru par valsts atbalstu. Proti, tas neattiecas uz shēmas atbilstības LESD 107. pantam novērtēšanu, kā veikšanai ir vajadzīga konkurences stāvokļa īpaša pārbaude. 1999. gada 2. marta dekrēta par Flandrijas ostām 25. pantā turklāt noteikts arī, ka ostu iekasētie tarifi ietekmē ostu konkurences situāciju (89). Tas, ka starp Eiropas ostām pastāv konkurence, turklāt ir apstiprināts arī Nīderlandes valsts ostu piezīmēs.

(115)

Turklāt atsauces uz 2016. gada 19. jūlija paziņojuma 211., 219. un 220. punktu neattiecas uz šo lietu, jo tās neattiecas uz ostu infrastruktūru, kas, savukārt, ir minēta 215. punktā. Šajā pēdējā punktā norādīts, ka “ostu infrastruktūru finansēšana no valsts līdzekļiem sekmē saimnieciska rakstura darbību un tātad faktiski uz to attiecas noteikumi par valsts atbalstu” un ka “ostas var konkurēt viena ar otru un tātad ostu infrastruktūrasfinansējums pēc savas būtības ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Turklāt iepriekšminētā paziņojuma 219. un 220. punktā ir norādīts, ka atbalsts attiecīgās infrastruktūras būvniecībai var neietekmēt Savienības iekšējo tirdzniecību vai konkurenci, kaut gan šajā procedūrā pārbaudītais pasākums nav atbalsts infrastruktūras būvniecībai, bet gan darbības atbalsts, kas saistīts ar infrastruktūras izmantošanas laikā gūto peļņu.

(116)

Ņemot vērā iepriekšminētos argumentus, INK 180. panta 2. punktā paredzētais Beļģijas ostu nodokļu atbrīvojums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tiktāl, ciktāl neapliekamie ienākumi tiek gūti no ostu veiktās saimnieciskās darbības.

(117)

Attiecīgās dalībvalsts pienākums ir pierādīt, ka valsts atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu. Beļģijas iestādes savos dažādajos dokumentos, atbildēs un piezīmēs nav sniegušas nevienu argumentu attiecībā uz pasākuma saderību. Valonijas reģions un Valonijas ostas uzskata, ka LESD 93. pants un 106. panta 2. punkts varētu būt atbilstīgs pamats saderībai. Antverpenes un Zēbriges ostu pārvaldības iestādes to pašu uzskata attiecībā uz LESD 93. pantu.

(118)

Pirmkārt, LESD 106. panta 2. punktā noteikts, ka kompensāciju par sabiedrisku pakalpojumu veikšanu var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tā atbilst zināmiem nosacījumiem (90). Tomēr Komisija atzīmē, ka attiecīgais pasākums, kas sasaista atbalsta summu ar gūto peļņu, nav nedz saistīts, nedz ierobežots ar neto izmaksām par sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu (91), lai gan tas ir nosacījums, kas jāievēro, lai atbalsts tiktu atzīts par saderīgu, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu. Līdz ar to pasākumu nevar uzskatīt par kompensāciju par sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu, kas būtu saderīgs ar iekšējo tirgu, un, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu, tas nav saderīgs.

(119)

Otrkārt, LESD 93. pantā norādīts, ka atbalstus uzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu, ja tie atbilst transporta koordinācijas vajadzībām vai ja tie ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem. Ja ostām ir svarīga nozīme multimodālo pārvadājumu attīstībā, visi ostu ieguldījumi neiederas LESD 93. panta darbības jomā, kas aprobežojas ar atbalstiem, kuri atbilst transporta koordinācijas vajadzībām. Turklāt atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa nav atbalsts ieguldījumiem, bet atbalsts darbības nodrošināšanai, kas nav piesaistīts konkrētiem ieguldījumiem. Pasākums palīdz uzņēmumiem, kuri gūst lielāku peļņu un kuriem tātad arī a priori ir lielākas iekšējās iespējas ieguldījumu finansēšanai. Tas nav piesaistīts arī izmaksu atlīdzībai par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā norādīts iepriekš. Turklāt šis pasākums, proti, atbrīvojums no nodokļa, rada priekšrocības, ko neierobežo nekādas izmaksas. Tātad tas nav ierobežots nedz līdz summai, kas vajadzīga, lai nodrošinātu transporta koordināciju, nedz līdz atlīdzībai par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, un tātad arī nenodrošina proporcionalitātes principa ievērošanu. Tam nav konstatēta arī stimulējoša ietekme. Tādēļ LESD 93. pants nav piemērojams.

