20.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 257/11

(1)

2003. gada 31. janvāra vēstulē Komisija informēja Franciju par savu Lēmumu uzsākt formālu pārbaudes procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. punktā, (tālāk tekstā “Lēmums par procedūras uzsākšanu”) par finansiālajiem pasākumiem, ko īstenojušas Francijas varasiestādes par labu France Télécom (turpmāk tekstā “FT” vai “Uzņēmums”), un par profesijas nodokļa kārtību, kas piemērojama šim operatoram. Šajā lēmumā nav veikts atkārtots to faktu apraksts, kas ir izraisījuši šīs procedūras uzsākšanu (2);

(2)

lēmums par procedūras uzsākšanu tika paziņots Francijai 2003. gada 31. janvārī. Pēc materiāla kļūdu labojumiem precizējums tika paziņots Francijai 2003. gada 7. martā;

(3)

Francija iesniedza Komisijai papildu informāciju vēstulēs, kas datētas ar 2003. gada 4. aprīli, 2003. gada 15. maiju un 2004. gada 29. janvāri;

(4)

Komisijas Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”  (3). Komisija aicināja ieinteresētās trešās puses iesniegt savus novērojumus par apspriežamā finansiālā atbalsta pasākumiem;

(5)

Komisija šajā sakarā saņēma šādus novērojumus no ieinteresētām trešām pusēm:

(6)

Komisija nodeva šos novērojumus Francijai 2003. gada 16. maijā, dodot tai iespēju tos komentēt. Komisija saņēma Francijas komentārus vēstulēs, kas datētas ar 2003. gada 30. jūniju un 2003. gada 29. jūliju (10);

(7)

2003. gada 30. maijā Komisija publicēja tirgus atzinumu “par palīdzības pakalpojumu sniegšanu, lai novērtētu FT piešķirtā finansiālā atbalsta saderību ar privāta investora principu tirgus ekonomikā un par iespējamo FT atveseļošanas plāna analīzi” (11). 2003. gada 3. jūlija vēstulē Francijas varasiestādes rakstīja Komisijai par iepriekš minēto tirgus atzinumu. Komisija tām atbildēja ar 2003. gada 24. septembra vēstuli. 2003. gada 24. septembrī līgums par pakalpojumu sniegšanu tika piešķirts par labu NERA birojam (tālāk tekstā “NERA” vai “konsultants”). Francijas varasiestādes tika informētas par eksperta identitāti pa faksu 2003. gada 8. oktobrī;

(8)

Komisija saņēma citu informāciju un dokumentus no trešām pusēm:

(9)

Komisija pieprasīja papildu paskaidrojumus Francijas varasiestādēm šādās vēstulēs:

(10)

2004. gada 3. maijā un 2004. gada 14. jūnijā Komisija nosūtīja Francijas varasiestādēm vēstules, kas minētas 8. preambulā, kā arī NERA ziņojumu, kas datēts ar 2004. gada 28. aprīli (tālāk tekstā “NERA ziņojums”). Šis ziņojums sastāv no divām atsevišķām daļām: (i) Profesora Berlin izstrādāts juridisks ziņojums un (ii) ekonomisks ziņojums;

(11)

Komisija uzklausīja trešo pušu pārstāvjus dažādās sanāksmēs procedūras laikā;

(12)

Komisija un konsultants tikās ar Francijas varasiestādēm un FT 2004. gada 22. janvārī, kā arī 16. un 23. jūnijā;

(13)

2004. gada 14. maija vēstulē, kas apstiprināta 2004. gada 3. jūnijā, Francijas varasiestādes uzsvēra, ka Lēmums par procedūras uzsākšanu nav ietvēris visus faktus, kas bijuši par iemeslu Komisijas pārbaudei. 2004. gada 9. jūnija elektroniskā pasta vēstulē, kas apstiprināta 2004. gada 10. jūnijā, Francijas varasiestādes iepazīstināja ar novērojumiem par NERA ziņojumu, kurus papildināja 2004. gada 21. jūnija vēstulē;

(14)

kā izriet no Lēmuma par procedūras uzsākšanu, šī procedūra attiecas uz grupu FT kā vienotu ekonomisko vienību. Patiesībā kopš procedūras uzsākšanas Komisija aizvien ir atsaukusies uz Uzņēmuma konsolidētajiem kontiem. Pieņemot šo pieeju, Komisija izvēlas gaitu, kas atbilst ekonomiskajai realitātei, kādu to atspoguļo tirgus, kas novērtē FT paveikto un tā finansiālo stabilitāti, pamatojoties uz tā konsolidētajiem rezultātiem. Lēmumā par procedūras uzsākšanu FT grupa tika aprakstīta šādi:

“Sākotnēji kā Pasta un telekomunikāciju ministrijas daļa FT tika izveidota 1991. gadā, izmantojot sabiedrību ar juridisku personību. Kopš 1996. gada 31. decembra operatoram ir publiskās akciju sabiedrības statuss, un tas kotējas Euronext Paris SA Pirmajā Tirgū un New York Stock Exchange (NYSE) kopš 1997. gada oktobra. 2002. gadā FT kapitāla lielākās daļas īpašniece bija valsts, proti, 56,45 % līmenī, pārējam esot sadalītam starp sabiedrību (32,25 %), paškontroli (8,26 %) un Uzņēmuma algotajiem darbiniekiem (3,04 %) (17).

FT ir telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu operators un piegādātājs, kas darbojas Francijā un pasaulē un veic darbības šādos tirgos: fiksētā telefonija, mobilā telefonija, internets un citi informācijas pakalpojumi, pakalpojumi uzņēmumiem, raidīšana pa televīziju un kabeļtelevīzija. Pēc Orange plc iegādāšanās un Orange SA izveidošanas par galveno FT mobilās telefonijas filiāli, pēc tās akciju pielaišanas pie kotēšanas un pēc Wanadoo SA akciju pielaišanas pie kotēšanas FT darbības turpmāk tiek organizētas četros segmentos: (i) Orange, (ii) Wanadoo, (iii) Fiksētie pakalpojumi, balss un dati Francijā un (iv) Fiksētie pakalpojumi, balss un dati ārpus Francijas, pamatā caur tā filiāli Equant.

2001. gada 31. decembrī FT nodarbina 211 554 darbiniekus pasaulē, no kuriem 146 882 Francijā.” (18)

(15)

šis apraksts paliek spēkā attiecībā uz laikposmu, par kuru tiek izdarīts šis lēmums. Cita starpā šajā pašā laikposmā grupas struktūra tika raksturota ar “pārmērīgas filiāļu radīšanas politiku, radot ap FT četras kotētas sabiedrības: Orange, Wanadoo, TPSA Polijā un Equant. Tādējādi grupa ir izveidojusies gluži paradoksālā un nelīdzsvarotā veidā, galvenajai pārvaldei FTSA uzņemoties visus parādus, kamēr filiāles koncentrē pieaugumu…”; (19)

(16)

Komisija konstatē, ka valsts rīcības analīzei, kas tiktu veikta, ņemot vērā noteikumus par valsts finansiālajiem atbalstiem, ir jātiek izdarītai, pamatojoties uz faktiem un informāciju, kas pieejami katras valsts iejaukšanās brīdī. Ņemot vērā, ka šis darījums attiecas uz notikumiem, kas risinājušies 2002. gadā un 2003. gada sākumā, ir nepieciešams hronoloģiski atgādināt elementus, kas pieejami no 2001. finanšu gada rezultātu publikācijas, lai saprastu faktus, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai analizētu valsts rīcību. Cita starpā ir jāatgādina, ka 2002. gada pirmā pusgada finansiālie rezultāti tika publiskoti tikai 2002. gada 13. septembrī. Pirms šī datuma pēdējie FT publicētie finansiālie rezultāti attiecās uz 2001. finanšu gadu. Tomēr daži papildu dati, ko devuši finanšu analītiķi, bija pieejami viņu prognozēs, atzinumos un ieteikumos;

(17)

kā izriet no šādās analīzes, FT kopš 2002. gada jūnija bija uzņēmums, ko raksturo smagas strukturālas problēmas, un tā bilance bija nelīdzsvarota. Kopš 2002. gada pirmā ceturkšņa šo problēmu dabu uzrādīja 2001. gada rēķinu publikācija. Šī rēķinu publikācija uzrādīja darbības rezultātu pieaugumu, kā arī nozīmīgu cash flow radīšanu. Tomēr rēķinu publikācija atklāja arī smago pagātnes iespaidu, kas pilnīgi izdzēsa neto rezultātu pirms ārkārtas 1,9 miljardu eiro lielajiem noguldījumiem, to pārvēršot 8,3 miljardu eiro lielos zaudējumos. Lai gan noguldījumi izlabo FT aktīvu vērtību līdz reālistiskākam līmenim, tomēr milzīgais parādu līmenis, kas sasniedzis jau 63 miljardus eiro, saglabājas. Šie apstākļi, kā arī sagaidāmā cash flow nepietiekamība izskaidro Uzņēmuma lielās strukturālās problēmas. Tas ir labi parādīts HSBC pētījumā, ko iesniedzis FT (skat. 4. daļu) un kurā ir aprēķināta nepieciešamība pēc finansējuma 35 miljardu eiro apmērā laikposmam no 2002. līdz 2005. gadam;

(18)

2001. gada 31. decembrī FT tīrais parāds bija sasniedzis 63,5 miljardus eiro, kā tas parādīts 1. un 2. tabulā.

1. tabula

Parādu attiecības (“Leverage” rentabilitātes rādītāji)

2. tabula

Obligācijas, kuru maksājuma termiņš ir no 2002. gada trešā ceturkšņa (C3) līdz 2003. gada ceturtajam ceturksnim

(19)

ņemot vērā šos datus, Komisija konstatē, ka, ņemot vērā tā parādu lielumu, FT 2002. gada 21. martā vajadzēja paziņot nevis tikai par savas bilances būtisku tīrīšanu ar finanšu noguldījumu un cesiju palīdzību līdz 27,2 miljardiem eiro (ietverot cesijas par 17 miljardiem eiro un ārkārtas noguldījumus par 10,2 miljardiem eiro), bet arī par nozīmīgu pieejamās cash flow palielināšanu par 14 miljardiem eiro laikposmam no 2002. līdz 2005. gadam;

(20)

2002. gada pirmajā pusē FT situācija strauji pasliktinājās, kas atspoguļojās virknē downgrades Uzņēmuma vērtējumā. Tādējādi 2002. gada 27. martā kredītreitinga aģentūra Moody’s paziņoja par FT kredītreitinga krišanos sakarā ar ilgtermiņa parādiem (24)/ (25);

(21)

2002. gada 28. martāStandard & Poor’s (“S & P”) saglabāja FT reitingu, taču samazināja tā perspektīvu uz negatīvu (26) šādi jaunumiem saistībā ar Mobilcom;

(22)

2002. gada 13. maijāMoody’s, šauboties par Uzņēmuma spējām sekmīgi pabeigt savu parādu samazināšanas stratēģiju, paziņoja par FT īstermiņa parādu reitinga iespējamu krišanos (27);

(23)

2002. gada 14. maijāStandard & Poor’s saglabāja FT pastāvošo reitingu (28);

(24)

2002. gada 24. jūnijāMoody’s samazināja FT reitingu. Uzņēmuma reitinga perspektīva bija palikusi negatīvā līmenī (29). Moody’s lēmums tad tikai pamatots ar faktu, ka aģentūra neparedz to, ka FT un Orange būtu tādā stāvoklī, lai radītu pietiekamu cash flow grupas konsolidēto parādu samazināšanai. Cita starpā, lai arī Moody's nebija šaubu par tajā brīdī iespējamu krīzi attiecībā uz Uzņēmuma likviditāti, kredītreitinga aģentūra atzīmēja, ka FT ir jāsamaksā parādi apmēram 15 miljardu eiro apmērā, kuru maksājuma termiņš izbeidzas 2003. gadā;

(25)

2002. gada 25. jūnijāStandard & Poor’s samazināja FT īstermiņa un ilgtermiņa parādu reitingu (30), pamatojot savu lēmumu ar grūtībām saistībā ar Mobilcom un ar Uzņēmuma nespēju pietiekamā mērā un pietiekami drīz samazināt savus parādus. S & P piemin arīdzan būtiskās FT finansējuma vajadzības, atsaucoties arī uz 15 miljardus eiro lielo parādu, kura maksājuma termiņš izbeidzas 2003. gadā;

(26)

šī tendence uz samazinājumu tika vairākkārt apstiprināta (31) nākamo dienu laikā. 2002. gada 12. jūlijāStandard & Poor ’ s pat brīdināja par iespējamu problēmu attiecībā uz to parādu refinansēšanu, kuru maksājuma termiņš beidzas 2003. gadā. FT novērtējuma samazinājums skaidri uzrādīja Uzņēmuma parāda problēmas (32), ko pasliktinājusi neskaidrība par Mobilcom situāciju;

(27)

3. tabulā ir rezumētas atšķirīgās S & P, Moody’s un Fitch pozīcijas attiecībā uz FT reitingu:

3. tabula

Notikumi, kas saistīti ar kredītu novērtējumiem

(28)

cita starpā ir svarīgi pārbaudīt spreads stāvokli finanšu tirgos. Spreads, kas attiecas uz kādas sabiedrības parādiem, atklāj tirgus veiktu novērtējumu par risku, kas saistīts ar minētā uzņēmuma spēju pildīt savas saistības attiecībā uz procentu maksājumiem un attiecīgā termiņa parādu atmaksu. Spreads ietekmē tirgus izraisītu obligāciju vērtības celšanos, kā arī nomaksājamo procentu līmeni jaunu obligāciju emisijai. Spreads paplašināšanās liecina par emitentam un/vai obligācijām piedēvētā riska paaugstināšanos. Komisija veica FT spreads analīzi laikposmam, kas aptver 2002. finanšu gadu, un konstatēja relatīvi paaugstināta riska novērtējumu jūlija sākumā;

(29)

parasti spreads“ilgtermiņa parādam” ir lielāki kā spreads“īstermiņa parādam”, un tam par iemeslu ir vairāki faktori: situācijas neskaidrība, nedrošība par nākotnes perspektīvām, makroekonomiskie rādītāji un procentu likmes tendence. Tajā pašā laikā 3. tabulas izvērtējums skaidri atklāj, ka problēmas, ar kurām TF ir saskāries, ir īpaši koncentrētas ap “īstermiņa parādu”. Tādējādi pētījums par FT spreads uzrādīja, ka ļoti īslaicīga termiņa riski ir augstāki par vidēja termiņa un ilgtermiņa riskiem. Šo fenomenu sauc “spread inversija”. Šo “inversiju” izplatība, kuras laikā parāds, kura maksājuma termiņš beidzas pēc gada, no tirgus puses tika novērtēts ar augstāku risku nekā parāds uz trīs gadiem, bija īpaši vērojama laikposmā no 2002. gada jūlija līdz septembrim;

(30)

4. tabula grafiskā veidā iepazīstina ar FT spreads stāvokli;

4. tabula

Kredītu spreads, kuru maksājuma termiņš beidzas pēc 1 līdz 3 gadiem – France Télécom

(31)

cits veids, kā aplūkot FT parādiem piešķirtā riska pieaugumu, ir Uzņēmuma obligāciju cenas izpēte. 5. tabulā ir parādīta FT obligāciju apakškopa. Obligāciju cenas kritums 2002. gada jūnijā/jūlijā, kas ir pretējs “kredītu spreads” pieaugumam, atklāj mazāku FT parāda vērtību sakarā ar tirgus uzrādīta darbības traucējumu riska paaugstināšanos;

5. tabula

FT obligāciju cena no 2002. gada maija līdz 2002. gada 24. jūlijam

(32)

cita starpā šķiet acīmredzami, ka par spīti dažu citu telekomunikāciju sektora operatoru grūtībām Eiropā grūtā situācija, ar kuru bija saskāries FT, tieši izrietēja no tā bilances un finansiālās struktūras stāvokļa;

(33)

to uzrādīja kāds pētījums par Deutsche Telekom un KPN spreads, kā tas parādīts 6. un 7. tabulā;

6. tabula

Kredītu spreads, kuru maksājuma termiņš ir 1 un 3 gadi – KPN

7. tabula

Kredītu spreads, kuru maksājuma termiņš ir 1 un 4 gadi – Deutsche Telekom

(34)

šis pētījums parāda, ka arī Deutsche Telekom cieta no “spreads inversijām”, taču to ilgums bija īss un plašums jūtami mazāks. Tādējādi FT sasniegtie līmeņi laikposmā 2002. gada jūnijs/jūlijs bija daudz augstāki;

(35)

tajā pašā laikā FT akcijas kurss piedzīvoja ievērojamu kritumu 2002. gada pirmajā pusē un sasniedza savu viszemāko līmeni pirmo reizi 2002. gada 27. jūnijā (7,79 eiro) un otrreiz 2002. gada 30. septembrī (6,01 eiro), kā tas parādīts 8. tabulā;

8. tabula

FT akcijas kurss

(36)

intervijā, kas publicēta 2002. gada 12. jūlijaLes Echos, Francijas ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrs (tālāk tekstā “ekonomikas un finanšu ministrs”) paziņoja: “Valsts kā akcionāre rīkosies kā saprātīgs investors un, ja France Télécom nāktos saskarties ar grūtībām, mēs pieņemsim attiecīgus pasākumus… Es atkārtoju, ka, ja France Télécom būtu finansējuma problēmas, taču tas tā šodien nav, valsts pieņemtu nepieciešamos lēmumus, lai tās tiktu atrisinātas”; (33)

(37)

šajā pašā datumā, kā tas jau tika minēts, S & P samazināja FT kredītreitingu līdz BBB- līmenim. Tajā pašā laikā šis samazinājums nepārkāpa tāda kredītreitinga robežas, kas atbilst investīciju līmenim: jebkāds papildu samazinājums būtu izraisījis to, ka Uzņēmuma parāds tiktu kvalificēts “junk bond” līmenī, proti, kā tāds, kas vairs neatrodas investīcijām piemērotā līmenī. To, ka FT kredītreitings aizvien bija noturēts “investment grade” līmenī (“investīcijām piemērotā līmenī”), uzsvēra Goldman Sachs analītiķis kādā 2002. gada 22. jūlija ziņojumā, kas precizē, ka S & P un Moody ’ s bija gatavi pazemināt FT kredītreitingu līdz “junk bond” līmenim (34);

(38)

savā 2002. gada 12. jūlija paziņojumā presei S & P precizē, ka iemesls, kura dēļ tas bija nolēmis paturēt FT investīcijām piemērotā līmenī, bija valsts formulētie norādījumi par tās nodomiem attiecībā uz Uzņēmumu: “FT varētu saskarties ar zināmām grūtībām refinansēt savus obligāciju parādus, kuru maksājuma termiņš ir 2003. gads. Tomēr valsts norādījums patur FT novērtējumu investīcijām piemērotā līmenī.” (“FT could face certain difficulties refinancing its debt obligations coming due in 2003. Nevertheless, the State’s indication underpins France Télécom’s investment-grade credit quality”.) Šī drošība bija dota, pirmkārt, tieši no Francijas valdības puses S & P: “Francijas Valsts – kam pieder 55 % France Télécom – skaidri norādīja Standard & Poor, ka tā rīkosies kā saprātīgs investors un ka tā pieņemtu attiecīgus mērus, ja FT nāktos saskarties ar grūtībām. France Télécom ilgtermiņa novērtējums samazināts līdz BBB- (35)” (“the French State –which owns 55 % of France Télécom – has clearly indicated to Standard & Poor’s that it twill behave as an aware investor and would take appropriate steps if France Télécom were to face any difficulties. France Télécom LT rating cut to BBB-”.) un, otrkārt, publiski 36. preambulā minētajā intervijā;

(39)

ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet neapstrīdami, ka 2002. gada jūlijā FT izraisīja uzticamības krīzi. Kredītreitinga aģentūras un analītiķi bija pārliecināti, ka Uzņēmumam pastāvēja risks nespēt īstenot refinansējuma plānu, ar ko vadība bija iepazīstinājusi, lai atrisinātu darbības traucējumus. Uzņēmumam tātad nācās saskarties ar nopietnu finansējuma problēmu saistībā ar saviem parādiem (36). Tomēr kredītreitinga aģentūras bija saglabājušas Uzņēmuma kredītreitingu investīcijām piemērotā līmenī, ņemot vērā valsts izteiktos norādījumus. Kredītreitinga kritums līdz zemākam līmenim būtu vēl pasliktinājis šo krīzi un samazinājis Uzņēmuma līdzekļus krīzes atrisināšanai. “Tātad līdz 2003. gada jūnijam FT finansējuma problēmas varētu kļūt izšķirošas, pat “neatrisināmas” (grupas iepriekšējā prezidenta Michel Bon kunga vārdiem runājot). Ja līdz šim brīdim France Télécom nav atkal atradis piekļuvi tirgum (sakarā ar kredītreitingu, kas to nostādījis neizdevīgā situācijā), valsts būs spiesta atrast instrumentus, kas palīdzētu France Télécom veikt refinansēšanu” (37);

(40)

secinājums, kas minēts 39. preambulā, tika retroaktīvi apstiprināts 2002. gada septembrī, kad tika stādīti priekšā FT pusgada rēķini. Pārbaudot 2002. gada 13. septembrī publicētos pusgada rēķinus, Komisija atzīmē FT rezultātu pieaugumu 2002. gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu: pieaugums par 10 % apgrozījumā, par 13,2 % EBITDA un par 17,3 % operatīvajos rezultātos. Komisija arīdzan konstatē saglabātu pieaugumu mobilajā telefonijā un labāku veikumu interneta darījumos. Tajā pašā laikā darījumu rezultāti Francijas fiksētajā segmentā, kas šajā laikposmā veidoja 31 % no apgrozījuma, ir krities par 12,2 %;

(41)

paralēli labajiem operatīvajiem rezultātiem, kas aprakstīti iepriekš, FT apstiprināja savas finansiālās situācijas nelīdzsvarotību. Negatīvais rezultāts līdz 12,2 miljardiem eiro 2002. gada 30. jūnijā ir galvenokārt saistīts ar nozīmīgajiem naudas līdzekļiem, kas tika ieguldīti investīcijās. No šāda pusgada zaudējuma izriet, ka FT pašu konsolidētais kapitāls 2002. gada 30. jūnijā kļuva negatīvi līdz 440 miljoniem eiro, lai arī tie bija pacēlušies līdz pozitīvam saldo;

(42)

vienkāršota naudas līdzekļu plūsmas analīze uz 2002. gada 30. jūniju parāda, ka neto parāds 2002. gada pirmajā pusgadā ir pieaudzis par 6,3 miljardiem eiro, jo EBITDA, kas sastāda 6,870 miljardus eiro, nav nosedzis izdevumus, ko veido:

(43)

neto parāda summā 69,69 miljardi eiro uz 2002. gada 30. jūniju būtiskākā daļa ir obligāciju parāds, proti, summa 50,6 miljardu eiro apmērā. 9. tabulā ir dots parāda sastāvdaļu sadalījums lielās kategorijās;

9. tabula

(44)

šī parāda maksājumu termiņa grafiku raksturo tā īsais ilgums. Tādējādi 12,9 miljardu eiro lielā parāda maksājuma termiņš ir 2003. gads, no tiem 10,5 miljardi eiro ir obligāciju aizņēmumi (38), 1,0 miljardi eiro ir aizņēmumi no filiālēm un 1,4 miljardi eiro privāta kapitāla ieguldījumi;

(45)

2004. gada pirmajā pusgadā beidzās maksājuma termiņš obligāciju aizņēmumiem par summu 5,5 miljardi eiro un 6,4 miljardu eiro lielai summai, kas attiecas uz kredītlīnijām (1,4 miljardi eiro un 5 miljardi eiro, kas attiecas uz līniju par 15 miljardiem eiro), jeb kopējā summa par 11,9 miljardiem eiro. FT tātad bija jāveic termiņa maksājumi par summu 24,8 miljardi eiro laikposmā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 30. jūnijam;

(46)

2004. gada otrajā pusgadā beigsies maksājuma termiņš obligāciju aizņēmumiem par summu 2,8 miljardi eiro un aizņēmumiem no filiālēm par summu 2,6 miljardi eiro jeb 5,4 miljardu eiro lielai summai un kopējai summai par 17,4 miljardiem eiro 2004. gada laikā;

(47)

visbeidzot 2005. gadā beigsies maksājuma termiņš obligāciju aizņēmumiem par summu 8,5 miljardi eiro, summai par 10 miljardiem eiro, kas atbilst 15 miljardu eiro kredītlīnijas saldo, un summai par 0,1 miljardu eiro, kas attiecas uz privāta kapitāla ieguldījumiem, jeb kopējai summai par 18,6 miljardiem eiro 2005. gada laikā;

(48)

FT būs jāapmaksā parāds, kura maksājums jāveic laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam par kopējo summu 48,9 miljardi eiro;

(49)

kā tas tika minēts Lēmumā par procedūras uzsākšanu, Komisija uzsver, ka FT parāds galvenokārt sakņojas masveidīgajos pirkumos, ko Uzņēmums ir veicis, sākot ar 1999. gadu (39) un kas galvenokārt tika apmaksāti skaidrā naudā (40). Tādējādi FT ir izdevis kopumā vairāk kā 100 miljardus eiro savai attīstības politikai, no kuriem 80 % tika izmaksāti skaidrā naudā (41);

(50)

Komisija cita starpā uzsver, ka U zņēmuma ārējā attīstība koncentrējās mobilās telefonijas sektorā (42)(proti, Orange plc pirkums (43), kas bija visdārgākais, un darījums Mobilcom (44), tajā pašā laikā neaizmirstot citus darījumus, kas saistīti ar fiksēto telefoniju, (piemēram, TPSA (45), internetu (Freeserver) vai kabeli (NTL) (46);

(51)

12. septembrī valdība publiski paziņoja, ka tā bija pieņēmusi FT izpilddirektora Michel Bon kunga demisiju, tomēr nepaziņojot par jauna izpilddirektora iecelšanu amatā (47). 13. septembrī valdība kādā paziņojumā presei atkārtoti izteica savu atbalstu Uzņēmumam un skaidri norādīja, ka bija nolēmusi ņemt dalību gaidāmajā FT pašu kapitāla palielināšanas darījumā: “… Pēc pirmajā pusgadā konstatētajiem ārkārtas zaudējumiem France Télécom atrodas situācijā, kad jāsaskaras ar smagu pašu kapitāla nepietiekamību. Šāda finansiālā situācija vājina uzņēmuma potenciālu. Valdība tādēļ ir nolēmusi pilnībā īstenot savu atbildību… Apzinoties jauno situāciju, kas radusies lielā rēķinu samazinājuma dēļ, Bon kungs piedāvāja valdībai savu demisiju, un valdība to pieņēma. Šī demisija tiks īstenota valdes sēdes laikā, kas notiks vistuvākajās nedēļās un kuras laikā tiks stādīts priekšā jaunais prezidents… Jaunais prezidents ļoti ātri piedāvās valdei rēķinu atveseļošanas plānu, kas ļautu Uzņēmumam izkļūt no parādiem un atjaunot finansiālo struktūru, tajā pašā laikā saglabājot stratēģiskās priekšrocības. Valsts atbalstīs France Télécom šī plāna īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu ļoti būtiskā Uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar plānojumu un noteikumiem, kas jādefinē atkarībā no tirgus nosacījumiem. Tad valsts, ja tas būs nepieciešams, īstenos pasākumus, kas ļautu Uzņēmumam izvairīties no jebkādām finansiālām grūtībām”; (48)

(52)

tajā pašā dienā reitingaģentūra Moody ’ s mainīja FT parāda perspektīvu no negatīvas uz stabilu sakarā ar apstiprinājumu par apņemšanos atbalstīt FT (49);

(53)

2002. gada 2. oktobrī valdība ieceļ Thierry Breton kungu par FT izpilddirektoru. Šī iecelšana amatā tiek izsludināta ekonomikas un finanšu ministra paziņojumā presei. Tajā pašā paziņojumā presei valdība vēlreiz apliecina savu apņemšanos: “Pēc Uzņēmuma valdes ierosinājuma Ministru padome nolēma iecelt Thierry Breton kungu par France Télécom prezidentu… Šajā nolūkā jaunais prezidents nekavējoties uzsāks Uzņēmuma īpašuma aprakstīšanu, kuras rezultāti tuvākajās nedēļās tiks iesniegti valdei un uz kuriem tiks balstīts finansiālās atveseļošanas un stratēģiskās attīstības plāns, kas ļaus samazināt Uzņēmuma parādu, tajā pašā laikā nostiprinot tā priekšrocības. Šajā sakarā Thierry Breton saņems valsts akcionāres atbalstu, kas ir apņēmusies īstenot visu savu atbildību. Valsts sniegs savu atbalstu atveseļošanas pasākumu īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu Uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar nosacījumiem, kas tiks noteikti ciešā saistībā ar Uzņēmuma prezidentu un valdi. Kā valsts to jau ir norādījusi, tā šajā laika sprīdī, ja būs tāda nepieciešamība, īstenos pasākumus, kas ļaus Uzņēmumam izvairīties no jebkādām finansējuma problēmām”; (50)

