18.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 73/1

(1)

Pamatojoties uz 10. pantu pamatregulā, Eiropas Komisija (“Komisija”) 2015. gada 11. martā sāka antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz Indijas (“attiecīgā valsts”) izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importu Savienībā. Paziņojumu par procedūras sākšanu tā publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2) (“paziņojums par procedūras sākšanu”).

(2)

Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad 2015. gada 26. janvārīSaint-Gobain PAM grupa (“sūdzības iesniedzējs”) iesniedza sūdzību to ražotāju vārdā, kuri ražo vairāk nekā 25 % no Savienības plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu kopējā ražošanas apjoma. Sūdzībā bija ietverti pirmšķietami pierādījumi par subsidēšanu un no tās izrietošu būtisku kaitējumu, un tie bija pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu.

(3)

Pirms procedūras sākšanas Komisija saskaņā ar pamatregulas 10. panta 7. punktu paziņoja Indijas valdībai, ka ir saņēmusi pienācīgi dokumentētu sūdzību, kurā apgalvots, ka subsidēts Indijas izcelsmes plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu imports nodara būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Indijas valdība tika uzaicināta uz apspriešanos, lai noskaidrotu situāciju attiecībā uz sūdzības saturu un nonāktu pie savstarpēji saskaņota risinājuma. Indijas valdība pieņēma piedāvājumu apspriesties, un pēc tam notika apspriedes. Apspriežu laikā savstarpēji saskaņots risinājums netika panākts.

(4)

Pēc tam Komisija informēja visas ieinteresētās personas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā plānoja noteikt galīgo kompensācijas maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu importam Savienībā. Turklāt pieteicās vēl viens Indijas ražotājs Tata Metaliks DI Pipes Limited (“Tata”) un iesniedza piezīmes.

(5)

Visām ieinteresētajām personām tika atvēlēts termiņš, kurā tās varēja sniegt piezīmes par izpausto informāciju.

(6)

Pēc Electrosteel Castings Limited lūguma 2016. gada 28. janvārī notika uzklausīšana pie tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonas.

(7)

Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1225/2009 (3) (“antidempinga pamatregula”) 2014. gada 20. decembrī Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu (4) par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importu.

(8)

2015. gada 18. septembrī Komisija, pieņemot Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2015/1559 (5), noteica pagaidu antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu importam (“pagaidu antidempinga regula”). Minētās izmeklēšanas galīgie konstatējumi izklāstīti atsevišķā regulā (6).

(9)

Kaitējuma, cēloņsakarības un Savienības interešu analīze, kas veikta pašreizējā antisubsidēšanas un paralēlajā antidempinga izmeklēšanā, ir mutatis mutandis identiska, jo abās izmeklēšanās tika izmantota viena un tā pati Savienības ražošanas nozares, reprezentatīvo Savienības ražotāju un izmeklēšanas perioda definīcija.

(10)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija aicināja ieinteresētās personas sazināties ar to, lai varētu piedalīties izmeklēšanā. Par izmeklēšanas sākšanu Komisija īpaši informēja sūdzības iesniedzēju, citus zināmos Savienības ražotājus, zināmos ražotājus eksportētājus un Indijas iestādes, zināmos importētājus, piegādātājus, lietotājus un tirgotājus, kā arī zināmās attiecīgās apvienības un aicināja tos piedalīties.

(11)

Ieinteresētajām personām bija iespēja sniegt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un pieprasīt, lai tās uzklausītu Komisija un/vai tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersona. Neviena ieinteresētā persona nelūdza uzklausīšanu, lai sniegtu piezīmes par izmeklēšanas sākšanu.

(12)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka tā varētu atlasīt ieinteresētās personas saskaņā ar pamatregulas 27. pantu.

(13)

Savienības ražotāju atlase nebija nepieciešama. Savienībā ir tikai trīs uzņēmumi jeb uzņēmumu grupa, kas ražo attiecīgo ražojumu, un divi no tiem, kas nodrošina aptuveni 96 % no kopējā ražošanas apjoma Savienībā, sadarbojās izmeklēšanā.

(14)

Lai izlemtu, vai attiecībā uz nesaistītajiem importētājiem nepieciešama atlase, un vajadzības gadījumā veidotu izlasi, Komisija lūdza nesaistītos importētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju. Paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajos termiņos nepieteicās neviens nesaistīts importētājs.

(15)

Lai izlemtu, vai nepieciešama atlase, un vajadzības gadījumā veiktu atlasi, Komisija lūdza visus Indijas ražotājus eksportētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju. Turklāt Komisija lūdza Indijas Republikas pārstāvniecībai Eiropas Savienībā apzināt citus ražotājus eksportētājus (ja tādi ir), kas varētu būt ieinteresēti piedalīties izmeklēšanā, un/vai sazināties ar tiem.

(16)

Trīs ražotāji eksportētāji attiecīgajā valstī sniedza prasīto informāciju un piekrita iekļaušanai izlasē. Izmeklēšanas periodā tie nodrošināja 100 % Indijas izcelsmes eksporta. Tāpēc Komisija nolēma, ka nav vajadzīga atlase.

(17)

Anketas tika nosūtītas trim ražotājiem eksportētājiem vai ražotāju grupām Indijā, trim Savienības ražotājiem, kā arī lietotājiem, kuri pieteicās paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajos termiņos.

(18)

Atbildes uz anketas jautājumiem tika saņemtas no diviem Indijas ražotājiem eksportētājiem (pavisam to bija trīs). Tādēļ Komisija atzina, ka trešais ražotājs eksportētājs ir pārtraucis sadarbību izmeklēšanā.

(19)

Procedūras sākuma posmā Savienības ražotāji un lietotāji, kas sadarbojās, piekrita, ka šajā procedūrā drīkst izmantot arī to informāciju, kas savākta paralēlās antidempinga izmeklēšanas laikā. Informāciju iesniedza vairāki desmiti lietotāju, papildus tiem lietotājiem, kuri jau bija pieteikušies paralēlajā antidempinga izmeklēšanā.

(20)

Komisija meklēja un pārbaudīja visu informāciju, ko iesniedza Indijas ražotāji eksportētāji un kas šķita nepieciešama subsidēšanas pagaidu noteikšanai. Pārbaudes apmeklējumus veica šādos uzņēmumos:

(21)

Subsīdijas un kaitējuma izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2013. gada 1. oktobra līdz 2014. gada 30. septembrim (“izmeklēšanas periods” jeb “IP”). Kaitējuma noteikšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2011. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (“attiecīgais periods”).

(22)

Attiecīgais ražojums ir Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) caurules un caurulītes (“plastiskās caurules”), uz kurām pašlaik attiecas KN kodi ex 7303 00 10 un ex 7303 00 90. Šie KN kodi ir norādīti vienīgi informācijai.

(23)

Plastiskās caurules izmanto dzeramā ūdens piegādei, notekūdeņu novadīšanai un lauksaimniecības zemes apūdeņošanai. Ūdeni pa plastiskajām caurulēm var transportēt, izmantojot spiedienu vai tikai zemes pievilkšanas spēku. Cauruļu diametrs ir 60–2 000 mm, un to garums ir 5,5, 6, 7 vai 8 metri. Parasti tās savieno, izmantojot cementu vai citus materiālus, un no ārpuses pārklāj ar cinku, nokrāso vai aptin ar lenti. Galvenie tiešie lietotāji ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji.

(24)

Jindal un Indijas valdība apgalvo, ka plastiskās caurules, kas nav pārklātas ne no ārpuses, ne iekšpuses (“neapstrādātās caurules”), būtu jāizslēdz no attiecīgā ražojuma tvēruma, pamatojoties uz to, ka šādas caurules un caurulītes ir pusfabrikāti ar atšķirīgām fizikālajām, tehniskajām un ķīmiskajām īpašībām un bez papildu apstrādes tās nevar izmantot ūdens pārvadīšanai. Neapstrādātās caurules nav arī savstarpēji aizstājamas ar attiecīgo ražojumu, un tām ir citāds galalietojums.

(25)

Sūdzības iesniedzējs apstrīd šo apgalvojumu un norāda, ka visām plastiskajām caurulēm neatkarīgi no tā, vai tās ir pārklātas, ir vienas un tās pašas fizikālās, tehniskās un ķīmiskās pamatīpašības un tas pats galalietojums. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka iekšējās un ārējās pārklāšanas operācijas ir uzskatāmas par apstrādes operācijām, kas rada līdz 20 % no plastisko cauruļu ražošanas kopējām izmaksām, un tās nemaina plastisko cauruļu pamatīpašības. Sūdzības iesniedzējs arī uzsver, ka neapstrādātām caurulēm pašām par sevi nav cita reāla galīgā tirgus/funkcijas vai lietojuma kā vien ūdens un notekūdeņu pārvadīšanu un tās netiek pārdotas Savienības tirgū, bet pirms laišanas tirgū tās noteikti jāpārklāj un jāpanāk, lai tās atbilstu ES standartiem. Turklāt neapstrādātajām plastiskā čuguna caurulēm un pārklātajām caurulēm ir viens un tas pats muitas kods, tāpēc, izslēdzot neapstrādātās caurules, varētu izraisīt kompensācijas pasākumu apiešanu un mazināt šādu pasākumu iedarbīgumu, ņemot vērā Indijas eksportētāju plašās iespējas veikt pārklāšanu Savienībā (apmēram 80 000 t gadā). Šajā ziņā sūdzības iesniedzējs apgalvo arī, ka kopš 2013. gada ir ievērojami palielinājies no Indijas importēto neapstrādāto cauruļu apjoms un ka 2015. gadā šā importa apjoms bijis gandrīz trīs reizes lielāks nekā 2013. gadā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī tendence varētu turpināties.

(26)

Izmeklēšanā atklājās, ka neapstrādātajām caurulēm tirgū nav cita reāla tirgus, funkcijas/lietojuma un tās pašas par sevi netiek pārdotas Savienības tirgū. Šīm caurulēm obligāti ir veicama papildu apstrāde, t. i., iekšēja un ārēja pārklāšana, pirms tās var laist tirgū un tiek panākta atbilstība ES standartiem attiecībā uz ūdens un notekūdeņu pārvadīšanu. Lai gan atbilstība ES standartiem nebūt nav izšķirīgs faktors, lai noteiktu ražojuma tvērumu, analizējot, vai neapstrādāta caurule ir gatavs izstrādājums vai tikai pusfabrikāts, nevar neņemt vērā, ka pirms paredzētās izmantošanas galīgajam mērķim jāveic neapstrādāto cauruļu papildu apstrāde. Tāpēc Komisija secina, ka neapstrādātās plastiskā čuguna caurules ir uzskatāmas par plastisko cauruļu pusfabrikātiem.

(27)

Tomēr preces pusfabrikāti un apstrādātās preces var atzīt par vienu ražojumu, ja i) tām ir kopīgas pamatīpašības un ii) papildu apstrādes izmaksas nav būtiskas (7). Nav apstrīdams, ka neapstrādāto cauruļu iekšējā un ārējā pārklāšana papildina to fizikālās īpašības, kas piešķir šīm caurulēm būtisku pamatīpašību, kura vajadzīga, lai tās varētu izmantot Savienības tirgū, proti, spēju saskaņā ar ES standartiem pārvadīt ūdeni un notekūdeņus. Turklāt nav apstrīdams, ka neapstrādātas caurules iekšējās un ārējās pārklāšanas izmaksas parasti ir līdz 20 % no plastisko cauruļu kopējām ražošanas izmaksām. Tāpēc papildu apstrāde ir uzskatāma par būtisku.

(28)

Tāpēc nevar uzskatīt, ka neapstrādātās plastiskā čuguna caurules un caurulītes, kas ir pusfabrikāti, ir tas pats ražojums, kas apstrādātās (pārklātas no iekšpuses un ārpuses) plastiskā čuguna caurules, un neapstrādātās caurules ir jāizslēdz no attiecīgā ražojuma tvēruma.

(29)

Turklāt Komisija neuzskatīja, ka, izslēdzot neapstrādātās caurules no ražojuma tvēruma, radīsies būtisks apiešanas risks. Neapstrādātās caurules importē tikai viens ar Jindal saistīts uzņēmums, kam, pretēji sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, Savienībā ir ierobežota pārklāšanas jauda. Komisija pārliecinājās, ka faktiskā jauda ir apmēram 15 000 t gadā. Turklāt, lai gan šķiet, ka pēc izmeklēšanas perioda no Indijas importēto neapstrādāto cauruļu apjoms ir palielinājies, sūdzības iesniedzēja sniegtā informācija liecina, ka daudzums joprojām ir neliels (2015. gadā mazāk nekā 10 000 t). Ņemot vērā saistītā Savienības uzņēmuma ierobežoto pārklāšanas jaudu un tā pašreizējā darījumdarbības plānā nākamajiem gadiem paredzēto neapstrādāto cauruļu apstrādes apjomu – no 15 000 līdz 21 000 t 2017. gadā –, ir maz ticams, ka šo ražotni varētu pārvērst par vārtiem, pa kuriem masveidā ieplūst neapstrādātas caurules ar vienīgo mērķi tās šajā ražotnē pārklāt, lai izvairītos no Savienības noteiktajiem maksājumiem par apstrādātam caurulēm, tādējādi radot jautājumu saskaņā ar pamatregulas 23. pantu.

(30)

Jindal lūdz no ražojuma tvēruma izslēgt plastiskā čuguna caurules ar atlokiem.

(31)

Pretēji neapstrādātajām caurulēm, caurules ar atlokiem ir plastiskā čuguna caurules, kam veikta galīgā apstrāde, izveidojot iekšējo un ārējo pārklājumu. Tādēļ caurules ar atlokiem ūdens un notekūdeņu pārvadīšanai ir piemērotas bez papildu apstrādes. Būtībā tās ir sagarumotas no pilna garuma plastiskā čuguna caurulēm un tām pievienoti atloki, kas savienojami ar bultskrūvēm un uzgriežņiem, bet citas plastiskā čuguna caurules tiek savienotas, izmantojot ligzdu. Nevar uzskatīt, ka apstrādes izmaksas, kas rodas, sagarumojot un pievienojot atlokus, maina plastiskā čuguna caurules pamatīpašības, kas saistītas ar ūdens un notekūdeņu pārvadīšanu, vai rada būtiskas apstrādes izmaksas. Tāpēc, kaut arī, lai no plastiskā čuguna caurulēm ražotu caurules ar atlokiem, ir nepieciešama zināma papildu apstrāde, Komisija uzskata, ka tas ir viens ražojums un noraida izslēgšanas lūgumu.

(32)

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, attiecīgais ražojums tiek galīgi definēts šādi: Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) caurules un caurulītes (“plastiskās caurules”), uz kurām pašlaik attiecas KN kodi ex 7303 00 10 un ex 7303 00 90, izņemot plastiskās caurules bez iekšējā un ārējā pārklājuma (“neapstrādātās caurules”).

(33)

Izmeklēšanā atklājās, ka šādi definētajam attiecīgajam ražojumam, ko ražo un pārdod Indijā, kā arī ražojumam, ko ražo un pārdod Savienībā, ir vienas un tās pašas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās pamatīpašības, tādēļ tie ir līdzīgi ražojumi pamatregulas 2. panta c) apakšpunkta nozīmē.

(34)

Pamatojoties uz informāciju, kas ietverta sūdzībā, kā arī Indijas valdības un ražotāju eksportētāju atbildēs uz Komisijas anketas jautājumiem, tika izmeklētas šāda subsidēšanas prakse un konkrēti saistīti pasākumi (shēmas), kuri, kā tika apgalvots, bija saistīti ar subsīdiju piešķiršanu:

(35)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka agrāk Indijas valdība ar Indijas Valsts bankas starpniecību sniedza aizdevumu garantijas ražotājiem tērauda nozarē. Viņš norāda, ka piešķirtais ieguvums bija starpība starp summu, kas samaksāta par garantēto aizdevumu, un summu, kas tiktu samaksāta par līdzīgu aizdevumu, ja nebūtu valdības garantijas. Tādējādi subsīdija ir starpība starp summu, ko veido procenti vai prēmija, kuru uzņēmums maksātu par aizdevumu, ja saņemtu to komerciālā veidā, pamatojoties uz kritērijiem, un summu, ko tas faktiski samaksājis tādēļ, ka aizdevumu garantējusi Indijas valdība.

(36)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji saņēma aizdevumus no vairākām bankām, tostarp no Indijas Valsts bankas. Tomēr šiem aizdevumiem nebija Indijas valdības garantijas. Turklāt samaksātās procentu likmes atbilda tirgus nosacījumiem, kurus arī citas bankas piemēroja līdzīgiem aizdevumiem.

(37)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu.

(38)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, izmantojot Tēraudrūpniecības attīstības fondu, Indijas valdība izsniedz aizdevumus, lai finansētu pētniecības un izstrādes projektus dzelzs un tērauda nozarē. Tas norāda, ka piešķirtais ieguvums ir starpība starp procentiem, kas iekasēti par aizdevumiem no Tēraudrūpniecības attīstības fonda, un procentiem, kas tiktu iekasēti tirgus apstākļos par komerciālu aizdevumu.

(39)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija saņēmuši aizdevumus no Tēraudrūpniecības attīstības fonda.

(40)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu.

(41)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Indijas valdība nodrošina naudas līdzekļus, lai veicinātu pētniecības un izstrādes projektus dzelzs un tērauda nozarē. Tas norāda, ka saņemtais ieguvums atbilst sniegtā finansējuma summai (50 % izmaksu pētniecībai un izstrādei).

(42)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija saņēmuši naudas līdzekļus no shēmas.

(43)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu.

(44)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka vienam no Indijas ražotājiem eksportētājiem ir tiesības izmantot shēmu. Minētā shēma paredz atvieglotu zemes iegādi projektiem, kas plāno investīcijas vismaz viena miljarda rūpiju vērtībā, ar nosacījumu, ka attīstītājs par saviem līdzekļiem iegādājas 25 % zemes. Tika norādīts, ka saņemtais ieguvums ir Rādžastānas valdības maksājums, kas sedz pārējos 75 % zemes vērtības.

(45)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija saņēmis finansējumu no shēmas.

(46)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu.

(47)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem ir tiesības izmantot shēmu, tādēļ jāpieņem, ka viņi ir uz to pieteikušies, jo eksportē lielāko daļu produkcijas.

(48)

Uzņēmumam, kas ir reģistrēta uz eksportu orientēta struktūra, ir tiesības uz atbrīvojumu no vairākām nodevām un nodokļiem un/vai uz to atgūšanu. Tas norāda, ka saņemtais ieguvums ir ieņēmumu summa, kura valdībai būtu jāiekasē, bet no kuras tā atteikusies.

(49)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija reģistrēta uz eksportu orientēta struktūra.

(50)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu IP laikā.

(51)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem ir tiesības izmantot shēmu, kas dod tiesības uz nodokļu kredītiem, kuri atbilst uz noteiktām valstīm veikta eksporta FOB vērtības īpatsvaram. Šos nodokļu kredītus var izmantot, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus, tādēļ piešķirtais ieguvums atbilst ieņēmumu summai, kura valdībai būtu jāiekasē, bet no kuras tā atteikusies.

(52)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija saņēmis nodokļu kredītus.

(53)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu IP laikā.

(54)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem ir tiesības izmantot shēmu, kas atļauj bez nodokļiem importēt izejmateriālus, degvielu, eļļu, enerģijas avotus un katalizatorus, ko izmanto par izejmateriāliem ražošanas procesā, paredzot vairāku nosacījumu izpildi. Tas norāda, ka saņemtais ieguvums ir ieņēmumu summa, kura valdībai būtu jāiekasē, bet no kuras tā atteikusies.

(55)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija izmantojis šo shēmu.

(56)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu IP laikā.

(57)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem ir tiesības izmantot shēmu, kas atļauj bez nodokļiem importēt izejmateriālus, lai ražotu konkrētu ražojumu vai ražojumu kategoriju vai starpproduktus, kas eksportējami vai domāti eksportam. Tas norāda, ka saņemtais ieguvums ir ieņēmumu summa, kura valdībai būtu jāiekasē, bet no kuras tā atteikusies.

(58)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija izmantojis šo shēmu.

(59)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu IP laikā.

(60)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem ir tiesības izmantot shēmu, kas ir līdzīga mērķa tirgus shēmai un dod tiesības uz nodokļu kredītiem, kuri atbilst papildu izaugsmes īpatsvaram, kas sasniegts 2012.–2013. finanšu gadā, salīdzinot ar 2011.–2012. finanšu gadu. Šos nodokļu kredītus var izmantot, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus, tādēļ piešķirtais ieguvums atbilst ieņēmumu summai, kura valdībai būtu jāiekasē, bet no kuras tā atteikusies.

(61)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija izmantojis šo shēmu.

(62)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu IP laikā.

(63)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka vienam no attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem (kas darbojas Gudžarātā) ir tiesības izmantot shēmu un, iespējams, ir izmantojis šo shēmu, kas ļauj noteikt atbrīvojumu no PVN to preču iegādei, kuras izmanto saistībā ar eksportu. Tas norāda, ka šāds atbrīvojums ir uzskatāms par finansiālu ieguldījumu, jo samazina valdības ieņēmumus no PVN. Piešķirtais ieguvums atbilst ieņēmumu summai, kura valdībai būtu jāiekasē, bet no kuras tā atteikusies.

(64)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija izmantojis šo shēmu attiecīgajam ražojumam.

(65)

Tādējādi attiecībā uz minēto shēmu Komisija neguva pierādījumus par subsidēšanu IP laikā.

(66)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Indijas valdība nodrošina tērauda ražotājiem preces un ļauj tiem iegūt dzelzsrūdu un akmeņogles, piešķirot pašpatēriņa ieguves tiesības (t. i., tiesības tērauda ražotājiem iegūt dzelzsrūdu un akmeņogles pašu iekšējam patēriņam).

(67)

Sūdzības iesniedzējs atsaucas uz piemērojamajiem Indijas tiesību aktiem, kas regulē dzelzsrūdas un akmeņogļu ieguvi, tostarp nesenajiem grozījumiem, un norāda, ka dažiem attiecīgā ražojuma ražotājiem Indijā ir pašiem savas raktuves.

(68)

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka dzelzsrūdas ieguve pašpatēriņam de facto ir īpaša, jo aprobežojas ar konkrētiem uzņēmumiem, piemēram, tērauda ražotājiem, un ka akmeņogļu ieguve pašpatēriņam de jure ir īpaša, jo akmeņogļu resursu sadalē priekšroka tiek dota tērauda ražotājiem, kuru ražošanas jauda pārsniedz vienu miljonu tonnu gadā.

(69)

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ieguvums, ko attiecīgā ražojuma Indijas ražotājiem sagādā pašpatēriņa akmeņogļu ieguves licences, ir starpība starp kopējām izmaksām, ko rada maksa par ieguves licenci, ieguves un rafinēšanas izmaksām, kas nepieciešamas, lai oglēm būtu nepieciešamais kvalitātes līmenis, un Austrālijas koksa ogļu standarta CIF cenu Indijas ostā.

(70)

Attiecībā uz ieguvumu, ko sagādā pašpatēriņa dzelzsrūdas ieguves licences, sūdzības iesniedzējs uzskata, ka to sagādātais ieguvums būtu jānovērtē vai nu i) saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu ņemot vērā noteikumus, kas dominē pasaules tirgū attiecībā uz dzelzsrūdas iegādi, vai ii) pamatojoties uz noteikumiem, kas dominē Indijā, un veicot korekciju, lai ņemtu vērā dzelzsrūdas eksporta nodokļa ietekmi, jo tas ir faktors, kas izkropļo parastos tirgus apstākļus.

(71)

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka vairākās izmeklēšanās, kas attiecās uz konkrētu plakanu karsti velmētu oglekļa tērauda izstrādājumu importu no Indijas, ASV Tirdzniecības departaments (USDOC) izmeklējis un noteicis kompensāciju attiecībā uz dzelzsrūdas pašpatēriņa ieguves programmu un Akmeņogļu pašpatēriņa ieguves programmu.

(72)

Indijas valdība izklāstīja juridisko pamatu minerālu ieguves koncesiju apstrādei un piešķiršanai pieteikumu iesniedzējiem:

(73)

Indijas valdība skaidro, ka dzelzsrūdas nozarē Indijā vienmēr ir bijis liberalizēts tirgus, bet akmeņogļu nozare liberalizēta, sākot no 2000. gada janvāra.

(74)

Vienam no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem bija piešķirtas dzelzsrūdas (bet ne akmeņogļu) ieguves tiesības. Tomēr dzelzsrūda, kas iegūta šajās raktuvēs, tika izmantota nevis attiecīgā ražojuma ražošanai (jo tajā bija zems dzelzs saturs), bet gan citai šīs grupas saimnieciskajai darbībai. Attiecīgais ražotājs dzelzsrūdu, kas bija vajadzīga attiecīgā ražojuma ražošanai, iepirka no nesaistītiem piegādātājiem Indijā.