(120)

Treškārt, lai gan ne Beļģija, ne ieinteresētās personas nav minējušas LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Komisija pārbauda, vai attiecīgais pasākums ir tāds, kas “veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību”, nemainot tirdzniecības apstākļus tādā mērā, ka tas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Iepriekšminēto iemeslu (proporcionalitātes, stimulējošas ietekmes un saiknes ar konkrētu vispārējas intereses mērķi trūkuma) dēļ Komisija tomēr uzskata, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts nav piemērojams.

(121)

Beļģijas iestādes paskaidroja, ka juridisku personu ienākuma nodoklis tiek piemērots ostām kopš 1960. gadiem un ka pirms šā laikposma tām tika piemērots cedulārais nodoklis, kas līdzinās juridisku personu ienākuma nodoklim. Ostām piemērotais nodokļu režīms bija saistīts arī ar ostu juridisko statusu, kas laika gaitā ir mainījies. Kā norāda Beļģijas iestādes, juridisku personu ienākuma nodokļa sistēma ostām tika piemērota jau pirms Romas līguma stāšanās spēkā 1958. gadā. Tātad, kā liecina saņemtā informācija, ostas vienmēr ir bijušas atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

(122)

Saskaņā ar procedūras regulas 1. panta b) punkta i) apakšpunktu atbalsta shēmas, kas ieviestas pirms līguma stāšanās spēkā, ir pastāvošas atbalsta shēmas.

(123)

Kā liecina pieejamā informācija, ostu atbrīvošanu no uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas piemēroja jau pirms 1958. gada, un kopš tā laika šī sistēma būtībā nav grozīta. Līdz ar to pasākums uzskatāms par pastāvošu atbalsta shēmu.

(124)

Attiecībā uz Beļģijas iestāžu iesniegto pieprasījumu par pārejas periodu Komisija atgādina, ka šajā ar pastāvošo atbalstu saistītās procedūras posmā pārejas periodu principā noteikt nevar, izņemot ārkārtēju apstākļu gadījumu. Galīgajā lēmumā Komisija attiecīgajai dalībvalstij var noteikt tikai pamatotu termiņu vajadzīgo grozījumu ieviešanai.

(125)

Komisija arī norāda, ka kopš 2014. gada 9. jūlijā uzsāktās sadarbības procedūras sākuma Beļģijas iestādēm jau bija noteikts laika periods, lai apdomātu iespējamās izmaiņas tiesību aktos. Tā arī atzīmē, ka runa nav par uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu ostām no 2017. gada 1. janvāra, par ko baidās Beļģijas iestādes.

(126)

Saskaņā ar nozīmīgo lomu, kas tai ir uzticēta atbilstīgi LESD 107. un 108. panta noteikumiem, Komisijas pienākums ir, rūpīgi izsverot, izbeigt tos valsts atbalstus, kas uzskatāmi par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu, un atjaunot godīgas konkurences apstākļus. Ja šajā procedūras posmā Komisija uzskata, ka noteiktiem uzņēmumiem ir piešķirts nesaderīgs atbalsts, tā faktiski nevar apturēt attiecīgo valsts atbalsta procedūru vai noteikt pārejas periodu, jo līdz ar to tiktu atļauts ilgāku laikposmu piemērot ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, kas būtu arī netaisnīgi attiecībā pret konkurentiem, kuri nesaņem atbalstu vai pat par atbalstu mazāku summu. Komisija šajā sakarā norāda, ka Nīderlandes ostas, kam piemērots uzņēmumu ienākuma nodoklis kopš 2017. gada 1. janvāra, tai pieprasa steidzamā kārtā arī Beļģijas ostām piemērot uzņēmumu ienākuma nodokli.