(54)

2002. gada 4. decembrī Uzņēmuma valdes laikā jaunā FT vadība iepazīstināja ar rīcības plānu “FT mērķi 2005 (51)” (tālāk tekstā “plāns Mērķi 2005”), kura mērķis būtu nodrošināt, citējot Francijas varasiestādes (52), jūtamu Uzņēmuma darbības rezultātu un ieguldītā pašu kapitāla pietiekamu rentabilitātes perspektīvu uzlabošanos. Tādējādi tika izvirzīti divi mērķi vidējam termiņam: (i) risināt FT finansējuma nepieciešamības un (ii) īstenot neto parāda atmaksu un pašu kapitāla atjaunošanu, kas ir sine qua non nosacījums laikus panāktai Uzņēmuma atveseļošanai kredītu aspektā attiecībā pret biržas tirgu. HSBC ziņojumā ir precizēts: “Apstiprinot darījuma plānu, kurā ietverta TOP programmas darbības uzlabošana, mēs uzskatām, ka FT ir nepieciešams refinansējums laikposmam no 2002. līdz 2007. gadam par apmēram 22 miljardiem eiro… [Citiem vārdiem runājot], apstiprinot darījuma plānu, kas neietver TOP programmas darbības uzlabošanu, mēs uzskatām, ka FT ir nepieciešams refinansējums laikposmam no 2002. līdz 2007. gadam par apmēram 35 miljardiem eiro”;

(55)

apspriežamā plāna būtiskākie elementi, kā arī pasākumi, kurus Francijas varasiestādes plānoja piemērot attiecībā uz FT, tika paziņoti Komisijai 2002. gada 3. decembra vēstulē, un papildu informācija tika nosūtīta pa pastu 2003. gada 14. un 15. janvārī. Plāna Mērķi 2005 un tā dažādo sastāvdaļu (darbības, jaunas sarunas par parādu un pašu kapitāla palielināšanu), kā arī citu Francijas varasiestāžu plānotu pasākumu detalizēts apraksts ir atrodams Lēmumā par procedūras uzsākšanu un netiek atkārtots šajā lēmumā;

(56)

iepazīstināšana ar plānu Mērķi 2005 tika veikta vienlaicīgi ar ekonomikas un finanšu ministra paziņojumu presei, kurā valdība apstiprināja savu atbalstu apspriežamajam plānam, apņemšanos iesaistīties pašu kapitāla palielināšanas operācijā un to, ka Uzņēmuma rīcībā tiek nodots akcionāra avanss kredītlīnijas veidā par summu 9 miljardi eiro. Šim lēmumam būtiskākie minētā preses paziņojuma punkti ir šādi: “Francis Mer, ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrs, apstiprina valsts atbalstu rīcības plānam, ko France Télécom valde apstiprināja 4. decembrī. 1/Grupa France Télécom veido viendabīgu rūpniecisku kompleksu, kura paveiktais ir ievērības cienīgs. Tomēr Uzņēmumam šodien ir jāsastopas ar nesabalansētu finansiālo struktūru, ar nepietiekamu pašu kapitālu un ar nepieciešamību veikt refinansējumu vidējā termiņā. Šīs situācijas iemesls ir iepriekš veikto investīciju neveiksme, kas bija ieguldītas slikti un veiktas pie visaugstākajiem biržas kursiem, un, plašāk ņemot, mainoties tirgiem. France Télécom neiespējamība finansēt savu attīstību citādi kā ar parādiem, vēl saasināja šo situāciju. 2/Valsts, vairākuma akcionāre, pieprasīja jaunajiem vadītājiem, lai viņi atjauno Uzņēmuma finansiālos līdzsvarus, tajā pašā laikā saglabājot grupas integritāti… 3/Ņemot vērā vadītāju izstrādāto rīcības plānu un investīciju atgūšanas perspektīvas, valsts piedalīsies pašu kapitāla palielināšanā ar 15 miljardiem eiro proporcionāli savām kapitāla daļām jeb ar investīciju 9 miljardu eiro apmērā. Valsts kā akcionāre tādējādi uzskata, ka rīkojas kā saprātīgs investors. France Télécom pienāksies nodefinēt nosacījumus un precīzus termiņus pašu kapitāla palielināšanai. Valdība vēlas, lai šī operācija norisinās, ļoti nopietni ņemot vērā Uzņēmuma individuālo akcionāru un akcionāru darbinieku situāciju. Lai dotu Uzņēmumam iespēju uzsākt tirgus darījumu visizdevīgākajā brīdī, valsts ir gatava pasteidzināt savu līdzdalību pašu kapitāla palielināšanā, izdarot īslaicīgu akcionāra avansu, kas tiks nodots France Télécom rīcībā un atmaksāts pēc tirgus nosacījumiem. 4/ERAP, valsts rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumam, tiks nodota visa valsts līdzdalība France Télécom. Tas uzņemsies parādus finanšu tirgos, lai finansētu valsts daļu Uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā” (53);

(57)

dažas dienas pēc iepazīstināšanas ar plānu Mērķi 2005 FT veica divas secīgas obligāciju emisijas 2002. gada 11. un 12. decembrī par kopējo summu 2,9 miljardi eiro. Pirmais obligāciju aizņēmums attiecās uz kopējo summu 2,5 miljardi eiro, uz 7 gadiem, ar fiksēto līmeni 7 %, jeb EURIBOR + 290pb. Attiecībā uz FT iemaksas summa ar fiksēto līmeni ir 7,165 % (all-in). Otrais obligāciju aizņēmums tika virzīts uz sterliņu mārciņu tirgu (GBP) par summu 250 miljoni GBP, ar fiksēto līmeni 8 % uz 15 gadiem, jeb LIBOR + 330pb (54). Vēl citas emisijas tika īstenotas 2003. gada 15. janvārī par kopējo summu 5,5 miljardi eiro (55). Tas bija obligāciju aizņēmums 3 daļās (1 miljards eiro ar fiksēto līmeni 6 %, uz 4,7 gadiem, 3,5 miljardi eiro ar fiksēto līmeni 7,5 %, uz 10 gadiem, un 1 miljards eiro ar fiksēto līmeni 8,125 %, uz 30 gadiem). 2003. gada 10. februārī daļa kredīta, kas sindicēts par 15 miljardiem eiro un kura termiņš tuvojās beigām, tika atjaunota, proti, apmēram 5 miljardi eiro uz 3 gadiem ar Euribor līmeni + 125pb;

(58)

2002. gada 17. decembrī S & P precizēja, ka kopš 2002. gada jūlija valdības atbalsts bija bijis viens no būtiskākajiem faktoriem FT kredītreitinga saglabāšanai investīciju līmenī (56) un ka tās paziņojums par akcionāra kredītu un apņemšanos proporcionāli savai līdzdalībai atbalstīt rekapitalizācijas operāciju par 15 miljardiem eiro bija apstiprinājis šo atbalstu (57);

(59)

FT noslēdza 2002. finanšu gadu ar apmēram 21 miljardu eiro lielu zaudējumu un ar gandrīz 68 miljardus eiro lielu neto finansiālu parādu;

(60)

2003. gada 4. martā tika uzsākta pašu kapitāla palielināšanas operācija par 15 miljardiem eiro, kas bija paredzēta plānā Mērķi 2005. Operācija guva plašus panākumus, un tā noslēdzās 11. aprīlī. 2003. gada 14. aprīlī valsts bija 58,9 % FT kapitāla turētāja, no kuriem 28,6 % tika gūti ar ERAP starpniecību;

(61)

Komisija konstatē, ka kapitāla pieaugums plaši atbilda FT finansējuma strukturālajām vajadzībām. Tādējādi pēc šīs operācijas FT novērtējums sāka uzlaboties, S & P Uzņēmuma kredītreitingu paaugstināja līdz BBB ar stabilu perspektīvu 2003. gada 14. maijā (no A-3 uz A-2 īstermiņa novērtējumam), un Fitch paaugstināja FT kredītreitingu no BBB- uz BBB 2003. gada 8. augustā. Komisija šajā sakarā uzsver, ka tai brīdī aģentūras pārstāja uzskatīt valsts atbalstu par būtiskāko elementu Uzņēmuma kredītreitingam (58);

(62)

Komisija saņēma vairāku ieinteresēto trešo pušu novērojumus. Būtiskākais šo novērojumu saturā ir atkārtots šajā sadaļā;

(63)

Telecom Italia uzsver, ka visi FT piešķirtā atbalsta pasākumi var ietekmēt konkurenci telekomunikāciju tirgos un konkrēti Francijas tirgū. Tādēļ ir būtiski, lai paralēli Francijas varasiestāžu piešķirtajiem pasākumiem tiktu pievienotas kompensācijas ar mērķi izlīdzināt to sekas uz konkurenci. Šajā kontekstā būtu īpaši piemēroti pieņemt regulācijas pasākumus, kas atvieglotu un paātrinātu jaunu ienācēju piekļuvi un šo ienācēju iespēju izmantot FT infrastruktūras, konkrēti tajā, kas attiecas uz piekļuvi vietējam lokam un pārrunu par nolīgumiem un provisioning termiņu ilgumu;

(64)

WorldCom precizēja, ka tas piekrīt Komisijas Lēmumā par procedūras uzsākšanu izstrādātajai analīzei. Šis uzņēmums konkrēti uzsvēra, ka valsts piešķirtais finansiālais atbalsts FT ir ļāvis šim Uzņēmumam iegūt nepieciešamos likvīdus, lai atmaksātu savu parādu bez nepieciešamības atteikties no stratēģiskiem aktīviem. Tas arīdzan precizē, ka valsts atbalsts ir ļāvis FT nodrošināt savas ražošanas stratēģijas nemainīgumu, proti, tīklu operatoru un vertikāli integrētu telekomunikāciju pakalpojumu sērijas radīšanu. WorldCom secina, ka šī ražošanas stratēģija ietver pret konkurenci vērstas prakses, tostarp pastāvošas krustotās subsīdijas un price squeeze starp FT piedāvāto cenu beigu klientam un piekļuves cenu, kas piedāvāta vēsturiskā operatora konkurentiem, iespēja veikt individuālus piedāvājumus, kas nav pārspējami valsts tirgu līgumu noslēgšanas laikā (tirgi “Sipperec” un “Assistance publique/Hôpitaux de Paris” tam būtu divi piemēri);

(65)

lai samazinātu konkurences kropļojumus, ko izraisīja FT piešķirtie finansiālie atbalsti, WorldCom piedāvāja strukturālas dabas kompensācijas, konkrēti tādu aktīvu cesiju kā Global One/Equant, Orange, Wanadoo/Oléane un/vai Francijas vietējā transporta pakalpojumu tīkls, vai arī efektīvu un pārredzamu strukturālo sadalījumu starp FT un tā komerciālajām darbībām. Attiecībā uz attieksmes kompensācijām, uzņēmums piemin vēlamu finanšu sadalījumu starp FT komerciālajām un nekomerciālajām darbībām, pilnīgu tā grāmatvedības publikāciju un tarifu kontroli;

(66)

C iesniedza šādus novērojumus:

(67)

A uzsver, ka, kā tas ir norādīts Lēmumā par procedūras uzsākšanu, valsts nodoms atjaunot FT finansiālo veselību, piešķirot akcionāra avansu par summu 9 miljardi eiro, un valsts piešķirtā “nemateriālā” garantija par labu FT ar mērķi darīt drošas Uzņēmuma obligāciju emisijas, ir pasākumi, kas neatbilst saprātīga privātā investora principam un satur finansiāla atbalsta elementus. A piebilda, ka FT politika attiecībā uz abonentmaksu kā tā patentu atskaitīšanu ietver finansiāla atbalsta elementus;

(68)

Bouygues et Bouygues Télécom iesniedza šādus novērojumus:

(69)

iepriekš minētajā BT uzsvēra, ka 2000. gada laikā īstenotā ekspansijas politika mobilās telefonijas sektorā pēc valsts dota impulsa izraisīja operatora finansiālās un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, ko pirmais ekonomiju plāns nespēja apturēt;

(70)

tajā, kas attiecas uz ekonomikas un finanšu ministra paziņojumiem, ciešais un atkārtoti veiktais valsts atbalsts, kas izteikts virknē paziņojumu laikā no 2002. gada 12. jūlija līdz 2002. gada 4. decembrim un papildināts ar virkni pasākumu, starp kuriem ir kredītlīnijas atvēršana par 9 miljardiem eiro, kā arī neatsaucamās valsts saistības ņemt dalību kapitāla palielināšanā līdz tās kvotas daļas līmenim U zņēmumā, no savas puses uzņemoties saistības, ko tā nevar pārkāpt, ar visiem līdzekļiem mazināt iespējamos Uzņēmuma darbības traucējumus, ievērojot savas finansiālās saistības. BT šajā sakarā uzsver, ka šī apņemšanās piešķir īstu valsts garantiju, kam ir juridiskas sekas un kas iesaista valsts līdzekļus. BT piebilst, ka valsts garantija ir neierobežota summas un laika nozīmē;

(71)

šajā sakarā BT uzsver Crédit Foncier de France (Francijas Nekustamā īpašuma kredīts) (CFF) Lēmumu (60), kurā Komisija atzīmēja, ka valdības publisko paziņojumu mērķis un rezultāts ir iedrošināt bankas kreditorus par viņu kredītu kvalitāti, un tie nevar tikt uzskatīti – kā to turpināja apgalvot Francijas varasiestādes – par vienkāršu politisku un nevis juridisku iesaistīšanos. Tādējādi BT precizē, ka šajā darījumā paziņojumi par atbalstu izraisīja to, ka tika iedrošināti CFF kreditori, kuri tādēļ nepieprasīja tūlītēju savu parādu atmaksu, un tika novērsta situācija, ka CFF nāktos izmantot savam labumam valsts atvērto kredītlīniju, un tas ļāva Uzņēmumam attīstīt un īstenot reorganizācijas plānu;

(72)

vēl vairāk, BT pievērš uzmanību tam, ka Kopienas tiesību risinājumi ir konfrontēti caur iekšējo tiesību analīzi. Konkrēti Francijas komerctiesībās tādi paziņojumi par atbalstu var tikt pielīdzināti nodoma vēstulēm, ko tiesas uzskata par īstām garantijām, kā to parāda nesenā jurisprudence (61). BT piebilst, ka, pat ja Francijas Kasācijas tiesa vēl nav pieņēmusi principiālu pozīciju par vienpusējas apņemšanās vispārējo vērtību kā pienākuma avotu, tā atzīst tās vērtību no gadījuma uz gadījumu;

(73)

savu novērojumu ietvaros BT atsaucās uz kādu ekspertu (62), kurš precizē, ka no Francijas administratīvā tiesneša konstantas jurisprudences izriet, ka valsts pārvaldes varasiestādes pieņemto saistību pastāvēšana nav jāņem vērā attiecībā uz šo saistību formu, bet gan attiecībā uz to būtiskajām raksturīgajām pazīmēm. BT eksperts atzīmē, ka ir skaidri veikta šīs jurisprudences piemērošana īpašajā paziņojumu gadījumā: administratīvais tiesnesis tādējādi uzskata, ka solījumi, pat ja tos nepavada neviens īpašs juridisks akts, veido saistības, jo tie izsaka valsts pārvaldes varasiestādes gribas izpausmi. Patiesībā pietiek ar to, ka administrācija ar savu attieksmi būtu devusi pārliecību, ka tā rīkosies kādā zināmā veidā, lai tās būtu valsts saistības. Tātad nav tik svarīgi, vai tās būtu rakstiskas vai mutiskas, vai arī to vienkārši būtu bijis iespējams izsecināt no administrācijas attieksmes, vienīgais administratīvā tiesneša dotais nosacījums ir tas, ka apspriežamajam solījumam ir jābūt stingram un precīzam vai pietiekami stimulējošam;

(74)

BT eksperts precizē, ka šajā gadījumā ekonomikas un finanšu ministra paziņojumi izpilda prasīto kritēriju kopumu, lai tie tiktu raksturoti kā valsts saistības. Katrā no saviem paziņojumiem ministrs būtībā pauž gribu piešķirt savu beznosacījumu atbalstu FT – atbilstoši nosacījumiem, kas turklāt noteikti precizēti: pašu kapitāla palielināšana, pasākumu pieņemšana, kas ļautu izvairīties no jebkādām Uzņēmuma finansējuma problēmām, griešanās pēc palīdzības pie ERAP, kam tiktu nodota visa valsts līdzdalība. Tā kā šie paziņojumi ir stingri un precīzi, un izteikti bez nosacījumiem, tos var analizēt kā valsts saistības. Vēl vairāk, tā kā ministrs ir parūpējies par to, lai šie paziņojumi tiktu publicēti, tie vairs nevar būt vienkārši nodoma paziņojumi;

(75)

BT eksperts uzsver faktu, ka, tā kā šie solījumi var tikt analizēti kā valsts saistības, tiem sava rakstura dēļ ir juridiska vērtība, un to raksturs uzliek atbildību, vai tie būtu legāli vai nē, un vai tas būtu attiecībā uz FT, uz Uzņēmuma kreditoriem vai tā algotajiem darbiniekiem;

(76)

BT atzīmē, ka Francijas valdības paziņojumi, sākot ar 2002. gada 12. jūliju, ir “administratīvi akti”, kas saista valsti un kas var prasīt tās atbildību administratīvo tiesu priekšā. Tādējādi administratīvais tiesnesis aptver visu valsts pārvaldes attieksmi caur administratīvajiem aktiem, kas no tās izriet, lai kāda būtu to formu, vai tie ir apsūdzēti vai nē, un kuru sekas izriet vai nu no juridisko rīkojumu veikt naudas izmaksas izmainīšanas, vai arī no sūdzības iesniedzēja personiskas situācijas ietekmēšanas. BT 2004. gada 26. maijā iesniedza Komisijai vēl citu pētījumu (63), kura secinājums arīdzan ir tāds, ka valsts paziņojumi veido valsts formālu, precīzu un neatsaucamu saistību izpausmi, kas vajadzības gadījumā var tikt juridiski atzītas, liekot lietā valsts atbildību, ja tajā būtu pieļauta kļūda, neievērojot tās saistības pret FT;

(77)

BT precizē, ka tādējādi nav nekādu šaubu par to, ka apspriežamie pasākumi nenes tikai psiholoģisku palīdzību – kā to apliecināja Francijas varasiestādes –, bet gan garantiju, kas juridiski saista to autoru;

(78)

visbeidzot BT šajā sakarā precizē, ka garantijas raksturu, kas saista valsts izteiktos paziņojumus, apstiprina Ekonomikas un finanšu ministrijas 2003. gada 22. jūlija apkārtraksts, kurā skaidri izdarīta atsauce uz implicītu garantiju pastāvēšanu (64);

(79)

tajā, kas attiecas uz akcionāra avansu un pašu kapitāla palielināšanas operāciju, BT uzsver, ka no vienas puses kredītlīnijas par 9 miljardiem eiro atvēršana par labu FT un no otras puses valsts neatsaucamā apņemšanās ņemt dalību nākotnē veicamajā kapitāla palielināšanā līdz tās kvotas daļas FT līmenim, kam seko rekapitalizācijas operācija pati par sevi, ir valsts garantiju īstenošana un tiek finansēta ar valsts resursiem. Šajā sakarā BT piebilst, ka vēršanās pēc palīdzības pie ERAP attiecībā uz Francijas varasiestāžu piešķirto kredītlīniju par 9 miljardiem eiro par labu FT nekādā veidā nemaina līdzekļu valstisko izcelsmi. BT uzsver, ka vēršanās pēc palīdzības pie ERAP ļāva FT iegūt izdevīga līmeņa aizņēmumu sava valsts ražošanas un tirdzniecības uzņēmuma (VRTU) statusa dēļ no vienas puses un valsts piešķirtās skaidri izteiktās garantijas dēļ par summu 10 miljardi eiro no otras puses (65). Šādi apspriežamie pasākumi ir finansēti ar no valsts nākušiem resursiem, pat ja kredītlīnija beigu beigās nemaz nebūtu izmantota;

(80)

savos papildu novērojumos 2003. gada 11. aprīlī BT uzsver, ka, ņemot vērā Uzņēmuma finansiālo situāciju, rekapitalizācijas operācija, kas tika īstenota 2003. gada 24. martā, bija iespējama, tikai pateicoties iepriekšējo finansiālā atbalsta pasākumu saņemšanai. Šādi rekapitalizācija per se ir valsts finansiāls atbalsts, jo tā tieši izriet no iepriekšēja valsts finansiāla atbalsta (66);

(81)

tajā, kas attiecas uz nosacījumu attiecībā uz priekšrocību, BT uzsvēra, ka fakts, kas rada garantiju, notika pēc kredītreitinga aģentūru veiktā FT kredītreitinga pazeminājuma un tā mērķis bija atjaunot tirgus uzticību;

(82)

cita starpā BT attiecībā uz šo punktu precizē, ka garantijas sekas bija tādas, ka FT no jauna tika atļauta piekļuve finanšu tirgiem. Tādējādi garantija uzlaboja FT kredītreitingam piešķirto perspektīvu un ļāva tam izvairīties no klasifikācijas “junk bonds”. BT pēc tam atzīmē, ka FT vērtspapīru biržas kurss ievērojami uzlabojās. Turklāt spreads obligāciju tirgū sašaurinājās pēc 2002. gada jūnija un FT bija iespēja izlīdzināt savu parādu un stāties pretī likviditātes barjerai. BT uzsver, ka garantija ne vien darīja iespējamu pašu FT vēršanos finanšu tirgū, bet arī deva iespēju veikt obligāciju emisijas tādā līmenī, kas neatspoguļoja FT reālo finansiālo situāciju;

(83)

vēl precīzāk savos 2003. gada 11. aprīļa novērojumos BT atklāj, ka paziņojums par valsts atbalstu un tā īstenošana veidoja finansiālu atbalstu, kas izraisīja priekšrocības saistībā ar akcionāra avansu un rekapitalizāciju. Šo priekšrocību sekas konkrēti bija tādas, ka tika attālināta likviditātes barjera, proti, paaugstināta finansējuma līdzekļu summa, lai izpildītu parāda beigu termiņus, pieļautu reālu un potenciālu nomaksājamo naudas līdzekļu starpību un izmaksu reālo un potenciālo ekonomiju;

(84)

secinājumos par šo punktu BT uzsver, ka FT saņemtā priekšrocība pieaug līdz vairāk kā 40 miljardiem eiro (3 miljardi eiro attiecībā uz Francijas Valsts atbalsta pasākumu kopumu par labu FT un 36,7 miljardi eiro attiecībā uz valsts līdzdalību FT rekapitalizācijā) un ka šī summa abstrahējas no FT piešķirtās nozīmīgās rīcības brīvības saistībā ar visu finansiālo rūpju attālināšanu, attālinot likviditātes barjeru par gandrīz 43 miljardiem eiro;

(85)

savā novērojumu papildinājumā, kas datēts ar 2004. gada 7. janvāri, BT arīdzan precizēja, ka priekšrocība, ko ir saņēmis FT līdz ar valsts neatsaucamā atbalsta saistībām, būtu izsakāma skaitļos par vairāk kā 30 miljardiem eiro, kamēr priekšrocība, kas gūta no rekapitalizācijas operācijas, būtu izsakāma skaitļos par vairāk kā 50 miljardiem eiro;

(86)

tajā, kas attiecas uz saprātīga privātā investora principu, BT uzsver, ka atbalsta pasākumi neatbilst šim principam šādu iemeslu dēļ:

(87)

tajā, kas attiecas uz konkurences ietekmēšanu, BT konkrēti uzsver, ka apspriežamie pasākumi izraisīja konkurences ietekmēšanu mobilo telekomunikāciju tirgū. Šajā gadījumā BT atsaucas uz faktu, ka FT lielā parāda iemesls ir mobilo telekomunikāciju darbību attīstība. Tādējādi Orange necieš no zaudējuma, kas saistīts ar tā pirkumiem un ko pilnībā ir uzņēmies mātes uzņēmums. Saņēmis līdzekļus, lai nokārtotu savu parādu, pateicoties apspriežamajiem pasākumiem, FT ļauj Orange nostiprināties un attīstīt savu vietu mobilo telekomunikāciju tirgos. BT atgādina, ka Orange ieņem dominējošo pozīciju Francijas mobilās telefonijas tirgū ar nostiprinātu daļu 49,8 %. BT savos 2003. gada 11. aprīļa novērojumos precizē, ka Francijas mobilo telekomunikāciju tirgus struktūra ir radusies no Orange īstenotās kapitālistiskās investīciju stratēģijas (proti, no agresīvas tirdzniecības stratēģijas) par ļaunu savai darbības rentabilitātei, pateicoties atbalstam, ko tai piešķīra valsts ar FT starpniecību, konkrēti caur apspriežamajiem finansiālajiem atbalstiem šajā darījumā. BT uzsver arīdzan to, ka apspriežamie pasākumi ietekmē konkurenci telekomunikāciju tirgū kopumā un attur ārzemju operatorus nākt klajā ar savu pakalpojumu piedāvājumiem Francijā. Tādējādi Francija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā neviens “ārzemju” mobilais operators nav varējis nostiprināties;

(88)

tajā, kas attiecas uz šo pasākumu saderību vadlīniju nozīmē, BT uzsver, ka atbalsta pasākumiem nav izņēmuma raksturs, kas ir nepieciešams, lai tie tiktu kvalificēti kā finansiāls atbalsts glābšanai vadlīniju nozīmē. BT atsaucas uz to, ka plāns Mērķi 2005 neapmierina minimālās prasības, kas pieprasītas vadlīnijās. Tas ietver pasākumus, kas neattiecas uz glābšanu, kā vēršanās pēc palīdzības obligāciju tirgū vai ieplānotā rekapitalizācija. BT konkrēti precizē, ka rekapitalizācijas summa ir pārmērīga, lai segtu vienīgi FT apsaimniekošanas vajadzības īstermiņā, izņemot kredītu atmaksu, kas bija noslēgti saistībā ar Uzņēmuma attīstību. BT arīdzan uzsver, ka plāns Mērķi 2005 nav reorganizācijas plāns, kura raksturs būtu izmainīt FT struktūru, lai uzlabotu tā rentabilitāti, bet gan tas aprobežojas ar Uzņēmuma likvīdu palielināšanu, lai atvieglotu pašreizējās grūtības. BT uzsver arī faktu, ka apspriežamie pasākumi šķiet vāji salīdzinājumā ar tiem, ko jau bija pieņēmuši vēsturiskā operatora konkurenti, konkrēti KPN, Deutsche Telekom vai British Telecom, gan aktīvu cesiju, gan valsts pasākumu līmenī;

(89)

cita starpā reorganizācijas plāns neietver būtiskas kompensācijas, kas ļautu novērst nepamatotos konkurences kropļojumus, lai kompensētu valsts piešķirto finansiālo atbalstu. BT konkrēti uzrāda vērtīgo vai stratēģisko aktīvu cesijas trūkumu. Tādējādi FT ieplānotās cesijas robežojās tikai ar ne stratēģiskajiem aktīviem un ar ļoti nelielu summu (3,5 miljardi eiro saskaņā ar pašiem FT aprēķiniem);

(90)

iepriekš minētajā BT apliecina, ka ir jātiek pieņemtiem kompensācijas pasākumiem par labu vēsturiskā operatora konkurentiem mobilo telekomunikāciju tirgū un jo īpaši par labu pēdējam ienācējam, kura klātbūtne ir nosacījums īstas konkurences esamībai Francijas tirgū. BT kā kompensācijas pasākumus piedāvā konkrēti vadlīniju nozīmē aizliegt Orange piedāvāt tarifus, kas zemāki par tā konkurentu tarifiem, tādu pašu pakalpojumu piedāvājumiem, un to darīt uz 5 gadu ilgu laikposmu, un uzlikt Orange mēneša tirgus daļu pašierobežošanu 33 % apmērā, līdz kamēr Orange neto tirgus daļa sasniegtu 40 %. BT arīdzan iesaka ierobežot lietotāju parakstīto saistību ilgumu attiecībā uz Orange līdz 12 mēnešiem (iegādāšanās un atjaunošana), iesaldēt Orange GSM un GPRS tīkla attīstību, lai atjaunotu konkurences līdzsvaru, pieprasīt pārdot stratēģiskos aktīvus un ierobežot mārketinga darbības;

(91)

savos 2004. gada 26. maija novērojumos BT konkrēti iesniedza ekonomisku analīzi, kas precizē, ka, ņemot vērā valstu īpašo attieksmi (kas ir mainīga, atkarībā no pašu uzticamības), valsts atbalstam ir būtiski atšķirīga ietekme nekā vairākuma akcionāra ietekme. Analīze uzsver arīdzan to, ka valsts iesaistīšanās pasākumiem ir ilgas tradīcijas un ka šī iesaistīšanās tiek uzlūkota, pamatojoties uz jau iepriekš iegūtu reputāciju. Saskaņā ar BT nostāju ir skaidrs, ka, atbalstot FT, valsts iesaista savu reputāciju un tātad savu gatavību iesaistīties no jauna par labu citiem Francijas uzņēmumiem. Analīze uzsver arī to, ka Francijas Valsts uzticamības jautājums ir jāsaista ar Francijas specifiku privatizācijas jomā. Neizdošanās atbalsta ietvaros būtu liegusi valstij iespēju rīkoties turpmāk, kas tika ātri izdarīts attiecībā uz Alstom;

