7.11.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 307/110

(1)

Procedūra attiecas uz dzīvokļu būvniecības kredītiestādes Hamburgische Wohnungsbaukreditanstalt (turpmāk tekstā WK) akciju nodošanu Hamburgische Landesbank – Girozentrale (turpmāk tekstā HLB), ko veic Hamburgas federālās zemes (turpmāk tekstā “FHH”). Ir sešas lietas, kurās uzsākta tiesvedība pret Vāciju saistībā ar aktīvu nodošanu federālo zemju bankām, un it īpaši Westdeutsche Landesbank – Girozentrale (WestLB).

(2)

Savā 1993. gada 12. janvāra vēstulē Komisija lūdza Vāciju sniegt informāciju par apstākļiem un iemesliem, kādēļ WestLB palielinājās kapitāls, kas notika pateicoties tās apvienošanai ar dzīvokļu būvniecības veicināšanas iestādi Wohnungsbauförderanstalt (WfA), un līdzīgam pašu kapitāla pieaugumam citu federālo zemju (Länder) bankās. 1993. gada martā un septembrī Vācija atbildēja un nākamajiem Komisijas 1993. gada 10. novembra un 13. decembra pieprasījumiem, sniedzot papildus informāciju 1994. gada martā. Papildinot informāciju par WfA nodošanu WestLB, Vācijas atbildēs bija atsauces uz līdzīgiem nodošanas gadījumiem Lejassaksijā, Berlīnē un Šlēsvigā – Holšteinā.

(3)

Savās 1994. gada 31. maija un 21. decembra vēstulēs   Vācijā dibinātas privātās bankas pārstāvoša asociācija Bundesverband deutscher Banken e.V. (BdB) cita starpā Komisijai paziņoja, ka laika posmā no 1986. gada 1. janvāra līdz 1993. gada 1. janvārimFHH ir tieši vai netieši nodevusi WK akcijas HLB. Tas palielināja HLB rīcībā esošo pašu kapitālu un, pēc BdB ieskatiem, izkropļoja konkurenci sev par labu, jo puses nebija vienojušās par atlīdzību saskaņā ar tirgus ekonomikas investoru principu.

(4)

Savā otrajā vēstulē BdB attiecīgi iesniedza oficiālu sūdzību un pieprasīja Komisijai uzsākt tiesvedību pret Vāciju saskaņā ar EK līguma 93. panta 2. punktu (tagad 88. panta 2. punktu). Sūdzība attiecās arī uz līdzīgiem aktīvu nodošanas gadījumiem Westdeutsche Landesbank Ziemeļreinā-Vestfālenē, Norddeutsche Landesbank Lejassaksijā, Landesbank Schleswig-Holstein (LSH) Šlēsvigā – Holšteinā, Landesbank Berlin Berlīnē un Bayerische Landesbank Bavārijā. 1995. gada februārī un martā un 1996. gada decembrī asociācijas iesniegto sūdzību individuāli atbalstīja vairākas bankas.

(5)

Vispirms Komisija izmeklēja akciju nodošanu WestLB. Saskaņā ar Lēmumu 2000/392/EK (2), tā beidzot atklāja, ka starpība starp samaksāto atlīdzību un parasto tirgus ienākumu veido valsts atbalstu, kas nav savienojams ar vienoto tirgu, un lika veikt atbalsta atlīdzināšanu. Tā kā nebija sniegts pietiekams pamatojums diviem faktoriem, ko izmanto atbilstošas atlīdzības aprēķināšanai, šo lēmumu 2003. gada 6. martā anulēja Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa, bet lēmums tika apstiprināts visos pārējos punktos (3). Līdz ar esošo Lēmumu Komisija pieņem jaunu lēmumu par WestLB, ņemot vērā tiesas kritiku.

(6)

1999. gada 1. septembrī Komisija nosūtīja Vācijai informācijas pieprasījumu par aktīvu nodošanu citām federālo zemju bankām, ieskaitot HLB. Ar 1999. gada 8. decembra vēstuli Vācija iesniedza informāciju par WK nodošanu HLB, informācija tika papildināta 2001. gada 22. janvāra vēstulē.

(7)

2002. gada 13. novembra vēstulē Komisija paziņoja Vācijai savu lēmumu uzsākt procedūru atbalsta lietā, kā tas noteikts EK Līguma 88. panta 2. punktā.

(8)

Pēc termiņa pagarināšanas pieprasījuma un tā saņemšanas Vācija iesniedza savus komentārus un sniedza papildu informāciju attiecīgi 2003. gada 14. aprīļa un 15. maija vēstulēs. Citi jautājumi tika izskatīti, tiekoties ar Vācijas valdības pārstāvjiem 2003. gada 26. jūnijā. Pēc nākamā Komisijas pieprasījuma Vācija sniedza papildu informāciju 2003. gada 29. augustā.

(9)

Komisijas lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts 2003. gada aprīlī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (4). Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt komentārus. Tā saņēma komentārus no BdB, kurus tā nodeva Vācijai, lai tā izteiktu savu viedokli. Vācija sniedza atbildi savā 2003. gada 30. oktobra vēstulē.

(10)

2004. gada 7. aprīļa vēstulē Komisija pieprasīja sīkāku informāciju no Vācijas par visiem federālo zemju banku nodošanas gadījumiem, saņemot atbildes 2004. gada 1. un 2. jūnijā.2004. gada 1. oktobrī Vācija iesniedza precīzus skaitļus un papildu informāciju.

(11)

Pēc HLB un Landesbank Schleswig-Holstein-Girozentrale (LSH) saplūšanas, izveidojot HSH Nordbank AG (“HSH”) 2003. gada 2. jūnijā, WK akcijas, ko saņēma HLB, tika nodotas atpakaļ FHH.

(12)

2004. gada 19 jūlijā sūdzības iesniedzējs BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenesfederālā zeme un WestLBnosūtīja pagaidu vienošanos par atbilstošu atlīdzību par nodotajiem aktīviem. Pēc viņu ieskatiem, Komisijas lēmums jāpieņem, pamatojoties uz šo atlīdzību. Komisija saņēma vienošanās gala redakciju 2004. gada 13. oktobrī. 2004. gada 29. septembrīBdB, FHH un HSH Nordbank, kas tika dibināta 2003. gadā apvienojot HLB un Landesbank Schleswig-Holstein, panāca arī pagaidu vienošanos par atbilstošu atlīdzību par īpaša nolūka aktīvu nodošanu. Ieinteresētās puses un Vācija pēc tam Komisijai nosūtīja vairākas vēstules. 2004. gada 14. oktobrī Komisija saņēma vienošanās par īpaša nolūka aktīvu nodošanu HLB gala redakciju.

(13)

Nodošanas laikā HLB bija neatkarīga publisko tiesību institūcija, kas izveidota 1938. gadā uz dekrēta pamata. Šo dekrētu 1993. gadā aizstāja ar Likumu par Hamburgische Landesbank – Girozentrale, kas tika grozīts 1997. gadā saistībā ar daļēju pārdošanu LSH  (5). Līdz tam brīdim, FHH bija HLB akcionāre, kā arī tās finansētāja un galvotāja. 1997. gadā 1997 LSH, līdz ar FHH, kļuva par HLB akcionāru. Katrai piederēja 49,5 % HLB akciju. Turklāt, HLB-Beteiligungsgesellschaft mbH (HLB-BG), kuru kontrolē FHH un finanšu līdzdalības sabiedrība Hamburger Gesellschaft für Beteiligungsverwaltung mbH (“HGV”), faktiski pieder 1 % akciju netipiskas pasīvās līdzdalības veidā.

(14)

2003. gada 2. jūnijā (nodokļu un bilances nolūkā – 2003. gada 1. janvārī) HLB un LSH apvienojās, izveidojot HSH. Īpašnieki ir FHH, kam pieder 35 %, Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme, kam pieder tikai nedaudz mazāk par 20 %, WestLB, kam pieder tikai nedaudz mazāk par 27 %, un Sparkassen- und Giroverband Schleswig-Holstein, kam pieder vairāk par 18 % akciju. HSH šobrīd ir viena no lielākajām kredītiestādēm Vācijā, uzņēmuma bilance ir 180 miljardi euro, un tajā strādā aptuveni 4 500 darbinieku.

(15)

Kad notika abi nodošanas darījumi, HLB bilance bija 36,5 miljardi Vācijas marku apmērā (1986. gads) un nedaudz mazāk par 60 miljardiem Vācijas marku (1992. gads). 2002. gadā, kas bija gads pirms uzņēmumu apvienošanas, kā rezultātā tika izveidota HSH, HLB grupas bilance bija nedaudz mazāka par 93 miljardiem euro, bet pašu kapitāla indekss bija 11 %. Togad grupā strādāja 2 700 darbinieku.

(16)

HLB kā valstij piederoša banka pārņēma FHH bankas uzņēmējdarbību un tās publiskā un privātā sektora juridisko personu banku lietas. Būdama komercbanka, HLB kā komercbankas galvenās darbības jomas bija kravas pārvadājumu un nekustamā īpašuma jomas finansēšana, uzņēmumu un privātpersonu darījumi un starptautiskais kapitāla tirgus. Kravas pārvadājumu finansēšanas jomā HSH pati sevi raksturo kā pasaules līderi.

(17)

Saskaņā ar 1986. gada 1. jūlija Likuma, kas groza Hamburgische Wohnungsbaukreditanstalt finansēšanu, 1. pantu FHH nodeva HLB 24 % no WK akciju kapitāla un īpašā kapitāla, šis darījums stājās spēkā 1986. gada 1. janvārī. Saskaņā ar attiecīgo līgumu, kas 1986. gada 10. jūlijā noslēgts starp FHH un HLB, tas tika veikts nolūkā palielināt pēdējās kapitālu.

(18)

Saskaņā ar 1992. gada 22. decembra Likumu par Hamburgische Landesbank – Girozentrale kapitāla palielināšanu, 1993. gada 1. janvārīFHH nodeva vēl 38 % tai piederošo WK akciju HGV un atlikušās akcijas (vēl 38 %) tieši HLB. FHH finanšu līdzdalības sabiedrība HGV, savukārt, iegādājās HLB daļas tipiska pasīvās līdzdalības ieguldījuma veidā, jo tai tika nodoti 19,86 % akciju. Līdz ar to, saskaņā ar Vācijas iesniegto informāciju, FHH nodeva 81,86 % tai piederošo WK akciju HLB, dažas tieši, dažas netieši.

(19)

1992. gada 22. decembra nodošanas līgums arī nodrošināja iespēju, ar kuru FHH jebkurā laikā varēja pieprasīt, lai federālās zemes banka nodod WK akcijas tieši pašai FHH vai tās norādītai trešajai pusei. Šī iespēja arī paredzēja tiesības saņemt atpakaļ 1986. gadā nodotās akcijas (salīdz. ar tā saukto 1992. gada 22. decembra“atsauces vēstuli”). Šādā gadījumā maksājumā tiktu izmantota WK akciju vērtība, kā to nosaka eksperta vērtējums par finanšu gadu pirms akciju atdošanas. 1992. gada 22. decembra līguma pielikumā, kas tika apstiprināts 1997. gada 21. aprīlī, tika noteikts, ka akciju atdošanas gadījumā slēpto rezervju pieaugums, kas radies WK atbalsta shēmas sakārtošanas rezultātā, tiktu uzkrāts nevis HLB, bet FHH.

(20)

Vācijas Banku likums (Kreditwesengesetz – KWG) ir grozīts saskaņā ar Padomes Direktīvu 89/647/EEK par kredītinstitūciju maksātspējas koeficientu (6) (“Direktīva par maksātspēju”) un Padomes Direktīvu 89/299/EEK par kredītiestāžu pašu kapitālu (7) (“Direktīva par pašu kapitālu”), kas nosaka, ka banku pašu kapitālam ir jābūt vienādam ar 8 % no to aktīviem, kam piemērots riska svērums. Vismaz 4 procentus no šī apjoma ir jāveido pamatkapitālam, vai pirmā līmeņa kapitālam, ar ko saprot kredītiestādes rīcībā esošās kapitāla vienības, ar kurām bez ierobežojumiem un nekavējoties iespējams segt riska radītos zaudējumus, līdzko tādi parādās. Uzraudzības nolūkā nosakot bankas pieejamo pašu kapitālu, pamatkapitālam ir ļoti liela nozīme, jo papildu kapitāls jeb otrā līmeņa kapitāls tiek apstiprināts kā ar risku saistītu darījumu pamats tikai līdz tādam apjomam, kādā ir pieejams pamatkapitāls.

(21)

Vācijas bankām savs pašu kapitāls bija jāpielāgo jaunajām Direktīvas par maksātspēju un Direktīvas par pašu kapitālu prasībām līdz 1993. gada 30. jūnijam (8). Pat pirms Vācijas tiesību akti tika pielāgoti Direktīvai par maksātspēju, daudzām federālo zemju bankām bija salīdzinoši vājš pašu kapitāls. Tagad tām bija steidzami jānostiprina pašu kapitāla pamats, lai izvairītos no ierobežojumiem savas uzņēmējdarbības paplašināšanai un saglabātu esošo darbības līmeni. Tomēr saspringtās budžeta situācijas dēļ valsts akcionāri nevarēja sniegt svaigu kapitālu, un nebija arī gatavi privatizācijai un papildu kapitāla iegūšanai kapitāla tirgū. Tādējādi valstij piederošās bankas nolēma veikt aktīvu un kapitāla nodošanu: WestLB gadījumā, WfA aktīvus, bet HLB gadījumā, jau minētās WK akcijas, kas tika pārveidotas par HLB kapitāla rezervēm un slēptās līdzdalības rezervēm.

(22)

Par nodošanas iemeslu tika norādītas kapitāla prasības un/vai kapitāla resursu uzlabošanas nepieciešamība HLB darbības paplašināšanas nolūkā. WK akciju nodošana ļāva to izdarīt bez papildu kapitāla ieguldīšanas no FHH budžeta.

(23)

Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados uzņēmējdarbības paplašināšana radīja stabili pieaugošu vajadzību pēc kapitāla. Saskaņā ar pieejamo informāciju, šī iemesla dēļ banka regulāri ieguldīja daļu bilances peļņas savā procentu akciju kapitālā. Tomēr, tā kā ar to bija par maz, FHH jau 1986. gadā nolēma ieguldīt 24 % tās WK akciju (212,16 miljonus Vācijas marku) HLB. Deviņdesmito gadu sākumā bija steidzami nepieciešams vēl palielināt HLB pamatkapitālu, ņemot vērā Vācijas Banku Likuma (KWG) ceturto grozījumu, jo pretējā gadījumā HLB nevarētu ievērot jaunās kapitāla prasības.

(24)

Tā kā tolaik FHH rīcībā nebija arī pietiekami likvīdi budžeta fondi, tā nolēma ieguldīt nemonetāro kapitālu, un 1993. gada 1. janvārī nodeva 57,68 % WK akciju (959,362 miljonus Vācijas marku) HLB, gan tieši, gan ar HGV starpniecību.

(25)

Kopējā noteiktā nodošanas darījumu vērtība bija 1 171,552 miljoni Vācijas marku. No šī apjoma 212,16 miljoni Vācijas marku atbilda 1986. gada atklāto rezervju iemaksām (24 % no WK akcijām), 659,362 miljoni Vācijas marku atbilda 1993. gada atvērto rezervju iemaksām (38 % no WK akcijām) un 300 miljoni Vācijas marku atbilda HGV slēptās līdzdalības rezervei tajā pat gadā. Šajā aprēķinā bija izmantoti WK novērtējuma ziņojumi, ko 1986. un 1993. gadā veica divas auditorfirmas. Kopējais apjoms 1 171,522 miljonu Vācijas marku apmērā tika iekļauts 1993. gada un nākamo finanšu gadu bilancē.

(26)

Valsts banku pārraudzības pārvalde (Bundesaufsichtsamt für das Kreditwesen jeb “BAKred”) atzina kapitālu 21 216 miljonu Vācijas marku apmērā 1986. gadam. Ņemot vērā vispārējo kapitāla vērtēšanu pēc turpmākām kapitāla nodošanām 1993. gadā, BAKred sākotnēji neatzina attiecīgo iesniegumu no HLB, jo uzskatīja, ka, lai WK tiktu atzīts par vērtējamu holdingu, HLB būtu jābūt tiesībām to pārdot. Pēc 1997. gada Likuma par WK grozījuma, saskaņā ar kuru lēmumu par likvidāciju akcionāri var pieņemt pēc viena akcionāra pieprasījuma (tostarp HLB), šī problēma tika atrisināta, un visa vērtība tika atzīta par HLB pašu kapitālu.

