18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 166/24

(1)

Komisija 2006. gadā saņēma vairākas sūdzības, kas galvenokārt attiecās uz divām shēmām — shēmu, kas ietvēra atbrīvojumu no pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa, un shēmu, kas ietvēra uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājumu. Konkrētāk, attiecīgās shēmas ietvēra:

(2)

Reaģējot uz saņemtajām sūdzībām par minēto atbrīvojumu no ICI, Komisija 2006. gada 5. maijā nosūtīja Itālijas pirmo informācijas pieprasījumu. Ņemot vērā informāciju, ko Itālija nosūtīja 2006. gada 6. jūnijā, un pēc tam, kad stājās spēkā atsevišķi ICI tiesību aktu grozījumi, Komisija 2006. gada 8. augusta vēstulē informēja sūdzības iesniedzējus par to, ka saskaņā ar sākotnējās analīzes rezultātiem nav pamata sākt izmeklēšanu.

(3)

Tomēr 2006. gada 24. oktobra vēstulē sūdzības iesniedzēji vēlreiz norādīja, ka nekomerciāliem subjektiem piemērotais atbrīvojums no ICI ir pretrunā Līguma 107. panta 1. punktam. Komisija 2006. gada 14. novembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzējus par to, ka, ņemot vērā pieejamo informāciju, nav pamata turpināt izmeklēt atbrīvojumu no ICI.

(4)

Komisija 2007. gada janvārī un septembrī saņēma jaunas sūdzības iesniedzēju vēstules par atbrīvojumu no ICI. Sūdzības iesniedzēji 2007. gada 12. septembra vēstulē vērsa Komisijas uzmanību uz 149. pantu Ienākuma nodokļa kodeksā (Testo Unico delle Imposte sui Redditi, turpmāk “TUIR”), kas apstiprināts ar prezidenta 1986. gada 22. decembra Dekrētu Nr. 917. Viņi uzskatīja, ka šajā pantā atļauts piemērot labvēlīgu nodokļu režīmu tikai garīdzniecības iestādēm un amatieru sporta klubiem.

(5)

Komisija 2007. gada 5. novembrī aicināja Itālijas iestādes un sūdzības iesniedzējus sniegt papildu informāciju par visiem sūdzības iesniedzēju norādītajiem nosacījumiem, kas varētu būt preferenciāli. Itālijas iestādes prasīto informāciju sniedza 2007. gada 3. decembra un 2008. gada 30. aprīļa vēstulē. Sūdzības iesniedzēji papildu informāciju sniedza 2008. gada 21. maija vēstulē.

(6)

Sūdzības iesniedzēji 2008. gada 20. oktobrī nosūtīja oficiālu paziņojuma vēstuli (Līguma 265. pants), prasot Komisijai sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru un pieņemt oficiālu lēmumu par to iesniegtajām sūdzībām.

(7)

Komisija 2008. gada 24. novembrī nosūtīja Itālijas iestādēm vēl vienu informācijas pieprasījumu, uz ko iestādes atbildēja 2008. gada 8. decembra vēstulē.

(8)

Komisija 2008. gada 19. decembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzējus par to, ka, pamatojoties uz sākotnējo analīzi, tā neuzskata attiecīgos pasākumus par valsts atbalstu un ka tādējādi nav vajadzības sākt izmeklēšanu.

(9)

Itālijas Finanšu ministrija 2009. gada 26. janvārī publicēja Circolare 2/DF (turpmāk “Apkārtraksts”), lai sīkāk izskaidrotu nekomerciāliem subjektiem piemērotā atbrīvojuma no ICI darbības jomu. Sūdzības iesniedzēji 2009. gada 2. marta vēstulē Komisijai pauda neapmierinātību ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un kritizēja Apkārtrakstu.

(10)

Sūdzības iesniedzēji 2010. gada 11. janvāra e-pasta vēstulē vēlreiz prasīja Komisijai sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, pat ņemot vērā Apkārtraksta saturu. Komisija 2010. gada 15. februārī, ņemot vērā Apkārtrakstu, nosūtīja sūdzības iesniedzējiem vēstuli, apstiprinot to 2008. gada 19. decembra vēstulē izklāstīto pamatojumu.

(11)

Divi sūdzības iesniedzēji 2010. gada 26. aprīlī atsevišķi iesniedza prasību Vispārējā tiesā par Komisijas 2010. gada 15. februāra vēstules atcelšanu (2). Pēc prasības iesniedzēju pieprasījuma Tiesa 2010. gada 18. novembrī izdeva rīkojumu izslēgt lietu no reģistra (3).

(12)

Ar 2010. gada 12. oktobra lēmumu (turpmāk “lēmums par procedūras sākšanu”) Komisija sāka oficiālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta Līguma 108. panta 2. punktā, par atbrīvojumu no pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa, kas piešķirts nekustamajam īpašumam, kuru noteiktiem mērķiem izmanto nekomerciāli subjekti, un par TUIR 149. panta 4. punktu (4). Lēmums par procedūras sākšanu 2010. gada 21. decembrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (5), un tajā ieinteresētās personas tikai aicinātas iesniegt piezīmes.

(13)

Itālijas iestādes 2010. gada 10. novembrī lūdza Komisiju atsūtīt to vēstuļu kopijas, kas laikposmā no 2006. gada līdz 2010. gadam nosūtītas sūdzības iesniedzējiem. Vēstuļu kopijas Itālijai nosūtīja 2010. gada 2. decembrī.

(14)

Laikposmā no 2011. gada 21. janvāra līdz 4. aprīlim Komisija saņēma piezīmes par lēmumu par procedūras sākšanu no 80 ieinteresētajām personām, kas uzskaitītas šā lēmuma 1. pielikumā.

(15)

Komisija 2011. gada 2. marta vēstulē saņēma Itālijas piezīmes par lēmumu par procedūras sākšanu. Pēc tam Komisija Itālijas iestādēm nosūtīja trešo personu piezīmes, un Itālija uz tām atbildēja 2011. gada 10. jūnijā.

(16)

2011. gada 19. jūlijā notika Itālijas iestāžu un Komisijas tehniskā sanāksme.

(17)

Itālija 2012. gada 15. februāra vēstulē informēja Komisiju par nodomu pieņemt jaunu tiesību aktu par pašvaldības nekustamā īpašuma nodokli un paziņoja, ka ICI no 2012. gada 1. janvāra ir aizstāts ar Imposta Municipale Propria (turpmāk “IMU”).

(18)

Reaģējot uz to, ka Itālija 2012. gada 24. martā pieņēma Likumu Nr. 27, kurā iekļauti jauni nosacījumi par tādu nekomerciālu subjektu atbrīvošanu no IMU, kas veic noteiktas darbības, taču vairākus aspektus paredzējusi precizēt turpmākajos īstenošanas tiesību aktos, Komisija 2012. gada 16. maijā nosūtīja Itālijas iestādēm informācijas pieprasījumu.

(19)

Komisija 2012. gada 27. jūnijā saņēma papildu informāciju no sūdzības iesniedzējiem, tostarp piezīmes par jauno IMU tiesību aktu. Šos novērojumus 2012. gada 6. jūlijā nosūtīja Itālijai, lai saņemtu tās piezīmes.

(20)

Itālija 2012. gada 5. septembra vēstulē sniedza Komisijai prasīto informāciju, kā arī komentēja trešo personu novērojumus, ko tai pārsūtīja 2012. gada 6. jūlijā.

(21)

Visbeidzot 2012. gada 21. novembra vēstulē Itālijas iestādes nosūtīja Komisijai 2012. gada 19. novembrī pieņemto IMU īstenošanas noteikumu kopiju.

(22)

Itālijas iestādes 1992. gadā ieviesa pašvaldības nekustamā īpašuma nodokli (ICI). 1992. gada 30. decembra Likumdošanas dekrētā Nr. 504 ir noteikts, ka šis nodoklis jāmaksā visām tām fiziskajām un juridiskajām personām, kam pieder nekustamais īpašums (saskaņā ar īpašumtiesībām, lietojuma, izmantošanas, apdzīvošanas vai nomas tiesībām). Nodoklis bija jāmaksā gan rezidentiem, gan nerezidentiem neatkarīgi no nekustamā īpašuma izmantojuma, un tā apmēru aprēķināja, pamatojoties uz nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību.

(23)

Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktu no ICI bija atbrīvots nekustamais īpašums, ko izmantoja nekomerciāli subjekti, kuri darbojās tikai sociālās palīdzības, labklājības, veselības, izglītības un izmitināšanas pakalpojumu, kā arī kultūras, atpūtas, sporta un reliģijas jomās.

(24)

Atbilstīgi 2005. gada 30. septembra Dekrētlikuma Nr. 203 (6) 7. panta 2.a punktam Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) punktā paredzētais atbrīvojums bija jāpiemēro tajā uzskaitītajām darbībām arī tad, ja tās bija komerciālas. Saskaņā ar 2006. gada 4. jūlija Dekrētlikuma Nr. 223 (7) 39. pantu minēto atbrīvojumu varēja piemērot tikai tad, ja attiecīgās darbības netika veiktas vienīgi komerciālos nolūkos.

(25)

Itālijas iestādes paskaidroja, ka 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa piemēroja tikai tad, ja bija izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi:

(26)

Itālijas iestādes 2009. gada 26. janvāra Apkārtrakstā Nr. 2/DF paskaidroja, kādi subjekti būtu uzskatāmi par nekomerciāliem un kādām vajadzētu būt šo subjektu darbībām, lai tiem būtu tiesības uz atbrīvojumu.

(27)

Apkārtrakstā norādīts, ka nekomerciāli subjekti var būt gan valsts, gan privāti subjekti. Par nekomerciāliem valsts subjektiem tika uzskatīti šādi subjekti: valsts, reģioni, apgabali, pašvaldības, tirdzniecības kameras, veselības aprūpes aģentūras, valsts struktūras, kas izveidotas tikai ar labklājību, palīdzību un veselību saistītiem nolūkiem, valsts subjekti, kas neveic saimniecisko darbību, labklājības un palīdzības struktūras, universitātes un pētniecības institūti un īpaši valsts dienesti (bijušie IPAB). Kā nekomerciālu privātu subjektu piemēri Apkārtrakstā bija norādītas asociācijas, fondi, komitejas, NVO, amatieru sporta klubi, brīvprātīgu pakalpojumu organizācijas, struktūras, kas nodokļu sistēmas vajadzībām klasificētas kā bezpeļņas organizācijas (ONLUS), un Katoļu baznīcai un citām reliģijas konfesijām piederīgas garīdzniecības iestādes.

(28)

Apkārtrakstā arī norādīts, ka no ICI atbrīvotajā nekustamajā īpašumā veiktajām darbībām nevajadzētu būt pieejamām tirgū (9), t. i., tās būtu jāveic, lai pildītu sociālas vajadzības, ko ne vienmēr var izdarīt valsts struktūras vai privāti komercuzņēmēji.

(29)

Par katru Dekrēta Nr. 504 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitīto darbību Apkārtrakstā iekļauti vairāki kritēriji, kuri palīdz noteikt, kādos gadījumos attiecīgā darbība būtu uzskatāma par tādu, ko neveic vienīgi komerciālos nolūkos (10).

(30)

ICI2012. gada 1. janvārī aizstāja ar IMU. Kā paskaidrots 5. sadaļā, 2012. gadā tika grozīti arī noteikumi par nekomerciāliem subjektiem piemērojamo pašvaldības nekustamā īpašuma nodokli.

(31)

Ienākuma nodokļa kodeksa (TUIR) 149. pants ir iekļauts tā III nodaļas II sadaļā. Kodeksa II sadaļā ir paredzēti noteikumi par uzņēmumu nodokli, bet III nodaļā ir noteikti nosacījumi par nodokļiem, ko piemēro nekomerciāliem subjektiem, piemēram, noteikumi par nodokļu bāzes aprēķināšanu un nodokļu likmēm (11). TUIR 149. pantā ir norādīti apstākļi, kādos var zaudēt “nekomerciāla subjekta” statusu.

(32)

Konkrēti TUIR 149. panta 1. punktā noteikts, ka nekomerciāls subjekts zaudē nekomerciāla subjekta statusu, ja tas visa taksācijas perioda laikā veic galvenokārt komerciālas darbības.

(33)

TUIR 149. panta 2. punktā noteikts, ka subjekts ir uzskatāms par komerciālu, ja tam lielāku ienākumu daļu nodrošina komerciālas darbības, nevis institucionāli ieņēmumi un ja lielāka pamatlīdzekļu daļa ir saistīta ar komerciālām, nevis citām darbībām (12). Attiecīgā subjekta juridiskais statuss neietekmē nekomerciāla subjekta statusa zaudēšanu.

(34)

TUIR 149. panta 4. punktā noteikts, ka iepriekš minētos nosacījumus (t. i., TUIR 149. panta 1. un 2. punktu) nepiemēro garīdzniecības iestādēm, kurām piešķirts civils statuss, un amatieru sporta klubiem.

(35)

Komisija sāka oficiālu izmeklēšanas procedūru par atbrīvojuma no pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa (atbrīvojuma no ICI) piemērošanu nekustamajam īpašumam, ko noteiktiem mērķiem izmanto nekomerciāli subjekti, jo šķita, ka šāda rīcība varētu būt valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Komisija arī sāka oficiālu izmeklēšanas procedūru par TUIR 149. panta 4. punktu, kurā noteikts, ka nosacījumi par nekomerciāla subjekta statusa zaudēšanu neattiecas uz garīdzniecības iestādēm un amatieru sporta klubiem.

(36)

Lai novērtētu, vai attiecīgie pasākumi ir selektīvi, saskaņā ar iedibināto judikatūru (13) Komisija vispirms noteica katra pasākuma atsauces nodokļu sistēmu un pēc tam izvērtēja, vai attiecīgais pasākums uzskatāms par atkāpi no šīs sistēmas un, ja tā, vai tas atbilst nodokļu sistēmas būtībai un vispārējai struktūrai.

(37)

Par atbrīvojumu no ICI Komisija secināja, ka atsauces sistēma, ko izmantot, lai novērtētu attiecīgo pasākumu, ir pats ICI. Atbrīvojums no nodokļa, kuru piemēro tādiem nekomerciāliem subjektiem, kas savu nekustamo īpašumu izmanto noteiktām darbībām, no kurām dažas uzskatāmas par saimnieciskām, ir atkāpe no atsauces sistēmas (ar ko paredz, ka ikvienai juridiskai personai, kam pieder nekustams īpašums, neatkarīgi no šā īpašuma izmantojuma jāmaksā atbilstīgs pašvaldības nodoklis). Atbrīvojuma piešķiršana tikai tādiem nekomerciāliem subjektiem, kas veic noteiktas darbības ar zināmu sociālo vērtību, netika uzskatīta par atbilstīgu Itālijas pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa sistēmas būtībai un vispārējai struktūrai.

(38)

Attiecībā uz TUIR 149. panta 4. punktu Komisija par atsauces sistēmu noteica ienākuma nodokļa sistēmu. Komisija secināja, ka sākotnēji šo pasākumu var uzskatīt par selektīvu, jo šķiet, ka tas rada iespēju — taču tikai garīdzniecības iestādēm un amatieru sporta klubiem — saglabāt nekomerciāla subjekta statusu, lai gan attiecīgie subjekti vairs netika uzskatīti par nekomerciāliem. Šāds pasākums nav uzskatāms par atbilstīgu Itālijas nodokļu sistēmas pamatprincipiem.