(92)

BT arīdzan iesniedza analīzi par to, vai valsts paziņojumiem bija saistošas sekas saistībā ar Ņujorkas valsts tiesībām, jo arī tajā Uzņēmums ir kotējies. Kā izriet no šīs analīzes, ir iespējams, ka šādi paziņojumi būtu jāuzskata par saistošiem vai nu kā vienpusējs nolīgums vai nu saskaņā ar nepieļaujamības principu;

(93)

BT arīdzan iesniedza pētījumu par to, vai šādiem no Anglijas valdības nākušiem paziņojumiem būtu saistošs raksturs saskaņā ar Anglijas tiesībām. Šī pētījuma secinājums ir tāds, ka šādi paziņojumi būtu saistoši vai uzliktu valstij par pienākumu pamatot pozīcijas maiņu;

(94)

Cable & Wireless atzīmēja, ka apspriežamie pasākumi ir uzskatāmi par valsts finansiālu atbalstu. Tirgus uzticamība pēc paziņojuma par akcionāra avansu no Francijas varasiestāžu puses bija pietiekama, lai piešķirtu priekšrocību FT. Tādā mērā, kādā saprātīgs privāts investors nebūtu pieņēmis lēmumu rekapitalizēt tādu uzņēmumu kā FT, kura darbība pirms plāna Mērķi 2005 pieņemšanas bija skaidri uzskatāma par neveiksmīgu, FT ir guvis priekšrocību, ko tas nebūtu saņēmis pie normāliem tirgus nosacījumiem. Cable & Wireless arī aicināja novērtēt bīstamo precedentu, par kādu uzskatāms fakts, ka valdībai tiek atļauts garantēt visas valsts uzņēmumu finansiālās problēmas, un šī gadījuma negatīvo ietekmi uz konkurenci. Cable & Wireless cita starpā pievienoja, ka šie pasākumi nevar tikt uzskatīti par saderīgiem vadlīniju nozīmē. Ņemot vērā, ka Uzņēmums nav finansiālās grūtībās, vadlīnijas nav piemērojamas;

(95)

AFORS Télécom (Francijas Telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu operatoru asociācija) atzīmēja, ka apspriežamie pasākumi ir uzskatāmi par valsts finansiālu atbalstu un, precīzāk, uzsvēra šādo:

(96)

ar secīgu lēmumu virkni 2002. gada laikā – to starpā valsts opcija par 2002. gada dividenžu atlīdzību akcijās un nevis skaidrā naudā – līdz kredītlīnijas par 9 miljardiem eiro atvēršanai, kas nodota FT rīcībā via ERAP, Francijas varasiestādes atjaunoja investoru uzticību, konkretizējot savu atbalstu. AFORS Télécom arīdzan uzsver, ka, pat pieņemot, ka ERAP atvērto kredītlīniju FT nekad nebūtu izmantojis, tā simbolizē valsts atbalsta garantiju un tādējādi mobilizē valsts līdzekļus Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē;

(97)

kredītlīnijas piešķīruma nosacījumi un tās atlīdzības nosacījumi neatbilst saprātīga privātā investora principam. AFORS Télécom uzsver, ka FT finansiālās novirzes kopš 2000. gada nebūtu varējušas notikt saprātīga investora klātbūtnē. Tādējādi valsts nav izpildījusi savu “aizsarglīdzekļa” lomu un ir atļāvusi FT palielināt tā parādu nepārspētās proporcijās. AFORS Télécom atzīmē, ka FT iepriekš veikto pirkumu stratēģija ir īstenota, neaprēķinot iespējamos riskus, jo valsts kā akcionāre nodrošināja FT savu atbalstu pret jebkādām maksātnespējas iespējām;

(98)

valsts atbalsta sekas bija tādas, ka tika novērsta jebkāda FT kredītreitinga papildu samazināšana no kredīreitingu aģentūru puses, un tas ļāva paātrināt FT atgriešanos tirgū un Uzņēmuma parāda refinansēšanu pie vieglākiem finansiālajiem nosacījumiem. FT ieguva priekšrocību, ko AFORS Télécom izsaka skaitļos par 1,5 miljardiem eiro (71). Tādējādi tieši Francijas Valsts uzticamība, kam piešķirta ļoti augsta paraksta kvalitāte, un nevis reorganizācijas plāna ticamība noteica nosacījumus, ar kādiem FT atgriezās finanšu tirgos. Cita starpā valsts atbalstam izdevās atbrīvot FT no nepieciešamības mainīt tā stratēģisko teritoriju;

(99)

Plānu Mērķi 2005 veido darbības virzieni un nevis skaidri definētas saistības, kas būtu saistošas un negrozāmas, un tas nav salīdzināms ar reorganizācijas procesiem, kas īstenoti Eiropā, konkrēti British Telecom gadījumā;

(100)

FT gūtās priekšrocības paildzina konkurences kropļojumus, kas nes zaudējumus AFORS Télécom locekļiem. Saskaņā ar AFORS Télécom nostāju Francijas Valsts piešķirtais finansiālais atbalsts nostiprina jau iepriekš pastāvējušās pret konkurenci vērstās prakses, kas nes lielu ļaunumu alternatīvajiem operatoriem. AFORS Télécom min konkrēti Orange un Wanadoo ekskluzīvā kārtā izmantoto FT izplatīšanas tīklu un ekskluzīvus piedāvājumus dalīties grupās, kas sistemātiski dod labumu Wanadoo un FT, FT turēto monopola pozīciju pakalpojumu tirgū ar dalītiem ienākumiem (piegādājot lietotājiem saturu ar pievienoto vērtību, pieejamu pa telefonu). AFORS Télécom šādi uzsver reālo risku par šādas izturēšanās paildzināšanos, ko pieļautu valsts finansiālais atbalsts;

(101)

FT vajadzētu tikt uzliktām kompensācijām ar mērķi no vienas puses panākt to, ka valsts rīcība ir analoga uzņēmuma rīcībai, kuram jāatjauno savas finansiālās iespējas, nesaņemot nekādu ārkārtas finansiālu atbalstu, un no otras puses atjaunot taisnīgu konkurenci. Konkrēti tas nozīmē (i) ierobežot FT investīcijas līdz investīcijām parādos nonākušam uzņēmumam, tas nozīmē, piemēram, ierobežot vispārējo FT investīciju politiku līdz investīcijām, kuru atguves ilgums ir mazāks par 12 mēnešiem mazumtirdzniecības darījumos; (ii) īstenot pārskatāmas struktūras starp visām grupas darbībām; un (iii) kavēt to, lai valsts finansiālie atbalsti neizraisītu tarifu cīņas, piemēram, sistemātiski publicējot savus individuālos mazumtirdzniecības piedāvājumus;

(102)

Cégétel apgalvo, ka pastāv divi dažādi atbalstu veidi: (i) pirmkārt, Francijas varasiestāžu izdarītais paziņojums par akcionāra avansa piešķiršanu par labu FT un (ii) otrkārt, valsts līdzdalība FT rekapitalizācijā;

(103)

tajā, kas attiecas uz pirmo pasākumu, Cégétel apstiprina iepriekš sacīto, ka nav iespējams salīdzināt kāda uzņēmuma situāciju, kuram ir privāts akcionārs, un cita uzņēmuma situāciju, kuram ir valstisks vairākuma akcionārs. Cégétel precizēja, ka līdzīgu paziņojumu, ja to būtu izteicis kāds privāts akcionārs, reitinga aģentūras būtu uzņēmušas ar vislielāko piesardzību un tas novestu pie tā, ka šīs aģentūras interesētos tuvāk par apspriežamā akcionāra veiktā tādējādi īstenotās kredītlīnijas refinansējuma noteikumiem. Cégétel no tā secina, ka vienīgi tas, ka uzņēmumu atbalsta valsts, piešķir ievērojamu priekšrocību investoru acīs un apturēja papildu FT reitinga samazināšanu no kredītreitinga aģentūru puses, pat ja operators a priori atradās neatrisināmā situācijā. Cégétel apliecina, ka Komisija pamatoti uzskata, ka Francijas Valsts ir piešķīrusi FT finansiālu atbalstu, pat pirms tika parakstīta vienošanās par kredītlīnijas piešķiršanu par summu 9 miljardi eiro, jo paziņojums par atbalstu bija pietiekams, lai darītu šo steidzamības finansējumu nevajadzīgu. Tādējādi aizdevējiem bija pārliecība, ka FT nekad nevarētu nenokārtot maksājumu, jo valsts vienmēr būs gatava tam piešķirt nepieciešamos līdzekļus, lai tas spētu izpildīt savas saistības, un tas atļāva FT tiešā veidā iegūt finansējumus tirgū. Cégétel šajā sakarā secina, ka valdības paziņojumi tika izteikti tādēļ, lai tirgos būtu pārliecība, ka naudas aizdošana FT ir līdzvērtīga naudas aizdevumam tieši valstij. FT tādējādi varēja gūt priekšrocības, ko tas nebūtu varējis iegūt pie normāliem tirgus nosacījumiem, konkrēti salīdzinājumā ar Vivendi Universal situāciju. Vēršanās pēc palīdzības obligāciju tirgū tam ļāva izvairīties no vēršanās pēc palīdzības vienīgi pie finanšu iestādēm, lai atrisinātu savu likviditātes krīzi un izturētu visus ierobežojumus, kas saistīti ar šāda veida finansējumu. Cégétel apgalvo, ka Francijas varasiestāžu piešķirtās kredītlīnijas nosacījumi nav saderīgi ar nosacījumiem, ko uzliktu saprātīgs investors attiecībā uz kādu savu līdzdalību. Jo īpaši saprātīgs investors nekad nebūtu pieņēmis par parādiem veiktu pirkumu politiku, kas noveda FT pie tik kritiskas finansiālās situācijas, ka valstij nācās uzsākt rekapitalizāciju. Cégétel atsaucas uz lēmumu Crédit Lyonnais II, kurā Komisija precizē, ka finansiālā atbalsta pasākumi nevar tikt pamatoti ar valsts kā akcionāres nepilnībām vairāku gadu garumā (72). Cita starpā saskaņā ar Cégétel nostāju izvēle likt finansiālajiem atbalstiem iet caur ERAP neliecina par saprātīga investora izturēšanos. Šajā sakarā Cégétel atzīmē īpaši procentu līmeni, kas piemērojams avansa izdošanai, un drošības un garantiju trūkumu. Izsakot skaitļos finansiālo atbalstu saistībā ar akcionāra avansu, Cégétel apliecina, ka tiek piemērota paziņojuma par valsts finansiālajiem atbalstiem garantiju veidā 3.2 punkta ceturtā rindkopa un ka, ņemot vērā faktu, ka, pateicoties valsts atbalstam, FT varēja aizņemties 16 miljardus eiro, lai spētu tikt galā ar saviem maksājuma termiņiem, pat ja FT finansiālā situācija bija katastrofāla, finansiālā atbalsta summa ir līdzvērtīga summai, kas tika gūta, pateicoties šim paziņojumam;

(104)

Cégétel uzsver, ka līdzīgi argumenti ir piemērojami rekapitalizācijai, ko tas analizē no ekonomiskā viedokļa kā FT parāda par 9,2 miljardiem eiro pārcelšanu uz ERAP, kurš iegūst valsts garantiju. Cégétel visu šo summu uzskata par finansiālu atbalstu. Tas arīdzan uzsver finansiālā atbalsta summu, kas atbilst atlaišanas izmaksām, ar ko vajadzētu saskarties uzņēmumam, samazinot strādājošo skaitu, proti, 1,5 miljardi eiro, un ar ko vēsturiskajam operatoram nenāktos saskarties, tādēļ, ka FT ierēdņi tiks pārcelti uz valsts administrāciju, kā tas paredzēts plānā Mērķi 2005;

(105)

cita starpā Cégétel uzsver, ka FT iegūst formālu garantiju tādā mērā, kādā Kasācijas tiesa uzskata, ka privātu tiesību uzņēmumi ar īpašu likumdošanas statusu nav pakļauti piemērojamām tiesas likviditātes procedūrām (piemēram, SEITA vai Air France). Tādējādi saskaņā ar šo jurisprudenci FT ir jāuzlūko kā uzņēmums, kas nav pakļauts parastajai kārtībai. Cégétel atzīst, ka FT kopš 1996. gada vairs nebauda savu VRTU statusu, taču uzsver, ka būtībā garantija nav zudusi, jo valsts varasiestādes caur atkārtoti veiktiem paziņojumiem ir centušās pārliecināt tirgus, ka FT katrā gadījumā saglabās sava vairākuma akcionāra atbalstu un ka, ja tas būtu nepieciešams, valsts palīdzētu šim operatoram tikt galā ar tā maksājumiem (73);

(106)

visbeidzot Cégétel uzsver, ka šie pasākumi nevar tikt uzskatīti par saderīgiem vadlīniju nozīmē. Cégétel atgādina, ka saskaņā ar vadlīnijām tiklīdz valsts uzsāk kapitāla iepludināšanu kādā grūtībās nonākušā uzņēmumā, “ir jāuzskata par iespējamu, ka finanšu pārvedumi ietver valsts atbalstu elementus” (74). Cégétel precizē, ka FT noteiktās kompensācijas nevar tikt uzskatītas par pietiekamām saskaņā ar vadlīnijām. Tādējādi plānā Mērķi 2005 nav ietverta neviena īpaša daļa, kas attiektos uz aktīvu cesijām vai sociālo programmu. Saistībā ar iepriekšminēto Cégétel piedāvā konkrēti šādas kompensācijas fiksēto telekomunikāciju tirgū: (i) atkārtota pieejas pakalpojumu pārdošana vietējam lokam un ar to saistīto pakalpojumu pārdošana, kā arī (ii) FT un sabiedrību Orange un Wanadoo nodalīšanas pastiprināšana;

(107)

LDCOM norāda uz divkārtēju finansiāla atbalsta mehānismu FT, kam ir piešķirts atbalsts strādājošo skaita kustības ziņā: (i) neierobežotas garantijas piešķiršana; un (ii) kredītlīnijas par 9 miljardiem eiro piešķiršana;

(108)

neierobežotas garantijas piešķiršana: LDCOM balstās uz Francijas varasiestāžu paziņojumu saturu, kuri nāca klajā presē kopš 2002. gada 20. jūnijā finanšu un ekonomikas ministrijas paziņojumos presei un kuri tika tieši vai netieši nodoti kredītreitingu aģentūrām. Šie paziņojumi, kuru mērķis bija pārliecināt finanšu tirgus par FT situāciju (76), deva tiešu ieguldījumu FT kredītreitinga uzlabošanā tirgos un ļāva Uzņēmumam stāties pretī likviditātes barjerai, ar ko tas bija saskāries. Saskaņā ar LDCOM nostāju valsts iesaistīšanos juridiski var kvalificēt dažādi. Tajā, kas attiecas uz Francijas likumiem, tas atgādina, ka netiek pieprasīta nekāda forma, lai radītu tiesību pienākumu, un ka tātad mutisks paziņojums pie zināmiem nosacījumiem var veidot juridisku aktu, kas piešķir tiesības tā saņēmējam. Būtībā vienpusēja akta obligātais spēks balstās teorijā par saistību uzņemšanos pēc vienpusējas gribas, kas veido pienākumu tiesību avotu. Šis pienākums rodas pie dubultā gribas stingrā un precīzā rakstura nosacījuma. LDCOM apstiprina arīdzan to, ka valsts atbildība, konkrēti sabiedrību tiesībās, izriet no redzamā mandāta un faktiskā vadītāja teorijas analīzes, konkrēti tajā, kas attiecas uz pēdējo punktu, tiešās vēršanās pie kredītreitingu aģentūrām dēļ. Kas attiecas uz starptautiskajām tiesībām, valsts līgumā ietvertā atbildība arī ir spēkā tik lielā mērā, cik kādam vienpusīgam juridiskam aktam ir obligāts spēks, ja var pierādīt, ka paziņojums ir ticis izdarīts publiski un ar mērķi saistīt tā autoru (77). Tādējādi kādas valsts izdarīts vienkāršs mutisks un publisks paziņojums tātad var uz tās atbildību radīt juridisku pienākumu. Saskaņā ar LDCOM nostāju šajā gadījumā paziņojumu saturs saista Francijas varasiestādes, jo vēstule ar šiem paziņojumiem veido skaidru un nepārprotamu vienpusēju valsts apņemšanos būt par FT pēdējo aizdevēju un neatstāt Uzņēmumu finansiālajā krīzē, kas to bija skārusi kopš 2002. gada vasaras. Tā kā valsts apņemšanās ir ar saistošu raksturu, jebkāda veida tā nepildīšana var izraisīt valsts kontraktuālu atbildību (trešās puses būtu varējušas piespiest valsti pildīt tās apņemšanos);

(109)

LDCOM apstiprināja, ka ir spēkā arī valsts atbildība par likumpārkāpumu un konkrēti attiecībā uz sabiedrību tiesībām. Tādējādi sabiedrība, kas rada iespaidu, ka uzņemas citas sabiedrības parādus, liek rasties trešo pušu uzticībai attiecībā uz šo sabiedrību. Un saskaņā ar LDCOM nostāju valsts ar saviem paziņojumiem ir devusi trešajām pusēm garantiju, ka tā uzņemsies FT parādu, maksājumu termiņam izbeidzoties. Precīzāk runājot, LDCOM uzskata, ka valsts paziņojumi, saskaņā ar kuriem tā “no savas puses dos [dotu] ieguldījumu ļoti būtiskā Uzņēmuma paša fondu pieaugumā (78)” rada uz valsts atbildību pienākumu, kas pats izraisa tās juridisku un finansiālu atbildību. (79) Saskaņā ar doktrīnu: “Ja valsts nepildītu saistības, ko tā šādā veidā ir uzņēmusies, tās atbildība neapšaubāmi tiktu pieprasīta administratīvajās tiesās, kas ir tiesneses par strīdus gadījumiem saistībā ar valsts neturētiem solījumiem.” (80) Cita starpā LDCOM precizēja, ka Monetāro un finanšu noteikumu L465-1 panta trešā rindkopa nosoda personas, kas kropļo tirgu darbības normālu norisi caur nelikumīgām darbībām, kas ietekmē biržas kursa attīstību. Šādi saskaņā ar LDCOM nostāju, šīs kvalifikācijas ietekme labi parāda, ka valsts nemaz nevēlējās veikt gaidāmu hipotētisku faktu paziņošanu, bet gan tā patiešām izziņoja savu nākamo rīcību;

(110)

saskaņā ar LDCOM nostāju Kopienas jurisprudence apstiprina arī to, ka katrs preses raksts, kas nācis no apspriežamā ieinteresētā uzņēmuma vai no valdības puses un kam ir beznosacījuma raksturs, nepieciešami uzrāda valsts līdzekļu nodošanu saņēmēja rīcībā (81). Un šajā gadījumā paziņojumi ir nākuši tieši no valdības, un tiem piemīt beznosacījuma raksturs;

(111)

no iepriekšminētā izriet, ka Francijas varasiestāžu juridiski un finansiāli saistošie paziņojumi par atbalstu, kas izdarīti laikā no 2002. gada 2. jūnija, ir pielīdzināmi garantijai, lai nepieļautu FT bankrotu un nodrošinātu tā turpmāku dzīvotspēju jau pastāvošo darbību jomā. Saskaņā ar LDCOM nostāju ir runa par neierobežotu garantiju. LDCOM precizē, ka tā tātad nav tikai kredītlīnijas nodošana Uzņēmuma rīcībā un tādējādi piešķirtā summa, bet gan pats paziņojums par šo nodošanu, kas veido finansiālo atbalstu. Saskaņā ar paziņojumu par valsts finansiālajiem atbalstiem garantiju veidā kritērijs, kas attiecas uz valsts līdzekļiem, ir izpildīts, vai garantija būtu nodefinēta vai nē. Ņemot vērā, ka apspriežamie pasākumi neizpilda minētā paziņojuma kritērijus to iemeslu dēļ, ka FT tajā brīdī nevarēja atrast nepieciešamos līdzekļus tirgos, LDCOM atzīmē, ka apspriežamie pasākumi veido finansiālu atbalstu. LDCOM arīdzan uzsvēra, ka, “ņemot vērā darījumā iesaistītās summas, vienīgi valsts varēja piešķirt tādu garantiju, jo neviens saprātīgs investors nespētu nodrošināt ticamību tirgu priekšā attiecībā uz FT “atkārtotu saistību uzņemšanos”” (82). Visbeidzot LDCOM uzsver, ka jebkāda pretēja analīze izraisītu lielas sekas tādā mērā, kādā tā ne tikai būtu pretēja konkrēto iekšējo tiesību principiem, bet arī tā cita starpā pavērtu iespēju dalībvalstīm nesodīti uzturēt to uzņēmumu kursu, kuros tām pieder kapitāla daļas (83);

(112)

šīs neierobežotās garantijas sekas izteikti atbalsojas tirgū, un tirgus reakcija atbilst vērtībai, kādu investori tiešām piešķir šai garantijai. Tādējādi FT akcijas biržas kurss kopš 2002. gada jūlija pieauga, izraisot operatora biržas vērtības pieaugumu. LDCOM turpina, ka valsts paziņojuma šādi radītā vērtības palielināšana veido 5,9 miljardus eiro. Līdzīgi arī FT spreads  (84) sāka uzlaboties, sākot ar 2002. gada jūliju, tādējādi samazinot operatora finansiālās saistības un ļaujot panākt tā finansiālās kapacitātes atjaunošanu. Šī spreads atšķirība ļauj konkrēti novērtēt valsts paziņojuma finansiālo vērtību. Šī atšķirība cita starpā ir jāattiecina uz FT parāda kopumu, kas finansēts ar obligāciju aizņēmumu palīdzību. Spreads atšķirības, saskaņā ar konkrēto gadījumu, svārstās robežās no 2 līdz 3 %, jeb rada ikgadēju ekonomiju no 1,37 līdz 2,05 miljardiem eiro. Pieņemot pieļāvumu, ka FT saglabās konstantu parāda līmeni un ka šādi parāds tiks finansēts uz mūžu, LDCOM novērtē šādi īstenotās ekonomijas ietekmi ar summu, kas svārstās no 19,57 miljardiem eiro līdz 29,36 miljardiem eiro. Cita starpā valsts atbalsts ļāva FT veikt savu refinansējumu obligāciju tirgos pie labvēlīgākiem nosacījumiem par tiem, ko Uzņēmums būtu saņēmis iepriekš;

(113)

Paziņojums par kredītlīnijas 9 miljardu eiro apmērā piešķiršanu: LDCOM nav atkārtojis šī pasākuma analīzi saistībā ar Līguma 87. panta 1. punktu un atgriežas pie Komisijas analīzes tās Lēmumā par procedūras uzsākšanu, uzsverot ERAP lomu;

(114)

saskaņā ar LDCOM nostāju valsts atbalsts nevar atsaukties uz saprātīga investora kritēriju gan savas summas dēļ, gan nosacījumu vai paša mērķa dēļ. Tādējādi neviens saprātīgs investors 2002. gada septembrī (datums, kurā valsts paziņoja, ka tā finansiāli atbalstīs FT) nebūtu aizdevis 9 miljardus eiro tādos ekonomiskajos apstākļos, nebalstoties uz reorganizācijas plānu. Cita starpā LDCOM paskaidroja, ka nevienam privātam investoram nebūtu finansiālu iespēju apkopot tādas summas tik ierobežotā laikposmā. LDCOM arīdzan precizēja, ka privātam investoram kādas grupas darbības struktūras integritātes saglabāšana ir līdzeklis, kas kalpo tā investīcijas rentabilitātes mērķim. Šajā gadījumā, kas attiecas uz Francijas varasiestādēm, ir runa par pašmērķi. Ir saprotams, ka valstij ir sociāli un politiski apsvērumi, taču šāds novērtējums attiecībā uz tās iesaistīšanos izjauktu vienlīdzības principu starp valsts un privāto sektoru;

(115)

cita starpā saskaņā ar LDCOM nostāju valsts pozīcija, saskaņā ar kuru saprātīgs vairākuma investors nebūtu apstrīdējis FT darbības integritāti, nav pretrunā ar tāda investora izturēšanās analīzi pie reāliem tirgus nosacījumiem, kas pastāvēja 2002. gada jūnijā-jūlijā. Tādējādi investori, kas ieguldītu ārkārtīgi lielu savu līdzekļu daļu uzņēmumā, kam draud darbības traucējumi, būtu pirmie, kas pieprasītu radikālu un tūlītēju stratēģijas revīziju, kas vajadzības gadījumā varētu ietvert masveida stratēģisko aktīvu cesijas. Šīs analīzes atbilstība ir pārbaudāma, salīdzinot situāciju, kādā būtu atradies FT bez valsts atbalsta, un Vivendi Universal situāciju, kurš zem tirgus spiediena bija spiests pārskatīt savu aktīvu lauku. Tādējādi LDCOM uzsver, ka Komisijai ir ne tikai jāatsakās no tā, ka par izejas punktu tiktu pieņemta grupas darbības integritātes saglabāšana, bet arī jāizanalizē tās saglabāšanas sekas kā patiesu konkurences apdraudējumu. LDCOM uzsver, ka 2002. gada jūlijā bez valsts iesaistīšanās FT nebūtu bijis citas izvēles kā samazināt savu aktīvu lauku, atlaist strādājošos (85) un pārskatīt savus stratēģiskos mērķus;

(116)

LDCOM novērtē kopējo finansiālā atbalsta summu uz 15 miljardiem eiro, atbilstoši tai summai, ko FT izdevās gūt no finanšu tirgiem, pateicoties finansiālajam atbalstam, ko tam bija piešķīrusi valsts. Tādējādi finansiālā atbalsta summa patiesībā nevar tikt ierobežota ar 9 miljardiem eiro, ko valsts piešķīra tiešā veidā, jo caur dažādiem valsts iesaistīšanās veidiem (neierobežota garantija, akcionāra avanss, strādājošo skaita pieaugums) FT varēja uzsākt kapitāla palielināšanu par tādu summu;

(117)

saskaņā ar LDCOM nostāju valsts ieviestais finansiālais atbalsts ir atbalsts reorganizācijā. LDCOM veica salīdzinājumu starp situāciju pirms un pēc valsts iesaistīšanās balss telefonijas, augsta debeta interneta pieejas un zema debeta interneta pieejas tirgos un to situāciju, kas būtu guvusi pārsvaru, ja valsts iesaistīšanās nebūtu notikusi. Šis salīdzinājums apstiprina, ka finansiālais atbalsts tiešām izraisīja to, ka tika saglabāts statu quo ante līdz 2005. gadam (neskartas darbības un mārketinga iespējas), kas ar dedukcijas palīdzību ļauj aprēķināt tirgus daļu vienībās dažas valsts iesaistīšanās sekas. LDCOM konkrēti piedāvāja attiecībā uz vadlīniju 35. punktu piespriest FT atveseļošanas līdzekļus, kam būtu jāizraisa tirgus atgriešana tajā situācijā, kādā tas būtu bijis, ja FT būtu bijis spiests spontāni uzsākt savu darbību lauka izmainīšanu. Tādā mērā, kādā valsts saskaņā ar LDCOM nostāju izvirzīja par savu galveno mērķi noturēt FT par integrētu telekomunikāciju operatoru, galvenie tirgi, kas tika ietekmēti, ir mobilās telefonijas tirgus un fiksētās telefonijas tirgus, gan vienā virzienā (savstarpēji saslēgumi, DSL pieeja), gan otrā (komunikāciju mazumtirdzniecība, interneta pieeja konkrēti caur DSL). LDCOM šādi piedāvāja, lai Komisija pieņemtu tādus attieksmes mērus, kas spētu ierobežot tādā veidā izraisīto konkurences kropļojumu un ļautu alternatīvajiem operatoriem saņemt nosacījumus, kurus tiem bija vajadzējis gūt, nesaņemot finansiālus atbalstus. LDCOM tātad piedāvā samazināt FT un tā filiāļu tirgus daļas augsta debeta interneta tirgū (maksimāli 42 % no augsta debeta interneta caur DSL pārdošanas tirgū – ir spēkā) un balss telekomunikāciju tirgū (maksimāli 55 % lokālo, balss un nacionālo komunikāciju tirgū – ir spēkā), kā arī veikt virkni pasākumu ar mērķi ieviest FT tirgus daļu ierobežošanu. (86) Otrā LDCOM piedāvāto pasākumu kategorija ir tādu pasākumu piemērošana, kuru mērķis ir ļaut attīstīties konkurentiem; (87)

