PIELIKUMS

1.   Sadedzināšanas iekārtas, kas jāiekļauj valsts pārejas plānā

Sadedzināšanas iekārtu daļas (piemēram, vienu vai vairākas atsevišķas sadedzināšanas iekārtas daļas, kurām ir kopīgs skurstenis ar citām daļām vai uz kurām attiecas Direktīvas 2010/75/ES 29. panta 2. punktā minētā situācija) neiekļauj valsts pārejas plānā (1).

Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma nolūkā sadedzināšanas iekārtas, uz kurām attiecas minētais noteikums, ietver arī iekārtas, ko nedarbina pārstrādes rūpnīcas operators, bet kuras atrodas pārstrādes rūpnīcā un kurās izmanto attiecīgajā apakšpunktā minēto kurināmo.

Sadedzināšanas iekārtas, uz kurām jebkurā valsts pārejas plāna piemērošanas brīdī attieksies Direktīvas 2010/75/ES IV nodaļas noteikumi par atkritumu sadedzināšanas iekārtām un atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtām, neiekļauj valsts pārejas plānā.

2.   Informācija par sadedzināšanas iekārtām, kas jāiekļauj valsts pārejas plānā

Valsts pārejas plānā iekļauj sarakstu ar visām sadedzināšanas iekārtām, uz kurām plāns attiecas, un visu informāciju par šīm sadedzināšanas iekārtām, kas izmantota maksimālo pieļaujamo emisiju aprēķināšanai.

Par katru iekārtu iekļaujamā informācija attiecas uz kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu, izmantoto kurināmo un katras sadedzināšanas iekārtas darbības raksturlielumiem valsts pārejas plāna īstenošanas laikā.

Par katru sadedzināšanas iekārtu, uz kuru valsts pārejas plāns attiecas, plānā iekļauj vismaz šādu informāciju:

1)	sadedzināšanas iekārtas nosaukums un atrašanās vieta (2);

2)	datums, kad sadedzināšanas iekārtai piešķirta pirmā atļauja;

3)

datums, kad iesniegts pirmais sadedzināšanas iekārtas atļaujas pieteikums, un datums, kad sadedzināšanas iekārta pirmo reizi uzsākusi darbību; Piezīme. Šī informācija jāsniedz tikai gadījumā, ja sadedzināšanas iekārtai pirmā atļauja piešķirta pēc 2002. gada 27. novembra, bet tā uzsākusi darbību ne vēlāk kā 2003. gada 27. novembrī.

4)	jebkāda sadedzināšanas iekārtas kopējās nominālās ievadītās siltumjaudas palielināšanās vismaz par 50 MW, kas notikusi laikā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim (norādot, par cik MW jauda palielinājusies) (3);

5)	katras sadedzināšanas iekārtas kopējā nominālā ievadītā siltumjauda (MW) 2010. gada 31. decembrī;

6)

katras sadedzināšanas iekārtas darbības stundu skaits gadā (4), norādot vidējo rādītāju 2001.–2010. gadā; Piezīme. Šī informācija jāsniedz tikai gadījumā, ja īpašas emisiju robežvērtības sadedzināšanas iekārtām, kuras darbojas mazāk nekā 1 500 stundas gadā, izmanto, lai aprēķinātu sadedzināšanas iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās.

7)	piesārņotāji, par kuriem uz konkrēto sadedzināšanas iekārtu neattiecas valsts pārejas plāns (ja tādi ir) (5);

8)	izmantotā kurināmā apjoms gadā (TJ gadā), norādot vidējo rādītāju 2001.–2010. gadā, sadalījumā pa sešiem kurināmā veidiem: akmeņogles, lignīts, biomasa, citi cietā kurināmā veidi, šķidrais kurināmais, gāzveida kurināmais (6);

9)

atgāzu caurplūdums gadā (Nm3 gadā), norādot vidējo rādītāju 2001.–2010. gadā (7); 1. piezīme. Ja sadedzināšanas iekārtā dedzina vairākus kurināmā veidus un/vai tā sastāv no vairākiem iekārtu veidiem, atgāzu caurplūduma rādītājs jāsniedz par katru kurināmā veidu un/vai sadedzināšanas iekārtas veidu atsevišķi (8). 2. piezīme. Ja atgāzu caurplūdumu aprēķina no izmantotā kurināmā apjoma (nevis pamatojoties uz faktisko novēroto atgāzu plūsmu), jāpaziņo aprēķinā izmantotais koeficients (Nm3/GJ) (vai koeficienti vairāku kurināmā veidu vai vairāku sadedzināšanas iekārtas veidu gadījumā).