(27)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, pēc šiem diviem nodošanas darījumiem HLB ievērojami paplašināja savu uzņēmējdarbību. Laika posmā no 1986. līdz 1999. gadam tās bilances rezultāts pieauga no 36,5 miljardiem Vācijas marku līdz vairāk par 145 miljardiem Vācijas marku.

(28)

Saskaņā ar rīcībā esošo informāciju, FHH nesaņēma atlīdzību par 1986. gada 1. janvārī nodotajām akcijām (24 % jeb 212,16 miljoni Vācijas marku). Tāpat netika noteikta atlīdzība par akcijām, kas tika nodotas tieši HLB1993. gada 1. janvārī (38 % jeb  659,362 miljoni Vācijas marku); tomēr par šo ieguldījumu HGV katru gadu saņēma […] (9) miljonus Vācijas marku no HLB.

(29)

Tika panākta vienošanās, ka par savu ieguldījumu HGV saņems […] no peļņas, nosakot ierobežojumu 10 % apmērā gadā. Saskaņā ar iesniegto informāciju, HLB ir samaksājusi  […] miljonus Vācijas marku lielu summu, kopš minētās 1992. gada 23. decembra vienošanās (stājās spēkā 1993. gada 1. janvārī).

(30)

Par citu atlīdzību nav bijusi vienošanās. Tomēr Vācija apgalvoja, ka līdz 1997. gadam, FHH, kā HLB vienīgais akcionārs, saņēma maksimālās ikgadējās dividendes 6 % apmērā, kā noteikts pēdējās statūtos (10). Turklāt, HLB regulāri konvertēja rezerves, ko tā pati bija ieguvusi, procentu akciju kapitālā (saskaņā ar Vācijas sniegtajām ziņām, pielīdzināms brīvo akciju izlaišanai), un tas, saskaņā ar iesniegtajiem datiem, radīja faktisku peļņu pēc nodokļiem, pārsniedzot […] % (un atbilstošus ieņēmumus) no akcionāra faktiski iemaksātā kapitāla; tādējādi HLB ir federālās zemes banka ar augstāko faktisko peļņu.

(31)

Savā 2002. gada 13. novembra lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija paskaidroja, ka FHH resursu piešķiršana HLB ir jāizmeklē ņemot vērā tirgus ekonomikas investora principu. Saskaņā ar šo principu, nepastāv atbalsta elementi pat valsts investora piešķirto resursu gadījumā, ja šādi līdzekļi ir piešķirti uz noteikumiem, kādos privāts investors, kas darbojas parastos tirgus ekonomikas apstākļos, vēlētos piešķirt līdzekļus privātuzņēmumam (11).

(32)

Kredītiestādes attiecīgo WK akciju nodošanas rezultātā izveidotās plašākas kapitāla bāzes ekonomiskais ieguvums ir tāds, ka tā rada lielāku iespēju izsniegt aizdevumus un paplašināt uzņēmējdarbību. Ja šo plašāko kapitāla bāzi nodrošina valsts ieguldītājs uz noteikumiem, kas ir izdevīgāki nekā parastos tirgus apstākļos, attiecīgajam uzņēmumam tiek sniegtas priekšrocības no valsts resursiem.

(33)

Tā rezultātā Komisija veica pagaidu novērtējumu, vai FHH ir sniegusi attiecīgos līdzekļus parastos tirgus apstākļos. Parastos tirgus apstākļos tiek noteikta tās vērtībai, funkcijai un riskam atbilstoša atlīdzība par kapitāla ieguldījumu.

(34)

Pamatojoties uz tolaik pieejamo informāciju, Komisija apšaubīja, vai FHH un tās holdinga kompānijas HGV saņemtā atlīdzība, kas sastādīja […] miljonus Vācijas marku […], jeb aptuveni [mazāk par 3 %] no kopā nodotajiem fondiem, ir samaksāta līdzīgi kā parastos tirgus apstākļos. Tā kā abu nodošanas gadījumu laikā pat ienākumi no neapmaksātajiem desmit gadu valsts vērtspapīriem, t.i. bezriska aktīviem, bija robežās no vairāk par 6 % līdz 7 %, kapitāla piešķiršanu var uzskatīt par gandrīz neiespējamu parastos tirgus apstākļos. Pat tad, ja tika ņemtas vērā nodošanas īpašās pazīmes, piemēram, nodoto resursu likviditātes trūkums, FHH un HGV saņemto atlīdzību nevar uzskatīt par parastu tirgus atlīdzību.

(35)

Tiesa, Vācija apgalvoja, ka nodošanas laikā HLB bija ekonomiski stabils uzņēmums, kura vērtība ar katru gadu palielinājās. Ienākumi tika sadalīti FHH dividenžu formā vai iepludināti HLB kapitāla krājumos kā ienākumu rezerves, kas pēc viņu apgalvojumiem, palielināja to vērtību un sniedza ieguvumu FHH, kas tolaik bija vienīgais akcionārs. Pamatojoties uz ziņojumu, kas tika veikts akciju (49 %) pārdošanas laikā LSH, HLB ieņēmumu spējas vērtība tika aprēķināta […] miljonu Vācijas marku apmērā […]. Saskaņā ar iekšējiem aprēķiniem, tas bija[…] miljoni Vācijas marku uz 1985. gada 31. decembri un […] miljoni Vācijas marku uz 1992. gada 31. decembri, uzrādot ikgadējo vērtības pieaugumu […] % apmērā laikā no 1986. līdz 1992. gadam un […] % apmērā laikā no 1993. līdz 1996. gadam. Šos līdzekļus FHH, kas līdz 1997. gadam bija vienīgais akcionārs, varēja izmantot savam labumam un atbilstoši realizēt, pārdodot to LSH. Tā kā nebija pieejama cita informācija vai aprēķini, piemēram, saistībā ar dividenžu pieaugumu un WK akciju ieguldījuma rezultātā radušās vērtības paaugstināšanu, Komisija nevarēja veikt vērtējumu.

(36)

Pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisijai bija nopietnas bažas par to, vai apstākļi, kādos FHH nodeva kapitālu, kas acīmredzot bija pilnībā pieejams HLB kā faktiskais kapitāls, bija parasti tirgus apstākļi. Tādēļ tā secināja, ka HLB iespējams saņēma priekšrocības no valsts resursiem.

(37)

Attiecībā uz atlīdzības aprēķinu, Komisija noteica, ka, ņemot vērā lietu kārtību un šī gadījuma īpašos apstākļus, tā grasās piemērot metodi, kas tika izmantota 1999. gada 8. jūlija Lēmumā par West LB.

(38)

Ņemot vērā, ka HLB darbojas reģionālajā, valsts un starptautiskajā mērogā, un ka pastāv sīva konkurence starp dažādu dalībvalstu finanšu iestādēm, kas radusies pieaugošās integrācijas finanšu pakalpojumu sektorā Kopienā dēļ, tika pieņemts, ka valsts atbalsts sakropļoja šo konkurenci un ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm. Līdz ar to Komisija izdarīja pagaidu secinājumu, ka attiecīgās darbības iespējams veidoja atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, radot bažas par to savietojamību ar vienoto tirgu, jo šajā situācijā nav piemērojams neviens no EK Līguma 87. panta 2. un 3. punkta, nedz 86. panta 2. punkta izņēmuma noteikumiem.

(39)

Kā daļu no pagaidu vērtējuma un saskaņā ar 1999. gada 22. marta Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (12) 1. panta b) apakšpunktu, Komisija arī pieņēma, ka, ja bija atbalsts, pasākums veidoja jaunu, nevis esošu atbalsta formu, un atsaucās uz minētās Regulas 15. panta 2. punktu. Saskaņā ar to, lēmums par procedūras uzsākšanu bija nākamais Komisijas pasākums, kas pārtrauca noilgumu 15. panta 2. punkta izpratnē, un, kā tāds, apstiprināja iepriekšējos pasākumus, ieskaitot Komisijas 1993. gada 12. janvāra, 10. novembra un 13. decembra un 1999. gada 1. septembra informācijas pieprasījumus, kā arī lēmumus par procedūras uzsākšanu WestLB lietā (13) un Landesbank Berlin lietā (14).

(40)

Savos komentāros Vācija pirmkārt atkārtoja viedokli, ka 1986. gada 1. janvārī notikusī 24 % WK kapitāla nodošana (rezervēs nodotā vērtība: 212,16 miljoni Vācijas marku) HLB nevar tikt atgūta kā nelikumīgs atbalsts, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 2. punktu, jo nodošanai piemērojamais desmit gadu periods beidzās 1996. gada 1. janvārī.

(41)

Šī nodošana (“1986. gada nodošana”) bija jāuzskata par tiesiski un ekonomiski neatkarīgu procesu, nošķirti no 1993. gada nodošanas gadījumiem. Ievērojot, ka Vācija iepriekš runāja par “vienu investēšanas nolūku”, kā Komisija minēja savā lēmumā par procedūras uzsākšanu, tas attiecās tikai uz 1993. gada nodošanas darījumiem. 1992. gada 22. decembra“atsauces vēstule”, kas bija minēta 1999. gada Vācijas vēstulē, arī atsaucās uz 1986. gada nodošanas gadījumu, kā arī bija saistīta tikai ar to, tādā mērā, cik tā attiecās uz atkārtota asignējuma tiesībām, lai atkārtoti asignētu akcijas, kas tika nodotas FHH 1986. un 1993. gadā. Turklāt, Vācijas apgalvojums, ka ikgadējā tiešā atlīdzība […] miljonu Vācijas marku apmērā atbilst aptuveni [mazāk par 3 %] no visu nodošanas darījumu kopējā apjoma, bija paredzēts tikai kā ilustratīvs piemērs. Tomēr, pēc tās ieskatiem, tas nekādi nav anulējis faktu, ka gan faktiski, gan juridiski 1986. gada nodošana bija samērā atsevišķs process.

(42)

Tomēr, ja 1986. gada nodošanu aplūko atsevišķi no 1993. gada nodošanas darījumiem, Komisijas rīcība Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 2. punkta izpratnē varētu pārtraukt noilgumu tikai tad, ja tas būtu noteikts pirms 1996. gada 1. janvāra. Tomēr Komisijas informācijas pieprasījumi, kas tika veikti pirms 1999. gada 1. septembra, bija vispārīgi, pat neminot HLB, tādējādi neatbilda noteikumiem, lai tos uzskatītu par darbību, kas pārtrauc noilgumu 15. panta 2. punkta izpratnē. Attiecībā uz to Vācija arī minēja 2003. gada 10. aprīļa Pirmās instances tiesas spriedumu Lietā T-369/00 Département du Loiret v Commission  (15) (turpmāk tekstā “Scott”). Tiesa pasludināja, ka Komisijas vēstule ar informācijas pieprasījumu par iespējamo valsts atbalstu bija pasākums, kas pārtrauca noilgumu Regulas (EK) Nr. 659/199915. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr attiecīgā vēstule bija informācijas pieprasījums tikai saistībā ar zemes gabalu, ko firma Scott S.A. bija pārdevusi uz priviliģētiem noteikumiem. Minētajā vēstulē Komisija atsaucās vienīgi uz faktu, ka tiek pārbaudīta attiecīgās atbalsta likumība, un iespējams, ka šis atbalsts būs jāatlīdzina. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, tiesa tādējādi noteica minimālās prasības, kādām jāatbilst informācijas pieprasījumam, lai to varētu uzskatīt par darbību, kas pārtrauc noilgumu.

(43)

Šajā lietā Komisija ar tās 1993. gada 12. janvāra, 10. novembra un 13. decembra Vācijā adresētajiem informācijas pieprasījumiem, kurus tā minēja savā lēmumā par procedūras uzsākšanu, neievēroja šīs prasības. Minētās vēstules atsaucās tikai uz Westdeutsche Landesbank un vispārēju pieprasījumu par iespējamiem līdzīgiem nodošanas darījumiem citās federālo zemju bankās. Nevienā no minētajām vēstulēm nebija minēta HLB vai FHH. Saskaņā ar Vācijas apgalvojumu, noilguma iestāšanās liedzot tālāk pārbaudīt 1986. gada nodošanas gadījumu.

(44)

Attiecībā uz kapitāla nodošanas ekonomisko vērtējumu, Vācija pirmkārt apstiprināja, ka 1986. un 1993. gadā nodoto WK akciju kopējā vērtība (1 171,522 miljoni Vācijas marku) bija pieejama HLB kā pamatkapitāls. Nodotais kapitāls nekad nav bijis asignēts īpašam nolūkam vai pakļauts citiem tā izmantošanas ierobežojumiem.

(45)

Jāpatur prātā, ka 1986. gadā nodoto kapitālu BAKred apstiprināja par pašu kapitālu. Tomēr kopējo apjomu, t.i., ieskaitot 1993. gada nodošanas darījumu aptuveni 959 miljonu Vācijas marku apmērā (no kuriem 38 % bija tieši nodotās WK akcijas, kas tika asignētas HLB atvērtajās rezervēs, kopējā vērtība 659,362 miljoni Vācijas marku, un 19,86 % bija WK akcijas, kas netieši nodotas caur HGV tālāk HLB kā pasīvās līdzdalības ieguldījums 300 miljonu Vācijas marku apmērā), BAKred atzina par pašu kapitālu tikai 1997. gadā. Tas notika tādēļ, ka WK Aktu grozīja tikai 1997. gada 25. jūnijā, kā arī tādēļ, ka HLB kā akcionāram tika piešķirtas tiesības likvidēt WK.

(46)

Vācija apgalvoja, ka tādējādi nodotais kapitāls kā atbildības segums HLB pilnībā pieejams bija tikai retrospektīvi 1997. gada 1. janvārī. Pat tā, kā Vācija paskaidroja vēlāk, HLB pirms šī datuma bija izlietojusi daļu kapitāla rezervju kā atbildības segumu, t.i.,183 miljonus Vācijas marku 1993. gadā, vairāk kā 436 miljonus Vācijas marku 1994. gadā, 255 miljonus Vācijas marku 1995. gadā un 208 miljonus Vācijas marku 1996. gadā (skaitļi noapaļoti; skat. arī tabulu 183. punktā). Atlikušais kapitāla rezerves apjoms nav izmantots un nav atzīts par pašu pamatkapitālu. Tikai pēc 1997. gada 1. janvāra un līdz WK tiesību atņemšanai, laikā kad tā apvienojās ar LSH, 2003. gada 2. jūnijā izveidojot HSH, bija pieejama 659,4 miljonu Vācijas marku lielā summa. Līdz minētajam datumam pasīvās līdzdalības ieguldījums 300 miljonu Vācijas marku apmērā arī bija pilnībā pieejams kā pašu pamatkapitāls. Līdz 1997. gadam šie fondi netika izmantoti un tie nebija atzīti par pamatkapitālu.

(47)

Attiecībā uz atlīdzību, maksimālais noteiktais apjoms […] miljonu Vācijas marku apmērā […], kas atbilst [ne vairāk kā 10 %], tika samaksāts ar pasīvās līdzdalības ieguldījumu. Atlīdzība par kapitāla rezervi 659 miljonu Vācijas marku apmērā netika samaksāta.

(48)

Tomēr Vācija atkārtoja viedokli, ka par atlīdzības komponentu vērā ir jāņem ne tikai tiešā atlīdzība par pasīvās līdzdalības iemaksu. Vienā gadījumā ir jāņem vērā dividenžu maksājumi vienīgajam akcionāram FHH, jo HLB gūtā peļņa bija nepārprotami gūta arī fondiem, ko nodeva FHH. Ievērojot to, ka 1997. gadam FHH bija vienīgais akcionārs, tas saņēma augstākās statūtos noteiktās dividendes 6 % apmērā, un sākot ar 1997. gadu tās saņēma dažādās robežās, tomēr palielinot dividendes par akciju kapitāla akciju. Šie dividenžu maksājumi pieauga no  […] miljoniem euro 1985. gadā līdz […] miljoniem euro 1986. gadā, kad FHH vēl bija vienīgais akcionārs. Līdz ar to dividendes bija jāmaksā tikai par 50,5 % no FHH akcijām, kas bija […] miljoni euro 1997. gadā un  […] miljoni euro 2001.gadā.