(118)

savos 2004. gada 17. maija novērojumos LDCOM precizēja, ka ekonomikas un finanšu ministra paziņojumi veidoja vienpusēju valsts aktu, kura nepildīšana tiktu sodīta pēc starptautiskām tiesībām. LDCOM arīdzan precizēja, ka aizliegums nonākt pretrunā pašam ar sevi par ļaunu citai pusei (estoppel) ir vispārējs starptautisko komerctiesību princips, kas valstīm ir jāievēro. LDCOM šajā sakarā precizē, ka tā piemērojamība šajā gadījumā ir neapstrīdama, ņemot vērā faktu, ka šajā gadījumā Francijas Valsts rīkojas kā akcionāre un tātad arīdzan kā starptautiskās tirdzniecības dalībniece;

(119)

LDCOM arīdzan uzsvēra, ka valsts nevarētu atsaukt savus paziņojumus, neietekmējot pati savu finansiālo uzticamību. Būtībā, iesaistoties tirgū, valstij ir aizņēmēja loma un vairākuma akcionāra loma zināmā skaitā uzņēmumu. Šī dubultā loma izpaužas dubultā kredītreitingā no kredītreitinga aģentūru puses attiecībā uz valsts kapacitāti aizņemties un uz tās akcionāra kapacitāti caur kredītreitingiem, kas doti valsts uzņēmumiem. Šī dubultā iespēja iesaistīties pieprasa īpašu tālredzību, jo jebkurš konstatēts darbības traucējums kādā no šīm divām lomām, var izraisīt ietekmi uz otru lomu un uz valsts kredītreitingu (LDCOM atsaucas uz Moody’s veikto valsts uzņēmumu novērtējumu). LDCOM arīdzan uzsver faktu, ka valsts uzticamība ir būtiski atšķirīga no uzticamības, kādu var iemantot citi uzņēmumi analogā situācijā un nespējot pārliecināt tirgu (Vivendi Universal gadījums). Drošība, ko finanšu tirgiem nozīmē Francijas Valsts aizņēmumi, tātad ir pamatojums beznosacījumu uzticamībai, ko investori piešķīra valsts paziņojumiem, jo valsts aizvien ir pildījusi savas saistības. Tas, ka tiek ņemts vērā valsts atbalsts, sekojot tieši uzsāktajiem kontaktiem ar kredītreitingu aģentūrām, kuru loma ir būt galēji kritiskām attiecībā uz risku, kas piemīt finanšu kapitāla ieguldīšanai, uzsver valsts piešķirtā atbalsta FT uzticamību. LDCOM uzsver arīdzan to, ka valsts kredītreitings sasniedz maksimālo atzīmi Aaa, jo tā pilda savas saistības. LDCOM uzsver, ka atbrīvošanās no saistībām no valsts puses izraisītu tās kredītreitinga krišanos, un tas savukārt izraisītu valsts parāda procentu atkārtotu novērtējumu. Tāpat atbrīvošanās no saistībām pret valsts uzņēmumu varētu izraisīt sekas uz pārējo kopuma kredītreitingu;

(120)

saskaņā ar B nostāju līdzekļu piešķiršana, ko papildina valsts publiska apņemšanās atbalstīt FT, ir pielīdzināma finansiālas garantijas piešķiršanai, kas spētu pārliecināt ne vien Uzņēmuma kreditorus, bet arī visu tirgus kopumu, un tas deva ieguldījumu FT situācijas uzlabošanā attiecībā uz biržas tirgiem. Tādējādi B secina, ka apspriežamais pasākums ir ticis piešķirts, izmantojot valsts resursus. Ņemot vērā, ka valsts attieksme nevar tikt uzskatīta par privāta investora attieksmi tirgus ekonomikā, Uzņēmums guva priekšrocību, ko tas nebūtu saņēmis pie normāliem tirgus nosacījumiem. Tādējādi brīdī, kad tika atvērta kredītlīnija, FT finansiālā situācija bija tāda, ka neviens saprātīgs investors nebūtu uzsācis šāda veida operāciju. Tāpat B uzsver, ka līdzāspastāvēšanas princips nav ticis ievērots, precizējot, ka privātu investoru līdzdalība bija darīta iespējama, tikai ņemot vērā paziņojumu un akcionāra avansa piešķiršanu, kura summa bija tik milzīga, ka neviens privāts investors nespētu apkopot tādus līdzekļus. B uzsver, ka atbalsta pasākumi pārliecināja privātos investorus par to, ka jebkādi FT bankrota draudi bija novērsti. B arīdzan uzsver, ka FT rekapitalizācijas summa (80 līdz 100 % vērtībā no tā biržas novērtējuma) ir tāda, ka nav iespējams uzskatīt, ka kāds privāts investors būtu uzsācis šādu operāciju, ņemot vērā FT ekonomisko situāciju, ja nebūtu izdarīti valdības izteiktie paziņojumi par atbalstu un priekšfinansējuma pasākumiem;

(121)

B apgalvo, ka šie pasākumi nevar tikt uzskatīti par saderīgiem vadlīniju nozīmē. Tajā pašā laikā B papildus piedāvāja kompensācijas pasākumus, konkrēti fiksētās telefonijas tirgū, interneta pieejas tirgū un mobilās telefonijas tirgū. B arīdzan precizēja dažādās ietekmes, kas tika radītas konkurences attīstībai Francijas tirgū (88). Attiecībā uz fiksētās telefonijas tirgu B iesaka konkrēti veikt grāmatvedības nošķiršanu un īstas pārvaldības ekonomijas piešķiršanu FT tīklu darbībām, lai izvairītos no pret konkurenci vērstu prakšu turpināšanās. B arīdzan piedāvā uzlikt FT prasību par fiksētās telefonijas pakalpojumu abonentu informēšanu par iespēju izvēlēties operatoru, lai veiktu zvanus pa telefonu, lai tā tiktu izlīdzināta “milzīgā “konkurences atšķirība”, ko Uzņēmumam piešķir tā gandrīz monopola pozīcija tirgū, kas nodrošina piekļuvi telefona tīklam, un telefona sakaru nodrošināšanas tirgos”. Attiecībā uz mobilās telefonijas tīklu B piedāvā konkrēti uzlikt par pienākumu Orange izdarīt piedāvājumu MVNO (Mobile Virtual Network Operator) operatoriem, kas vēlētos ienākt šajā tirgū;

(122)

Tiscalinet uzsver, ka valsts paziņojumi, kas izteikti, sākot ar 2002. gada 2. jūliju, dod tirgum signālu, ka FT pakļaušana sanācijai tiesas uzraudzībā ir izslēgta. Līdztekus tam valsts opcija saņemt atmaksu par 2002. gada dividendēm akcijās un nevis skaidrā naudā ir vēl viens no valsts puses izdarīts signāls tirgus virzienā, ka tā atbalsta FT, pat ja saprātīgs investors būtu iestājies par labu minēto dividenžu apmaksāšanai skaidrā naudā. Tiscalinet piebilst arīdzan to, ka Ekonomikas un finanšu ministrijas iesaistīšanās Francijas Valsts investīciju organizācijā, kas ir 5 % vēsturiskā operatora dibināšanas pamatkapitāla turētāja, lai tā bloķētu vērtspapīrus, tā tos darot ne tik nestabilus un nostiprinot investoru uzticību, liek uzdot jautājumu, kurš privāts investors būtu varējis rīkoties līdzīgā veidā. Tiscalinet uzsver arīdzan to, ka likumdošanas pasākumu kopums, kuru mērķis bija paplašināt ERAP sabiedrisko statusu, lai tam ļautu turēt FT akcijas (89), valsts garantijas piešķiršana par labu ERAP, lai tam ļautu veikt investīcijas FT (90), un visbeidzot teksts par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem valsts var turēt FT dibināšanas pamatkapitālu, nostiprina analīzi par valsts garantijas neatsaucamo raksturu, uz kuras balstījās tirgu dalībnieki un jo īpaši obligāciju īpašnieki, lai piekristu FT kopš šī datuma izdarītajiem secīgajiem aicinājumiem. Šie elementi dara ticamu faktu, ka valsts kļūst par “pēdējo dzinējspēku” attiecībā uz FT, kura darījumam saprātīgs investors nebūtu piekritis. Saskaņā ar Tiscalinet nostāju vienīgi Francijas Valsts varēja apkopot tādus līdzekļus;

(123)

Tiscalinet uzsver, ka valsts dotā garantija un piekrišana paaugstināt kapitālu, ko neviens privāts investors nebūtu īstenojis, ļāva FT izvairīties no masveida aktīvu cesijām vienīgā iemesla dēļ, lai saglabātu savu darbības lauku un saņemtu relatīvi nelielas obligāciju likmes salīdzinājumā ar Uzņēmumu raksturojošo finansiālo situāciju;

(124)

finansiālie atbalsti ir nesaderīgi ar vadlīnijām. Tiscalinet apgalvo, ka nosacījumi, lai piešķirtu finansiālu atbalstu reorganizācijai, nav izpildīti, konkrēti tādēļ, ka plāns Mērķi 2005 neietver pietiekamas kompensācijas, lai aizsargātu konkurenci. Tiscalinet atzīmē konkurences kropļojumus, ko izraisīja Francijas Valsts atbalsts, tajā, kas attiecas uz augsta debeta interneta pieejas tirgu. Tiscalinet uzsver, ka FT var izdarīt masveidīgas investīcijas zināmos tīkla elementos, reklāmas budžetā, no kā labumu gūst Wanadoo. Bez tam Wanadoo nevajadzēja pārdot nozīmīgus aktīvus, un tas turpina gūt labumu no dzelteno lapu ienākumiem, kā arī no FT tirdzniecības nodaļu tīkla. Tiscalinet arīdzan atzīmēja, ka FT īstenotā stratēģija, konkrēti tajā, kas attiecas uz vienkāršoto jaukto publisko piedāvājumu pārpirkt uzņēmuma akcijas par noteiktu cenu ar mērķi iegūt kontroli pār šo uzņēmumu un piedāvājumu uzpirkt klienta akciju paketi un no pārdošanas iegūtos līdzekļus investēt, domājot par Wanadoo2004. gada 11. marta akcijām, tā sekas bija tādas, ka FT guva fiskālo palīdzību, kādu tas nebūtu saņēmis bez valsts atbalsta pasākumiem. Cita starpā Tiscali savā 2004. gada 5. aprīļa vēstulē uzsver pret konkurenci vērsto stratēģiju, kas tika īstenota DSL tirgū Francijā, pateicoties Francijas Valsts sākotnējam finansiālajam atbalstam;

(125)

bez tam, ja finansiālajiem atbalstiem būtu jātiek atzītiem par saderīgiem vadlīniju nozīmē, Tiscalinet piedāvā kompensācijas galvenokārt augsta debeta interneta pieejas tirgū, kā minimālās cenas noteikšana attiecībā uz mazumtirdzniecības ADSL piedāvājumiem, ko FT izdara savām filiālēm, aizliegums veikt dubultos piedāvājumus starp FT un Wanadoo pakalpojumiem, aizliegums izplatīt Wanadoo pakalpojumus FT tirdzniecības nodaļās, dzelteno lapu un Wanadoo ārzemju filiāļu cesija;

(126)

D iesniedza dokumentu ar nosaukumu “Posma pārskats par Prezidenta Jacques Chirac kampaņas saistību izpildi rūpniecības, enerģētikas, telekomunikāciju un pasta jomā 2003. gada jūnijā”. Attiecībā uz FT šis dokuments piemin: “Pateicoties valsts noteiktajam atbalstam un Thierry Breton iecelšanai amatā, France Télécom nav vienīgi izgājis no nāvīgas paralīzes;”

(127)

FT iesniedza savus novērojumus trīs ziņojumu veidā: (i) ziņojums, ko izstrādājis Ehlermann kungs un kas datēts ar 2004. gada 12. janvāri“Atzinums France Télécom ievērībai”; (ii) ziņojums, ko izstrādājis Galmot kungs un kas datēts ar 2004. gada 6. janvāri“Vai Kopienu Justīcijas tiesas jurisprudence pieļauj, ka “finansiālie pasākumi, ko īstenojusi valsts, lai atbalstītu France Télécom,” un attiecībā uz kuriem Komisija ir uzsākusi Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, ir veikuši “valsts resursu pārvedumu” par labu šim uzņēmumam”; un (iii) HSBC ziņojums “HSBC viedoklis 2004. gada 6. janvārī”. Šie trīs ziņojumi ir īsi aprakstīti tālākajā tekstā;

(128)

pirmais ziņojums analizē Francijas varasiestāžu izturēšanos attiecībā uz likumiem, kas piemērojami valsts finansiālajiem atbalstiem kopumā un jo īpaši attiecībā uz saprātīga investora principu. Šajā ziņojumā izvērstie argumenti, kas cenšas parādīt, ka 2002. gada 5. decembrī izdarītais paziņojums par akcionāra avansu neskar valsts līdzekļus, galvenokārt ir šādi: (i) 2002. gada decembrī izdarītais paziņojums par akcionāra avansu nav neatsaucamu saistību uzņemšanās (bet gan vienkāršs nodoma paziņojums), un tam ir nosacījumi. Paziņojums tātad nesatur garantiju, un vēl jo mazāk neierobežotu garantiju; (ii) lēmums attiecībā uz Francijas Nekustamā īpašuma kredītu (citēts iepriekš) nav spēkā esošs precedents, un cita starpā tas attiecas uz paziņojumu, kas nav salīdzināms ar 2002. gada decembra paziņojumu. Paziņojums cita starpā tiecas parādīt, ka FT nebija uzņēmums finansiālās grūtībās vadlīniju nozīmē brīdī, kad valsts nolēma ņemt dalību tā rekapitalizācijā un paziņoja par savu gatavību piešķirt akcionāra avansu. Paziņojums uzsver, ka ir normāli un parasti, ka vairākuma akcionārs piešķir avansu, lai pasteidzinātu savu līdzdalību rekapitalizācijā;

(129)

otrais ziņojums koncentrējas uz jautājumu, vai vienkāršs paziņojums par akcionāra avansa piešķiršanu kredītlīnijas veidā var pats par sevi veidot saistības, kas skar valsts resursus. Ziņojums atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas versiju pietiek ar neatsaucamu paziņojumu par apņemšanos piešķirt avansu, kam seko tā šķietama piešķiršana, lai būtu radītas saistības, kas skar valsts resursus, kas atbilst konceptam par pasākumu, kura sekas ir līdzvērtīgas kā valsts finansiālam atbalstam, kas jau ir ticis noraidīts no Justīcijas tiesas puses. Saskaņā ar ziņojuma nostāju nav noticis valsts resursu pārvedums, jo galu galā nav notikusi ne kredītlīnijas atvēršana, ne garantijas piešķiršana, kas būtu pieprasījusi atļauju caur kādu finanšu likumu. Cita starpā nav noticis valsts resursu pārvedums, jo saskaņā ar Francijas tiesībām neviens kādas valsts varasiestādes mutisks paziņojums nevar izraisīt nekādas sekas uz valsts finansēm un veikt kaut mazāko valsts līdzekļu pārvedumu, un šajā gadījumā var runāt tikai par vienkāršiem ministrijas paziņojumiem, kam nav nekādas negatīvas ietekmes uz valsts finansēm;

(130)

trešais ziņojums koncentrējas uz valsts attieksmes ekonomisko racionalitāti laikā no 2002. gada 4. septembra (paziņojums par pirmā pusgada rezultātiem) līdz 2003. gada 15. aprīlim (kapitāla palielināšanas īstenošana). Ziņojums balstās uz kādu analīzi par FT situāciju 2002. gada septembrī un veic nodalījumu starp, pirmkārt, FT paveikto (saprātīgi darījumi ar operatīvā cash flow uzlabošanas potenciālu) un, otrkārt, operatora parāda summu (parāda līmenis, parāda maksājumu termiņu grafiks, negatīvi konsolidētie pašu līdzekļi, kas izriet no zaudējumiem saistībā ar nerekurentiem elementiem). Ziņojums šajā sakarā secina, ka laika starpība starp grupas cash flow radīšanu un smagajiem finansiālas dabas darbības traucējumiem īstermiņā (2003.-2005. gads) rada problēmu, kas saistīta ar refinansējumu, bet nevis ar maksātspēju;

(131)

HSBC apraksta arīdzan īstermiņa likviditātes krīzes kontekstu, ko saasināja tirgus uzticēšanās krīze attiecībā uz grupu. HSBC precizē, ka šādā situācijā racionalitāte pieprasīja steidzamību un ieteica īstenot plānu ar mērķi uzlabot operatīvos rezultātus, palielināt kapitālu, pagarināt parādu termiņu un uzsākt politiku ar nolūku veikt aktīvu cesiju. HSBC precizē, ka šajā gadījumā plāns Mērķi 2005 ir loģisks, pilnīgs un racionāls plāns, jo tas konkrēti ļauj radīt 15 miljardu eiro lielu cash flow, veicot operatīvus uzlabojumus un aktīvu cesiju, neatņemot darbību centrus. HSBC uzsver faktu, ka kapitāla palielināšana, kas balsta sabiedrību, kura īsteno operatīvu atveseļošanās plānu, ir dabisks risinājums, lai atgūtu bilances līdzsvaru. HSBC uzsver, ka mutisks atbalsts no kāda vairākuma akcionāra puses arīdzan ir parasts un racionāls un ka ir normāli un parasti, ka lielākie akcionāri paziņo par savu lēmumu pirms pārējiem akcionāriem. HSBC arīdzan uzsvēra, ka akcionāra avanss šajā gadījumā bija neliela riska, rentabls un parasts darījums – gaidot kapitāla palielināšanu –, lai aizsargātu vairākuma akcionāra patrimoniālās intereses, lai arī nebija iespējams veikt rekapitalizāciju decembra mēnesī kalendārā plānojuma dēļ. HSBC precizēja arīdzan to, ka avanss bija paredzēts pēc tirgus nosacījumiem;

(132)

HSBC ziņojums arīdzan piemin FT akcijas biržas kursa attīstību, uzsverot faktu, ka akcija tika paaugstināta 2002. gada jūlijā, sakarā ar baumām par nacionalizāciju vēlāk bija kritusies septembrī, jo, lai arī tirgus zināja par iespējamo kapitāla palielināšanu par 15 miljardiem eiro, nosacījumi aizvien vēl nebija skaidri. Ziņojums uzsver arīdzan to, ka FT finansiālās prognozes ļauj valstij plānot ļoti apmierinošu rentabilitāti: saskaņā ar DCF – discounted cash flow – metodoloģiju rekapitalizācija ietver ikgadēju rentabilitātes līmeni 25 %, kamēr vidējais līmenis telekomunikāciju tirgū ir 9,9 %;

(133)

atbildot konsultanta juridiskā ziņojuma un ekonomikas ziņojuma nosūtīšanai, FT iesniedza trīs juridiskas piezīmes, kurās tika kritizēts šo ziņojumu un ekonomikas ziņojuma saturs (91);

(134)

pirmā piezīme atklāj, ka dažādas juridiskās kategorijas, kas pakļautas Francijas civiltiesībām, komerctiesībām vai administratīvajām tiesībām un kuras konsultants ir izmantojis, analizējot valsts paziņojumus, nav atbilstīgas, lai uzskatītu, ka ministrijas paziņojumu raksturs būtu tāds, lai radītu tiesības par labu trešām pusēm. Konkrētāk, piezīme atklāj, ka pieprasītie nosacījumi, lai tiktu iesaistīta valsts atbildība par tās solījuma nepildīšanu, šajā gadījumā nav tikuši apvienoti. Piezīme precizē, ka nekādā gadījumā vienīgi fakts, ka ir izteikts solījums, pat par zināmu naudas summu izmaksāšanu, nav pietiekams, lai pats par sevi iesaistītu valsts finanses un lai “paralizētu valsts līdzekļus” bez juridiska akta. Piezīme šajā punktā secina, ka Francijas jurisprudence nevar pierādīt, ka šajā gadījumā būtu noticis “valsts līdzekļu pārvedums”, izejot no nosacījuma solījuma fakta par akcionāra avansu. Piezīme precizē arīdzan to, ka noteikti pastāv saistība starp valsts resursiem un piešķirto priekšrocību. Ar turētajiem solījumiem saistītā strīdus gadījuma vienīgais priekšmets ir to zaudējumu kompensācija, ar ko eventuāli saskāries solījuma saņēmējs. Atlīdzība, kas tam pienākas, tātad nevar šim pēdējam piešķirt priekšrocību;

(135)

piezīmē secināts, ka Justīcijas tiesa nav definējusi, kādā mērā beznosacījumu un legāli saistošs solījums piešķirt finansiālu atbalstu var tikt uzskatīts par tādu, kas “ir ticis īstenots”;

(136)

otrajā piezīmē uzsvērts, ka Komisijai vajadzētu formāli paplašināt procedūru attiecībā uz pasākumiem, ko analizējuši Komisijas nominētie eksperti, jo tie nav ietverti Lēmumā par procedūras uzsākšanu. Piezīme cita starpā precizē, ka “vienpusējiem paziņojumiem, ko izdarījusi kāda valsts varasiestāde savas vairākuma akcionāra lomas ietvaros, saskaņā ar Francijas tiesībām un ar Kopienas tiesībām ir jāatbild dažādiem kritērijiem, lai tie varētu tikt kvalificēti kā neatsaucamas, skaidras un beznosacījumu saistības un lai tie varētu tikt kvalificēti kā valsts finansiāls atbalsts”. Piezīme par šo punktu secina, ka dažādie paziņojumi, kuriem eksperti ir pieķērušies, acīmredzami neizpilda šos nosacījumus. Pēc Ehlermann kunga domām ekspertu daudzinātās analīzes sekas būtu “uzpurņa efekts katrai valsts varasiestādei, kas, tiklīdz tā ir kādas sabiedrības vairākuma akcionāre, ir spiesta jau iepriekš informēt Komisiju par visiem publiskajiem paziņojumiem, kas attiecas uz tās kā vairākuma akcionāres darbībām, nodomiem vai viedokļiem sabiedrības, ko tā kontrolē, iekšienē vai tās labā”. Ekspertu analīze novestu arīdzan pie “tās pašas varasiestādes bagātināšanās bez iemesla, kas šādi kāda klusēšanas pienākuma neievērošanai atgūšanas kārtībā saņemtu tādus līdzekļus, ko tā nemaz nebūtu apkopojusi. Valsts tādējādi tiktu apmaksāta – no uzņēmuma puses, kas nav atbildīgs par savu akcionāru paziņojumiem, – par šīs tā sauktās “prasības ievērot klusumu” pārkāpšanu. Ekspertu veiktie finansiālā atbalsta aprēķini nav tīri, turklāt tajos ir materiālas kļūdas un ekonomiskas plāna nepietiekamības, ko uzrādīja HSBC, un pamattiesību kļūdas, kas tos dara nederīgus un Komisijai neizmantojamus.” Piezīmes autors apstrīd konkrēti eksperta ziņojumā minēto finansiālā atbalsta apjoma noteikšanu un precizē, ka, lai noteiktu finansiālā atbalsta apjomu, ir jāņem vērā vienīgi valsts neto izmaksa attiecībā uz tās iesaistīšanos par labu uzņēmumam;

(137)

saskaņā ar trešās FT iesniegtās piezīmes nostāju valsts nenodeva FT rīcībā kredītlīniju ar ERAP starpniecību. Piezīme cita starpā precizē, ka saskaņā ar iekšējām tiesībām paziņojumi nesaista valsti juridiskā līmenī, vai tie būtu izdarīti attiecībā uz FT vai uz trešām pusēm. Piezīme atzīmē, ka paziņojumi neveido ne juridisku aktu kopējo tiesību nozīmē, ne aktu, kas radītu tiesības sabiedrisko tiesību nozīmē. Taču valsts nevar iesaistīties, ja nav tiesības izraisoša akta, kas pieņemts, ievērojot kompetences likumus (šajā gadījumā ir runa par nodoma paziņojumu bez materiālas izpildīšanas) un budžeta procedūru. Piezīme arīdzan uzsver, ka valsts atbildība nav iesaistīta un ka jebkurā gadījumā prasība kompensēt, kas izriet no kāda nelikumīga fakta, neveido valsts finansiālu atbalstu, jo “gadījumā, ja valsts tiek nosodīta par zaudējumiem un interesēm, līdzekļu pārvedums neizrietēja no paša juridiskā fakta, bet gan no atbildības iesaistīšanas šī fakta dēļ. Un valsts līdzekļu pārveduma saņēmējs nav iesaistītais uzņēmums, bet gan upuris, kam tikuši nodarīti zaudējumi”. Piezīmes autors precizē arī to, ka ir neiespējami paziņot juridisku faktu, kaut gan katram finansiāla atbalsta pasākumam ir jātiek paziņotam Komisijai saskaņā ar Līgumu;

(138)

piezīmes pielikums konkrētāk atzīmē kontekstu, kādā paziņojumi ir tikuši izdarīti, un precizē, ka tas ir nepieciešams, lai novērtētu to patieso iespaidu. Tādējādi paziņojumu analīze to notikumu gaismā, kas risinājās laikā no 2002. gada jūnija beigām līdz decembrim, parāda, ka paziņojumi nevarēja veidot solījumu, un neparāda, ka adekvāti valsts ieplānoti pasākumi būtu bijuši finanšu pasākumi. Konkrēti pastāvēja dažādi uzskati šī laikposma valdības iekšienē, un ekonomikas un finanšu ministrs nepauda valdības viedokli. Autors precizē, ka eksperts neuzrāda nevienu juridisku vai faktisku pierādījumu valsts gribai uzņemties saistības. Kāds faktu pētījums atzīmē, ka no atbildīgo puses, kuriem bija daudz neskaidrību attiecībā uz problēmas risinājumiem, nebija nekāda nodoma un ka operatori ne reizi nebija izteikuši savu uzticību tam, ka valsts būtu uzņēmusies saistības panākt vienu vai citu risinājumu;

(139)

kas attiecas uz FT iesniegto ekonomikas ziņojumu, tas uzsver, ka konsultanta veiktā ziņojuma analīzes lauks ir ļoti ierobežojošs, “jo tas analizē galvenokārt 2002. gada 12. jūlija paziņojuma sekas un izmanto vienu vienīgu metodoloģiju, tā saukto event studies”. Ziņojums precizē arīdzan to, ka NERA izmantotā metodoloģija balstās uz “ļoti teorētisku gaitu, kas izpaužas tajā, ka tiek pieņemta hipotēze, ka tirgi ir aktīvi, un tiek aprēķinātas kāda notikuma sekas, nosakot apjomu biržas kursu izmaiņām šī notikuma laikā. Šī pārāk teorētiskā gaita neatbilstu atsauces akcionāra situācijas realitātei”. Ekonomikas ziņojums arīdzan uzsver, ka NERA ziņojums ir “juceklīgs tajā, kas attiecas uz peļņu, peļņas avotiem un FT un tā akcionāru izdevumiem”;

(140)

Ziņojumā secināts, ka konsultanta secinājumi ir kļūdaini, jo:

(141)

ECTA uzskata, ka šādie pasākumi veido valsts finansiālus atbalstus: (i) ministrijas paziņojumi 2002. gada jūlijā un oktobrī, kuros tika informēti tirgi, ka valsts neatstātu FT finansiālās grūtībās; (ii) valsts piekrišana saņemt dividendes par 2001. gadu akcijās un nevis skaidrā naudā; (iii) kredītlīnijas par 9 miljardiem eiro piešķiršana, kā arī pasteidzināta valsts iesaistīšanās ņemt dalību paredzētajā kapitāla palielināšanā; (iv) valsts garantijas piešķiršana ERAP peļņai, kas ļāva tam aizņemties tirgos ar likmi 3,375 % un nevis ar likmi 10,4-10,9 %, kas ir piemērojama uzņēmumam ar kredītreitingu “junk bond”; un (v) šķietamā FT darbinieku pārvešana uz ERAP, lai arī šie pēdējie turpina strādāt FT labā;

(142)

FT piešķirtais finansiālais atbalsts tam ļāva turpināt agresīvu tirdzniecības un reklāmas politiku un ļāva tam arīdzan saglabāt savu integrētā operatora kvalitāti un palielināt savu līdzdalību Orange. ECTA uzskata, ka sabiedrībai FT situācijā būtu jāreaģē pilnīgi savādākā veidā, kā to darīja FT konkurējošie operatori globālu telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, kā British Telecom un KPN, kam bija jāpārdod stratēģiskie aktīvi, lai samazinātu savu parādu.