(75)

Otram Indijas ražotājam eksportētājam bija piešķirtas akmeņogļu (bet ne dzelzsrūdas) ieguves tiesības. Gada laikā iegūto akmeņogļu apjoms nebija pietiekams ražotāja vajadzību apmierināšanai, tādēļ tas iepirka ogles arī no nesaistītiem piegādātājiem Austrālijā.

(76)

Pēc Indijas Augstākās tiesas sprieduma 2014. gadā šis ražotājs eksportētājs pierādīja, ka visas viņam iepriekš piešķirtās akmeņogļu ieguves tiesības atceltas un pašlaik notiek izsoles procedūra, kurā konkursa kārtībā var saņemt akmeņogļu ieguves tiesības Indijā. Tādējādi šis ražotājs vairs neiegādājas akmeņogles, izmantojot pašpatēriņa ieguves tiesības. Turklāt šis ražotājs eksportētājs arī pierādīja, ka saskaņā ar jauno procedūru, ko Indijas valdība ieviesusi ieguves tiesību piešķiršanai, tam procedūrā paredzētos ierobežojumu dēļ juridiski nav tiesību saņemt ieguves tiesības.

(77)

Tādējādi Komisijai nav nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(78)

Sīks FPS apraksts ir ietverts dokumenta “Ārējās tirdzniecības politika (FTP) 2009–2014” 3.15. punktā un “Procedūras rokasgrāmatas (HoP) 2009–2014” 3.9. punktā.

(79)

Saskaņā ar 2009.–2014. gada FTP 3.15.2. punktu šo shēmu ir tiesības izmantot 2009.–2014. gada HoP I daļas 37.D papildinājumā norādīto ražojumu eksportētājiem.

(80)

Par HoP 37.D papildinājumā uzskaitītos ražojumu eksportu shēma paredz tiesības saņemt nodokļu kredītu 2 % apmērā no FOB vērtības. Šā nodokļu kredīta likme plastiskām caurulēm 2012. gadā tika palielināta līdz 5 %. Tādējādi attiecībā uz plastiskajām caurulēm ir tiesības saņemt nodokļu kredītu.

(81)

FPS nodokļu kredīti ir brīvi pārvedami un derīgi 24 mēnešus no attiecīgā kredīta tiesību sertifikāta izdošanas dienas. Tos var izmantot, lai nomaksātu muitas nodokļus par jebkādu izejmateriālu vai preču, arī ražošanas līdzekļu, importu pēc tam.

(82)

Kredīta tiesību sertifikātu izdod ostā, no kuras veikts eksports, pēc eksporta realizācijas vai preču nosūtīšanas. Ja pieteikuma iesniedzējs var iesniegt iestādēm visu attiecīgo eksporta dokumentu kopijas (proti, eksporta pasūtījumus, rēķinus, kravaszīmes, bankas realizācijas sertifikātus), Indijas valdībai vairs nav rīcības brīvības lemt par nodokļu kredīta piešķiršanu.

(83)

Izmeklēšanas periodā abi uzņēmumi izmantoja šo shēmu.

(84)

FPS nodrošina subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē. FPS nodokļu kredīts ir Indijas valdības finansiāls ieguldījums, jo šo kredītu galu gala izmanto, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus, tādējādi mazinot Indijas valdības ieņēmumus no nodokļiem, kas citādi būtu iekasējami. Turklāt FPS nodokļu kredīts sniedz ieguvumu eksportētājam, jo uzlabo tā likviditāti.

(85)

Arī pēc likuma FPS ir atkarīga no eksporta rādītājiem, tādēļ tā uzskatāma par īpašu un kompensējamu saskaņā ar pamatregulas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

(86)

Šo shēma nevar uzskatīt par pieļaujamu nodokļu atmaksas sistēmu vai nodokļu atmaksas aizvietojuma sistēmu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta nozīmē. Tā neatbilst stingrajiem noteikumiem, kas izklāstīti pamatregulas I pielikuma i) punktā, II pielikumā (nodokļu atmaksas definīcija un noteikumi) un III pielikumā (nodokļu atmaksas aizvietojuma definīcija un noteikumi). Eksportētājam nav pienākums ražošanas procesā tiešām izmantot bez nodokļa importētās preces, un kredīta apjomu neaprēķina saistībā ar faktiski izmantotajiem izejmateriāliem. Nav sistēmas vai procedūras, kas apstiprinātu, kuri izejmateriāli ir izmantoti eksportētā ražojuma ražošanas procesā un vai ir tikuši pārsniegti ievedmuitas nodokļu maksājumi pamatregulas I pielikuma i) punkta, II un III pielikuma nozīmē. Eksportētājam ir tiesības izmantot FPS neatkarīgi no tā, vai tas vispār importē izejmateriālus. Lai to izmantotu, eksportētājam pietiek vienkārši eksportēt preces, nepierādot, ka ir importēti kādi izejmateriāli. Tātad FPS var izmantot pat tie eksportētāji, kas visus izejmateriālus pērk uz vietas un neimportē preces, kuras var izmantot par izejmateriāliem. Turklāt eksportētājs var izmantot FPS nodokļu kredītus, lai importētu ražošanas līdzekļus, kaut gan pieļaujamās nodokļu atmaksas sistēmas, kas aprakstītas pamatregulas I pielikuma i) punktā, nav attiecināmas uz ražošanas līdzekļiem, jo eksporta produkcijas ražošanā tie netiek izmantoti.

(87)

Ar jauno pieciem gadiem paredzēto dokumentu “Ārējās tirdzniecības politika 2015–2020” tika ieviesta jauna shēma “Shēma preču eksportam no Indijas” (MEIS), kas aizstāja vairākas iepriekš izmantotās shēmas, ieskaitot arī FPS. Tā kā kritēriji, kas jāizpilda, lai saņemtu tiesības izmantot FPS un MEIS, lielākoties ir tie paši, tad ir skaidrs, ka FPS tika nevis vienkārši izbeigta, bet gan tikai pārdēvēta un FPS piešķirto ieguvumu turpina piešķirt jaunā shēma. Tādējādi FPS piešķirto ieguvumu joprojām var kompensēt.

(88)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apgalvo – nevar automātiski uzskatīt, ka MEIS ir FPS variants vai aizstāj to. Komisija noraida šo argumentu, jo, ciktāl tas attiecas uz plastiskā čuguna cauruļu ražotājiem, lai saņemtu tiesības izmantot gan FPS, gan MEIS, ir jāizpilda vieni un tie paši kritēriji un shēmas izmanto vieni un tie paši ražotāji. Atbildot uz anketas jautājumiem, Indijas valdība atzina, ka FPS“ir ietverta jaunā shēmā [MEIS]” (8). Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(89)

Tomēr atšķiras no abām shēmās piešķirtā ieguvuma apjoms. Nodokļu kredīta scrip likme, ko piedāvā MEIS, patlaban ir 2 % no eksporta FOB vērtības (izmeklēšanas periodā FPS piedāvāja 5 %).

(90)

Pirms un pēc galīgās informācijas izpaušanas abi Indijas ražotāji apgalvo, ka šī zemākā vērtība būtu jāizmanto par parametru, lai kvantitatīvi izteiktu kompensējamā ieguvuma apjomu, ja tāds ir. ECL atsaucās uz Komisijas dokumentu “Guidelines for the calculation of the amount of subsidy in countervailing duty investigations” (9) un 1. piemēru, kurā teikts, ka jāpiemēro grozītā ieguvuma summa, kas attiecas uz izmeklēšanas perioda pēdējo daļu, “ja izmaiņas ir pastāvīgas pēc būtības”. Šo apgalvojumu pēc galīgās informācijas izpaušanas izvirzīja arī Indijas valdība.

(91)

Komisija noraida minēto apgalvojumu šāda iemesla dēļ. Saskaņā ar pamatregulas 5. pantu “kompensējamo subsīdiju apjoms atbilst tam ieguvumam, kas ir piešķirts saņēmējam subsīdiju jautājuma izmeklēšanas laikā”. Izmeklēšanas periodā ieguvums, kas piešķirts ražotājiem eksportētājiem, bija nodokļu kredīts 5 % apmērā no attiecīgā ražojuma eksporta FOB vērtības.

(92)

Saskaņā ar pamatregulas 11. pantu “informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, parasti neņem vērā”. Tas nozīmē, ka pārmaiņas, kas notikušas pēc izmeklēšanas perioda, var ņemt vērā tikai izņēmuma gadījumā, proti, kad to ignorēšana ir “acīmredzami neatbilstoša” (10). Šāds slieksnis tika sasniegts, piemēram, kad 2004. gadā Eiropas Savienībai pievienojās desmit jaunās dalībvalstis, radot Komisijai pienākumu izmeklēt, vai izmeklēšanas laikā iegūtā informācija joprojām ir reprezentatīva attiecībā uz paplašināto ES (11).

(93)

Tomēr šajā lietā šāds slieksnis nav sasniegts. Subsīdiju pamatshēma darbojas arī pēc izmeklēšanas perioda, un eksportētāji izmeklēšanas periodā izmantoja 5 % likmi. Neapstiprinās arī pieņēmums, ka samazinātā 2 % likme pēc izmeklēšanas perioda pēc būtības ir pastāvīga, jo valdība bija tiesīga jebkurā laikā mainīt shēmas likmi (12). Šādas izmaiņas nav tikai hipotētiskas, kā to apliecina prakse iepriekšējā režīma laikā. Iepriekšējā FPS ar likumu tika ieviesta 2009. gadā, un valdība mainīja likmi no 2 % uz 5 %, un tā sāka darboties 2012. gada 31. decembrī (13). Ņemot vērā visus šos faktorus, Komisija secina, ka kompensēt 5 % attiecībā uz FPS izmeklēšanas periodā nav acīmredzami neatbilstoši. Ja pašreizējā 2 % likme izrādīsies ilgmūžīga, eksportētājiem būs tiesības pieprasīt starpposma pārskatīšanu, pierādot, ka apstākļu izmaiņas attiecībā uz šo subsīdiju shēmu ir ilgstošas.

(94)

Kompensējamo subsīdiju apjoms aprēķināts, pamatojoties uz izmeklēšanas periodā konstatēto saņēmējam piešķirto ieguvumu, kuru ražotājs eksportētājs, kas sadarbojās, iegrāmatojis uzkrājumu veidā kā ienākumus eksporta darījuma posmā. Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. un 3. punktu šo subsīdijas apjomu (skaitītāju) attiecināja uz attiecīgā ražojuma eksporta apgrozījumu izmeklēšanas periodā (saucēju), jo subsīdija ir atkarīga no eksporta rādītājiem un nav piešķirta, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem.

(95)

Subsīdiju likme, kas noteikta šai shēmai, izmeklēšanas periodā attiecībā uz uzņēmumu ECL un tā meitasuzņēmumu Srikalahasthi Pipes Limited (še tālāk “ECL grupa”) bija 4,35 %, bet attiecībā uz uzņēmumu Jindal Saw India tā bija 3,11 %.

(96)

Sīks EPCGS apraksts ir ietverts 2009.–2014. gada FTP 5. nodaļā, kā arī 2009.–2014. gada HoP 5. nodaļā.

(97)

Tiesības izmantot šo shēmu ir ražotājiem eksportētājiem, kā arī pārdevējiem eksportētājiem, kam “ir saikne” ar palīgražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem.

(98)

Saskaņā ar nosacījumu par eksporta pienākumu uzņēmumam ir atļauts ar samazinātu nodokļa likmi importēt ražošanas līdzekļus (jaunus un lietotus ražošanas līdzekļus, kas nav vecāki par 10 gadiem). Eksporta pienākums ir pienākums eksportēt preces, kuru vērtību atbilst vismaz ietaupītajai nodokļa summai, kura, atkarībā no izvēlētās apakšshēmas, reizināta ar koeficientu seši vai astoņi. Tālab Indijas valdība pēc iesnieguma saņemšanas un attiecīga maksājuma veikšanas izdod EPCGS licenci. Shēma paredz samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi 3 % apjomā, kas piemērojama visiem ražošanas līdzekļiem, kurus importē, izmantojot šo shēmu. Lai eksporta pienākums tiktu izpildīts, importētie ražošanas līdzekļi jāizmanto, lai konkrētā periodā saražotu konkrētu eksporta preču daudzumu. Saskaņā ar 2009.–2014. gada FTP ražošanas līdzekļus, izmantojot EPCGS, var importēt ar nodokļa likmi 0 %, taču tādā gadījumā eksporta pienākuma izpildes termiņš ir īsāks.

(99)

EPCGS licences turētājs var arī iegūt ražošanas līdzekļus iekšzemes tirgū. Tādā gadījumā vietējais ražošanas līdzekļu ražotājs var saņemt ieguvumu bez nodokļiem importēt sastāvdaļas, kas vajadzīgas minēto ražošanas līdzekļu ražošanai. Alternatīvi vietējais ražotājs var arī prasīt uz ražošanas līdzekļu piegādi EPCGS licences turētājam attiecināt nosacītā eksporta priekšrocības.

(100)

Tika konstatēts, ka abi uzņēmumi, izmantojot EPCGS, saņēma koncesijas, kuras varēja piešķirt attiecīgajam ražojumam izmeklēšanas periodā.

(101)

EPCGS nodrošina subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē. Nodokļa likmes samazināšana ir Indijas valdības finansiāls ieguldījums, jo ar šādu koncesiju tiek samazināti tādi Indijas valdības ieņēmumi no nodokļiem, kas citādi būtu iekasējami. Turklāt nodokļa samazinājums piešķir ieguvumu eksportētājam, jo uz importa rēķina ietaupītie nodokļi uzlabo uzņēmuma likviditāti.

(102)

Turklāt pēc likuma EPCGS ir atkarīga no eksporta rādītājiem, jo šādas licences nevar saņemt, ja neapņemas veikt eksportu. Tādēļ tiek uzskatīts, ka shēma ir īpaša un kompensējama saskaņā ar pamatregulas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

(103)

Shēmu EPCGS nevar uzskatīt par pieļaujamu nodokļu atmaksas sistēmu vai nodokļu atmaksas aizvietojuma sistēmu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta nozīmē. Šādas pieļaujamas sistēmas, kas aprakstītas pamatregulas I pielikuma i) punktā, nav attiecināmas uz ražošanas līdzekļiem, jo eksporta produkcijas ražošanā ražošanas līdzekļi netiek izmantoti.

(104)

Jaunajā pieciem gadiem paredzētajā dokumentā “Ārējās tirdzniecības politika 2015–2020” saglabāta šī shēma, kaut arī tā piedāvā tikai 0 % nodokli. Tā kā kritēriji, ka jāizpilda, lai saņemtu tiesības izmantot shēmu, lielākoties ir tie paši, tad nevar teikt, ka EPCGS darbība būtu izbeigta un tādējādi tā vairs nebūtu kompensējama.

(105)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 3. punktu kompensējamo subsīdiju apjoms tika aprēķināts, pamatojoties uz nesamaksāto muitas nodokli par importētajiem ražošanas līdzekļiem laikposmā, kas atbilst parastam šādu ražošanas līdzekļu nolietojuma laikposmam konkrētajā ražošanas nozarē. Lai atspoguļotu laika gaitā iegūto naudas līdzekļu pilno vērtību, šādi aprēķinātais apjoms, kas attiecināms uz izmeklēšanas periodu, tika koriģēts, pieskaitot šajā laikā gūtos procentus. Tika uzskatīts, ka tam piemērota ir izmeklēšanas periodā Indijā piemērotā komerciālā procentu likme.

(106)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. un 3. punktu šo subsīdijas apjomu attiecināja uz attiecīgā ražojuma eksporta apgrozījumu izmeklēšanas periodā (saucēju), jo subsīdija ir atkarīga no eksporta rādītājiem un nav piešķirta, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem.

(107)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas ECL apgalvo, ka EPCGS tiek izmantota visu plastiskā čuguna cauruļu ražošanai, nevis tikai eksporta preču ražošanai. Tāpēc tas pieprasa, lai subsīdija tiktu aprēķināta no kopējā apgrozījuma, nevis no eksporta apgrozījuma.

(108)

Komisija noraida šo apgalvojumu, jo, kā jau šeit norādīts, subsīdija ir atkarīga tikai no eksporta rādītājiem. Šī pieeja atbilst arī Komisijas praksei, kas šai pašai shēmai jau izmantota (14).

(109)

Tas pats ražotājs eksportētājs lūdza, lai, aprēķinot saņemto ieguvumu, neņemtu vērā ierakstus/iekārtas, kas jau bija amortizētas ilgu laiku pirms izmeklēšanas perioda. Komisija pieņēma šo apgalvojumu un par to attiecīgi paziņoja uzņēmumam.

(110)

Subsīdiju likme, kas noteikta šai shēmai, izmeklēšanas periodā attiecībā uz ECL grupu bija 0,03 %, bet attiecībā uz uzņēmumu Jindal Saw India tā bija 0,38 %.

(111)

Sīks DDS apraksts ir ietverts 1995. gada Muitas un centrālo akcīzes nodokļu atmaksas noteikumos (Custom & Central Excise Duties Drawback Rules), kas grozīti ar vēlākiem paziņojumiem.

(112)

Tiesības izmantot šo shēmu ir ikvienam ražotājam eksportētājam vai tirgotājam eksportētājam.

(113)

Eksportētāji, kam ir tiesības, var pieteikties uz atmaksas summu, ko aprēķina procentos no to ražojumu FOB vērtības, kuri eksportēti saskaņā ar šo shēmu. Indijas valdība ir noteikusi atmaksas likmes vairākiem ražojumiem, tostarp arī attiecīgajam ražojumam. Tās tiek noteiktas, pamatojoties uz ražojuma ražošanā izmantoto izejmateriālu vidējo daudzumu vai vērtību un par izejmateriāliem samaksāto nodokļu vidējo apjomu. Tās piemēro neatkarīgi no tā, vai ievedmuitas nodokļi ir samaksāti. Attiecīgajam ražojumam DDS likme izmeklēšanas periodā bija 1,9 % no FOB vērtības.

(114)

Lai saņemtu tiesības izmantot shēmu, uzņēmumam ir jāeksportē. Kad nosūtīšanas informāciju ievada muitas serverī (ICEGATE), norāda, ka eksports notiek, izmantojot DDS, un tiek neatsaucami fiksēts DDS apjoms. Kad nosūtītājs uzņēmums ir iesniedzis vispārīgo eksporta formulāru un muitas iestāde ir pārliecinājusies, ka informācija šajā dokumentā sakrīt ar kravaszīmes datiem, ir izpildīti visi nosacījumi, lai ļautu veikt atmaksu vai nu ar tiešu maksājumu eksportētāja bankas kontā, vai ar čeku.

(115)

Eksportētājam arī jāiesniedz eksporta ienākumu pierādījums – bankas realizācijas sertifikāts. Šo dokumentu var iesniegt pēc tam, kad atmaksas summa ir izmaksāta, taču Indijas valdība atgūst izmaksāto summu, ja noteiktā termiņā eksportētājs bankas realizācijas sertifikātu neiesniedz.

(116)

Atmaksas summu drīkst izmantot jebkuram mērķim.

(117)

Tika konstatēts, ka pēc eksporta pienākuma izpildes saskaņā ar Indijas grāmatvedības standartiem nodokļu atmaksas summu uzkrājumu veidā var iegrāmatot darījumu kontā kā ienākumus.

(118)

Tika arī konstatēts, ka izmeklēšanas periodā abi Indijas uzņēmumi saņēmuši ieguvumu no DDS.

(119)

DDS nodrošina subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē. Tā saucamā nodokļu atmaksas summa ir Indijas valdības finansiāls ieguldījums, jo tas izpaužas kā tiešs Indijas valdības veikts līdzekļu pārskaitījums. Attiecībā uz šo līdzekļu izmantošanu nav nekādu ierobežojumu. Turklāt nodokļu atmaksas summa sniedz ieguvumu eksportētājam, jo uzlabo eksportētāja likviditāti.

(120)

Indijas valdība nodokļu atmaksas likmi eksportam nosaka katram ražojumu veidam atsevišķi. Tomēr, lai gan subsīdija tiek saukta par nodokļu atmaksu, šai shēmai nav pieļaujamas nodokļu atmaksas sistēmas vai nodokļu atmaksas aizvietojuma sistēmas iezīmju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta nozīmē. Naudas pārskaitījums eksportētājam nav saistīts ar faktiskajiem ievedmuitas nodokļu maksājumiem par izejvielām, un tas nav nodokļu kredīts, kas izmantojams, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus par iepriekš importētām vai nākotnē importējamām izejvielām.

(121)

Pēc informācijas izpaušanas Indijas valdība, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija nav ne norādījusi prasības, kas, kā uzskata Komisija, ir obligāti jāpilda, lai DDS uzskatītu par likumīgu nodokļu atmaksas sistēmu, ne arī pamatojusi šādu noteikšanu. Otrkārt, Indijas valdība uzskata, ka starp atmaksas likmēm un nodokļiem, kas samaksāti par izejvielām, ir pietiekama saikne. Šā iemesla dēļ Indijas valdība, nosakot nodokļa atmaksas likmes, ņem vērā ražojuma ražošanā izmantoto izejmateriālu vidējo daudzumu vai vērtību, kā arī par izejmateriāliem samaksāto nodokļu vidējo apjomu. ECL izvirzītie argumenti ir līdzīgi Indijas valdības argumentiem.

(122)

Komisija noraida šos argumentus šādu iemeslu dēļ. Attiecībā uz pirmo argumentu Komisija izpaustajā informācijā izklāstīja iemeslus, kāpēc tā neuzskata, ka minētā shēma ir pieļaujama nodokļu atmaksas sistēma vai nodokļu atmaksas aizvietojuma sistēma. Tā paskaidroja, ka naudas pārskaitījums eksportētājam nav saistīts ar faktiskajiem ievedmuitas nodokļu maksājumiem par izejvielām un nav nodokļu kredīts, kas izmantojams, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus par iepriekš importētām vai nākotnē importējamām izejvielām.

(123)

Attiecībā uz otro apgalvojumu Komisija neuzskata, ka saikne, kas, ka tiek apgalvots, starp nodokļu atmaksas likmēm un nodokļiem, kuri samaksāti par izejvielām, ir pietiekama, lai uzskatītu, ka minētā shēma atbilst noteikumiem pamatregulas I pielikuma i) punktā, II pielikumā (nodokļu atmaksas definīcija un noteikumi) un III pielikumā (nodokļu atmaksas aizvietojuma definīcija un noteikumi). Proti, kredīta apmēru neaprēķina attiecībā pret faktiskajiem izmantotajiem izejmateriāliem. Turklāt nav sistēmas vai procedūras, kas apstiprinātu, kuri izejmateriāli ir izmantoti eksportētā ražojuma ražošanas procesā un vai ir tikuši pārsniegti ievedmuitas nodokļu maksājumi pamatregulas I pielikuma i) punkta, II un III pielikuma nozīmē. Tāpēc arī šis apgalvojums tiek noraidīts.

(124)

Tādējādi maksājums, ko Indijas valdība veic kā tiešu līdzekļu pārskaitījumu pēc tam, kad ir noticis eksports, ir uzskatāms par tiešu Indijas valdības dotāciju, kas atkarīga no eksporta rādītājiem, un tādējādi uzskatāma par īpašu un kompensējamu pamatregulas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta nozīmē.

(125)

Ņemot to vērā, tiek secināts, ka DDS ir kompensējama.

(126)

Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu un 5. pantu Komisija kompensējamo subsīdiju apjomu aprēķināja saņēmējam piešķirtā ieguvuma izteiksmē, kas konstatēts pārskatīšanas izmeklēšanas periodā. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka saņēmējs saņem ieguvumu tad, kad notiek eksporta darījums, izmantojot šo shēmu. Tad Indijas valdībai ir jāizmaksā atmaksas summa, un tas ir finansiāls ieguldījums pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta nozīmē. Tiklīdz muitas iestādes ir izdevušas eksporta kravaszīmi, kurā cita starpā norādīta atmaksas summa, kas piešķirama par konkrēto eksporta darījumu, Indijas valdībai vairs nav rīcības brīvības lemt par subsīdijas piešķiršanu. Ņemot vērā minēto, Komisija uzskata par lietderīgu ieguvumus, kas saņemti no DDS, uzskatīt par atmaksas summām, kas nopelnītas eksporta darījumos, kuri pārskatīšanas izmeklēšanas periodā veikti, izmantojot šo shēmu.

(127)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu Komisija šo subsīdijas apjomu attiecināja uz attiecīgā ražojuma kopējo attiecīgā ražojuma eksporta apgrozījumu izmeklēšanas periodā (saucēju), jo subsīdija ir atkarīga no eksporta rādītājiem un nav piešķirta, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem.