(49)

Turklāt, rezerves, kuras pati HLB izveidoja, regulāri pārveidoja par pamatkapitālu, kas pieauga no 228,3 miljoniem euro 1985. gadā līdz 250,9 miljoniem euro 1997. gadā, un kopš tā laika nav mainījies. Ienākumu rezerves arī pakāpensiki pieauga, no 93,1 miljoniem euro 1985. gadā līdz 321,8 miljoniem euro 2001. gadā. Visi šie fakti liecināja par ievērojamu ienākumu pieaugumu.

(50)

Ir jāņem vērā arī nodotā kapitāla veidotās vērtības pieaugums, ko var piedēvēt tikai FHH. Bija vērtības pieaugums starp aptuveni […] % un […] %, par ko jāpateicas tikai WK akciju nodošanai. Vācija iesniedza sīkākus aprēķinus, izmantojot kapitalizētās vērtības metodi. Laikā no 1985. gada līdz 1992. gadam HLB vērtība pieauga par […] miljoniem Vācijas marku, jeb nedaudz mazāk par  […] miljoniem Vācijas marku gadā, sniedzot peļņu […] % apmērā no WK akcijām, kuras tika nodotas 1986. gadā. Laikā no 1992. gada līdz 1995. gadam uzņēmuma vērtība bija pieaugusi par […] miljoniem Vācijas marku gadā, sniedzot gada peļņu […] % apmērā no 1993. gada 1. janvāri nodotajām WK akcijām. Tas atkal parādīja, ka ņemot vērā visus faktorus, FHH saņēma atbilstošus ieņēmumus.

(51)

Visbeidzot, FHH varēja sagaidīt atbilstošus ienākumus šo divu ieguldījumu laikā. 1985. gada beigās un 1992. gada beigās HLB bija rentabls uzņēmums, kura kapitāla ienākumi (pirms nodokļa nomaksas), minot kā piemēru, ir vairāk par 19 % 1985. gadā, 8 %-9 % 1989. un 1990. gadā, un vairāk par 12 % 1992. gadā. Salīdzinoši, Vācija darīja zināmus piecu Vācijas privātbanku kapitāla ienākumus aprēķinus, no kuriem izriet, ka no 1980.-1992. gadam HLB neatpalika no minētajām privātbankām vai atpalika tikai pāris gadus vidējā rādītāja gadā izteiksmē par aptuveni 1 %-6 % (pirms nodokļa nomaksas) un 1 %-4 % (pēc nodokļa nomaksas). Citiem vārdiem, HLB “neatpaliek” no citām privātbankām.

(52)

Par pārējiem jautājumiem Vācija uzskatīja, ka pieejamo fondu likviditātes trūkuma dēļ nodošanas darījumi ir jāsalīdzina ar nemonetāra kapitāla ieguldījumu. Ieņēmumu aprēķinam bija svarīga starpība starp nemonetāro ieguldījumu un skaidras naudas ieguldījumu, ko veidoja aizdevuma izmaksu refinansēšana uzņēmējdarbības paplašināšanas nolūkā, vai kā trūkums, kas izpaudās kā depozīta vērtība skaidrā naudā, ko nevar tieši ieguldīt. Saskaņā ar sniegtajiem aprēķiniem, procentu likmes atšķirība attiecībā uz skaidras naudas ieguldījumu 1986. gadā nodotā nemonetārā kapitāla gadījumā bija aptuveni 6,8 % attiecībā pret aizdevumu, un aptuveni 6,8 % attiecībā pret ienākumus dodošiem, bezriska ieguldījumiem. 1993. gada 1. janvārī veiktajai iemaksai šī starpība bija aptuveni 8,3 % no aizdevuma un 7,36 % bezriska ieguldījumiem. Bruto ieņēmumu ziņā tas radīja aptuveni 6 % (1996) un 6,6 % (1993) lielu starpību starp kapitālu, kas bija jāpiešķir skaidrā naudā, un faktiski piešķirto nelikvīdo kapitālu. Arī tirgus ekonomikas investoram ir jāņem vērā šis trūkums, novērtējot, vai viņa atlīdzība ir atbilstoša.

(53)

BdB uzskata, ka faktiski samaksātā atlīdzība nav pietiekama. Nebija atlīdzības vienošanās par 1986. gada 1. janvārī nodotajām WK akcijām, bet par 1993. gadā nodotajām akcijām bija vienošanās tikai par procentiem, kas jāmaksā par pasīvās līdzdalības ieguldījumu. Ņemot vērā kopējo nodoto kapitālu, tas atbilda mazāk par 3 % gadā, un to nekādi nevar uzskatīt par parastu tirgus parādību. FHH prasību par atbilstošu atlīdzību neatceļ, piemēram, fakts, ka tā bija bijusi HLB vienīgais akcionārs. Varēja sagaidīt vismaz vidējos ienākumus, ko arī privātbankas regulāri saista ar noteikumu par pamatkapitālu savām filiālēm.

(54)

Jāpiekrīt, ka tiesa, šis sagaidāmais ienākums neparādījās vienošanās par pastāvīgo procentu likmi, jo mātes uzņēmuma ienākumi varēja būt ne tikai dividenžu maksājumu formā, bet arī kā filiāles atlīdzības un saistītās vērtības pieaugums. Pat šādā gadījumā paredzētajai parastajai tirgus atlīdzībai ir jānosaka pastāvīga procentu likme.

(55)

Kā tirgus ekonomikas investoram, FHH tādēļ vajadzēja cerēt uz parastu tirgus atlīdzību no HLB. Tomēr, tā nekādā ziņā nevarēja ar to rēķināties.

(56)

Pat 1986. gada 1. janvāra nodošanas darījumā izrādījās, ka saskaņā ar 1985. gada 17. decembra federālās zemes valdības paziņojumu, bija sagaidāms atlīdzība, kas bija zemāka par vidējo, robežās no 0,3 miljoniem Vācijas marku līdz 0,5 miljoniem Vācijas marku (saskaņā ar BdB, atbilstoši robežās no 0,1 % līdz 0,2 %). Tā kā dividendes bija jāmaksā tikai pēc faktiskās uzņēmējdarbības paplašināšanas, pirmajos gados FHH nesaņēma nekādu atlīdzību. Pat turpmākajos gados FHH faktiski izmaksātās dividendes nevarēja ņemt vērā, jo šādos apstākļos privāts investors būtu pieprasījis pastāvīgu gada atlīdzību. Līdzīgi nevar ņemt vērā arī rezerves un ienākumus, kas tika konvertēti akciju kapitālā.

(57)

Nevar sagaidīt arī iespējamu vērtības pieaugumu, jo HLB akcijas nebija apgrozāmas. Turklāt, tādēļ šo akciju vērtība netika turpmāk novērtēta. 49,5 % akciju nodošana LSH 1997. gadā neatcēla atbalsta elementu. Pārdošana notika pēc zināma laika, un tādēļ bija samērā nemateriāla attiecībā uz sagaidāmo atlīdzību. Valsts atbalsta izmeklēšanai bija jānoskaidro, vai darījums bija noticis parastos tirgus apstākļos.

(58)

No tā visa izrietēja, ka šādos apstākļos privāts investors uzņemtos šo ieguldījumu tikai tad, ja varētu ātri iegūt ienākumus vai naudas plūsmu pastāvīgu dividenžu veidā vai alternatīvi mainīgu naudas plūsmu veidā. Šādā situācijā, tomēr, privāts investors droši vien dotu priekšroku pastāvīgiem procentu maksājumiem. Ir zināms arī fakts, ka FHH nebija tiesības atkārtoti asignēt WK akcijas bez atlīdzības (kompensācijas izmaksa pēc bilances vērtības).

(59)

Aprēķinot parastu tirgus atlīdzību, BdB vispirms pieņēma, ka par nodotajiem līdzekļiem ir jāatlīdzina tāpat kā par akciju kapitālu, jo tie veidoja pamatkapitālu, kas atzīts bankas uzraudzības nolūkā. Atzinumā bija noteikts, ka pieejamā atbilstošas atlīdzības kapitāla noteikšanā ir jāizmanto bezriska atlīdzība un riska prēmija. Citiem vārdiem, ir jāpiemēro pamatprincips “riskanta ieguldījuma paredzētā atlīdzība = bezriska atlīdzība + riska prēmija par riskanto ieguldījumu”.

(60)

Tad BdB aprēķināja minimālo atlīdzību, izmantojot tā saukto Kapitāla aktīvu cenas noteikšanas modeli (CAPM), kas nosaka paredzēto atsevišķa riska prēmiju, izmantojot tā saukto beta-vērtību (statistiski mērītu atsevišķa riska prēmijas nobīdi no tirgus riska prēmijas).

(61)

Nosakot bezriska atlīdzību, BdB izmantoja atlīdzības par ilgtermiņa valsts parādzīmēm, pastāvīgas likmes vērtspapīriem, ko izsniedz valsts iestādes, un tās ir ieguldījumu veids ar zemāku risku vai bez riska (16).

(62)

Riska prēmijas aprēķinam BdB vispirms noteica tā saukto vispārējo tirgus riska prēmiju, t.i., starpību starp ilgtermiņa vidējo atlīdzību par parastu tirgus akciju portfeli un bezriska atlīdzību (valdības parādzīmes). 2003. gada 25. jūnija komentāros BdB vispirms ņēma vērā ilgtermiņa tirgus riska prēmiju, kuras vienotā likme bija 4,6 %.

(63)

BdB noteica, ka tā aprēķināja beta vērtības, izmantojot salīdzināmu banku vēsturisku datu paraugu. Tā secināja, ka federālo zemju banku beta vērtība visos aplūkotajos laika posmos bija lielāka par vienu. Citiem vārdiem, tā uzskatīja, ka riska prēmija investīcijām federālo zemju bankās bija augstāka par tirgus riska prēmiju.

(64)

Ņemot vērā bezriska pamatprocentu likmi 8,05 % apmērā (1985. gada decembrī 1986. gada nodošanas darbībai) un 5,90 % apmērā (1992. gada decembrī 1993. gada nodošanas darbībai) un HLB beta faktoru 1,1660 apmērā (pirmajā datumā) un 1,0836 apmērā (otrajā datumā), BdB ieguva paredzēto minimālo atlīdzību 13,41 % apmērā par 1986. gada 1. janvārī nodotajām akcijām un 10,88 % apmērā par 1993. gada 1. janvārī nodotajām akcijām.

(65)

BdB arī piebilda, ka Komisijas noteikto atvilkumu, saskaņā ar Lēmumu 2000/392/EK no minimālās atlīdzības, ņemot vērā Wfa aktīvu likviditātes trūkumu, atbalstīja Pirmās instances tiesa. Tādēļ minētajā lietā nebija iemesla atkāpties no šis metodes, jo arī šeit ir jāveic likviditātes atvilkums. Likviditātes trūkuma atvilkuma apjomu varētu aprēķināt, izmantojot WEST LB metodi, nosakot neto atmaksas izmaksas (bruto atmaksas izmaksas mīnuss apliekamais uzņēmuma nodoklis).

(66)

BdB arī uzskatīja, ka Pirmās instances tiesas noteiktos un saskaņā ar lēmumu 2000/392/EK Komisijas veiktos atvilkumus (1,5 %) vajadzēja līdzīgi piemērot arī HLB gadījumā. Šajā gadījumā, ja citu federālo zemju banku gadījumos būtu apstākļi, kas ietekmētu palielinātu risku salīdzinot ar “parastu akciju kapitāla ieguldījumu”, piemēram, daļēji ārkārtīgi lielu aktīvu nodošanu, ar to tiktu attaisnots lēmums neizlaist jaunas uzņēmuma akcijas, un līdz ar to arī papildus balsošanas tiesības, kā arī aktīva atvietojamības trūkums.

(67)

Tā vietā, lai šādi aprēķinātu parastu tirgus atlīdzību, FHH nevienojās par atlīdzības saņemšanu, un to nesaņēma par 1986. gada nodošanas darījumu, bet atlīdzība par 1993. gada nodošanas darījumu bija pārāk maza. Par 1993. gada nodošanas darījumu, kas tika atzīts par pamatkapitālu kontroles nolūkā tikai 1997. gadā, HLB kopš 1993. gada bija izmaksājusi ikgadējo akciju peļņu, kas veidoja garantēto atlīdzību 7 % apmērā un mainīgo komponentu (pastāvīgu procentu likmi 0,5 % apmērā par dividenžu izmaksām no attiecīgā gada neto peļņas). BdB nezināja faktisko daudzumu. Tomēr, tā kā to var salīdzināt ar akciju kapitālu, atlīdzība bija pārāk zema. Turklāt, tā tika izmaksāta HGV, kas, neraugoties uz to, ka tā bija FHH holdinga uzņēmums, izsakoties ekonomikas terminos, bija neatkarīga vienība, bet nekas netika uzkrāts tieši FHH. Par citu akciju nodošanu kapitāla rezervēs vispār netika noteikta atlīdzība.

(68)

Akciju nodošanas noilgumu 1993. gada 1. janvārī pārtrauca Komisija 1999. gada 1. septembra informācijas pieprasījuma un 2002. gada 13. novembra lēmuma par procedūras uzsākšanu rezultātā. Attiecībā uz 1986. gada 1. janvāra nodošanas darījumu BdB, noliedzot noilgumu, paļāvās uz juridisko jēdzienu par nepārtrauktu tādu darbību virkni, kam bija ekvivalentas precedenta tiesības izmantojot tradicionālo konkurences likumdošanu. Šādu saistīto darbību noteikumi tika ievēroti, jo visas nodošanas darbības bija kā atbilde uz vienotu jēdzienu par kapitāla nostiprināšanu un uzņēmējdarbības paplašināšanu, un notika pēc tā paša parauga. Līdz ar to,  1993. gada 1. janvāra nodošanas darbību nevar aplūkot nedz atsevišķi, nedz ņemot vērā jaunos maksātspējas noteikumus. Tādēļ 1986. gada un 1993. gada nodošanas darījumi ir jāizskata kā vienots kapitāla pasākums, un pilns atbalsts netika sniegts līdz 1993. gada 1. janvārim.

(69)

Līdz ar to nebija būtiski, vai Komisijas informācijas pieprasījumi 1993. gadā būtu varējuši pārtraukt noilgumu. Tomēr BdB atzīst, ka šo periodu varēja pārtraukt attiecībā uz atbalstu, ko sniedza HLB, tikai tad, ja šie pieprasījumi būtu attiekušies uz šo atbalsta pasākumu. Tā kā BdB nezināja precīzu šo vēstuļu saturu, tā nevarēja pieņemt noteiktu nostāju šajā jautājumā.

(70)

Vispirms Vācija apgalvoja, ka, ja BdB bija nepareizi interpretējusi Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu WestLB lietā (turpmāk tekstā “WestLB spriedums”). Acīmredzot BdB uzskatīja, ka spriedums izskaidro, ka no kapitāla ieguldījuma gūtais vērtības pieaugums nebija parasta tirgus atlīdzība. Tomēr tiesa nekādā veidā nekomentēja šo lēmumu. Tiesas lēmums par to, ka privāts investors parastos apstākļos nebūtu apmierināts ar minimāliem zaudējumiem vai ierobežotu atlīdzību pat tad, ja viņam jau bija uzņēmuma akciju kapitāls, neko neminēja par novērtējumu valsts atbalsta likumdošanas atlīdzībai, ko veidoja nevis pastāvīga procentu likme, bet, piemēram, uzņēmuma vērtības palielināšana, viedokļa.

(71)

BdB to skaidri apstiprināja, kad apspriežot privātbanku kapitāla ieguldījumus to filiālēs, tā paziņoja, ka paredzētā atlīdzība netika izteikta pastāvīgas procentu likmes veidā, bet gan dividenžu veidā, kā arī ar ienākumu palielināšanu un saistīto vērtības pieaugumu. Jāuzsver, ka BdB nezināja faktus par iespējamību, ko tā apšaubīja, ka HLB vērtība varētu pieaugt, pretēji BdB uzskatam, 49,5 % akciju nebija apgrozāmas, jo tās tika pārdotas LSH 1997. gadā.