(127)

Kā norādīts iepriekš, ar citu valsts atbalstu citām ostām iespējamu pastāvēšanu citās dalībvalstīs nav attaisnojama procedūras apturēšana vai valsts pasākumu spēkā stāšanās atlikšana, īstenojot Komisijas lēmumu. Šādas atlikšanas sekas būtu pašreizējo konkurences izkropļojumu starp Eiropas ziemeļu ostām, proti, starp Beļģijas ostām, jau minētajām Nīderlandes ostām un Francijas ostām, pagarināšana, jo uz tām attiecas līdzīgs paralēli pieņemts lēmums, ar kuru atcelti tām pašreiz piemērotie nodokļu atvieglojumi.

(128)

Turklāt fakts, ka Komisija, domājams, varētu noteikt ilgāku izpildes laiku Nīderlandei lietā SA.25338 (92), nav nozīmīgs pieprasījuma noteikt pārejas periodu pamatošanai šajā gadījumā. Komisija vienādi attiecas pret visām dalībvalstīm un izskata katru gadījumu, ņemot vērā konkrētos apstākļus, un Nīderlandes gadījumu nevar salīdzināt ar Beļģijas gadījumu. Turklāt savā galīgajā lēmumā Komisija skaidri atteicās noteikt pārejas periodu Nīderlandei, neraugoties uz citās dalībvalstīs joprojām spēkā esošiem līdzīgiem pasākumiem. Jāpiemin arī, ka Nīderlandei ir jāizbeidz piemērot attiecīgie nodokļu atvieglojumi agrāk nekā Beļģijai, kas nebūt nenozīmē, ka Nīderlandes ostas tiktu nostādītas labvēlīgākā situācijā.

(129)

Turklāt šajā gadījumā Beļģijas iestāžu minētie argumenti attiecībā uz grūtībām nodrošināt iekšējo tiesību aktu atbilstību nerada tādus ārkārtas apstākļus, kuros pārejas periods būtu attaisnojams. Proti, kā Komisija jau ir norādījusi iepriekš, ar INK 180. panta 2. punkta svītrošanu faktiski pietiktu, lai ostām piemērotu UIN. Tāpat arī nepietiekams arguments ir tas, ka juridiskas personas pāreja no JPIN maksāšanas uz UIN maksāšanu nav skaidri reglamentēta Beļģijas nodokļu tiesību aktos; ja nav tādu tiesību aktu, saskaņā ar kuriem šo pāreju organizēt,Beļģijas nodokļu pārvaldei ir iespēja (un tā to izmanto) pārkvalificēt tāda uzņēmuma darbību, kam ir jāmaksā JPIN, tā, lai tam būtu jāmaksā UIN. Visbeidzot, Beļģijas iestādes nepaskaidro, kā ostu beznosacījumu atbrīvošanas no UIN likvidēšana būtu pretrunā vienlīdzības principam, pat pieņemot, ka šim apstāklim, kas aizgūts valsts tiesību aktos, būtu nozīme, nosakot pārejas periodu. Savukārt, nesen veikto reformu, kas paredz attiecināt UIN uz Beļģijas pašvaldību uzņēmumiem, lai gan tie iepriekš bija atbrīvoti no UIN un tiem bija jāmaksā JPIN (tāpat kā ostu gadījumā), Beļģijas valdība uzskatīja par tādu, kas veicina vienlīdzīgu attieksmi (93).

(130)

Turklāt Komisija nekad nav apstiprinājusi attiecīgo pasākumu, par kuru Beļģijas iestādes nekad nav ziņojušas. Tātad šajā gadījumā nav piemērojami tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi, jo īpaši tāpēc, ka pasākums ir pastāvošs atbalsts, Komisija nevar uzdot veikt pagātnē piešķirtu atbalstu atgūšanu.