(128)

Viens no abiem uzņēmumiem aprēķināja attiecīgā ražojuma ražošanā izmantoto izejvielu daļu, kura tika importēta un par kuru tas bija samaksājis nodokļus. Šis uzņēmums vēlāk – gan pirms, gan pēc galīgās informācijas izpaušanas – apgalvo, ka tad, ja Komisija atzītu, ka jākompensē no DDS piešķirtais ieguvums, tai nevajadzētu kompensēt vis no DDS saņemto kopsummu, bet tikai to summu, kas pārsniedz faktiski samaksātos nodokļus par to izejmateriālu importu, kas izmantoti attiecīgā ražojuma ražošanā. Šo uzņēmuma apgalvojumu atbalsta arī Indijas valdība savās piezīmēs par galīgi izpausto informāciju.

(129)

Komisija noraida šādu apgalvojumu, jo, kā paskaidrots d) apakšpunktā “Secinājums par DDS”, lai gan shēmas nosaukumā lietots termins “nodokļu atmaksa”, tā būtībā ir tiešs naudas līdzekļu pārskaitījums, nevis neiekasētie ieņēmumi. Naudas pārskaitījums eksportētājam nav saistīts ar faktiskajiem ievedmuitas nodokļu maksājumiem par izejvielām, un tas nav nodokļu kredīts, kas izmantojams, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus par iepriekš importētām vai nākotnē importējamām izejvielām. Tāpēc nav pārliecības, ka importēto un plastisko cauruļu izgatavošanā izmantoto izejvielu daļa būs nemainīga.

(130)

Subsīdiju likme, kas noteikta šai shēmai, izmeklēšanas periodā attiecībā uz ECL grupu bija 1,66 %, bet attiecībā uz uzņēmumu Jindal Saw India tā bija 1,37 %.

(131)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka dzelzsrūdas (galvenās attiecīgā ražojuma izejvielas) cenas Indijā ir izkropļotas, jo dzelzsrūdai ir noteikts eksporta nodoklis, bet kravas pārvadājumiem pa dzelzceļu piemēro divējādu politiku ar mērķi subsidēt attiecīgā ražojuma ražotājus Indijā, un šis mērķis tiek īstenots. Tas apgalvo, ka šāda iejaukšanās samazina minētās izejvielas izmaksas Indijā, salīdzinot ar citiem tirgiem, kurus neietekmē Indijas valdības iejaukšanās.

(132)

Sūdzības iesniedzējs piebilst, ka, iejaucoties dzelzsrūdas tirgū, Indijas valdība nevis tieši nodrošina dzels rūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, bet gan uztic vai norīko to darīt dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem.

(133)

Pēc sūdzības iesniedzēja domām, valdība uztic visiem valstij piederošajiem un privātajiem dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem Indijā vai norīko tos dzelzs un tērauda nozares palīdzības stratēģijas ietvaros pildīt noteiktus pienākumus, nodrošinot dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(134)

Lai konstatētu, vai eksistē kompensējama subsīdija, jākonstatē trīs elementi: a) finansiāls ieguldījums, b) ieguvums un c) īpašas iezīmes (pamatregulas 3. pants).

(135)

Pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrais ievilkums paredz, ka finansiāls ieguldījums pastāv, ja valdība: “uztic privātai organizācijai vai norīko privātu organizāciju pildīt vienu vai vairākas funkcijas, kas minētas i), ii) un iii) punktā, kam parasti vajadzētu atrasties valdības kompetencē, un minētā darbība pēc būtības neatšķiras no darbības, ko parasti veic valdības”. 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktā aprakstītās funkcijas rodas, ja “valdība piegādā preces vai pakalpojumus, kas nav daļa no vispārējās infrastruktūras, vai pērk preces”. Minētie noteikumi atspoguļo SCM nolīguma 1.1. panta (a)1. punkta iv) un iii) apakšpunktu, un tie būtu jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā attiecīgo PTO judikatūru.

(136)

PTO lietā par eksporta ierobežojumiem ES kā trešā puse Strīdu izšķiršanas padomei sniedza savu sākotnējo interpretāciju par šiem noteikumiem, kas līdz šim vēl nebija interpretēti (15). Pēc informācijas izpaušanas vairākas puses atsaucās uz šiem ierosinājumiem.

(137)

Strīdu izšķiršanas padome lēma, ka abu vārdu “uzticēt” (entrust) un “norīkot” (direct) parastās nozīmes SCM nolīguma 1.1. panta (a)1. punkta iv) apakšpunktā paredz, ka valdības rīcībai ir jāietver deleģēšanas jēdziens (uzticēšanas gadījumā) vai pavēles jēdziens (norīkošanas gadījumā) (16). Tā noraidīja ASV “cēloņu un seku argumentu” un prasīja nepārprotamu un apstiprinošu rīcību deleģējuma vai pavēles veidā (17).

(138)

Tomēr vēlākā lietā Apelācijas institūcija lēma, ka standartā aizstāt vārdus “uzticēšana” un “norīkošana” ar vārdiem “deleģēšana” un “pavēle” būtu pārāk stingri (18). Apelācijas institūcija uzskatīja, ka “uzticēšana” notiek, kad valdība nodod atbildību privātai organizācijai, un “norīkošana” attiecas uz situācijām, kad valdība īsteno savu varu pār privātu organizāciju (19). Abās lietās valdība izmanto privātu organizāciju par starpnieci finansiāla ieguldījuma veikšanai, un “lielākoties ir paredzams, ka uzticēšana privātai organizācijai vai privātas organizācijas norīkošana būs saistīta ar noteiktiem draudiem vai pamudinājumiem” (20). Vienlaikus iv) apakšpunkts neļauj dalībniekiem noteikt kompensācijas pasākumus attiecībā uz ražojumiem, “kad valdība tikai īsteno vispārējās regulatīvās pilnvaras” (21) vai kad valdības iejaukšanās “var izraisīt vai neizraisīt konkrētu rezultātu, konkrētajos faktiskajos apstākļos tirgus dalībniekiem tirgū īstenojot izvēles brīvību” (22). Tā vietā uzticēšana un norīkošana nozīmē “aktīvāku valdības rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus” (23).

(139)

Tādējādi Apelācijas institūcijas sagatavotais pierādījumu kopums, jo īpaši konstatējums, ka “lielākoties ir paredzams, ka uzticēšana privātai organizācijai vai privātas organizācijas norīkošana būs saistīta ar noteiktiem draudiem vai pamudinājumiem”, nav tik stingrs kā ES atbalstītā sākotnējā nostāja US – Export Restraints lietā. Tas pats attiecas uz ES viedokli, ka privāta organizācija pildītu funkcijas, kuras parasti būtu valdības kompetencē tikai tādā gadījumā, ja privātai organizācijai nemaz nebūtu iespējams izvēlēties, vai pildīt vai nepildīt šīs valdības uzticētās vai norīkotās funkcijas, piemēram, gadījumos, kad valdība nosaka cenas, par kādām privātai organizācijai ir jāpārdod.

(140)

Tāpēc ES veica pielāgojumus uz to, kā tā interpretē Apelācijas institūcijas norādījumus šajos jautājumos.

(141)

Saskaņā ar minētajiem PTO nolēmumiem ne visi valdības pasākumi, kas var piešķirt ieguvumu, atbilst finansiālam ieguldījumam pamatregulas 3. panta un SCM nolīguma 1.1.panta (a) sadaļas nozīmē. Nepieciešami pierādījumi, ka valdībai ir politika vai programma, kura veicina izmeklējamo nozari (šajā konkrētajā gadījumā – plastisko cauruļu nozari), īstenojot varu pār valsts vai privātām organizācijām (šajā gadījumā – dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem) vai nododot tām atbildību, lai plastisko cauruļu nozarei nodrošinātu dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(142)

Tādēļ Komisija saskaņā ar PTO piecu posmu pārbaudi (24) ļoti rūpīgi izvērtēja valdības iejaukšanās raksturu (vai tā ietver uzticēšanu dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem vai dzelzsrūdas ieguves uzņēmumu norīkošanu?), organizāciju, kurām uzticētas attiecīgās funkcijas, raksturu (vai dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi ir privātas organizācijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē?) un to organizāciju rīcību, kurām uzticētas attiecīgās funkcijas vai kuras norīkotas veikt attiecīgās funkcijas (vai dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi, kam uzticētas attiecīgās funkcijas vai kuri norīkotas veikt attiecīgās funkcijas, nodrošina dzelzsrūdu plastisko cauruļu nozarei par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, un tādējādi darbojas kā valdības pilnvaroti starpnieki?). Turklāt Komisija pārbaudīja, vai attiecīgās funkcijas parasti būtu valdības kompetencē (vai dzels rūdas nodrošināšana Indijas ražošanas uzņēmumiem par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, ir parasta valdības darbība?) un vai šāda funkcija pēc būtības neatšķiras no funkcijas, ko parasti veic valdības (vai ieguves uzņēmumu veiktā dzels rūdas faktiskā nodrošināšana pēc būtības nav pienākums, ko parasti pildītu pati valdība?).

(143)

Ņemot vērā minētos Apelācijas institūcijas secinājumus, Komisija vispirms analizēja, vai Indijas valdības atbalsts plastisko cauruļu nozarei faktiski ir valdības politikas mērķis, nevis tikai vispārīgo regulatīvo pilnvaru īstenošanas blakusefekts. Izmeklēšanā jo īpaši izvērtēja, vai konstatētie cenu izkropļojumi atbilst valdības mērķiem vai arī zemākas dzelzsrūdas cenas drīzāk ir vispārējā valdības regulējuma “netīšs blakusefekts”.

(144)

Vairāki dokumenti apliecina, ka atbalsts plastisko cauruļu nozarei nepārprotami bijis Indijas valdības politikas mērķis.

(145)

Ekspertu grupa, kuru Tēraudrūpniecības ministrija izveidoja pamatnostādņu izstrādei par to, kā labāk piešķirt raktuvju nomas tiesības, 2005. gadā izdeva ziņojumu (“Danga ziņojumu”) ar vairākiem būtiskiem secinājumiem un ieteikumiem. Jau tolaik tika konstatēts, ka “[…] būtiska konkurences priekšrocība Indijas tērauda nozarē papildus cilvēkresursiem būtu nodrošināta piekļuve vietējām dzelzsrūdas piegādēm ar atlaidi, salīdzinot ar pasaules cenām. Šī priekšrocība jāsaglabā, jāuztur un pilnībā jāizmanto” (25) (izcēlums pievienots).

(146)

Pēc informācijas izpaušanas Indijas valdība un ECL apgalvo, ka Komisija par juridisko pamatu uzskatījusi tikai Danga ziņojumu. Viņi citēja Strīdu izšķiršanas padomes ziņojumu, kur tā secināja: “[…] neesam pārliecināti, ka pietiek ar Danga ziņojumā minēto atsauci uz “nomas politiku pašpatēriņa ieguvē”, lai konstatētu, ka ir izveidota Dzelzsrūdas pašpatēriņa ieguves programma” (26). ECL arī apgalvo, ka Danga ziņojumu sagatavojis neatkarīgs eksperts, tam nav juridiskas vērtības un to nevar izmantot, lai noteiktu Indijas politikas mērķus.

(147)

Pirmkārt, Komisija norāda, ka valdības politikas mērķiem nebūt nav jābūt ietvertiem juridiski saistošos dokumentos. Tie var būt ietverti dažādos valdības dokumentos un politikas paziņojumos, piemēram, ziņojumos, runās un parlamentam iesniegtos dokumentos, deklarācijās utt.

(148)

Otrkārt, ieinteresēto personu izvirzītie apgalvojumi neatbilst faktiem. Kā izklāstīts 153.–169. apsvērumā, papildus Danga ziņojumam Komisija ņēma vērā arī vairākus citus dokumentus un tiesību aktus, lai secinātu, ka Indijas valdība īstenoja politikas mērķi atbalstīt plastisko cauruļu nozari.

(149)

Treškārt, attiecībā uz apgalvojumu, kura pamatā ir Strīdu izšķiršanas padomes ziņojums, ir lietderīgi citēt visu tā attiecīgo 7.211. punktu:

(150)

Šajā citātā ir skaidri redzams – Strīdu izšķiršanas padome neapstrīd, ka Danga ziņojumā ir aprakstīta Indijas dzelzsrūdas nozare un šai nozarei piemērojamā politika. Ekspertu grupas (28) locekļi citu starpā faktiski bija valdības un nozares pārstāvji, un ir pamatoti uzskatīt, ka viņi labi pārzināja attiecīgās valdības politikas jomas un stāvokli nozarē. Turklāt ziņojumā, pretstatā pašpatēriņa ieguvei, ir skaidri pausts politikas mērķis, proti, atbalstīt Indijas tērauda ražotājus (“nodrošināta piekļuve vietējām dzelzsrūdas piegādēm ar atlaidi, salīdzinot ar pasaules cenām”), kā arī teikts, ka šī priekšrocība ir jāsaglabā un jāatbalsta.

(151)

Ņemot vērā minēto, Komisijas apgalvojumus noraida.

(152)

Lai īstenotu minēto konkrēto politikas mērķi (atturēt no dzelzsrūdas eksporta), Indijas valdība veica divus šādus pasākumus.

(153)

Pirmais pasākums bija 2007. gada 1. martā pieņemtais lēmums noteikt dzelzsrūdai eksporta nodokli, sākotnēji ar likmi 300 INR/t (29), bet pēc tam likme laiku pa laikam tika mainīta. Konkrēti, 2011. gada martā likme tika palielināta līdz 20 % (30), 2011. gada decembrī – līdz 30 % (31); 2015. gada aprīlī eksporta nodoklis par zemas kvalitātes dzelzsrūdu (ar dzelzs saturu zem 58 %) tika samazināts līdz 10 % (32). Būtu jāpiebilst, ka zemas kvalitātes dzelzsrūda Indijā tiek maz izmantota, tādēļ nav nepieciešams saglabāt zemas kvalitātes dzelzsrūdas pieejamību dzelzsrūdas lietotājiem Indijā.

(154)

Kopumā atbalsts lejasposma nozarēm var būt būtisks stimuls eksporta ierobežojumu un jo īpaši eksporta nodokļu noteikšanai. Fakts, ka eksporta ierobežojumu (un augstu eksporta nodokļu) būtiskie politikas mērķi ir aizsargāt un veicināt lejasposma nozares, nodrošinot iekšzemes lejasposma nozarēm lētas izejvielas un izejmateriālus, tika konstatēts arī ESAO ziņojumā “Eksporta ierobežojumu ekonomiskā ietekme uz izejvielām” (33) (“ESAO ziņojums”).

(155)

Otrs pasākums ir divējādā kravas pārvadājumu politika (DFP), ko Dzelzceļa ministrija ieviesa 2008. gada 22. maijā (34). DFP noteica atšķirīgu maksu par dzelzsrūdas pārvadājumiem iekšzemes patēriņam un eksportam. Vidējā starpība ir trīskārtīga (35). Dzelzceļa pārvadājumu maksa veido ļoti lielu daļu no dzelzsrūdas kopējām izmaksām (36).

(156)

Pirms un pēc galīgās informācijas izpaušanas ECL apgalvo, ka 2009. gadā DFP tika atcelta. Tomēr, ņemot vērā Indijas valdības un ražotāja eksportētāja sniegto informāciju, Komisija konstatēja, ka Indijas valdība, vairākkārt izdodama apkārtrakstus par likmēm, izmeklēšanas periodā turpināja piemērot atšķirīgu maksu dzelzsrūdas pārvadājumiem iekšzemes patēriņam un eksportam, tādējādi radot priekšrocības iekšzemes patēriņam (37). Proti, eksportam tika piemērota maksa, ko noteica pēc attāluma, savukārt, ievērojot konkrētus nosacījumus, šādu maksu nepiemēroja iekšzemes patēriņam. Tāpēc Komisija noraida šo apgalvojumu.

(157)

Abi šie pasākumi kopā veido mērķtiecīgu eksporta ierobežojumu, kas pamatā noteikts 2007./2008. gadā un pēc tam paplašināts 2011. gada martā un decembrī, paaugstinot eksporta nodokļa likmi dzelzsrūdai. Tālāk minētie politikas dokumenti, no vienas puses, pierāda politikas mērķi atbalstīt plastisko cauruļu nozari, bet, no otras puses, apliecina Indijas valdības apmierinātību ar sasniegtajiem līdzšinējiem rezultātiem.

(158)

2011. gada novembrī (38) publicētajā ziņojumā, kuru sagatavojusi Tērauda nozares darba grupa par 12. piecgadu plānu, nepārprotami norādīts, ka:

(159)

Tērauda nozares darba grupas ziņojumā paustie politikas paziņojumi ir apstiprināti arī 12. piecgadu (39) plānā (2012–2017):

(160)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apstrīd Komisijas atsaukšanos uz minētajiem dokumentiem. Pirmkārt, tas apgalvo – tā kā Tērauda nozares darba grupas ziņojums ir dažu personu atzinums vai vērtējums un nav valdības apstiprināts dokuments, tam nav juridiskas vērtības. Otrkārt, tas apgalvo, ka 12. piecgadu plāns citēts neprecīzi, jo tajā ir, piemēram, ieteikts “lielais dzelzsrūdas eksporta apjoms radījis nopietnas bažas par tās pieejamību nākotnē. […] nekavējoties ir jārisina problēmas, kas saistītas ar vides kvalitātes pasliktināšanos, pārvietotiem iedzīvotājiem, pārvadājumu nepietiekamu caurlaides spēju un tamlīdzīgas.”

(161)

Attiecībā uz pirmo argumentu Komisija uzskata – lai gan Tērauda nozares darba grupas ziņojumu nav izdevusi valdība, tajā ir aprakstīts Indijas dzelzsrūdas nozares stāvoklis un tai piemērotā valdības politika. Darba grupas locekļi citu starpā faktiski bija valdības un nozares pārstāvji (40), un ir pamatoti uzskatīt, ka viņi labi pārzināja attiecīgās valdības politikas jomas un stāvokli nozarē.

(162)

Attiecībā uz otro argumentu Komisija nekad nav apgalvojusi, ka piecgadu plānā ir tikai tie politikas mērķi un ieteikumi, kurus tā citēja attiecībā uz dzelzsrūdu. Ieteikumi, kurus minējis ražotājs eksportētājs, attiecas uz iespējamām nelikumīgām ieguves darbībām un pārkāpumiem vides jomā, kas ziņojuma izdošanas laika bija nozīmīga problēma. Šī problēma tika risināta, pieņemot vairākus tiesas lēmumus par raktuvju slēgšanu, piemēram, Karnātakas, Orisas (Odisha) un Goas (Goa) štatā. Papildu vides mērķa īstenošana politikā neatceļ galveno ekonomikas mērķi. Drīzāk ir pilnīgi pieņemami, ka valdības politikā vienlaikus tiek īstenoti divi mērķi. Tāpēc Komisija noraida šos apgalvojumus.

(163)

Vēl ECL apgalvo, ka 1950. gadā izveidotā Indijas Plānošanas komisija, kas izstrādāja piecgadu plānus, 2015. gada 1. janvārī tika likvidēta un piecgadu plāni vairs netiks izstrādāti.

(164)

Informācija norādītajā tīmekļa vietnē (41) liecina, ka Plānošanas komisija patiešām ir likvidēta (42). Tomēr tas, ka pēc 2017. gada piecgadu plāns, iespējams, vairs nedarbosies, neietekmē konstatējumu, ka līdz tam laikam plāns darbosies.

(165)

Visbeidzot, ECL citē vēl kādu Tērauda nozares darba grupas ziņojuma daļu, kur norādīts, ka dzelzsrūdas cenas “neietekmē valdība”, bet gan “nosaka […] tirgus spēki”; turklāt “dzelzsrūdas iekšzemes cenas kopumā ir mainījušās atbilstoši starptautiskajām cenām” (43).

(166)

Mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi neizslēdz visus Indijas iekšzemes tirgus spēkus, bet šo ierobežojumu dēļ ievērojami samazinās eksporta apjoms un tirgus dalībnieki ir spiesti pārdot preces par zemāku cenu, nekā viņi varētu saņemt, ja šādas politikas nebūtu. Šis konstatējums nav pretrunā ziņojumā paustajam apgalvojumam, ka dzelzsrūdas iekšzemes cenas ir mainījušās atbilstoši starptautiskajām cenām. Protams, Indijā eksports un imports nav aizliegts pilnībā. Tāpēc starptautiskās cenas neizbēgami zināmā mērā ietekmē Indijas iekšzemes cenas. Tomēr tas nenozīmē, ka iekšzemes cenas ir tikpat augstas kā starptautiskās cenas. Tādējādi šis apgalvojums tiek noraidīts.

(167)

Nosakot šādus mērķtiecīgus eksporta ierobežojumus (jo īpaši ar eksporta nodokļiem un divējādo kravas pārvadājumu politiku), Indijas valdība nostāda Indija dzelzsrūdas ieguves uzņēmumus ekonomiski neloģiskā situācijā, kuras dēļ tie ir spiesti pārdot preces par zemāku cenu nekā varētu saņemt, ja šādas politikas nebūtu.

(168)

Indijas valdība “rīkojās aktīvāk, nevis tikai veicināja”, kā to arī prasa Apelācijas institūcija (44). Indijas valdības veiktie pasākumi ierobežo dzelzsrūdas ieguves uzņēmumu rīcības brīvību, praksē ierobežojot to lēmumus uzņēmējdarbībā attiecībā uz to, kur pārdot savus ražojumus un par kādu cenu. Tie neļauj maksimāli palielināt ienākumus, jo minētie pasākumi krasi samazina ieņēmumus.

(169)

Politikas formulējums 2005. gada Danga ziņojumā, ka “nodrošināta piekļuve vietējām dzelzsrūdas piegādēm ar atlaidi, salīdzinot ar pasaules cenām, jāsaglabā, jāuztur un pilnībā jāizmanto” (skatīt 145. apsvērumu), un nākamais secinājums 12. piecgadu plānā, ka “Dažu šo izejvielu iekšzemes pieejamība nodrošina konkurences priekšrocības” (45), arī liecina, ka Indijas valdība rēķinās ar to, ka dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi būtiski nesamazinās iekšzemes saražoto produkciju, bet saglabās stabilu dzelzsrūdas piedāvājumu valstī. Šie plāni piepildījās, kā Indijas valdība pati to konstatēja ziņojumā par 12. piecgadu plānu, kas citēts 158. apsvēruma ceturtajā ievilkumā, kā arī Tēraudrūpniecības ministrijas paziņojumos, kas minēti 174.–176. apsvērumā. Tāpat nav reģistrētu datu, kas apstiprinātu pieņēmumu, ka Indijas valdība būtu atļāvusi dzelzsrūdas ražotājiem brīvi pielāgot produkciju pieprasījumam, ko ietekmē Indijas valdības mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi. Gluži otrādi, ir vispārzināms, ka, strādājot brīvā tirgus sistēmā, ir pamatoti pieņemt, ka dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi neuzņemsies lielus sākotnējās investīcijas un augstas fiksētās izmaksas, samazinot produkcijas ražošanu, tikai tādēļ vien, lai novērstu pārprodukciju un gaidāmo spiedienu samazināt iekšzemes cenas, kā to paredz Indijas valdības pasākumi. Tādējādi Indijas valdība mudina dzelzsrūdas ražotājus saglabāt ražošanu, lai apgādātu iekšzemes tirgu, lai gan racionāls piegādātājs pielāgotu produkciju situācijai, kurā eksports netiek stimulēts.

(170)

Tādējādi, veicot šos pasākumus, Indijas valdība mudina dzelzsrūdas ieguves uzņēmumus paturēt dzelzsrūdu Indijā, jo šie uzņēmumi nevar pārdot par labākām cenām, kas dominētu Indijā, ja nebūtu minēto pasākumu.

(171)

Šādā nozīmē valdība “uztic” izejmateriālu ražotājiem nodrošināt preces dzelzsrūdas iekšzemes lietotājiem, t. i., tērauda ražotājiem, tostarp plastisko cauruļu ražotājiem, par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem tiek nodota atbildība izveidot Indijā mākslīgu un fragmentētu iekšzemes tirgu ar zemām cenām.

(172)

Citiem vārdiem, piemērojot mērķtiecīgus eksporta ierobežojumus, Indijas valdība apzinās, kā dzelzsrūdas ražotāji reaģēs uz šiem pasākumiem un kādas būs to sekas. Kaut arī šie ražotāji var nedaudz samazināt iekšzemes ražošanas apjomus, lai reaģētu uz eksporta ierobežojumiem, tie neslēgs ražošanu un nepielāgos to ļoti zemam līmenim. Visticamāk, kā paskaidrots 169. apsvērumā, ieguves nozarē ražošanas apjomu pielāgošana būs mērena, un rezultātā samazināsies iekšzemes cenas. Šajā ziņā ietekme tiek mērīta ex-ante, nevis ex-post, tādēļ tā nav “netīša”. Pastāv skaidra “pierādāma saikne” starp politiku un to iesaistīto privāto organizāciju rīcību, kuras darbojas kā valdības pilnvaroti starpnieki, īstenojot tās politiku un nodrošinot plastisko cauruļu nozari ar dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(173)

Indijas valdība pati atzīst panākumus, ko guvusi tās mērķtiecīgā eksporta ierobežošanas politika. Tēraudrūpniecības ministrijas Pastāvīgā komiteja akmeņogļu un tērauda jautājumos 2013. gadā izdeva 38. ziņojumu par “dzelzsrūdas eksporta politikas pārskatīšanu” (46).