(39)

Itālijas iestādes nebija sniegušas informāciju, kas apliecinātu, ka attiecīgie pasākumi atbilda nosacījumiem spriedumā Altmark lietā (14). Tā kā šķita, ka pasākumi atbilst visiem pārējiem Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, radās priekšstats, ka tie ietvēra valsts atbalstu.

(40)

Attiecībā uz saderību ar iekšējo tirgu šķita, ka Līguma 107. panta 2. punkts uz pasākumiem neattiecās. Turklāt šķita, ka uz pasākumiem neattiecās arī neviens no izņēmumiem, kas paredzēti Līguma 107. panta 3. punktā, izņemot 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu par kultūras un kultūras mantojuma saglabāšanu. Saistībā ar atbrīvojumu no ICI Komisija uzskatīja, ka šo izņēmumu varētu attiecināt uz noteiktām darbībām, ko īsteno nekomerciāli subjekti, kuri darbojas tikai izglītības, kultūras un atpūtas jomās. Visbeidzot Komisija neizslēdza iespēju, ka atsevišķas darbības varētu klasificēt kā pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu. Tomēr Itālijas iestādes nebija sniegušas informāciju, ko Komisija varētu izmantot, lai novērtētu attiecīgo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu.

(41)

Tāpēc Komisija apšaubīja pasākumu saderību ar iekšējo tirgu un saskaņā ar 4. panta 4. punktu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (15), nolēma sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, aicinot Itāliju un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes.

(42)

Komisija uzskata, ka gan atbrīvojumu no ICI, gan TUIR 149. panta 4. punktu varētu klasificēt kā jaunu atbalstu. ICI, ko iekasēja reizi gadā, faktiski ieviesa 1992. gadā, un Komisija nebija ne saņēmusi informāciju par attiecīgo atbrīvojumu, nedz arī to apstiprinājusi. Atbrīvojumu piemēroja plašam darbību lokam, kas ICI ieviešanas brīdī bija atvērtas konkurencei. Tāpēc jebkāda atkāpe no šīs nodokļu sistēmas parastajiem noteikumiem būtu uzskatāma par jaunu atbalstu, jo šķita, ka pasākums atbilda Līguma 107. panta 1. punkta prasībām. Tas pats attiecas arī uz TUIR 149. pantu — TUIR  (16) tika ieviests 1998. gadā, un Komisiju par šo pasākumu neinformēja, un tā to neapstiprināja. Tāpēc ar šo pasākumu paredzētais izņēmums būtu jāklasificē kā jauns atbalsts, jo šķiet, ka tas atbilst Līguma 107. panta 1. punkta prasībām.

(43)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 20. panta 2. punktu un atsaucoties uz Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (17) publicēto uzaicinājumu, Itālijas iestādes un 80 ieinteresētās trešās personas nosūtīja Komisijai piezīmes.

(44)

Kopumā Itālijas iestādes uzskatīja, ka subjekti, kam piemēroja atbrīvojumu no ICI, nav “uzņēmumi” Savienības tiesību aktu izpratnē. Taču šādu subjektu darbībām jebkurā gadījumā bija nozīmīga sabiedriska un sociāla funkcija. Tāpēc atšķirīgas nodokļa likmes piemērošana darbībām, ko veic tikai saimniecisku apsvērumu dēļ, un darbībām sociālās palīdzības, labdarības, solidaritātes un reliģijas jomā ir atbilstīga nodokļu sistēmas būtībai un struktūrai. Itālijas iestādes arī nepiekrita tam, ka ICI pasākums būtu atzīstams par jaunu atbalstu. Itālija uzskatīja, ka attiecīgais pasākums būtu jāvērtē kā iepriekšējo nekustamā īpašuma nodokļu (ko piemēroja jau pirms EEK līguma stāšanās spēkā) turpinājums. Turklāt, ņemot vērā sūdzības iesniedzējiem nosūtīto noraidījuma vēstuļu saturu, būtu uzskatāms, ka Komisija šo pasākumu ir apstiprinājusi. Jebkurā gadījumā Komisijas atbilde uz Parlamenta rakstisko jautājumu, kā arī tas, ka Komisija informēja sūdzības iesniedzējus par savu sākotnējo nostāju, par ko neoficiāli tika paziņots arī Itālijai, radīja pasākuma labumguvējiem tiesisko paļāvību.

(45)

Par TUIR 149. panta 4. punktu Itālijas iestādes apgalvo, ka garīdzniecības iestādes un amatieru sporta klubi var zaudēt nekomerciāla subjekta statusu, lai gan varētu šķist citādi, ņemot vērā panta formulējumu. Tādā gadījumā šiem subjektiem vairs nepiemērotu nekādus nodokļa atvieglojumus.

(46)

Viedoklis, ko pauda 78 (turpmāk “78 ieinteresētās personas”) no 80 ieinteresētajām trešām personām, atbilst Itālijas iestāžu viedoklim, savukārt divas trešās personas (turpmāk “divas ieinteresētās personas” vai “sūdzības iesniedzēji”) no sākotnējiem sūdzības iesniedzējiem uzskata, ka gan ICI, gan TUIR 149. panta 4. punkts ir uzskatāmi par nelikumīgiem valsts atbalsta pasākumiem, kas nav saderīgi ar iekšējo tirgu. Tāpēc 78 ieinteresēto personu izteiktie argumenti tiks izklāstīti kopā ar Itālijas iestāžu nostāju, savukārt sūdzības iesniedzēju argumenti tiks aplūkoti atsevišķi.

(47)

Itālijas iestādes un 78 ieinteresētās personas apgalvo, ka noteiktas darbības, ko veic nekomerciāli subjekti, kuriem piemēro atbrīvojumu no ICI, nav uzskatāmas par saimnieciskām darbībām. Tās apgalvo, ka šīs darbības, kuru mērķauditorija galvenokārt ir ļoti specifiska, nav uzskatāmas par preču vai pakalpojumu piedāvāšanu tirgū un tādējādi tās nekonkurē ar komerciālu uzņēmumu veiktajām darbībām. Tāpēc šie nekomerciālie subjekti, kas darbojas sabiedriskas nozīmes jomās, nav uzskatāmi par uzņēmumiem, bet tas savukārt ir LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas priekšnosacījums.

(48)

Saskaņā ar informāciju, ko sniedza Itālijas iestādes un dažas no 78 ieinteresētajām personām, šīm darbībām lielākoties ir noteiktas iezīmes. Piemēram, tās veic sabiedrības interesēs vai solidaritātes nolūkos un bez maksas vai par samazinātu maksu. Ņemot vērā attiecīgo nekomerciālo subjektu īpašās iezīmes un noteiktos mērķus, tos nevar klasificēt kā uzņēmumus.

(49)

Itālijas iestādes un 78 ieinteresētās personas uzskata, ka atbrīvojums no ICI nav uzskatāms par atkāpi no vispārējās nodokļu sistēmas un ka ar šo pasākumu tiek īstenoti šīs sistēmas pamatprincipi.

(50)

Tās uzskata, ka, piemērojot atšķirīgas nodokļa likmes ekonomiskām un ienesīgām darbībām un ar palīdzību, labdarību, reliģiju u. c. saistītām darbībām, ko veic subjekti, kuriem ir noteikti mērķi, netiek pārkāpta Itālijas nodokļu sistēmas loģika (18). Otrā darbību veida pamatā ir solidaritātes princips, kas ir būtisks aspekts gan valsts, gan Savienības tiesību aktos. Piemērojot atšķirīgu nodokļa likmi, likumdevējs vienkārši vēlējās ņemt vērā dažādo juridisko un faktisko situāciju, kādā ir subjekti, kas veic minētās sabiedriskas nozīmes darbības ar lielu sociālo vērtību.

(51)

Turklāt sabiedriskas nozīmes darbību noteikšana ir dalībvalstu kompetencē. Vienīgais ierobežojums ir tāds, ka dalībvalsts noteiktajām atšķirīgajām nodokļa likmēm jābūt saskaņotām, t. i., tām jāatbilst vispārējās nodokļu sistēmas loģikai, un ir vajadzīga arī atbilstīga kontroles sistēma. Attiecīgā atbrīvojuma no ICI gadījumā abi nosacījumi ir izpildīti.

(52)

Atbrīvojuma no ICI juridiskais pamats ir Itālijas Konstitūcijas 2. un 3. pants, kuros prasīts pildīt politiskus, ekonomiskus un ar sociālo solidaritāti saistītus pienākumus pret pilsoņiem, un 38. pants, kurā noteiktas tādu cilvēku tiesības uz sociālo labklājību, kam nav pieejami vajadzīgie iztikas līdzekļi. Būtu arī jānorāda, ka nekomerciāli subjekti palīdz valstij veikt konkrētus sociālus uzdevumus. Valsts vienmēr ir apzinājusies šo subjektu īpašo nozīmi, tāpat kā tā ir apzinājusies, ka nevarētu viena pati nodrošināt ar labklājību, veselību, kultūru, izglītību un sportu saistītus pakalpojumus.

(53)

Itālijas iestādes atkārtoja Apkārtrakstā norādīto — lai iegūtu tiesības uz atbrīvojumu no ICI, jābūt izpildītiem (25) apsvērumā aprakstītajiem diviem kumulatīvajiem nosacījumiem (subjektīvajai un objektīvajai prasībai).

(54)

Attiecībā uz subjektīvo prasību (t. i., nekomerciāla subjekta statusu) un, konkrētāk, reliģiskām iestādēm Itālijas iestādes uzsvēra, ka nekomerciālu subjektu kategorijā ietilpst garīdzniecības iestādes, kam piešķirts civils statuss un kas ir piederīgas vai nu Katoļu baznīcai, vai citām reliģiskām konfesijām (19).

(55)

Attiecībā uz objektīvo prasību (t. i., vienas no tiesību aktos uzskaitītajām darbībām izpildi) Itālijas iestādes norādīja, ka Itālijas Kasācijas tiesa ir atkārtoti lēmusi, ka, lai varētu piešķirt atbrīvojumu no ICI, ir būtiski uzskatīt, ka darbība tiek faktiski veikta attiecīgajā nekustamajā īpašumā. Tas nozīmē, ka arī tad, ja konkrētā darbība ir iekļauta no nodokļa atbrīvoto darbību uzskaitījumā, ir jāpārbauda, vai to arī faktiski veic nekomerciālos nolūkos (20). Turklāt, kā noteikusi Valsts Padome (21), ja kādam no likumā atļautajiem mērķiem izmanto tikai attiecīgā nekustamā īpašuma daļu (arī tad, ja lielāko), ņemot vērā to, ka atbrīvojums ir ierobežots, no nodokļa nevar atbrīvot visu īpašumu.

(56)

Itālijas iestādes uzskata, ka ICI ir loģisks iepriekšējo īpašumam piemēroto nodokļu turpinājums, kas nodrošina gan tiesisku, gan materiālu pēctecību. Atbrīvojums, ko piemēro nekustamajam īpašumam, kurā veic noteiktas darbības ar lielu sociālo vērtību, jau kopš 1931. gada — ilgi pirms EEK līguma stāšanās spēkā — ir bijis visu tiesību aktu par nekustamo īpašumu stūrakmens.

(57)

Ņemot vērā sūdzības iesniedzējiem nosūtītās Komisijas noraidījuma vēstules, par kurām Itālija tika informēta, Itālijas iestādes un 78 ieinteresētās personas arī uzskata, ka Komisija atbrīvojumu no ICI ir apstiprinājusi.

(58)

Tāpēc, ja atbrīvojums no ICI ir uzskatāms par atbalstu, tas būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu.

(59)

Itālijas iestādes nolēma neiesniegt piezīmes par pasākumu iespējamu atbilstību Līguma 107. panta 2. un 3. punktam un par to iespējamu atzīšanu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pasākumiem saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu un spriedumu Altmark lietā.

(60)

Dažas no 78 ieinteresētajām personām uzskata, ka atbrīvojums no ICI ir saderīgs ar Līguma 106. panta 2. punktu un 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo tas ir vajadzīgs, lai būtu iespējams veikt sabiedrībai noderīgas darbības, kuru pamatā ir solidaritātes princips. Turklāt šis atbrīvojums no nodokļa nerada ievērojamus konkurences izkropļojumus un manāmu ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(61)

Itālijas iestādes apgalvo, ka atbildes par atbrīvojumu no ICI, kuras Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējiem un par kurām Itālija tika neoficiāli informēta, ir radījušas nekomerciālajiem subjektiem tiesisko paļāvību par atbrīvojuma no ICI atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(62)

Tās uzskata, ka tiesisko paļāvību ir radījusi arī Komisijas atbilde uz Parlamenta 2009. gada rakstisko jautājumu par nodokļa piemērošanu nekomerciāliem subjektiem (22).

(63)

Tāpēc arī tad, ja Komisija uzskatītu pasākumu par nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu un neatzītu to par pastāvošu atbalstu, tai nevajadzētu prasīt atgūt atbalstu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu.

(64)

Atsevišķas trešās personas uzskata, ka attiecībā uz TUIR 149. panta 4. punktu atbalsta atgūšana nebūtu jāprasa nevienā gadījumā, jo valsts iestādēm būt ļoti sarežģīti un apgrūtinoši izteikt iespējamo priekšrocību skaitļos.

(65)

Itālijas iestādes savos apsvērumos sīki aprakstīja īpašos nekomerciāliem subjektiem, tostarp garīdzniecības iestādēm un amatieru sporta klubiem, piemērojamos noteikumus par nodokļiem. Itālijas iestādes uzsver, ka TUIR 149. panta 2. punktā ir sniegts neizsmeļošs to parametru uzskaitījums, ko var izmantot (23), lai klasificētu subjektu kā komerciālu organizāciju. Arī tad, ja nekomerciālais subjekts atbilst vienam vai vairākiem minētajiem nosacījumiem, tas uzreiz nezaudē nekomerciāla subjekta statusu (jo šos parametrus nevar uzskatīt par likumiskiem pieņēmumiem). Atbilstība šiem nosacījumiem liecinātu tikai par to, ka subjekta veiktās darbības varētu būt galvenokārt komerciālas.

(66)

Kā norādīts Ieņēmumu dienesta 1998. gada 12. maija Apkārtrakstā Nr. 124/E, garīdzniecības iestādes, kam piešķirts civils statuss, var uzskatīt par nekomerciāliem subjektiem tikai tad, ja to veiktās darbības ir tikai vai galvenokārt nekomerciālas.

(67)

Tāpēc atbilstīgi Itālijas sniegtajai informācijai ar TUIR 149. panta 4. punktu tikai izslēdz konkrētu 149. panta 1. un 2. punktā noteiktu laika un darbības parametru piemērošanu (24). Ar TUIR 149. panta 4. punktu neizslēdz iespējamību, ka garīdzniecības iestādes varētu zaudēt nekomerciāla subjekta statusu. Jebkurā gadījumā dažas no 78 ieinteresētajām personām uzskata, ka šis pasākums neietver nekādu valsts līdzekļu nodošanu un nerada nekādas priekšrocības.

(68)

Itālijas iestādes paskaidroja, ka pasākuma mērķis ir saglabāt CONI (Itālijas Valsts olimpiskās komitejas) ekskluzīvo atbildību par amatieru sporta klubiem un Iekšlietu ministrijas ekskluzīvo atbildību par civila statusa piešķiršanu garīdzniecības iestādēm vai šā statusa anulēšanu (25). Tomēr, ja šo iestāžu nodokļu revīzijā nodokļu iestādes konstatētu, ka tiek veiktas galvenokārt komerciālas darbības, tās nekavējoties informētu Iekšlietu ministriju vai CONI. Turklāt nodokļu iestādes arī liktu no attiecīgā subjekta atgūt nodokļa starpību.