(143)

ECTA uzskata, ka 141. preambulā minētie pasākumi veido nelikumīgus finansiālus atbalstus un ka tie nevarētu tikt pamatoti konkrēti saistībā ar vadlīnijām tādā mērā, kādā neviens no minētajās vadlīnijās paredzētajiem kritērijiem nav izpildīts. Bez tam ECTA precizē, ka, ja Komisijai vajadzētu pieņemt eventuālus kompensācijas pasākumus, tiem būtu jābūt ievērojamiem. Attiecībā uz strukturālajiem pasākumiem ECTA precizē, ka bez valsts finansiālā atbalsta FT būtu bijis spiests pārdot Orange un Wanadoo. Savukārt attiecībā uz attieksmes pasākumiem ECTA piedāvā veikt FT, Equant, Orange un Wanadoo tirgus daļu samazināšanu, tajā pašā laikā precizējot, ka šie pēdējie pasākumi ir grūtāk īstenojami nekā strukturālie pasākumi;

(144)

vispirms Francijas varasiestādes atgādināja, ka tās jau no sākuma rīkojās saskaņā ar saprātīga privāta investora principu. Tādējādi kopš paziņojuma par FT 2002. gada pirmā pusgada rezultātiem, kas uzrādīja nelīdzsvarotu finansiālo struktūru un nozīmīgas nepieciešamības pašu kapitālā, neskatoties uz labiem operatīvajiem rezultātiem, valsts no tā izdarīja secinājumus, ieceļot amatā jaunu Uzņēmuma vadītāju un sapulcinot kādu bankas sindikātu, kas kopš 2002. gada septembra uzņēmās garantēt, kad būs pienācis laiks, labu kapitāla palielināšanas izdošanos. Līdztekus tam valsts pieprasīja jaunajiem vadītājiem veikt padziļinātu Uzņēmuma auditu. Pamatojoties uz plānu Mērķi 2005, par kuru vairākuma akcionārs tika regulāri informēts, un balstoties uz bankas sindikāta pieņemtajām saistībām, valsts 2002. gada 4. decembrī paziņoja par savu lēmumu ņemt dalību Uzņēmuma paša kapitāla palielināšanā par 9 miljardiem eiro un paziņoja arīdzan par savu gatavību piešķirt FT caur ERAP eventuālu avansu par šo atlīdzināto parakstīšanos pēc tirgus nosacījumiem. Tomēr, ņemot vērā šī Francijas varasiestāžu piešķirtā avansa finansiālos nosacījumus un Komisijas norādījumus attiecībā uz savām šaubām par finansiāla atbalsta elementu klātesamību šajā pasākumā, FT izvēlējās vērsties tieši obligāciju tirgū;

(145)

Francijas varasiestādes šādi precizēja, ka finansējuma kopējā summa, kas izriet no obligāciju emisijām, sasniedza apmēram 9 miljardus eiro, kas ir ekvivalents maksimālajai summai, kas bija plānota akcionāra avansam. Francijas varasiestādes precizēja, ka obligāciju emisiju panākums parādīja FT kapacitāti ieiet finanšu tirgos ar labiem nosacījumiem un parādīja arī tirgus uzticību operatīvajiem pasākumiem, kas ietverti TOP plānā, un jaunā vadītāja spējām to īstenot. Francijas varasiestādes precizēja arīdzan to, ka kapitāla palielināšana bija uzsākta, tiklīdz tā bija tehniski iespējama, 2003. gada 24. martā, un ka tā bija izdevusies;

(146)

2004. gada tikšanās laikā starp Francijas varasiestādēm un Komisiju Francijas varasiestādes uzsvēra, ka saskaņā ar to nostāju rekapitalizācijas operācijā tika ievērots saprātīga investora princips un ka šādi valsts piešķirtie finansiālie pasākumi FT nesaturēja nevienu finansiāla atbalsta elementu. Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju saprātīga investora princips tiek raksturots kā nepieciešamība, pirms rīkoties, iecelt amatā jaunu vadītāju, veikt auditu un izstrādāt ticamu plānu. Francijas varasiestāžu dotā notikumu hronoloģija pati par sevi parādīja valsts izturēšanās saprātīgo raksturu. Paveikušas šos elementus, Francijas varasiestādes uzsver, ka tās šādi kontrolēja situāciju (konkrēti emisijas cenu);

(147)

Francijas varasiestādes uzsver, ka laikā, kad tika pieņemts lēmums veikt investīcijas, FT nebija uzņēmums grūtībās vadlīniju nozīmē. Būtībā Uzņēmuma apgrozījums pastāvīgi pieauga (pieaugums par 10 % no 2001. gada pirmā pusgada līdz 2002. gada pirmajam pusgadam), tā naudas plūsma bija palielinājusies un progresēja straujāk nekā tā apgrozījums. Ņemot to vērā, Francijas varasiestādes atsaucās uz Uzņēmuma nelīdzsvaroto finansiālo struktūru 2002. gada 30. jūnijā un precizēja, ka zaudējumi bija galvenokārt attiecināmi uz ārkārtas pirkumiem un amortizācijas pasākumiem, kas saistīti ar aktīvu vērtības samazinājumiem, kuri tika iegādāti pirms pilnīgi neparedzami notikušajām tirgu izmaiņām. Francijas varasiestādes precizēja arīdzan to, ka FT operatīvās izmaksas pieauga lēnāk nekā apgrozījums, un tas nozīmē, ka pieauga ienesīgums. Cita starpā operatīvie rezultāti un cash flow uzrādīja pieaugumu (15 % pieaugums attiecībā uz cash flow salīdzinājumā ar 2001. gada pirmo pusgadu). Francijas varasiestādes precizē, ka FT darbības ļoti labās perspektīvas vēl paaugstināja TOP plāns. Šie veikumi tika apstiprināti 2002. gada rēķinu publikācijā, kas uzrādīja auglīgo dinamiku, ko Uzņēmumā bija uzsākuši jaunie vadītāji;

(148)

attiecībā uz kritēriju saistībā ar pašu kapitālu attīstību, kas noteikts vadlīniju 5. punkta a) apakšpunktā, Francijas varasiestādes precizē, ka atbilstīgais rādītājs saskaņā ar Tirdzniecības kodeksa L225-248 pantu ir FT SA dibināšanas pamatkapitāls, kas aizvien bija palicis pozitīvs un nekad nav ticis samazināts par pusi. Francijas varasiestādes uzsver, ka FT tādējādi nebija vadlīniju norādītajā situācijā, kurā pašu kapitāls kļūst zemāks par dibināšanas pamatkapitālu;

(149)

FT nebija situācijā, kad jāveic maksājumu cesija, tas vienkārši bija pamanījis iespējamu nepieciešamību ierobežot likviditāti līdz 2003. gada pirmajam pusgadam, pieņemot, ka gaidāmā atgriešanās tirgū nenotiktu. Francijas varasiestādes piebilda, ka FT rīcībā tajā laikā jau iepriekš, 2003. gada decembrī, bija 6,9 miljardi eiro, un Uzņēmums būtu varējis sasniegt 2003. gada slieksni, nevēršoties finanšu tirgū. 2004. gada 22. janvāra sanāksmes laikā Francijas varasiestādes precizēja, ka Uzņēmums bija vērsies pie sindicēta kredīta, kas nav tik apgrūtinošs kā obligāciju tirgus, un saņēmis iespēju iegūt sindicētu kredītu par 4 miljardiem eiro;

(150)

Francijas varasiestādes konkrēti norādīja, ka FT bija piekļuve finanšu tirgiem 2002. gada laikā un aprakstīja FT rīcībā esošo finanšu instrumentu kopumu, kas tikuši izmantoti laikā no 2002. gada 11. jūlija līdz 2003. gada 15. janvārim (92). Tās minēja konkrēti faktu, ka 2002. gada 14. februārī FT bija organizējis sarunas par sindicētas kredītlīnijas 15 miljardu eiro apmērā īstenošanu, un to, ka FT bija veicis obligāciju emisijas 2002. gada laikā (93), no kurām 442,2 miljonu eiro obligācijas ir atmaksājamas akcijās;

(151)

Francijas varasiestādes precizēja arīdzan to, ka FT nebija pakļauts nekādam finansiālam riskam saistībā ar tā kredītreitinga samazinājuma faktu no kredītreitinga aģentūru puses, konkrēti tāpēc, ka līgumos nebija priekšlaicīga aicinājuma noteikuma;

(152)

cita starpā saskaņā ar laikā no 2002. gada jūnija līdz novembrim apjautāto vairāku banku padomju vienprātīgu viedokli pirms paziņojuma par plānu Mērķi 2005 un par vairākuma akcionāra atbalstu izdarīšanas FT spēja veikt savu refinansējumu obligāciju tirgos. Tādējādi Francijas varasiestādes norādīja, ka attiecīgi 2002. gada jūlijā un septembrī banka […] (94) un banka […] bija piedāvājušas caur kopš oktobra un novembra īstenotajām apmaiņas programmām refinansēt FT obligāciju parādus, kuru termiņi beidzas laikā no 2003. līdz 2005. gadam;

(153)

attiecībā uz iepriekšējā FT vadītāja paziņojumu, ka FT vairs nebija piekļuves tirgum (95), Francijas varasiestādes norādīja, ka viņa viedoklis noteikti bija subjektīvs, ņemot vērā apstākļus;

(154)

tajā, kas attiecas uz valsts kā akcionāres uzmanības trūkumu attiecībā uz iepriekšējo Uzņēmuma darbību, Francijas varasiestādes uzsvēra, ka arguments, saskaņā ar kuru saprātīgs investors nebūtu nonācis Francijas Valsts situācijā, nešķiet atbilstīgs, jo saskaņā ar konstantu jurisprudenci Komisijai ir jāizdara sava analīze brīdī, kurā tika pieņemts lēmums par investīciju ieguldīšanu, attiecībā uz ko ir izslēgts, ka valsts iepriekšējā rīcība ietvertu finansiāla atbalsta elementus, kas netika atklāts konkrētajā gadījumā. Jebkurā gadījumā, pat ja juridiskais pienākums attiecībā uz valsti kā lielākās daļas kapitāla turētāju nostādīja FT neizdevīgā situācijā, Komisija nevar apstrīdēt Francijas varasiestāžu izvēli paturēt Uzņēmumu sabiedriskajā sektorā bez tā, ka tiktu neievērots Līgumā ietvertais neitralitātes princips. Francijas varasiestādes uzsver arīdzan to, ka tās iejaucās, tiklīdz uzzināja par finansiālajām grūtībām, ar kurām Uzņēmums bija sastapies. Savos 2003. gada 20. jūlija novērojumos Francijas varasiestādes uzsvēra faktu, ka saskaņā ar jurisprudenci Stardust  (96) , pienāktos ņemt vērā attiecīgā laikposma kontekstu, kurā atbalsta pasākumi tika pieņemti un ka tas “[…] automātiski izslēdz[izslēgtu] laikposmu pirms 2002. gada jūlija”. Tās uzsvēra arīdzan to, ka 2001. gada dividenžu izmaksāšana akcijās bija saderīga ar saprātīga privātā investora principu, jo tai laikā eksistēja liela iespējamība akcijas kursa pieaugšanai;

(155)

Francijas varasiestādes uzsvēra, ka, ņemot vērā iepriekšminēto, cash flow palielināšana un pašu kapitāla palielināšana, kā tas paredzēts plānā Mērķi 2005, ir tādas stratēģijas sastāvdaļas, kuru būtu ieviesis katrs saprātīgs vairākuma akcionārs. Tādējādi sakarā ar faktu, ka Uzņēmuma pamata rādītāji bija neskarti, FT situācija nevar tikt salīdzināta ar tādiem uzņēmumiem kā Vivendi Universal vai Crédit Lyonnais;

(156)

attiecībā uz TOP plāna racionalitāti Francijas varasiestādes precizē, ka apspriežamais plāns atklāj nozīmīgas Uzņēmuma pūles. Francijas varasiestādes uzsver, ka ir runa par visaptverošu plānu, kas paredz pārvaldības pārorientēšanu, kas balstīta uz konkrētām darbībām, kas jau radījušas pirmos pozitīvos rezultātus. Šajā sakarā tās precizē, ka ir runa par ārkārtēji precīzu plānu, kas ļauj panākt Uzņēmuma rentabilitātes paaugstināšanu ar investīciju atguves līmeni (TRI) 43 % līdz 2005. gadam tiem investoriem, kas piedalījušies kapitāla palielināšanā 2003. gada aprīlī, proti, tas ir ienesīgums, kas izteikti augstāks par atsauces līmeni (11 %), ko sagaida privāts investors telekomunikāciju sektorā. TOP plāns ietver arīdzan darbinieku pārvaldības optimizācijas sadaļu. Attiecībā uz cesiju plānu Francijas varasiestādes precizē, ka aktīvu cesija 2002. gada beigās ļāva pārcelt likviditātes ierobežojumus uz 2003. gada beigām pat bez jebkādas vēršanās finanšu tirgos. Bez tam stratēģisko aktīvu cesija būtu pretrunā ar FT un tā akcionāru interesēm vidējā termiņā un ilgtermiņa;

(157)

visbeidzot Francijas varasiestādes uzsver, ka stratēģijas, ko ieviesa konkurējošie operatori, nešķiet saprātīgākas un ka plānu nevar novērtēt attiecībā uz to aktīvu plašumu vai raksturu, kuriem ir ieplānota cesija, bet gan attiecībā uz plāna kopuma racionalitāti. Vēl vairāk, 2002. gada decembrī un 2003. gada janvārī izdarīto obligāciju emisiju panākums apstiprināja a posteriori privāto investoru uzticību Uzņēmuma operatīvajam potenciālam;

(158)

attiecībā uz saprātīga privātā investora principa piemērošanu valsts izdarītajam paziņojumam par savas līdzdalības pasteidzināšanu pašu kapitāla palielināšanā, Francijas varasiestādes norādīja, ka tās bija saistījušas savu piekrišanu ar jaunā vadītāja veikto iepazīstināšanu ar jaunu līdzsvara atjaunošanas plānu, kas bija atzīts par ticamu, un ar banku līdzdalību;

(159)

attiecībā uz līdzāspastāvēšanas principu Francijas varasiestādes uzsver, ka kopš paša sākuma valsts kā akcionāre bija pieņēmusi visus pasākumus, lai nodrošinātu valsts un privāto akcionāru līdztekus līdzdalību, un ka tā nebija uzņēmusies nekādu risku pirms privātajiem investoriem. Tādējādi paziņojums par valsts nodomu ņemt dalību pašu kapitāla palielināšanā tika izdarīts 2002. gada 12. septembrī (97), un šajā datumā bankas sindikāts jau bija uzņēmies saistības, sākot ar 2002. gada septembri, garantēt, kad pienāks laiks, par labu rezultātu kapitāla palielināšanai, kas paredzēta privātajiem investoriem blakus valsts akcionāram, pie nosacījuma, ka tirgum tiek paziņots par uzticamu atzīts līdzsvara atjaunošanas plāns. Francijas varasiestādes uzsvēra, ka šis nosacījums ir normāls, ņemot vērā FT nelīdzsvaroto finansiālo situāciju, un precizēja, ka arīdzan valsts līdzdalība bija atkarīga no paziņošanas par plānu, kas atzīts par uzticamu no tirgus puses. Francijas varasiestādes precizēja, ka, ja privātie investori nebūtu izteikuši garantijas, valsts nebūtu izdarījusi tādu paziņojumu;

(160)

Francijas varasiestādes precizē arīdzan to, ka privātie finansējumi bija tikuši ieguldīti pirms valsts finansējuma, jo privāto investoru sniegtie finansiālie atbalsti – obligāciju aizņēmumu un bankas kredītu termiņu pagarināšanas veidā laikā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada februārim – tika iesaistīti nozīmīgās proporcijās. Francijas varasiestādes precizē, ka analīze par jebkādu iespējamu valsts līdzekļu piešķiršanu ir jāveic šādu privātu finansējumu gaismā;

(161)

Francijas varasiestādes uzsver, ka rekapitalizācijas operācija, kas tika īstenota 2003. gada 24. martā, ievēro līdzāspastāvēšanas principu. Kas attiecas uz valsti, tā neuzsāka nekāda veida ieguldījumus kapitālā pirms privātajiem akcionāriem, kā to parāda akcionāra avansa nosacījumi, kas aprakstīti 5.6 punktā, kas nesatur nekādas beznosacījumu rekapitalizācijas saistības no valsts puses pirms 2003. gada marta. 2002. gada septembrī notikusī banku saistību uzņemšanās, kas minēta 159. preambulā, ir tādējādi tikusi apstiprināta ar formālu bankas sindikāta garantiju 2003. gada martā un ļāvusi valstij neuzņemties nekādu risku attiecībā uz privāto investoru līdzdalību kapitāla palielināšanā. Francijas varasiestādes uzsver, ka saskaņā ar jurisprudenci Alitalia  (98) valsts nav uzņēmusies formālas saistības pirms banku formālajām saistībām. Privātā akcionāra līdzdalība ir nozīmīga, jo tā sasniedz 40 %, ko Justīciju tiesa atzina par atbilstošu līdzāspastāvēšanas principam. Garantijas bankas sindikāts tika izvēlēts ar konkursa palīdzību, tādējādi garantējot, ka banku atmaksāšana atbilst optimizētiem tirgus nosacījumiem, konkrēti tajā, kas attiecas uz bankām izmaksāto komisiju. Francijas varasiestādes piemin arīdzan to, ka šajā gadījumā izmaksātās komisijas ([…] % no kopējās garantētās summas) atbilst 2002. gada 19. jūnija lēmumā Alitalia minētajiem norādījumiem (99);

(162)

runājot par gaidāmo ienesīgumu, Francijas varasiestādes precizē, ka, kā tas ir ticis norādīts, saprātīga privātā investora principa ievērošana arī ir parādīta augsto rentabilitātes perspektīvu veidā TOP plānā, ko apstiprina tā labvēlīgā uzņemšana tirgū. Bez tam Francijas varasiestādes uzsver, ka laikā, kad tika pieņemts lēmums veikt investīcijas, FT nebija uzņēmums grūtībās vadlīniju nozīmē un ka Uzņēmumam bija piekļuve finanšu tirgiem 2002. gada otrajā pusgadā;

(163)

Francijas varasiestādes uzsvēra, ka kapitāla palielināšana tika īstenota, tiklīdz tehniski kļuva iespējams iepazīstināt valsti un investorus ar aktualizētiem paziņojumiem par Uzņēmuma operatīvajām perspektīvām, kas parāda izvēli no valsts puses par labu augsta līmeņa investoriem, kurus motivē ilgtermiņa ienesīguma perspektīvas. Francijas varasiestādes precizē, ka plānojuma ierobežojumi bija tehniskas dabas, saistīti ar FT, neatkarīgi no biržas tirgus eventuālajiem labvēlīgajiem nosacījumiem;

(164)

Francijas varasiestādes atzīmē, ka operācija izdevās un ka noteiktā garantētā summa vairāk kā piecas reizes pārsniedza konkursa sākumcenu;

(165)

Francijas varasiestādes arīdzan piebilda, ka rekapitalizācijas summa nebija atbilstīgs elements un ka ir jāņem vērā vienīgi tas, vai operācija bija racionāla. Jebkurā gadījumā šajā gadījumā summa nebija pārmērīga salīdzinājumā konkrēti ar KPN kapitāla palielināšanu;

(166)

secinoši par šo punktu Francijas varasiestādes uzsver, ka kapitāla palielināšana jau šķiet (Francijas varasiestāžu novērojumi ir datēti ar 2003. gada jūliju) esam saprātīga investīcija, jo FT akcijas kurss ir pieaudzis par gandrīz 50 % salīdzinājumā ar kapitāla palielināšanas kursu;

(167)

attiecībā uz valsts veikto ERAP aizņēmuma atlīdzināšanu, kā par to 2002. gada decembrī paziņoja ministrs, kam deleģēta atbildība par budžetu, tā ietver tikai valsts investīciju nosacījumus, neietekmējot attiecības starp valsti, akcionāriem un Uzņēmumu;

(168)

Francijas varasiestādes apgalvo, ka avansa projektu FT nekad netika parakstījis sakarā ar, pirmkārt, FT piedāvāto finansiālo nosacījumu pārmērīgi augsto cenu un, otrkārt, sakarā ar faktu, ka Komisija izteica šaubas par šī pasākuma likumību attiecībā uz Līgumu. Šādi nekādi valsts resursi nav tikuši nodoti Uzņēmuma rīcībā, izmantojot akcionāra avansa projektu. Francijas varasiestādes precizē, ka avansa stāšanās spēkā nevar izrietēt no 2002. gada 4. decembrī valsts izdarītā paziņojuma, kas attiecas vienīgi uz valsts kā akcionāres apņemšanos ņemt dalību Uzņēmuma paša kapitāla palielināšanas operācijā, lai arī pieminēta vienīgi “eventuāla” (100) akcionāra avansa piešķiršana;

(169)

tās arīdzan norādīja, ka jebkurā gadījumā paziņojuma projekts nepiešķīra FT nekādu priekšrocību;

(170)

Francijas varasiestādes tādējādi precizē, ka, ņemot vērā, ka tas nestājās spēkā, avanss nav ticis izmantots no Uzņēmuma puses un tātad nav varējis aizkavēt Uzņēmuma likviditātes vajadzības. Francijas varasiestādes uzsver, ka paziņojums par avansu neveido garantiju. Tādējādi Francijas likumi neatzīst implicītu garantiju: katrai valsts piešķirtai garantijai ir jābūt ratificētai ar likumu. Pielīdzināt paziņojumu par iespējamu valsts avansu garantijai ir nepareizi. Francijas varasiestādes cita starpā uzsver faktu, ka garantija, ko valsts piešķīra ERAP, lai tam ļautu finansēt tā līdzdalību FT pašu kapitāla palielināšanā, nav jāpielīdzina garantijai, kas piešķirta par labu FT. Tajā, kas attiecas uz ERAP, Francijas varasiestādes precizē, ka tā loma bija pilnīgi neitrāla un ka tas iesaistījās vienīgi ar budžetu saistītu iemeslu dēļ;

(171)

līdzīgi valsts paziņojums par avansu nevarēja atvieglot FT piekļuvi obligāciju tirgum. Pirmkārt, obligāciju aizņēmumi nesaņem nekāda veida garantijas, tā kā to ilgums ir lielāks par aizdevuma ilgumu. Vēl vairāk, obligāciju īpašnieki nesaņem nekādu palīdzību neatlīdzināšanas gadījumā, pienākot maksājuma termiņam. Otrkārt, Francijas varasiestādes precizēja, ka nav iespējams salīdzināt valsts paziņojumu par iespēju pasteidzināt tās līdzdalību pašu kapitāla palielināšanā ar garantiju, kas tika piešķirta iepriekšminētajā lēmumā attiecībā uz Francijas Nekustamā īpašuma kredītu, jo šajā gadījumā plānotais avanss, tā kā tas bija hipotētisks un strikti ierobežots attiecībā uz tā ilgumu un summu, viens pats nevarēja atrisināt Uzņēmuma finansiālās problēmas, ņemot vērā tā parāda maksājumu termiņu grafiku. Treškārt, Francijas varasiestādes uzsver, ka obligāciju emisijas tātad noteica vienīgi tirgus uztvere attiecībā uz FT kapacitāti pašam izpildīt savas saistības bez valsts garantijas. To apstiprina spreads, kas ir atbilstīgi FT kredītreitingam un tātad ievērojami augstāki nekā citiem operatoriem. Tādējādi uzticību, ko pierādīja tirgus minēto obligāciju emisiju laikā, izraisīja galvenokārt vadības komandas nomaiņa un labvēlīga jaunās stratēģijas uzņemšana, kas tika atklāta plāna Mērķi 2005 priekšā stādīšanas laikā;

(172)

attiecībā uz saprātīga investora principa ievērošanu tajā, kas skar iespējamo avansu, Francijas varasiestādes uzsvēra, ka kopš brīža, kad tika pieņemts lēmums par līdzdalību kapitāla palielināšanā un kad tika apkopoti nosacījumi (plāns un uzticami vadītāji, garantijas sindikāts), bija loģiski, ka valsts pasteidzina savu līdzdalību. Pirmās diskusijas par šo avansa projektu notika 2002. gada novembrī. Francijas varasiestādes arīdzan uzsvēra, ka šāda pasākuma likumība nav apstrīdama, jo, kā tas ticis norādīts iepriekš, tā pamatā bija uzticams un detalizēts plāns, kura saturs būtiskākajos punktos bija zināms laikā, kad tika izdarīts paziņojums par avansa projektu 2002. gada 4. decembrī. Cita starpā valstij jau bija saistības, ko noteica tirgus iepazīstināšana ar uzticamu plānu, bankas sindikāts, un tās rokās kopš novembra beigām bija visi elementi, lai novērtētu faktu, ka šis nosacījums tiks atcelts, redzot tirgu pozitīvo reakciju kopš jauno vadītāju iecelšanas amatā. Francijas varasiestādes šajā sakarā uzsver, ka nav attiecīgi novērtēt šajā gadījumā iesaistīto summu, bet gan ka saskaņā ar jurisprudenci Alitalia pienākas izskatīt darījuma finansējuma nosacījumu atbilstību salīdzināma lieluma uzņēmumam;

(173)

Attiecībā uz iespējamā avansa atlīdzināšanu Francijas varasiestādes uzsvēra, ka tā atbilda tirgum un ka tās cenu bija paaugstinājušas soda sankcijas, lai tiktu ņemts vērā tās pakārtotais raksturs. Francijas varasiestādes uzsver arīdzan to, ka projektā bija paredzēta komisija par neizmantošanu, un drošības trūkums atbilda saprātīga investora praksei īsa termiņa avansa gadījumā, ko piešķīris akcionārs, pasteidzinot savu parakstīšanos uz kapitāla palielināšanu. Francijas varasiestādes arīdzan norādīja, ka summas atmaksāšana akcijās tiešām pastāvēja un attiecās uz skaidru naudu.