(174)

Atbildot uz šīs komitejas jautājumu, Tēraudrūpniecības ministrija informēja, ka, “kaut arī dzelzsrūdas iekšzemes patēriņam iekšzemes ražošanas nozarēs no 2004.–2005. gada bija augoša tendence, dzelzsrūdas ražošanai vienmēr bija daudz lielāks apjoms, nekā to prasīja iekšzemes patēriņš, jo dzelzsrūdas ražošana valstī bija orientēta uz eksportu. Tomēr, lai uzlabotu dzelzsrūdas pieejamību iekšzemes dzelzs un tērauda nozarei un saglabātu dzelzsrūdu turpmākām ilglaicīgām iekšzemes vajadzībām, tika veikti fiskālie pasākumi, lai atturētu no dzelzsrūdas eksporta, un patlaban eksporta nodoklis, kura likme ir 30 % ad valorem, tiek iekasēts par visiem dzelzsrūdas veidiem (izņemot granulas), tādēļ eksports 2011.–2012. gadā un kārtējā gadā ir būtiski samazinājies” (2.7. punkts, 14. lpp.).

(175)

Tēraudrūpniecības ministrija iesniedza izvilkumus no dokumenta “Ārējās tirdzniecības politika” attiecībā uz dzelzsrūdas eksportu (4.13. punkts, 23. lpp.), tostarp:

(176)

Tēraudrūpniecības ministrija arī ziņoja komitejai: “Palielinot eksporta nodokli līdz 20 % ad valorem, kas stājās spēkā no 2011. gada 1. marta, dzelzsrūdas eksports 2011.–2012. gadā samazinājās par aptuveni 37 %, līdz 61,74 milj. t, salīdzinot ar 97,66 milj. t 2010.–2011. gadā. Papildus palielinot dzelzsrūdas eksporta nodokli līdz 30 % ad valorem no 2011. gada 30. decembra, eksporta apjomi samazinājās vēl vairāk. 2012.–2013. gada pirmajā pusē eksports samazinājās par vairāk nekā 50 %, līdz 14,4 milj. t, salīdzinot ar 30,75 milj. t tajā pašā periodā iepriekšējā gadā. Tēraudrūpniecības ministrija regulāri ir apspriedusi šo jautājumu ar Finanšu ministriju, lai par dzelzsrūdu tiktu iekasēts pienācīgs eksporta nodoklis, tādējādi faktiski atturot no tās eksporta un uzlabojot dzelzsrūdas pieejamību iekšzemes dzelzs un tērauda nozarei par pieņemamu cenu” (4.19. punkts, 26. lpp.).

(177)

Noslēgumā Komisija secināja, ka valdība ir uzticējusi ieguves uzņēmumiem īstenot tās politiku, lai izveidotu fragmentētu iekšzemes tirgu un iekšzemes dzelzs un tērauda nozarei dzelzsrūdu piegādātu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(178)

Pēc tam Komisija izvērtēja, vai Indijas valdība šo funkciju ir uzticējusi dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem Indijā pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē.

(179)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji iegādājās lielāko daļu dzelzsrūdas no privātiem uzņēmumiem, izņemot nelielu daudzumu dzelzsrūdas, kas tika iepirkta no Valsts minerālu izstrādes korporācijas (NMDC), kura ir viens no lielākajiem tirgus dalībniekiem un pieder Indijas valdībai.

(180)

Neskarot jautājumu par to, vai Indijas valdība īsteno nozīmīgu kontroli pār NMDC pamatregulas 2. panta b) apakšpunkta nozīmē, kas nav būtiski šīs izmeklēšanas mērķim, Komisija uzskatīja, ka visi dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi neatkarīgi no tā, vai šie uzņēmumi pieder valstij, ir privātas organizācijas, kurām Indijas valdība pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē uzticēja nodrošināt dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(181)

Nākamajā posmā Komisija pārbaudīja, vai dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi faktiski īstenoja minēto valdības politiku nodrošināt dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Tam bija nepieciešama detalizēta analīze par tirgus attīstību Indijā, kur izmantotu piemērotu kritēriju.

(182)

Nosakot mērķtiecīgus eksporta ierobežojumus un veicot citus saistītus pasākumus, Indijas valdība mudināja ieguves uzņēmumus tirgot vietējā tirgū un par zemākām cenām nekā citur (t. i., bez šiem pasākumiem ieguves uzņēmumi būtu eksportējuši dzelzsrūdu par augstākām cenām). No otras puses, ieguves uzņēmumi tā nedarīja, jo Indijas valdības politika bija atbalstīt lejasposma nozares, tostarp plastisko cauruļu nozari.

(183)

Dati par dzelzsrūdas ražošanu, patēriņu, importu un eksportu pa gadiem ir šādi (47):

(184)

Tendences ir norādītas tālāk grafikā.

(185)

Dati raksturo eksporta ierobežojumu ietekmi uz dzelzsrūdas iekšzemes tirgu Indijā.

(186)

Politikas redzamākais rezultāts ir dzelzsrūdas eksporta apjomu būtiskais samazinājums pēc mērķtiecīgo eksporta ierobežojumu noteikšanas 2007. gadā un pēc tam vēlreiz pēc to paplašināšanas 2011. gadā. Tādējādi mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi sasniedza Indijas valdības mērķi atturēt no eksporta un nodrošināt dzelzsrūdas pieejamību lejasposma iekšzemes nozarēm par zemākām cenām.

(187)

Dzelzsrūdas ražošanas tendences liecina, ka iekšzemes ražošana pārsvarā bija stabila līdz 2011. gadam, kad tā sāka samazināties. Nešķiet, ka šā samazinājuma cēlonis būtu kāda ražošanas pielāgošana eksporta ierobežojumiem, ko īstenotu dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi; drīzāk to var lielākoties izskaidrot ar vairākiem tiesas lēmumiem par raktuvju slēgšanu, kas pamatoti ar apgalvojumiem par nelikumīgu rūdas ieguvi un pārkāpumiem vides jomā, piemēram, Karnātakas, Orisas un Goas štatā.

(188)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apgalvo – ja Indijas valdības mērķis bijis nodrošināt dzelzsrūdas pārprodukciju, lai iekšzemes lietotājiem nodrošinātu dzelzsrūdas pieejamību par zemām cenām, šķiet neloģiski, ka Augstākā tiesa un štatu tiesas aizliedz dzelzsrūdas ieguvi minētajos štatos. Indijas valdībai būtu varējusi apstrīdēt šo raktuvju slēgšanu.

(189)

Komisija norāda, ka Indijas tiesu sistēma nav atkarīga no Indijas valdības, un tai ir saistoši tikai tiesību akti. Komisijas rīcībā esošā informācija arī liecina, ka raktuves tika slēgtas valsts vides un ieguves tiesību aktu pārkāpumu dēļ. Kā jau skaidrots 162. apsvērumā, šķiet, ka valdības politikā attiecībā uz dzelzsrūdu vienlaikus tika īstenots gan ekonomikas, gan vides mērķis. Tāpēc tas, ka netika apstrīdēti tiesas lēmumi, kas attiecās uz šīs politikas vides pīlāru, nenozīmē, ka valdība anulēja tās ekonomikas pīlāru. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(190)

Kaut arī dzelzsrūdas ražošanas apjoms samazinājās, Indijas tirgus liecina par pastāvīgu un iracionālu jaudas pārpalikumu, salīdzinot ar iekšzemes patēriņa un eksporta summu, no kuras atņemti importētie apjomi. Tas izraisa pārmērīgu dzelzsrūdas piedāvājumu iekšzemes tirgū, ko atzinusi un centusies panākt Indijas valdība.

(191)

Pēc informācijas atklāšanas, norādot uz 183. apsvērumā iekļauto tabulu, ECL apgalvo, ka Komisija nav analizējusi apstākli, ka Indijas dzelzsrūdas eksporta apjoms bija liels un turpinājās arī pēc tam, kad 2011. gada decembrī līdz 30 % tika paaugstināts dzelzsrūdas eksporta nodoklis.

(192)

Komisija uzsvēra, ka dzelzsrūdas eksporta nodoklis tika uzlikts nevis tādēļ, lai pilnīgi apturētu eksportu, bet gan tādēļ, lai samazinātu eksporta apjomu, vienlaikus palielinot pieejamību iekšzemes tirgū. Tāpēc nav pamatoti gaidīt, ka pēc eksporta nodokļa uzlikšanas eksports izbeigsies. Tomēr Komisija konstatēja, ka eksporta nodoklis tūlīt pēc tā ieviešanas ievērojami ietekmēja eksporta apjomu. Proti, 2012.–2013. gadā eksporta apjoms samazinājās par vairāk nekā 60 %, salīdzinot ar 2011.–2012. gadu, un turpināja ievērojami samazināties, 2014.–2015. gadā krasi pazeminoties pat par 84 %, salīdzinot ar 2011.–2012. gadu. Tajā pašā laikā 187. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ no 2011.–2012. gada līdz 2014.–2015. gadam ražošanas apjoms samazinājās tikai par 24 %. Tādējādi tajā pašā laikposmā dzelzsrūdas pieejamība pārdošanai iekšzemes tirgū nemainījās. Tādējādi ir skaidri redzams, ka eksporta nodoklis sasniedzis mērķi samazināt dzelzsrūdas eksporta apjomu.

(193)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apgalvo, ka Komisijai būtu bijis jāsalīdzina arī pašpatēriņam paredzētās un pārējās dzels rūdas ieguve Indijā. ECL apgalvo, ka izmantošanas nozīme vienmēr ir bijusi ievērojama, toties pašpatēriņam paredzētā dzelzsrūdas ieguve laikposmā no 2009.–2010. gada līdz 2013.–2014. gadam samazinājās par 41 %, tādējādi arī daļēji izskaidrojama to uzņēmumu eksporta apjoma samazināšanās no 2009.–2010. gada, kuru ieguve nav pašpatēriņam.

(194)

Kā redzams nākamajā tabulā, šis apgalvojums neatbilst faktiem (48).

(195)

Kopš 2011.–2012. gada patiešām samazinājās ražošanas apjoms, kas nebija paredzēts pašpatēriņam. Kā jau skaidrots, samazināšanos galvenokārt izraisījusi raktuvju slēgšana šajā laikposmā. Tomēr nevar uzskatīt, ka tā ražošanas apjoma samazinājums, kas nebija paredzēts pašpatēriņam, izraisīja eksporta apjoma samazināšanos. Kā redzams 183. apsvēruma tabulā, no 2012.–2013. gada līdz 2014.–2015. gadam eksporta apjoms samazinājās par 59 % (kad to ietekmēja eksporta nodokļa paaugstinājums līdz 30 %), savukārt tajā pašā laikposmā ražošanas apjoms, kas nebija paredzēts pašpatēriņam, samazinājās tikai par 8 %. Tāpēc apgalvojums tiek noraidīts.

(196)

ECL apgalvo arī, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā arī dažādu kategoriju dzelzsrūdas izmantošanas tendences. Proti, attiecībā uz tādu kategoriju dzelzsrūdu, ko visvairāk izmanto plastiskā čuguna cauruļu ražotāji, laikposmā no 2010.–2011. gada līdz 2013.–2014. gadam 60–62 % dzelzsrūdas smalknes ieguves apjoms samazinājās par 44 %, savukārt laikposmā no 2009.–2010. gada līdz 2013.–2014. gadam 62–65 % dzelzsrūdas smalknes ieguves apjoms samazinājās par 30 %.

(197)

Augstākās kvalitātes dzelzsrūdas ieguves tendences atbilst minētajām kopējām dzelzsrūdas ieguves tendencēm. Tāpēc Komisija konstatēja, ka šīs tendences neietekmē secinājumus, kas izdarīti 183.–187. apsvērumā.

(198)

Dzelzsrūdas imports uz Indiju vienmēr ir bijis nenozīmīgs pēc apjoma un vērtības. 2012.–2013. nodokļu gadā bija vērojams neliels importa apjoma palielinājums, bet nākamajā gadā tas atkal saruka. 2014.–2015. gadā imports vēlreiz palielinājās, sasniedzot vēsturiski augstāko līmeni, kaut arī joprojām nesasniedza 10 % no Indijas iekšzemes ražošanas apjoma.

(199)

Šīs izmaiņas jau pēc izmeklēšanas perioda beigām izraisīja pašreizējā situācija, kad starptautiskā tirgus cenas ir ārkārtīgi zemas saistībā ar dzelzsrūdas piedāvājuma pieaugumu (visas galvenās ražojošās valstis – Austrālija, Brazīlija un Dienvidāfrika – palielināja ražošanu) un no tā izrietošo dzelzsrūdas pieprasījuma samazināšanos, ko izraisīja Ķīnas izaugsmes tempu palēnināšanās un pasaules ekonomiskā situācija.

(200)

Bez tam Komisija analizēja, vai un kāda bija Indijas valdības noteikto eksporta ierobežojumu izraisītā dzelzsrūdas pārmērīgā piedāvājuma ietekme uz dzelzsrūdas iekšzemes cenu Indijā.

(201)

Komisija aprēķināja dzelzsrūdas vidējo iekšzemes cenu Indijā, pamatojoties uz datiem, ko ik mēnesi publicē Indijas raktuvju birojs (IBM) valsts līmenī un sadalījumā pa štatiem, atsevišķi pa kategorijām (gabali un smalkne) un pēc dzelzs satura (49).

(202)

Šo cenu pamatā ir deklarācijas, ko IBM iesniedza raktuves saskaņā ar Indijas Minerālu aizsardzības un attīstības noteikumiem (MCDR), tādēļ tās ir uzskatāmas par reprezentatīvākām nekā cenas, ko publicē specializētā prese attiecībā uz konkrētiem uzņēmumiem (piemēram, Valsts minerālu izstrādes korporāciju – NMDC) vai atsevišķiem reģioniem Indijā.

(203)

No visām kategorijām Komisija analizēja dzelzsrūdas smalknes vidējo cenu tendenci ar dzelzs saturu no 60 līdz 65 %, jo tā ir kvalitāte, ko visvairāk izmanto attiecīgā ražojuma ražotāji Indijā. Tomēr šāds detalizēts datu sadalījums pa kategorijām bija pieejams tikai par laikposmu no 2009. gada vidus. Tādējādi attiecībā uz iepriekšējiem gadiem Komisija izmantoja datus par Indijas vidējo iekšzemes cenu visām dzelzsrūdas kategorijām un veidiem (arī ietverot vidējo atlīdzību 14 % apmērā, nodokļus 2 % apmērā un transportēšanu par 900 INR/t), nenošķirot atsevišķi dažādus veidus (gabalus un smalkni) un atšķirīgu dzelzs saturu. Vidējās transportēšanas izmaksas tika pamatotas ar izmaksām, ko ziņoja abi ražotāji eksportētāji. Pamatojoties uz viena ražotāja eksportētāja sniegtajiem izmaksu datiem, kas tika pārbaudīti, Komisija pieskaitīja vēl 25 INR, lai segtu pārvadāšanas un iekraušanas izmaksas no raktuvēm līdz vilcienam/kravas automobilim. Atlīdzības un nodokļu aprēķināšanas metodes pamatā bija Indijas valdības iesniegtie dati, un šī metode vēlāk tika izklāstīta ražotājiem eksportētājiem.

(204)

Vidējā iekšzemes cena dzelzsrūdas smalknei ar dzelzs saturu no 60 līdz 65 % tika salīdzināta ar vidējo dzelzsrūdas smalknes cenu ar dzelzs saturu 62 % (50), kas importēta Ķīnā (CFR Tiaņdzjiņas (Tianjin) ostā), saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda publicētajiem datiem (51). Ķīna ir lielākā dzelzsrūdas importētāja, un importa cena Ķīnā tiek uzskatīta par šīs preces standartcenu.

(205)

Lai izslēgtu starptautisko kravas pārvadājumu izmaksas, vidējā iekšzemes cena tika salīdzināta arī ar FOB cenu dzelzsrūdas eksportam no Austrālijas. Austrālija ir lielākā dzelzsrūdas ražotāja, un tās FOB eksporta cena ir reprezentatīva arī starptautiskā tirgus cenām. Līdzīgi kā ar Indijas iekšzemes cenām, arī Austrālijas dati ir pieejami tikai apkopotā veidā gabaliem un smalknei (52). No cita avota ir pieejamas arī FOB Austrālijas eksporta cenas, taču tikai smalknei (53).

(206)

Pēc informācijas izpaušanas ECL lūdz koriģēt uz leju Austrālijas FOB cenas un Ķīnas CFR cenas, ņemot vērā mitruma trūkumu (2 % gabaliem un 8 % smalknei) un pārvadāšanas radītus zudumus (2 %), kas attiecībā uz eksportu, iespējams, ir lielāki nekā iekšzemes cenām. Ražotājs eksportētājs prasa arī koriģēt Austrālijas FOB cenas, ņemot vērā dokeru pakalpojumu izmaksas (54), jo šīs izmaksas noteikti ir iekļautas Austrālijas FOB cenās, savukārt šādu izmaksu nav Indijā, ja dzelzsrūdu pārdod iekšzemes tirgū.

(207)

Komisija piekrīt koriģēt uz leju Austrālijas FOB cenas, ņemot vērā mitruma trūkumu, jo Indijas statistikas dati attiecas uz dzelzsrūdu, kurā ir mitrums. Turklāt mitruma satura atšķirības dzelzsrūdas smalknei un gabaliem varēja pārbaudīt, salīdzinot ar sūdzībā minētajiem datiem. Austrālijas varas iestāžu (Austrālijas Rūpniecības, inovācijas un zinātnes departaments) paziņotās Austrālijas FOB cenas ir pieejamas apkopotā veidā, kur nošķirti gabali un smalkni, korekcija tika veikta, izmantojot kopējā “smalknes un gabalu groza” vidējo svērto vērtību (– 6,75 %).

(208)

Komisija nolēma arī atņemt dokeru pakalpojumu izmaksas no Austrālijas FOB cenām. Faktiski vairums ostā sniegto dokeru pakalpojumu ir saistīti ar dzelzsrūdas pārvietošanu ostas teritorijā un pēc tam – iekraušanu kuģī. Šādas izmaksas nerodas pēc dzelzsrūdas izkraušanas no kravas automobiļa Indijas rūpnīcā, tāpēc tās tika atņemtas no Austrālijas FOB cenām. Tādējādi tā taisnīgi salīdzināja Indijas iekšzemes cenas dzelzsrūdai, kas no Indijas raktuves nogādāta Indijas rūpnīcā (taču nav izkrauta rūpnīcā), un Austrālijas iekšzemes cenas dzelzsrūdai, kas nogādāta no raktuves ostā (taču nav izkrauta ostā).

(209)

Tomēr Komisija noraida lūgumu veikt korekciju attiecībā uz pārvadāšanas zudumiem, jo no informācijas dažādos avotos tā nevarēja pārliecinoši noteikt, ka FOB cenās ir iekļauti pārvadāšanas zudumi un ka šie pārvadāšanas zudumi ir par 2 % lielāki nekā zudumi, ko varētu būt radījusi pārvadāšana, ja dzelzsrūdu pārdotu iekšzemes tirgū.

(210)

Turklāt ECL apgalvo, ka Austrālijas eksporta cenā ir iekļauts ieguves peļņas nodoklis 22,5 % apmērā un tāpēc Austrālijas cenas nav salīdzināmas ar Indijas dzelzsrūdas cenām. Tomēr informācija ražotāja eksportētāja norādītajā tīmekļa vietnē skaidri parāda, ka šis nodoklis aizstāj atlīdzību, ko maksā dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi, kā arī visas atlīdzības, kas samaksātas pirms atlaides piemērošanas (55). Tā kā Indijas cenās ir iekļautas atlīdzības (kā norādīts iepriekšējā apsvērumā), lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu, ir pamatoti saglabāt šo Austrālijas cenā iekļauto nodokli.

(211)

Pamatojoties uz šo apstākli, Komisija aprēķināja koriģētu Austrālijas FOB cenu kā vistuvāko iespējamo neizkropļotas Indijas iekšzemes cenu. Dažādu datu kopu salīdzinājums parādīts tabulā un nākamajā diagrammā.

(212)

Salīdzinājums liecina, ka Indijas valdības iejaukšanās attiecībā uz dzelzsrūdu izraisījusi būtisku dzelzsrūdas eksporta samazinājumu un pārmērīgu piedāvājumu Indijā un tā ietekmējusi arī dzelzsrūdas iekšzemes cenas. Pirmkārt, no 2008. gada dzelzsrūdas iekšzemes cenas Indijā pastāvīgi bija zemākas nekā starptautiskā tirgus cenas. Otrkārt, kaut arī laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam atbilstoši diviem laika momentiem, kad tika noteikti eksporta ierobežojumi (2007./2008. gadā) un kad tie tika pastiprināti (2011. gadā), starptautiskā tirgus cenas būtiski palielinājās, dzelzsrūdas iekšzemes cenu tendence Indijā drīzāk bija lēzena, jo tā bija nošķirta no situācijas pārējā pasaulē, kura šo tendenci neietekmēja.

(213)

Tādējādi Indijas valdības mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi sasniedza mērķi padarīt dzelzsrūdu pieejamu iekšzemes nozarēm par zemākām cenām, saglabājot Indijas iekšzemes cenu stabilitāti, lai gan pasaules tirgū dzelzsrūdas cenas būtiski palielinājās. Nav neviena cita iemesla tam, kādēļ Indijas cenas nepiemērojās starptautiskā tirgus cenu tendencēm, kā vienīgi Indijas valdības noteiktie mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi un citi saistītie pasākumi. Dzelzsrūdas ražotāji Indijā būtu ieguvuši no daudz ienesīgākas tirdzniecības par augstākām starptautiskā tirgus cenām, ja nebūtu šo mērķtiecīgo eksporta ierobežojumu. Tā vietā viņi tika mudināti turpināt ražošanu un nodrošināt dzelzsrūdu iekšzemes tirgū par zemākām cenām.

(214)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apgalvo, ka ievērojamais importa pieaugums Indijā 2014.–2015. gadā liecina, ka Indijas iekšzemes cenas nav pilnībā atsaistītas no starptautiskā tirgus cenām. Ja Indijas valdība patiešām būtu vēlējusies nodrošināt dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, tā būtu uzticējusi un norīkojusi dzelzsrūdas ražotājus vēl vairāk samazināt cenas. Turklāt, kā norādīts sūdzībā, Indijas dzelzsrūdas ražotāji, piemēram, NMDC un Rundta, saglabājuši dzelzsrūdas cenas, kas ir daudz augstākas par starptautiskajām cenām.

(215)

Komisija konstatēja, ka visā ievedmuitas nodokļa piemērošanas periodā Indijas iekšzemes cenas saglabājās zemākas par starptautiskā tirgus cenām un no 2013. gada gandrīz nemaz nemainījās, salīdzinot ar ievērojamo starptautiskā tirgus cenu samazinājumu tajā pašā laikposmā. Turklāt nekas šajā lietā neapstiprina apgalvojumu, ka NMDC un Rundta saglabājuši dzelzsrūdas cenas, kas ir daudz augstākas par starptautiskajām cenām. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(216)

Pēc informācijas izpaušanas Jindal arī apstrīdēja Komisijas konstatējumu par funkciju uzticēšanu, jo dzelzsrūdas ražotāji varēja nolemt (ko viņi arī esot darījuši) samazināt ražošanas apjomu, un cena citos tirgos varēja samazināties, kā tas arī esot noticis.

(217)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka dzelzsrūdas ražotāji esot nolēmuši samazināt ražošanas apjomu, kā jau paskaidrots 187. apsvērumā, Komisija konstatējusi, ka ražošanas apjoma samazinājumu iepriekš galvenokārt izraisīja nelikumīgo raktuvju slēgšana. Otrkārt, kā paskaidrots 169. apsvērumā, ņemot vērā ievērojamos sākotnējās investīcijas ražošanā, dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi ražošanas apjomu nesamazināja. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(218)

Attiecībā uz to, ka cenas samazinājās citos tirgos, Komisija noraida šo apgalvojumu to pašu iemeslu dēļ, kuri izklāstīti 269. apsvērumā.

(219)

Ņemot vērā minēto, Komisija secina, ka dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem Indijā uzticēts nodrošināt dzelzsrūdu iekšzemes plastisko cauruļu nozarei par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(220)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas ECL apgalvo, ka Komisija ir aplūkojusi tikai pirmo no pieciem būtiskajiem kritērijiem (uzticēšana un norīkošana), bet pārējos četrus tā nav aplūkojusi. Komisija noraida šo argumentu, jo jau šajā posmā tā ir sīki izvērtējusi dzelzsrūdas ražotāju būtību (178.–180. apsvērums) un to veiktās funkcijas (181.–219. apsvērums). Vēlāk tā īsumā izklāstīja savus apsvērumus par ceturto un piekto kritēriju.