(69)

Itālijas iestādes apstiprināja, ka tika veiktas gan garīdzniecības iestāžu, gan amatieru sporta klubu pārbaudes. Garīdzniecības iestādēs attiecīgas pārbaudes veica arī Iekšlietu ministrija, taču tā nekonstatēja nekādus pārkāpumus.

(70)

Divas ieinteresētās personas (26) savās piezīmēs atsaucās uz visiem dokumentiem un apsvērumiem, ko tās jau iesniedza Komisijai administratīvajā procedūrā pirms lēmuma par procedūras sākšanu. Viņuprāt, šie dokumenti apliecina to, ka garīdzniecības iestādes patiešām veic saimnieciskas darbības.

(71)

Attiecībā uz atbrīvojumu no ICI abas personas norādīja, ka apstrīdēto pasākumu Itālija ieviesa 2005. gadā. Pēc Dekrētlikuma Nr. 203/2005 stāšanās spēkā atbrīvojumu no ICI piemēroja nekomerciāliem subjektiem, kas veica tiesību aktos uzskaitītās darbības, arī tad, ja šīs darbības bija komerciālas (27). Pēc ICI tiesību akta grozīšanas 2006. gadā atbrīvojumu no ICI piemēroja tādām pašām darbībām, ja vien tās nebija tikai komerciālas (28). Taču 2006. gadā izdarītie grozījumi nemazināja attiecīgā pasākuma atbilstību valsts atbalsta kritērijiem.

(72)

Arī Apkārtrakstā tika paredzēta selektīva priekšrocība subjektiem, kas tiešām būtu jāuzskata par uzņēmumiem. Ļoti bieži galvenais priekšnosacījums, lai Apkārtrakstā uzskaitītajām darbībām piemērotu atbrīvojumu no ICI, bija tas, ka subjekts negūst peļņu. Tomēr, ņemot vērā ES judikatūrā noteiktos principus, piemērojot valsts atbalsta noteikumus, nav būtiski, vai subjekts gūst peļņu. Tāpēc ar Apkārtrakstu netika atrisināti jautājumi par atbrīvojuma no ICI saistību ar valsts atbalstu, jo šo atbrīvojumu turpināja piemērot nekomerciāliem subjektiem, kas veica saimniecisku darbību, bet nepiemēroja subjektiem, kas veica to pašu darbību, taču guva peļņu.

(73)

Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka jebkurā gadījumā ir gandrīz neiespējami iegūt konkrētus datus par attiecīgajiem subjektiem piederošo nekustamo īpašumu, galvenokārt tāpēc, ka šiem subjektiem nav jādeklarē no ICI atbrīvotais nekustamais īpašums.

(74)

Attiecībā uz TUIR 149. panta 4. punktu sūdzības iesniedzēji uzskata, ka garīdzniecības iestādes nekomerciāla subjekta statusu zaudēt nevar.

(75)

Attiecībā uz atbrīvojumu no ICI un 149. panta 4. punktu sūdzības iesniedzēji piekrīt Komisijas sākotnējiem secinājumiem par valsts līdzekļu izmantošanu un priekšrocības esamību, kā arī par selektivitāti, konkurences izkropļošanu un ietekmi uz tirdzniecību.

(76)

Attiecībā uz konkrēto pasākumu saderību ar iekšējo tirgu sūdzības iesniedzēji atbalsta Komisijas sākotnējo secinājumu par to, ka Līguma 107. panta 2. punkts un 107. panta 3. punkta a), b) un c) apakšpunkts uz šo gadījumu neattiecas. Tomēr viņi nepiekrīt, ka atsevišķiem subjektiem, kas darbojas tikai izglītības, kultūras un atpūtas jomās, varētu piemērot izņēmumu saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu. Sūdzības iesniedzēji arī uzskata, ka šajā gadījumā nav izpildīti sprieduma Altmark lietā nosacījumi.

(77)

Itālijas iestādes nosūtīja savus apsvērumus par trešo personu piezīmēm 2011. gada 10. jūnija vēstulē.

(78)

Pirmkārt, arī tad, ja pieņemtu, ka atsevišķas tādu nekomerciālu subjektu, kam piemēro atbrīvojumu no nodokļa, darbības varētu klasificēt kā saimnieciskas darbības, Komisijai joprojām jāpierāda, ka piešķirtā priekšrocība ir selektīva un ka tā neatbilst Itālijas nodokļu sistēmas loģikai.

(79)

Otrkārt, attiecībā uz vispārējiem apsvērumiem par Apkārtrakstu Itālijas iestādes uzskata, ka Komisija tiek aicināta pārbaudīt pasākumu, kas ietver atbrīvojumu no nodokļa. Tas nozīmē, ka tai jānovērtē valsts iestāžu norādītie tiesību akta interpretēšanas kritēriji, kā arī tas, vai pastāv pietiekama kontroles sistēma.

(80)

Savukārt par sūdzības iesniedzēju minētajām iespējamām grūtībām savākt datus par nekustamo īpašumu, kas pieder nekomerciāliem subjektiem, Itālijas iestādes norādīja, ka 2006. gadā tika atcelta prasība par ICI deklarācijas iesniegšanu. Itālijas iestādes arī norāda, ka patlaban notiek gan kadastra sistēmas, gan nekustamā īpašuma datubāzu reorganizācija.

(81)

Kā atzinuši arī sūdzības iesniedzēji, Itālijas iestādes piebilst, ka TUIR 149. panta 4. punkts ir nevis patstāvīgs vai materiāls nosacījums, bet gan procedūras nosacījums, kas ir saistošs, tikai ņemot vērā kontroles procedūru aspektu.

(82)

Īstenojot tā saukto fiskālā federālisma reformu, ar 2011. gada 14. marta Likumdošanas dekrētu Nr. 23 tika nolemts, ka no 2014. gada 1. janvāraICI aizstās ar IMU. Ar 2011. gada 6. decembra Dekrētlikumu Nr. 201, kas pārveidots par 2011. gada 22. decembra Likumu Nr. 214, Itālija nolēma pārcelt IMU ieviešanu uz 2012. gadu.

(83)

IMU jāmaksā visām personām, kam pieder nekustamais īpašums. Nodokļa bāzi aprēķina, pamatojoties uz nekustamā īpašuma vērtību, ko nosaka, ņemot vērā kadastrālo ienākumu par nekustamo īpašumu un piemērojot ICI dekrēta (Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92) 5. panta kritērijus, kā arī Dekrētlikuma Nr. 201/2011 kritērijus. Saskaņā ar minētajiem kritērijiem noteikto vērtību reizina ar attiecīgiem reizinātājiem, kas atšķiras atkarībā no īpašuma kadastrālās kategorijas. IMU standarta likme ir 0,76 %.

(84)

Tāpēc kadastra sistēmai nekustamā īpašuma nodokļu jomā ir ļoti liela nozīme. Minimālā vienība, ko var izmantot kadastra sistēmas vajadzībām, var būt ēka vai tās daļa, ēku kopums vai teritorija, ja tās ir autonomas gan funkciju, gan ienākumu ziņā. Itālijas kadastra sistēmā, kas tiks pārskatīta, ir sešas nekustamā īpašuma kategorijas. Kadastra sistēmas A grupā ietilpst mājokļiem vai līdzīgiem mērķiem izmantots nekustamais īpašums; B grupā ir kolektīvām vajadzībām izmantots nekustamais īpašums, piemēram, mācību iestāžu, slimnīcu, valsts iestāžu, skolu ēkas; C grupā ietilpst nekustamais īpašums, ko izmanto parastiem komerciāliem mērķiem, piemēram, veikaliem, noliktavām, kā arī ēkas un telpas, ko izmanto sportam; D grupā ir nekustamais īpašums, ko izmanto specifiskiem mērķiem, piemēram, viesnīcām, teātriem, slimnīcām, kā arī ēkas un telpas, ko izmanto sportam; E grupā ietilpst specifiskiem mērķiem izmantots nekustamais īpašums, piemēram, sauszemes, jūras un gaisa transporta pakalpojumiem, maksas tiltiem, bākām, dievkalpojumiem izmantots īpašums. Savukārt F grupā ietilpst nekustamais īpašums, kas reģistrēts fiktīvām kategorijām.

(85)

Ar 2012. gada 24. janvāra Dekrētlikuma Nr. 1 (pārveidots par 2012. gada 24. marta Likumu Nr. 27) 91.a pantu, kurā iekļauta īpaša atsauce uz jauno IMU, tika ieviestas vairākas pārmaiņas attiecībā uz nodokli, ko piemēro tādu nekomerciālu subjektu nekustamajam īpašumam, kuri veic noteiktas darbības. Ar jauno tiesību aktu tika atcelts 2006. gadā izdarītais grozījums, ar ko paplašināja darbības jomu atbrīvojumam no ICI, iekļaujot tajā nekustamo īpašumu, kurā īsteno noteiktas darbības, kas “nav vienīgi komerciālas” (29) (4. punkts), kā arī precizēts, ka atbrīvojumu no IMU piemēro tikai likumā noteiktajām darbībām (30), ko nekomerciālos nolūkos veic nekomerciāli subjekti (1. punkts). Dekrētlikumā Nr. 1/2012 arī tika iekļauti īpaši noteikumi, ar ko atļāva piemērot proporcionālu IMU likmi gadījumos, kad vienu īpašumu izmanto gan komerciālām, gan nekomerciālām darbībām. Tā 91.a panta 2. punktā noteikts, ka, ja īpašumu izmanto gan komerciālām, gan nekomerciālām darbībām, no 2013. gada 1. janvāra atbrīvojumu piemēros tikai tai īpašuma daļai, kurā veic nekomerciālas darbības, ja ir iespējams noteikt to īpašuma daļu, ko izmanto tikai šādām darbībām. Gadījumos, kad šādas autonomas īpašuma daļas nav iespējams noteikt, atbrīvojumu no 2013. gada 1. janvāra piemēros proporcionāli īpašuma nekomerciālajam izmantojumam, kas norādīts īpašā deklarācijā (91.a panta 3. punkts). Dekrētlikumā Nr. 1/2012 ir vairāki aspekti, kas būs jārisina turpmākajos īstenošanas noteikumos, kurus pieņems ekonomikas un finanšu ministrs. Daži no šiem aspektiem ir noteikumi un nosacījumi par deklarācijas iesniegšanu; informācija, kas vajadzīga, lai noteiktu proporcionālo izmantojumu; kā arī, ņemot vērā ar Dekrētlikumu Nr. 174/2012 (31) ieviestās pārmaiņas, vispārēji un konkrēti nosacījumi, kas jāņem vērā, klasificējot darbību kā nekomerciālu.

(86)

Kad tika saņemts labvēlīgs Valsts Padomes (32) atzinums un komentāri, ekonomikas un finanšu ministrs ar 2012. gada 19. novembra Dekrētu Nr. 200 pieņēma IMU īstenošanas noteikumus (turpmāk “Noteikumi”) (33). Noteikumos paredzēts, kuros gadījumos tajos uzskaitītās darbības, uz ko attiecina atbrīvojumu no IMU, uzskata par “nekomerciālām”. Pirmkārt, attiecīgās darbības nekad nedrīkst radīt peļņu; turklāt saskaņā ar ES tiesību aktiem ar tām būtībā nedrīkst konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem, kuri gūst peļņu, un tām jāatbilst solidaritātes un subsidiaritātes principiem (34). Papildus minētajam ir jāizpilda divi savstarpēji kritēriju kopumi, ko piemēro nekomerciāliem subjektiem (subjektīvās prasības) un noteiktām to darbībām (objektīvās prasības). Attiecībā uz subjektīvajām prasībām Noteikumos ir paredzēti vispārēji nosacījumi, kas nekomerciāliem subjektiem jāievēro, lai varētu saņemt atbrīvojumu no IMU  (35). Noteikumos ir īpaši uzsvērts, ka nekomerciālu subjektu statūtos jābūt iekļautam vispārējam aizliegumam izplatīt jebkādus ienākumus, peļņu, līdzekļus un rezerves. Turklāt visi ienākumi ir no jauna jāiegulda tikai tādās darbībās, kas veicina subjekta mērķa — sociālās solidaritātes — īstenošanu. Ja nekomerciālo subjektu likvidē, tā aktīvi jāpiešķir citam nekomerciālam subjektam, kas veic līdzīgu darbību. Attiecībā uz objektīvajām prasībām (36) dažādajiem 1. pantā uzskaitīto darbību veidiem (37) piemēro atšķirīgas prasības. Subjektiem, kas darbojas labklājības un veselības jomā, ir jāatbilst divām alternatīvām prasībām: a) subjektu ir akreditējusi valsts, un tas ir noslēdzis līgumu vai vienošanos ar valsts iestādēm; subjekta darbības ietilpst valsts sistēmā vai to papildina, un pakalpojumus lietotājiem sniedz bez maksas vai par tādu summu, kas tikai palīdz segt pakalpojuma vispārējās izmaksas; b) ja subjekts nav akreditēts un nav noslēdzis attiecīgu līgumu vai vienošanos, pakalpojumus sniedz bez maksas vai par simbolisku maksu, kas nekādā gadījumā nepārsniedz pusi no vidējās cenas par līdzīgām darbībām, ko tajā pašā reģionā piedāvā kā konkurējošas darbības, turklāt šī maksa nedrīkst būt nekādā veidā saistīta ar šāda pakalpojuma faktiskajām izmaksām. Izglītības jomā ir jāizpilda trīs kumulatīvas prasības — a) attiecīgajai darbībai jābūt līdzvērtīgai valsts izglītības sistēmā iekļautajām darbībām, un skolai jāievēro nediskriminējoša uzņemšanas politika; b) skolā jāuzņem arī skolēni ar īpašām vajadzībām un jāīsteno kolektīvi darba līgumi, skolas struktūrai jāatbilst piemērojamiem standartiem, un skolai jāpublicē tās ienākumu pārskati; c) attiecīgās darbības jānodrošina vai nu bez maksas, vai arī par simbolisku maksu, ar ko tiek segta tikai daļa no pakalpojuma faktiskajām izmaksām, turklāt šī maksa nedrīkst būt nekādā veidā saistīta ar šāda pakalpojuma faktiskajām izmaksām. Subjektam, kam piemēro atbrīvojumu un kas darbojas izmitināšanas, kultūras, atpūtas vai sporta jomā, attiecīgie pakalpojumi jāsniedz bez maksas vai par simbolisku maksu, kas nekādā gadījumā nepārsniedz pusi no vidējās cenas par līdzīgām darbībām tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā, turklāt šī maksa nedrīkst būt nekādā veidā saistīta ar šāda pakalpojuma faktiskajām izmaksām.

(87)

Abas ieinteresētās personas uzskata, ka Dekrētlikuma Nr. 1/2012 91.a panta 2. un 3. punkts ir atkāpe no parastajiem noteikumiem par nekustamajam īpašumam piemērojamiem nodokļiem.