10)

ar izmantoto vietējo cieto kurināmo (9) ievadītā sēra daudzums (tonnas S gadā), norādot vidējo rādītāju 2001.–2010. gadā. Piezīme. Šī informācija jāsniedz tikai gadījumā, ja sadedzināšanas iekārtā izmanto vietējo cieto kurināmo un ja sēra atdalīšanas minimālo pakāpi izmanto, lai aprēķinātu sadedzināšanas iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās sēra dioksīda emisijās (2016. gadam un/vai 2019. gadam).

Ja sadedzināšanas iekārtas, uz ko attiecas valsts pārejas plāns, ir gāzturbīnas vai gāzes dzinēji, to īpaši norāda valsts pārejas plānā.

3.   Maksimālo pieļaujamo emisiju noteikšana

3.1.   Metode, ar ko aprēķina atsevišķas sadedzināšanas iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās 2016. gadam un 2019. gadam

3.1.1.   Vispārīgs gadījums

Lai noteiktu piesārņotājam piemērojamās maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. gadam un 2019. gadam, katras sadedzināšanas iekārtas daļu, kas izteikta tonnās gadā (tpa), aprēķina, izmantojot šādu vienādojumu:

Daļa maksimālajās pieļaujamajās emisijās (tpa) = atgāzu caurplūdums (Nm3pa) × ERV (mg/Nm3) × 1,0 × 10–9

kur:

—

“atgāzu caurplūdums” ir atgāzu tilpuma caurplūdums, kas izteikts kubikmetros gadā (Nm3pa) un aprēķināts kā vidējais rādītājs 2001.–2010. gadā. To izsaka pie standarta temperatūras (273 K) un spiediena (101,3 kPa), pie attiecīga atsauces skābekļa satura (proti, tāda paša, kas izmantots emisiju robežvērtībai (ERV)) un pēc korekcijas, ar ko ņem vērā ūdens tvaika saturu,

—

“ERV” ir attiecīgā emisiju robežvērtība konkrētajam piesārņotājam, kas izteikta mg/Nm3, pieņemot, ka skābekļa saturs atgāzēs pēc tilpuma ir 6 % cietajam kurināmajam, 3 % šķidrajam un gāzveida kurināmajam (sadedzināšanas iekārtām, kas nav gāzturbīnas vai gāzes dzinēji) un 15 % gāzturbīnām un gāzes dzinējiem.

Sīkāka informācija par to, kā jānosaka emisiju robežvērtības, lai aprēķinātu maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. gadam un 2019. gadam, izklāstīta 3.2. un 3.3. iedaļā.

3.1.2.   Īpašs gadījums iekārtām, kurās dedzina vairākus kurināmā veidus un/vai kuras sastāv no vairākiem iekārtu veidiem

3.1.1. iedaļā minēto vienādojumu nevar izmantot sadedzināšanas iekārtām, kurās 2001.–2010. gadā dedzināti vairāki kurināmā veidi (vienlaicīgi vai dažādā laikā) vai kuras sastāv no vairākiem iekārtu veidiem.

Lai aprēķinātu šādu sadedzināšanas iekārtu daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās, jāpiemēro dažādas emisiju robežvērtības un/vai atsauces nosacījumi. Tāpēc izmanto šādu metodi:

Daļa maksimālajās pieļaujamajās emisijās (tpa) = Σ [atgāzu caurplūdums (Nm3pa) × ERV (mg/Nm3) × 1,0 × 10–9]

Šis vienādojums nozīmē, ka katra 2001.–2010. gadā izmantotā kurināmā veida vidējo atgāzu apjomu gadā (Nm3 gadā) reizina ar attiecīgo emisiju robežvērtību (kas atbilst visas sadedzināšanas iekārtas kopējai nominālajai ievadītajai siltumjaudai). Pēc tam summē šo reizinājumu rezultātus visiem izmantotajiem kurināmā veidiem.