(221)

Attiecībā uz kritēriju “parasti vajadzētu būt kompetencē”, ko Strīdu izšķiršanas padome (61) vēl nebija skaidrojusi, Komisija uzskatīja, ka valstī esošo izejvielu nodrošināšana valstī esošajiem uzņēmumiem ir funkcija, kam parasti vajadzētu būt valdības kompetencē. Saskaņā ar vispārīgajiem starptautiskajiem tiesību aktiem valstīm ir suverēnas tiesības uz dabas resursiem. Lai gan valstīm lielā mērā ir rīcības brīvība lemt par savu dabas resursu izmantošanu, to suverenitāte parasti tiek īstenota ar valdības regulatīvajām pilnvarām šādi rīkoties. Šajā ziņā nav būtiski, vai valdība parasti pildītu vai nepildītu šo funkciju (62). Tāpēc Komisija secināja, ka Indijas zemes dzīlēs esošās dzelzsrūdas nodrošināšana Indijas tērauda rūpniecībai ir funkcija, kam parasti vajadzētu būt valdības kompetencē.

(222)

Attiecībā uz kritēriju “pēc būtības neatšķiras” Komisija norādīja, ka šā formulējuma izcelsme ir Strīdu izšķiršanas padomes 1960. gada ziņojums par pārskatīšanu saskaņā ar XVI:5. pantu, kur līdzīgs formulējums tika izmantots attiecībā uz ražotāju veiktu nodevu finansēšanu, kas, kā tika uzskatīts, pēc būtības neatšķiras no valdības nodokļu uzlikšanas un subsidēšanas prakses (63). Ņemot vērā šo pamatinformāciju, šis kritērijs jāapstiprina, konstatējot, ka preču nodrošināšana, kas uzticēta privātai organizācijai, pēc būtības neatšķiras no pieņēmuma, ka valdība pati ir nodrošinājusi šīs preces.

(223)

ECL apgalvo, ka Indijas valdības un Indijas dzelzsrūdas ieguves uzņēmumu atšķirīgās dzelzsrūdas nodrošināšanas prakses cēlonis varēja būt cenu noteikšanas līmenis. Lai gan valdība būtu varējusi noteikt zemu cenu par dzelzsrūdas nodrošināšanu iekšzemes tērauda nozares uzņēmumiem, dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem šādu pilnvaru nav.

(224)

Tomēr pieņēmums, ka valdība arī būtu varējusi iejaukties tirgus darbībā, nosakot cenas, nerada atšķirību pēc būtības. Šajā gadījumā valdība izvēlējās uzticēt privātiem uzņēmumiem dzelzsrūdas nodrošināšanu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo un kuras līmenis laiku pa laikam svārstās. Šāda rīcība neatšķiras no valdības prakses, ja tā dzelzsrūdu Indijas tērauda ražotājiem būtu nodrošinājusi tieši par svārstīgām cenām, kuras tai būtu bijis jāfiksē dienai vai mēnesim, ņemot vērā konkrētus rādītājus attiecībā uz Indijas iekšzemes pieprasījumu un piedāvājumu. Tāpēc nav atšķirības pēc būtības, vai notiek tieša iejaukšanās tirgū, nodrošinot dzelzsrūdu pastāvīgi mainīgu, valdības noteiktu cenu sistēmā, vai dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem tiek uzticēts pienākums nodrošināt dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Komisija noraida apgalvojumu, ka “valdības iepriekš noteiktu nosacījumu” izdošana radītu atšķirību pēc būtības starp tiešu un netiešu dzelzsrūdas nodrošināšanu Indijas plastisko cauruļu ražošanas nozarei.

(225)

Visbeidzot, Komisija secināja, ka vairākas valdības visā pasaulē, izmantojot eksporta ierobežojumus, netieši iejaucas tirgus darbībā. Tikai Indijā vien ir ieviesti dažādi eksporta nodokļi. Tāpēc Komisijai bija pilnīgi skaidrs, ka šāda darbība ir darbība, “ko parasti veic valdības”.

(226)

Ar mērķtiecīgiem eksporta ierobežojumiem (sk. 157. apsvērumu), Indijas valdība mudināja iekšzemes dzelzsrūdas ieguves uzņēmumus tirgot dzelzsrūdu iekšzemes tirgū un “uzticēja” tiem nodrošināt šo izejvielu Indijā par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Minētie pasākumi sasniedza vēlamo rezultātu izkropļot dzelzsrūdas iekšzemes tirgu Indijā un nospiest cenu līdz mākslīgi zemam līmenim, radot priekšrocības lejasposma nozarēm. Dzelzsrūdas nodrošināšana par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, ir funkcija, kas parasti ir valdības kompetencē, un šīs funkcijas izpilde, ko praksē veic dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi, pēc būtības neatšķiras no prakses, ko parasti veic valdības. Tāpēc Komisija secināja, ka Indijas valdība sniedza netiešu finansiālu ieguldījumu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) un iii) punkta nozīmē, kā to interpretē un piemēro saskaņā ar attiecīgo PTO standartu, kas izklāstīts SCM nolīguma 1.1. panta (a) sadaļas iv) un iii) apakšpunktā.

(227)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas Indijas valdība un abi ražotāji eksportētāji apstrīd Komisijas vērtējumu, ka konstatētos mērķtiecīgos eksporta ierobežojumus var dēvēt par valdības finansiālu ieguldījumu. Proti, tie apgalvo, ka Komisija ir analizējusi reakciju uz piemēroto pasākumu (vai tā ietekmi), nevis pārbaudījusi valdības apstiprinošo rīcību vai piemērotā pasākuma būtību, lai konstatētu finansiālu ieguldījumu. Turklāt ECL secina, ka Komisija nav noskaidrojusi, ka ir akts, ar kuru dzelzsrūdas ražotājiem ir uzticēti pienākumi vai ar pavēli dots norīkojums. Turklāt tās pašas ieinteresētās personas apstrīd Komisijas paļaušanos uz atsevišķos ziņojumos minētām atsaucēm, apgalvojot, ka tās nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu vai apstiprinājumu, lai noteiktu Indijas valdības finansiālo ieguldījumu.

(228)

Komisija nepiekrīt ieinteresēto personu nostājai, ka tā ir analizējusi tikai noteikto mērķtiecīgo eksporta ierobežojumu ietekmi. Kā jau skaidrots šajā sadaļā, Komisija analīzi veica vairākos posmos. Pirmkārt, tā noteica izvirzītos politikas mērķus, proti, atturēt no dzelzs rūdas eksporta. Otrkārt, izvērtējot dzelzsrūdas eksporta nodokli un divējādo pārvadājumu maksas politiku, Komisija noteica, ka ir pieņemti tiesību akti, ar kuriem dzelzsrūdas ražotāji tiek mudināti pārdot Indijas iekšzemes tirgū par zemākām cenām nekā pārdodot citur. Pēc tam Komisija konstatēja, ka valdība patiešām mudinājusi Indijas dzelzsrūdas ieguves uzņēmumus nodrošināt dzelzsrūdu plastisko cauruļu ražošanas nozarei par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Turklāt dzelzsrūdas nodrošināšana par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, ir funkcija, kas parasti ir valdības kompetencē, un šīs funkcijas izpilde, ko praksē veic dzelzsrūdas ieguves uzņēmumi, pēc būtības neatšķiras no prakses, ko parasti veic valdības.

(229)

Tāpēc Komisija nav paļāvusies tikai uz vairākiem ziņojumiem un politikas paziņojumiem vai tikai uz konstatēto pasākumu ietekmi, bet gan analizējusi visus vajadzīgos elementus, lai noteiktu, ka ir veikts netiešs finansiāls ieguldījums atbilstīgi pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) un iii) punktam.

(230)

Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu un 5. pantu Komisija kompensējamo subsīdiju apjomu aprēķināja saņēmējam piešķirtā ieguvuma izteiksmē, kas konstatēts pārskatīšanas izmeklēšanas periodā.

(231)

Vispirms Komisija aprēķināja svērto vidējo pirkuma cenu dzelzsrūdai, kuru izmeklēšanas periodā ražoja abi Indijas ražotāji. Vidējā svērtā vērtība tika aprēķināta pa mēnešiem un pēc piegādes no raktuvēm uz ražotni Indijā.

(232)

Vidējās pirkuma cenas pamatā bija cenas, no kuras atskaitīts PVN, un daudzumi, kas norādīti uzņēmumu iesniegto rēķinu sarakstā, kas sadalīts pa darījumiem, un pārbaudīti pārbaudes apmeklējumos. Kad dzelzs saturs nopirktajā dzelzsrūdā nebija 62 %, pirkuma cena tika koriģēta, ņemot vērā kvalitātes (un cenas) atšķirību.

(233)

Šī vidējā cena bija jāsalīdzina, izmantojot piemērotu kritēriju. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punktu attiecīgajam ražojumam tā piegādes valstī atlīdzības atbilstību nosaka, ņemot vērā dominējošos tirgus nosacījumus. Tas atbilst SCM nolīguma 14. panta (d) punktam un būtu jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā minēto punktu.

(234)

Komisija norāda, ka visus dominējošos tirgus nosacījumus Indijā ietekmē valdības mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi. Nevienā atsevišķā darījumā ar dzelzsrūdu Indijā nevar izvairīties no fakta, ka viss Indijas tirgus ir fragmentēts un tajā ir zemas cenas. Tāpēc nebija iespējams noteikt neizkropļotas izmaksas dzelzsrūdai saistībā ar Indijas plastisko cauruļu ražotāju vai citur Indijas tirgū. Līdz ar to Indijā nebija tādu iekšzemes cenu, ko varētu izmantot kā piemērotu standartcenu.

(235)

Saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta otrās daļas i) apakšpunktu Komisija pēc tam mēģināja pielāgot Indijā dominējošos nosacījumus, pamatojoties uz faktiskajām izmaksām, cenām un citiem faktoriem, kas pieejami šajā valstī. Citiem vārdiem, Komisija vērtēja, kāda būtu dzelzsrūdas cena Indijā, ja nebūtu valdības mērķtiecīgo eksporta ierobežojumu. Ar šādu metodiku varētu noteikt dabiskās salīdzinošās priekšrocības, kādas Indijai būtu, nodrošinot dzelzsrūdu iekšzemes ražotājiem, vienlaikus novēršot nevajadzīgās papildu priekšrocības, ko radīja Indijas valdības veiktie pasākumi.

(236)

Tomēr arī šī metodika neļauj noteikt piemērotu standartcenu. Jo īpaši nebija iespējams aprēķināt, kādas būtu “parastās” izmaksas, iepērkot dzelzsrūdu Indijā, ja nebūtu eksporta ierobežojumu sistēmas, jo šādas izmaksas nosaka arī daudzi citi faktori, kas Komisijai nav zināmi. Lai gan Komisijas rīcībā bija fakti, kā attīstījās ražošana un pieprasījums no 2007./2008. gada, kad tika noteikti mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi, tai nebija neviena ticama avota, lai modelētu, kā dzelzsrūdas piedāvājums un pieprasījums Indijas tirgū attīstītos kādā konkrētā gadā, ja šo ierobežojumu nebūtu. Ja izmantotu dzelzsrūdas izmaksas kādā citā gadā pirms mērķtiecīgo eksporta ierobežojumu noteikšanas (t. i., jebkurā gadā pirms 2007. gada), tiktu pieņemti patvaļīgi un neuzticami lēmumi. Nebūtu pareizi izmantot Indijas izmaksas laikā no 2004. vai 2005. gada kā rādītāju attiecībā uz izmaksām izmeklēšanas periodā, jo šīs izmaksas desmit gadu laikposmā var būtiski atšķirties. Līdz ar to nebija arī iespējams aprēķināt, kādas būtu plastisko cauruļu ražotāja hipotētiskās izmaksas Indijā bez minētajiem traucējumiem. Tātad arī pielāgotos nosacījumus Indijā nevar izmantot par piemērotu kritēriju.

(237)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apstrīd Komisijas lēmumu neizmantot Indijas iekšzemes cenas kā standartcenu, un apgalvo, ka Komisija nav analizējusi piegādātājus, kas apgādā tirgus, kuri nav pašpatēriņa tirgi, tirgotāju nozīmi vai dzelzsrūdas importu, ko veic atsevišķi ražotāji, piemēram, ECL. Turklāt Komisijai būtu jāsniedz pozitīvi pierādījumi, ka privātās cenas ir izkropļotas.

(238)

Komisija nevarēja noteikt, kāda būtu bijusi piegādātāju vai tirgotāju rīcība, ja nebūtu eksporta nodokļa un divējādās kravas pārvadājumu politikas. Turklāt, kā izklāstīts sadaļā attiecībā uz preču nodrošināšanu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo, Komisija iesniedza vairākus pierādījumus, ka eksporta nodoklis Indijā ir izkropļojis visas iekšzemes cenas.

(239)

Vēl ECL apgalvo, ka Komisijai Indijā dominējošās cenas būtu bijis jākoriģē, pamatojoties uz Indijas eksporta FOB cenām. Kā jau šeit norādīts, Indijas eksporta cenas nevar uzskatīt par piemērotām standartcenām, jo Indijas eksportētājiem saviem starptautiskajiem klientiem paredzētajās cenās jāiekļauj papildu izmaksas par pārvadājumiem Indijas teritorijā, kā arī eksporta nodoklis, kas jāmaksā uz Indijas robežas. Šis apstāklis ievērojami nošķir šo lietu no iepriekšējām lietām, uz kurām atsaucās ECL, kur Komisija kā standartcenu izmantoja no tās pašas valsts eksportētā izejmateriāla (galvenokārt gāzes) eksporta cenu (64). Uzklausīšanā 2016. gada 28. janvārī (sk. 6. apsvērumu) uzklausīšanas amatpersona arī uzskatīja, ka Indijā uzliktais eksporta nodoklis, visticamāk, izkropļo Indijas FOB eksporta cenas, ko tāpēc nevar pamatoti izmantot par pienācīgu standartcenu. Tāpēc arī šis apgalvojums tiek noraidīts.

(240)

Visbeidzot, saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta otrās daļas ii) apakšpunktu Komisija tāpēc izmantoja citas valsts tirgū dominējošos nosacījumus, kas pieejami saņēmējam.

(241)

Komisija mēģināja noskaidrot neizkropļotu dzelzsrūdas cenu rūdai, kas iegūta citas reprezentatīvas valsts raktuvēs, un modelēt, kas būtu, ja šīs raktuves faktiski atrastos Indijā. Konkrētajā gadījumā šķiet, ka lielākā daļa visas pasaules dzelzsrūdas tiek eksportēta no Austrālijas uz Ķīnu. Tādēļ tika nolemts apskatīt cenas Austrālijā pēc rūdas izvešanas no raktuvēm. Tomēr šādas cenas Austrālijā pēc izvešanas no raktuvēm Komisijai nebija pieejamas. Turklāt, tā kā Indijas cenas ietver arī transportēšanas izmaksas no raktuvēm uz ražotni, tika atzīts par pareizu iekļaut tajās arī transportēšanas izmaksas, kas būtu jāsedz, pārvadājot no Austrālijas raktuvēm līdz dzelzsrūdas pircējam Austrālijā, lai salīdzinājums tiktu veikts tajā pašā tirdzniecības līmenī. Ņemot vērā to, ka arī šādi dati nebija pieejami, Komisija to vietā izmantoja transportēšanas izmaksas no Austrālijas raktuvēm līdz jebkurai Austrālijas ostai.

(242)

Komisija pielīdzināja transportēšanas izmaksas no Austrālijas raktuvēm līdz ostai transportēšanas izmaksām no Austrālijas raktuvēm līdz dzelzsrūdas pircējam Austrālijā šāda iemesla dēļ. Kaut arī kādas konkrētas raktuves Austrālijā varēja atrasties tuvāk konkrētam pircējam, nevis tuvākajai ostai, citas raktuves varēja atrasties tuvāk tuvākajai ostai, nevis konkrētam pircējam. Tādēļ valsts līmenī ir pamats pieņemt, ka transportēšanas izmaksas no Austrālijas raktuvēm līdz ostai Austrālijā atbilst attiecīgajām izmaksām, ko rada piegāde pircējam.

(243)

Komisija ņēma vērā arī Apelācijas institūcijas nolēmumu, ka korekcijām attiecībā uz piegādes maksu jāatspoguļo vispārpieņemtā attiecīgās preces piegādes maksa piegādes valstī (65). Ņemot vērā faktisko situāciju, proti, ka Indija lielākoties ir pašpietiekama dzelzsrūdas jomā un ka nenotiek būtisks dzelzsrūdas imports Indijā, jo Indijas ražotājiem nav nepieciešams nekāds imports tādēļ, ka Indijā ir jaudas pārpalikums un zemas cenas, līdz ar to nebija pareizi pieskaitīt starptautiskās kravas pārvadājumu izmaksas Austrālijas cenai, izvedot no ostas (FOB līmenī). Ja tiktu pieskaitīta starptautiskās piegādes maksa, tā nebūtu reprezentatīva attiecībā uz dzelzsrūdas parasto piegādes maksu Indijā.

(244)

Tādēļ Komisija kā kritēriju izmantoja FOB aizstājējcenu Austrālijā, kas raksturo nosacījumus, kuri būtu pieejami Indijas dzelzsrūdas lietotājiem, ja dzelzsrūda tiktu piegādāta no Indijas raktuvēm līdz ražotnei bez mērķtiecīgajiem eksporta ierobežojumiem.

(245)

Konkrētāk, Komisija izmantoja Austrālijas FOB cenu, kas publicēta 2015. gada ziemas un vasaras Ķīnas resursu ceturkšņa apskata (66) par dienvidu un ziemeļu reģionu publikācijā par 62 % dzelzsrūdu (šī informācija iekļauta 4. tabulā).

(246)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apstrīdēja Komisijas lēmumu izmantot Austrālijas FOB cenas un to vietā prasīja izmantot Brazīlijas FOB cenas, jo tās bija par vidēji 10–15 % zemākas nekā Austrālijas FOB cenas.

(247)

Komisija uzskatīja, ka Austrālijas FOB cenas ir piemērotāks kritērijs, jo Austrālijas dzelzsrūdas eksporta apjoms veido apmēram 50 % no pasaules kopējā dzelzsrūdas eksporta apjoma, toties Brazīlijas daļa ir tikai apmēram 26 % no starptautiskā eksporta apjoma. Tāpēc Komisija noraida šo apgalvojumu.

(248)

Pēc tam Komisija salīdzināja Indijas ražotāju samaksāto cenu, iepērkot dzelzsrūdu (tostarp Indijas iekšējās transportēšanas izmaksas), ar tās FOB cenu Austrālijā (tostarp Austrālijas iekšējās transportēšanas izmaksas).

(249)

Pēc informācijas izpaušanas ECL prasa FOB līmenī salīdzināt Austrālijas FOB cenas ar koriģētajām Indijas iekšzemes cenām. Vai alternatīva iespēja – ja Komisija salīdzina Austrālijas FOB cenas ar Indijas iekšzemes cenām, tai Indijas cenām jāpieskaita pārvadāšanas un pārkraušanas izmaksas no raktuves līdz ostai un ostā, kā arī dokeru pakalpojumu izmaksas ostā. Turklāt Austrālijas FOB cenas būtu jākoriģē uz leju, ņemot vērā mitruma trūkumu (2 % gabaliem un 8 % smalknei) un pārvadāšanas radītus zudumus (2 %), kas attiecībā uz eksportu ir lielāki nekā iekšzemes cenām.

(250)

Ņemot vērā vērtējumu 205.–210. apsvērumā, Komisija atzīst, ka arī ieguvuma aprēķināšanai bija nepieciešamas dažas papildu korekcijas, lai gan Indijas iekšzemes cenām, gan Austrālijas FOB cenām piemērotu viena veida piegādes maksu.

(251)

Faktiski vairums ostā sniegto dokeru pakalpojumu ir saistīti ar dzelzsrūdas pārvietošanu ostas teritorijā un pēc tam – iekraušanu kuģī. Šādas izmaksas nerodas pēc dzelzsrūdas izkraušanas no kravas automobiļa Indijas rūpnīcā, tāpēc tās tika atņemtas no Austrālijas FOB cenām. Tomēr, tā kā dokeru pakalpojumu izmaksās galvenokārt ir ietvertas arī izmaksas par dzelzsrūdas izkraušanu ostā, Komisija nolēma no Indijas dzelzsrūdas cenas atņemt arī šīs pārvietošanas izmaksas. Tādējādi tā taisnīgi salīdzināja Indijas iekšzemes cenas dzelzsrūdai, kas no Indijas raktuves nogādāta Indijas rūpnīcā (taču nav izkrauta rūpnīcā), un Austrālijas iekšzemes cenas dzelzsrūdai, kas nogādāta no raktuves ostā (taču nav izkrauta ostā).

(252)

Tādēļ mitruma trūkuma dēļ Austrālijas FOB cena tika koriģēta uz leju. Komisija izmantoja kopējā “smalknes un gabalu groza” vidējo svērto vērtību, ko aprēķināja katram (no diviem) ražotājam eksportētājam atsevišķi (nevis izmantojot vidējo svērto vērtību, kā tas bija 207. apsvērumā minētajā gadījumā).

(253)

Tādu pašu iemeslu dēļ, kā izklāstīts 208.–209. apsvērumā, Komisija no Austrālijas FOB cenām atņēma arī dokeru pakalpojumu izmaksas, taču neveica korekcijas attiecībā uz pārvadāšanas zudumiem.

(254)

Attiecībā uz Indijas iekšzemes cenu Komisija noraida prasību Indijas iekšzemes cenas koriģēt FOB līmenī, jo tas nozīmētu, ka dzelzsrūda netiks piegādāta tieši no ražotāja eksportētāja rūpnīcas. Tādēļ, lai noteiktu, kāda būs dzelzsrūdas cena, piegādājot to tieši no rūpnīcas, Komisija, pamatojoties uz viena ražotāja eksportētāja uzskaitītajiem datiem, kas tika pārbaudīti, pieskaitīja – papildus vidējām transportēšanas izmaksām – arī summu, kas ietver pārvadāšanu un pārkraušanu no raktuvēm līdz vilcienam/kravas automobilim.

(255)

Uz šī pamata Komisija taisnīgi salīdzināja Indijas iekšzemes cenas dzelzsrūdai, kas no Indijas raktuves nogādāta Indijas rūpnīcā (taču nav izkrauta rūpnīcā) un Austrālijas iekšzemes cenas dzelzsrūdai, kas nogādāta no raktuves ostā (taču nav izkrauta ostā).

(256)

Pēc informācijas izpaušanas Jindal apgalvoja, ka Komisijai bija jāizmanto nevis Indijas vidējās transportēšanas izmaksas no raktuvēm līdz rūpnīcai, ko iesniedzis viens no ražotājiem eksportētājiem, bet gan faktiskās izmaksas, ko iesniedza Jindal.

(257)

Tomēr Komisija uzskatīja – lai nekļūdīgi un nediskriminējoši aprēķinātu abu ražotāju eksportētāju saņemto ieguvumu, tai bija jāizmanto vidējās svērtās parastās transportēšanas izmaksas no raktuvēm līdz rūpnīcai. Veicot salīdzināšanu ar standartcenu ārpus Indijas, jebkura cita metode uzņēmumiem mākslīgi radītu priekšrocības vai neizdevīgu stāvokli, ņemot vērā faktiskās loģistikas izmaksas un ražotāja eksportētāja ģeogrāfisko attālumu līdz raktuvēm, no kurām viņš iepērk dzelzsrūdu.

(258)

Pēc tam Komisija reizināja starpību starp šīm abām vidējām cenām ar dzelzsrūdas apjomiem, ko Indijas ražotāji faktiski iegādājās izmeklēšanas periodā.

(259)

Pēc informācijas izpaušanas ECL apgalvo, ka Komisijai būtu bijis jāizmanto nevis viss faktiski iegādātais dzelzsrūdas daudzums, bet gan tikai tā daļa, kas izmeklēšanas periodā tika izmantota plastisko cauruļu ražošanai. Turklāt būtu bijis jāizmanto gan iepirktais smalknes, gan gabalu daudzums, nevis tikai smalknes daudzums. Komisija izpildīja šo prasību un abiem ražotājiem eksportētājiem paziņoja par izdarītajām izmaiņām.

(260)

Vēl ECL apgalvoja, ka, aprēķinot dažu grupas uzņēmumu saņemto ieguvumu, tika izmantots tikai iepirktais smalknes daudzums. Komisija laboja šo kļūdu attiecībā uz abiem ražotājiem eksportētājiem. Tā iekļāva aprēķinā visu iepirkto dzelzsrūdas daudzumu (smalkni un gabalus). Ja dzelzs saturs nebija 62 %, Komisija attiecīgi proporcionāli koriģēja pirkuma cenu. Abiem ražotājiem eksportētājiem attiecīgi tika paziņots par izdarītajām izmaiņām.