(88)

Pirmkārt, abi sūdzības iesniedzēji norāda, ka saskaņā ar 91.a panta 2. punktu, ja nekustamo īpašumu izmanto dažādiem mērķiem, atbrīvojumu no IMU piemēro tikai tai īpašuma daļai, kurā veic nekomerciālas darbības, tad, ja ir iespējams noteikt, kuru īpašuma daļu izmanto vienīgi šādām darbībām. Pārējai nekustamā īpašuma daļai, kas ir autonoma gan funkciju, gan ienākumu ziņā, piemēro 2006. gada 24. novembra Dekrētlikuma Nr. 262 2. panta 41., 42. un 44. punktu. Ar šiem nosacījumiem reglamentē procedūru, kas jāpiemēro kadastra sistēmas E grupā iekļautajam nekustamajam īpašumam, kura kadastrālie ienākumi ir jāpārklasificē un jāpārvērtē. Patiesībā saskaņā ar šo tiesību aktu E grupā klasificētajā nekustamajā īpašumā (specifiskiem mērķiem izmantotajā īpašumā) (38) nevar ietilpt komerciāliem vai rūpnieciskiem nolūkiem izmantotas ēkas vai ēku daļas, ja tās ir autonomas funkciju un ienākumu ziņā.

(89)

Abas ieinteresētās personas norādīja, ka 91.a panta 2. punktā iekļautā atsauce uz Dekrētlikumu Nr. 262/2006 būtu jāinterpretē kā vispārēja atsauce uz kadastra pārklasifikācijas procedūru. Abas personas norādīja, ka, ja Dekrētlikumā Nr. 262/2006 paredzēto procedūru piemērotu tikai tādam nekustamajam īpašumam, kas ietilpst kadastra sistēmas E grupā, prasība “sadalīt” dažādiem mērķiem izmantotu īpašumu būtu jāpiemēro tikai ļoti ierobežotam ēku skaitam, t. i., E7 un E9 kategorijas ēkām.

(90)

Abas ieinteresētās personas arī apgalvo, ka 91.a panta 3. punktā paredzētā deklarācija varētu veicināt izvairīšanos no nodokļa maksāšanas un ka jaunajā tiesību aktā valsts iestādēm ir piešķirta pārāk liela rīcības brīvība. Turklāt jaunie noteikumi stāsies spēkā tikai 2013. gada 1. janvārī, tāpēc Komisijai jebkurā gadījumā būtu jāprasa atgūt atbalstu, kas laikposmā no 2006. gada līdz 2012. gadam nelikumīgi piešķirts, piemērojot atbrīvojumu no ICI.

(91)

Itālijas iestādes paskaidroja, ka 91.a panta 2. punktā iekļautā atsauce uz Dekrētlikuma Nr. 262/2006 2. panta 41., 42. un 44. punktu būtu jāinterpretē kā vispārēja atsauce uz procedūru, kas būtu jāievēro, lai “sadalītu” dažādiem mērķiem izmantotu īpašumu. Šī procedūra ir jāpiemēro neatkarīgi no kadastra kategorijas.

(92)

Itālija arī paskaidroja, ka Itālijas nodokļu sistēmas pamatprincips ir nodokļu maksātāju pienākums iesniegt nodokļu deklarāciju un ka ļoti izplatīta likumdošanas prakse ir konkrētus aspektus reglamentēt īstenošanas tiesību aktos. Turklāt, tā kā ar 2012. gada martā pieņemto tiesību aktu tiek ieviesta jauna nekomerciālu subjektu izmantotā nekustamā īpašuma deklarēšanas sistēma, bija jāpārceļ datums, kad šo sistēmu sāk piemērot attiecīgajiem subjektiem.

(93)

Par atbalsta atgūšanu Itālijas iestādes sacīja, ka nav iespējams retrospektīvi noteikt, kuru nekomerciāliem subjektiem piederošo īpašumu izmantoja darbībām, kas nav vienīgi komerciālas (un kuram tāpēc piemēroja ICI). Kadastra dati patiesībā nesniedz informāciju par īpašumā veikto darbību veidiem (39). Arī citās nodokļu datubāzēs nav iespējams noteikt, kuru nekustamo īpašumu nekomerciāli subjekti izmantoja institucionālām darbībām, ko neveic vienīgi komerciālos nolūkos.

(94)

Lai noskaidrotu, vai pasākums ir uzskatāms par atbalstu, Komisijai jānovērtē, vai attiecīgais pasākums atbilst visiem Līguma 107. panta 1. punkta nosacījumiem. Saskaņā ar šo nosacījumu, “ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Saskaņā ar šo nosacījumu Komisija pārbaudīs, i) vai pasākumu finansē valsts vai no valsts līdzekļiem, ii) vai tas rada selektīvu priekšrocību, iii) vai tas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

(95)

Vispirms Komisijai jānovērtē, vai vismaz daži no iesaistītajiem nekomerciālajiem subjektiem nav uzskatāmi par uzņēmumiem Savienības tiesību aktu par konkurenci izpratnē.

(96)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka nekomerciālie subjekti, uz ko attiecas konkrētais pasākums, vismaz daļēji veica saimnieciskas darbības un tāpēc ir klasificējami kā uzņēmumi.

(97)

Itālijas iestādes un 78 ieinteresētās personas uzskata, ka noteiktas darbības, ko veic nekomerciāli subjekti, nav uzskatāmas par saimnieciskām darbībām. Tās īpaši ir pārliecinātas par to, ka saistībā ar ICI pasākumu tādas darbības kā sniegt palīdzību grūtībās nonākušām jaunajām māmiņām vai apsaimniekot ēku kalnos, uz kuru bērni no laukiem var doties vasaras brīvdienās, nav saimnieciska darbība. Veicot šīs darbības, kam ir konkrēti definēta mērķauditorija, nekomerciālie subjekti nepiedāvā tirgū preces vai pakalpojumus un nekonkurē ar komercuzņēmumu īstenotajām darbībām. Tāpēc šie nekomerciālie subjekti, kas darbojas sabiedrības interesēs, nebūtu jāuzskata par uzņēmumiem un tiem nevar piemērot Līguma 107. panta 1. punktu. Turklāt, kā norādīja Itālijas iestādes un dažas no 78 ieinteresētajām personām, daudzos gadījumos šādām darbībām nemaz nav faktiska tirgus. Gandrīz visām attiecīgajām darbībām ir arī īpašas iezīmes, ko var rezumēt šādi:

(98)

Ņemot vērā šīs iezīmes un attiecīgo nekomerciālo subjektu īpašos mērķus, šos subjektus nevar uzskatīt par uzņēmumiem.

(99)

Komisija norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “uzņēmums” ietver visus subjektus, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida (40). Tāpēc konkrēta subjekta klasifikācija ir atkarīga tikai no tā darbību veida. Šim vispārējam principam ir divas būtiskas sekas, kas aprakstītas tālāk.

(100)

Pirmkārt, īpašā valsts tiesību aktā noteiktais subjekta statuss nav būtisks. Tas nozīmē, ka tā juridiskajam statusam un organizatoriskajai struktūrai nav nozīmes. Tāpēc par uzņēmumu var uzskatīt pat tādu subjektu, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem klasificē kā apvienību vai sporta klubu, piemērojot Līguma 107. panta 1. punktu. Vienīgais vērā ņemamais kritērijs ir tas, vai attiecīgais subjekts veic vai neveic saimniecisku darbību.

(101)

Otrkārt, noteikumu par valsts atbalstu piemērošana nav atkarīga no tā, vai subjekts ir dibināts ar mērķi gūt peļņu, jo arī bezpeļņas subjekti var tirgū piedāvāt preces un pakalpojumus (41).

(102)

Treškārt, tas, vai subjektu var klasificēt kā uzņēmumu, vienmēr ir atkarīgs no konkrētās darbības. Subjektu, kas veic gan saimnieciskas darbības, gan darbības, kurām nav ekonomiska rakstura, uzskata par uzņēmumu tikai, ņemot vērā saimnieciskas darbības esamību.

(103)

Saimnieciska darbība ir jebkāda darbība, kas ietver preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū. Saistībā ar to Komisija uzskata, ka 97. apsvērumā minētās Itālijas un 78 ieinteresēto personu norādītās iezīmes un aspekti, kam, kā tās atzīst, subjekti ne vienmēr atbilst, nevar per se izslēgt attiecīgo darbību saimniecisko raksturu.

(104)

Kā jau tika paskaidrots, saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 203/2005 (grozīts ar Dekrētlikumu Nr. 223/2006; tagad atcelts) 7. panta 2.a punktu ICI tiesību akta 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitītās darbības varētu būt komerciālas, ja vien tās nav tikai komerciālas. Par katru Dekrēta Nr. 504 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitīto darbību 2009. gada 29. janvāra Apkārtrakstā ir iekļauti vairāki kritēriji, kas palīdz noteikt, vai attiecīgā darbība būtu uzskatāma par tādu, kas nav vienīgi komerciāla. Ja Apkārtrakstā paredzētie nosacījumi tika izpildīti, nekomerciālajiem subjektiem piemēroja atbrīvojumu no ICI arī tad, ja to veiktās darbības ietvēra saimnieciskus aspektus. Tiešām, kā norādīts lēmumā par procedūras sākšanu, veselības jomā galvenā prasība bija šāda — nekomerciālajiem subjektiem bija jānoslēdz vienošanās vai līgums ar valsts iestādēm. Ir skaidrs, ka ar šo nosacījumu nevar per se izslēgt attiecīgo darbību saimniecisko raksturu. Līdzīgi nosacījumi attiecas arī uz izglītības jomu — skolai bija jāievēro mācību standarti, jābūt pieejamai skolēniem ar īpašām vajadzībām, jāīsteno kolektīvi darba līgumi, jāievēro nediskriminējoša uzņemšanas politika, kā arī gūtā peļņa no jauna jāiegulda izglītojošās darbībās. Arī šīs prasības neizslēdz šādu izglītības jomā veiktu darbību saimniecisko raksturu. Kinoteātru vadītājiem tika prasīts rādīt filmas ar kulturālu ievirzi, bērniem paredzētas filmas vai arī filmas, kam piešķirts kvalitātes apliecinājums. Attiecībā uz izmitināšanas pakalpojumiem tika prasīts, lai tie būtu pieejami nevis plašai sabiedrībai, bet gan noteiktām sabiedrības kategorijām un lai pakalpojums netiktu sniegts visu gadu. Pakalpojuma sniedzējam arī bija jānosaka cenas, kas ir ievērojami mazākas par tirgus cenām, un attiecīgā iestāde nedrīkstēja darboties kā parasta viesnīca. Arī šajā gadījumā nosacījumi neizslēdz attiecīgo darbību saimniecisko raksturu.

(105)

Komisija arī novēro, ka pat tad, ja vairumā gadījumu šīs darbības tiek veiktas sabiedrības interesēs, šis aspekts per se neizslēdz šādu darbību saimniecisko raksturu. Arī tad, ja darbībai ir sociāls mērķis, ar to nepietiek, lai darbību nevarētu klasificēt kā saimniecisku. Turklāt nekomerciāliem subjektiem tiešām var būt ierobežota spēja maksāt nodokļus, taču tas nenozīmē, ka tie neveic saimniecisku darbību. Šis faktors neattiecas uz nekustamā īpašuma nodokli, kura galvenais kritērijs ir īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu, un tas nav saistīts ar citiem nodokļu maksāšanas spējas aspektiem.

(106)

Ņemot vērā iepriekš minēto un tā kā 2005. gada tiesību aktā bija atļauts atbrīvot no ICI nekustamo īpašumu, kurā veic komerciālas darbības, un Apkārtrakstā noteiktie kritēriji un Itālijas sniegtā informācija nav pietiekami, lai izslēgtu veikto darbību saimniecisko raksturu, Komisija uzskata, ka saistībā ar konkrētajām darbībām attiecīgie nekomerciālie subjekti ir jāklasificē kā uzņēmumi. Tas attiecas arī uz TUIR 149. panta 4. punktā minētajiem nekomerciālajiem subjektiem, kam tiek ļauts veikt saimnieciskas darbības. Pēdējo secinājumu Itālijas iestādes neapstrīd.

(107)

Jebkurā gadījumā saskaņā ar Tiesas (42) judikatūru Komisija uzskata, ka, lai shēmu klasificētu kā valsts atbalstu, nav jāpierāda, ka viss individuālais atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar šo shēmu, ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Lai secinātu, ka shēma ietver atbalsta elementus Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka, to īstenojot, rodas par atbalstu uzskatāmas situācijas. Tāpēc mutatis mutandis saistībā ar šo lēmumu nav jāvērtē visu Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitīto atsevišķo darbību būtība. Kā norādīts 104. apsvērumā, Komisija konstatēja, ka atsevišķos apstrīdētās atbalsta shēmas piemērošanas gadījumos bija iesaistīti uzņēmumi.

(108)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka nav vajadzības atkāpties no lēmumā par procedūras sākšanu pieņemtās nostājas — attiecīgā shēma ietver arī saimnieciskas darbības. Vismaz dažu attiecīgo darbību iezīmes ir tādas, ka Komisija tās var klasificēt kā saimnieciskas darbības. Tā kā attiecīgo pasākumu labumguvēji var veikt saimnieciskas darbības, saistībā ar šīm darbībām tos var klasificēt kā uzņēmumus.

(109)

Šajā sadaļā Komisija izvērtēs, vai atbrīvojumu no ICI, ko nekomerciāliem subjektiem piešķīra saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktu, kurš bija spēkā pirms to grozīja ar Dekrētlikumu Nr. 1/2012, finansēja valsts vai ar valsts līdzekļiem; vai tas radīja selektīvu priekšrocību un atbilda Itālijas nodokļu sistēmas loģikai; vai tas ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai radīja vai arī draudēja radīt konkurences izkropļojumus.

(110)

Pasākums ietvēra valsts līdzekļu izmantošanu un minētos nodokļu ienākumus samazinātās nodokļa likmes apmērā.

(111)

Nodokļu ienākumu zudums ir ekvivalents valsts līdzekļu izmantošanai fiskālu izdevumu veidā. Atļaujot subjektiem, ko varētu klasificēt kā uzņēmumus, samazināt to nodokļu slogu ar atbrīvojumiem, Itālijas iestādes atteicās no ienākumiem, ko tām būtu tiesības saņemt, ja netiktu piemērots atbrīvojums no nodokļa.

(112)

Tāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums izraisīja valsts līdzekļu zudumu, jo nodrošināja atbrīvojumu no nodokļa.

(113)

Saskaņā ar judikatūru jēdziens “atbalsts” ietver ne tikai pozitīvus ieguvumus, bet arī pasākumus, kas dažādos veidos samazina izmaksas, kuras parasti iekļauj uzņēmuma budžetā (43).

(114)

Tāpēc, tā kā ar atbrīvojumu no ICI tika samazinātas izmaksas, ko tāds uzņēmums, kuram Itālijā pieder nekustamais īpašums, parasti iekļauj kārtējos izdevumos, tas attiecīgajiem subjektiem radīja ekonomisku priekšrocību attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kam nebija tiesību uz šādiem nodokļa atvieglojumiem.

(115)

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam jābūt selektīvam (44), t. i., tam jāatbalsta noteikti uzņēmumi vai noteiktu preču ražošana. Saskaņā ar iedibināto judikatūru (45), lai valsts nodokļu pasākumu klasificētu kā selektīvu, vispirms jānosaka un jāpārbauda attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā vispārējā jeb “parastā” nodokļu sistēma. Otrkārt, ņemot vērā šo vispārējo jeb “parasto” nodokļu sistēmu, jānosaka, vai ar šo pasākumu piešķirtais nodokļa atvieglojums ir selektīvs. Tas jādara, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no vispārējās sistēmas, jo nodala uzņēmējus, kuru faktiskā un juridiskā situācija, ņemot vērā šīs sistēmas īstenošanas mērķi, ir līdzvērtīga. Treškārt, ja šāda atkāpe pastāv, jānosaka, vai tās cēlonis ir attiecīgās nodokļu sistēmas būtība vai vispārējā struktūra un vai to var pamatot ar šīs sistēmas būtību vai vispārējo struktūru. Tāpēc dalībvalstij jāpierāda, ka atšķirīgu nodokļa likmju piemērošana izriet no tās nodokļu sistēmas pamatprincipiem un nostādnēm (46).