Jānodrošina, ka atgāzu apjoma un emisiju robežvērtības reizinājumu izsaka pie viena un tā paša atsauces skābekļa satura visiem kurināmā veidiem.

Tādu pašu pieeju piemēro gadījumos, ja 2001.–2010. gadā, ņemot vērā Direktīvas 2010/75/ES 29. panta 1. un 2. punktu, vienu sadedzināšanas iekārtu veidoja dažādu iekārtu veidu apvienojums. Piemēram:

—	viena vai vairākas gāzturbīnas apvienojumā ar vienu vai vairākiem citiem sadedzināšanas iekārtu veidiem,

—	viens vai vairāki gāzes dzinēji apvienojumā ar vienu vai vairākiem citiem sadedzināšanas iekārtu veidiem.

3.1.3.   Sēra atdalīšanas minimālā pakāpe (MDR)

3.1.1. iedaļā minēto vienādojumu nevar izmantot sadedzināšanas iekārtām, kurās dedzina vietējo cieto kurināmo (10) un kuras šā kurināmā īpašību dēļ nespēj nodrošināt atbilstību attiecīgajām emisiju robežvērtībām, kas sēra dioksīdam noteiktas Direktīvā 2010/75/ES.

Lai aprēķinātu šādu iekārtu daļu sēra dioksīda maksimālajās pieļaujamajās emisijās, var izmantot attiecīgās sēra atdalīšanas minimālās pakāpes (11), nevis sēra dioksīda emisiju robežvērtības.

Šādā gadījumā sadedzināšanas iekārtas daļu sēra dioksīda maksimālajās pieļaujamajās emisijās, kas izteikta tonnās gadā (tpa), aprēķina, izmantojot šādu vienādojumu:

Daļa SO2 maksimālajās pieļaujamajās emisijās (tpa) = ievadītais sērs (tpa) × (1 – (MDR/100)) × 2

kur:

—	“ievadītais sērs” ir sēra (S) daudzums gadā sadedzināšanas iekārtā izmantotajā vietējā cietajā kurināmajā, kas izteikts tonnās gadā (tpa) un aprēķināts kā vidējais rādītājs 2001.–2010. gadā,

—	“MDR” ir attiecīgā sēra atdalīšanas minimālā pakāpe, kas izteikta procentos.

Sīkāka informācija par to, kā jānosaka attiecīgā sēra atdalīšanas minimālā pakāpe, lai aprēķinātu sēra dioksīda maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. gadam un 2019. gadam, izklāstīta 3.2. un 3.3. iedaļā.

3.2.   Attiecīgās emisiju robežvērtības un sēra atdalīšanas minimālās pakāpes, lai aprēķinātu maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. gadam

Saskaņā ar Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 3. punktu maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. gadam aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajām emisiju robežvērtībām, kas noteiktas Direktīvas 2001/80/EK III līdz VII pielikumā, vai – attiecīgā gadījumā – pamatojoties uz Direktīvas 2001/80/EK III pielikumā noteiktajām sēra atdalīšanas minimālajām pakāpēm. Tāpēc maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. gadam aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajām emisiju robežvērtībām un MDR, kas konkrētai sadedzināšanas iekārtai būtu piemērojamas 2016. gada 1. janvārī saskaņā ar Direktīvu 2001/80/EK, ņemot vērā turpmāk norādītos noteikumus (12).

Emisiju robežvērtības un MDR nosaka, pamatojoties uz visas sadedzināšanas iekārtas kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu 2010. gada 31. decembrī, izmantoto kurināmā veidu vai veidiem un darbības stundu skaitu gadā, norādot vidējo rādītāju 2001.–2010. gadā. Ja no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim notikusi sadedzināšanas iekārtas jaudas palielināšanās vismaz par 50 MW, piemēro Direktīvas 2001/80/EK 10. pantā noteiktos attiecīgo emisiju robežvērtību aprēķināšanas noteikumus.