(131)

Attiecībā uz Nīderlandes ostu pieprasījumu atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu tām, Komisija atgādina, ka šī procedūra neattiecas uz Nīderlandes ostām, bet gan uz Beļģijas ostām. Savā galīgajā lēmumā lietā SA.25338 par Nīderlandes ostām (94) Komisija cita starpā atteicās atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu Nīderlandes ostām faktiski to pašu iemeslu dēļ, kādi norādīti šajā lēmumā. Turklāt ienākuma nodokļa piemērošana Nīderlandes ostām izriet no Nīderlandes tiesību aktiem, un jebkurā gadījumā LESD 107. panta ietvaros Komisija nevar piespiest dalībvalstij mainīt savus tiesību aktus, lai piešķirtu valsts atbalstus konkrētiem uzņēmējiem.

(132)

Atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa par labu INK 180. panta 2. punktā minētajām Beļģijas ostām ir pastāvoša valsts atbalsta shēma, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu.

(133)

Tāpēc Beļģijas iestādēm ir jāatceļ attiecīgais atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa un jānosaka, ka attiecīgajiem subjektiem ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Šis pasākums ir jāapstiprina līdz tā kalendārā gada beigām, kurā pieņemts šis lēmums, un piemērojams vēlākais attiecībā uz ienākumiem no saimnieciskās darbības, kas gūti no tā finanšu gada sākuma, kurš seko pēc pasākuma apstiprināšanas,

1)

Karalistes iedzīvotāju kopējo ienākumu nodoklis, ko sauc par fizisku personu ienākuma nodokli;

2)

uzņēmumu, kas ir rezidenti, kopējo ienākumu nodoklis, kuru sauc par uzņēmumu ienākuma nodokli;

3)

Beļģijas juridisko personu, kas nav uzņēmumi, ienākuma nodoklis, kuru sauc par juridisku personu ienākuma nodokli;

4)

nerezidentu ienākumu nodoklis, ko sauc par nerezidentu ienākuma nodokli.”

1)

kadastrālo ienākumu no Beļģijā esoša nekustamā īpašuma, […];

2)

ienākumiem un produktiem no kapitāla un kustamā īpašuma, tostarp par ienākumu pirmajām daļām, kas minētas 21. panta 5., 6. un 10. punktā, un procentiem, kas minēti 21. panta 13. punktā, kā arī par dažādiem ienākumiem, kas minēti 90. panta 5. līdz 7. un 11. punktā.”

—

Nr. 2/4: “Ar “uzņēmumu” saprot jebkuru uzņēmumu, asociāciju, iestādi vai citu organismu, kas:

Lai saņemtu plašākus skaidrojumus par a), b) un c) apakšpunktā iekļautajiem jēdzieniem, ir sniegta atsauce uz 179. panta 6. līdz 20. punktu.”.

—

Nr. 179/10: “Ar izteicienu “veikt uzņēmējdarbību” jāsaprot “veikt uzņēmējdarbību jebkādā rūpnieciskā, tirdzniecības vai lauksaimniecības uzņēmumā”, kura peļņu veido ienākumi par profesionālo darbību, par kuriem ir jāmaksā FPIN [fizisku personu ienākuma nodoklis], ja šo uzņēmējdarbību veic fiziska persona vai sabiedrība u. c., kas nav juridiska persona (INK 92 23. panta 1. punkta 1. un 24. apakšpunkts).”

—

Nr. 179/11: “Kas attiecas uz izteicienu “veikt peļņas gūšanai raksturīgas darbības”, tas vienlaicīgi aptver:

2) apakšpunktā ir runa par darbībām, kas pēc būtības parasti rada ienākumus vai peļņu, pat ja juridiskā persona, kas tās veic, atbilstīgi statūtiem vai faktiski nemēģina gūt peļņu.”