(261)

Minētās starpības kopsumma raksturo “ietaupījumu”, ko Indijas ražotāji ieguva, iepērkot dzelzsrūdu Indijas izkropļotajā tirgū, salīdzinājumā ar cenu, kura tiem būtu jāmaksā bez šādiem traucējumiem. Gala rezultātā šī kopsumma raksturo ieguvumu, ko Indijas ražotājiem piešķīra Indijas valdība izmeklēšanas periodā.

(262)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu Komisija šo subsīdijas apjomu attiecināja uz attiecīgā ražojuma kopējo attiecīgā ražojuma apgrozījumu izmeklēšanas periodā (saucēju), jo subsīdija radīja ieguvumu visai attiecīgā ražojuma ražošanai, nevis tikai eksportam paredzētajai produkcijai.

(263)

Pēc informācijas izpaušanas Jindal apgalvo, ka Komisija dažos izmeklēšanas perioda mēnešos aprēķinājusi negatīvu ieguvumu. Tāpēc uzņēmumam dzelzsrūda neesot nodrošināta par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Tas arī apgalvo, ka pēc izmeklēšanas perioda nav saņēmis subsīdijas, jo, tā kā importē dzelzsrūdu, tad šim uzņēmumam subsīdija nav kompensējama.

(264)

Arī ECL apgalvo, ka 2014.–2015. gadā Indijas iekšzemes cenas vairs nebija zemākas par Austrālijas FOB cenām. Tāpēc Komisija nevar noliegt šo faktu, jo tai ir jāņem vērā situācija pasākumu piemērošanas periodā.

(265)

Komisija atzina, ka dažos izmeklēšanas perioda mēnešos aprēķinātais ieguvums bija negatīvs. Tomēr to kompensēja pozitīvais ieguvums pārējā izmeklēšanas perioda daļā, tāpēc kopējais rezultāts attiecīgajam uzņēmumam uzskatāms par pozitīvu subsīdijas starpību.

(266)

Pamatregulas 15. panta 1. punkta otrajā daļā noteikta prasība, ka Komisija nepieņem kompensācijas pasākumus, ja ir spēkā divi nosacījumi: i) “ja subsīdija vai subsīdijas tiek atceltas” vai ii) “ja tiek pierādīts, ka subsīdijas vairs nedod nekādu labumu attiecīgajiem eksportētājiem”.

(267)

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Komisija konstatēja, ka eksporta ierobežojumu sistēma nebija likvidēta vai atcelta. Tāpēc šis nosacījums nebija izpildīts.

(268)

Attiecībā uz otro nosacījumu jāatgādina, ka tā piemērošanas galvenais mērķis ir vienreizējas, neatkārtojamas, konkrētā laikposmā piešķirtas subsīdijas, no kurām ražotāji eksportētāji nākotnē negūs labumu (67). Norādīto iemeslu dēļ tas neattiecas uz šiem gadījumiem.

(269)

Pēc izmeklēšanas perioda Austrālijas FOB cenas, kas tika koriģētas attiecībā uz dokeru pakalpojumu izmaksām un mitrumu, bija līdzīgas Indijas iekšzemes cenām. Tomēr Komisija 212. apsvērumā konstatējusi, ka Indijas dzelzsrūdas iekšzemes cenas drīzāk ir stabilas un tās neietekmē cenu svārstības pārējā pasaules daļā. Vienlaikus nav izslēgts, ka tuvākajā nākotnē cenas starptautiskajā tirgū, tostarp Austrālijas FOB cenas, atkal paaugstināsies, reaģējot uz starptautiskā pieprasījuma un dzelzsrūdas piedāvājuma svārstībām. Tāpēc nevar secināt, ka eksporta ierobežojumu sistēma ir vienreizēja, neatkārtojama subsīdija, jo ir iespējams, ka tā nodrošinās ieguvumu nākotnē. Tomēr, ja nākotnē starptautiskā tirgus cenas pastāvīgi būs zemākas par Indijas iekšzemes cenām, ikviens ražotājs eksportētājs drīkst pieprasīt atmaksāt iekasētos maksājumus, ja tiek pierādīts, ka kompensējamo subsīdiju apjoms ir vai nu likvidēts, vai samazināts saskaņā ar pamatregulas 21. pantu.

(270)

Ņemot vērā minēto, pamatregulas 15. panta 1. punkta otrās daļas nosacījumi attiecībā uz kompensācijas pasākumu nepieņemšanu nav izpildīti.

(271)

Subsīdiju likme, kas noteikta šai shēmai, izmeklēšanas periodā attiecībā uz ECL grupu bija 3,01 %, bet attiecībā uz uzņēmumu Jindal Saw India tā bija 3,91 %.

(272)

Indijas valdības eksporta ierobežojumi bija izdevīgi tikai dzelzs un tērauda nozarei. Tāpēc tie ir īpaši saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Pat ja tie ir izdevīgi arī citiem lejasposma ražojumiem, nevis tikai plastiskajām caurulēm, šis ieguvums ir pieejams vienīgi noteiktām nozarēm Indijā. Dzelzsrūdas raksturīgās īpašības ierobežo subsīdijas iespējamo izmantošanu tikai līdz noteiktām nozarēm, taču tas nenozīmē, ka subsīdijai, lai to atzītu par īpašu, jāaprobežojas tikai ar kādu šīs nozares grupējumu (68).

(273)

Pēc informācijas izpaušanas ECL un Jindal apstrīdēja Komisijas vērtējumu attiecībā uz īpašām iezīmēm, apgalvojot, ka tas bijis neatbilstošs un juridiski nepamatots. Konkrēti ECL citēja Apelācijas institūcijas ziņojumu, kur institūcija konstatējusi: “Varētu būt, ka attiecībā uz preču nodrošināšanu ir lielāka iespējamība konstatēt īpašas iezīmes gadījumos, kad izejmateriālam paredzēto preci izmanto tikai ierobežota subjektu un/vai nozaru grupa. Tomēr neesam pārliecināti, ka ikvienā preču nodrošināšanas gadījumā, kad pašas preces īpašības rada ierobežojumus, noteikti tiks konstatētas īpašas iezīmes” (69).

(274)

Komisija norādīja, ka ražotāji eksportētāji nav atsaukušies uz tā paša punkta zemsvītras piezīmi, kur Apelācijas institūcija norādījusi atsauci uz Strīdu izšķiršanas padomes ziņojumu par lietu (70), kur savukārt tika citēts Strīdu izšķiršanas padomes ziņojums US – Softwood Lumber lietā. Minētājā lietā Strīdu izšķiršanas padome sprieda šādi:

“Neuzskatām, ka tas varētu nozīmēt – jebkura preču nodrošināšana dabas resursu veidā automātiski būtu īpaša tikai tāpēc, ka dažos gadījumos nodrošinātās preces (piemēram, naftu, gāzi, ūdeni utt.) varētu izmantot nenoteikts skaits nozaru. Situācija, kuru izvērtējam, tāda nav. Kā atzīst Kanāda, nodrošinātās preces – augoši koki – raksturīgo īpašību dēļ to var izmantot tikai “konkrēti uzņēmumi”” (71).

(275)

Analoģiski Komisija uzskatīja, ka, lai gan pretēji naftai, gāzei un ūdenim un līdzīgi augošiem kokiem augstākās kvalitātes dzelzsrūda ir dabas resurss, to nevar izmantot nenoteikts skaits nozaru. Tā izmantošanas joma ir šaurāka nekā zemas kvalitātes dzelzsrūdai. Faktiski augstākās kvalitātes dzelzsrūdu var izmantot tikai ierobežota subjektu vai nozaru grupa, piemēram, konkrētu tērauda nozares ražojumu ražošanai, jo īpaši plastisko cauruļu ražošanai. Ņemot vērā šos faktus, Komisija konstatēja ierobežojumu, kas acīm redzami un nepārprotami ierobežo subsīdijas pieejamību, nodrošinot to tikai “konkrētiem uzņēmumiem” un tādējādi nenodrošinot šo subsīdiju “pietiekami plaši pieejamu kopējā ekonomikā” (72). Tāpēc Komisija noraida ECL argumentus.

(276)

ECL arī apgalvoja, ka Komisija nav noteikusi bāzi, attiecībā pret kuru tā ir konstatējusi, ka subsīdija de jure ir īpaša. Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka attiecīgās subsīdijas de jure ir īpašas, jo tās piešķir tikai par dzelzsrūdu, izmantojot, no vienas puses, tiesību aktus, ar kuriem uzliek eksporta nodokli dzelzsrūdai (73), un, no otras puses, tiesību aktus, ar kuriem dzelzsrūdas transportēšanai (74) izveido divējādu kravas pārvadājumu politiku.

(277)

Ņemot vērā minēto, Komisija uzskata, ka Indijas valdības iejaukšanās ir īpaša attiecībā uz plastisko cauruļu ražotājiem pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(278)

Ieviešot eksporta ierobežojumu sistēmu, Indijas valdība uzticēja dzelzsrūdas ieguves uzņēmumiem nodrošināt dzelzsrūdu par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Šāda preču nodrošināšana rada finansiālu ieguvumu saņēmējam un ir īpaša, tādēļ arī kompensējama.

(279)

Noteiktais kompensējamo subsīdiju apjoms bija šāds.

(280)

Līdzīgo ražojumu izmeklēšanas periodā ražoja trīs Savienības ražotāji. Tie ir veido “Savienības ražošanas nozari” pamatregulas 9. panta 1. punkta nozīmē.

(281)

Tā kā ir tikai trīs Savienības ražotāji un SG PAM grupa iesniedza datus par saviem meitasuzņēmumiem un aplēses par vienīgo Savienības ražotāju Tiroler Rohre GmbH, kas nesadarbojās, tad, lai aizsargātu otra Savienības ražotāja konfidencialitāti, kurš izmeklēšanā sadarbojās, visi skaitļi ir norādīti indeksu veidā vai diapazonos.

(282)

Savienības kopējais ražošanas apjoms izmeklēšanas periodā bija 590 000–610 000 t. Komisija noteica kopējo Savienības ražošanas apjomu, pamatojoties uz visu pieejamo informāciju par Savienības ražošanas nozari, piemēram, sūdzībā norādīto informāciju par ražotāju, kas nesadarbojās, un datiem, kas izmeklēšanā savākti no Savienības ražotājiem, kuri sadarbojās. Savienībā ir tikai trīs ražotāji, un divi uzņēmumi, kas sadarbojās, nodrošina aptuveni 96 % no Savienības kopējā ražošanas apjoma.

(283)

Komisija noteica Savienības patēriņu, pamatojoties uz Savienības ražošanas nozares kopējo pārdošanas apjomu Savienībā, tam pieskaitot importu Savienībā no trešām valstīm. Komisija noteica Savienības ražošanas nozares kopējo pārdošanas apjomu, pamatojoties uz datiem, kas iegūti no Savienības ražotājiem, kuri sadarbojās, un sūdzībā norādīto informāciju par ražotāju, kas nesadarbojās. Importa apjomi tika iegūti no Eurostat datiem.

(284)

Ņemot vērā piezīmes par izpausto informāciju, Komisija konstatēja, ka daļu Savienības eksporta pārdošanas apjoma ir attiecinājusi uz Savienības pārdošanas apjomu. Laboto pārdošanas rādītāju dēļ izdarīti nelieli grozījumu/labojumi dažos diapazonos un/vai indeksos, kas attiecas uz konkrētiem citiem kaitējuma rādītājiem, proti, Savienības patēriņa kopapjomu, ražotāju eksportētāju tirgus daļu, Savienības ražošanas nozares tirgus daļu un Savienības pārdošanas cenu. Tomēr šie labojumi tikai nedaudz ietekmēja šos kaitējuma rādītājus un neietekmēja tendences un nemainīja secinājumu, ka ir būtisks kaitējums.

(285)

Savienības patēriņa dinamika bija šāda.

Patēriņš Savienībā (tūkst. t)

(286)

Attiecīgajā periodā Savienības patēriņš samazinājās par 7 %. Savienības patēriņa dinamika atbilda “U” veida modelim – patēriņš būtiski samazinājās laikposmā no 2011. gada līdz 2012. gadam (par vairāk nekā 13 %), turpināja samazināties 2013. gadā, bet palielinājās izmeklēšanas periodā. Šo modeli var daļēji izskaidrot ar faktu, ka plastiskā čuguna cauruļu tiešie lietotāji ir ūdensapgādes uzņēmumi un notekūdeņu novadīšanas un apūdeņošanas uzņēmumi. Visbiežāk tie ir publiskā sektora subjekti, kas ir atkarīgi no valsts finansējuma. Ekonomikas krīze 2011. un 2012. gadā izraisīja absolūtu valsts parāda krīzi. Tas mudināja Savienības valstu valdības krasi samazināt publiskās investīcijas un izdevumus, ar ko ir izskaidrojams ievērojams plastisko cauruļu pieprasījuma kritums, jo īpaši tādās valstīs kā Spānija, Portugāle un Itālija.

(287)

Komisija importa apjomu noteica, izmantojot Eurostat datus. Eurostat dati atbilda datiem, ko iesniedza ražotāji eksportētāji no Indijas. Tādā pašā veidā tika noteikta importa tirgus daļa.

(288)

Importa no attiecīgās valsts Savienībā dinamika bija šāda.

Importa apjoms un tirgus daļa

(289)

Indijas importa apjoms attiecīgajā periodā palielinājās par vairāk nekā 10 %, lai gan tirgus samazinājās. Indijas ražotāju eksportētāju tirgus daļa palielinājās par gandrīz 18 %. Jāņem vērā, ka 2012.–2013. gadā, kad patēriņš Savienībā saglabājās zemā līmenī, Indijas imports ievērojami palielinājās par gandrīz 10 %, palielinot tā tirgus daļu par gandrīz 17 %. Imports no Indijas izmeklēšanas periodā turpināja ievērojami palielināties, un tā tirgus daļa laikā starp 2013. gadu un izmeklēšanas periodu turpināja palielināties.

(290)

Lai analizētu cenu izmaiņu tendences, Komisija noteica importa cenas, pamatojoties uz Eurostat datiem. Pēc neapstrādāto cauruļu izslēgšanas Komisija izslēdza no Indijas importēto neapstrādāto cauruļu vērtību un apjomu no vidējās cenas aprēķina attiecībā uz gadiem, kad šīs neapstrādātās caurules tika importētas, proti, 2013. gadu un izmeklēšanas periodu.

(291)

Indijas izcelsmes importa Savienībā vidējās cenas dinamika bija šāda.

Importa cenas (EUR/t)

(292)

Attiecīgajā periodā Indijas cenas saglabājās stabilas.

(293)

Pamatojoties uz datiem, ko iesniedza ražotāji eksportētāji un Savienības ražošanas nozare, Komisija noteica cenu samazinājumu izmeklēšanas periodā, salīdzinot:

(294)

Abi ražotāji eksportētāji apgalvo, ka bija ievērojamas atšķirības starp ražojumiem, ko pārdeva sūdzības iesniedzējs, un tiem, ko pārdeva viņi paši, un tā varēja ietekmēt cenas salīdzinājuma taisnīgumu. Jo īpaši viņi apgalvo, ka neražo caurules ar dubultās kameras aiztura savienojumu, kuru tirgo SG PAM ar zīmolu Universal joint. Viņi arī neražo automātisko savienojumu caurulēm ar nelielu biezumu, kas ir saderīgs ar plastiskajām caurulēm, ko SG PAM izmanto Blutop ražojumu klāstā. Turklāt viņi apgalvo, ka neražo caurules ar iekšēju oderējumu no termoplastiska materiāla, ko SG PAM laiž tirgū ar tirdzniecības nosaukumu Ductan un izmanto Blutop ražojumu klāstā. Plastisko cauruļu lietotāji Savienībā apstiprināja šos apgalvojumus, kā arī to, ka neviens Indijas ražotājs eksportētājs, kurš sadarbojās, nevar piegādāt minētos ražojumus. Tādēļ Komisija izslēdza SG PAM caurules ar Universal joint, kā arī SG PAM Blutop ražojumu klāstu no cenas samazinājuma un kaitējuma starpības aprēķiniem. Šī izslēgšana attiecās uz mazāk nekā 10 % darījumu apjoma. Turklāt, ņemot vērā Savienības tirgū pārdotos nelielos daudzumus, arī caurules ar atlokiem tika izslēgtas no cenas samazinājuma aprēķiniem.

(295)

Pēc informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Universal joint izslēgts nepamatoti, jo ikvienam ražotājam eksportētājam ir tehnisks risinājums, ko izmantot šā veida savienojuma aizstāšanai. Komisija atgādina, ka daudzi lietotāji ir apstiprinājuši, ka ražotāji eksportētāji nespēj piegādāt dubultās kameras aiztura savienojumu. Katrā ziņā šajā izmeklēšanā savienojuma veids nebija būtisks elements, lai cenu salīdzināšanas vajadzībām nošķirtu dažādus ražojumu veidus. Tāpēc taisnīgu cenu salīdzinājumu nevarēja veikt, pamatojoties uz katru konkrēto veidu. Ņemot vērā, ka tikai neliels apjoms no ražojumiem ir aprīkoti ar šo savienojumu, kā arī grūtības taisnīgi salīdzināt cenas un to, ka vairākums ražojuma veidu tika izmantoti, lai aprēķinātu cenas samazinājumu un kaitējuma starpību, Komisija uzskatīja, ka dubultās kameras aiztura savienojumus ir pamatoti izslēgt no cenas samazinājuma aprēķiniem.

(296)

Jindal apgalvo arī, ka citas fizikālās atšķirības, cita starpā attiecībā uz ārējo pārklājumu un iekšējo oderējumu, ietekmējušas cenu salīdzināmību un tādēļ arī būtu jākoriģē/jāizslēdz. Tomēr šie apgalvojumi tiek noraidīti. Savienības ražošanas nozare un Indijas ražotāji eksportētāji ir paziņojuši to ražojuma veidu pārdošanas apjomus Savienībā, kuru fizikālās īpašības ir salīdzināmas, tādēļ tika veikts taisnīgs salīdzinājums attiecībā uz šīm citām iespējamajām atšķirībām.

(297)

Pēc informācijas izpaušanas Jindal apgalvo, ka Komisijas veiktās eksporta cenas korekcijas, proti, PVA korekcija un peļņas korekcija, ir pretrunā PTO tiesībām. Tas pats ražotājs eksportētājs apgalvo, ka šādi koriģētas eksporta cenas (kas dažkārt bija “0” vai pat negatīvas) nevar būt par pamatu, lai novērtētu, vai subsidētais imports nodara kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Komisija tam nepiekrīt. Ievērojot Komisijas parasto praksi, arī Savienības ražotāju cenas tika koriģētas līdz EXW līmenim, atņemot cita starpā ar transportēšanu saistītos izdevumus. Tāpēc importētāju tālākpārdošanas cenu salīdzinājums ar Savienības EXW cenām nebūtu taisnīgs salīdzinājums. Turklāt vienīgais gadījums, kad ražotāja eksportētāja cena bija zemāka par “0”, pēc informācijas izpaušanas tika izslēgts no cenas samazinājuma aprēķina, un izslēgšanai bija nenozīmīga ietekme uz starpībām.

(298)

Pēc informācijas izpaušanas Jindal norāda, ka Komisija nav sniegusi informāciju par Savienības ražojumu un ražotāju eksportētāju ražojumu atbilstību attiecībā uz katru konkrēto ražojuma veidu (PCN) un ka tāpēc ražotājs nespēja novērtēt, vai Komisija ir analizējusi cenu samazinājuma nozīmi saistībā ar ražojuma veidiem, kuriem konstatēts cenas samazinājums.

(299)

Ražojumu atbilstība cenas samazinājuma aprēķinos abiem ražotājiem eksportētājiem attiecīgi bija 99 % un 95 %, un cenas samazinājums tika konstatēts 98 % un 91 % dažādu ražojuma veidu, ko pārdod Savienības tirgū. Ņemot vērā ļoti lielo ražojumu veidu daļu, kura saistītas ar cenas samazinājumu, Komisija noraida apgalvojumu, ka pietiekami netika analizēta cenas samazinājuma ietekme.

(300)

Pēc informācijas izpaušanas Tata apgalvo, ka cenu samazinājums, kura pamatā ir Savienības ražošanas nozares ražošanas izmaksas, nebija piemērots rādītājs, pēc kura pārbaudīt kaitējumu, jo augsto fiksēto izmaksu un pārprodukcijas dēļ ražošanas izmaksas bija mākslīgi palielinātas. Kā norādīts tālāk, cenu samazinājums ir cenu savstarpējs salīdzinājums. Katrā ziņā cenu samazinājums ir tikai viens no vairākiem rādītājiem, kas tika pārbaudīti, lai noteiktu, vai Savienības ražošanas nozarei nodarīts būtisks kaitējums.

(301)

Šāds cenu salīdzinājums tika veikts darījumiem pa ražojuma veidiem vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī, vajadzības gadījumā veicot atbilstīgas korekcijas un atskaitot rabatus un atlaides. Salīdzinājuma rezultāts tika izteikts procentos no Savienības ražotāju apgrozījuma izmeklēšanas periodā. Tika liecina, ka vidējā svērtā cenu samazinājuma starpība abiem ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, bija attiecīgi 30,9 % un 31,7 %.

(302)

Saskaņā ar pamatregulas 8. panta 4. punktu subsidētā importa ietekme uz Savienības ražošanas nozari tika pārbaudīta, ietverot visu to ekonomisko rādītāju novērtējumu, kuri bija saistīti ar Savienības ražošanas nozares stāvokli attiecīgajā periodā.

(303)

Lai noteiktu kaitējumu, Komisija nošķīra makroekonomiskos un mikroekonomiskos kaitējuma rādītājus. Komisija novērtēja makroekonomiskos rādītājus, pamatojoties uz datiem, kas ietverti atbildēs uz anketas jautājumiem, kuras saņemtas no Savienības ražotājiem, kas sadarbojās, un sūdzībā ietvertajām aplēsēm par ražotāju, kas nesadarbojās. Komisija izvērtēja mikroekonomiskos rādītājus, pamatojoties uz datiem, kas ietverti atbildēs uz anketas jautājumiem, kuras saņemtas no Savienības ražotājiem, kas sadarbojās. Abi datu kopumi tika atzīti par reprezentatīviem attiecībā uz Savienības ražošanas nozares ekonomisko stāvokli.

(304)

Makroekonomiskie rādītāji ir ražošanas apjoms, ražošanas jauda, jaudas izmantojums, pārdošanas apjoms, tirgus daļa, izaugsme, nodarbinātība, ražīgums, kompensējamo subsīdiju apjoms un atgūšanās no iepriekšējās subsidēšanas.

(305)

Mikroekonomiskie rādītāji ir vienības vidējās cenas, vienības izmaksas, darbaspēka izmaksas, krājumi, rentabilitāte, naudas plūsma, investīcijas, ienākums no investīcijām un spēja piesaistīt kapitālu.

(306)

Kopējā ražošanas apjoma, ražošanas jaudas un jaudas izmantojuma dinamika Savienībā attiecīgajā periodā bija šāda.

Savienības ražošanas apjoms, ražošanas jauda un jaudas izmantojums

(307)

Savienības ražošanas nozares kopējais ražošanas apjoms izmeklēšanas periodā bija mazliet lielāks nekā 2011. gadā, lai gan Savienības pārdošanas apjoms izmeklēšanas periodā bija daudz mazāks. Ražošanas apjoma palielinājumu 2013. gadā un izmeklēšanas periodā veicināja eksporta pārdošanas apjomu palielinājums.

(308)

Ražošanas jauda visā attiecīgajā periodā saglabājās stabila. Ražošanas jaudas izmantojums nedaudz palielinājās vienlaicīgi ar ražošanas apjoma palielinājumu attiecīgajā periodā. Tomēr kopumā jaudas izmantojums saglabājās salīdzinoši zemā [53–58 %]. Plastisko cauruļu ražošanas nozarei ir raksturīgas salīdzinoši augstas fiksētās izmaksas. Zemais jaudas izmantojums apgrūtina fiksēto izmaksu segšanu, tādējādi, iespējams, ietekmējot Savienības ražošanas nozares rentabilitāti.

(309)

Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoma un tirgus daļas dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms un tirgus daļa

(310)

Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms attiecīgajā periodā samazinājās par 11 % līdz 380 000–420 000 t izmeklēšanas periodā. Savienības ražošanas nozare zaudēja ievērojami lielāku pārdošanas apjomu nekā patēriņa samazinājuma apjoms, tāpēc tās tirgus daļa attiecīgajā periodā samazinājās par 4 %.

(311)

ECL apgalvo, ka, pārdošanas apjoma samazināšanos izsakot tonnās, nav ņemts vērā, ka sūdzības iesniedzējs attiecīgajā periodā galvenokārt ievedis un pārdevis vieglākas caurules un caurulītes un ka tāpēc samazinājuma apjoms ir pārspīlēts. Šis apgalvojums nav pamatots ar attiecīgiem pierādījumiem, tāpēc tas tiek noraidīts. Tomēr, ņemot vērā iemeslus, kas izklāstīti 294. apsvērumā, Komisija no aprēķiniem par cenas samazinājumu un kaitējuma apmēru izslēdza vieglāku cauruļu klāstu – Blutop.