(116)

ICI bija autonoms nodoklis, ko reizi gadā iekasēja pašvaldības. Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija secināja, ka atsauces sistēma, ko izmantot atbrīvojuma no ICI novērtēšanai, ir konkrētais pašvaldības nekustamā īpašuma nodoklis. Šo secinājumu neapstrīdēja ne Itālija, nedz arī pārējās ieinteresētās personas.

(117)

Tāpēc Komisija secina, ka nav iemesla pārskatīt lēmumā par procedūras sākšanu pausto nostāju, t. i., to, ka atsauces sistēma ir pats ICI.

(118)

Saskaņā ar ICI tiesību aktiem šis nodoklis bija jāmaksā visām juridiskajām personām, kam piederēja nekustamais īpašums, neatkarīgi no tā izmantošanas veida (47). Dekrēta 7. pantā bija noteikts, kurām nekustamā īpašuma kategorijām šo nodokli nepiemēro.

(119)

Komisija norāda, ka Dekrētlikuma Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) pants ir atkāpe no atsauces sistēmas, kurā paredzēts, ka ICI nodoklis jāmaksā ikvienai personai, kam pieder nekustamais īpašums, neatkarīgi no tā izmantojuma. Kā aprakstīts iepriekš, attiecīgie nekomerciālie subjekti varētu veikt komerciālas darbības tāpat kā jebkurš cits uzņēmums, kas veic līdzīgas saimnieciskās darbības. Tāpēc, ņemot vērā ICI nodokļa sistēmas mērķi, t. i., pašvaldību tiesības iekasēt nodokli par attiecīgām personām piederošo nekustamo īpašumu, nekomerciālu subjektu juridiskā un faktiskā situācija bija līdzvērtīga to uzņēmumu situācijai, kam bija jāmaksā ICI.

(120)

Piemēram, saskaņā ar Apkārtrakstā paredzētajiem nosacījumiem uz atbrīvojumu no ICI bija tiesības kinoteātriem, ko nekomerciāli subjekti pārvaldīja ne tikai komerciālā nolūkā. Šādi pakalpojumi, ko strukturēti piedāvā tirgū un par ko prasa atlīdzību, tomēr ir uzskatāmi par saimnieciskām darbībām. Ir skaidrs, ka gadījumos, kad Dekrēta Nr. 504 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitītās darbības veica nekomerciāli subjekti, šie subjekti tika atbrīvoti no ICI par īpašumu, kurā šīs darbības notika, ja bija izpildīti minimālie Apkārtrakstā paredzētie nosacījumi. Savukārt komerciāliem subjektiem šādu atbrīvojumu no nodokļa nepiemēroja arī tad, ja tie veica tādas pašas darbības un ievēroja Apkārtraksta nosacījumus par filmu veidu.

(121)

Tāpēc Komisija secina, ka 1. panta i) punktā, kas bija spēkā pirms to grozīja ar Dekrētlikumu Nr. 1/2012, paredzētais atbrīvojums no ICI bija atkāpe no atsauces sistēmas un saskaņā ar judikatūru bija uzskatāms par selektīvu pasākumu.

(122)

Tā kā Komisija uzskata, ka attiecīgais atbrīvojums no nodokļa ir selektīvs, tai saskaņā ar Tiesas judikatūru būs jānosaka, vai šis atbrīvojums atbilst tā sistēmas būtībai un vispārējai struktūrai. Pasākums, kas ir atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas piemērošanas, var atbilst šīs nodokļu sistēmas būtībai un vispārējai struktūrai, ja attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka tas tieši izriet no valsts nodokļu sistēmas pamatprincipiem un nostādnēm.

(123)

Itālijas iestādes, ko atbalsta arī 78 ieinteresētās personas, uzskata, ka atbrīvojums no ICI atbilst Itālijas nodokļu sistēmas pamatprincipiem. Tās uzskata, ka atšķirīgu nodokļa likmju piemērošana darbībām, kam ir liela sociālā vērtība un ko īsteno sabiedrības interesēs, atbilst nodokļu sistēmas loģikai. Šo darbību pamatā ir solidaritāte, kas ir būtisks gan Itālijas, gan Savienības tiesību aktu princips. Turklāt attiecīgie nekomerciālie subjekti uzņemas noteiktas valsts sociālās funkcijas. Atbrīvojuma no ICI juridiskais pamats ir Itālijas Konstitūcijas 2. un 3. pants, kuros prasīts pildīt politiskus, ekonomiskus un ar sociālo solidaritāti saistītus pienākumus pret pilsoņiem, un 38. pants, kurā noteiktas tādu cilvēku tiesības uz sociālo labklājību, kam nav pieejami vajadzīgie iztikas līdzekļi.

(124)

Komisija uzskata, ka Itālijas iestādes nav pierādījušas, ka attiecīgais pasākums tieši izriet no Itālijas nodokļu sistēmas pamatprincipiem un nostādnēm. Itālijas norādītie Itālijas Konstitūcijas panti attiecas nevis uz kādu Itālijas nodokļu sistēmas pamatprincipu, bet gan uz vispārējiem sociālās solidaritātes principiem.

(125)

Otrkārt, Komisija norāda, ka valsts īstenoto pasākumu mērķis nav pietiekams pamatojums, lai šos pasākumus nevarētu klasificēt kā “atbalstu” Līguma 107. panta izpratnē (48). Kā Tiesa vairākkārt lēmusi, LESD 107. panta 1. punktā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts atbalsta iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (49). Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija arī norāda, ka sociāls mērķis un darbību atbilstība sabiedrības interesēm nav pietiekami iemesli, lai attiecīgo pasākumu nevarētu klasificēt kā valsts atbalstu.

(126)

Treškārt, Komisija arī piebilst, kā jau iepriekš norādīts, ka pasākums, kas ir vispārējās nodokļu sistēmas piemērošanas izņēmums, var būt pamatots, ja tas tieši izriet no (atsauces) nodokļu sistēmas, šajā gadījumā — ICI, pamatprincipiem vai nostādnēm. Saistībā ar to, kā norādīts 26. punktā Komisijas Paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai (50), ir jānodala ar konkrētu nodokļu shēmu saistīti ārēji mērķi (jo īpaši sociāli vai sabiedriski mērķi) un pašas nodokļu sistēmas mērķi. Līdz ar to atbrīvojumiem no nodokļa, kas izriet no mērķiem, kuri neatbilst atsauces nodokļu sistēmai, ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Līguma 107. panta 1. punkta (51). Attiecīgās nodokļu sistēmas galvenais mērķis ir, apliekot ar nodokli personas, kam pieder nekustamais īpašums, iekasēt ieņēmumus, ar ko finansēt valsts izdevumus (52). Tāpēc Komisija uzskata, ka sociālie mērķi tiem nekomerciāliem subjektiem, kam piemēro atbrīvojumu no ICI, neatbilst ICI nodokļa sistēmas loģikai un tādējādi ar tiem nevar pamatot pasākumu prima facie selektivitāti.

(127)

Ceturtkārt, saskaņā ar judikatūru (53), nosakot, vai pasākumu var attaisnot būtība un vispārējā struktūra valsts sistēmai, kurā tas ietilpst, ir jānosaka ne tikai tas, vai pasākums ir raksturīgs attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmas būtiskajiem principiem, bet arī tas, vai pasākums atbilst saskanīguma principam un samērīguma principam. Taču, tā kā attiecīgais pasākums tieši neizriet no atsauces nodokļu sistēmas pamatprincipiem, Komisija uzskata, ka būtu lieki analizēt Itālijas aprakstīto ieviesto kontroles procedūru sistēmu, ar ko tiek nodrošināta atbilstība nosacījumiem par atbrīvojuma no ICI piemērošanu nekomerciāliem subjektiem. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā nodokļu sistēmas loģiku, atšķirīgās nodokļa likmes, ko ar šo pasākumu piemēro nekomerciāliem subjektiem, nav ne vajadzīgas, nedz arī samērīgas.

(128)

Ņemot vērā informāciju, kas sniegta no 122. apsvēruma līdz 127. apsvērumam, Komisija secina, ka attiecīgā nodokļu pasākuma selektivitāte neatbilst nodokļu sistēmas loģikai. Tāpēc uzskatāms, ka apstrīdētais pasākums rada selektīvu priekšrocību nekomerciāliem subjektiem, kas veic noteiktas darbības.

(129)

Līguma 107. panta 1. punktā ir aizliegts tāds atbalsts, kas iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (54), lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, Komisijai nav jākonstatē, ka atbalsts tiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļo konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību un traucēt konkurenci. Būtu arī jānorāda, kā paskaidrots 107. apsvērumā, ka, lai shēmu atzītu par valsts atbalstu, nav jāpierāda, ka visi individuālie atbalsta pasākumi, kas īstenoti saskaņā ar šo shēmu, ir uzskatāmi par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Tāpēc, lai secinātu, ka shēma ietver atbalsta elementus Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka, to īstenojot, rodas par atbalstu uzskatāmas situācijas.

(130)

Attiecībā uz nosacījumu par ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā no judikatūras izriet, ka atbalsts, ko dalībvalsts piešķīrusi kā nodokļu atvieglojumu atsevišķiem nodokļu maksātājiem, ir uzskatāms par tādu, kas var ietekmēt tirdzniecību un tādējādi atbilstošu šim nosacījumam, ja attiecīgie nodokļu maksātāji veic saimniecisku darbību, kas ir šīs tirdzniecības priekšmets, vai ja nevar izslēgt, ka tie ir citās dalībvalstīs dibinātu uzņēmumu konkurenti (55). Turklāt, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina uzņēmuma pozīciju, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē Savienības iekšējā tirgū, uzskatāms, ka atbalsts šos uzņēmumus ir ietekmējis. Uzņēmumam, kas saņem atbalstu, nav noteikti jādarbojas Savienības iekšējā tirgū. Dalībvalsts piešķirts atbalsts var uzņēmumam palīdzēt saglabāt vai paplašināt tā darbību iekšējā tirgū, tādā veidā samazinot citās dalībvalstīs dibinātu uzņēmumu iespējas iekļūt šīs dalībvalsts tirgū.

(131)

Attiecībā uz nosacījumu par konkurences izkropļošanu būtu jāatgādina, ka atbalsts, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti bija jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences nosacījumu izkropļojumu (56).

(132)

Itālijas iestādes neiesniedza piezīmes par šo apsvērumu. Dažas no 78 ieinteresētajām personām uzskata, ka atbrīvojums no ICI nevar būtiski iespaidot tirdzniecību vai izkropļot konkurenci, jo tas tiek piemērots, ņemot vērā shēmas labumguvēju īpašās iezīmes un to darbību īstenošanas veidu.

(133)

Komisija nevar piekrist šo ieinteresēto personu viedoklim par to, ka attiecīgais atbrīvojums, ko piemēroja nekomerciāliem subjektiem, kuri darbojas vietējā līmenī, neradīja būtisku ietekmi uz tirdzniecību un konkurences izkropļojumus. Saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai radītu nelabvēlīgu ietekmi uz tirdzniecību pietiek ar to, ka atbalstītais uzņēmums darbojas konkurencei atvērtā tirgū (importē vai eksportē preces vai arī sniedz pakalpojumus starptautiskā līmenī) (57). Nav būtiski, vai tiek ietekmēts vietējais, reģionālais, valsts vai arī Savienības tirgus. Izšķirīga nozīme ir nevis noteiktajam būtiskajam vai ģeogrāfiskajam tirgum, bet gan iespējamai nelabvēlīgai ietekmei uz iekšējo tirdzniecību Savienībā. Relatīvi mazais atbalsta apjoms vai tas, ka atbalstu saņēmušais uzņēmums ir relatīvi mazs, pats par sevi neizslēdz iespēju, ka var tikt iespaidota iekšējā tirdzniecība Savienībā (58). Patiesībā ne atbalsta nenozīmīgais apmērs, nedz arī atbalstīto uzņēmumu mazais lielums neizslēdz atbalsta esamību (59).

(134)

Komisija norāda, ka attiecīgajā gadījumā vismaz dažas nozares, kam piemērots atbrīvojums no ICI, piemēram, izmitināšanas un veselības pakalpojumu jomas bija un joprojām ir iesaistītas konkurencē un tirdzniecībā Savienības tirgū. Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums atbilst judikatūras nosacījumiem, jo rada priekšrocību, kas izpaužas kā attiecīgo subjektu darbību finansēšana, atbrīvojot tos no izmaksām, kas tiem parastā situācijā būtu jāsedz. Tāpēc pasākums var izkropļot konkurenci.

(135)

Tādējādi Komisija secina, ka attiecīgais pasākums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(136)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka attiecīgais pasākums atbilst visiem Līguma 107. panta 1. punkta nosacījumiem un tāpēc būtu uzskatāms par valsts atbalstu.

(137)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija pauda uzskatu, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no ICI ir uzskatāms par jaunu atbalstu. ICI nodoklis, ko reizi gadā maksā pašvaldībām, tika ieviests 1992. gadā. Komisijai par to netika paziņots, un Komisija to nav apstiprinājusi. Atbrīvojumu piemēroja plašam tādu darbību lokam, kas nodokļa ieviešanas brīdī bija atvērtas konkurencei.

(138)

Itālija uzskata, ka lēmumā par procedūras sākšanu paustā Komisijas nostāja ir nepareiza un ka, ja atbrīvojums no ICI būtu uzskatāms par atbalstu, tas būtu jāatzīst par pastāvošu atbalstu. Itālija ir pārliecināta, ka ICI ir loģisks iepriekšējo īpašumam piemēroto nodokļu turpinājums, kas nodrošina gan tiesisku, gan materiālu pēctecību. Nodokļu atbrīvojums, ko piemēro nekustamam īpašumam, kuru izmanto noteiktām darbībām ar lielu sociālo vērtību, ir bijis visu kopš 1931. gada — ilgi pirms EEK līguma stāšanās spēkā — ieviesto nekustamā īpašuma nodokļu noteikumu stūrakmens.

(139)

Itālijas iestādes arī apgalvo, ka atbildes par atbrīvojumu no ICI, kuras Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējiem un par kurām Itālija tika neoficiāli informēta, ir radījušas nekomerciālajiem subjektiem tiesisko paļāvību par atbrīvojuma no ICI atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(140)

Itālija iesniedza sīki izstrādātu aprakstu par nekustamā īpašuma nodokļiem, kas bija spēkā pirms ICI. Itālija 1931. gadā Vienotajā aktā par vietējām finansēm (Single Act on Local Finance) ieviesa īpašus un vispārējus nodokļu sistēmas uzlabojumus. Savukārt 1963. gadā ar 1963. gada 5. marta Likumu Nr. 246 tika ieviests nodoklis par ēku teritoriju novērtēšanu. Visbeidzot ar prezidenta 1972. gada 26. oktobra Dekrētu Nr. 643 tika ieviests nodoklis par nekustamā īpašuma novērtēšanu (tā sauktais INVIM). Aprēķinot īpašos un vispārējos nodokļu sistēmas uzlabojumus, tika ņemta vērā nekustamā īpašuma noteiktā vērtība. Arī 1963. gadā ieviestais nodoklis attiecās uz ēku teritoriju radīto kapitāla pieaugumu. Šim kapitāla pieaugumam piemēroja nodokli arī tad, kad īpašumi tika nodoti ar inter vivos rīkojumiem, un vispārēji ik pēc desmit gadiem periodā, kad subjektam piederēja attiecīgais nekustamais īpašums. Ar 1972. gadā ieviesto INVIM tika aizstāts gan 1931. gadā, gan 1963. gadā ieviestais nodoklis. Saskaņā ar tiesību aktu par INVIM nodokli piemēroja personām, kas nodeva īpašumu par atlīdzību, vai īpašuma pārņēmējiem, kas to saņēma bez maksas, un nodokli iekasēja ik pēc desmit gadiem. INVIM tika atcelts, kad ieviesa ICI. Itālija uzskata, ka šī analīze apliecina dažādo, kopš 1931. gada ieviesto nekustamā īpašuma nodokļa instrumentu ciešo pēctecību. Itālija arī norāda, ka noteikumos par nekustamā īpašuma atbrīvošanu no nodokļa vienmēr ir ņemts vērā to subjektu darbības veids, kuriem ir tiesības uz šo atbrīvojumu. Pēdējo gadu laikā vērojamais no nodokļa atbrīvoto personu kategoriju skaita pieaugums ir izskaidrojams ar to, ka ir palielinājies to subjektu skaits, kas veic sabiedriskas nozīmes darbības.