(72)

Minimālā atlīdzība 13,41 % (1986. gada nodošanas darījums) un 10,88 % (uzkrātais 1993. gada nodošanas darījums) apmērā, kas tika aprēķināta izmantojot CAPM metodi, nebija pareiza. No otras puses, tika izteiktas pamatotas bažas par CAPM metodes izmantošanu un īpašas bažas par to, ka šo metodi izmanto BdB. Cita starpā, BdB ierobežoja CDAX veidojošo Vācijas akciju tirgus portfeli, aprēķinot parametrus, izmantojot tikai daļēji novecojušus datus, nepārbaudot to atbilstību uz attiecīgo ieguldījuma datumu, aprēķināja tirgus riska prēmiju izmantojot pētījumu, kas aplūkoja tikai vidējo atlīdzību par Vācijas akcijām laika posmā no 1954.-88. gadam, un aprēķinot beta faktorus, CDAX bankas uzskatīja par uzņēmumiem ar vienādu uzņēmējdarbību un riska profilu. Tā rezultātā gandrīz visi CAPM nepieciešamie faktori bija aprēķināti nepareizi, un minimālās tirgus atlīdzības par attiecīgajiem darījumiem bija noteiktas pārāk augstas.

(73)

Turklāt, BdB uzskatīja, ka pieprasītā prēmija, kas bija noteikta, ņemot vērā darījumu īpatnības, bija Lēmumā 2000/392/EK noteikto kritēriju piemērošanas rezultāts, neveicot kvantitatīvu novērtējumu, kas tika kritizēta lēmumā. Turklāt, ņemot vērā nepietiekamo likviditāti, tika atvilkta pilna atkārtota finansējuma likme, jo nebija pieļaujams piemērot nodokļa samazināšanu, ko BdB uzskatīja par likviditātes samazināšanu pret atbilstošo atlīdzību. Tā bija nopietna kļūda. Investoru plānotajai atlīdzībai nebija nekā kopēja ar uzņēmumu bilancei piemērojamo nodokļu ietekmi.

(74)

Saskaņā ar likuma interpretāciju Vācija aprēķināja alternatīvu parasto tirgus atlīdzību BdB aprēķinātajai atlīdzībai. Tas tika veikts tikai 1993. gada nodošanai, jo 1986. gada nodošanai jau bija iestājies noilgums.

(75)

Vācija atbalstīja viedokli, ka riska profila analīze vispirms ir jāveic nemonetārajiem ieguldījumiem. Pasīvās līdzdalības ieguldījums ir jāsalīdzina ar citiem ieguldījumiem līdzīga termiņa (16 gadi). laika posmā. Kapitāla rezerves analīzei ir vēlams salīdzināt ar pasīvas sabiedrības neierobežota darbības laika ieguldījumu, ņemot vērā riska profilu, piem., garantiju, ja tāda ir, ko var izmantot iestādes saistībām maksātnespējas gadījumā, balsošanas tiesību neatbilstības gadījumā, ņemot vērā, ka FHH bija vienīgais akcionārs, dalību zaudējumos, dividenžu pieprasījuma gradāciju un atmaksas termiņu. Izmantojot minēto informāciju, Vācija, atbildot uz BdB komentāriem, apvienoja šos abus instrumentus, aprēķinot atlīdzību, bet izvērtēja vispārējā ieguldījuma akcijas atkarībā no tā, vai to darbības laiks bija ierobežots vai neierobežots. Pilnībā atvelkot atkārtotas finansēšanas izmaksas, tā ieguva aptuveno atlīdzību 1,48 % apmērā par visu ieguldījuma summu.

(76)

Līdz ar likuma interpretāciju Vācija savā atbildē arī aprēķināja, kapitāla rezerves, izmantojot CAPM metodi. Pieņemot, ka tirgus riska prēmija ir 3 %, HLB beta vērtība ir 0,7861, tika iegūta hipotētiska minimuma atlīdzība par skaidras naudas ieguldījumiem 9,74 % apmērā attiecībā uz kapitāla rezerves pieaugumu, lai gan bija jāatvelk atkārtotas finansēšanas izmaksas, ņemot vērā likviditātes trūkumu. Rezultātā ieguva faktisko minimālo parasto tirgus atlīdzību 2,36 % apmērā. Pasīvās līdzdalības iemaksai, ņemot vērā to, ka šie instrumenti netika apgrozīti sekundārajā tirgū, Vācija neizmantoja CAPM metodi, bet gan salīdzinājumu ar līdzīgiem finansēšanas instrumentiem. Pēc visu atkārtotas finansēšanas izmaksu atvilkšanas tika iegūta prēmija 1,29 % apmērā par neierobežota darbības termiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumiem, līdzīgi kā HLB ieguldījumam. Tā tika iegūta uzkrātā atlīdzība 2,08 % apmērā.

(77)

Par noilgumu, kas saskaņā ar BdB, nav pārtraukts laikā starp diviem minētajiem gadījumiem, Vācija atkārtoja jau iepriekš izteiktos iebildumus un vēlreiz paziņoja, ka 1986. gada nodošana bija darījums, kas faktiski un juridiski bija nodalīts no 1993. gada nodošanas, kā tas jau pašā sākumā bija redzams no dokumentiem un vēlāk pierādīts. Tikmēr Federālās Konstitucionālās Tiesas krimināltiesas tiesneši apšaubīja nepārtrauktu darbību virknes juridisko jēdzienu, ko izlāstīja BdB. Ilgstošu attiecību pieeju Eiropas karteļa likumdošanā, kas bija sīki izskatīta Regulā par tiesvedību un ieviešanu, nevar piemērot valsts atbalsta tiesību aktiem, kas attiecas uz citiem faktiem, īpaši tāpēc, ka Regula (EK) Nr. 659/1999 neatzina šo pieeju.

(78)

2004. gada 8. oktobrī Komisija tika informēta par rezultātu, kas panākts, vienojoties starp sūdzības iesniedzēju BdB, FHH un HSH, kas tika nodibināta 2003. gadā apvienojot LSH un HLB. Neraugoties uz tiesiskās situācijas pamatinterpretāciju, kas palika nemainīga, puses vienojās par pamatmetodi atlīdzības aprēķināšanai, nosakot to kā salīdzinoši tiešu, pastāvīgu atlīdzību. Ievērojot 1993. gada 38 % WK akciju nodošanu kapitāla rezervē, kas bija aptuveni 959,4 miljoni Vācijas marku apmērā, viņi vienojās par atbilstošas atlīdzības apmēru. Attiecībā uz netiešo ieguldījumu pasīvās līdzdalības rezervēs, kas arī notika 1993. gada 1. janvārī, ar 19,86 % WK akciju 300 miljonu Vācijas marku apmērā, netika panākta vienošanās par noteiktu aprēķina metodi, īpaši attiecībā uz atvilkumiem par likviditātes trūkumu (skat. 81. līdz 203. p.), lai gan varēja panākt vienošanos par pamatpieeju, izmantojot pastāvīgas atlīdzības kritēriju. Puses lūdza Komisiju tās lēmumā ņemt vērā šīs vienošanās rezultātu. Vienošanās neattiecās uz 1986. gada nodošanas darījumu. Puses paziņoja, ka tām nav iebildumu pret Komisijas galīgu lēmumu par šī nodošanas darījuma noilguma periodu.

(79)

Izmantojot CAPM metodi, puses vispirms noteica minimālu parasta tirgus atlīdzību par ieguldījumu kapitāla rezervēs, (aptuveni 959 miljoni Vācijas marku). Pieņemot, ka bezriska procentu likme ir 7,23 %, vispārējā tirgus riska prēmija ir 4 % un beta vērtība ir 0,74, atbilstošai minimālajai atlīdzībai par kapitāla rezervēs nodotajām akcijām, saskaņā ar šo vienošanos, ir jābūt 10,19 % apmērā. Tā kā FHH bija vienīgais īpašnieks, netika noteikta cita prēmija, piem., par balsstiesību trūkumu. Visbeidzot, tika noteikts atvilkums 3,62 % apmērā par nepietiekamu likviditāti (pamatojoties uz bezriska procentu likmi kā bruto atkārtota finansējuma izmaksām, no kurām aptuveni 50 % ir uzņēmuma nodokļi plus vienotais uzcenojums, lai noteiktu neto atkārtota finansējuma izmaksas). Tā tika iegūta atbilstoša atlīdzība 6,57 % apmērā.

(80)

HSH un FHH aprēķināja atlīdzības robežu 129 bāzes punktu apmērā par 300 miljonu Vācijas marku nodošanu pasīvās līdzdalības rezervēs, jo bija jāatvelk bruto atkārtotas finansēšanas izmaksas. BdB arī deva priekšroku aprēķiniem, kuros izmanto CAPM metodi, piemērojot zemāku beta faktoru (0,32) šim nodošanas darījumam, kas notika tajā pat laikā, un pēcnodokļu likviditātes atvilkumu 3,62 % apmērā, atvelkot tikai neto atkārtotas finansēšanas izmaksas, ieguva atbilstošo atlīdzību 4,89 % apmērā.

(81)

Vācija uzskata, ka ir pagājis desmit gadu noilgums, kas noteikts Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. pantā, attiecībā uz 1986. gada 1. janvāra 24 % akciju nodošanu, kas palielināja HLB kapitālu par 212 160 000 Vācijas markām, tādā mērā, ka tā ietvēra valsts atbalstu. Komisijas informācijas pieprasījumi, kas datēti ar 1993. gada 12. janvāri, 10. novembri un 13. decembri, bija vispārīgi, un līdz ar to nebija pasākumu, kas saskaņā ar Regulas 15. panta 2. punktu varētu pārtraukt šo noilgumu.

(82)

Pēc rūpīgas lietas faktu pārbaudes Komisija piekrīt šim uzskatam un neveiks tālāku valsts atbalsta izmeklēšanu 1986. gada 1. janvāra nodošanas gadījumam.

(83)

Jāatzīmē, ka Regulas, kas stājās spēkā 1999. gada 16. aprīlī, 15. panta 1. punkts, kurā noteikts nelikumīga atbalsta atlīdzināšanas termiņš, attiecas uz galīgu darbību, nosakot tāda atbalsta atlīdzināšanu, kas izmantots pēc Regulas spēkā stāšanās datuma, ieskaitot pirms šī datuma sniegto atbalstu (17). Sākums desmit gadu laika posmam, kurā Komisija var atprasīt nelikumīgu atbalstu, ir datums, kurā tika sniegts atbalsts, pat tad, ja tolaik šī Regula nebija piemērojama (18).

(84)

1986. gada 1. janvāra nodošanas gadījums bija atsevišķs valsts pasākums, kuram nebija regulāra rakstura. Tādēļ tas atšķiras no valsts noteikumiem par atkārtotiem pasākumiem, piemēram, ikgadējas subsīdijas vai nodokļu atvieglojumi. Turklāt, tam nav ne faktisku, ne juridisku saistību ar 1993. gada nodošanu. 1992. gada 22. decembra atsauces vēstule, ko Vācija piemin 1999. gada vēstulē, un kas tālāk tika nodota, nav minēts, kā tas tika sākotnēji apgalvots, par abu nodošanas gadījumu vienādu investīciju nolūku. Tā atsaucas tikai uz 1993. gada nodošanu, un šī nolūka dēļ pārņem īpašu noteikumu, kas attiecas uz 1986. gada nodošanu, un to attiecina uz 1993. gada 1. janvāra papildus akciju nodošanu, proti, FHH tiesībām pieprasīt WK akciju nodošanu.

(85)

FHH nodošanu 1986. gada 1.janvārī ir jāuzskata par laiku, kurā tika sniegts nelikumīgs atbalsts, ja tāds bija. Juridiski spēkā esošas līdzekļu iepludināšanas rezultātā iepriekš aprakstītos apstākļos, HLB radās šeit aplūkotās ekonomisko priekšrocību iespējas. HLB resursi bija pieejami no 1986. gada 1. janvāra, un tos 1986. gadam apstiprināja BAKred. Līdz ar to, desmit gadu periods beidzās 1996. gada 1. janvārī

(86)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/199915. panta 2. punktu, šo desmit gadu periodu pārtrauc jebkura darbība, ko attiecībā uz nelikumīgo atbalstu veic Komisija vai dalībvalsts, kas darbojas pēc Komisijas lūguma. Scott lietā Pirmās instances tiesa nolēma, ka, lai gan pirms Regulas spēkā stāšanās veiktais Komisijas informācijas pieprasījums par skaidri noteiktu iespējamā atbalsta pasākumu nevarēja pārtraukt desmit gadu periodu tolaik, tam var piedēvēt šādu ietekmi, ja Komisija izmanto savas tiesības atgūt attiecīgo atbalstu pēc Regulas stāšanās spēkā (19).

(87)

Šajā lietā Komisijas informācijas pieprasījumi, kas veikti pirms 1996. gada 1. janvāra, neatbilst prasībām par rīcību, kas pārtrauc desmit gadu periodu, jo tie neveido rīcību attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kā noteikts 15. panta 2. punktā.

(88)

Nevienā no savām vēstulēm Vācijai pirms 1999. gada 1. septembra informācijas pieprasījuma Komisija nav skārusi nodošanas darījumus Hamburgā un neminēja arī FHH vai HLB. 1993. gada trīs vēstulēs ir atsauces tikai uz WfA nodošanu WestLB. Vēl vairāk, tajās ir vispārējas prasības par citiem iespējamiem nodošanas gadījumiem attiecībā uz citu federālo zemju bankām. Bez jau minētajiem jautājumiem par WestLB, 1993. gada 10. novembra informācijas pieprasījumā ir minēta tikai Berlīnes, Šlesvigas – Holsteinas un Lejassaksijas federālā zeme. Divās 1994. gada vēstulēs un 1995. gada 3. janvāra vēstulē BdB savukārt vērsa uzmanību uz FHH nodošanas darījumiem HLB. Tomēr Komisija pirmoreiz reaģēja savā 1999. gada 1. septembra vēstulē un pieprasīja informāciju par Hamburgā veiktajiem nodošanas darījumiem.

(89)

Pēc desmit gadu atprasīšanas perioda beigām 1996. gada 1. janvārī, nebija zināms par Komisijas izmeklēšanu attiecībā uz HLB nodošanas darījumu. Līdzība starp WestLB gadījumu un vispārējām uzziņām par iespējamiem nodošanas gadījumiem citās federālajās zemēs nevar aizstāt informācijas pieprasījumu attiecībā uz konkrētu iespējamo atbalstu. Pretējā gadījumā vispārējie Komisijas paziņojumi, kas tiek izsūtīti ik pēc desmit gadiem, pārtrauktu šo periodu un laupītu jēgu noilgumam.

(90)

Komisija uzskata, ka ņemot vērā 1986. gada nodošanas īpašos apstākļus, Vācija un HLB var paļauties uz juridisko noteiktību un konfidencialitāti, lai gan par ieguldījumu netika paziņots saskaņā ar EK Līguma 88. pantu. Jāpatur prātā, ka valsts atbalsta likumdošana un uzraudzība tolaik nebija tik sīki izstrādāta, kā tā bija kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tas īpaši attiecas uz publiskā sektora īpašnieku kapitāla iepludināšanu un, piemēram, tirgus ekonomikas investora principu, kas tika izstrādāts un pārbaudīts praksē tikai pēc pirmā HLB nodošanas darījuma. Vācijas amatpersonas un HLB, kas 1986. gadā uzsāka akciju nodošanu starp diviem tai pilnībā piederošiem uzņēmumiem, nevarēja pieņemt iespējamā valsts atbalsta pastāvēšanu, un līdz ar to arī paziņošanas nepieciešamību.

(91)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 1. punktu, desmit gadu periods ir beidzies. Atbalstu, kas saistīts ar 24 % WK akciju ieguldījumu HLB 1986. gada 1. janvārī, ir jāuzskata par esošu atbalstu Regulas 15. panta 3. punkta izpratnē. Tālāk sniegtie novērojumi attiecas tikai uz nodošanas darījumiem, kas veikti 1993. gada 1. janvārī.