(312)

Kopējais attiecīgā ražojuma patēriņš Savienībā attiecīgajā periodā samazinājās par 7 %. Patēriņš krasi samazinājās 2012. gadā, proti, par vairāk nekā 13 %, saglabājās zems 2013. gadā un sāka atgūties izmeklēšanas periodā. Attiecīgā perioda sākumā Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms, imports no trešām valstīm, kā arī Indijas izcelsmes imports samazinājās atbilstoši patēriņam. Attiecīgā perioda beigās, lai gan patēriņš Savienībā sāka palielināties, Savienības ražošanas nozare pilnībā nevarēja izmantot šo atgūšanos, jo tās pārdošanas apjoms Savienībā un tirgus daļa bija samazinājušies, bet Indijas izcelsmes imports bija palielinājis tirgus daļu.

(313)

Nodarbinātības un ražīguma dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Darba ņēmēju skaits un ražīgums

(314)

Nodarbinātības un ražīguma līmenis izmeklēšanas periodā bija tāds pats kā 2011. gadā. Tomēr faktu, ka nodarbinātība nesamazinājās, var saistīt galvenokārt ar ievērojamo pārdošanas apjoma palielinājumu ārpus Savienības.

(315)

Visas subsīdijas starpības pārsniedza de minimis līmeni. Ņemot vērā attiecīgās valsts izcelsmes importa apjomu un cenas, kompensējamo subsīdiju apjoms bija tik lielums, ka tā ietekme uz Savienības ražošanas nozari bija būtiska.

(316)

Šī ir pirmā antisubsidēšanas izmeklēšana par attiecīgo ražojumu. Tāpēc nebija pieejami dati, kas būtu nepieciešami, lai novērtētu iespējamās iepriekšējās subsidēšanas vai dempinga ietekmi.

(317)

Savienības ražotāju, kas sadarbojās, vidējo vienības pārdošanas cenu nesaistītiem pircējiem Savienībā dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Pārdošanas cenas Savienībā

(318)

Vienības vidējā pārdošanas cena paaugstinājās 2012. un 2013. gadā, izmeklēšanas periodā pazeminājās par 3 % un atgriezās tajā pašā līmenī, kāds bija attiecīgā perioda sākumā. Ražošanas izmaksas palielinājās 2012. gadā, bet samazinājās 2013. gadā un izmeklēšanas periodā, galvenokārt tāpēc, ka pazeminājās cena galvenajai izejvielai – dzelzsrūdai un metāllūžņiem.

(319)

Jindal apgalvo, ka Savienības ražošanas nozares rentabilitātes samazināšanās neatbilst faktam, ka starpība starp Savienības ražošanas nozares vienības pārdošanas cenu un ražošanas izmaksām izmeklēšanas periodā palielinājās. Komisija nepiekrīt šim argumentam. Iepriekšējā tabulā norādītās ražošanas izmaksas rentabilitātes aprēķināšanā netika izmantotas. Ražošanas izmaksas tika noteiktas, ņemot vērā četru Savienības uzņēmumu, kas sadarbojās, attiecīgā ražojuma izgatavošanas un pārdošanas izmaksas, vispārējos un administratīvos (PVA) izdevumus. No otras puses, rentabilitāte tika aprēķināta, ņemot vērā visu Savienības uzņēmumu, kas sadarbojās, un tirdzniecības meitasuzņēmumu neto peļņu pirms nodokļu nomaksas no līdzīgā ražojuma pārdošanas nesaistītiem pircējiem Savienībā, kas izteikta procentos no šādas pārdošanas apgrozījuma, iekļaujot pārdoto preču izmaksas, PVA, PI izmaksas, kā arī citas konkrētas izmaksas. Tāpēc rentabilitāti var noteikt citādi nekā vienības pārdošanas cenas un ražošanas izmaksas.

(320)

Savienības ražotāju, kas sadarbojās, vidējo darbaspēka izmaksu dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Vidējās darbaspēka izmaksas uz vienu darba ņēmēju (1 000 EUR/darba ņēmējs/gads)

(321)

Attiecīgajā periodā vidējās darbaspēka izmaksas uz vienu darbinieku paaugstinājās par 4 %. Šis palielinājums bija mazāks nekā kopējais algu palielinājums Savienībā, par ko ziņoja Eurostat.

(322)

Jindal norādīja, ka Komisija nav sniegusi Eurostat datus, kurus tā izmantoja, lai pierādītu apgalvojumu, ka Savienības ražošanas nozares darbaspēka izmaksu palielinājums bija mazāks nekā Savienības rūpniecības sektorā kopumā. Komisija precizēja, ka saskaņā ar Eurostat datiem (75) darbaspēka izmaksu pieaugums gadā Eiropas Savienības rūpniecības sektorā kopumā no 2011. līdz 2014. gadam bija 6,9 %, bet gandrīz 5 % no 2011. līdz 2013. gadam.

(323)

Savienības ražotāju, kas sadarbojās, krājumu līmeņa dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Krājumi (tūkst. t)

(324)

Krājumu līmenis perioda beigās attiecīgajā periodā samazinājās. Krājumu līmeņa samazinājumu izraisa galvenokārt stingrākas prasības attiecībā uz apgrozāmo kapitālu, kuras piemēro Savienības ražošanas nozares vadība.

(325)

Savienības ražotāju, kas sadarbojās, rentabilitātes, naudas plūsmas, investīciju un ienākuma no investīcijām dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Rentabilitāte, naudas plūsma (miljonos EUR), investīcijas (miljonos EUR) un ienākums no investīcijām

(326)

Komisija noteica Savienības ražotāju, kas sadarbojās, rentabilitāti, neto peļņu pirms nodokļu nomaksas no līdzīgā ražojuma pārdošanas nesaistītiem pircējiem Savienībā izsakot procentos no šādas pārdošanas apgrozījuma. Savienības ražošanas nozares rentabilitāte samazinājās no 2,5–3,0 % 2011. gadā līdz 1,5–2,0 % izmeklēšanas periodā un bija negatīva 2012. un 2013. gadā. Lielākā daļa attiecīgā ražojuma ES tika pārdota ar ES ražotāju, kas sadarbojās, tirdzniecības meitasuzņēmumu starpniecību, un tika ņemtas vērā to izmaksas un rentabilitāte.

(327)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ražošanas nozare plānoja – rentabilitāte pārsniegs 12 %, kā bieži notika 2007.–2009. gadā. Tomēr minētajos gados pārdošanas apjomi bija īpaši augsti ekonomikas pacēluma dēļ, kas iestājās 2007.–2008. gadā, kā arī Savienības valstu valdību fiskālo stimulu dēļ, kuru nolūks bija novērst 2009. gada ekonomikas krīzes ietekmi. Tādējādi šie gadi nav uzskatāmi par reprezentatīviem. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ar divciparu rādītāju izteiktu rentabilitāti pamato augstais pētniecības un izstrādes izdevumu līmenis. Izmeklēšanā tika konstatēts maz pierādījumu par intensīvu pētniecības un izstrādes darbību – Savienības ražotājam, kas pētniecībai un izstrādei tērēja visvairāk, pētniecības un izstrādes izdevumi veidoja 1,8 % no apgrozījuma 2011. gadā un 1,6 % izmeklēšanas periodā. Pamatojoties uz rentabilitāti, kas sasniegta līdzīgās nozarēs, piemēram, nerūsējošā tērauda bezšuvju cauruļu un caurulīšu ražošanā, tika atzīts, ka šāda veida ražošanas nozarei pamatota ir 5 % rentabilitātes robeža.

(328)

Neto naudas plūsma ir Savienības ražotāju, kas sadarbojās, spēja pašiem finansēt savu darbību. Naudas plūsmas līmenis 2011. gadā un izmeklēšanas periodā bija līdzīgs.

(329)

Investīciju līmenis izmeklēšanas periodā bija augstāks nekā 2011. gadā. Tomēr 2012. un 2013. gadā investīciju līmenis bija daudz zemāks, un palielinājums izmeklēšanas periodā nekompensēja samazinājumu iepriekšējos gados. Investīciju līmeņa paaugstināšanos izmeklēšanas periodā lielā mērā var izskaidrot ar lielām investīcijām, ko veica viens Savienības ražotājs, kas sadarbojās, lai aizstātu būtiski svarīgu salūzušas iekārtas daļu. Ienākums no investīcijām ir peļņa procentos no investīciju uzskaites neto vērtības. Ienākums no investīcijām izmeklēšanas periodā bija ievērojami zemāks nekā 2011. gadā.

(330)

Savienības ražošanas nozare zaudēja 4 % no tirgus daļas tirgū, kas samazinās, savukārt tās pārdošanas apjomi Savienības tirgū samazinājās par vairāk nekā 11 %. Jaudas izmantojums saglabājās mazs visā attiecīgajā periodā, lai gan tas nedaudz palielinājās, salīdzinot ar attiecīgā perioda sākumu, galvenokārt tāpēc, ka ievērojami palielinājās Savienības ražošanas nozares eksporta apjoms. Lai gan Savienības ražošanas nozare zināmā mērā atguvās no negatīvajiem rezultātiem 2012. un 2013. gadā, tās rentabilitāte attiecīgajā periodā kopumā samazinājās un izmeklēšanas perioda beigās bija tikai 1,5–2,0 %, daudz mazāka par plānoto peļņu, kas bija paredzēta 5 % līmenī (sk. 327. apsvērumu).

(331)

Tas, ka daži citi kaitējuma rādītāji, piemēram, ražošanas apjoms, jaudas izmantojums, rentabilitāte, naudas plūsma, investīcijas vai ienākums no investīcijām, saglabājās salīdzinoši stabili vai pat uzlabojās, nevar mainīt secinājumu, ka Savienības ražošanas nozarei nodarīts būtisks kaitējums, kā paskaidrots 334. apsvērumā.

(332)

Ražotāji eksportētāji un Tata apgalvoja – tas, ka vairāki rādītāji parāda pozitīvu/stabilu attīstības tendenci, nozīmē, ka Savienības ražošanas nozarei netika nodarīts kaitējums. Komisija noraida šo apgalvojumu. Pirmkārt, pamatregulas 8. panta 4. punktā noteikts, ka konkrētās Savienības ražošanas nozares pārbaudē tiek ietverts visu to būtisko ekonomisko faktoru un rādītāju novērtējums, kas attiecas uz ražošanas nozares situāciju, un ka “kāds no šiem faktoriem vai vairāki kopā nevar būt par pamatu izšķirīgajiem ieteikumiem”. Otrkārt, lai konstatētu būtisku kaitējumu, visiem būtiskajiem ekonomiskajiem faktoriem un rādītājiem nebūt nav jābūt ar negatīvu dinamiku. Turklāt dažu kaitējuma rādītāju stabila vai pat pozitīva dinamika neizslēdz būtiska kaitējuma faktu. Drīzāk šāds konstatējums jāpamato ar visu rādītāju vispārēju novērtējumu, ko pilnībā apstiprina arī Eiropas judikatūra (76).

(333)

Zemā rentabilitāte apvienojumā ar nepārtrauktu pārdošanas apjoma un tirgus daļas zaudējumu Savienībā Savienības ražošanas nozarei rada sarežģītu ekonomisko stāvokli.

(334)

Pamatojoties uz visu būtisko kaitējuma rādītāju vispārējo analīzi un ņemot vērā Savienības ražošanas nozares sarežģīto ekonomisko un finansiālo stāvokli, tiek secināts, ka Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums pamatregulas 8. panta 4. punkta nozīmē.

(335)

Saskaņā ar pamatregulas 8. panta 5. punktu Komisija pārbaudīja, vai subsidētais imports no attiecīgās valsts ir izraisījis būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Saskaņā ar pamatregulas 8. panta 6. punktu Komisija arī pārbaudīja, vai bija citi zināmie faktori, kas tajā pašā laikā varētu būt izraisījuši kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Šādi faktori ir ekonomikas krīze un pieprasījuma samazinājums, imports no trešām valstīm, Savienības ražošanas nozares eksporta rādītāji un aizstājējražojumu, piemēram, plastmasas cauruļu, radītā konkurence.

(336)

Jau attiecīgā perioda sākumā Indijas ražotāju eksportētāju pārdošanas apjoms Savienībā bija gandrīz divreiz lielāks (75 000–85 000 t) nekā viss pārējais imports kopā (45 800 t). Indijas pārdošanas apjoms samazinājās atbilstīgi patēriņam 2012. gadā, bet tā saglabāja savu tirgus daļu. Tomēr 2013. gadā, kad patēriņš joprojām bija zems un Savienības ražošanas nozares rentabilitāte bija negatīva, Indijas ražotājiem izdevās ievērojami palielināt gan savu pārdošanas apjomu, gan tirgus daļu. Šāds veiksmīgs Indijas pārdošanas apjoma palielinājums tirgū, kas samazinājās, bija iespējams, nosakot agresīvas subsidētas cenas un attiecīgo ražojumu pārdodot par cenām, ka bija ievērojami zemākas nekā Savienības ražotāju cenas. Agresīvā cenu politika turpinājās izmeklēšanas periodā. Indijas ražotāju eksportētāju pārdošanas apjoms izmeklēšanas periodā sasniedza [85 000–95 000 t], un to tirgus daļa sasniedza [17–19 %]. Cenu samazinājuma līmenis tika noteikts 30,9 % un 31,7 % apmērā. Lai gan Indijas pārdošanas apjoms un tirgus daļa ievērojami palielinājās, Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms samazinājās daudz vairāk nekā patēriņš, un Savienības ražošanas nozare zaudēja 11 % no pārdošanas apjoma, bet tās tirgus daļa samazinājās par 4 %.

(337)

Pēc informācijas izpaušanas abi Indijas ražotāji eksportētāji un Tata apgalvo, ka Savienības ražošanas nozares situācija un Indijas imports neatbilst laika ziņā un ka kaitējumu Savienības ražošanas nozarei nav izraisījis imports no Indijas. Proti, tie apgalvoja, ka izmeklēšanas periodā Savienības ražošanas nozare atguva rentablus skaitļus un palielināja savu pārdošanas apjomu, lai gan Indijas importa apjoms bija liels. Viņi arī apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi novērtējusi citus faktorus, jo īpaši finanšu krīzi un Savienības ražošanas nozares ražošanas jaudas pārpalikumu kā galvenos kaitējuma cēloņus.

(338)

Analizējot, vai subsidētais imports nodarīja kaitējumu pamatregulas 8. panta 6. punkta nozīmē, īpaši jāizvērtē, vai subsidētajam importam raksturīgais cenu samazinājums bijis ievērojams. Lai to noteiktu, jāveic salīdzinājums ar līdzīga Savienības ražošanas nozares ražojuma cenu. Komisija analizēja, vai šāds imports ievērojami nospiedis cenas vai liedzis paaugstināt cenas, kas citādi būtu noticis. Komisija atgādināja, ka ilgstošo spiedienu, ko radīja lētais subsidētais imports, kas neļāva Savienības ražošanas nozarei pielāgot savas pārdošanas cenas, var uzskatīt par cēloņsakarību pamatregulas nozīmē (77).

(339)

Ievērojamo patēriņa samazinājumu Savienībā 2011. un 2012. gadā izraisīja pasaules finanšu krīze un publisko izdevumu samazināšana, un šis patēriņa samazinājums attiecīgā perioda sākumā radīja minēto situāciju Savienības ražošanas nozarē. Tomēr no 2013. gada, kad Savienības patēriņa līmenis joprojām bija zems, līdz izmeklēšanas perioda beigām ievērojami palielinājās Indijas subsidētā importa apjoms – par 16 %, salīdzinot ar 10 % kopējo palielinājumu visā attiecīgajā periodā. Tajā pašā laikā Indijas importa tirgus daļa attiecīgajā periodā palielinājās par gandrīz 18 %, bet par 6 % no 2013. gada līdz izmeklēšanas perioda beigām. Tādus apstākļus nodrošināja ražojuma pārdošana par cenām, kas bija ievērojami zemākas par Savienības ražošanas nozares noteiktajām cenām. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka izmeklēšanas periodā Indijas subsidētā eksporta cenas faktiski par vairāk nekā 30 % samazināja Savienības cenas.

(340)

Tāpēc, lai gan notika atgūšanās no pasaules finanšu krīzes un no 2013. gada Savienības patēriņa apjoms palielinājās, Savienības ražošanas nozare pilnībā nevarēja izmantot šīs priekšrocības. Lai gan Savienības ražošanas nozare no 2013. gada līdz izmeklēšanas perioda beigām palielināja savu pārdošanas apjomu, kopumā pārdošanas apjoms attiecīgajā periodā samazinājās par 10 %, salīdzinot ar importu no Indijas, kas tajā pašā laikposmā palielinājās par 10 %. Subsidētā importa pieplūdums no Indijas, kas ievērojami samazināja Savienības ražošanas nozares cenas, liedza Savienības ražošanas nozarei palielināt savu pārdošanas apjomu Savienības tirgū līdz līmenim, kas varētu nodrošināt ilgtspējīgu peļņas līmeni. Lai saglabātu ražošanas apjomu, Savienības ražošanas nozare palielināja eksporta apjomu. Tādējādi bija atbilstība laika ziņā starp subsidēto importu par cenām, kuras bija ievērojami zemākas nekā Savienības ražošanas nozares cenas (apmēram par 30 %), kas savukārt ievērojami nospieda cenas Savienības tirgū, tādējādi liedzot paaugstināt cenas, kas citādi būtu noticis, un būtisko kaitējumu Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas periodā.

(341)

Ņemot vērā sakritību laikā starp Savienības ražotāju ievērojamo cenu samazinājumu, ko izraisīja subsidētais imports no Indijas, un Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoma un tirgus daļas zaudējumu, kas radīja ļoti zemu rentabilitāti, tiek secināts, ka subsidētais imports izraisīja situāciju, kurā Savienības ražošanas nozarei tika nodarīts kaitējums.

(342)

Attiecīgā ražojuma patēriņš Savienībā samazinājās par 7 %. Patēriņa samazinājumu (par 13 % no 2011. gada līdz 2012. gadam) izraisīja ekonomikas krīze un publisko izdevumu samazinājums. Patēriņa samazinājums ir veicinājis kaitējuma radīšanu attiecīgā perioda sākumā un, iespējams, arī 2013. gadā. Tomēr 2013. gadā un jo īpaši izmeklēšanas periodā subsidētais Indijas imports bija galvenais kaitējuma faktors, kas izraisījis lejupēju spiedienu uz Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjomu Savienībā un liedzis atjaunot ilgtspējīgu rentabilitāti.

(343)

Importa apjoma no citām trešām valstīm dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Importa apjoms no trešām valstīm (t)

(344)

Imports no Indijas izmeklēšanas periodā veidoja lielāko daļu no visa importa Savienībā. Lai gan Indijas imports attiecīgajā periodā būtiski palielinājās, imports no citām valstīm tajā pašā periodā samazinājās par vairāk nekā 20 %. Kaut arī Indijas imports ieguva tirgu, samazinājās tirgus daļa importam no citām valstīm. Ņemot vērā zemo importa apjomu no trešām valstīm, kā arī faktu, ka samazinājās gan importa apjoms, gan tā tirgus daļa, nekas neliecina, ka tas ir izraisījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(345)

Ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka viens no Savienības ražotājiem importējis attiecīgo ražojumu no savām ražotnēm Ķīnā, tādējādi nodarot pats sev kaitējumu. Netika konstatēti pierādījumi, kas pamatotu šo apgalvojumu. Pārbaudītie pierādījumi apliecina, ka importa apjoms Savienībā no Savienības ražotāja saistītajām ražotnēm Ķīnā bija ļoti mazs. Turklāt kopējais importa apjoms no Ķīnas, kā liecina Eurostat, attiecīgajā periodā būtiski samazinājās. Ķīnas kopējais imports zaudēja tirgus daļu par vairāk nekā diviem procentpunktiem, un tas neliecina par nodarītu kaitējumu.

(346)

Savienības ražotāju, kas sadarbojās, eksporta apjoma dinamika attiecīgajā periodā bija šāda.

Savienības ražotāju, kas sadarbojās, eksporta rādītāji

(347)

Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms ārpus Savienības attiecīgajā periodā ievērojami palielinājās par 30 %, savukārt vidējā pārdošanas cena saglabājās salīdzinoši stabila. Tāpēc pārdošanas apjoms ārpus Savienības faktiski ir faktors, kas mazina kaitējumu. Ja pārdošanas apjoms ārpus Savienības nebūtu palielinājies, Savienības ražošanas nozarei nodarītais kaitējums būtu vēl lielāks.

(348)

Jindal norāda, ka Savienības ražošanas nozares eksporta pārdošanas cenas bijušas zemākas par Savienības pārdošanas cenām, tāpēc tas nevar mazināt kaitējumu. Pārdošanas apjoma palielināšanās ārpus Savienības nodrošināja Savienības ražošanas nozarei iespēju saglabāt augstāku ražošanas apjoma līmeni, saglabāt nodarbinātības līmeni un palielināt jaudas izmantojumu, tādējādi uzlabojot fiksēto izmaksu absorbēšanu. To, ka vidējās eksporta cenas par vienību bija nedaudz zemākas (5 % diapazonā) par pārdošanas cenām Savienībā, varēja izraisīt dažādi faktori, piemēram, mazāk sarežģītu veidu ražojumu pārdošana, lielāki diametri, lielāka apjoma pārdošanas darījumi utt., tāpēc cenas ārpus Savienības varēja būt zemākas nekā pārdošanas izmaksas ES.

(349)

Ražotāji eksportētāji arī apgalvoja, ka nozare sev pati nodarījusi kaitējumu, jo sūdzības iesniedzējs aizvien lielāku uzmanību pievērsis ražošanai ĶTR un liela daļa no viņa pārdošanas apjoma valstīs, kas nav ES dalībvalstis, ir Ķīnas ražojumi, kas cita starpā samazina jaudas izmantojumu. Komisija nepieņem šo argumentu. Kā jau šeit norādīts, Savienības ražošanas nozares eksporta pārdošanas apjoms ievērojami palielinājās, proti, par 30 %, tādējādi novēršot ražošanas apjoma samazināšanos un vairāku citu kaitējuma rādītāju pasliktināšanos.

(350)

Ieinteresētās personas apgalvoja, ka kaitējumu izraisīja sīvā konkurence, ko radīja aizstājējražojumi, jo īpaši plastmasas caurules (polietilēns (PE), polivinilhlorīds (PVC) un polipropilēns (PP)). Mazāku diametru plastmasas caurules sākotnēji ir daudz lētākas uz vienu vienību. Tomēr, ņemot vērā uzturēšanas izmaksas un ražojuma kalpošanas laiku, attiecīgajam ražojumam ilgtermiņā ir priekšrocības izmaksu ziņā. Plastmasas caurules rada zināmu konkurences spiedienu uz attiecīgo ražojumu, jo īpaši attiecībā uz mazāku diametru caurulēm. Tomēr plastiskās caurules attiecīgajā periodā nezaudēja tirgus daļas par labu plastmasas caurulēm, un dažos gadījumos plastiskajām caurulēm attiecīgajā periodā pat izdevās atgūt zināmu tirgus daļu no plastmasas caurulēm. Tāpēc ir maz ticams, ka plastmasas aizstājējražojumu radītā konkurence varētu būt izraisījusi būtisku kaitējumu attiecīgajā periodā.

(351)

Ražotāji eksportētāji un Tata apgalvoja, ka kaitējuma cēlonis ir strukturāls ražošanas jaudas pārpalikums. Tomēr tas, ka attiecīgajā periodā Savienības ražošanas nozarē bija zems jaudas izmantojuma līmenis, nebūt nenozīmē, ka nozarei bija strukturāls ražošanas jaudas pārpalikums un/vai tik milzīga neefektivitāte, kas varētu attaisnot tādas cenas samazināšanu, kas neradītu kaitējumu. Jāatgādina, ka, lai gan 2011. gadā bija zems jaudas izmantojuma līmenis, tas pat bija zemāks par izmeklēšanas periodā konstatēto līmeni, Savienības ražošanas nozarei bija augstāka rentabilitāte. Tāpēc arī šis apgalvojums tiek noraidīts.

(352)

Jindal apgalvoja, ka Savienības ražošanas nozares PVA izmaksas attiecīgajā periodā dubultojās un šis faktors radīja kaitējumu, kas pārtrauca cēloņsakarību. Tomēr, tā kā tika konstatēts, ka PVA izmaksas attiecīgajā periodā palielinājās pavisam nedaudz, šis apgalvojums tiek noraidīts.