(141)

Komisija uzskata, ka Itālijas iestāžu argumenti nav pareizi. Pirmkārt, Komisija norāda, ka ICI pilnīgi atšķiras no iepriekšējiem īpašuma nodokļiem, ko tas aizstāj. Jebkurā gadījumā starp ICI un iepriekšējiem nekustamā īpašuma nodokļiem pastāv vairākas būtiskas atšķirības — atšķiras ar nodokli apliekamās personas, nodokļa bāze un šo nodokļu saistību iemesli. Piemēram, pirms ICI ieviešanas nekustamā īpašuma nodokļus aprēķināja, ņemot vērā nekustamā īpašuma radīto kapitāla pieaugumu, savukārt ICI aprēķināja, pamatojoties uz nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību. Turklāt INVIM piemēroja īpašuma nodevējam, kas par to saņēma atlīdzību, vai īpašuma pārņēmējam, kas to saņēma bez maksas, savukārt ICI bija jāmaksā ikvienai fiziskai un juridiskai personai, kam piederēja nekustamais īpašums. Visbeidzot, INVIM parasti maksāja ik pēc desmit gadiem, bet ICI bija jāmaksā katru gadu. Ņemot to vērā, Komisija uzskata, ka laika gaitā veiktie grozījumi, jo īpaši ar tiesību aktu par ICI izdarītie grozījumi, ietekmē sākotnējās shēmas būtību un nav no tās nodalāmi, tāpēc sākotnējā shēma ir pārveidota par jauna atbalsta shēmu (60). Komisijai nav iemesla pārskatīt lēmumā par procedūras sākšanu pausto nostāju, un tā apstiprina, ka atbrīvojums no ICI ir uzskatāms par jaunu atbalstu.

(142)

Par ICI pasākuma iespējamo apstiprinājumu Komisija norāda, ka ne Komisija, nedz arī Padome nav apstiprinājušas attiecīgo atbalstu. Pretējā gadījumā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktu atbalstu uzskatītu par pastāvošu atbalstu. Turklāt vēstules, kuras pirms lēmuma par procedūras sākšanu sūdzības iesniedzējiem nosūtīja, īstenojot administratīvo procedūru, un kurās izklāstīts Komisijas sākotnējais izvērtējums, nevar uzskatīt par līdzvērtīgām Komisijas lēmumiem. Pasākumu var uzskatīt par pastāvošu atbalstu saskaņā ar minētās regulas 1. panta b) punkta ii) apakšpunktu tikai tad, ja to ar skaidru lēmumu jau ir apstiprinājusi Komisija vai Padome. Jebkurā gadījumā vēstuli, ko 2010. gada 15. februārī nosūtīja sūdzības iesniedzējiem, abi sūdzības iesniedzēji apstrīdēja Vispārējā tiesā, un tajā paustā nostāja nekļuva par galīgo nostāju; attiecīgā tiesvedība tika pārtraukta tikai pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par procedūras sākšanu. Tāpēc Komisija secina, ka Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktu nepiemēro, ja Komisija vai Padome nav pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Tāpēc attiecīgais atbalsts nav uzskatāms par pastāvošu atbalstu, gluži pretēji, tas ir jauns atbalsts.

(143)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija pauda uzskatu, ka uz attiecīgo atbalsta shēmu neattiecas neviens no Līguma 107. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem un ka Itālijas iestādes nav pierādījušas, ka šo atbalstu varētu uzskatīt par saderīgu saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu.

(144)

Procedūras gaitā Itālijas iestādes nesniedza argumentus, kas liecinātu, ka uz attiecīgo shēmu attiektos Līguma 107. panta 2. un 3. punktā un 106. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi. Dažas no 78 ieinteresētajām personām uzskatīja, ka atbalsta shēma ir saderīga ar Līguma 106. panta 2. punktu un 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Tās uzskatīja, ka atbrīvojums ir jāpiemēro darbībām, ko veic sabiedrības interesēs un ievērojot solidaritātes principu. Savukārt abi sūdzības iesniedzēji bija pārliecināti, ka atbalsta shēma neatbilst nevienam no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem.

(145)

Komisija uzskata, ka uz šo gadījumu neattiecas Līguma 107. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi, kas attiecas uz sociālu atbalstu, kuru piešķir individuāliem patērētājiem, atbalstu, ko sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, un atbalstu, ko sniedz dažiem Vācijas Federatīvās Republikas apvidiem.

(146)

Šajā gadījumā nevar piemērot arī Līguma 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, ar ko tiek atļauts atbalsts, kurš veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs, un 349. pantā minētajos reģionos, ņemot vērā to strukturālo, sociālo un ekonomisko stāvokli. Nevar arī uzskatīt, ka attiecīgais pasākums veicinātu kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs vai novērstu nopietnus traucējumus Itālijas tautsaimniecībā, kā noteikts Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā.

(147)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu par saderīgu var uzskatīt tādu atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Taču Komisija nav saņēmusi faktisku informāciju, ar ko izvērtēt, vai atbrīvojums no nodokļa, ko piešķīra izvērtētā pasākuma ietvaros, bija saistīts ar īpašiem ieguldījumiem vai projektiem, kam drīkst piešķirt atbalstu saskaņā ar ES noteikumiem un pamatnostādnēm, vai citā veidā tieši atbilda Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam. Tāpēc Komisija nevar piekrist trešām personām, kuras apgalvo, ka pasākums atbilst Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, ņemot vērā vajadzību atļaut nekomerciāliem subjektiem veikt darbības, kuru pamatā ir solidaritātes princips un kurām ir liela sociālā vērtība. Turklāt, ņemot vērā attiecīgo priekšrocību, kas ir vienkārši saistīta ar nodokļu saistību apmēru, kurš jāmaksā par subjektam piederošu nekustamo īpašumu, nevar secināt, ka tā visos gadījumos būtu vajadzīga un samērīga, lai sasniegtu kopīgo interešu mērķi. Tāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums nav uzskatāms par saderīgu ar kādu no pamatnostādnēm, kas izriet no Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta.

(148)

Līguma 107. panta 3. punkta d) apakšpunktā noteikts, ka par saderīgu var uzskatīt tādu atbalstu, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu, ja tāds atbalsts neiespaido tirdzniecības apstākļus un konkurenci Savienībā tiktāl, ka tas ir pretrunā kopīgām interesēm. Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka attiecībā uz atsevišķiem subjektiem, piemēram, nekomerciāliem subjektiem, kas darbojas tikai izglītības, kultūras un atpūtas jomās, nevar a priori izslēgt, ka to mērķis varētu būt veicināt kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu un ka tāpēc tie varētu atbilst Līguma 107. panta 3. punkta d) apakšpunktam. Tomēr ne Itālija, nedz arī kāda no ieinteresētajām personām Komisijai nesniedza informāciju, ar ko varētu pierādīt attiecīgā noteiktu subjektu labā īstenotā pasākuma atbilstību Līguma 107. panta 3. punkta d) apakšpunktam (61). Turklāt šajā kontekstā, ņemot vērā priekšrocības veidu, nav iespējams uzskatīt, ka atbalsts būtu vajadzīgs un samērīgs visos gadījumos.

(149)

Visbeidzot lēmumā par procedūras sākšanu Komisija neizslēdza iespējamību, ka atsevišķas darbības, uz ko attiecas šis pasākums, saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem varētu atzīt par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu un spriedumu Altmark lietā. Dažas ieinteresētās personas uzskatīja, ka Komisijai būtu jāvērtē pasākums, ņemot vērā Līguma 106. panta 2. punktu, taču nesniedza atbilstīgu informāciju, ko varētu izmantot analīzē. Abi sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka pasākums neatbilst sprieduma kritērijiem Altmark lietā. Tomēr, tā kā ne Itālija, nedz arī ieinteresētās personas nesniedza informāciju, ko Komisija varētu izmantot, lai novērtētu pasākumu saistībā ar 106. panta 2. punktu, Komisija secina, ka nevar noteikt, vai kādu no attiecīgajām darbībām varētu atzīt par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu atbilstīgi šim pantam. Vēlreiz jānorāda, ka nevar noteikt, vai katrā atsevišķā gadījumā atbalsts ir vajadzīgs un samērīgs, lai segtu izmaksas, kas rodas, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības vai sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus.

(150)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka attiecīgā atbalsta shēma nav saderīga ar iekšējo tirgu.

(151)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija uzskatīja, ka attiecīgais pasākums varētu būt valsts atbalsts. Šajā sadaļā Komisija izvērtēs, vai TUIR 149. panta 4. punkts ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(152)

Itālijas iestādes paskaidroja, ka TUIR 149. panta 2. punktā ir sniegts neizsmeļošs tādu parametru uzskaitījums, ko var ņemt vērā (62), lai konstatētu, vai subjekts ir komerciāls. Ja subjekts atbilst vienam vai vairākiem minētajiem nosacījumiem, tas uzreiz nenozīmē, ka subjekts zaudē nekomerciāla subjekta statusu (jo šos parametrus nevar uzskatīt par likumiskiem pieņēmumiem), bet drīzāk liecina par to, ka subjekta darbība varētu būt komerciāla. Par garīdzniecības iestādēm, kam piešķirts civils statuss, Itālija norādīja, ka Ieņēmumu dienesta 1998. gada 12. maija Apkārtrakstā Nr. 124/E tika paskaidrots, ka garīdzniecības iestādēm piemēro nekomerciāliem subjektiem piešķirtos nodokļu atvieglojumus tikai tad, ja komerciālas darbības nav to galvenais darbības mērķis. Jebkurā gadījumā garīdzniecības iestādēm, kam piešķirts civils statuss, par prioritāti jānosaka institucionālas darbības, kas galvenokārt saistītas ar ideoloģisku pārliecību. Tāpēc ar TUIR 149. panta 4. punktu tiek izslēgta konkrētu 149. panta 1. un 2. punktā noteiktu laika un darbības parametru piemērošana garīdzniecības iestādēm un amatieru sporta klubiem, taču ar to netiek izslēgta iespējamība, ka šīs iestādes varētu zaudēt nekomerciāla subjekta statusu.

(153)

Itālijas iestādes uzsvēra, ka pasākuma mērķis ir saglabāt CONI (Itālijas Valsts olimpiskās komitejas) ekskluzīvo atbildību par amatieru sporta klubiem un Iekšlietu ministrijas ekskluzīvo atbildību par garīdzniecības iestādēm.

(154)

Ar 1985. gada 20. maija Likumu Nr. 222, ar ko īsteno Itālijas un Vatikāna starptautiskos nolīgumus, inter alia reglamentē Iekšlietu ministrijai piešķirtās pilnvaras attiecībā uz garīdzniecības iestādēm. Itālija uzsvēra, ka Iekšlietu ministrijai ir ekskluzīva kompetence gan piešķirt garīdzniecības iestādēm civilu statusu, gan to anulēt (63). Tāpēc TUIR 149. panta 4. punktā tiek apstiprināta šī ekskluzīvā kompetence, neatļaujot nodokļu iestādēm netieši anulēt garīdzniecības iestādēm piešķirto civilo statusu. Ja Iekšlietu ministrija anulētu garīdzniecības iestādei piešķirto civilo statusu, šī iestāde zaudētu nekomerciāla subjekta statusu un vairs nevarētu izmantot nekomerciāliem subjektiem piemērotos nodokļu atvieglojumus. Saskaņā ar prezidenta Dekrētu Nr. 361/2000 Iekšlietu ministrija, izmantojot Prefetti, arī pārbauda, vai garīdzniecības iestādes turpina ievērot prasības, kas jāizpilda, lai saglabātu savu civilo statusu.

(155)

Attiecībā uz amatieru sporta klubiem Itālija apstiprināja, ka CONI ir vienīgā struktūra, kas var pārbaudīt, vai tie efektīvi darbojas sporta jomā. Itālijas iestādes arī paskaidroja, ka amatieru sporta klubi var zaudēt nekomerciāla subjekta statusu, ja CONI secinās, ka tie neveic ar amatieru sportu saistītas darbības. Amatieru sporta klubiem ir jānodod savi nodokļu dati īpašā EAS veidlapā (64). Taču šī veidlapa nav jāiesniedz, ja amatieru sporta klubi neveic komerciālas darbības. Ņemot vērā iepriekš minēto, Itālijas iestādes ir ieviesušas attiecīgus instrumentus, ar ko pārbaudīt amatieru sporta klubu veiktās darbības, tostarp arī saistībā ar nodokļiem.

(156)

Itālija arī paskaidroja, ka nodokļu iestādes nekavējoties informētu Iekšlietu ministriju vai CONI, ja uzzinātu, ka garīdzniecības iestādes un amatieru sporta klubi veic galvenokārt komerciālas darbības. Iekšlietu ministrija un CONI arī pašas veic pārbaudes, kas izriet no tām uzticētajām likumiskajām pilnvarām. Savukārt nodokļu iestādes gādā, lai attiecīgā nekomerciālā subjekta iesniegtā nodokļu deklarācija tiktu izlabota, un pieprasa atgūt nodokļu starpību.

(157)

Itālijas iestādes apstiprināja, ka nekomerciālo subjektu nodokļu kontroles procedūras tiešām tika īstenotas (65). Saistībā ar to Ieņēmumu dienests nesen izdeva īpašus norādījumus, kas reģionālajiem birojiem jāievēro attiecībā uz nekomerciāliem subjektiem (66). Iekšlietu ministrija ir arī veikusi vairākas garīdzniecības iestāžu ex officio pārbaudes, taču nav konstatējusi pārkāpumus.

(158)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka ir ieviesti juridiskie instrumenti, ar ko novērst vai pārtraukt garīdzniecības iestāžu un amatieru sporta klubu nekomerciāla subjekta statusa ļaunprātīgu izmantošanu. Itālijas iestādes arī ir pierādījušas, ka kompetentās iestādes īsteno savas kontroles pilnvaras un ka gan garīdzniecības iestādes, gan amatieru sporta klubi var zaudēt nekomerciāla subjekta statusu, ja tie veic galvenokārt saimnieciskas darbības. Tādējādi garīdzniecības iestādes un amatieru sporta klubi var zaudēt to tiesības uz nekomerciāliem subjektiem piemērotajiem nodokļu atvieglojumiem. Tādējādi — pretēji sūdzības iesniedzēju apgalvotajam — nekomerciāla subjekta statuss nav “pastāvīgs”. Tas vien, ka tiek piemērotas īpašas procedūras pārbaudēm, ko veic garīdzniecības iestādēs, kurām piešķirts civils statuss, un amatieru sporta klubos, nerada priekšrocību.