Visām valsts pārejas plānā iekļautajām gāzturbīnām slāpekļa oksīdu attiecīgā emisiju robežvērtība ir tāda, kā noteikts Direktīvas 2001/80/EK VI pielikuma B daļā, neatkarīgi no Direktīvas 2001/80/EK 2. panta 7. punkta j) apakšpunkta.

Tā kā Direktīvā 2001/80/EK nav noteiktas emisiju robežvērtības gāzes dzinējiem, slāpekļa oksīdu attiecīgā emisiju robežvērtība ir tāda, kā noteikts Direktīvas 2010/75/ES V pielikuma 1. daļā.

Sadedzināšanas iekārtām, kurās 2001.–2010. gadā izmantoti dažādi kurināmā veidi, attiecīgās emisiju robežvērtības norāda katram konkrētajam kurināmajam. 3.1.2. iedaļā izklāstīta informācija par metodi, kas izmantojama, lai aprēķinātu katras šādas iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās.

Direktīvā 2001/80/EK dažām sadedzināšanas iekārtām, kuras darbojas mazāk nekā 1 500 stundu (kārtējo piecu gadu vidējais rādītājs), atļauts ievērot mazāk stingras emisiju robežvērtības. Tās var izmantot, lai aprēķinātu atsevišķas iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās 2016. gadam, tikai tad, ja iekārtas vidējais darbības stundu skaits 2001.–2010. gadā ir mazāk nekā 1 500 stundu gadā.

Pārskats par attiecīgajām emisiju robežvērtībām, kas noteiktas Direktīvas 2001/80/EK III līdz VII pielikumā, un par MDR, kas noteiktas Direktīvas 2001/80/EK III pielikumā, sniegts šā pielikuma C papildinājuma C.1., C.2. un C.3. tabulā (13).

3.3.   Attiecīgās emisiju robežvērtības un sēra atdalīšanas minimālās pakāpes, lai aprēķinātu maksimālās pieļaujamās emisijas 2019. gadam

Saskaņā ar Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 3. punktu maksimālās pieļaujamās emisijas 2019. gadam aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajām emisiju robežvērtībām, kas noteiktas Direktīvas 2010/75/ES V pielikuma 1. daļā, vai – attiecīgā gadījumā – pamatojoties uz Direktīvas 2010/75/ES V pielikuma 5. daļā noteiktajām sēra atdalīšanas pakāpēm. Tāpēc maksimālās pieļaujamās emisijas 2019. gadam aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajām emisiju robežvērtībām un MDR, kas konkrētai sadedzināšanas iekārtai būtu piemērojamas 2019. gada 1. janvārī saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES.

Emisiju robežvērtības un MDR nosaka, pamatojoties uz visas sadedzināšanas iekārtas kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu 2010. gada 31. decembrī, izmantoto kurināmā veidu vai veidiem un darbības stundu skaitu gadā, norādot vidējo rādītāju 2001.–2010. gadā.

Pārskats par attiecīgajām emisiju robežvērtībām, kas noteiktas Direktīvas 2010/75/ES V pielikuma 1. daļā, un par attiecīgajām MDR, kas noteiktas Direktīvas 2010/75/ES V pielikuma 5. daļā, sniegts šā pielikuma D papildinājuma D.1., D.2. un D.3. tabulā

Sadedzināšanas iekārtām, kurās 2001.–2010. gadā izmantoti dažādi kurināmā veidi, attiecīgās emisiju robežvērtības norāda katram konkrētajam kurināmajam. 3.1.2. iedaļā izklāstīta informācija par metodi, kas izmantojama, lai aprēķinātu katras šādas iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās.

Direktīvā 2010/75/ES dažām sadedzināšanas iekārtām, kuras darbojas mazāk nekā 1 500 stundu (kārtējo piecu gadu vidējais rādītājs), atļauts ievērot mazāk stingras emisiju robežvērtības. Tās var izmantot, lai aprēķinātu iekārtas daļu maksimālajās pieļaujamajās emisijās 2019. gadam, tikai tad, ja iekārtas vidējais darbības stundu skaits 2001.–2010. gadā ir mazāk nekā 1 500 stundu gadā.