(174)

Francijas varasiestādes precizēja, ka saskaņā ar jurisprudenci Alitalia Komisijai nav jāveic salīdzinājums starp valsts akcionāra izvēlēto stratēģiju un alternatīviem risinājumiem, kas būtu ietvēruši mazākus riskus, bet gan jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts investors būtu uzsācis līdzīgu pasākumu;

(175)

savos 2003. gada 29. jūlija novērojumos Francijas varasiestādes uzsver kontekstu, kādā ir jātiek analizētiem valsts paziņojumiem, ko tā izdarījusi kā saprātīgs akcionārs un nevis ar valstisku spēku. Tādējādi laikā no 2002. gada septembra līdz decembrim valsts deva impulsu pārvaldes izmaiņām, kuru noteicošais elements bija Uzņēmuma vadītāja maiņa, un tā cieši sekoja līdzsvara atjaunošanas plāna izstrādei, tajā pašā laikā pārliecinoties par privāto investoru atbalstu gadījumam, ja vēlāk tiktu uzsākta eventuāla kapitāla palielināšana (skatīt iepriekš sniegto valsts iesaistīšanās detalizēto aprakstu). Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju šiem operatīvajiem pasākumiem bija izšķirošas finansiālas sekas un tie radīja ļoti labvēlīgu uzņemšanu no finanšu tirgu puses un FT kursa atjaunošanu;

(176)

Francijas varasiestādes uzsver, ka valsts nekad nav norādījusi vai izteikusi pieļāvumu, ka tā piešķirtu FT beznosacījumu un neierobežotu atbalstu. Tās piebilst, ka “valsts […] jau kopš vasaras uzsvēra [Francijas varasiestādes atsaucas uz ekonomikas ministra 12. jūlija paziņojumu], ka tā rīkosies kā saprātīgs privātais investors un nevis kā valstisks spēks un ka tā gatavojas iesaistīties kā akcionārs saskaņā ar nosacījumiem (kas tātad ir jānodefinē), kas nebūs atšķirīgi no tiem, kurus izvēlētos kāds privāts investors, un tas noteikti izslēdz iespēju, ka valsts turpmāk būtu nolēmusi iesaistīties beznosacījumu un neatsaucamā veidā” (101). Šie paziņojumi, kas nebūtu atšķirīgi no nosacījumiem, kurus izvēlētos privāts investors, izslēdz de facto jebkādu beznosacījumu un neatsaucamu atbalstu. Francijas varasiestādes arīdzan uzsver, ka Francijas varasiestāžu paziņojumi laikā no 2002. gada jūlija līdz oktobrim ir “nekonkrēti sagatavošanas paziņojumi” bez “pasākumiem, kas tos materializētu” (102). Francijas varasiestādes šajā sakarā precizēja, ka vēlākie paziņojumi ir jāvērtē pirmā paziņojuma gaismā un ka ir kļūdaini apgalvot, ka kopš 2002. gada 12. jūlija valsts ir uzņēmusies “neatsaucamas saistības atbalstīt FT” un šajā sakarā ir uzņēmusies“neatsaucamas saistības ņemt dalību Uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā”. Francijas varasiestādes precizē, ka akcionārs pirmo reizi 2002. gada septembrī paziņoja par savu nodomu ņemt dalību Uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā un ka “tas varētu pieņemt tirgus uzraudzītas operācijas veidu (atsauce uz plānojumu, kas jānosaka atbilstoši tirgus nosacījumiem) (103)”;

(177)

attiecībā uz 2002. gada 2. oktobra paziņojumu Francijas varasiestādes turpināja, ka tās apstiprina, ka par uzticamu atzītā plāna uzrādīšana bija iepriekšējs nosacījums valsts līdzdalībai;

(178)

Francijas varasiestādes precizēja, ka jebkurā gadījumā nav bijis iespējams “no tā, ka valsts paziņojumos attiecībā uz FT laikā no 2002. gada jūlija līdz oktobrim trūka precizējumu, pat ja valsts bija norādījusi, ka tā rīkosies kā saprātīgs investors, izsecināt jebkādu valsts nodomu – arī ne a fortiori –, jebkādu saistību uzņemšanos īstenot pasākumus, kas būtu pretrunā ar Kopienas likumiem par valsts finansiālajiem atbalstiem. Līguma nosacījumu pārkāpšana būtībā nevar tikt pieļauta un nevarētu izrietēt no vispārīgiem iepriekšējiem paziņojumiem par lēmuma pieņemšanu un bez jebkāda pasākuma, kas tos materializētu” (104);

(179)

Francijas varasiestādes uzsvēra arīdzan to, ka “vienīgie īpašie pasākumi, ko valsts kā FT vairākuma akcionāre bija plānojusi, ir tie, kas ir tikuši izklāstīti informācijas/paziņojuma lietā, kas tika iesniegta Komisijai un publiski izsludināta 2002. gada 5. janvārī, proti, līdzdalība līdztekus privātajiem investoriem kapitāla palielināšanā par 15 miljardiem eiro līdz valsts turēto daļu līmenim FT kapitālā un iespējams akcionāra apmaksāts paziņojums saskaņā ar tirgus nosacījumiem, pasteidzinot šo kapitāla palielināšanu. Tas, ka valsts atgādināja, ka tā pildītu saprātīga akcionāra lomu, tai nekādā veidā neuzliek valsts garantiju. Ja valsts izdarītie paziņojumi laikā no 2002. gada jūlija līdz oktobrim patiešām būtu bijuši juridiski līdzvērtīgi, pat no tirgus un kredītreitinga aģentūru puses vienkārši uztverti kā solījumi par “neierobežotu garantiju” par labu FT, tad nebūtu noticis FT kredītreitingu samazinājums jūlijā un spreads un FT kredītreitings šajā laikposmā būtu atspoguļojuši valsts risku (kredītreitings AAA un ļoti neliels spread). Visbeidzot iespējamais fakts, ka kredītreitinga aģentūras būtu ņēmušas vērā valsts kā vairākuma akcionāra līdzdalību neatkarīgi no jebkādas implicītas vai skaidri izteiktas garantijas vai no jebkāda īpaša pasākuma un neatkarīgi no sabiedrības īpašās finansiālās situācijas konkrētajā brīdī, nevar pats par sevi tikt uzskatīts par finansiālu atbalstu. Šāda pieeja būtu tieši pretēja Kopienas tiesību neitralitātes principam, kas noteikts EK Līguma 295. pantā” (105);

(180)

Francijas varasiestādes uzsver, ka vienīgi operatīvajiem pasākumiem bija ietekme uz FT biržas kursu. Tādējādi Uzņēmuma akcijas kurss sāka augšupeju 2002. gada 2. oktobrī (pieaugums par vairāk kā 10,4 % nedēļā pēc 2. oktobra), pēc paziņojuma par jaunā vadītāja iecelšanu amatā, kas pasludināja jaunas operatīvās pārvaldības sākšanos, un kursa pieaugums turpinājās un paplašinājās pēc TOP plāna un jaunās izpildkomitejas paziņošanas 2002. gada 5. decembrī, kas izraisīja kāpumu par vairāk kā 25 % divās dienās. Francijas varasiestādes uzsver, ka valsts līdzdalība pašu kapitāla palielināšanā un iespējamā akcionāra avansā bija pasākumi, kas tika aprakstīti presē pirms 2002. gada 5. decembra, un ka šādi tie nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas bijuši pamatā akcijas kursa kāpumam. Francijas varasiestādes precizē, ka principiālie paziņojumi, ko valsts izdarīja laikā no 2002. gada jūlija līdz oktobrim, nebija noteicošie šajā pieaugumā un ka, kamēr nebija izdarīti operatīvi pasākumi, kursa attīstība palika svārstīga, kas parāda tirgus nedrošību attiecībā uz Uzņēmuma situāciju un konkrēti ar Mobilcom saistīto risku. Francijas varasiestādes uzsver, ka šī uztvere izraisīja biržas kursa kritumu, kas sasniedza savu viszemāko punktu 2002. gada 30. septembrī, izņēmums bija relatīva stabilitāte vasaras laikā bez īpašiem paziņojumiem vai runām. Francijas varasiestādes precizē, ka šajā laikposmā valsts paziņojumi par tās nodomu pilnībā pildīt savu akcionāra lomu neapturēja tendenci FT akcijai zaudēt vērtību;

(181)

attiecībā uz FT spreads attīstību Francijas varasiestādes precizē, ka to nevar piesaukt, lai mēģinātu parādīt šķietamo atbalstu Uzņēmumam, kas saistīts ar jūlijā izdarītajiem paziņojumiem. Būtībā salīdzinoša analīze par FT un Deutsche Telekom spreads kopš 2002. gada janvāra parāda zināmu līdzību attiecībā uz laikposma kopumu: FT spreads samazinājās 2002. gada jūlijā, kas parāda telekomunikāciju riska novērtējumu neatkarīgi no valsts paziņojumiem. Cita starpā spreads pieauga 2002. gada decembrī, pēc valsts paziņojuma par operatīvajiem pasākumiem, ko tā plānoja veikt. Francijas varasiestādes secināja, ka FT spreads attīstība ir saistīta ar telekomunikāciju sektora attīstību un valsts paziņojumi tajā nav noteicošie;

(182)

atbildot konsultanta juridiskā ziņojuma un ekonomikas ziņojuma sūtījumam 2003. gada 9. un 10. jūnijā, Francijas varasiestādes uzsvēra, ka ekonomikas un finanšu ministra teiktais kādā intervijā, kas publicēta Les Echos2002. gada 12. jūlijā, atrodas ārpus tās izmeklēšanas procedūras lauka, ko Komisija uzsāka 2003. gada 30. janvārī. Komisija vairs nevarētu paplašināt procedūru šajā sakarā, jo 18 mēnešu termiņš, kas paredzēts Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko groza EK Līguma 93. panta piemērošanas nosacījumus, 7. panta 6. punktā (106), ir gandrīz iztecējis. Jebkurā gadījumā Francijas varasiestādes ir paturējušas tiesības iesniegt Komisijai papildu ekspertīzes attiecībā uz konsultanta ziņojumu;

(183)

attiecībā uz juridisko ziņojumu Francijas varasiestādes iesniedza šādus novērojumus:

(184)

attiecībā uz ekonomikas ziņojumu Francijas varasiestādes iesniedza šādus novērojumus:

(185)

2002. gada 4. decembrī Komisija saņēma paziņojumu par akcionāra avansa projektu, ko Francija gatavojās ieviest par labu FT kā iepriekšēju soli savai līdzdalībai gaidāmajā Uzņēmuma kapitāla palielināšanas operācijā atveseļošanas plāna ar nosaukumu “Mērķi 2005” ietvaros. Šī paziņojuma saturs ir aprakstīts Lēmumā par procedūras uzsākšanu. Lai lemtu par apspriežamo pasākumu atbilstību Līgumam, Komisija pārbaudīja notikumus, kas saistīti ar šī projekta paziņošanu, tostarp valdības paziņojumus laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim (110)(skat. 5. nodaļu). Veicot šo pārbaudi, Komisija secināja, ka paziņotos pasākumus nevar analizēt, neņemot vērā valdības paziņojumus laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim. Būtībā valsts caur šiem paziņojumiem pauda savu gribu veikt attiecīgos pasākumus, lai atrisinātu FT finansiālās grūtības. Tādējādi avansa projekts materializē valsts iepriekš izteiktos nodomus. Būtībā, no materiālā viedokļa raugoties, nav nekāda juridiska iemesla, lai ierobežotu atbilstīgo faktu pārbaudi vienīgi līdz tiem faktiem, ko dalībvalsts ir nolēmusi pieminēt paziņojumā. Finansiālā atbalsta jēdziens ir objektīvs un ekonomiskajā realitātē balstīts jēdziens. No tā izriet, ka gadījumā, ja Komisijai ir zināmi iepriekšēji fakti, kas ir objektīvi atbilstīgi, tai tie ir jāintegrē savā analīzē;

(186)

šajā gadījumā Komisija konstatē, ka pirms 2002. gada decembra pasākumiem, par kuriem tika izdarīts paziņojums, Francijas varasiestādes kopš jūlija bija izdarījušas vairākus paziņojumus un pasākumus. Pirmkārt, šie paziņojumi un pasākumi ļauj labāk saprast decembra pasākumu iemeslus un iespaidu. Otrkārt, šiem iepriekš notikušajiem paziņojumiem un pasākumiem noteikti bija ietekme uz to, kāda bija FT situācijas uztvere no tirgu un ekonomikas dalībnieku puses decembra mēnesī. Tā kā pati ekonomikas dalībnieku izturēšanās bija valsts izturēšanās ietekmēta, tā nav objektīvs rādītājs, lai tālāk spriestu par valsts izturēšanos. Tātad šī iepriekš notikusī iesaistīšanās ir jāņem vērā analīzē par finansiālu atbalstu klātbūtni decembra pasākumos;

(187)

būtībā ir iespējams analizēt secīgos Francijas varasiestāžu paziņojumus un pasākumus, kas izdarīti kopš 2002. gada jūlija, kā kopumu, kura konkretizēšanās brīdis būtu decembra pasākumi (akcionāra avansa piešķiršana), tie pasākumi, par kuriem bija paziņots. Protams, finansiālie atbalsti pastāvēs tikai tādā mērā, kādā pastāvēs atsevišķie finansiālā atbalsta jēdziena elementi (selektīva priekšrocība, valsts resursi, kontaktu un konkurences ietekmēšana);

(188)

šī gadījuma analīze pirmajā skatījumā atklāj laika atstarpi starp priekšrocībām uzņēmumam, kas bijušas īpaši jūtamas jūlija mēnesī, un iespējamo valsts resursu iesaistīšanu, kas šķiet visskaidrāk notikusi decembra mēnesī. Būtībā ekonomikas un finanšu ministra paziņojumus būtu iespējams kvalificēt kā finansiālu atbalstu tādā mērā, kādā šiem paziņojumiem ir bijis skaidrs iespaids uz tirgiem un kādā tie ir devuši priekšrocību uzņēmumam. Tomēr nebūs viegli bez iespējamām šaubām noteikt, vai 2002. gada jūlija paziņojumi ir bijuši tādi, kas vismaz potenciāli iesaistīja valsts līdzekļus. Šajā sakarā Komisija ir analizējusi vairākus juridiskus argumentus ar mērķi pierādīt, pirmkārt, ka no juridiskā viedokļa šādi publiski paziņojumi ir vienlīdzīgi valsts garantijai un, otrkārt, ka tie iesaista valsts reputāciju ar ekonomiskām sekām neievērošanas gadījumā. Kopumā ņemot, šie elementi varēja tikt uzskatīti par tādiem, kas tiešām var apdraudēt valsts resursus (vai nu izraisot valsts atbildību attiecībā pret investoriem, vai paaugstinot nākamo valsts transakciju izmaksas). Versija, saskaņā ar kuru 2002. gada paziņojumi ir finansiāli atbalsti, tātad ir jauna versija, bet, iespējams, ne bez pamata;

(189)

tomēr šajā gadījumā Komisijas rīcībā nav pietiekamu elementu, lai neapgāžamā veidā pierādītu finansiāla atbalsta pastāvēšanu, balstoties uz šo jauno versiju. Turpretī tā uzskata, ka var noteikt finansiāla atbalsta elementu pastāvēšanu, izmantojot tradicionālāku pieeju decembra pasākumiem, par kuriem bija izdarīts paziņojums;

(190)

būtībā, pirmkārt, valsts resursu iesaistīšana ir skaidra decembra mēnesī. Otrkārt, priekšrocības pastāvēšana uzņēmumam decembra mēnesī ir tikpat acīmredzama, tiklīdz kā tiek ņemts vērā iepriekšējo paziņojumu un pasākumu iespaids uz tirgiem;

(191)

šajā sakarā “privāta investora princips tirgus ekonomikā” nav izmantojams, lai attaisnotu šo decembra iesaistīšanos, kā to apgalvo Francijas varasiestādes, jo ekonomikas dalībnieku izturēšanos decembrī bija skaidri ietekmējuši iepriekš kopš jūlija notikušie valdības paziņojumi un darbības. Ja ir iespējamas šaubas par to, vai jūlija paziņojumi bija pietiekami konkrēti, lai paši veidotu finansiālus atbalstus, tad nav nekādu šaubu, ka šie paziņojumi bija vairāk kā pietiekami, lai “inficētu” tirgu uztveri un ietekmētu turpmāko ekonomikas dalībnieku izturēšanos. Ja tas tā ir, nav iespējams izmantot ekonomikas dalībnieku izturēšanos kā neitrālu salīdzinājuma punktu, lai šādi spriestu par valsts izturēšanos. Pieņēmums, kas balstīts uz “privāta investora principu tirgus ekonomikā”, tātad nevar balstīties uz tirgus situāciju, kāda tā bija decembrī, bet tam loģiski būtu jābalstās uz tādu tirgus situāciju, ko nebūtu negatīvi ietekmējis iepriekšēju paziņojumu iespaids;

(192)

Līguma 87. panta 1. punkts paredz, ka ar kopējo tirgu nesavienojami tādā mērā, kādā tie ietekmē kontaktus starp dalībvalstīm, ir tādi finansiāli atbalsti, ko valstis piešķir, izmantojot valsts resursus, lai arī kādā veidā tas notiktu, un kas kropļo vai draud kropļot konkurenci, piešķirot priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķiem ražojumiem. Līgums nešķiro valsts pasākumus pēc to iemesliem vai mērķiem, bet gan definē tos pēc sekām (111). Finansiāla atbalsta jēdziens attiecas uz valsts pasākumiem, kas, lai arī kādā veidā tiktu veikti, var tieši vai netieši radīt novērtējamas priekšrocības uzņēmumiem vai ražojumiem un kas pat iespējamā veidā draud kropļot konkurenci (112). Saskaņā ar konstantu jurisprudenci finansiāla atbalsta jēdziens ietver ne tikai subsīdijas pašas par sevi, bet arīdzan pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo saistības, kuras gulstas uz kāda uzņēmuma budžetu, un kas caur to, arī nebūdami subsīdijas termina īstajā nozīmē, tomēr ir tāda paša rakstura un izraisa identiskas sekas (113). No iepriekš teiktā izriet, ka finansiāla atbalsta jēdziens balstās uz ekonomisku priekšrocības konceptu, formālajam kritērijam tātad esot nebūtiskam (114). Secinot finansiāla atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas neņem vērā juridisko formu, kādā izpaužas valsts pasākums, bet pievēršas vienīgi šī pasākuma sekām (115). Šādi šo nosacījumu interpretācijai tā vietā, lai balstītos uz formāliem kritērijiem, ir jāņem vērā minēto nosacījumu lietderība, kuru mērķis saskaņā ar Līguma 3. panta g) punktu ir nodrošināt, lai netiktu kropļota konkurence (116);

(193)

ir nepieciešama vairāku elementu pastāvēšana, lai kvalificētu kādu finansiāla atbalsta pasākumu: selektīva priekšrocība, kas piešķirta, izmantojot valsts resursus un kas kropļo vai draud kropļot konkurenci un sakarus starp dalībvalstīm;

(194)

attiecībā uz priekšrocību Komisija atzīmē, ka akcionāra avanss (kas ir pirmais solis valsts līdzdalībai Uzņēmuma rekapitalizācijā) piešķir priekšrocību par labu FT, jo tas Uzņēmumam ļauj palielināt savus finansējuma līdzekļus un dot tirgum drošību attiecībā uz Uzņēmuma spēju ievērot maksājumu termiņus. Pat ja vienošanās par avansu tā arī nav tikusi parakstīta, tirgum dotais iespaids par šī avansa pastāvēšanu var piešķirt FT priekšrocību, jo tirgus uzskatīja, ka Uzņēmuma finansiālā situācija bija stabilāka (117). Tas būtu varējis ietekmēt FT aizņēmuma nosacījumus;

(195)

attiecībā uz nosacījumu par valsts resursiem Komisija uzsver to, ka fakts, ka priekšrocība izriet no valsts saistību piešķiršanas, kas izraisa potenciālu, bet ne tūlītēju resursu pārvedumu, neizslēdz, ka šī priekšrocība būtu piešķirta, izmantojot valsts resursus. “Šajā sakarā ir būtiski atzīmēt, pirmkārt, ka saskaņā ar konstantu jurisprudenci visos gadījumos nav nepieciešams noteikt, ka ir noticis valsts resursu pārvedums, lai kādam vienam vai vairākiem uzņēmumiem piešķirta priekšrocība varētu tikt uzskatīta par valsts finansiālu atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē” (118). Tādējādi pat tāda priekšrocība, kas piešķirta, izmantojot potenciālas papildu saistības valstij, veido valsts finansiālu atbalstu, tiklīdz kā tā ietekmē konkurenci un kontaktus starp dalībvalstīm (119);

(196)

pretēji tam, ko apgalvo Francijas varasiestādes un FT, Komisija atzīmē, ka potenciālas papildu saistības valsts resursiem tika radītas ar paziņojumu par akcionāra avansa piešķiršanu vienlaikus ar šīs piešķiršanas sagatavošanas nosacījumu īstenošanu (120), radot tirgū iespaidu, ka šis avanss jau tiešām bija piešķirts, (121) un visbeidzot ar ERAP parafētu un parakstītu avansa līguma nosūtīšanu FT (122). Ir taisnība, ka šis līgums nav ticis parakstīts no FT puses, tomēr tas nenozīmē, ka nav bijis potenciālas valsts resursu iesaistīšanas. Būtībā tādā mērā, kādā šis dokuments veidoja kontraktuālu piedāvājumu, un tik ilgi, kamēr tas netika nosūtīts atpakaļ, FT būtu varējis to parakstīt jebkurā brīdī, tādējādi sev piešķirot tiesības nekavējoties saņemt 9 miljardu eiro lielas summas pārskaitījumu. Valsts, nevarot to nezināt, noteikti turēja FT rīcībā caur ERAP atbilstīgo resursu summu;

(197)

Komisijai šādi ir jāpārbauda, vai priekšrocība, kas tādējādi piešķirta FT, ievēro saprātīga privātā investora principu un vai tā ietekmē konkurenci un sakarus starp dalībvalstīm;

(198)

priekšrocība, ko apspriežamie pasākumi būtu piešķīruši FT, tam ļauj samazināt vai daļēji izvairīties no sekām, kas normālos apstākļos izrietētu no tā nestabilās finansiālās situācijas. Būtībā ir vietā atgādināt, ka valsts iesaistīšanās mērķis nepārprotami bija atrisināt finansiālo krīzi, vienlaikus saglabājot FT operatīvās struktūras būtisko integritāti un tā iekšējā pieauguma līmeni (šis mērķis būtībā tika sasniegts, jo FT atveseļoja savu situāciju, vienlaikus saglabājot grupas integritāti, ja netiek ņemtas vērā dažas relatīva nozīmīguma cesijas). Tādā mērā, kādā FT piešķirtā priekšrocība būtu selektīva, šķiet acīmredzami, ka šī priekšrocība kropļotu konkurenci starp FT un tā konkurentiem. Ir jāsecina, ka tādā augstas konkurences sektorā kā telekomunikācijas priekšrocības, ko saņēma FT, kropļo vai draud kropļot konkurenci īpaši jūtamā veidā;

(199)

tiklīdz kā kāds valsts piešķirts finansiāls atbalsts stiprina kāda uzņēmuma pozīciju salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem kontaktos Kopienas iekšienē, šie uzņēmumi ir jāuzskata par finansiālā atbalsta ietekmētiem. (123) Tāpat, tiklīdz kāda dalībvalsts piešķir finansiālu atbalstu uzņēmumam, kas darbojas pakalpojumu un izplatīšanas tirgos, nav nepieciešams, lai līdzekļu saņēmējam būtu darbība ārpus savas dalībvalsts, lai būtu ietekmēta tirdzniecība dalībvalstu starpā; (124)

(200)

tādā mērā, kādā FT darbojas tirgos, kas pakāpeniski tika atvērti konkurencei, sākot ar 80. gadu beigām, valdības paziņojumi pēc 2002. gada jūlija var ietekmēt kontaktus starp dalībvalstīm. Telekomunikāciju sektors šodien ir viens no visdinamiskākajiem un visintegrētākajiem Eiropas līmenī. Sektorā ir daudz dalībnieku, kas tāpat kā FT darbojas vairākās dalībvalstīs; (125)

(201)

no iepriekš teiktā izriet, ka apspriežamie pasākumi var ietekmēt kontaktus starp dalībvalstīm;

(202)

saprātīga privātā investora princips ir izskatīts 8. nodaļā visu to paziņojumu aspektā, ko valdība ir izdarījusi pēdējos mēnešos pirms avansa projekta;

(203)

kā iepriekš minēts, Komisija uzsver, ka paziņotie pasākumi nevar tikt izskatīti, neņemot vērā valdības paziņojumus laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim. Būtībā šo paziņojumu saturs un to ietekme uz tirgu atklāj, ka valsts jau jūlijā bija nolēmusi atbalstīt Uzņēmumu;

(204)

Komisija jau iepriekš uzsver, ka Kopienas tiesības vispārīgā veidā atzīst valsts solījumu un paziņojumu nozīmīgumu, piemērojot noteikumus par valsts finansiālajiem atbalstiem (126). 2002. gada 12. jūlijā avīze Les Echos publicēja interviju ar Francijas ekonomikas un finanšu ministru, kurā viņš vairākkārt apstiprināja, ka gadījumā, ja FT būtu finansējuma problēmas, valsts veiktu nepieciešamos pasākumus, lai tās atrisinātu. Precīzāk publicētais teksts ir šāds:

“Jūs pieminat tirgu pārmērības. France Télécom biržas kurss ir ļoti nestabils. Jūs esat šī uzņēmuma vairākuma akcionārs, vai Jums ir kāda pavēstāma ziņa?

Mēs esam vairākuma akcionārs ar 55 % kapitāla, protams, nav runa par uzņēmuma “renacionālizāciju”, kā es to esmu šur tur dzirdējis. Es izjūtu atbildību par valsts patrimoniālajām interesēm. Valsts kā akcionāre rīkosies kā saprātīgs investors, un, ja France Télécom būtu grūtības, mēs veiktu attiecīgos pasākumus.

Vai valsts rīkojās saprātīgi, ļaujot France Télécom grimt parādos, uzsākot darbību, piemēram, Vācijā?

Man nav jākritizē savi priekšgājēji. Es atzīmēju, ka visam sektoram vienā laikā bija vienāda stratēģija. Tas nozīmē, ka ideoloģiska griba saglabāt lielāko daļu kapitāla neatviegloja France Télécom starptautiskās darbības uzsākšanu, jo tas nevarēja iegādāties uzņēmumus ar “papīru”. Tāpēc arī parādi. Es atkārtoju, ka gadījumā, ja France Télécom būtu finansējuma problēmas, taču tas tā šodien nav, valsts pieņemtu nepieciešamos lēmumus, lai tās tiktu atrisinātas.

Jūs atsākat runas par kapitāla palielināšanu…

Nē, noteikti nē! Es vienīgi apstiprinu, ka mēs vajadzīgajā laikā veiksim attiecīgus pasākumus. Ja tas būs nepieciešams.

…” (127)

(205)

jāatzīmē, ka šī intervija nav tikusi atsaukta no Francijas varasiestāžu puses. (128) Tieši otrādi, tās saturs ir ticis apstiprināts secīgajos paziņojumos, kas bija ietverti Ekonomikas un finanšu ministrijas 2002. gada 13. septembra, 2002. gada 2. oktobra un 2002. gada 4. decembra paziņojumos presei. Precizitāte pieauga (129) līdz ar nākamajiem paziņojumiem, līdz nonāca pie tā, ka tika norādīti nosacījumi, pie kādiem tiks atrisinātas France Télécom finansējuma problēmas (kapitāla palielināšanas summa un valsts līdzdalība, akcionāra avanss, Uzņēmuma refinansējuma spējas atbalsts pirms rekapitalizācijas), par ko tika izdarīts Francijas paziņojums. Proti, Ekonomikas un finanšu ministrijas pirmais paziņojums presei 2002. gada 13. septembrī skaidrāk norāda tās līdzdalību gaidāmajā France Télécom kapitāla palielināšanā: “Valsts sniegs savu atbalstu šī plāna īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu ļoti būtiskā uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar plānojumu un nosacījumiem, kas jādefinē, izejot no tirgus nosacījumiem.” Paziņojumā ir piebilsts, ka “tikmēr valsts, ja tas būs nepieciešams, veiks pasākumus, kas ļautu uzņēmumam izvairīties no jebkādām finansējuma problēmām”. Līdzīgi vārdi ir teikti Ekonomikas un finanšu ministrijas 2002. gada 2. oktobra paziņojumā presei: “Valsts sniegs savu palīdzību atveseļošanas darbību ieviešanā un no savas puses dos ieguldījumu uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar nosacījumiem, kas tiks noteikti ciešā saistībā ar uzņēmuma prezidentu un valdi. Kā valsts jau ir norādījusi, tā nākotnē, ja tas būs nepieciešams, veiks pasākumus, kas ļautu uzņēmumam izvairīties no jebkādām finansējuma problēmām.” 4. decembra paziņojums arīdzan ir centrēts uz šiem diviem aspektiem, pirmkārt, uz to, kas attiecas uz līdzdalību kapitāla palielināšanā, un, otrkārt, uz Uzņēmuma refinansēšanu, šoreiz izmantojot akcionāra avansu kredītlīnijas veidā (130);

(206)

visi kopā šie paziņojumi var tikt uzskatīti par tādiem, kas publiskojuši valsts nodomu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja France Télécom būtu finansējuma problēmas vai finansiālas grūtības, valsts darītu nepieciešamo, lai tās tiktu atrisinātas. Kā būs redzams 9. nodaļā, bija skaidrs, ka jau laikā, kad tika izdarīts pirmais no šiem paziņojumiem, FT bija strukturālas finansiālas problēmas, ko atspoguļoja Uzņēmuma nelīdzsvarotā bilance. Cash flow palielināšana izrādījās nepiemērota, lai atrisinātu ar parādiem saistītās problēmas. Cash flow nepietiekamības konstatējums un nepamatotais optimisms attiecībā uz nestratēģisko aktīvu cesijām turpināja smagi ietekmēt FT kursu, kā arī tā parāda vērtējumu (131). Apstiprinot, ka valsts pieņems nepieciešamos lēmumus vai attiecīgos pasākumus, ministrs pauž valsts apņemšanos darīt nepieciešamo, lai atrisinātu Uzņēmuma strukturālās finansējuma problēmas. Jebkādā gadījumā tā to uztvēra ekonomikas dalībnieki;

(207)

kas attiecas uz valsts vainojamību par šiem paziņojumiem, šis jautājums rodas vienīgi attiecībā uz jūlija paziņojumu. Šajā sakarā Komisija atzīmē, ka tajā ekonomiskajā kontekstā, kāds tas tikko tika atgādināts, galvenā Francijas finanšu avīze Les Echos devās pie kompetentā ministra un jautāja viņam nevis tā sajūtas par attiecīgā laika notikumiem, bet gan to, vai ministram ir kāda vēsts, ko paziņot tirgum. Ministra atbilde žurnālistam tātad nav ne nejaušības auglis, ne pagātnes analīze. Tā drīzāk ir ministra izvēle un aiz viņa stāvošās valdības izvēle adresēt skaidru vēstījumu visām tirgus sastāvdaļām. Tātad ministrs izteica precīzus paziņojumus valsts un valdības vārdā (starp citu, veselas rakstu sērijas kontekstā par jaunās valdības prioritātēm ekonomikas politikas jomā). Šādos apstākļos nav šaubu, ka ministra intervija pilnīgi pierāda valdības pieņemto lēmumu atbalstīt FT un tātad veido valstij piedēvējamu aktu. Cita starpā, kā ir norādīts 205. preambulā, presē izteiktais vēlāk nav ticis ne atcelts vai pārveidots no ministra puses, ne valdības atsaukts;

(208)

Komisija uzsver, ka šie publiskie paziņojumi ir pietiekami skaidri, precīzi un stingri, lai paustu ticamu valsts saistību pastāvēšanu. Kas attiecas uz publicitāti, Komisija uzsver, ka pirmais paziņojums ir ticis publicēts valsts mēroga dienas laikrakstā, kas turklāt ir orientēts uz ekonomikas dalībnieku un baņķieru sabiedrību. Vēl vairāk, ministra atbildes nav sniegtas vienīgi žurnālistam, bet gan ir skaidri adresētas visai finanšu un ražošanas kopienai. Būtībā pirmais žurnālista uzdotais jautājums ir ļoti raksturojošs: “France Télécom biržas kurss ir ļoti nestabils. Jūs esat šī uzņēmuma vairākuma akcionārs ar 55 % kapitāla, vai Jums ir kāda pavēstāma ziņa?” Tātad ministrs nevar nezināt to, ka dod vēstījumu Uzņēmumam un tā algotajiem darbiniekiem, kā arī pārējiem akcionāriem, bankām, kreditoriem un Uzņēmuma konkurentiem. Kas attiecas uz pārējiem paziņojumiem, tie tika publicēti caur ekonomikas un finanšu ministra paziņojumiem presei, kas pēc sava rakstura ir paredzēti pēc iespējas plašākai izplatīšanai;