(353)

Ražotājs eksportētājs un Tata apgalvoja, ka investīciju apjoma palielināšanās skaidri norāda, ka situācija ir uzlabojusies un ka pieaugošais Indijas importa apjoms nerada kaitējumu. Komisija tam nepiekrīt. Pirmkārt, lai gan investīciju apjoms palielinājās EUR 22–24 milj., tas bija salīdzinoši neliels attiecībā pret Savienības ražošanas nozares kopējo pārdošanas apjomu, kas pārsniedza 400 milj. euro. Turklāt vienam Savienības ražotājam salūza liels šķidrās dzelzs maisītājs. Maisītāja aizstāšanai izmeklēšanas periodā bija vajadzīgi lieli izdevumi pamatlīdzekļu iegādei. ECL apgalvo, ka Savienības ražošanas nozares rentabilitātes samazināšanās ir šīs avārijas sekas. Jānorāda, ka tika veikti vairāki aprēķini, lai nodalītu maisītāja avārijas ietekmi uz rentabilitāti, tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(354)

Jindal arī apgalvoja, ka starpības palielināšanās starp vienības pārdošanas cenu un ražošanas izmaksām izmeklēšanas periodā norāda, ka starp subsidēto importu un kaitējumu nav cēloņsakarības. Kā jau skaidrots 319. apsvērumā, vienības pārdošanas cenas un vienības ražošanas izmaksu novērtēšanai neizmanto vienu un to pašu bāzi un tāpēc starp šiem abiem rādītājiem nav tiešas saiknes. Katrā ziņā ar to vien, ka izmeklēšanas periodā cenas palielinājās virs ražošanas izmaksām, nepietiek, lai atjaunotu Savienības ražošanas nozares mērķa rentabilitāti.

(355)

Tas pats ražotājs eksportētājs uzskatīja – ņemot vērā, ka importa cenu līmenis 2011. gadā un izmeklēšanas periodā bija līdzīgs (pamatojoties uz Comext datiem), varētu secināt, ka starp cenu samazināšanu/ievērojami zemākām cenām un Savienības ražošanas nozares labo veiktspēju 2011. gadā ir atbilstība laika ziņā. Šis pieņēmums ir pamatots ar priekšnosacījumiem, kuriem Komisija nepiekrīt. Situācija Savienības ražošanas nozarē 2011. gadā nebija laba, jo tās rentabilitāte bija zemāka par 5 % mērķa peļņas.

(356)

Tika noteikta cēloņsakarība starp Savienības ražotājiem izraisīto kaitējumu un subsidēto importu no attiecīgās valsts. Starp Savienības ražošanas nozares cenu samazinājumu, ko izraisīja subsidētais imports, un Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoma samazināšanos ES un ES tirgus daļas samazināšanos bija atbilstība laika ziņā. Indijas subsidētais imports izmeklēšanas periodā samazināja Savienības ražošanas nozares cenas par 30,9 % un 31,7 %. Rezultātā ES ražošanas nozares rentabilitāte bija ļoti zema.

(357)

Komisija ir nošķīrusi un nodalījusi visu zināmo faktoru ietekmi uz Savienības ražošanas nozares stāvokli no kaitējuma, ko izraisījis subsidētais imports. Ekonomikas krīze un pieprasījuma samazinājums ir veicinājuši kaitējuma radīšanu attiecīgā perioda sākumā. Tomēr, ja nebūtu Savienības ražošanas nozares cenu ievērojamā samazinājuma, ko izraisīja subsidētais imports, ietekme uz Savienības ražošanas nozares stāvokli nebūtu bijusi tik liela. Jo īpaši pārdošanas apjoms nebūtu samazinājies tik ļoti, jaudas izmantojums būtu lielāks un rentabilitāte būtu ilgtspējīgāka. Tāpēc tika secināts, ka patēriņa samazinājums nepārtrauc cēloņsakarību starp subsidēto importu un būtisko kaitējumu.

(358)

Tika secināts, ka arī pārējie apzinātie faktori, piemēram, imports no trešām valstīm, Savienības ražošanas nozares eksporta rādītāji un aizstājējražojumu radītā konkurence, nepārtrauc iepriekš noteikto cēloņsakarību, pat ja ņem vērā to iespējamo kopējo ietekmi.

(359)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka būtisko kaitējumu Savienības ražošanas nozarei ir izraisījis subsidētais imports no Indijas un ka pārējie faktori – ne atsevišķi, ne kopā – neizjauc šo cēloņsakarību. Kaitējums izpaudās galvenokārt Savienībā veiktās pārdošanas apjoma samazinājumā, ES ražošanas nozares tirgus daļas zaudējumā, zemajā jaudas izmantojuma līmenī un zemajā rentabilitātē.

(360)

Komisija saskaņā ar pamatregulas 31. pantu pārbaudīja, vai kompensācijas pasākumu piemērošana būtu pretrunā ar Savienības interesēm. Tā īpaši apsvēra vajadzību likvidēt kaitējumu radošās subsidēšanas kropļojošo ietekmi uz tirdzniecību un atjaunot efektīvu konkurenci. Nosakot Savienības intereses, tika ņemtas vērā visas dažādās saistītās intereses, tostarp Savienības ražošanas nozares, izplatītāju un tiešo lietotāju, piemēram, ūdensapgādes, notekūdeņu novadīšanas un apūdeņošanas pakalpojumu sniedzēju, intereses.

(361)

Savienības ražošanas nozares ražotnes atrodas Francijā, Vācijā, Spānijā un Austrijā. Savienības ražošanas nozare attiecīgā ražojuma ražošanā un pārdošanā tieši nodarbināja vairāk nekā 2 400 darbinieku. Divi no trim ražotājiem sadarbojās izmeklēšanā. Ražotājs, kas nesadarbojās, neiebilda pret izmeklēšanas sākšanu. Kā jau šeit parādīts, abiem uzņēmumiem, kas sadarbojās, tika radīts būtisks kaitējums, un tos negatīvi ietekmēja subsidētais imports.

(362)

Paredzams, ka kompensācijas maksājumu piemērošana atjaunos taisnīgas tirdzniecības apstākļus Savienības tirgū un ļaus Savienības ražotājiem palielināt to pārdošanas apjomu un zemo jaudas izmantojumu. Tādējādi Savienības ražošanas nozares rentabilitāte uzlabosies līdz līmenim, ko uzskata par nepieciešamu šai kapitālietilpīgajai nozarei, un tiks novērsta darbavietu zaudēšana. Ja pasākumi netiks veikti, ir ļoti iespējama Savienības ražošanas nozares ekonomiskā stāvokļa turpmāka pasliktināšanās.

(363)

Tāpēc tiek secināts, ka kompensācijas maksājumu noteikšana būtu Savienības ražošanas nozares interesēs.

(364)

Paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajos termiņos nepieteicās neviens nesaistīts importētājs. Pieteicās daudzi izplatītāji, kas izteica savu viedokli.

(365)

Abi ražotāji eksportētāji apgalvoja – Savienība nebūtu ieinteresēta piemērot kompensācijas pasākumus Indijai, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja dominējošo stāvokli Savienības tirgū, kā arī ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs attiecīgo ražojumu ražo Ķīnā, kuru viņš varētu vienkārši importēt Savienībā, ja attiecībā pret Indiju tiktu piemēroti pasākumi, tādējādi joprojām saglabājot dominējošo stāvokli.

(366)

Izmeklēšanā pierādīja, ka importa apjoms, ko Savienībā ieveda no sūdzības iesniedzēja saistītajām ražotnēm Ķīnā, izmeklēšanas periodā bija nenozīmīgs. Tāpat nav arī norāžu, ka sūdzības iesniedzējs būtu izmantojis šīs Ķīnas ražotnes, lai pasākumu piemērošanas gadījumā aizstātu importu no Indijas.

(367)

Kā norādīts pagaidu antidempinga regulā, Komisija nosūtīja papildu informācijas pieprasījumu, lai padziļināti analizētu šo pasākumu ietekmi uz Savienības lietotājiem. Komisija saņēma aptuveni 50 atbildes, galvenokārt no attiecīgā ražojuma ES izplatītājiem, būvuzņēmumiem un vairākiem ūdensapgādes uzņēmumiem, kuru identitāti var noskaidrot pieejamajā dokumentācijā.

(368)

Gandrīz visi lietotāji, kas atbildēja uz papildu informācijas pieprasījumu, raizējās par sūdzības iesniedzēja ļoti lielo tirgus daļu un pauda bažas par to, ka pēc maksājumu noteikšanas tā galvenie konkurenti, t. i., Indijas uzņēmumi, būs spiesti atstāt Savienības tirgu, radot sūdzības iesniedzējam iespēju kļūt par dominējošo tirgus dalībnieku. Daži izplatītāji arī apgalvoja – kopš viņi sadarbojas ar ražotājiem eksportētājiem, SG PAM ar viņiem nevēlējās sadarboties vai piedāvāja neizdevīgākus nosacījumus. Viens lietotājs iesniedza divus cenu paraugus, pierādot savu uzskatu, ka SG PAM 2015. gada decembrī ir paaugstinājis cenas par apmēram 25 %. Daži lietotāji arī apgalvoja, ka SG PAM ir izmantojis savu stabilo stāvokli, lai konkursos negodīgi panāktu saviem ražojumiem labvēlīgu iznākumu.

(369)

Lai gan ir taisnība, ka ES konkurences noteikumi uzņēmumam, kuram ir ievērojama tirgus daļa, uzliek stingrākus rīcības standartus, tikai konkurences iestādes pieņem galīgo lēmumu, nosakot dominējošo stāvokli un tā ļaunprātīgu izmantošanu. Konkurences iestādes vispirms izvērtē attiecīgā produkta un ģeogrāfisko tirgu. Piemēram, gadījumā ar notekūdeņiem paredzētajām HDPE un MDPE caurulēm nebija izslēgts, ka tās konkurē ar plastiskā čuguna caurulēm un tērauda caurulēm, tomēr galu galā ražojuma tirgus netika noteikts (78). Šajā lietā Komisija nevarēja noteikt attiecīgā produkta un ģeogrāfisko tirgu, jo tai nebija iesniegta neviena oficiāla sūdzība par konkurenci.

(370)

Ekskluzīvi izplatīšanas nolīgumi, kas piedāvā izdevīgākus nosacījumus vai pat stingrākus preču izplatīšanas vertikālos ierobežojumus, paši par sevi nav nelikumīgi (79), un tikai konkurences iestāde veic novērtējumu, ja šādi ierobežojumi ir vērsti pret konkurenci vai pat ir aizskaroši. Attiecībā uz cenu piemēriem, kas it kā norāda, ka SG PAM paaugstinājis cenas, Komisija uzskata, ka tos nevar izmantot salīdzinājumam, padziļināti neizvērtējot konkrētus piedāvājumus un attiecīgos apstākļus. Turklāt Komisija saņēma tikai vienu pierādījumu par iespējamo cenu paaugstinājumu, ar ko nevar pierādīt, ka šāda prakse bija plaši izplatīta.

(371)

Antisubsidēšanas procedūrā Komisija pārbauda konkurences problēmas, lai, izvērtējot visus apstākļus, noteiktu, vai kompensācijas pasākumu piemērošana patiešām būtu pretēja Savienības interesēm. Šādā analīzē nevar ietvert konkurences novērtējumu stingri juridiskā nozīmē, šādu novērtējumu var veikt tikai kompetentā konkurences iestāde. Jebkurā gadījumā netika iesniegti efektīvi pierādījumi, kas, neņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzēja stāvoklis tirgū jau bija dominējošs, norādītu, ka kompensācijas pasākumu piemērošanas gadījumā viņa rīcība būtu vērsta pret konkurenci. Kompetentā iestāde nav iesniegusi lēmumu, kur būtu konstatēts, ka sūdzības iesniedzēja rīcība saistībā ar attiecīgo ražojumu ir vērsta pret konkurenci. Nav sniegts nolēmums, kur būtu konstatēts, ka sūdzības iesniedzējs negodīgi ietekmē konkursu iznākumu.

(372)

Jāatgādina, ka kompensācijas pasākumi tiek noteikti nevis ar mērķi piespiest ražotājus eksportētājus atstāt tirgu, bet gan atjaunot vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienības ražotāju un trešo valstu ražotāju taisnīgai konkurencei. Tāpēc saskaņā ar Savienības noteikumiem maksājumi tiks noteikti tādā līmenī, kas joprojām ļaus Indijas eksportētājiem turpināt konkurenci ar Savienības ražotājiem, taču par taisnīgu cenu. Apvienotie antidempinga un kompensācijas pasākumi faktiski ir noteikti dempinga un subsidēšanas līmenī, kas ir zemāks par cenu samazināšanas līmeni.

(373)

Turklāt ir vairāki ražotāji trešās valstīs (Ķīnā, Turcijā, Krievijā un Šveicē), kas jau pārdod ražojumus Savienības tirgū. To pārdošanas apjomi attiecīgajā periodā bija mazi un samazinājās. Tomēr izskatās, ka viens no iemesliem, kāpēc samazinājās citu importētāju pārdošanas apjomi, bija Indijas ražotāju radīta agresīva konkurence. Indijas subsidētās cenas bija daudz zemākas par visu pārējo lielāko importētājvalstu (izņemot Krieviju) cenām. Lietotāji apstiprināja, ka gadījumā, ja Savienības ražošanas nozare vienpusēji paaugstinās cenas, imports no citām valstīm var palielināties drīzāk vidējā termiņā, kad šie eksportētāji no trešām valstīm būs saņēmuši papildu sertifikātus, ko pieprasa ES dalībvalstis. Lietotāji arī apstiprināja, ka Šveices uzņēmums, kaut arī jau darbojas Savienības tirgū, ražo daudz sarežģītākas caurules ar augstu pievienoto vērtību un tās nav viegli aizstājamas ar Indijas ražojumiem.

Vidējā importa cena (EUR)

(374)

Tādēļ Komisija piekrīt, ka, izsverot un līdzsvarojot intereses, Savienības ražošanas nozares aizsardzībai pret kaitējumu radošo subsidēšanu jābūt prioritārai pār lietotāju interesēm, lai nepieļautu potenciāli negatīvu ietekmi uz konkurenci Savienības tirgū. Lai gan ir bažas, ka kompensācijas maksājumi var pastiprināt vadošā Savienības ražotāja jau tā dominējošo stāvokli, daudzi mīkstinoši faktori, piemēram, pastāvīgā konkurence, ko rada Indijas un citi eksportētāji un aizstājējražojumi, nodrošina pietiekama konkurences spiediena saglabāšanu Savienības ražošanas nozarē, lai novērstu iespējamo negatīvo ietekmi uz konkurenci Savienības tirgū. Visbeidzot, Komisija ir gatava uzraudzīt šo pasākumu ietekmi uz konkurenci Savienības tirgū.

(375)

Pamatojoties uz secinājumiem, kurus Komisija izdarīja attiecībā uz subsidēšanu, kaitējumu, cēloņsakarību un Savienības interesēm, un saskaņā ar pamatregulas 15. panta 1. punktu, Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importam jānosaka galīgais kompensācijas maksājums.

(376)

Nosakot šo pasākumu līmeni, tika ņemtas vērā konstatētās subsīdijas starpības un maksājuma apjoms, kas nepieciešams Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma novēršanai.

(377)

Aprēķinot kaitējumu radošās subsidēšanas ietekmes novēršanai nepieciešamo maksājuma summu, tika uzskatīts, ka pasākumiem jābūt tādiem, kas ļautu Savienības ražošanas nozarei segt ražošanas izmaksas un gūt tādu peļņu pirms nodokļu nomaksas, kādu šāda veida ražošanas nozarei šajā jomā pamatoti iespējams gūt līdzīgā ražojuma pārdošanā Savienībā parastos konkurences apstākļos, t. i., ja nav subsidētā importa.

(378)

Tādējādi kaitējuma novēršanas līmenis tika aprēķināts, subsidētā importa vidējo svērto cenu, kas 301. apsvērumā noteikta cenu samazinājuma aprēķinos, salīdzinot ar līdzīgā ražojuma Savienības ražošanas nozares cenu, kura nerada kaitējumu. Cenu, kas nerada kaitējumu, noteica, ražošanas izmaksām pieskaitot pienācīgas peļņas līmeni. Plānotā peļņas starpība bija noteikta 5 % apmērā, kā minēts 327. apsvērumā.

(379)

Minētajā salīdzinājumā iegūto starpību pēc tam izteica procentos no vidējās kopējās CIF importa cenas.

(380)

Pēc informācijas izpaušanas Jindal apgalvo – lai noteiktu cenu, kas nerada kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ražošanas izmaksām nav jāpieskaita PVA izmaksas un peļņa, bet strukturāla ražošanas jaudas pārpalikuma un Savienības ražošanas nozares neefektivitātes dēļ – cena, kas nerada kaitējumu, būtu jākoriģē uz leju. Komisija neuzskata, ka nozarē bijis strukturāls ražošanas jaudas pārpalikums, kā minēts 351. apsvērumā, tāpēc noraida šo apgalvojumu.

(381)

Pēc informācijas izpaušanas abi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka metodika, kas izmantota kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķināšanai, bija nepamatota, jo salīdzinājums ar Savienības pārdošanas cenām ir pamatots nevis ar faktisko cenu, kas Savienībā jāmaksā pirmajam neatkarīgajam klientam, bet gan ar izveidotu, mākslīgi zemu eksporta cenu. Tāpēc kaitējuma starpība ir noteikta mākslīgi liela.

(382)

Kaitējuma starpību aprēķina, lai noteiktu, vai, subsidētā importa eksporta cenai piemērojot zemāku maksājuma likmi nekā likme, kas pamatota ar nodarīto kaitējumu, būtu pietiekami, lai novērstu subsidētā importa radīto kaitējumu. Novērtējums ir pamatots ar eksporta cenas līmeni pie Savienības robežas, kas uzskatāms par salīdzināmu ar Savienības ražošanas nozares EXW cenu. Ja eksports tiek veikts ar saistītu importētāju starpniecību, līdzīgi kā metodē, ko izmanto dempinga starpības aprēķināšanā, eksporta cena ir izveidota, pamatojoties uz tālākpārdošanas cenu pirmajam neatkarīgajam klientam. Pretējā gadījumā situāciju, kurai raksturīga viena un tā pati kaitējuma starpība, novērtējot ar diviem instrumentiem, būtu divi dažādi rezultāti. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka piemērotā metodika cenu salīdzināšanai nodrošina pareizu bāzi, tādējādi nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts un tiek apstiprināta kaitējuma novēršanas līmeņa noteikšanas metodika.

(383)

Ņemot vērā minētos konstatējumus, galīgais kompensācijas maksājums jānosaka tādā līmenī, kas ir pietiekams subsidētā importa radītā kaitējuma novēršanai, nepārsniedzot konstatēto subsīdijas starpību.

(384)

Pēc informācijas izpaušanas Savienības ražošanas nozare prasīja piemērot pasākumus īpašu maksājumu veidā, nevis kā ad valorem maksājumus. Jāatgādina, ka ad valorem antidempinga maksājumi tika piemēroti pagaidu posmā. Faktiski pasākumu īstenošanai parasti izvēlas ad valorem maksājumus, jo eksporta cenu izmaiņu gadījumā tie nodrošina pasākumu efektīvāku īstenošanu. Savienības ražošanas nozare prasīja piemērot pasākumus īpašu maksājumu veidā trīs galveno iemeslu dēļ:

(385)

Attiecībā uz ražošanas nozares pirmo un otro iemeslu, kas zināmā mērā ir savstarpēji saistīti, jānorāda, ka Indijas eksporta cenu samazināšanās pēc izmeklēšanas perioda nenozīmē to, ka palielināsies subsidēšanas apmērs. Ad valorem maksājuma apmērs, kas vairs nebūtu efektīvs, lai pēc izmeklēšanas perioda kompensētu subsidēšanas līmeni, attiecīgā gadījumā būtu jāizvērtē, veicot starpposma pārskatīšanu, ko saskaņā ar pamatregulas 19. pantu pieprasa Savienības ražošanas nozare. Attiecībā uz trešo punktu ražošanas nozare pati ir atzinusi, ka plastiskā čuguna cauruļu ražošanai vajadzīgās galvenās izejvielas, proti, dzelzsrūdas, cenas no 2014. gada ir pazeminājušās. Faktiski dzelzsrūdas cenas samazināšanās, šķiet, ir faktors, kas pēc izmeklēšanas perioda beigām veicinājis plastiskā čuguna cauruļu cenu pazemināšanos. Tomēr šāds cenu pazeminājums automātiski neizraisa subsīdiju līmeņa paaugstināšanos. Tas, ka plastiskā čuguna cauruļu cenas var svārstīties atkarībā no izejvielu cenu svārstībām, nav iemesls, lai piemērotu fiksētu maksājumu, nevis ad valorem maksājumu.

(386)

Visu minēto iemeslu dēļ tiek secināts, ka fiksēts maksājums, kas varētu būt pārmērīgi apgrūtinošs importētājiem situācijās, kad eksporta cenas pazeminās atbilstīgi izejvielu cenām, nav pamatots. Turklāt fiksēti maksājumi ir piemērotāki homogēniem ražojumiem, nevis tādiem ražojumiem kā šis attiecīgais ražojums, kuram ir dažādi ražojuma veidi.

(387)

Uzklausīšanā ar uzklausīšanas amatpersonu (sk. 5. apsvērumu) un vēlāk rakstiski ECL piedāvāja saistības, lai tam noteiktu zemāko 2 % FPS likmi, nevis tas automātiski piekristu maksāt lielāku maksājumu bez pārskatīšanas, ja tiktu atjaunota 5 % likme. Saskaņā ar pamatregulas 13. pantu saistību piedāvājums ir vai nu izcelsmes valsts apņemšanās likvidēt subsīdiju vai veikt citus pasākumus attiecībā uz tās ietekmi, vai eksportētāja apņemšanās pārskatīt cenas. Eksportētāja iesniegumā nav apņemšanās attiecībā uz cenām. Jebkurā gadījumā saistības ir līdzvērtīgs veids pasākumiem, kas noteikti, pamatojoties uz izmeklēšanas konstatējumiem. Tāpēc Komisija noraida saistību piedāvājumu.

(388)

Turklāt arī importētāji varēs pieprasīt atmaksāt konkrētas summas, kas piešķirtas saskaņā ar šo shēmu.

(389)

Tādējādi kompensācijas maksājuma likmes tika noteiktas, salīdzinot kaitējuma starpību un subsīdijas starpību. Tāpēc ierosināto kompensācijas maksājumu likmes ir šādas.

(390)

Individuālās uzņēmumu kompensācijas maksājuma likmes, kas noteiktas regulā, pamatojas uz šajā izmeklēšanā iegūtajiem konstatējumiem. Tāpēc tās atspoguļo situāciju, kas attiecībā uz šiem uzņēmumiem konstatēta izmeklēšanā. Minētās maksājuma likmes (pretstatā valsts mēroga maksājumam, kas piemērojams “visiem pārējiem uzņēmumiem”) piemērojamas vienīgi tādu Indijas izcelsmes ražojumu importam, kurus ražo konkrēti minēti tiesību subjekti. Uz importētajiem ražojumiem, kurus ražojis kāds cits uzņēmums, kas nav konkrēti minēts šīs regulas rezolutīvajā daļā, ieskaitot subjektus, kuri ir saistīti ar konkrēti minētajiem uzņēmumiem, nevar attiecināt šīs likmes, un tiem piemēro “visiem pārējiem uzņēmumiem” piemērojamo maksājuma likmi.

(391)

Visi pieprasījumi piemērot individuālam uzņēmumam noteiktu kompensācijas maksājuma likmi (piemēram, pēc subjekta nosaukuma maiņas vai jaunu ražošanas vai tirdzniecības subjektu izveidošanas) būtu nekavējoties jāadresē Komisijai (80), norādot visu būtisko informāciju, jo īpaši par visām pārmaiņām uzņēmuma darbībā, kas saistītas ar ražošanu, pārdošanu iekšzemes tirgū un eksportu, piemēram, nosaukuma maiņa, vai par šādām pārmaiņām ražošanas vai tirdzniecības subjektos. Attiecīgā gadījumā šī regula tiks attiecīgi grozīta, atjauninot to uzņēmumu sarakstu, kuriem piemēro individuālas maksājuma likmes.

(392)

Lai līdz minimumam samazinātu apiešanas riskus, tiek uzskatīts, ka šajā lietā vajadzīgi īpaši pasākumi, kas nodrošinātu kompensācijas pasākumu pienācīgu piemērošanu. Šie īpašie pasākumi ir prasība, lai dalībvalstu muitas dienestiem tiktu uzrādīts derīgs rēķins, kurš atbilst šīs regulas 1. panta 3. punktā izklāstītajām prasībām. Ja importētajām precēm nav pievienots šāds rēķins, tad piemēro visiem pārējiem uzņēmumiem noteikto maksājuma likmi.

(393)

Lai nodrošinātu antisubsidēšanas maksājuma pareizu piemērošanu, atlikusī maksājuma likme būtu jāpiemēro ne vien ražotājiem eksportētājiem, kas nesadarbojās, bet arī ražotājiem, kuri izmeklēšanas periodā neeksportēja uz Savienību.

(394)

Komiteja, kas izveidota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 15. panta 1. punktu, nav sniegusi atzinumu,