3.4.   Maksimālo pieļaujamo emisiju aprēķināšana

3.4.1.   Maksimālo pieļaujamo emisiju aprēķināšana 2016. un 2019. gadam

Kopējās maksimālās pieļaujamās emisijas 2016. un 2019. gadam katram piesārņotājam nosaka, summējot visu atsevišķo iekārtu daļas maksimālajās pieļaujamajās emisijās:

maksimums2016 (tpa) = Σ [atsevišķas iekārtas daļa maksimālajās pieļaujamajās emisijās 2016]

maksimums2019 (tpa) = Σ [atsevišķas iekārtas daļa maksimālajās pieļaujamajās emisijās 2019]

3.4.2.   Maksimālo pieļaujamo emisiju aprēķināšana 2017., 2018. un 2020. gadam

Maksimālās pieļaujamās emisijas 2017. gadam (maksimums2017) aprēķina, izmantojot šādu vienādojumu:

Maksimālās pieļaujamās emisijas 2018. gadam (maksimums2018) aprēķina, izmantojot šādu vienādojumu:

Maksimālās pieļaujamās emisijas 2020. gada pirmajam pusgadam (maksimums2020) ir puse no maksimālajām pieļaujamajām emisijām 2019. gadam:

4.   Valsts pārejas plānu turpmākas izmaiņas

Dalībvalstis sniedz Komisijai vismaz šādu informāciju:

a)

sadedzināšanas iekārtas, kas izvēlas ierobežota lietošanas laika atkāpi saskaņā ar Direktīvas 2010/75/ES 33. pantu; Piezīme. Lai gan dalībvalstis paziņo Komisijai savus valsts pārejas plānus vēlākais 2013. gada 1. janvārī, operatoriem atvēlēts laiks līdz 2014. gada 1. janvārim, lai paziņotu kompetentajai iestādei, vai tie grasās izvēlēties ierobežota lietošanas laika atkāpi. Tāpēc sadedzināšanas iekārta sākotnēji var tikt iekļauta Komisijai iesniegtajā valsts pārejas plānā, pirms tai piešķirta ierobežota lietošanas laika atkāpe. Sadedzināšanas iekārta jāizslēdz no valsts pārejas plāna, kad sadedzināšanas iekārtas operators paziņojis kompetentajai iestādei par lēmumu izvēlēties ierobežota lietošanas laika atkāpi. Katras sadedzināšanas iekārtas, uz kuru attiektos Direktīvas 2010/75/ES 33. pants, daļa piemērojamajās maksimālajās pieļaujamajās emisijās pēc tam jāatskaita no maksimālajām pieļaujamajām emisijām, kas aprēķinātas jaunākajā pieņemtajā valsts pārejas plāna redakcijā (vai, ja šāds plāns nav pieņemts, no emisijām, kas aprēķinātas Komisijai iesniegtā valsts pārejas plāna jaunākajā redakcijā).

b)	sadedzināšanas iekārtas, kas ir slēgtas (proti, tās iekārtas, kas pilnībā izbeigušas darbību) vai kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda kļuvusi mazāka par 50 MW;

c)

sadedzināšanas iekārtas, kas pēc 2015. gada 31. decembra uzsāks atkritumu līdzsadedzināšanu un uz kurām tāpēc attieksies Direktīvas 2010/75/ES IV nodaļa. Piezīme. Kā minēts Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 3. punktā, ja valsts pārejas plānā iekļautā iekārta ir slēgta vai tā vairs nav Direktīvas 2010/75/ES III nodaļas darbības jomā, tas nepalielina atlikušo valsts pārejas plānā iekļauto iekārtu kopējās gada emisijas.

Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 6. punkta nolūkā dalībvalstīm nav pienākuma paziņot Komisijai turpmāk norādīto informāciju, jo attiecīgās izmaiņas nedrīkst ietekmēt piemērojamās maksimālās pieļaujamās emisijas:

—	kopējās nominālās ievadītās siltumjaudas samazināšanās vai palielināšanās pēc 2010. gada 31. decembra (ja tā nav samazināšanās mazāk nekā līdz 50 MW),

—	gada darbības stundu skaita samazināšanās vai palielināšanās pēc 2010. gada,

—	kurināmā izmantošanas (veida, daudzuma) izmaiņas, kas notiek pēc 2010. gada (kas nav pāreja uz atkritumu sadedzināšanu, jo tad iekārta būtu uzskatāma par atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtu un tāpēc izslēdzama no valsts pārejas plāna).