(209)

kas attiecas uz skaidrību, Komisija uzskata, ka jau 2002. gada jūlijā vēstījums ir skaidrs, lai gan valsts iesaistīšanās līdzekļi, proti, tās apņemšanās izpildīšanas nosacījumi, vēl nav precizēti: “Es izjūtu atbildību par valsts patrimoniālajām interesēm. Valsts kā akcionāre rīkosies kā saprātīgs investors, un, ja France Télécom būtu grūtības, mēs veiktu attiecīgos pasākumus.” Un nedaudz vēlāk: “Es vienīgi apstiprinu, ka mēs vajadzīgajā laikā veiksim attiecīgus pasākumus. Ja tas būs nepieciešams.” No šīs raksta vietas skaidri izriet, pirmkārt, tas, ka valsts uzskata, ka rīkojas kā saprātīgs vairākuma akcionārs, un, otrkārt, tas, ka tā veiks pasākumus, lai atvieglotu France Télécom grūtības. Vairākuma akcionāra saistību skaidrība nerada nekādas šaubas, jo tā tiek atkārtota dažas rindiņas tālāk: “Es atkārtoju, ka gadījumā, ja France Télécom būtu finansējuma problēmas, taču tas tā šodien nav, valsts pieņemtu nepieciešamos lēmumus, lai tās tiktu atrisinātas.” Komisija uzsver, ka valsts saistību skaidrība nav mazinājusies ar šādajiem paziņojumiem;

(210)

kas attiecas uz šo saistību stingrību, Komisija nav pārliecināta, ka izteicieni “ja France Telecom būtu grūtības” vai “ja France Telecom būtu finansējuma problēmas” (jūlija paziņojumi) un “ja tas būs nepieciešams” (septembra un oktobra paziņojumi presei) var tikt uzskatīti par nosacījumiem, kas pārtrauc valsts saistību efektivitāti. Būtībā pirmā paziņojuma laikā FT jau bija uzzinājis par savu ļoti pazemināto novērtējumu, tam bija apmēram 70 miljardu eiro liels parāds, un tirgus zināja, ka Uzņēmumam ir jāizpilda daži būtiski maksājumi 2002. gada beigās un 2003. gada sākumā un ka tam ir jāfinansē ievērojams finansējuma trūkums uz 2003. gada beigām. Tādējādi finansējuma problēmu parādīšanās nebija nejauša, ņemot vērā vispārējo finansiālo kontekstu. Šī situācija nemainījās pārējo paziņojumu publicēšanas laikā. Šādi apspriežamie izteikumi nevar tikt uzskatīti par suspensīviem nosacījumiem, jo suspensīvs nosacījums pēc savas definīcijas ir nākotnē iespējams un neskaidrs notikums (132). Cita starpā apspriežamie paziņojumi nesatur nekādas iebildes par iepriekšēju paziņojumu Komisijai. Ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo Francijas varasiestādes, to apgalvojums, saskaņā ar kuru valsts uzskata, ka rīkojas kā saprātīgs investors (šāds “piesardzības apsvērums” cita starpā vienkārši tika pieminēts jūlijā un decembrī), nevar tikt uzskatīts par valsts saistību nosacījumu. Neviens elements neļauj pierādīt, ka tirgus būtu uztvēris jebkādu nosacījumu. Vienīgais gadījums, kad ticis pieminēts sapratīga investora jēdziens, ir konstatēts Standard & Poor ’ s2002. gada 12. jūlija paziņojumā presei, bet vienīgi citējot ministra sacīto; tās aģentūras, kas seko citēšanai, ministra teikto vārdu interpretācija gan ir atšķirīga (tomēr valsts norādījums apstiprina FT novērtējumu investīcijām piemērotā līmenī) (133). Bez tam tas netiek atkārtots citu kredītreitingu aģentūru paziņojumos, kā Moody’s, kura cita starpā saskata ministrijas paziņojumos norādījumu par valsts stingru apņemšanos sniegt savu palīdzību (“atbalstu”) FT, lai arī kādi būtu nosacījumi. Šajā sakarā nav diezgan vienīgi apgalvot, ka ir griba rīkoties kā saprātīgam investoram, lai tiktu ievēroti noteikumi par valsts finansiāliem atbalstiem un jo īpaši saprātīga privātā investora princips. Ja tas tā būtu, tad dalībvalstīm atliktu vienīgi apgalvot, ka tās ir ievērojušas šos noteikumus, lai tie tiešām būtu ievēroti, un Komisijas kontroles darbība būtu pilnīgi lieka. Cita starpā spriest par saprātīga investora principa ievērošanu pienākas nevis dalībvalstīm, bet gan Komisijai zem Kopienas tiesneša kontroles. Šajā sakarā, neskatoties uz to, ko Francijas varasiestādes apgalvo, tās nešķiet rīkojušās kā saprātīgs investors (skatīt punktu 5.5). FT cita starpā ir uzsvēris, ka izteikums “attiecīgi pasākumi”a priori nenozīmē, ka valsts būtu apņēmusies piemērot finansiālus pasākumus. Komisija uzsver acīmredzamo pretrunību Francijas varasiestāžu argumentos. Būtībā no vienas puses valsts uzskata, ka rīkosies kā saprātīgs akcionārs. Ņemot vērā Uzņēmuma finansiālo situāciju, finanšu analītiķus un privāta akcionāra līdzekļus, tas nozīmē, ka valsts ar to domā finansiāla atbalsta piešķiršanu FT (menedžmenta izmaiņas nekādā gadījumā nevar tikt uzskatītas par pietiekamām, kā to šādi apstiprināja plāna Mērķi 2005 saturs). No otras puses, ja Francijas varasiestādes uzskata, ka pasākumi nav finansiālas dabas, tas nozīmē, ka tās gatavojās rīkoties kā valsts vara;

(211)

kas attiecas uz Francijas varasiestāžu argumentu, kas balstīts uz nacionālās aviokompānijas Air France jurisprudenci (134), saskaņā ar kuru inkriminētie izteikumi nesatur stingras un beznosacījumu valsts saistības, jo tie nav pietiekami precīzi, šis arguments balstās uz neskaidrību starp saistību uzņemšanās datuma problēmu un šo saistību novērtējumu attiecībā uz saprātīga privātā investora principu. Tātad attiecībā uz saistību uzņemšanās datumu Komisija atzīmē, ka šī jurisprudence neizslēdz to, ka stingra apņemšanās var pastāvēt pirms visu precīzo izpildīšanas nosacījumu zināšanas. Turpretī Eiropas Kopienu Pirmās instances tribunāls uzsver, ka saprātīgs investors principā nepieņemtu neatsaucamu lēmumu investēt, kamēr nebūtu apstiprināti galīgie investīcijas nosacījumi;

(212)

cita starpā citi atbilstīgie apstākļi, kas aptver minētos paziņojumus, apstiprina ministra vēstījuma skaidrību un stingrību, kā arī valsts gribu iesaistīties, pilnīgi apzinoties lietu. Tādējādi jau 2002. gada jūlijā valsts neaprobežojās vienīgi ar publiskiem paziņojumiem, tā arī vērsās pie svarīgākajiem tirgus dalībniekiem, lai tie kalpotu par starpniekiem ceļā pie investoriem (135). Steidzamība Uzņēmuma finansiālās situācijas dēļ apstiprina to, ka pastāvēja valsts stingrs lēmums atbalstīt FT. 2002. gada pirmajā pusē FT pieredzēja krasu sava kredītreitinga samazinājumu, kas sekoja tā 2001. gada rēķinu publikācijai. FT kredītreitinga samazinājuma kulminācijas punkts tika sasniegts 2002. gada 24. jūnijā, kad Moddy’s samazināja Uzņēmuma kredītreitingu līdz līmenim, kas tik tikko augstāks par “junk bonds”, tādējādi ļoti apgrūtinot tā parāda refinansēšanu (136). Šis samazinājums izraisīja ļoti lielu satraukumu finanšu tirgos attiecībā uz FT finansiālo situāciju (un konkrēti attiecībā uz tā spēju refinansēt savu parādu par 15 miljardiem eiro, kura maksājuma termiņš bija 2003. gada beigas), tādēļ tirgi atradās nogaidīšanas situācijā, gaidot valsts reakciju, kas tos pārliecinātu. Saskaņā ar Komisijas nostāju šie apstākļi norāda, ka valstij vajadzēja iesaistīties nekavējoties, lai dotu drošību tirgum un novērstu jebkādu turpmāku FT kredītreitinga samazinājumu līdz līmenim “junk bonds”, kam būtu ļoti negatīva ietekme (137) uz Uzņēmuma finansiālo situāciju. Tādējādi valsts pasargāja šo tirgus uzticību ar secīgiem paziņojumiem. Būtībā valsts iesaistīšanās sekas bija izvairīšanās no Uzņēmuma kredītreitinga samazināšanas līdz līmenim “junk bonds”, kā tas cita starpā ir skaidri norādīts S & P 2002. gada 12. jūlija paziņojumā presei, kas norāda, ka valsts sniegtie solījumi bija būtisks faktors tajā, ka FT vērtējums netika pazemināts līdz līmenim “junk bonds”;

(213)

secinot, ja katrs no šiem paziņojumiem, atsevišķi ņemts, varētu nebūt pietiekams, lai pierādītu valsts lēmumu atbalstīt FT, apspriežamie paziņojumi visi kopā, šķiet, nozīmē šāda lēmuma pastāvēšanu (kurš materializējās akcionāra avansa piešķiršanā FT, kas bija pirmais solis valsts līdzdalībā gaidāmajā rekapitalizācijā). Jebkādā gadījumā tāda bija tirgu uztvere. Bez tam šī lēmuma stingro raksturu apstiprinātu tas, ja izrādītos, ka šie paziņojumi ir saistoši attiecībā uz iekšējām tiesībām un var iesaistīt valsts uzticamību;

(214)

Komisija iepriekš atzīmē, ka tā ir izpētījusi to, vai saskaņā ar iekšējām tiesībām privāts investors, kas būtu izdarījis tādus pašus paziņojumus kā valsts, būtu spiests ievērot savus solījumus. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā investors ir valsts, iekšējo tiesību pētījums skāra arī administratīvās tiesības;

(215)

Komisija atzīmē, ka tā ir pieprasījusi ekspertīzes ziņojumu par šo punktu un ka tā ir arī saņēmusi vairākus ziņojumus no trešām pusēm. Uz šo informāciju pamata Komisija šajā posmā nevar izslēgt to, ka apspriežamajiem paziņojumiem būtu saistošs spēks, pamatojoties uz Francijas administratīvajām tiesībām, civiltiesībām, komerctiesībām un kriminālo likumdošanu (138), kā arī balstoties uz Ņujorkas Valsts tiesībām;

(216)

galvenā Francijas varasiestāžu kritika izpaužas tajā, ka tiek uzsvērts, ka vienpusējas saistības iekšējās tiesībās ir izņēmums un ka nodoma vēstules, kas nav vienota kategorija, tikai izņēmuma gadījumos nozīmē vienpusējas saistības. Bet jautājums nav par to, vai Francijas tiesības šajā jautājumā ir viennozīmīgas, bet gan par to, vai privātajās tiesībās pastāv tādi elementi, kas ļautu atklāt vienpusējas saistības pastāvēšanu tādos apstākļos, kādi ir šī gadījuma apstākļi. Fakts, ka pastāv pielietojama Kasācijas tiesas jurisprudence (139), kuras ietekmi Francijas varasiestādes vienkārši cenšas mazināt (140), nav apstrīdams;

(217)

šādi atkārtoti un saskaņoti paziņojumi, kurus izteicis valsts ieguldījuma pārvaldībā kompetentais ministrs, kurš pārstāv Uzņēmuma vairākuma akcionāru, pilnīgi var tikt uzskatīti par ticamiem no tirgus puses un šādi rada situāciju, kad tirgus gaida, ka valsts darīs visu nepieciešamo, lai atrisinātu visas FT finansiālās grūtības. Ja valsts nebūtu atbildējusi šīm gaidām, tas būtu tieši ietekmējis tās reputāciju kā kotētu vai nekotētu uzņēmumu īpašnieces, akcionāres vai pārvaldītājas reputāciju, kā arī tās reputāciju saistībā ar obligāciju emisiju, lai finansētu valsts parādu (141). Tādējādi Francijas valdības paziņojumi, sākot ar 2002. gada jūlija paziņojumiem, pauž uz valsts reputāciju balstītu stratēģiju. Šī stratēģija izpaužas kā ticamu saistību uzņemšanās īstermiņā un ilgtermiņā. Kāds uzņēmuma vairākuma akcionārs vai īpašnieks (vai vispārīgākā nozīmē pārvaldītājs), kurš nerīkojas saskaņā ar to, ko ir publiski paziņojis, un obligāciju emitents, kurš netur dotos solījumus, loģiski riskē zaudēt reputāciju, neatkarīgi ne no kādiem juridiskiem pienākumiem. Šī reputācijas zaudējuma sekas ietver gandrīz drošas ekonomiskas izmaksas, kas gulsies uz šī ekonomikas dalībnieka, ja tas no jauna vēlēsies aizņemties līdzekļus tirgū (reizē pieļaujot, ka viņš vēl joprojām atradīs kādu, kurš gatavs tam piešķirt kredītu) vai ja rīkosies kā uzņēmuma īpašnieks vai pārvaldītājs (142). Šajā gadījumā vairākuma akcionārs ir Francijas Valsts. Francijas Valsts ir nozīmīga ekonomikas dalībniece, darbodamies ekonomikā kā īpašniece, kā akcionāre un, plašāk runājot, kā liela skaita valsts uzņēmumu pārvaldītāja. (143) Francijas Valsts ir arīdzan nozīmīgs aizņēmējs kapitāla tirgū, lai finansētu savu valsts parādu (144). Tirgus uzticības zaudējums būtu radījis vērā ņemamas sekas gan valsts kā nozīmīga ekonomikas dalībnieka un emitenta starptautiskajos tirgos reputācijas līmenī, gan valsts kā nozīmīga politikas dalībnieka reputācijas līmenī;

(218)

uzlūkoti visā kopumā, šie elementi var tikt uztverti kā tādi, kas tiešām rada risku apdraudēt valsts līdzekļus (vai nu iesaistot valsts atbildību attiecībā uz investoriem, vai paaugstinot valsts transakciju izmaksas nākotnē). Versija, saskaņā ar kuru Francijas varasiestāžu paziņojumi, sākot ar 2002. gada jūliju, būtu uzskatāmi par finansiāliem atbalstiem, tātad ir jauna versija, bet, iespējams, ne bez pamata;

(219)

tomēr Komisija neuzskata, ka, balstoties uz to, ir iespējams neapstrīdamā veidā pierādīt finansiālu atbalstu pastāvēšanu. Tā turpretī uzskata, ka finansiāla atbalsta elementu pastāvēšanu var pierādīt tradicionālākā veidā, sākot ar 2002. gada decembra pasākumiem, par kuriem tika izdarīts paziņojums. Šajā sakarā ir pietiekami noteikt, ka iepriekšējiem paziņojumiem ir bijusi reāla ietekme uz tirgus uztveri decembrī, bez nepieciešamības kvalificēt šos iepriekšējos paziņojumus pašus kā valsts finansiālus atbalstus;

(220)

šajā gadījumā tirgus reakcija, kā arī finanšu analītiķu komentāri apstiprina, ka tirgus uzskatīja šos paziņojumus par ticamu valsts saistību stratēģiju atbalstīt FT;

(221)

attiecībā uz tirgus reakciju NERA uzsvēra, ka event Study, kas ir veikta pēc 2002. gada 12. jūlija paziņojuma, parāda, ka šis paziņojums izraisīja ārkārtēju un neapstrīdamu FT akciju un obligāciju vērtības pieaugumu. Tādējādi FT akciju kurss attiecībā uz tirgus telekomunikāciju indeksu kopumu progresēja vērtībā no 37,8 % līdz 43,8 %. Attiecībā uz ārkārtējo obligāciju kursa pieaugumu, tas bija robežās no 3,2 % līdz 9,7 %. Šī reakcija nozīmē, ka tirgus uzskatīja, ka ar šo paziņojumu valsts apņēmās sniegt FT vislielāko atbalstu, (145) un tas piešķīra šim paziņojumam ļoti lielu nozīmi. Attiecībā uz finanšu analītiķu komentāriem, piemēram, Deutsche Bank kādā 2002. gada 22. jūlijā publicētā ziņojumā vairākkārtīgi norādīja, ka valsts atbalsts ir noteicošais krīzes novēršanā (146) un ka tirgus valdības paziņojumu gaismā bija pārliecināts par valdības valstisko palīdzību par labu FT (147)(pat ja tirgus uzdeva jautājumus par šī atbalsta iespaidu un nosacījumiem) (148). Tāpat aģentūra S & P uzskatīja valdības paziņojumus par ticamiem tik lielā mērā, ka tas ietekmēja Uzņēmuma kredītreitingu. 12. jūlijā S & P tādējādi samazināja FT kredītreitingu līdz BBB-, bet tajā pašā laikā noturēja tā vērtējumu investīciju līmenī ar stabilu perspektīvu (149), uzsverot, ka “Francijas Valsts – kas ir 55 % France Télécom daļu turētāja – ir skaidri norādījusi Standard & Poor, ka tā rīkosies kā saprātīgs investors un ka tā veiks attiecīgos pasākumus, ja FT būtu grūtības. Tādējādi S & P uzskata, ka FT varētu piedzīvot zināmas grūtības refinansēt savu obligāciju parādu, kura maksājuma termiņš ir 2003. gads. Tomēr valsts norādījums notur FT vērtējumu investīciju līmenī.” (‘The French state-which owns 55 % of France Télécom has clearly indicated to Standard & Poor’s that it will behave as an aware investor and would take appropriate steps if France Télécom were to face any difficulties … Indeed S & P believes that the company could face certain difficulties refinancing its debt obligations coming due in 2003. Nevertheless, the State’s indication underpins France Télécom’s investment-grade credit quality’ (150). Fakts, ka kopš 2002. gada jūlija izziņotais valsts atbalsts ir bijis tik lielā mērā ticams, ka ļāva FT vērtējumam palikt investīciju līmenī, ir arīdzan apstiprināts no paša FT puses. (151) Šie elementi apstiprina Komisijas viedokli, ka Francijas valdība, lai pilnā mērā saglabātu savu reputāciju finanšu tirgos, bija spiesta ievērot solījumus, ko tā bija izdarījusi (starp citu, neviens elements lietā nevar likt domāt, ka tāds vienmēr nav bijis valdības nodoms);

(222)

Komisija cita starpā atzīmē, ka šiem paziņojumiem bija ļoti ievērojama ietekme uz tirgu. Francijas varasiestāžu iesniegto novērojumu un dokumentu, kā arī pieejamo parlamenta darbu pētījums parāda, ka valsts paziņojumi deva ieguldījumu tajā, ka tika atjaunota finanšu tirgu uzticība (152). Būtībā kopš S & P 2002. gada 13. jūlija paziņojuma presei kredītreitingu aģentūras piekrita uzsvērt, ka valsts izziņotais atbalsts, sākot ar 2002. gada jūliju, bija noteicošais FT kredītreitinga noturēšanā investīciju līmenī. FT reitinga noturēšana investīciju līmenī tādējādi atļāva FT izvairīties no papildu finansiālām izmaksām (153) par līdzekļiem, ko tas jau bija aizņēmies step-up clauses  (154) pastāvēšanas dēļ dažās obligāciju emisijās, kā arī par līdzekļiem, kurus aizņemsies vēlāk. Cita starpā kredītreitinga atstāšana investīciju līmenī ļāva Uzņēmumam atveseļot savu finansiālo situāciju, izmantojot rekapitalizācijas operāciju, kas tika veikta pie optimāliem nosacījumiem 2003. gada marta/aprīļa laikā. Būtībā jau 2002. gada septembrī viens no nosacījumiem, ko bankas izvirzīja savai līdzdalībai rekapitalizācijas operācijā, bija “Sabiedrības ilgtermiņa parāda pašreizējo kredītreitingu {investīciju līmenis} noturēšana līdz minimumam no kredītreitinga aģentūru Moody’s un Standard & Poor’s puses; šis nosacījums tiks atkārtots garantijas un kapitāla ieguldīšanas līgumā.” (155) Tādā mērā, kādā avanss veido pirmo soli valsts līdzdalībā FT rekapitalizācijā, no tā izriet, ka šis avanss nevar tikt vērtēts, neņemot vērā šo paziņojumu ietekmi. FT kredītreitinga samazināšana būtu padarījusi jebkādu akcionāra avansu neiespējamu vai vismaz apgrūtinošāku;

(223)

Komisija atzīmē, ka Francijas varasiestāžu novērojumi, kas cenšas pierādīt, ka akcionāra avanss, atsevišķi ņemts, abstrahējoties no notikumiem, kas risinājās iepriekš, ievēro saprātīga investora principu, varētu pirmajā brīdī nešķist pilnīgi bez pamata. Tomēr šis iespaids zūd pēc detalizētākas analīzes. Būtībā Komisija uzsver, ka tālāk izklāstīto iemeslu dēļ lēmums pasteidzināt kapitāla palielināšanas operāciju, piešķirot akcionāra kredītu, nevar tikt analizēts neatkarīgi no iepriekš izdarītajiem paziņojumiem;

(224)

tāpēc Komisija atgādina, ka jau kopš 2002. gada jūlija valsts bija paziņojusi, ka vēlas pieņemt nepieciešamos mērus, lai atļautu Uzņēmumam atrisināt finansējuma problēmas. Francijas varasiestādes sākotnēji izteicās neskaidri attiecībā uz šo paziņojumu izpildīšanas veidiem. Šādi tās to precizēja secīgu darbību laikā ar paziņojumu septembra mēnesī par pieņemto lēmumu piedalīties pašu kapitāla palielināšanas operācijā, ar paziņojumu decembra mēnesī par kredītlīnijas 9 miljardu eiro apmērā nodošanu Uzņēmuma rīcībā un ar šai nodošanai nepieciešamo nosacījumu ieviešanu;

(225)

tas, ka decembrī paziņotie pasākumi (konkrēti lēmums pasteidzināt gaidāmo rekapitalizāciju, piešķirot akcionāra avansu), atsevišķi ņemot, var radīt pilnīgi racionālu operāciju iespaidu, neko nemaina tajā, ka ekonomikas dalībnieku izturēšanos decembrī bija skaidri ietekmējuši valsts iepriekš izdarītie paziņojumi un darbības, konkrēti sākot ar 2002. gada jūliju, norādot valsts nodomu mazināt Uzņēmuma finansējuma problēmas. Komisija šajā sakarā atgādina, ka valsts paziņojumi bija noteicošie Uzņēmuma kredītreitinga saglabāšanā investīciju līmenī un ka vērtējums “junk bond” būtu padarījis akcionāra avansu neiespējamāku un noteikti daudz apgrūtinošāku;

(226)

šajā nozīmē valsts lēmums pasteidzināt Uzņēmuma rekapitalizāciju, piešķirot kredītlīniju, in fine nozīmē valsts paziņojumu materializēšanu;

(227)

Komisija vispirms uzsver, ka tā apzinās, ka 2003. gada aprīlī veiktā FT rekapitalizācijas operācija bija veiksmīga un ka akcionāra avanss tā arī netika piešķirts. Tā arīdzan atgādina, ka saprātīga privātā investora kritērija piemērošana principā liek Komisijai novērtēt, vai kāds saprātīgs privātais investors, kura lielums ir salīdzināms ar valsts investora lielumu, būtu rīkojies līdzīgā veidā kā valsts investors. No konstantas jurisprudences izriet, ka saprātīga privātā investora principa analīze balstās uz elementiem, kas piemīt investoram lēmuma pieņemšanas brīdī par investīciju piešķiršanu. 2003. gada marta-aprīļa operācijas izdošanās tāpēc nevar tikt ņemta vērā, lai spriestu par valsts rīcību 2002. gada decembrī. Cita starpā Komisija uzsver, ka tādā mērā, kādā valsts paziņojumi ietekmēja tirgu un ekonomikas dalībnieku izturēšanos, Komisija nedrīkst balstīties uz citu ekonomikas dalībnieku izturēšanos, lai spriestu par valsts izturēšanos, un tādējādi piemērot līdzāspastāvēšanas kritēriju. Būtībā valsts paziņojumi, saskaņā ar kuriem tā darīs visu nepieciešamo, lai ļautu Uzņēmumam atrisināt tā finansējuma problēmas, kas tika izdarīti jūlijā un tad atkārtoti, traucē izdarīt līdzāspastāvēšanas pārbaudi tādā mērā, kādā privātie investori nevar tikt uzskatīti par tādiem, kurus ietekmē vienīgi Uzņēmuma situācija, un tas nav atkarīgs no jautājuma par to, vai šie paziņojumi ietver valsts finansiālu atbalstu vai neietver (156). Vēl vairāk, saprātīga privātā investora principa piemērošana situācijai tirgus ekonomikā nevar balstīties uz tirgus situāciju decembrī, bet gan tai ir loģiski jābalstās uz tādu tirgus situāciju, ko nav ietekmējuši iepriekšēji paziņojumi un darbības;

(228)

tādējādi šķiet loģiski izskatīt apspriežamos paziņojumus, vadoties no situācijas pirms 2002. gada jūlija. Tādā gadījumā, ja apspriežamie paziņojumi tiek analizēti situācijas pirms 2002. gada jūlija kontekstā, varētu šķist, ka tie neievēro saprātīga privātā investora principu. Kā tas jau ir ticis uzsvērts, FT 2002. gada laikā atradās grūtā ekonomiskā situācijā. Parāda atmaksāšanas plānu, ko izziņoja vadītāji un kas balstījās uz nozīmīgu aktīvu cesiju, kredītreitinga aģentūra Moody ’ s novērtēja kā nerealizējamu, šī aģentūra bija pazeminājusi Uzņēmuma kredītreitingu par divām atzīmēm 2002. gada 24. jūnijā (157). Šādi FT tādējādi zaudēja tirgus uzticību. Šajā laikposmā valdība vēl nebija pieņēmusi nekādus pasākumus ar mērķi uzlabot Uzņēmuma pārvaldību un tā rezultātus (158), ne arī pieprasījusi veikt padziļinātu auditu. Jo īpaši, valdība vēl nebija nozīmējusi jauno vadības komandu un vēl nebija uzsākts, pat ne izskatīts, nekāds atveseļošanas plāns (159). Francijas valdības paziņotais atbalsts, sākot ar 2002. gada jūliju, secinoši izskatās kā valdības vienpusēja rīcība, lai arī tirgus bija drīzāk skeptiski noskaņots attiecībā uz Uzņēmuma spēju atveseļot savu finansiālo situāciju (160) un lai arī finanšu analītiķi ieteica piesardzību attiecībā uz līdzdalību iespējamā Uzņēmuma pašu kapitāla palielināšanas operācijā (161);

(229)