(159)

Tāpēc Komisija secina, ka TUIR 149. panta 4. punkts nerada garīdzniecības iestādēm vai amatieru sporta klubiem selektīvu priekšrocību. Tādējādi šis pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(160)

Pēc IMU — jaunā pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa, ar ko aizstāja ICI, — ieviešanas, ņemot vērā Itālijas iestāžu prasību un sūdzības iesniedzēju piezīmes par jauno tiesību aktu, Komisija piekrita pārbaudīt, vai noteikumiem par valsts atbalstu atbilst tādu nekomerciālu subjektu atbrīvošana no jaunā IMU, kuri veic noteiktas darbības. Tāpēc Komisija izvērtēs, vai attiecīgais atbrīvojums no IMU ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(161)

Komisija norāda, ka no datuma, kurā stājās spēkā Dekrētlikums Nr. 1/2012, kas pārveidots par Likumu Nr. 27/2012, Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu nekustamajam īpašumam, kas pieder nekomerciāliem subjektiem, piemēro tikai tad, ja tajā uzskaitītās darbības ir nekomerciālas. Nosacījumi par ēku “izmantošanu dažādiem mērķiem” gan gadījumos, kad atsevišķām ēku daļām ir autonomas funkcijas un ieņēmumi, gan tad, ja attiecīgajiem subjektiem ir jāiesniedz deklarācija, būs spēkā no 2013. gada 1. janvāra.

(162)

Komisija uzskata, ka saskaņā ar jaunajiem noteikumiem atbrīvojums ir garantēts tikai tad, ja netiek veiktas komerciālas darbības. Tāpēc vairs nebūs iespējamas ICI tiesību aktos pieļautās “hibrīdsituācijas”, kad atsevišķās ēkās, kurām varēja piemērot atbrīvojumu no nodokļa, tika veiktas komerciālas darbības.

(163)

Vispārīgi izsakoties, jēdziena “saimnieciska darbība” interpretācija inter alia ir atkarīga no konkrētiem apstākļiem, veida, kā attiecīgo darbību organizē valsts, un tās organizēšanas konteksta. Lai noteiktu, vai darbība nav saimnieciska, saskaņā ar Savienības judikatūru ir jāpārbauda tās veids, mērķis un noteikumi, ar ko šo darbību reglamentē. Ar to, ka atsevišķas darbības var atzīt par “sociālām”, nepietiek, lai izslēgtu to saimniecisko raksturu. Tomēr Tiesa ir arī atzinusi, ka atsevišķas darbības, kam ir tikai sociāla funkcija, var uzskatīt par tādām, kurām nav ekonomiska rakstura, jo īpaši ar valsts pamatuzdevumiem un pienākumiem saistītās jomās.

(164)

Taču attiecībā uz IMU Komisija uzskata, ka vispirms jānosaka, vai Itālijas tiesību aktos paredzētie kritēriji, ko izmanto, lai izslēgtu tādu darbību komerciālo raksturu, kurām var piemērot atbrīvojumu no IMU, atbilst Savienības tiesību aktu nosacījumiem par darbību, kas nav ekonomiska rakstura darbība.

(165)

Saistībā ar to, kā iepriekš ilustrēts 82. apsvērumā un turpmākajos apsvērumos, Itālijas iestādes nesen apstiprināja Dekrētlikuma Nr. 1/2012 91.a panta 3. punkta īstenošanas tiesību aktu. Ekonomikas un finanšu ministrijas 2012. gada 19. novembra noteikumos ir paredzētas vispārīgas un konkrētas prasības, kas jāievēro, lai noteiktu, kad Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitītās darbības neveic komerciālos nolūkos.

(166)

Pirmkārt, ministrijas 2012. gada 19. gada noteikumu 1. panta 1. punkta p) apakšpunktā ir definēts jēdziens “nekomerciāli”. Institucionālas darbības uzskata par nekomerciālām, ja a) tās nerada peļņu, b) tās atbilst Savienības tiesību aktu principiem un pēc būtības nekonkurē ar citiem tirgus dalībniekiem, kas gūst peļņu, un c) ar tām tiek īstenots solidaritātes un subsidiaritātes princips. Šajā ziņā būtiska garantija ir b) apakšpunkta prasība, jo ar to, atsaucoties tieši uz Savienības tiesību aktiem, paredz, ka attiecīgā darbība nekonkurē ar citiem tirgus dalībniekiem, kas gūst peļņu, un tā ir būtiska tādu darbību iezīme, kas nav ekonomiska rakstura darbības (67).

(167)

Otrkārt, Noteikumu 3. pantā ir paredzētas vispārējas subjektīvās prasības, kam jābūt iekļautām nekomerciālu subjektu statūtos, lai garantētu, ka to veiktās darbības nav komerciālas. Kritēriji ir šādi: a) aizliegt subjekta darbības periodā izplatīt, tostarp netieši, jebkādus ienākumus, peļņu, līdzekļus un rezerves vai kapitālu, ja vien tiesību aktos nav paredzēts pretēji vai ja vien tas nav jādara tādu subjektu labā, kas ir piederīgi tai pašai struktūrai un veic to pašu darbību; b) visi ienākumi un peļņa ir no jauna jāiegulda tikai tādu darbību pilnveidē, kas veicina iestādes sociālās solidaritātes mērķa īstenošanu; un c) ja vien tiesību aktos nav paredzēts citādi, nekomerciāla subjekta likvidēšanas gadījumā tā aktīvi jāpiešķir citam nekomerciālam subjektam, kas veic līdzīgu darbību.

(168)

Treškārt, Noteikumu 4. pantā ir paredzētas papildu objektīvās prasības, kas jāievēro kopā ar 1. un 3. panta nosacījumiem, lai ICI tiesību akta 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā uzskaitītās darbības uzskatītu par nekomerciālām.

(169)

Saskaņā ar noteikumiem labklājības un veselības jomā veiktās darbības ir nekomerciālas tad, ja ir izpildīts vismaz viens no šiem nosacījumiem: a) darbības ir akreditējusi valsts, un tās veic vai nu saskaņā ar līgumu, vai arī vienošanos, kas noslēgta ar valsts, reģionu vai vietējām iestādēm, un šīs darbības ir daļa no valsts veselības aprūpes sistēmas vai arī to papildina, kā arī pakalpojumus lietotājiem sniedz bez maksas vai par tādu summu, kas tikai palīdz segt pakalpojuma vispārējās izmaksas; b) ja darbības nav akreditētas un tās neveic saskaņā ar līgumu vai vienošanos, tās jānodrošina bez maksas vai par simbolisku maksu, kas nekādā gadījumā nepārsniedz pusi no vidējās cenas par līdzīgām darbībām, kuras tajā pašā reģionā piedāvā kā konkurējošas darbības, turklāt šī maksa nedrīkst būt nekādā veidā saistīta ar pakalpojuma faktiskajām izmaksām.

(170)

Par pirmo nosacījumu saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto skaidrojumu Komisija norāda, ka, lai attiecīgie subjekti varētu saņemt atbrīvojumu no nodokļa, tiem jābūt valsts veselības aprūpes dienesta neatņemamai daļai, kura nodrošina vispārēju segumu un kuras darbības pamatprincips ir solidaritāte. Šajā sistēmā valsts slimnīcas tieši finansē no sociālā nodrošinājuma iemaksām un citiem valsts līdzekļiem. Šīs slimnīcas sniedz pakalpojumus bez maksas, pamatojoties uz vispārēju segumu vai par mazu maksu, kas sedz tikai nelielu daļu no pakalpojuma faktiskajām izmaksām. Nekomerciālus subjektus, kas ietilpst šajā kategorijā un atbilst tiem pašiem nosacījumiem, arī uzskata par valsts veselības aprūpes sistēmas neatņemamu daļu (68). Ņemot vērā šā gadījuma īpašās iezīmes un saskaņā ar Savienības judikatūras principiem (69), tā kā Itālijas valsts sistēma nodrošina vispārēja seguma sistēmu, Komisija secina, ka attiecīgie subjekti, kas veic iepriekš aprakstītās darbības un atbilst likumiskajām prasībām, nav uzskatāmi par uzņēmumiem.

(171)

Par otro nosacījumu — saskaņā ar Noteikumiem attiecīgās darbības ir jānodrošina vai nu bez maksas, vai arī par simbolisku maksu. Pakalpojumi, ko sniedz bez maksas, parasti nav uzskatāmi par saimniecisku darbību. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad pakalpojumus piedāvā, nekonkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem, kā paredzēts Noteikumu 1. pantā. Tas attiecas arī uz pakalpojumiem, ko sniedz par simbolisku maksu. Saistībā ar to jānorāda, ka saskaņā ar Noteikumiem, lai maksu uzskatītu par simbolisku, tā nedrīkst būt atkarīga no pakalpojuma izmaksām. Noteikumos arī paredzēts, ka noteikto robežvērtību, t. i., pusi no vidējās cenas par līdzīgām darbībām, ko tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā piedāvā kā konkurējošas darbības, var izmantot tikai tam, lai izslēgtu tiesības uz atbrīvojumu (uz ko norāda frāze “nekādā gadījumā”). Taču tas nenozīmē, ka uz atbrīvojumu ir tiesības tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kuru prasītā cena ir mazāka par noteikto robežvērtību. Tāpēc, tā kā sociālās palīdzības un veselības jomā veiktās darbības atbilst arī Noteikumu 1. un 3. pantā norādītajām vispārīgajām un subjektīvajām prasībām, Komisija secina, ka šādas darbības, ko veic saskaņā ar pašreizējo tiesību aktu principiem, nav uzskatāmas par saimnieciskām darbībām.

(172)

Savukārt izglītības jomā veiktās darbības uzskata par nekomerciālām tad, ja ir izpildīti vairāki konkrēti nosacījumi. Darbībai jābūt līdzvērtīgai valsts izglītības sistēmā paredzētajām darbībām, un skolai jāievēro nediskriminējoša uzņemšanas politika; skolā arī jāuzņem skolēni ar īpašām vajadzībām un jāīsteno kolektīvi darba līgumi, skolas struktūrai jāatbilst piemērojamiem standartiem, un skolai ir jāpublicē ienākumu pārskati. Attiecīgā darbība arī jānodrošina bez maksas vai par simbolisku maksu, kas sedz tikai nelielu daļu no pakalpojuma faktiskajām izmaksām un nav nekādā veidā ar tām saistīta. Saistībā ar to Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru (70) par saimniecisku darbību nav uzskatāmas mācības, ko sniedz atsevišķas iestādes, kuras ir valsts izglītības sistēmas daļa un kuras pilnīgi vai galvenokārt finansē no valsts līdzekļiem. Faktu, ka valsts nodrošinātie izglītības pakalpojumi nav ekonomiska rakstura darbības, būtībā neietekmē tas, ka skolēniem vai to vecākiem dažkārt jāmaksā mācību vai uzņemšanas maksas, kas palīdz segt sistēmas darbības izdevumus, ja vien ar šo iemaksu tiek segta tikai neliela daļa no pakalpojuma faktiskajām izmaksām un tādējādi tā nav uzskatāma par atalgojumu par saņemto pakalpojumu. Kā Komisija apstiprinājusi arī savā Paziņojumā par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (71), šie principi attiecas uz bērnudārziem, privātajām un valsts pamatskolām, arodmācības, izglītības darbībām kā papildu pakalpojumu universitātēs, kā arī izglītības nodrošināšanu universitātēs. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Noteikumos minētā simboliskā maksa, kas atspoguļo tikai nelielu pakalpojuma faktisko izmaksu daļu, nav uzskatāma par atalgojumu par sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpēc, ņemot vērā īpašos apstākļus un Noteikumu 1. un 3. pantā paredzētās vispārīgās un subjektīvās prasības, kā arī 4. pantā noteiktās konkrētās objektīvās prasības, Komisija uzskata, ka attiecīgo subjektu sniegtie izglītības pakalpojumi nav uzskatāmi par saimniecisku darbību.

(173)

Attiecībā uz izmitināšanas pakalpojumiem un kultūras, atpūtas un sporta jomā veiktām darbībām Noteikumu 4. pantā paredzēts, ka tās jānodrošina vai nu bez maksas, vai arī par simbolisku maksu, kas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt pusi no vidējās cenas par līdzīgām darbībām, kuras tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā piedāvā kā konkurējošas darbības, turklāt šī maksa nedrīkst būt nekādā veidā saistīta ar attiecīgā pakalpojuma faktiskajām izmaksām. Šī prasība ir tāda pati kā sociālās palīdzības un veselības jomā veiktajām darbībām piemērotais otrais nosacījums, kas aplūkots 171. apsvērumā, tāpēc uz to attiecas tie paši apsvērumi. Ja pakalpojumus sniedz bez maksas, tie būtībā nav uzskatāmi par saimniecisku darbību. Tas attiecas arī uz pakalpojumiem, ko sniedz par simbolisku maksu. Saistībā ar to jānorāda, ka saskaņā ar Noteikumiem, lai maksu uzskatītu par simbolisku, tā nedrīkst būt atkarīga no pakalpojuma izmaksām. Noteikumos arī paredzēts, ka noteikto robežvērtību, t. i., pusi no vidējās cenas, ko prasa par līdzīgām konkurējošām darbībām, kuras piedāvā tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā, var izmantot tikai tam, lai izslēgtu tiesības uz atbrīvojumu (uz ko norāda frāze “nekādā gadījumā”). Taču tas nenozīmē, ka uz atbrīvojumu ir tiesības tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kuru prasītā cena ir mazāka par noteikto robežvērtību.

(174)

Saistībā ar izmitināšanas pakalpojumiem un darbībām sporta jomā Komisija arī norāda uz papildu prasībām, kas izriet no Noteikumu 1. panta 1. punkta j) un m) apakšpunktā sniegtajām attiecīgo darbību definīcijām. Attiecībā uz izmitināšanas pakalpojumiem Noteikumos paredzēts, ka atbrīvojumu piemēro tādiem nekomerciāliem subjektiem, kuru sniegtie pakalpojumi ir pieejami tikai noteiktām cilvēku kategorijām un nav pastāvīgi. Konkrētāk, par “sociālo izmitināšanu” Noteikumos norādīts, ka šo pakalpojumu mērķauditorijai jābūt cilvēkiem, kam ir pagaidu vai pastāvīgas īpašas vajadzības, vai arī cilvēkiem, kas fizisku, psiholoģisku, ekonomisku, sociālu vai ar ģimeni saistītu apstākļu dēļ ir nelabvēlīgā situācijā. Subjekts drīkst prasīt tikai simbolisku maksu, kas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt pusi no vidējās cenas par līdzīgām darbībām, kuras tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā piedāvā komerciāli subjekti, turklāt šī maksa nedrīkst būt nekādā veidā saistīta ar pakalpojuma faktiskajām izmaksām. Noteikumos arī norādīts, ka atbrīvojumu nekādā gadījumā nepiemēro darbībām, ko veic viesnīcās vai līdzīgās iestādēs, kuras norādītas 2011. gada 23. maija Likumdošanas dekrēta Nr. 79 9. pantā (72). Tāpēc atbrīvojums neattiecas uz darbībām, ko veic, piemēram, viesnīcās, moteļos un iestādēs, kurās piedāvā gultasvietu un brokastis. Tā kā šajā gadījumā nekomerciāliem subjektiem, kas piedāvā izmitināšanas pakalpojumus, jāievēro Noteikumu 1., 3. un 4. panta vispārīgās, subjektīvās un objektīvās prasības, Komisija uzskata, ka, ņemot vērā ar šo gadījumu saistītās īpašās iezīmes, darbības, kas atbilst minētajiem nosacījumiem, nav uzskatāmas par saimnieciskām darbībām Savienības tiesību aktu izpratnē.