Par izmaiņām, kas skar iekārtas nosaukumu (piemēram, operatoru nomainīšanās dēļ), ziņo emisiju pārskatos, kurus dalībvalstis sniedz saskaņā ar šā lēmuma 6. panta 3. punktu un Direktīvas 2010/75/ES 72. panta 3. punktu.

---

(1)  Tādu pašu noteikumu piemēro attiecībā uz Direktīvas 2010/75/ES 33., 34. un 35. pantu. Tādējādi uz sadedzināšanas iekārtas daļu nevar attiecināt 33., 34. vai 35. panta noteikumus, savukārt šīs iekārtas citu daļu vai citas daļas iekļautu valsts pārejas plānā.

(2)  Kā ziņots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvu 2001/80/EK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām (OV L 309, 27.11.2001., 1. lpp.) sagatavotajos emisiju pārskatos.

(3)  Šī informācija vajadzīga, lai noteiktu attiecīgās emisiju robežvērtības 2016. gada 1. janvārī, kā paredzēts Direktīvas 2001/80/EK 10. pantā.

(4)  “Darbības stundas” ir stundās izteikts laiks, kurā sadedzināšanas iekārta pilnībā vai daļēji darbojas un izvada emisijas gaisā, izņemot iedarbināšanas un apturēšanas periodus.

(5)  Piemēram, valsts pārejas plāns var attiekties uz gāzturbīnām tikai par to NOx emisijām. Valsts pārejas plāns var attiekties uz citām iekārtām par kādu no piesārņotājiem vai par dažiem piesārņotājiem, savukārt par citiem piesārņotājiem uz tām attiecas Direktīvas 2010/75/ES V pielikumā norādītās emisiju robežvērtības.

(6)  Attiecībā uz sadedzināšanas iekārtām, kurās jebkurā brīdī 2001.–2010. gadā veikta atkritumu līdzsadedzināšana (izņemot atkritumus, kas saskaņā ar definīciju Direktīvas 2010/75/ES 3. panta 31. punkta b) apakšpunktā ir “biomasa” un uz kurām tādējādi attiecās Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 4. decembra Direktīva 2000/76/EK par atkritumu sadedzināšanu (OV L 332, 28.12.2000., 91. lpp.)), minētajā laikposmā sadedzināto atkritumu apjomu šajā punktā neiekļauj.

(7)  Sk. šā pielikuma 3.1.1. iedaļu, kurā norādīti piemērojamie atsauces nosacījumi.

(8)  Sk. šā pielikuma 3.1.2. iedaļu.

(9)  “Vietējais cietais kurināmais” ir dabiski radies cietais kurināmais, ko izmanto tādā sadedzināšanas iekārtā, kura īpaši paredzēta šim kurināmajam, un ko iegūst uz vietas.

(10)  Tas attiecas uz sadedzināšanas iekārtām, kurās vietējais cietais kurināmais dedzināts 2001.–2010. gadā.

(11)  “Sēra atdalīšanas pakāpe” ir noteiktā laika posmā no sadedzināšanas iekārtas atmosfērā neizvadītā sēra daudzuma attiecība pret sēra daudzumu cietajā kurināmajā, kas tajā pašā laika posmā ievests sadedzināšanas iekārtas telpās un izmantots iekārtā.

(12)  Attiecīgās emisiju robežvērtības maksimālo pieļaujamo emisiju aprēķināšanai neietekmē iekārtas iekļaušana emisiju samazināšanas valsts plānā saskaņā ar Direktīvas 2001/80/EK 4. panta 6. punktu.

(13)  Šis pārskats nav izsmeļošs. It sevišķi tas neietver situācijas, kad laikā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim notikusi sadedzināšanas iekārtas jaudas palielināšanās vismaz par 50 MW, un šādā gadījumā ir būtiskas arī emisiju robežvērtības, kas norādītas Direktīvas 2001/80/EK III līdz VII pielikuma B daļā (Direktīvas 2001/80/EK 10. panta piemērošana).