(92)

EK līguma 87. panta 1. punkts nosaka, ka, ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un, kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(93)

Kā iepriekš minēts, 1993. gada 1. janvārī tieši un netieši (pasīvās līdzdalības ieguldījums caur HGV) kopā nedaudz mazāk par 58 % FHH akciju WK tika nodotas HLB rīcībā. Tie ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

(94)

Ekonomiskais ieguvums no plašākas kapitāla bāzes ir lielākas kredīta iespējās un ar tām saistīto uzņēmējdarbības paplašināšanas iespējas. Ja uzņēmumam ir pieejams papildu kapitāls uz nosacījumiem, kas ir labāki par parastiem tirgus nosacījumiem, tā tiek uzskatīta par labvēlīgāku attieksmi EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Pārbaudot šo lietu, Komisija izmanto “tirgus ekonomikas investora” principu. Eiropas Kopienu tiesa un Pirmās instances tiesa ir apstiprinājušas un izmantojušas šo principu vairākās lietās, īpaši Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta lēmumā (20), kam ir būtiska loma esošajā lietā.

(95)

Saskaņā ar šo principu, nav jāuzskata par valsts atbalstu līdzekļu piešķiršana uz “noteikumiem, kurus privāts investors uzskatītu par pieņemamiem, piešķirot fondus līdzīgam privātam uzņēmumam, ja attiecīgais privātais investors darbojas parastos tirgus ekonomikas apstākļos” (21). Turpretim, finanšu pasākumu uzskata par tirgus ekonomikai nepieņemamu, ja, un tas ir jāpārbauda, paredzētā vai noteiktā atlīdzība par nodotajiem līdzekļiem ir zemāka par atlīdzību, kas samaksāta par līdzīgām investīcijām tirgū.

(96)

Tirgus ekonomikas investora principu var līdzīgi piemērot visiem valsts uzņēmumiem, neraugoties uz to, vai tie ir rentabli, vai rada zaudējumus. Šo Komisijas nostāju apstiprināja Pirmās instances tiesa WestLB lietā (22).

(97)

Komisijai tās vērtējums jāpamato ar informāciju, kas investoram bija pieejama, kad tas nolēma veikt attiecīgo finanšu pasākumu. 1992. gada beigās kompetentas iestādes pieņēma lēmumu par attiecīgo nodošanas darījumu, un tas stājās spēkā 1993. gada 1. janvārī. Tādēļ Komisijai ir jāizvērtē šis darījums, izmantojot pieejamo informāciju un toreizējos tirgus un ekonomikas apstākļus. Šajā lēmumā ietvertā informācija, kas attiecas uz nākamajiem gadiem, ir izmantota tikai ilustrējošā nolūkā.

(98)

Ja publisks akcionārs nolemj, ka kapitāla iepludināšana bankai ir pieņemama, lai atbilstu kapitāla prasībām, rodas jautājums, vai īpašie apstākļi, kādos piešķir kapitālu, būtu pieņemami tirgus ekonomikas investoram. Ja kapitāla pasākums ir nepieciešams maksātspējas prasību ievērošanai, tirgus ekonomikas investors var būt sagatavojies uzsākt šādu pasākumu, lai saglabātu esošo ieguldījumu vērtību. Tomēr viņš pieprasītu atbilstošu atlīdzību par jauna kapitāla iepludināšanu, ņemot vērā riska profilu.

(99)

Pat tādā gadījumā, ja tirgus ekonomikas investoram jau pieder akcijas attiecīgajā uzņēmumā, viņš meklēs citas investēšanas iespējas ārpus šī uzņēmuma. Parasti, tad viņš izvēlēsies turpināt investēt publiskā uzņēmumā, tikai tad, ja viņš plāno saņemt samērīgu atlīdzību par papildu līdzekļiem. Parasti neņem vērā tikai izvairīšanos no zaudējumiem vai labāku nekā iepriekš attiecīgo līdzekļu izmantošanu, lemjot, vai kapitāla ieguldījums veido valsts atbalstu. Lai kāda būtu motivācija, investora veikta kapitāla iepludināšana ir jāvērtē pamatojoties uz to, vai investors saprātīgā laika posmā var sagaidīt parasto atlīdzību par papildus resursiem.

(100)

Tiesa necēla iebildumus par šādu tirgus ekonomikas investora principa interpretāciju, šo principu Komisija jau bija izmantojusi tās lēmumā 2000/392/EK (23). Tā arī pieņēma par galveno principu to, ka privāts investors, kam jau pieder akciju kapitāls kādā uzņēmumā, parasti nesamierinās ar to, ka šis ieguldījums viņam tikai nerada zaudējumus vai dod ierobežotu peļņu. Tā vietā viņš meklēs iespēju iegūt atbilstošu atlīdzību par savu ieguldījumu, saskaņā ar konkrētajiem apstākļiem un apmierinot savas īstermiņa vidēja termiņa vai ilgtermiņa intereses (24).

(101)

Saskaņā ar tirgus ekonomikas investora principu, galvenais jautājums šīs lietas izskatīšanā tādēļ ir, vai tirgus ekonomikas investors tādos pašos apstākļos būtu nodevis kapitālu, kam bija tādas pašas īpašības, kā ar FHH riska darījumu aktīviem, īpaši ņemot vērā paredzēto atlīdzību par šo ieguldījumu.

(102)

Līguma 295. pants nosaka, ka Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu. Tomēr tas neattaisno Līguma konkurences noteikumu pārkāpumus.

(103)

Vācija apgalvoja, ka nodotos resursus nebija iespējams izmantots kādā citā rentablā veidā, kā vien tos iepludinot līdzīgā valsts iestādē. Līdz ar to, šis nodošanas darījums bija vislietderīgākais attiecīgo aktīvu izmantošanas veids. Atlīdzība par nodošanu, piem., papildu atlīdzība par nodotajiem aktīviem, būtu pietiekama, lai attaisnotu nodošanu no tirgus ekonomikas investora principa viedokļa.

(104)

Šāds arguments nav pieņemams. Iespējams, ka akciju ieguldīšana HLB un no tā izrietošā iespēja bankai izmantot šo kapitālu maksātspējas nolūkā, bija ekonomiski visprātīgākais izmantošanas veids, kur to ieguldīt. Tomēr, līdzko sabiedrisko naudu un citus aktīvus izmanto komerciālās, uz konkurenci vērstās darbībās, ir jāpiemēro parastie tirgus noteikumi. Tas nozīmē, ka valstij, līdzko tā nolemj izmantot noteiktus aktīvus (arī) komerciāli sabiedriskos nolūkos, ir jāpieprasa atlīdzība saskaņā ar parasto tirgus atlīdzību.

(105)

Galvenais jautājums, kā Pirmās instances tiesa formulēja WestLB lietā, atsaucoties uz iepriekšējo precedentu, ir vai, līdzīgos apstākļos privāts investors, kas darbojas parastos tirgus ekonomikas apstākļos, un ar līdzīga lieluma uzņēmumu kā iestādēm, kas darbojas sabiedriskās interesēs, varētu būt mudināts veikt attiecīgo ieguldījumu (25). Visbeidzot, kā atsaucoties uz precedentu, norāda tiesa, “publisko un privāto investoru uzvedības salīdzinājums ir jāizdara, atsaucoties uz attieksmi, kāda būtu privātam investoram attiecīgā nodošanas darījuma laikā, ņemot vērā pieejamo informāciju un prognozējamo attīstību laika gaitā” (26). Tas izskaidro, ka vērtējumā jāņem vērā ieguldījuma laiks un pamatotās prognozes, kādas investoram tolaik varēja būt, izmantojot pieejamo informāciju. Šīs prognozes galvenokārt attiecas uz plānoto atlīdzību.

(106)

FHH bija vienīgais HLB īpašnieks. Pat tad, ja šī iemesla dēļ varētu nepievērst uzmanību noteiktajai atlīdzībai (šeit  […] miljoni Vācijas marku […], kas atbilst [maksimāli 10 %] no pasīvās līdzdalības iemaksas), šajā gadījumā FHH īpašumtiesības nevar būt pamatojums tiešās atlīdzības zemajam līmenim.

(107)

Atsauce uz to, ka FHH pieder HLB, paredzētu, ka ir jābūt biznesa plānam, eksperta ziņojumam vai vērtējumam par plānoto atlīdzību par attiecīgo ieguldījumu.

(108)

Šāda informācija netika iesniegta. Ieguldījuma laikā nebija biznesa plāna, eksperta ziņojuma vai vērtējuma par plānoto atlīdzību par attiecīgo ieguldījumu. Izņemot noteikto tiešo atlīdzību, Komisijai nav drošu un uzskaitāmu pierādījumu par atlīdzību, ko tolaik plānoja saņemt FHH.

(109)

Vācija apgalvoja, ka bija jāņem vērā ne vien HLB pašu izveidotās rezerves, kas regulāri tika pārveidotas par kapitālu, bet arī dividenžu maksājumi FHH, kā vienīgajam īpašniekam. Turklāt, ir jāņem vērā vērtības pieaugums, ko radīja ieguldītais kapitāls, un kas tika sasniegts arī 1997. gadā, pārdodot akcijas LSH.

(110)

Ieguldītājam, kurš rīkojas tirgus ekonomikas apstākļos, plānojot vai nosakot atbilstošu atlīdzību, arī pēc ieguldījuma veikšanas var nebūt būtiski dividenžu maksājumi vai vērtības palielināšanās. Līdz ar to, dividenžu maksājumi vai vērtības palielināšanās, ko nevarēja izrēķināt iepriekš, nevar būt noteicošie faktori. Tāpat nav izšķirošs jautājums, vai vērtības palielināšanās pēc pārdošanas dod vai nedod peļņu. Turklāt, dividendes maksā par kapitālu, nevis rezervēm, pat, ja tās paaugstina akciju cenu.

(111)

Tādēļ Komisija uzskata, ka šajā lietā atbilstošā atlīdzība ir jānosaka, ņemot vērā tiešo atlīdzību, kādu būtu pieprasījis tirgus ekonomikas investors.

(112)

Līdzīgi kā WestLB gadījumā un kā ir apstiprinājusi tiesa, atlīdzību pārsvarā maksā par nodoto aktīvu visu vērtību. Tā var atšķirties par nodoto īpašumu daļām. Nosakot atbilstošu atlīdzību, ir jāizšķir kapitāla rezerves atšķirīgās daļās, atkarībā no to devuma HLB.

(113)

Nodoto akciju vērtība, kas atspoguļota bilancē, pēc 1993. gada 1. janvāra palika nemainīga – 659,4 milljoni Vācijas marku. Tomēr šo apjomu nevarēja izmantot pilnībā kā kapitālu pirms to nebija apstiprinājusi BAKred. Līdz brīdim, kad tas tika atzīts par kapitālu 1997. gada 1. janvārī, tā izmantošanu BAKred pieļāva tikai tik daudz, cik bija nepieciešams, lai atbilstu attiecīgajiem maksātspējas noteikumiem. Piemēram, no 1993. gada līdz 1996. gadam HLB sedza daļu no rezervēm (182,5 miljonus Vācijas marku 1993. gadā, vairāk kā  435,6 miljonus Vācijas marku 1994. gadā, 255,1 miljonus Vācijas marku 1995. gadā un 451,1 miljonus Vācijas marku 1996. gadā). Pēc 1997. gada uzraudzības iestāžu prasības vienmēr segt rezerves ar  […] miljonu Vācijas marku lielu kapitālu dēļ, tikai […] miljonus Vācijas marku varēja pilnībā izmantot līdz 2003. gada maijam. 183. punktā attēlotā tabula sniedz informāciju atbilstošas atlīdzības par pašu kapitālu aprēķināšanai.

(114)

Lai gan tos nevarēja izmantot konkurētspējīgas uzņēmējdarbības paplašināšanai, un tie arī netika šādi izmantoti, rezerves daļas, kas nebija nosegtas līdz 1997. gadam, un kuras vēlāk nevarēja segt (skat. tabulu 183. apakšpunktā), vēl joprojām deva labumu HLB, jo bilancē uzrādītā kapitāla apjoms sniedz bankas aizdevējiem norādi par tās stabilitāti un tādējādi ietekmē noteikumus, uz kādiem tā var aizņemties kapitālu. Kreditori un reitinga aģentūras ņem vērā bankas vispārējo ekonomisko un finanšu situāciju. Kaut arī šos apjomus katru gadu nevar izmantot uzņēmējdarbības paplašināšanai, tomēr tie uzlaboja bankas pozīciju kreditoru acīs, kapitāla ekonomisko funkciju šajā gadījumā var salīdzināt vismaz ar garantiju.

(115)

Tirgus ekonomikas investors arī būtu pieprasījis atlīdzību par šiem līdzekļiem, ņemot vērā to sniegto ekonomisko ieguvumu.

(116)

Atšķirīgas ekonomiskās kvalitātes finanšu aktīvi sniedz atšķirīgus ienākumus. Tādēļ nosakot, vai kāds ieguldījums ir pieņemams investoram, kas darbojas parastos tirgus apstākļos, ir jāizmanto attiecīgo kapitāla pasākuma īpašās ekonomiskās iezīmes un jāņem vērā HLB pieejamā kapitāla vērtība.

(117)

Komisija uzskata, ka iemaksa kapitāla rezervē, ko vismaz sākot ar 1997. gadu BAKred atzina par pamatkapitālu, neņemot vērā trūkstošo likditāti, visvairāk līdzinās ieguldījumam akciju kapitālā.

(118)

Sūdzības iesniedzējs piekrīt šim uzskatam. Ņemot vērā riska profilu, Vācija bija salīdzinājusi kapitāla rezervi ar pasīvās līdzdalības iemaksu. Savā vienošanās puses izmantoja šo līdzību, lai dalītu kapitālu, to izmantojot par pamatu atbilstošas atlīdzības aprēķināšanā.

(119)

BAKred atzina īpaša nolūka rezervi par pamatkapitālu (“1. rindas kapitālu”), un tādēļ to var salīdzināt tikai ar pašu kapitāla instrumentiem, kas nodošanas gadā Vācijā bija atzīti par pamatkapitālu. Saskaņā ar Komisijai pieejamo informāciju, 1992. gadā KWG 10. daļas 4. punktā noteiktajām īpašajām prasībām atbilda tikai bankas pamatkapitāls vai akciju kapitāls, kā arī rezerves un pasīvās līdzdalības ieguldījumi.

(120)

Savā Lēmumā 2000/392/EK Komisija jau izskaidroja, ka salīdzinājums starp WfA aktīviem, kas tika arī atzīti par pamatkapitālu, un jauktiem pamatkapitāla instrumentiem, kas tika uzskatīti tikai par papildu kapitālu, piemēram, peļņas dalības sertifikāti un bezbalsošanas prioritātes akcijas, nevar būt pamatojums, nosakot atbilstošu atlīdzību par nodoto kapitālu (27). Pamatkapitāls uzņēmumam sniedz lielu ieguvumu, jo to var izmantot papildu pašu fondu paaugstināšanai (piem., peļņas dalības sertifikātu) līdz tādam pašam apmēram, lai palielinātu savu fondu kapitāla bāzi. Piešķirtajam kapitālam, kas jāatzīst par sākotnējiem pašu fondiem, ir jābūt lielākai riska pakāpei, ko parasti arī atspoguļo, par šādiem instrumentiem nosakot augstāku tirgus atlīdzību. Tādēļ jau pašā sākumā var izslēgt salīdzinājumu ar “papildu fondiem”, kas piedāvā tikai ierobežotu vietu uzņēmējdarbības paplašināšanai.

(121)

Komisija uzskata, ka Vācijas un HLB salīdzinājums ar pasīvās līdzdalības ieguldījumiem nav pieņemams, nosakot atbilstošu atlīdzību par kapitāla rezervi. Turpretim, akciju nodošanu var pielīdzināt akciju kapitāla ieguldījumam HLB.

(122)

Komisijai ir būtisks viedoklis, ka ar riska darījumiem saistīto aktīvu nodošana netika veikta tiesiskā pasīvās līdzdalības ieguldījuma veidā, bet gan kā rezerves izveidošana. Lai gan jāatzīst arī tas, ka kapitāla rezervei piemīt vairākas īpašības, kas ir raksturīgi pasīvas sabiedrības ieguldījumiem, Komisija uzskata, ka risks, ka nodotais kapitāls tiktu izmantots vismaz daļēji segšanas nolūkā maksātnespējas vai likvidēšanas gadījumā, kopumā nebija mazāks par akciju kapitāla ieguldījuma apjomu.