(175)

Tāpēc, ņemot vērā ar šo gadījumu saistītos īpašos apstākļus un to, ka nekomerciāliem subjektiem, kas piedāvā izmitināšanas pakalpojumus vai darbojas kultūras, atpūtas un sporta jomā, ir jāizpilda arī Noteikumu 1. un 3. panta prasības, Komisija secina, ka šīs darbības, ja tās veic atbilstīgi tiesību aktiem, nav uzskatāmas par saimnieciskām darbībām.

(176)

Tādējādi Komisija secina, ka, pamatojoties uz Itālijas iestāžu iesniegto informāciju un ņemot vērā ar šo gadījumu saistītās īpašās un konkrētās iezīmes, iepriekšējos punktos analizētās darbības, ko nekomerciāli subjekti veic, pilnīgi ievērojot Noteikumu 1., 3. un 4. punktā paredzētos vispārīgos, subjektīvos un objektīvos kritērijus, nav ekonomiska rakstura darbības. Tāpēc, ja attiecīgie nekomerciālie subjekti pilda šīs darbības, pilnīgi ievērojot Itālijas tiesību aktu nosacījumus, tie nerīkojas kā uzņēmumi Savienības tiesību aktu izpratnē. Tā kā Līguma 107. panta 1. punkts attiecas tikai uz uzņēmumiem, šajā gadījumā uz attiecīgo pasākumu neattiecas šā panta darbības joma.

(177)

Visbeidzot Komisija norāda, ka no 2013. gada 1. janvāra gadījumos, kad ēku izmantos dažādiem mērķiem, saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem būs iespējams proporcionāli aprēķināt nekustamā īpašuma komerciālo izmantojumu un piemērot IMU tikai saimnieciskajām darbībām. Saistībā ar to Komisija norāda, ka, ja subjekts veiks gan saimnieciskas darbības, gan darbības, kurām nav ekonomiska rakstura, daļējs atbrīvojums no nodokļa, ko tam piemēros par to nekustamā īpašuma daļu, kuru izmantos darbībām, kam nav ekonomiska rakstura, nebūs uzskatāms par priekšrocību saistībā ar tām saimnieciskajām darbībām, ko tas veiks kā uzņēmums. Tādējādi arī šādā situācijā attiecīgais pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(178)

Saskaņā ar Līgumu un iedibināto Tiesas judikatūru, ja Komisija konstatē, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tai ir tiesības nolemt, ka attiecīgajai valstij tas jāatceļ vai jāmaina (73). Tiesa arī ir pastāvīgi lēmusi, ka valsts pienākums ir atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli (74). No Tiesas apsvērumiem izriet, ka šis mērķis ir sasniegts, ja saņēmējs ir atmaksājis piešķirtā atbalsta summas un tādējādi zaudējis savas priekšrocības, kas tam bija tirgū attiecībā pret citiem konkurentiem, un ir atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms atbalsta piešķiršanas (75).

(179)

Atbilstīgi šai judikatūrai Regulas (EK) Nr. 659/1999 (76) 14. pantā paredzēts, ka tad, “kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja”.

(180)

Tāpēc, ja atbrīvojumu no ICI atzīst par nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu, tā summa ir jāatgūst, lai atjaunotu stāvokli, kas tirgū pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas.

(181)

Tomēr Regulā (EK) Nr. 659/1999 ir noteikti rīkojuma par atgūšanu ierobežojumi. Piemēram, 14. panta 1. punktā noteikts, ka “Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu”. Arī Tiesa ir atzinusi vienu izņēmumu no dalībvalsts pienākuma izpildīt tai adresēto lēmumu par atbalsta atgūšanu, proti, ārkārtas apstākļus, kas dalībvalstij šā lēmuma pienācīgu izpildi darītu pilnīgi neiespējamu (77).

(182)

Tā kā oficiālās izmeklēšanas gaitā Itālijas iestādes norādīja uz šiem izņēmumiem, Komisijai ir jānoskaidro, vai tie attiecas uz šo gadījumu, lai noteiktu, vai ir vajadzīga atbalsta atmaksa.

(183)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi ar rīkojumu par atbalsta atgūšanu tiktu pārkāpts Savienības tiesību aktu vispārējais princips, ja Komisijas rīcība ir radījusi pasākuma labumguvējam tiesisko paļāvību par to, ka atbalsts ir piešķirts saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(184)

Tiesa ir atkārtoti spriedusi, ka tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Taču uz tiesisko paļāvību nevar atsaukties, ja administratīvā struktūra nav devusi konkrētus solījumus (78).

(185)

Šajā gadījumā Itālijas iestādes un 78 ieinteresētās personas uzstāj uz tiesiskās paļāvības esību, ņemot vērā Komisijas atbildi uz Parlamenta 2009. gada rakstisko jautājumu (79). Attiecīgajā atbildē Komisija paziņoja, ka “tā ir sagatavojusi sākotnēju izvērtējumu un uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu, jo šķiet, ka ICI nodokļa shēma nevar radīt garīdzniecības iestādēm konkurences priekšrocību”.

(186)

Komisija uzskata, ka šī atbilde nedeva pamatu tiesiskai paļāvībai turpmāk minēto iemeslu dēļ.

(187)

Pirmkārt, Komisijas paziņojums bija tikai “sākotnēja izvērtējuma” secinājums; Komisija nepaziņoja, ka ir pieņēmusi lēmumu, tā tikai norādīja, ka neredz pamatu izmeklēšanas turpināšanai. Otrkārt, Komisija pagaidām norādīja, ka tai šķita, ka atbrīvojums no ICI nevarētu radīt garīdzniecības iestādēm priekšrocību. Treškārt, gan jautājums, gan atbilde attiecās tikai uz garīdzniecības iestādēm, kas ir tādu nekomerciālu subjektu apakškategorija, kuriem piemēro atbrīvojumu no ICI.

(188)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka nav sniegusi konkrētus, beznosacījumu un konsekventus solījumus, kas varētu attiecīgā pasākuma labumguvējiem radīt pamatotas cerības par shēmas likumīgumu, t. i., par to, ka uz to neattiecas noteikumi par valsts atbalstu un ka tādējādi nevienai ar šo atbalstu saistītajai priekšrocībai nevarētu piemērot atbalsta atgūšanas procedūru. Visbeidzot Komisija uzskata, ka nav izteikusi konkrētu un beznosacījumu paziņojumu par to, ka attiecīgo atbrīvojumu no ICI nevarētu uzskatīt par valsts atbalstu.

(189)

Itālija arī apgalvoja, ka atbildes, ko Komisija sūdzības iesniedzējiem sniedza par atbrīvojumu no ICI un par ko Itālijai neoficiāli paziņoja, ir radījušas nekomerciālajiem subjektiem tiesisko paļāvību par atbrīvojuma no ICI atbilstību Savienības tiesību aktiem. Komisija nepiekrīt Itālijas paustajam viedoklim. Sākotnējā izvērtējuma vēstules, ko Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējiem un par ko dalībvalsti informēja tikai neoficiāli, nav Komisijas galīgā nostāja. Lai gan Komisijas lēmumus publisko un publicē Oficiālajā Vēstnesī, to nedara vienkāršas administratīvas procedūras gadījumā, kad, pamatojoties uz pieejamiem faktiem, Komisijai nav radušās nopietnas bažas par izvērtētā pasākuma atbilstību. Turklāt vēstuli, ko 2010. gada 15. februārī nosūtīja sūdzības iesniedzējiem, abi sūdzības iesniedzēji apstrīdēja Vispārējā tiesā, un tajā paustā nostāja nekļuva par galīgo nostāju; attiecīgā tiesvedība tika pārtraukta tikai pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par procedūras sākšanu.

(190)

Tāpēc Komisija secina, ka šajā gadījumā neviena Savienības iestāde nav Itālijai un 78 ieinteresētajām personām devusi solījumu, kas varētu radīt pamatotu tiesisko paļāvību un tādējādi liegtu Komisijai prasīt atbalsta atgūšanu.

(191)

Saskaņā ar Līguma 288. pantu dalībvalstij, kurai adresēts lēmums par atbalsta atgūšanu, ir pienākums to izpildīt. Kā norādīts iepriekš, šim pienākumam ir viens izņēmums, proti, ja dalībvalsts pierāda, ka pastāv ārkārtas apstākļi, kuru dēļ ir pilnīgi neiespējami šo lēmumu pienācīgi izpildīt.

(192)

Dalībvalstis šo argumentu parasti izvirza diskusijās ar Komisiju pēc lēmuma pieņemšanas (80). Taču šajā gadījumā Itālija jau pirms lēmuma pieņemšanas apgalvoja, ka nevajadzētu prasīt atbalsta atgūšanu, jo šādu lēmumu būtu pilnīgi neiespējami izpildīt. Tā kā Itālija izvirzīja šo argumentu oficiālās izmeklēšanas gaitā un tā kā saskaņā ar tiesību aktu vispārēju principu nevienam nevar likt izdarīt neiespējamo, Komisija uzskata, ka šis jautājums jāizskata šajā lēmumā.

(193)

Vispirms būtu jāatgādina, ka Tiesa pastāvīgi ir ļoti stingri interpretējusi jēdzienu “pilnīgi neiespējams”. Nosacījums par atbalsta atgūšanas pilnīgu neiespējamību nav izpildīts, ja dalībvalsts tikai informē Komisiju par juridiskajām, politiskajām vai praktiskajām ar šāda lēmuma izpildi saistītajām grūtībām (81). “Pilnīga neiespējamība” būtu pieņemama vienīgi tad, ja atbalstu jau no paša sākuma nebūtu iespējams atgūt ne objektīvi, ne absolūti (82).

(194)

Attiecīgajā gadījumā Itālijas iestādes apgalvoja, ka būtu pilnīgi neiespējami noteikt, kuru nekomerciāliem subjektiem piederošo īpašumu izmantoja darbībām, kas nav vienīgi komerciālas, kā arī iegūt informāciju, kas vajadzīga, lai aprēķinātu nodokļa apmēru, kas subjektam būtu bijis jāmaksā.

(195)

Itālijas iestādes paskaidroja, ka kadastra sistēmas struktūras dēļ nav iespējams no kadastra datubāzēm retrospektīvi izgūt datus par nekustamo īpašumu, kas pieder nekomerciāliem subjektiem un ko tie izmantoja darbībām, kuras nav vienīgi komerciālas un kurām piemēroja atbrīvojumu no ICI. Izmantojot kadastra datubāzē pieejamo informāciju, nav iespējams izsekot darbības, kas tika veiktas nekustamajā īpašumā. Citiem vārdiem sakot, pamatojoties uz kadastra datiem, nav iespējams noskaidrot, vai subjekts attiecīgajā īpašumā veica komerciālas vai nekomerciālas darbības. Patiesībā katrs nekustamais īpašums (tostarp atsevišķās kategorijās klasificētās nekustamā īpašuma daļas) kadastrā ir reģistrēts tikai pēc tā objektīvajām iezīmēm, kas saistītas ar tā paredzētā izmantojuma fiziskajiem un strukturālajiem aspektiem.

(196)

Par nodokļu datubāzēm, jo īpaši par nodokļu deklarāciju reģistriem, Itālija paskaidroja, ka, izmantojot šos datus, var identificēt tikai tādu nekustamo īpašumu, ko izmanto vienīgi nekomerciālām darbībām. Šajā gadījumā ēkas, kas rada ieņēmumus, jānorāda standarta nodokļu deklarācijas sadaļā RB par ēkas nodrošinātajiem ieņēmumiem, savukārt sadaļa RS par jauktām izmaksām un ieņēmumiem nav jāaizpilda. Taču, ja nekomerciālam subjektam pieder nekustamais īpašums, kurā veic arī komerciālas darbības, jāaizpilda gan sadaļa RB, gan sadaļa RS. Bet, ja sadaļā RB norādītas vairākas ēkas, nav iespējams noteikt, kurā nekustamajā īpašumā tika veikta darbība, kas nodrošināja nodokļu deklarācijā norādītos ieņēmumus. Jebkurā gadījumā būtu jānorāda, ka standarta veidlapas sadaļā RS ir iekļauti kopējie dati par izmaksām un ieņēmumiem par precēm un pakalpojumiem, ko izmanto gan komerciālos, gan nekomerciālos nolūkos (preces un pakalpojumi, ko patvaļīgi izmanto komerciālām un citām darbībām). Tomēr arī tad, ja sadaļā RB ir norādīta viena ēka, kadastra sistēmas struktūras dēļ nav iespējams sadalīt datus, pamatojoties uz ēkas komerciālu/nekomerciālu izmantojumu, un tāpēc nav iespējams noteikt, kura ēkas daļa tika izmantota tai saimnieciskajai darbībai, kas nodrošināja nodokļu deklarācijā norādītos ieņēmumus.

(197)

Ņemot to vērā, Komisija uzskata, ka Itālijas iestādes ir pierādījušas, ka nav iespējams noteikt atbalsta saņēmējus un ka datu trūkuma dēļ nevar aprēķināt atbalsta apmēru. Vispārīgi izsakoties, nodokļu un kadastra datubāzēs nav iespējams noteikt to nekomerciāliem subjektiem piederošo īpašumu, ko izmantoja nosacījumos par atbrīvojumu no ICI uzskaitītajām darbībām, kuras nav vienīgi komerciālas. Tāpēc nav iespējams iegūt informāciju, kas vajadzīga, lai aprēķinātu atgūstamo nodokļa summu. Tādējādi izpildīt iespējamu rīkojumu par atbalsta atgūšanu būtu objektīvi un absolūti neiespējami.

(198)

Visbeidzot Komisija secina to, ka, ņemot vērā šā gadījuma īpašās iezīmes, Itālijai būtu pilnīgi neiespējami atgūt jebkādu atbalstu, kas nelikumīgi piešķirts saskaņā ar nosacījumiem par atbrīvojumu no ICI. Tāpēc nebūtu jāprasa atgūt atbalstu, kas piešķirts ar nelikumīgu un nesaderīgu atbrīvojumu no attiecīgā pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa.

(199)

Komisija secina, ka Itālija ir nelikumīgi piemērojusi Likumdošanas dekrēta Nr. 504/92 7. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa, pārkāpjot Līguma 108. panta 3. punktu.

(200)

Tā kā nevar pierādīt attiecīgās shēmas saderīgumu, tiek secināts, ka tā nav saderīga ar iekšējo tirgu. Tomēr, ņemot vērā Itālijas norādītos ārkārtas apstākļus, nebūtu jāprasa atbalsta atgūšana, jo Itālija ir pierādījusi, ka to būtu pilnīgi neiespējami izpildīt.

(201)

Komisija uzskata, ka TUIR 149. panta 4. punkts nav uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(202)

Visbeidzot, ņemot vērā to, ka atbrīvojums no IMU ir īpašs pasākums, ko piemēro nekomerciāliem subjektiem, kuri veic tikai noteiktas nekomerciālas darbības saskaņā ar Itālijas tiesību aktu nosacījumiem, Komisija secina, ka šīs darbības nav uzskatāmas par saimnieciskām darbībām noteikumu par valsts atbalstu izpratnē un tāpēc uz attiecīgo pasākumu neattiecas Līguma 107. panta 1. punkts,