ņemot vērā šajā lēmumā atgādināto Uzņēmuma finansiālo situāciju, vispārējo tirgus uzticības zuduma kontekstu šajā laikposmā, kā arī to, ka līdz decembrim nebija izstrādāts ticams un reālistisks parādu atdošanas plāns, Komisija uzskata, ka ir mazticams, ka kāds privāts investors, sākot ar 2002. gada jūliju, būtu izteicis līdzīgus paziņojumus kā tos, ko izteica Francijas valdība un kas tīri no ekonomikas viedokļa varēja nopietni iesaistīt tās uzticamību un reputāciju un no juridiskā viedokļa pat varēja to piespiest, sākot ar šo datumu, finansiāli atbalstīt Uzņēmumu jebkurā gadījumā. Tā darot, jebkurš investors tādējādi būtu uzņēmies vienīgi pats uz sevi ļoti nopietnu risku attiecībā uz Uzņēmumu, neesot drošam par kompensāciju no šī uzņēmuma vai no citiem Uzņēmuma akcionāriem, un bez tā, ka būtu ieplānota jebkāda kompensācija atlīdzībai par tā atbalstu. Ir pat iespējams, ka kāds atsauces akcionārs, kura rīcībā būtu tāda pati informācija par Uzņēmuma ekonomisko situāciju, kā tā, kas tajā laikā bija Francijas varasiestāžu rīcībā (162), nebūtu turpinājis tā rīkoties, iepriekš neuzsākot padziļinātu auditu par Uzņēmuma finansiālo situāciju (163) un nepieciešamajiem pasākumiem, lai to atveseļotu, tā lai spētu iegūt pietiekami precīzu pārskatu par risku, ko tas gatavojās uzņemties, un par tam atbilstošā atlīdzinājuma perspektīvām. Cita starpā, tādam atsauces akcionāram katrā gadījumā būtu bijusi nepieciešamība pēc līdzdalības finanšu tirgos, lai atveseļotu Uzņēmuma situāciju, un tirgi šajā laikā nešķita gatavi investēt vai piešķirt daudz kredītu FT. Ir mazticams, ka saprātīgs privātais investors, atrodoties līdzīgā situācijā kā Francijas Valsts, 2002. gada jūlijā būtu izdarījis paziņojumus par atbalstu FT, ņemot vērā FT ekonomisko situāciju un to, ka tā rīcībā trūka skaidras un pilnīgas informācijas par šo jautājumu. Tādēļ ir vēl jo mazāk iespējams, ka tas būtu piešķīris akcionāra avansu, uzņēmies vienīgi uz sevis ļoti lielu finansiālu risku. Attiecībā uz FT un Francijas varasiestāžu iesniegto argumentu, saskaņā ar kuru “varētu iebilst, ka visiem valsts atbalsta apliecinājumiem būtu bijusi implicītas garantijas sekas, ņemot vērā “neierobežotos” līdzekļus, kas ir valsts rīcībā”, kas “atgrieztos pie tā, ka darītu neiespējamu saprātīga privātā investora principa piemērošanu – kura līdzekļi vienmēr ir ierobežoti – un vērtēt valsts kā akcionāres rīcību atšķirīgi nekā privāta investora rīcību” (164), un ka tas traucētu izdarīt jebkādu publisku valsts paziņojumu, Komisija nevar pieņemt šos argumentus. Būtībā nav runa par to, ka būtu jāaizliedz valstij rīkoties kā saprātīgam privātam investoram un vajadzības gadījumā izdarīt atbalsta paziņojumus, ko būtu izdarījis saprātīgs privātais investors (piemēram, paziņot par savu nodomu ņemt dalību iespējamā rekapitalizācijas projektā, ja šī operācija balstītos uz nopietnu un ticamu atveseļošanas plānu), ne arī piespiest valstij izziņot katru savu paziņojumu. Komisija uzsver, ka skaidri izteikta iebilde, saskaņā ar kuru katra vēlāka iesaistīšanās būtu iepriekš paziņota Komisijai un īstenota vienīgi tad, kad būtu tikusi apstiprināta, pārvērstu šo faktu par nosacījumu paziņojumiem un tādējādi ļautu izskatīt vēlāku valsts iesaistīšanos, pamatojoties uz tirgus situāciju, kāda tā būtu tās pieņemšanas laikā;

(230)

no iepriekšminēto argumentu kopuma izriet, ka saprātīga privātā investora princips tirgus ekonomikā nav izpildīts. Šādi FT piešķirtā priekšrocība caur akcionāra avansa piešķiršanas projektu – kas izskatīts, ņemot vērā iepriekšējos Francijas varasiestāžu paziņojumus un iesaistīšanos, – ir valsts finansiāls atbalsts, pat ja priekšrocības apjomu ir grūti aprēķināt;

(231)

attiecībā uz apspriežamā finansiālā atbalsta saderību Komisija jau iepriekš precizē, ka tās Lēmuma par procedūras uzsākšanu 122. un 123. punktā izstrādātā analīze aizvien paliek piemērojama šim gadījumam. Šādi tās saderība ar kopējo tirgu varētu tikt analizēta pēc kritērijiem, kas piemēroti vadlīnijās;

(232)

Komisija norāda, ka France Télécom bija uzņēmums grūtībās vadlīniju nozīmē, kā tas parādīts 10. tabulā. Jo īpaši kāds uzņēmums tiek uzskatīts par uzņēmumu grūtībās, tiklīdz “vairāk kā puse tā kapitāla ir norakstīta kā zaudēta un vairāk kā ceturtdaļa šī kapitāla ir tikusi zaudēta pēdējo divpadsmit mēnešu laikā (165)”;

10. tabula

France Telecom

Konsolidēta bilance

(233)

saskaņā ar vadlīniju saturu, kas atsaucas uz parakstīto kapitālu, atbilstīgie rādītāji attiecībā uz FT kvalifikāciju kā uzņēmumu grūtībās neietver visus elementus, kas veido pašu līdzekļus, bet ir aprobežojušies ar dibināšanas pamatkapitālu un ar emisijas riska prēmiju;

(234)

2001. gada 31. decembrī saskaņā ar šo definīciju parakstītais kapitāls sasniedza 28,8 miljardus eiro (atbilstoši 4,6 miljardi eiro dibināšanas pamatkapitāls un 24,2 miljardi eiro emisijas riska prēmija);

(235)

2002. gada 31. decembrī parakstītais kapitāls sasniedza 29,5 miljardus eiro (atbilstoši 4,8 miljardi eiro dibināšanas pamatkapitāls un 24,7 miljardi eiro emisijas riska prēmija). Attiecībā uz 2002. finanšu gadu grupas neto zaudējums sasniedza 20,7 miljardus eiro, kas atbilst parakstītā kapitāla zaudējumam 70 % apmērā (20,7 miljardi eiro/29,5 miljardi eiro). Cita starpā, ja ņemtu vērā negatīvās rezerves 8,9 miljardu eiro apmērā, tiktu sasniegts parakstītā kapitāla kopējais zaudējums;

(236)

tādējādi nākas konstatēt, ka FT bija uzņēmums grūtībās vadlīniju nozīmē;

(237)

cita starpā šo secinājumu apstiprina vadlīniju 6. punkta analīze. Šis punkts piemin zināmu pazīmju skaitu, kas norāda uz uzņēmuma finansiālajām grūtībām. Ir runa par kvalitatīviem kritērijiem kā, piemēram, zaudējumu pieaugošais līmenis, apgrozījuma samazināšanās, naudas plūsmas samazināšanās, pieaugošs parāds, finanšu izdevumu pieaugums, kā arī tīro aktīvu vērtības pavājināšanās vai izzušana (166);

(238)

attiecībā uz Francijas varasiestāžu argumentiem par operatīvo elementu pieaugumu Komisija precizē, ka uzņēmuma bilance, tā operatīvie rezultāti un prognozes attiecībā uz gaidāmajiem cash flows ir elementi, kas ir kādas sabiedrības novērtējuma neatņemama sastāvdaļa. Konkrēti uzņēmuma bilancē ierakstītais parāds apgrūtina tā gaidāmos cash flows, pat ja to pamatā ir notikumi pagātnē. Komisija uzsver, ka tā apzinās Uzņēmuma apgrozījuma pieaugumu un to, ka tā naudas plūsma bija palielinājusies un attīstījās ātrāk nekā tā apgrozījums, taču tā nevar noslēpt tirgum realitāti, ka uzņēmumam ir milzīgs parāds. Tā arīdzan nevar nošķirt stratēģiskos lēmumus, ko pieņēmis uzņēmums, no tā operatīvajiem lēmumiem. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Francijas varasiestādes, uzsvērtais Uzņēmuma cash flow pieaugums nevar tikt skatīts izolēti. Iepriekšminētais HSBC ziņojums cita starpā apstiprina, ka pat ar TOP plānu Uzņēmuma finansējuma nepieciešamība būtu 21,9 miljardi eiro 2004. un 2005. gadā; bez TOP plāna šī nepieciešamība būtu 33 miljardi eiro tam pašam laikposmam;

11. tabula

France Telecom

Konsolidētā rezultāta aprēķins

(239)

dažādu 237. preambulā minēto kritēriju analīze atzīmē, ka FT cieta pieaugošus zaudējumus 2001. gadā, kā arī 2002. gadā. Bez tam, FT neto finanšu parāds (skat. 12. tabulu) sasniedza 63,5 miljardus eiro 2001. gada 31. decembrī, 69,7 miljardus eiro 2002. gada 30. jūnijā un 68,0 miljardus eiro 2002. gada 31. decembrī;

12. tabula

(240)

Komisija uzsver arīdzan finanšu maksājumu pieaugumu no 2 miljardiem eiro 2000. gadā līdz 3,8 miljardiem eiro 2001. gadā un līdz 4 miljardiem eiro 2002. gadā;

(241)

tīro aktīvu vērtība, kas atbilst pašu līdzekļu vērtībai, samazinājās no 33,2 miljardiem eiro 2000. gada 31. decembrī līdz 21 miljardam eiro 2001. gada 31. decembrī un sasniedza negatīvu vērtību par 10 miljardiem eiro 2002. gada 31. decembrī;

(242)

tādējādi izriet, ka no vadlīniju 6. punktā minētajiem sešiem kritērijiem, kas liecina par uzņēmuma sliktu veselības stāvokli, četri ir tikuši izpildīti;

(243)

visbeidzot Uzņēmuma finansiālās grūtības cita starpā apstiprina tās grūtības, ar ko FT saskārās 2002. gada laikā, lai veiktu savu refinansējumu pie nosacījumiem, kas piemēroti kapitāla tirgū. Pretēji tam, ko apgalvo Francijas varasiestādes, FT 2002. gada laikā nebija piekļuves finanšu tirgiem pie atbilstošiem nosacījumiem, pirms nebija izdarīta virkne paziņojumu par valsts atbalstu laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim (167);

(244)

grūtības, ar ko būtu saskāries FT, lai veiktu savu refinansējumu pie atbilstošiem nosacījumiem bez valsts atbalsta, ir konkrēti attēlotas finanšu analītiķu ziņojumos;

(245)

piemēram, 2002. gada jūlijā kāds analītiķis apliecināja, ka ar kredītreitingu Baa3 Uzņēmumam būtu bijis grūti atrisināt sava parāda problēmu ar jaunu kapitālu iepirkšanas palīdzību: “Kredītreitings Baa3 nozīmēja, ka bija grūti pateikt, kas būtu parakstījies uz iespējamu obligāciju emisiju. Negatīvā perspektīva palielina iespēju, ka uzņēmums kļūst par “fallen angel” gadījumā, ja tas nevarētu atrisināt savas parādu problēmas”. (‘[FT’s Baa3 rating meant that it was] hard to say who would buy a potential bond issue. The negative outlook increases the possibility of the company becoming a fallen angel, if it is unable to solve its debt problem’;) (168)

(246)

JP MORGAN ziņojums, kas datēts ar 2002. gada 2. decembri, arī šķiet apstiprinām, ka bez valsts atbalsta FT nebūtu spējis iegūt tirgū jaunus kapitālus, lai refinansētu savu parādu. Ziņojums precizē: “Mēs turpinām uzlūkot FT profilu attiecībā uz risku/atlīdzību kā nepievilcīgu, gaidot kādas stratēģiskas revīzijas rezultātu. […] Lai arī attiecībā uz FT mēs novērojām nozīmīgu spēju samazināt savas izmaksas un radīt ļoti būtisku ienesīgumu, un, pat ja izpilddirektoram ir ļoti uzticama reputācija, valdībai ir centrālā loma, lai piešķirtu FT elastīgumu, kas tam ir nepieciešams. Šajā laikā likviditātes risks turpinās, un pēc mūsu domām kapitāla palielināšana ir tikai laika jautājums. […] Valdībai būs centrālā loma arī refinansēšanā un parāda samazināšanā. Tajā pašā laikā, saskaroties ar drosmi laupošajām refinansējuma maksājuma termiņu beigām 2003. gadā, FT un kredītreitinga aģentūras ir koncentrējušās īstermiņā uz likviditātes un uzņēmuma refinansēšanas riskiem. Tas nebūtu iespējams bez valdības iesaistīšanās – pat France Télécom to ir atzinis savas trešā ceturkšņa telefonkonferences laikā”. (‘We continue to view FT’s risk/reward profile as unattractive pending the outcome of a strategy review. […] Although we see significant scope for FT to cut costs and deliver a compelling yield and even though the CEO has strong track record execution, the government role in giving FT the flexibility it requires is pivotal . In the meantime, liquidity risk remains and in our view, a right issue is a matter of when not if. […] The government’s role will again be pivotal in refinancing and reducing this debt. However it is liquidity or refinancing risk that is the near-term focus of FT and rating agencies alike, with a daunting refinancing schedule ahead in 2003. […] This would be impossible without government intervention – even FT acknowledged this in its Q3 conference call’) (pasvītrojums pievienots);

(247)

divi Goldman Sachs un SG Equity Research ziņojumi apstiprina, ka vienīgi pēc virknes valsts paziņojumu izdarīšanas kapitāla tirgi ļāva FT veikt refinansējumus pie atbilstošiem nosacījumiem. Global Equity Research2003. gada 20. februārī precizē, ka “[Šīs] steidzamās likviditātes problēmas ir atrisinātas: kopš savas līdzdalības kapitāla palielināšanā par 15 miljardiem eiro pasteidzināšanas kredītlīnijas par 9 miljardiem eiro veidā FT no jauna varēja piekļūt obligāciju tirgum, lai samazinātu savus steidzamos likviditātes ierobežojumus”. (‘[the] immediate liquidity issues are solved: since the government’s upfront prepayment of its €15bn equity offering in the form of a €9bn standby facility, FT has been able to re-access the debt capital markets to solve its immediate liquidity challenges’);

(248)

finanšu analītiķu viedoklis cita starpā ir apstiprināts Bon kunga, tā laika Uzņēmuma izpilddirektora, paziņojumos, kas atkārtoti vairākos preses rakstos (169), kā arī to apstiprinājušas pašas Francijas varasiestādes ar 2002. gada paziņojumu (170). Pat ja Francijas varasiestādes uzsver, ka iepriekšējā FT izpilddirektora viedoklis nav atbilstīgs, ņemot vērā apstākļus, kādos tas ir ticis izteikts, tas nekļūst mazāk nozīmīgs, jo šo viedokli apstiprināja arī jaunais FT vadītājs, kas tika iecelts amatā 2002. gada oktobrī un kurš savas noklausīšanās laikā 2002. gada 5. decembrī Senāta finanšu komisijas priekšā arīdzan precizēja, ka grupa atradās situācijā, kas rada bažas: “Saskaroties ar milzīgu parādu, nešķita, ka uzņēmums bija novērtējis, ka ir situācijā kā grupa, kas redz pasliktināmies savu kotējumu un kam vairs nebija piekļuves kapitāla tirgiem…” (171);

(249)

tāpat Francijas varasiestāžu iesniegtie dokumenti, lai ilustrētu FT piekļuvi tirgum, nešķiet pārliecinoši. Būtībā maiņas piedāvājumi no […] un […] puses ar mērķi aizvietot īsā termiņā apmaksājamās obligācijas ar obligācijām uz ilgāku laiku neapstiprina Francijas varasiestāžu versiju attiecībā uz FT piekļuvi kapitāla tirgum. Tādējādi maiņas piedāvājums no bankas […] puses, kas datēts ar 2002. gada jūliju un kas 17. jūlijā tiktu nodots FT, satur vienīgi sagatavošanas piezīmes attiecībā uz iespējamu maiņas operāciju (172) un norāda vienīgi aptuvenu cenu EURIBOR + 380 bāzes punkti ar kuponu par 8,50 % (173). Kas attiecas uz bankas […] 2002. gada septembra piedāvājumu, tas netika parakstīts no pušu puses un nesatur nekādu refinansējuma likmi. Komisija uzsver, ka pasākumā, kurā piedāvājumi nav tikuši formalizēti un attiecībā uz kuru tikai viens no diviem piedāvājumiem piemin aptuvenu likmi, kas augstāka par vidējo FT emisiju likmi 2002. gada laikā (174), šie divi piedāvājumi nav atbilstīgi. Jebkurā gadījumā šie piedāvājumi šķiet izdarīti pēc valsts skaidri paustajiem atbalsta paziņojumiem 2002. gada jūlijā un tātad nevar pierādīt, ka FT bija normāla piekļuve kapitāla tirgum;

(250)

attiecībā uz Francijas varasiestāžu pieminētajiem dažādajiem darījumiem (175) un konkrēti FT obligāciju emisiju un tādu obligāciju emisiju, kas apmaksājamas akcijās (“ORAs”) 2002. gada laikā (176), Komisija atzīmē, ka arī tie nepierāda, ka FT būtu bijusi piekļuve tirgum pie atbilstošiem nosacījumiem. Šajā sakarā tā precizē, ka kopējā emisiju summa ir daudz zemāka (177) par FT vidējo summu laikposmā no 1997. līdz 2003. gadam (178). Vienīgi ORAs emisijai ir būtisks nozīmīgums (179), bet ir runa tieši par instrumentu, kas tika izmantots, kad risks bija paaugstināts un parastu obligāciju emisijas cena būtu pārāk liela;

(251)

attiecībā uz Francijas varasiestāžu apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās deva priekšroku vērsties drīzāk pie sindicēta kredīta un nevis obligāciju tirgū, lai veiktu refinansējumu, šis apgalvojums neparāda FT kapacitāti veikt refinansējumu pie atbilstošiem nosacījumiem. Būtībā sindicētais kredīts, uz kuru atsaucas Francijas varasiestādes savos 2004. gada 22. janvāra novērojumos, ir datēts ar 2002. gada 14. februāri, proti, tas ir vēlāks par kredītreitinga aģentūru veikto FT kredītreitinga samazinājumu. Turpretī vairākus mēnešus ilgā šī instrumenta īstermiņa kredīta izmantošana ilgāka termiņa obligāciju vietā, kas būtu ļāvis refinansēt daļu Uzņēmuma parāda (180), šķiet, drīzāk apstiprina, ka FT nebija viegli piekļūt kapitāla tirgum. Šo situāciju cita starpā apstiprināja Francijas varasiestādes savos 2004. gada 22. janvāra novērojumos, saskaņā ar kuriem vēršanās pie sindicēta kredīta FT bija mazāk apgrūtinoša nekā vēršanās obligāciju tirgū;

(252)

izdarot secinājumus par visu iepriekšminēto, Komisija uzskata, ka FT 2002. gada pirmajā pusgadā ir jāuzskata par uzņēmumu grūtībās vadlīniju nozīmē (181);

(253)

tajā pašā laikā apspriežamie pasākumi nevar tikt kvalificēti kā finansiāli atbalsti uzņēmuma grūtībās glābšanai un reorganizācijai, jo tie neizpilda vadlīnijās paredzētos atļaujas nosacījumus. Komisija jau iepriekš par šo jautājumu uzsver, ka Francijas varasiestādes nav izcēlušas nevienu argumentu šajā nozīmē un nekad nav apstiprinājušas, ka apspriežamo pasākumu iemesls būtu FT glābšana un reorganizācija. Tieši otrādi, Francijas varasiestādes vienmēr ir apstrīdējušas, ka FT būtu kvalificējams kā uzņēmums grūtībās vadlīniju nozīmē, un ir uzsvērušas labo Uzņēmuma operatīvo veselību;

(254)

apspriežamie pasākumi nevar būt glābšanas pasākumi. Būtībā vadlīnijas paredz, ka kredītam ir jātiek atmaksātam, kas nav noticis šajā gadījumā. Tāpat finansiālajiem atbalstiem ir jābūt pamatotiem ar sociāli akūtiem iemesliem, taču Komisijas rīcībā nav neviena elementa, kas norādītu, ka bez šī finansiālā atbalsta sociālajā plānā šajā sakarā rastos apgrūtināta situācija. Būtībā tādā mērā, kādā FT aktīvi bija neskarti, raugoties no operatīvā viedokļa, pieņemot iespēju, ka FT būtu bijis spiests uzsākt aktīvu cesiju, lai atrisinātu savas finansējuma vajadzības, ir pat ļoti iespējams, ka nebūtu bijis nekādu akūtu sociālu problēmu. Tāpat saskaņā ar vadlīnijām ir paredzēts, ka finansiālam atbalstam glābšanai ir jātiek ierobežotam ar summu, kas ir nepieciešama Uzņēmuma apsaimniekošanai laikposmam, attiecībā uz kuru finansiālais atbalsts ir atļauts. Taču šajā gadījumā Komisijas rīcībā nav neviena elementa, kas tai ļautu pārliecināties, ka valsts saistības atbalstīt Uzņēmumu robežojās ar FT apsaimniekošanu. Vēl vairāk, Francijas varasiestādes nav formāli izziņojušas apspriežamos pasākumus kā finansiālu atbalstu glābšanai, ne arī apstiprinājušas, ka šo pasākumu mērķis būtu FT glābšana. Finansiālam atbalstam glābšanai ir jātiek atmaksātam 12 mēnešu laikā pēc pēdējā maksājuma izdarīšanas datuma, taču FT izdarītais atmaksājums, kompensējot akcijās, nevar būt atmaksāšana vadlīniju nozīmē, bet gan veido vienkāršu kapitāla iepludināšanu, jo nekas nedod drošību, ka akciju nominālā vērtība atbildīs finansiālā atbalsta summai. Tāpat saskaņā ar vadlīnijām ir paredzēts, ka finansiālais atbalsts glābšanai tiek piešķirts tikai uz laikposmu līdz maksimāli 6 mēnešiem. Taču kredītlīnija tika atvērta uz 18 mēnešu ilgu laikposmu, un tātad šis termiņš pārsniedz atļauto;

(255)

apspriežamie pasākumi nevar arīdzan tikt uzskatīti par finansiālu atbalstu reorganizācijai. Atbildot Komisijas pieprasījumam Lēmumā par procedūras uzsākšanu, Francijas varasiestādes iepazīstināja ar plānu Mērķi 2005. Plāna izlasīšana apstiprināja, ka FT uzsāka dziļas reorganizācijas fāzi gan ražošanas, gan finansiālajā līmenī. Šādi Komisija uzskata, ka Francijas varasiestāžu piešķirtie finanšu līdzekļi varētu veidot finansiālu atbalstu reorganizācijai vadlīniju nozīmē. Tādā gadījumā Komisija nevar uzskatīt šos pasākumus kā saderīgus ar kopējo tirgu Līguma 87. panta, 3. punkta, c) punkta un vadlīniju nozīmē. Būtībā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar vadlīnijām “finansiāli atbalsti reorganizācijai rada īpašas problēmas konkurences jomā”. Šādi šie finansiālie atbalsti var tikt piešķirti “vienīgi pēc striktiem kritērijiem un ja ir pārliecība, ka iespējamie konkurences kropļojumi tiks kompensēti ar priekšrocībām, kas radīsies, saglabājot uzņēmuma dzīvotspēju, … un vajadzības gadījumā ar pietiekamām kompensācijām par labu konkurentiem”. Taču šajā gadījumā Francijas varasiestāžu iesniegtā informācija nesatur nevienu elementu par šo jautājumu un, proti, Francijas varasiestādes nav iesniegušas Komisijai dažus elementus, kas ietverti vadlīniju 1. pielikumā, konkrēti finansiālā atbalsta detalizēts apraksts (piedāvājot kompensācijas) un tirgus pētījumi, kas ir Komisijai būtiski nepieciešami elementi, lai tā spētu izteikties par izdarīto konkurences kropļojumu plašumu un tātad par nepieciešamajām kompensācijām, lai pārbaudītu finansiālā atbalsta saderību;

(256)

Komisija secina, ka Francijas varasiestāžu piešķirtie finansiālie pasākumi FT atbalstam ir nesaderīgi ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 3. punkta c) punkta un vadlīniju nozīmē;

(257)

ņemot vērā iepriekšminēto, 2002. gada akcionāra avanss ir valsts finansiāls atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. pants tādēļ principiāli prasa, lai Komisija pieprasītu tā atmaksāšanu;

(258)

protams, iepriekšējs nosacījums, lai uzsāktu šīs prasības izpildīšanu, būs vai nu lēmumā noteikt relatīvi precīzu finansiālā atbalsta summu, vai – ja tas nav iespējams – iekļaut parametrus, kas ļautu dalībvalstij sadarbībā ar Komisiju šādus aprēķinus uzsākt vēlāk;

(259)

šajā sakarā Komisija šobrīd nevar uzsākt precīzu apspriežamā finansiālā atbalsta apjoma aprēķinu;

(260)

ir tiesa, ka analīze, kas veikta, izejot no tirgus situācijas pirms 2002. gada jūlija paziņojumiem, paredz nozīmīgas FT piešķirtas priekšrocības pastāvēšanu. Taču Komisija neuzskata par piemērotu balstīties vienīgi uz šiem elementiem, lai noteiktu finansiālā atbalsta apjomu. Būtībā tirgus situācijas pirms 2002. gada jūlija paziņojumiem izmantošana, ja tā ļauj ņemt vērā iepriekšējo Francijas varasiestāžu paziņojumu sekas uz tirgiem, neļauj šīs sekas izolēt no citām iespējamām tādu notikumu sekām, kā FT vadības maiņa vai plāns Mērķi 2005. Šis novērtējums tātad piedāvā tikai “neapstrādātu” skatījumu, kas, iespējams, nav strikti atbilstošs FT saņemtajai priekšrocībai;

(261)

neskatoties uz visiem pūliņiem, Komisija nav spējusi iegūt paziņoto pasākumu saprātīgu “neto” finansiālā iespaida aprēķinu, kam būtu jābalstās uz teorētiska aprēķina pamata, kas nošķirtu to paziņojumu un rīcības sekas, kas piedēvējami valstij, no visiem citiem notikumiem, kas būtu varējuši ietekmēt FT situāciju vai tirgu skatījumu uz šo situāciju. Tāpat arī nešķiet iespējams Lēmumā iekļaut pietiekami precīzus aprēķina parametrus, lai spētu izdarīt galīgo aprēķinu Lēmuma pieņemšanas fāzē. Šajos īpašajos apstākļos dalībvalsts aizsardzības tiesību ievērošana varētu radīt šķērsli atmaksāšanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru “Komisija nepieprasa finansiālā atbalsta atmaksāšanu, ja tādējādi tā pārkāptu kādu vispārēju Kopienas tiesību principu”;

(262)

šis secinājums šķiet izrietam arī no likumīgas uzticamības principa. Protams, Francija nav iesniegusi Komisijai nevienu argumentu attiecībā uz likumīgas uzticamības pastāvēšanu attiecībā uz finansiālā atbalsta saņēmēju vadītāju. Tajā pašā laikā no Komisijas Tiesas jurisprudences (182) izriet, ka Komisijai pienākas administratīvā kārtā ņemt vērā ārkārtējos apstākļus, kas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu pamato, ka tā atsakās pavēlēt izdarīt nelikumīgi piešķirto finansiālo atbalstu atmaksāšanu, ja šī atmaksāšana ir pretrunā ar kādu vispārēju Kopienas tiesību principu, kāds ir saņēmēju likumīgas uzticamības princips;

(263)

Komisija ir ņēmusi vērā valdības paziņojumus, novērtējot apspriežamā pasākuma saderību attiecībā uz noteikumiem par valsts finansiāliem atbalstiem. Ņemot atsevišķi, akcionāra avansa projekts iespējams būtu ticis uzskatīts par tādu, kas nesatur finansiālu atbalstu Līguma nozīmē. Tajā pašā laikā Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka paziņojumi bija izraisījuši tādas sekas, kas atgrieza tirgus uzticamību tajā, kas attiecas uz Uzņēmumu, tādējādi izslēdzot saprātīga privātā investora principa piemērošanu un darot akcionāra avansu par FT piešķirtā finansiālā atbalsta materializāciju. Komisija atzīst, ka tā ir pirmā reize, kad tai ir jāizskata jautājums, vai šāda veida attieksme ir finansiāls atbalsts. Tādā mērā, kādā finansiālais atbalsts ir šādi atkarīgs no attieksmēm, kas parādītas pirms avansa plāna izziņošanas, tālredzīgs operators būtu varējis uzticēties attiecīgās dalībvalsts izturēšanās leģitimitātei, kas no savas puses bija pienācīgā veidā izziņojusi avansa projektu. Kā to bija izteicis ģenerāladvokāts Darmon savos secinājumos prāvā C 5/98 (183), “nevajadzētu novērtēt par zemu šaubas, kas var pārņemt dažus uzņēmumus “netipisku” finansiālo atbalstu priekšā par to, vai tie ir, vai nav jāizziņo”;

(264)

noslēdzot Komisija secina, ka FT varēja likumīgi paļauties uz faktu, ka Francijas veiktie soļi nav valsts finansiāls atbalsts. Ņemot vērā iepriekšminēto, Komisija uzskata, ka šajā gadījumā pavēlēt finansiālā atbalsta atmaksāšanu būtu pretrunā ar vispārējiem Kopienas tiesību principiem;

(265)

Komisija konstatē, ka Francijas 2002. gada decembrī piešķirtais akcionāra avanss FT kredītlīnijas par 9 miljardiem eiro veidā, uzlūkots kopš 2002. gada izteikto paziņojumu kontekstā, ir valsts finansiāls atbalsts,

—

Moody's regard FT's ability to reduce debt within a relatively short period as having become increasingly constrained by the fall in its equity value, which reduces the potential value of the treasury stock FT holds, reducing the probability of conversion of numerous convertible bonds and potentially implying a lower realizable value for expected non-core asset disposals, although Moody's acknowledges that it is possible this may change. Additionally, the positive impact of expected asset disposals is expected to be partly offset by various contingent liabilities adversely impacting upon FT;

—

The negative outlook attached to the Baa3 rating reflects the execution risks associated with FT's high debt refinancing needs of this highly leveraged company. Although Moody's does not have any immediate liquidity concerns, the rating agency notes that FT faces around €15 billion of total long-term debt maturities in 2003;