(123)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos viedokļus, atsaucoties uz riska, kas radies investoram veicot minēto darījumu, analīzi, Komisija secina, ka sākuma punkts atbilstošas atlīdzības par nodošanas darījuma HLB aprēķināšanai, ir pieejamais akciju kapitāls.

(124)

Vācija uzskata, ka ņemot vērā likviditātes trūkumu un no tā izrietošās atkārtotas finansēšanas izmaksas, WK akciju nodošanu vislabāk var salīdzināt ar faktiskā kapitāla ieguldījumu. Kā tā minēja, paužot savu sākotnējo nostāju, tas nozīmēja, bruto ieņēmumu izteiksmē atšķirību aptuveni 6,6 % apmērā, salīdzinot ar skaidrā naudā iemaksāto kapitālu. Tirgus ekonomikas investoram šīs izmaksas ir jāņem vērā, apsverot atbilstošās atlīdzības apjomu.

(125)

Komisija arī uzskata, ka ir jāņem vērā nepietiekamā likviditāte. “Parasta” kapitāla iepludināšana bankā to nodrošina gan ar likviditāti, gan ar pašu fondu bāzi, kas saskaņā ar uzraudzības prasībām tai ir nepieciešama uzņēmējdarbības paplašināšanai. Lai varētu pilnībā izmantot kapitālu, t.i., lai paplašinātu savus 100 % riska attaisnotos aktīvus ar faktoru 12,5 (t.i., 100 dalīts ar maksātspējas koeficientu 8 % apmērā), bankai ir nepieciešama finanšu tirgu refinansēšana vairāk kā 11,5 reižu apmērā. Lai vienkāršotu, starpība starp 12,5 reiz saņemtie procenti un 11,5 reiz samaksātie procenti mīnus citas bankas izmaksas (piem., administratīvās izmaksas) iegūst peļņu no akciju kapitāla (28).

(126)

Ievērojot to, ka sākumā tās kapitālam nebija likviditātes, HLB radās papildus finansēšanas izmaksas, kas sasniedza tāda kapitāla apjomu, ja tā būtu aizņēmusies finanšu tirgū nepieciešamos fondus, lai pilnībā izmantotu uzņēmējdarbības iespējas, ko pavēra papildus pašu kapitāls, t.i., lai paplašinātu riska atvērtos aktīvus ar 12,5 faktoru (vai, lai saglabātu esošos aktīvus šajā līmenī) (29). Ņemot vērā papildus izmaksas, kas nerodas gadījumā, ja pamatkapitāls ir piešķirts likvīdā formā, atbilstošā atlīdzība ir attiecīgi jāsamazina. Tirgus ekonomikas investors nevar cerēt uz tādu pašu atlīdzību, kā tas saņemtu par skaidras naudas iepludināšanu.

(127)

Šajā jautājumā Komisija uzskata, ka ir jāņem vērā vispārējā refinansēšanas procentu likme. Refinansēšanas izmaksas veido operatīvās izmaksas, un tādējādi samazina ar nodokli apliekamos ienākumus. Tas nozīmē, ka bankas neto peļņu nemazina radušos papildu procentu izmaksu summa. Šīs izmaksas daļēji atlīdzina samazinātais uzņēmuma nodoklis. Vērā var ņemt tikai neto izmaksas, nosakot papildu apgrūtinājumu HLB nodotā kapitāla īpašā rakstura dēļ. Kopumā, Komisija atdzīst, ka HLB radās papildus “likviditātes izmaksas”“atkārtotas finansēšanas izmaksu mīnus uzņēmuma nodokļi” apmērā.

(128)

Panāktajā vienošanās puses savos aprēķinos līdzīgi izmanto neto atkārtotas finansēšanas izmaksas. Tās piemēroja ilgtermiņa, bezriska procentu likmi 7,23 % apmērā, nosakot kopējās atkārtotas finansēšanas izmaksas (30). Puses arī vienojās apstiprināt nodokļa pamatlikmi 50 % apmērā (31).

(129)

Tirgus ekonomikas investoram, pieņemot lēmumu par investēšanu, galvenās vadlīnijas ir paredzētie ienākumi no ieguldījuma un ieguldījuma risks. Lai noteiktu to līmeni, investors apkopo visu pieejamo ar firmu un tirgu saistīto informāciju, un to izmanto savos aprēķinos. Viņš paļaujas uz vidējiem vēstures rādītājiem, kas kopumā ņemot, ir firmas nākotnes rentabilitātes atskaites punkts, un inter alia uz uzņēmuma labākā modeļa attiecīgajā laika posmā analīzi, vadības stratēģiju un kvalitāti vai iespējas attiecīgajā sektorā.

(130)

Tirgus ekonomikas investors veiks ieguldījumu tikai tad, ja tas sniedz augstākus ienākumus vai zemāku risku, nekā šī kapitāla izmantošanas nākamā labākā alternatīva. Tāpat viņš neinvestētu uzņēmumā, kura plānotie ienākumi ir zemāki par citu, līdzīga riska faktora uzņēmumu vidējiem plānotajiem ienākumiem. Šajā gadījumā var pieņemt, ka investēšanas projektam pastāv pietiekami daudz citu iespēju, kas sola augstākus plānotos ienākumus ar tādu pašu risku.

(131)

Minimālās atbilstošās atlīdzības noteikšanai pastāv vairākas metodes. Tās variē no atšķirīgiem finansēšanas pieejas variantiem līdz CAPM metodei. Aprakstot dažādās pieejas, ir lietderīgi izšķirt divus komponentus, t.i., bezriska ienākumus un projektam raksturīga riska prēmiju: minimālie atbilstošie ienākumi no riskanta ieguldījuma = bezriska pamatlikme + riska prēmija par riskantu ieguldījumu. Līdz ar to, minimālo atbilstošo atlīdzību par riskantu ieguldījumu var raksturot kā ienākumu bezriska likmes un papildus riska prēmijas summu, ņemot vērā ieguldījumam raksturīgo risku.

(132)

Tādēļ ienākumu noteikšanas princips ir ieguldījuma ar pieņemtiem bezriska ienākumiem pasīvās bezriska formas pastāvēšana. Nosakot bezriska pamatlikmi (vai, kā tas var būt šajā gadījumā, koeficientu, kura noteikšanā izmantoti šādi vērtspapīri), parasti izmanto paredzētos ienākumus no valsts vērtspapīru pastāvīgas procentu likmes, bet tie ir salīdzinoši zema riska ieguldījumu veidi. Tomēr dažādās metodes atšķiras, nosakot riska prēmijas apmēru:

(133)

CAPM ir dominējošā metode ieguldījuma ienākumu aprēķināšanai biržā reģistrētu lielu uzņēmumu gadījumā. Tomēr, tā kā HLB nav biržā reģistrēts uzņēmums, nav iespējams tieši aprēķināta tās beta vērtību. Tādēļ CAPM var izmantot tikai kā beta faktora aplēsi. Tādēļ Vācija raugās kritiski uz CAPM izmantošanu, citu starpā, nodošanas darījumam federālās zemes bankai.

(134)

NordLB gadījumā savos aprēķinos puses izmantoja CAPM un piemēroja bezriska procentu pamatlikmi 7,23 % apmērā. Šāda procentu likme tika noteikta, pamatojoties uz pieņēmumu, ka LTS īpaša nolūka aktīviem bija jābūt pieejamiem pastāvīgi. Tādēļ puses nolēma izmantot tirgū iegūto bezriska likmi kapitāla iepludināšanas laikā uz pastāvīgu ieguldījuma laiku (piem., 10 gadu ienākumus no valsts obligācijām), jo šāda pieeja neņemtu vērā atkārtota ieguldījuma risku, proti, risku, kuru pēc ieguldījuma perioda beigām nebūtu iespējams atkal investēt bezriska procentu likmes līmenī. Puses uzskatīja, ka kopējais ienākumu koeficients bija labākais veids, lai ņemtu vērā ieguldījuma risku. Tādēļ tās izvēlējās Deutsche Börse AG REX10 rezultātu koeficientu, kas uzrāda ieguldījuma Federālajos aizdevumos rezultātu desmit gadu ilgā periodā. Šajā gadījumā izmantotā koeficientu virkne ietver būtiskus REX10 rezultātu koeficienta gada beigu rezultātus pēc 1970. gada. Tad puses noteica likmi gadā, kas atspoguļo REXIO snieguma koeficientam noteikto tendenci laika posmā no 1970. līdz 1991. gadam, un šādā veidā ieguva iepriekš minēto bezriska procentu pamatlikmi 7,23 % apmērā.

(135)

Tā kā HLB iepludinātais kapitāls kļuva pastāvīgi pieejams, šajā konkrētajā gadījumā noderīga ir bezriska procentu pamatlikmes noteikšanas metode. Turklāt, REX10 snieguma koeficients ir vispārēji atzīts datu avots. Tādēļ šeit šķiet piemērota aprēķinātā bezriska procentu pamatlikme.

(136)

Beta faktoru 0,74 apmērā aprēķināja, izmantojot Komisijai pieejamo KPMG ziņojumu par pieskaņotiem beta faktoriem visām biržā reģistrētajām kredītiestādēm Vācijā. Ņemot vērā šo ziņojumu un HLB uzņēmējdarbības profilu, beta faktors ir jāuzskata atbilstošu.

(137)

Komisija par pieņemamu uzskata arī tirgus riska prēmiju 4,0 % apmērā. Iepriekš šajā procedūrā vairākos gadījumos izmantoja tā saukto vispārējo ilgtermiņa tirgus riska prēmiju, proti, starpību starp ilgtermiņa vidējo ienākumu par parastu akciju portfeli un vidējo ienākumu no valsts obligācijām. Attiecīgajā ziņojumā par procedūru piemēroja likmi aptuveni 3 % līdz 5 % robežās, atkarībā no metodes, pārbaudāmā perioda un būtiskiem pamatdatiem. BdB vajadzībām sagatavotajā ziņojumā aprēķinātie skaitļi bija 3,16 % un 5 %. Citā ziņojumā par WestLB, kas tika sastādīts pirmajā procedūrā, ieguva skaitļus 4,5 % un 5 %, savukārt Lehman Brothers, arī WestLB vajadzībām veiktajā ziņojumā aprēķināja 4 % rādītāju. Ņemot vērā šo informāciju, Komisijai nav iemesla atkāpties no tirgus riska prēmijas, kas tika izmantota vienošanās. Izmantojot CAPM metodi, Komisija uzskata, ka nav šaubu, ka pušu noteikto minimālo atlīdzību var uzskatīt par atbilstošu.

(138)

Komisijai nav iemeslu uzskatīt, ka pušu noteiktā minimālā atlīdzība par pieņemto akciju kapitāla ieguldījumu neatbilst tirgus testa prasībām. Līdz ar to, tā par atbilstošo minimuma atlīdzību nosaka skaitli 10,19 % apmērā gadā (pēc uzņēmuma nodokļa un pirms investora nodokļa nomaksas).

(139)

Ir jānoskaidro, vai ir iemesli minimālās atlīdzības koriģēšanai. Līdz ar praksi citās federālo zemju banku procedūrās šādu piemaksu pamato ar darījumam raksturīgām trīs pazīmēm: i) lēmums par jaunu uzņēmuma akciju neizlaišanu un ar to saistītajām balsošanas tiesībām; ii) neparasti liela apjoma aktīvu nodošana; un iii) atvietojamības trūkums ieguldījumam.

(140)

Līdzīgi kā citās procedūrās, Komisija atbalsta viedokli, ka prēmijas, kas saistītas ar iepriekš minētajiem pēdējiem diviem aspektiem, nav pamatotas. Nav iespējama prēmija arī par lēmumu par jaunu uzņēmuma akciju neizlaišanu un ar to saistītajām balsošanas tiesībām, jo FHH jau pieder visas balsošanas akcijas.

(141)

Akciju gadījumā atlīdzība ir tieši atkarīga no uzņēmuma rādītājiem un to veido galvenokārt dividendes un uzņēmuma vērtības pieauguma daļa (piemēram, ko atspoguļo akcijas cenas pieaugums). FHH saņem pamatlikmes atlīdzību, kurā jābūt ietvertiem šiem diviem atlīdzības par “parastu” kapitāla iepludināšanu aspektiem. Var iebilst, ka pastāvīgā atlīdzība, ko FHH saņem tieši ar HLB rezultātiem saistītas atlīdzības vietā, rada izdevīgumu, kas attaisno atlīdzības līmeņa samazināšanu. Neatkarīgi no tā, vai šāda pastāvīga atlīdzība faktiski ir izdevīgāka par mainīgu atlīdzību, ar peļņu saistīta atlīdzība ir atkarīga no uzņēmuma darbības rezultātiem nākotnē. Ja tie pasliktinās, investoram ir izdevīga pamatlikmes atlīdzība, bet, ja tie uzlabojas, situācija ir pretēja. tādēļ nevar ņemt vērā faktisko tendenci, kad ir jānovērtē investēšanas lēmums. Līdz ar to, Komisija atbalsta viedokli, ka atlīdzības likme nav jāsamazina.

(142)

Ņemot vērā iepriekš minēto un nolīgumu starp sūdzības iesniedzēju BdB, FHH un HLB, Komisija secina, ka atbilstošā atlīdzība par summām, kas tika nodotas kapitāla rezervē un izmantotas līdz 1997. gadam, un kuras varēja izmantot turpmākajos gados zaudējumu segšanai, ir 6,57 % (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas), proti, parasta atmaksa 10,19 % apmērā no ieguldījuma mīnus 3,62 % par finansēšanas izmaksām, kas radās HLB nodoto aktīvu nepietiekamās likviditātes dēļ.

(143)

Kā minēts iepriekš, kapitāla daļai, kas netika izmantota līdz 1997. gadam, un kuru pēc tam vairs nevarēja izmantot, ir nozīmīga vērtība HLB, un tās ekonomisko funkciju var pielīdzināt garantijai vai saistībām. Tirgus ekonomikas investors pieprasītu atbilstošu atlīdzību par šāda veida riska uzņemšanos. Par šo jautājumu nolīgumā starp BdB, FHH un HSH Nordbank nekas nav minēts.

(144)

Lēmumā 2000/392/EK (32), Vācija uzskatīja atlīdzību 0,3 % apmērā gadā pirms nodokļu nomaksas par atbilstošu bāzes likmi. Uz šo gadījumu neattiecas lēmumā minētais pamatojums par bāzes likmes paaugstināšanu. Minētajā lēmumā prēmija vēl papildus 0,3 % apmērā gadā tika pieskaitīta 0,3 % gada (pirms nodokļu nomaksas) likmei tādēļ, ka garantijas parasti ir saistītas ar noteiktiem darījumiem un tām ir ierobežots izmantošanas laiks (kā nebija WestLB gadījumā), kā arī tādēļ, ka 3 400 miljonu Vācijas marku lielā summa, kas kļuva pieejama WestLB, bija augstāka par to, kādu parasti sedz šādas bankas garantijas.

(145)

Ņemot vērā salīdzināmās pamatīpašības starp WestLB un HLB, kā arī citus atsauksmes punktus, Komisija pieņem, ka 0,3 % likme atbilst atlīdzībai, kāda HLB būtu jāmaksā tirgus situācijā deviņdesmito gadu sākumā par tai sniegto garantiju. Tā arī piebilst, ka attiecīgā kapitāla apjoms HLB gadījumā ir daudz mazāks par kapitāla apjomu WestLB gadījumā, un šī iemesla dēļ nav vērā ņemams WestLB lēmumā minētais otrais iemesls. Jāatzīst, ka HLB gadījumā garantijas funkcijai nebija ierobežots izmantošanas laiks un tā nebija piesaistīta konkrētam darījumam. No otras puses, bija de facto noilgums, jo kopējo apjomu uzņēmējdarbības paplašināšanai varēja izmantot tad, kad BAKred to apstiprināja par pamatkapitālu. Tā rezultātā vairs nav jāmaksā atsevišķa komisijas maksa par garantiju. Atlīdzība par garantijas funkciju bija daļa no atlīdzības par uzņēmējdarbības paplašināšanas funkciju. Tādēļ jau no paša sākuma bija ierobežots vienas garantijas funkcijas fakts, un tas HLB gadījumu atšķir no WestLB gadījuma.

