17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/14

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, kas nodrošinātu viņu ātru atgriešanu to pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula (EK) Nr. 2201/2003 papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā līmenī izveido saistību un sadarbības sistēmu starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas puses.

(5)

Savienība aicina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu piemērošanu, kopā ar dalībvalstīm piedaloties inter alia īpašajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka tā tiek piemērota starp valsti, kas tai pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Krievijas Federācija savu instrumentu par pievienošanos deponēja 2011. gada 28. jūlijā. 1980. gada Hāgas konvencija Krievijas Federācijā stājās spēkā 2011. gada 1. oktobrī.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Krievijas Federācijas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos, var Savienības interesēs akceptēt Krievijas Federācijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos, vajadzētu būt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko Savienības interesēs akceptē Krievijas Federācijas pievienošanos. Bulgārijas Republikai, Čehijas Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Horvātijas Republikai, Lietuvas Republikai, Rumānijai, Slovēnijas Republikai, Slovākijas Republikai un Somijas Republikai, kas jau ir akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas joprojām ir spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,