(146)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka HLB gadījumā, pretēji WestLB gadījumam, prēmija nav pamatota, un nosaka likmi 0,3 % gadā (pirms nodokļu nomaksas) kā atbilstošu atlīdzību par kapitāla garantijas funkciju no kapitāla iekļaušanas bilancē 1993. gada 1. janvārī līdz brīdim, kad to apstiprināja BAKred. Pieņemot, ka tolaik uzņēmuma nodokļa likme bija aptuveni 50 %, pēc pēcnodokļu novērtējuma iegūst 0,15 %. likmi Šo 0,15 % pēcnodokļu likmi puses izmantoja, aprēķinot atbalsta elementu, kas attēlots nolīgumam pievienotajā tabulā.

(147)

Garantijas prēmija veido operatīvās izmaksas HLB un tādējādi samazina ar nodokli apliekamo peļņu. Atlīdzību, kas jāmaksā FHH, iegūst no peļņas pēc nodokļiem. Līdz ar to, 0,3 % likme ir jāpieskaņo nodokļa likmei. Līdzīgi kā ar atkārtotas finansēšanas izmaksām, Komisija pieņem vienotu vispārējo nodokļa likmi 50 % apmērā. Līdz ar to, tā nosaka 0,15 % likmi gadā pēc nodokļa nomaksas.

(148)

Par pasīvās līdzdalības ieguldījumu kopumā tika samaksāta atlīdzība […] miljonu Vācijas marku apmērā, proti, [lielākais 10 %] 300 miljoni Vācijas marku gadā. Komisija uzskata, ka vērtējumam nav būtiski, ka šo kompensāciju izmaksāja HGV, jo šis holdings pilnībā piederēja FHH, un netiešais ceļš tika izvēlēts tikai nodokļu dēļ. Šajā gadījumā valsts atbalsta izmeklēšanai nav svarīgi, vai investors izvēlas holdingu atlīdzības saņemšanai, vai tieši iegrāmato šo atlīdzību.

(149)

Pasīvās līdzdalības ieguldījumam bija 16 gadu termiņš, proti, to nevarēja pieprasīt agrāk. Tāpēc, par spīti šim garajam laika posmam, tā ir jāuzskata par termiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumu.

(150)

Vācija ir paziņojusi, ka par pasīvās līdzdalības ieguldījumu būtu piemērota atlīdzība 1,29 % apmērā, ņemot vērā līdzīgus instrumentus un nepietiekamu likviditāti. BdB uzskata, ka, lai gan salīdzinot ar kapitāla rezervi, būtu jāizdara atvilkums, lielākoties šim ieguldījumam bija līdzība ar akciju kapitālu, līdz ar to, kā noteikts iepriekš, ir jāpieņem augstāka atlīdzība.

(151)

Kopš 1993. gada 1. janvāri pasīvās līdzdalības ieguldījuma vērtība palika nemainīga – 300 miljoni Vācijas marku. Tomēr, kā minēts iepriekš, šī summa netika izmantota kā pašu kapitāls līdz brīdim, kad to apstiprināja BAKred. Pēc 1997. gada 1. janvāra 300 miljonus Vācijas marku varēja izmantot pilnībā līdz 2003. gada maijam. 183. punktā attēlotajā tabulā ir sniegta sīka informācija par izmantotajiem aprēķinu paņēmieniem, nosakot atbilstošo atlīdzību par pašu kapitālo.

(152)

Lai gan pasīvās līdzdalības ieguldījumu, kas netika segts līdz 1997. gadam, nevarēja izmantot un tas netika izmantots konkurētspējīgas uzņēmējdarbības paplašināšanai, tā bija izdevīga HLB, jo bilancē uzrādītā akciju kapitāla apjoms sniedz bankas aizdevējiem norādi par tās stabilitāti un tādējādi ietekmē noteikumus, uz kādiem tā var aizņemties ārēju kapitālu. Kreditori un reitinga aģentūras ņem vērā bankas vispārējo ekonomisko un finanšu situāciju. Tā kā šos apjomus katru gadu nevar izmantot uzņēmējdarbības paplašināšanai, bet tie uzlaboja bankas pozīciju kreditoru acīs, kapitāla ekonomisko funkciju šajā gadījumā var salīdzināt vismaz ar garantiju.

(153)

Tirgus ekonomikas investors arī būtu pieprasījis atlīdzību par šiem līdzekļiem, ņemot vērā to sniegto ekonomisko labumu. Tomēr, līdzīgi kā kapitāla rezervei, šīs atlīdzības apjoms ir mazāks par akciju kapitāla daļas apjomu, ko HLB var izmantot tās konkurētspējīgā uzņēmējdarbībā.

(154)

Tāpat kā lēmumā 2000/392/EK izmantotajā pieejā, Komisija noteiks atbilstošu atlīdzību par riska darījumu aktīviem, kas tika nodoti, ņemot vērā to HLB sniegto komerciālo labumu. Kā iepriekš prognozēts, parastas tirgus atlīdzības noteikšanas sākuma punkts ir atlīdzība, ko pieprasītu tirgus ekonomikas investors piešķirot bankai pamatkapitālu.

(155)

BdB uzskata, ka tas ir akciju kapitālam līdzīgs ieguldījums. Tomēr salīdzināšanu ar akciju kapitālu apgrūtina apstāklis, ka šis ieguldījums ir pieprasīts, lai gan pēc ilga laika. Zaudējumu gadījumā pasīvās līdzdalības ieguldījums kotētos vienādi ar akciju kapitālu. Visbeidzot, ieguldījuma pieprasāmība mazina risku, kā rezultātā pasīvās līdzdalības ieguldījumu vajadzētu atlīdzināt ar mazu atlaidi, salīdzinājumā ar akciju kapitālu. Tomēr Vācija apstrīd pielīdzināšanu akciju kapitālam. Tā uzskata, ka kapitāls ir pasīvās līdzdalības ieguldījums, un to atspoguļo atlīdzības līmenis.

(156)

Vācija, BdB un Komisija ir vienojušās, ka pasīvās līdzdalības ieguldījums veido pamatkapitālu. Kopš 1997. gada BAKred apstiprināja pasīvās līdzdalības ieguldījumu kā pamatkapitālu (“1. rindas kapitālu”) un tādēļ to var salīdzināt tikai ar tādiem pamatkapitāla instrumentiem, kādus nodošanas laikā Vācijā atzina par pamatkapitālu.

(157)

Šajā jautājumā Komisija piekrīt pušu viedoklim. Lēmumā 2000/392/EK tā jau izskaidroja, ka WfA aktīvu, kas tika atzīti arī par pamatkapitālu, un akciju kapitāla instrumentu, kas tika atzīti tikai par papildus kapitālu, piemēram, peļņas dalības sertifikātus un privilēģētās akcijas bez balsstiesībām, salīdzinājumu nevar izmantot par pamatu, nosakot atbilstošu atlīdzību par nodoto kapitālu (33). Pamatkapitāls uzņēmumam ir ļoti izdevīgs, jo to var izmantot papildus pašu fondu palielināšanai (piemēram, peļņas dalības sertifikāti) līdz tādam pašam apjomam, lai palielinātu bankas pašas fondus. Piešķirtais kapitāls, kas jāuzskata par sākotnējiem pašu fondiem, ir vairāk pakļauts riskam, ko parasti arī atspoguļo kā augstāku tirgus atlīdzību par šādiem instrumentiem. Tādēļ jau pašā sākumā var izslēgt salīdzinājumu ar “papildu fondiem”, kas piedāvā tikai ierobežotas iespējas uzņēmējdarbības paplašināšanai.

(158)

Komisija uzskata, ka raugoties no riska analīzes šķautnes, pasīvās līdzdalības ieguldījums ir “parasts” pasīvās līdzdalības ieguldījums, un nevis akciju kapitāls. Tik tālu Komisija piekrīt Vācijai. Maksātnespējas gadījumā gan attiecīgais pasīvās līdzdalības ieguldījums, gan citi kapitāla tirgus termiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumi tiktu atmaksāti pirms akciju kapitāla atmaksas, un investors saņemtu attiecīgos procentus par bankrotu, bet akciju kapitāla ieguldījuma gadījumā viņš paliktu tukšām rokām. Kamēr uzņēmums nerada zaudējumus, FHH saņem kopējo noteikto atlīdzību, savukārt akciju kapitāla investoram ir tiesības tikai uz daudz mazāku ar peļņu saistītu samaksu – dividendēm.

(159)

Kā paskaidrots, Komisija uzskata attiecīgo kapitāla pasākumu par pasīvās līdzdalības ieguldījumu. Noteicošais faktors novērtējot noteiktās atlīdzības atbilstību tirgus situācijai, ir tas, vai to var uzskatīt par parastu salīdzinājumā ar tirgū noteikto atlīdzību par ekonomiski un tiesiski līdzīgiem darījumiem, kuros iesaistīti pasīvās līdzdalības ieguldījumi. Sākot ar metodi, ko izmantoja FHH un HLB, atlīdzība par attiecīgo pasīvās līdzdalības ieguldījumu būtu jānosaka, izmantojot ierobežota izmantošanas termiņa un citādi pielīdzināmu pasīvās līdzdalības ieguldījumu.

(160)

Vācija paziņoja, ka deviņdesmito gadu laikā pasīvās līdzdalības ieguldījumus arvien vairāk izmantoja federālās zemes bankas nolūkā paplašināt savu kapitāla bāzi. Pasīvās līdzdalības ieguldījums, kas radās WK aktīvus ieguldot HLB, tādējādi, bija viens no pirmajiem ievērojama apjoma nodošanas gadījumiem Vācijas banku sektorā.

(161)

Dažādu pamatkapitāla instrumentu riska profila analīze ir parādījusi, ka pasīvās līdzdalības ieguldījumi, ņemot vērā salīdzināmu saistību daļu un to atvietojamību kā termiņa ieguldījumam ar pastāvīgu atlīdzību, bija ļoti līdzīgi peļņas dalības sertifikātiem. Turklāt, saņēmējbankai bija nodokļu priekšrocības, jo maksājamie procenti neietver peļņas izmantošanu, bet parasti, kā tas notika šajā gadījumā, atspoguļoja (nodokli samazinošas) operatīvās izmaksas.

(162)

1993. gada 1. janvāra pasīvās līdzdalības ieguldījums HLB bija pirmais – un gandrīz piecu gadu garumā – vienīgais šāda veida bankas darījums, un HLB neko nezināja par citu zemes banku līdzīgiem darījumiem šajā laikā. Tādēļ nebija iespējams tieši noteikt atbilstošu riska prēmiju pasīvās līdzdalības ieguldījumam, pamatojoties uz citiem noteiktiem pasīvās līdzdalības ieguldījumiem. Tomēr pieejamie dati par pasīvās līdzdalības ieguldījumiem ar ierobežotu un neierobežotu izmantošanas laiku, par kuriem tika panāktas vienošanās ar trešajām pusēm 1997. un 1998. pieļāva netiešu aprēķinu gadījumos, kad 1992. gada beigās un 1997. gada beigās bija mainījies apmērs, līdz kuram atbilstošā riska prēmija par HLB instrumentiem līdzinājās prēmijai par pamatkapitāla instrumentiem. HLB ilgtermiņa peļņas dalības sertifikātu riska prēmijas izmaiņas varēja kalpot par etalonu. Kā parādīja iesniegtais vispārējais pārskats, investoru pieprasītā riska prēmija par HLB peļņas dalības sertifikātiem šajā laikā ievērojami pieauga (34). Ja šī iemesla dēļ tirgus apstākļus 1997. gada beigās pārliek uz 1992. gada 31. decembri, atbilstošā riska prēmija 1992. gada beigās vismaz nav nepietiekami novērtēta (35). Līdz ar to, riska prēmiju, kas bija atbilstoša 1992. gada beigās, par pasīvās līdzdalības ieguldījumu ar izmantošanas laiku i, var noteikt ar šādu vienādojumu: riska prēmija par pasīvās līdzdalības ieguldījumu, i, 1992 = maiņas starpība, valsts aizdevumi, i, 1992 + maiņas starpība, pasīvās līdzdalības ieguldījumi, i, 1997.

(163)

Ņemot vērā tirgus datus, kas savākti par 1997. gada decembri un 1998. gada februāri, un noteikto pasīvās līdzdalības ieguldījumu procentu likmes, iegūst 16 gadu ilga termiņa ieguldījumu prēmiju aptuveni 1,25 % apmērā pēc maiņas. Ņemot vērā 1992. gada 31. decembra tirgus datus (valsts aizdevumu maiņas starpība 0,04 %), atbilstošā riska prēmija par 16 gadu pasīvās līdzdalības iemaksu būtu 0,04 % + 1,25 % = 1,29 %.

(164)

Pamatotu riska prēmiju var aprēķināt arī, pamatojoties uz citiem finanšu instrumentiem ar līdzīgu riska profilu, kas ir parasta prakse. Termiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumi ierindojas starp peļņas dalības sertifikātiem un netermiņapasīvās līdzdalības ieguldījumiem attiecībā uz to riska profilu. Tā rezultātā šo ieguldījumu riska prēmijai parasti ir jābūt augstākai nekā peļņas dalības sertifikātu riska prēmijai, bet zemākai par netermiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumu riska prēmiju. Jāievēro, ka netermiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumu atsauces vērtības bija pieejamas tikai kopš 1999. gada oktobra, tirgus dati par peļņas dalības sertifikātiem bija pieejami jau deviņdesmito gadu sākumā, jo tie jau pastāvēja zināmu laiku un ar tiem ikdienā saskārās akciju biržā. Turklāt, Lehman Brothers izveidotajā ziņojumā izmantošanai WestLB bija noteiktas riska prēmijas par peļņas dalības sertifikātiem, ko Vācijas bankas bija izdevušas 1991. gada decembra vidū (36).

(165)

Lai no HLB peļņas dalības sertifikātu situācijas 1992. gada beigās iegūtu atbilstošu riska prēmiju par termiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumiem HLB, ir jānovērtē pamatotas atlīdzības prēmija par šiem diviem instrumentiem. Arī šeit nepilnīgu datu dēļ var gūt atsauksmi tikai par tirgus apstākļiem 1997. gada beigās un 1998. gada sākumā, un no tā izrietošais HBL investoru riska novērtējumu var pieņemt par atbilstošu situācijai 1992. gada beigās. Tādējādi atbilstošu riska prēmiju par termiņa pasīvās līdzdalības ieguldījumiem 1992. gada beigās var noteikt, izmantojot šādu vienādojumu: riska prēmija par pasīvās līdzdalības ieguldījumiem, i, 1992 = riska prēmija par peļņas dalības sertifikātiem, i, 1992 + starpība no pasīvās līdzdalības ieguldījumiem/peļņas dalības sertifikātiem, i, 1997.

(166)

Tirgus dati par 1997. gada decembri un 1998. gada februāri uzrādīja 0,35 %-0,40 % prēmiju par 10 gadu HLB peļņas dalības sertifikātiem un 16 gadu pasīvās līdzdalības iemaksām 1997. gada beigās. Izmantojot 1992. gada 31. decembra tirgus datus (riska prēmija par 8 gadu HLB peļņas dalības sertifikātiem ir 0,91 %), iegūst aptuveno riska prēmiju par 16 gadu pasīvās līdzdalības ieguldījumiem no 1,26 % līdz 1,31 %. Izmantojot 0,90 % riska prēmiju par 10 gadu peļņas dalības sertifikātiem, kas tika izmantota Lehman Brothers ziņojumā, attiecībā uz 1991. gada decembra vidu iegūst pilnīgi identiskas vērtības (37).

(167)

Izmantojot abas metodes, Vācijas sniegtā informācija uzrāda robežu aptuveni 1,26 %-1,31 % apmērā. Komisijai tika nosūtīti galvenie dati par jautājumiem attiecībā uz peļņas dalības sertifikātiem un veiktajiem ieguldījumiem. Komisijai ir pieejami arī pārskati par bezriska procentu likmēm, kas attiecīgajos gados bija raksturīgas valsts aizdevumiem un maiņas darījumiem, kas attiecās uz pasīvās līdzdalības ieguldījumiem un citām būtiskām starpībām. Tādēļ Komisija secina, ka Vācijas noteiktā 1,29 % robeža kopumā ir pamatota.

(168)

Komisija uzskata, ka nav nepieciešams veikt tālāku tirgus izpēti saistībā ar attiecīgās pasīvās līdzdalības iemaksas tirgus atbilstības valsts atbalsta novērtējumu. Ir pietiekami, ja Komisija nodrošinās, pamatojoties uz tendenču prognozēm, ka noteiktā atlīdzība atbilst parastajiem tirgus rādītājiem.

(169)

Līdz šim izteiktos Vācijas un BdB argumentus par likviditātes izmaksām var pieņemt, ja “parasts” kapitāla ieguldījums bankā nodrošina tai gan likviditāti, gan pamatkapitāla bāzi, kas ir nepieciešama atbilstoši uzraudzības prasībām, lai paplašinātu uzņēmējdarbību. Kā iepriekš minēts, bankai, kas vēlas pilnībā izmantot kapitālu, t.i., paplašināt savus 100 % riska aktīvus ar faktoru 12,5 (t.i., 100 dalīts ar maksātspējas koeficientu 8 % apmērā), nepieciešama refinansēšana vairāk kā 11,5 reižu apmērā. Lai vienkāršotu, starpība starp 12,5 reiz saņemtie procenti un 11,5 reiz samaksātie procenti mīnus citas bankas izmaksas (piem., administratīvās izmaksas) vienāds ar peļņu no akciju kapitāla (38). Ievērojot to, ka sākumā tās kapitālam nebija likviditātes, HLB radās papildus finansēšanas izmaksas, kas sasniedza tāda kapitāla apjomu, ja tā būtu aizņēmusies finanšu tirgū nepieciešamos fondus, lai pilnībā izmantotu uzņēmējdarbības iespējas, ko pavēra papildus pašu kapitāls, Ņemot vērā papildus izmaksas, kas nerodas gadījumā, ja pamatkapitāls ir piešķirts likvīdā formā, atbilstošā atlīdzība ir attiecīgi jāsamazina. Tirgus ekonomikas investors nevar cerēt uz tādu pašu atlīdzību, kā tas saņemtu par skaidras naudas iepludināšanu.

(170)

Pretēji BdB viedoklim, Komisija uzskata, ka ir jāatvelk bruto refinansēšanas procenti. Refinansēšanas izmaksas veido operatīvās izmaksas, tādējādi samazinot ar nodokli apliekamos ienākumus. Tas pats attiecas uz atlīdzību par pasīvās līdzdalības ieguldījumu, kas jau pašā sākumā izdarīts likvīdā formā. Salīdzinājumā ar pēdējo, kas, kā iepriekš norādīts, sniedz atbilstošu tirgus pārbaudi, tādēļ tam vairs nav tālākas nodokļu priekšrocības. Abos gadījumos bankas neto peļņu samazina par likviditāti samaksāto procentu apjomu. Tā rezultātā ir jāatvelk kopējās refinansēšanas izmaksas.

(171)

Šī situācija ir līdzīga Landesbank Hessen-Thüringen gadījumam, bet atšķiras no citām federālo zemju bankām, kas arī tika pārbaudītas, ieskaitot WestLB, jo riska darījumu aktīvi pēdējā gadījumā bilancē ir uzrādīti kā rezerves, un kopējā atlīdzība ir jāuzskata kā peļņas izmantošana, bet nevis kā operatīvās izmaksas, un tādēļ tā ir jāatrēķina no ar nodokļiem apliktās peļņas. Citu federālo zemju bankas tādējādi gūst nodokļu priekšrocības, kur izmaksas par likviditāti, kas ir vēlreiz jānodrošina, nav apliekamas ar nodokli kā operatīvās izmaksas, bet tā nenotiek ar ieguldījumu, kas sākumā tika veikts skaidrā naudā, bet citādi ir pilnīgi tam pielīdzināms, un šāds ieguldījums var kalpot par atsauces vērtību.

(172)

Ievērojot to, ka nav (citu) nodokļu priekšrocību, HLB ir jāmaksā tikai atlīdzība par risku, kam ir pakļauta FHH, pateicoties tās riska darījumu aktīviem pasīva līdzdalības veidā, proti, garantijas atlīdzība, kas ir izteikta bāzes punktos un pārsniedz attiecīgo atsauces procentu likmi.

(173)

Kā minēts iepriekš, pasīvas līdzdalības ieguldījums netika atzīts par pašu pamatkapitālu atbilsstoši uzraudzības iestāžu prasībām laika posmā no 1993. līdz 1996. gadam.

(174)

Lēmumā 2000/392/EK Komisija noteica pamatlikmi 0,3 % apmērā bilancē norādītajai summai gadā pirms nodokļu nomaksas, ar nosacījumu, ka šo summu nevar izmantot konkurētspējīgās uzņēmējdarbības stiprināšanai. Tika uzrēķināta prēmija vēl papildus 0,3 % apmērā, ņemot vērā attiecīgo summu un termiņa trūkuma dēļ (skat. 144. apsvērumu).

(175)

Turklāt, pretēji WestLB gadījumam, Komisija neuzskata par prēmiju, kas noteikta lielākai summai HLB. Tā kā citādi tie ir salīdzināmi gadījumi, Komisija nosaka 0,3 % likmi gadā (pirms nodokļu nomaksas) kā piemērotu atlīdzību par kapitāla garantijas funkciju kapitāla iekļaušanas bilancē laikā 1993. gada 1. janvārī līdz brīdim, kad to apstiprināja BAKred (skat. 145. punktu). Ievērojot to, ka atlīdzība par visu pasīvās līdzdalības ieguldījumu ir neapliekama ar nodokli, kā operatīvās izmaksas un šajā ziņā arī atšķiras no Lēmumā 2000/392/EK noteiktās atlīdzības nodokļu jautājumā, šī prēmija ir jāuzskata par pirmsnodokļu likmi, ko var pieprasīt pilnā apmērā kā darbības izmaksas.

(176)

Atklājās, ka atlīdzība par pasīvās līdzdalības ieguldījumu ([…] miljonu Vācijas marku […] apmērā gadā, kas atbilst [lielākais 10 %], kopā bija pārāk liela.

(177)

Vācija parādīja, ka pēc HLB un LSH apvienošanās 2003. gada 2. jūnijā, izveidojot HSH Nordbank, HLB saņemtās WK akcijas tika nodotas atpakaļ FHH.

(178)

Tādēļ pēc 2003. gada 2. jūnijā HSH vairs nevarēja segt HLB konkurētspējīgā uzņēmuma radītos riska aktīvus ar īpaša nolūka aktīviem vai pēdējo izmantot kā garantiju.

(179)

Komisija uzskata, ka tādējādi ir parādīts, ka, sadalot īpaša nolūka aktīvus, pārbaudāmais atbalsts beidza pastāvēt 2003. gada 2. jūnijā.

(180)

Nodotā kapitāla dažādo formu aprakstam izmantojot aprēķina metodes, atlīdzības komponenti un atlīdzības, ir iegūtas summas, kas attēlotas 183. punkta 1. tabulā, un būtu maksājamas kā atbilstoša atlīdzība par atsevišķiem komponentiem un gadiem.

(181)

Ir jāatvelk summas, kas noteiktas kā atlīdzības komponenti ieguldījuma laikā. Komisija uzskata, ka tas attiecas tikai uz atlīdzību […] miljonu Vācijas marku apmērā […] par pasīvās līdzdalības ieguldījumu. Tomēr nav iespējams aprēķināt citus komponentus, piemēram, Vācijas samaksātās un noteiktās dividendes. Kā minēts iepriekš (skat. 110. apsvērumu), saskaņā ar tirgus ekonomikas investora principu, nav būtiski dividenžu maksājumi un/vai vērtības pieaugums, kas radies pēc ieguldījuma.

(182)

Komisija atbalsta viedokli, ka, neraugoties uz atšķirībām starp diviem kapitāla instrumentiem, kas saistīti ar faktu, ka 1993. gada FHH veiktais nodošanas darījums bija paredzēts kā kopēja pakete, noteikto, pārlieku lielo atlīdzību par pasīvās līdzdalības ieguldījumu var uzskatīt par atlīdzību, kas samaksāta par visu šo ieguldījuma projektu. Tādējādi pārmaksu var salīdzināt ar kapitāla rezervi kā atlīdzību. Tomēr tā ir jāpārrēķina uz pēcnodokļu vērtību, un šo jautājumu puses nolīgumā nav atrisinājušas.

(183)

Līdz ar to, atlīdzības elements ir šāds (39):

1. Tabula

Atbalsta elementa aprēķins – HLB (Vācijas markās)

(184)

Atbalsta elements 177,5 miljonu Vācijas marku (90,75 miljonu euro) apmērā ir aprēķināts kā atšķirība starp faktiskajiem maksājumiem un maksājumiem, kādi atbilstu tirgus apstākļiem.

(185)

Finanšu pakalpojumu liberalizēšanas un finanšu tirgu integrēšanas rezultātā banku darbība Kopienā ir kļuvusi ārkārtīgi jutīga pret konkurences izkropļošanu. Šāda attīstība pastiprinās, ieviešot ekonomikas un monetāro savienību, kas novērš atlikušos šķēršļus konkurencei finanšu pakalpojumu tirgū.

(186)

Atbalsts saņēmēja HLB veica gan reģionālu, gan starptautisku banku darbību. Tā sevi uzskatīja par universālu komercbanku, kas cita starpā bija iesaistīta pārvadājumu finansēšanā, un tagad darbojas ar nosaukumu HSH Nordbank. Neraugoties uz nosaukumu, tradīcijām un statūtos noteiktajiem uzdevumiem, līdz 2003. gadam HLB nevarēja uzskatīt tikai par reģionālu banku.

(187)

Šie fakti skaidri norāda, ka HLB piedāvāja savus bankas pakalpojumus, konkurējot ar citām Eiropas bankām ārpus Vācijas robežām, un, tā kā citu Eiropas valstu bankas darbojas Vācijā, arī Vācijas robežās.

(188)

Jāuzsver arī tas, ka starp kredītiestādes pašu kapitālu un tās banku darbību ir ļoti cieša saikne. Tikai tad, kad bankai ir pietiekams atzītais pašu kapitāls, banka var veikt uzņēmējdarbību un paplašināt savu komercdarbību. Tā kā valsts pasākuma rezultātā HLB tika piešķirts šāds kapitāls, lai nodrošinātu maksātspēju, tas tieši ietekmēja attiecīgās bankas uzņēmējdarbības iespējas.

(189)

Tādēļ ir skaidrs, ka HLB sniegtais atbalsts izkropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā.

(190)

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, var apgalvot, ka ir ievēroti EK Līguma 87. panta 1. punktā noteiktie kritēriji, un tādēļ īpaša nolūka aktīvu nodošana ietver valsts atbalstu šī panta izpratnē.

(191)

Nav piemērojams neviens no izņēmumiem, kas noteiktas EK Līguma 87. panta 2. punktā. Atbalstam nav sociāls raksturs, un tas nav piešķirts atsevišķiem patērētājiem. Tas arī nemazina kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai izņēmuma notikumi, nedz arī kompensē ekonomiski nelabvēlīgos apstākļus, ko radīja Vācijas sašķelšana.

(192)

Ņemot vērā, ka šim atbalstam nav reģionāls uzdevums – tas nav domāts ne reģionu, kuros dzīves līmenis ir neparasti zems vai kuros ir nopietns bezdarbs, ekonomiskās attīstības veicināšanai, ne noteiktu ekonomisko zonu attīstības veicināšanai, attiecībā uz atbalsta reģionālo aspektu tam nav piemērojams arī EK Līguma 87. panta 3. punkts a) un c) apakšpunkts. Minētais atbalsts arī neveicina visas Eiropas interesēm svarīga projekta izpildi. Tas nav paredzēts ne kultūras veicināšanai, ne tās mantojuma saglabāšanai.

(193)

Ievērojot to, ka HLB ekonomiskā izdzīvošana nebija apdraudēta, kad tika veikts šis pasākums, nav nepieciešams apsvērt, vai vienas lielas kredītiestādes, kā HLB, sabrukums varētu izraisīt vispārēju banku krīzi Vācijā, kas kaut cik varētu attaisnot atbalstu nolūkā novērst nopietnus traucējumus Vācijas ekonomikā, saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

(194)

Saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, atbalsts var būt savienojams ar kopējo tirgu, ja tas veicina noteiktu ekonomikas nozaru attīstību. Principā, to varētu piemērot arī restrukturizēšanas atbalstam banku sektorā. Tomēr šajā gadījumā nav ievēroti noteikumi par šo izņēmumu piemērošanu. HLB nebija grūtībās nonācis uzņēmums, kura dzīvotspēja būtu jāatjauno ar valsts atbalstu.

(195)

EK Līguma 86. panta 2. punkts, kas noteiktos apstākļos pieļauj izņēmumus līguma valsts atbalsta noteikumos, principā ir piemērojams finanšu pakalpojumu nozarei. To Komisija apstiprināja savā ziņojumā par vispārējas ekonomikas nozīmes pakalpojumiem finanšu nozarē (40). Šajā gadījumā nepieciešamie formālie nosacījumi nav ievēroti, un Vācija uz tiem arī neatsaucās.

(196)

Ievērojot to, ka nav piemērojams principa par valsts atbalstu aizlieguma izņēmums, saskaņā ar EK Līguma 87. panta 1. punktu, attiecīgo atbalstu nevar uzskatīt par atbilstošu līgumam. WK akciju iemaksa HLB 1993. gada 1. janvārī nav esošs atbalsts.

(197)

1993. gada 1. janvārī veikto nodošanas darījumu nevar uzskatīt arī par tādu, ko sedz iestādes saistības un galvotāja saistības.

(198)

No otras puses, galvotāja saistību, kā noklusēto saistību vis-à-vis kreditoriem, pārbaude gadījumā, ja bankas aktīvi nav pietiekami, lai tos apmierinātu, nav ievērota no paša sākuma. Kapitāla iepludināšana nebija paredzēta tam, lai apmierinātu HLB kreditorus, un HLB aktīvi nebija izsmelti.

(199)

Tomēr iestādes saistību pārbaude arī neattiecas uz šo gadījumu. Saskaņā ar iestādes saistībām, attiecīgajai iestādei ir jāsniedz HLB nepieciešamie līdzekļi, lai nodrošinātu tās normālu darbību tik ilgi, cik tā nolemj nodrošināt HLB nepārtrauktu pastāvēšanu. Tomēr kapitāla iepludināšanas laikā HLB nekādā veidā nevarēja raksturot kā nespējīgu turpināt HLB kārtīgu darbību, kas tādēļ varēja, izmantojot apzinātus federālo zemju kā daļas īpašnieka ekonomiskos aprēķinus, arī saskatīt nākotnes tirgus iespējas konkurences apstākļos. Šādam federālās zemes pieņemtam parastam ekonomiskam lēmumam nav piemērojams iestādes saistību “ārkārtas nosacījums”. Ņemot vērā to, ka neviena cita pastāvoša atbalsta shēma, kas noteikta EK Līguma 87. panta 1. punktā un 88. panta 1. punktā, nav piemērojama, kapitāla iepludināšanu var uzskatīt par jaunu atbalstu EK Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē.

(200)

Ievērojot, ka Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā noteiktais periods ir beidzies, atbalstu, kas varēja rasties WK akciju nodošanas 1986. gada 1. janvārī rezultātā, vairs nevar atgūt, un tas jāuzskata par esošu atbalstu saskaņā ar minētās Regulas 15. panta 2. punktu.

(201)

Atbalstu, kas radās WK akciju nodošanas 1993. gada 1. janvārī rezultātā, nevar uzskatīt par savietojamu ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. un 3. punktu vai citiem noteikumiem. Tādēļ šis atbalsts ir pasludināts par nesaderīgu ar kopējo tirgū, un tas ir jāpārtrauc, un Vācijas valdībai ir jāatgūst nelikumīgi veiktā pasākuma atbalsta elements,