(1)

tā kā 19.2. pants saistībā ar Statūtu 43.1. pantu, Protokola Nr. 11 8. daļu un 2. daļu Protokolā Nr. 12 par dažiem noteikumiem attiecībā uz Dāniju nepiešķir nekādas tiesības un neuzliek nekādus pienākumus neiesaistītām dalībvalstīm;

(2)

tā kā Statūtu 19.2. pants prasa Padomei cita starpā noteikt rezervju minimālo pieļaujamo apjomu un maksimālo pieļaujamo starpību starp šīm rezervēm un to obligāto apjomu;

(3)

tā kā Statūtu 19.2. pants arī paredz, ka Padome nosaka attiecīgas sankcijas prasību neievērošanas gadījumā; tā kā ir noteiktas konkrētas sankcijas; tā kā attiecībā uz sankciju noteikšanas principiem un procedūrām šī regula atsaucas uz Padomes Regulu (EK) Nr. 2532/98 (1998. gada 23. novembris) par Eiropas Centrālās bankas pilnvarām piemērot sankcijas ( 4 ) un nosaka vienkāršotu sankciju piemērošanas procedūru dažu pārkāpumu gadījumā; tā kā, ja ir pretrunas starp Regulas (EK) Nr. 2532/98 noteikumiem un šīs regulas noteikumiem, kas ļauj ECB piemērot sankcijas, priekšroka būtu jādod šīs regulas noteikumiem;

(4)

tā kā Statūtu 19.1. pants nosaka, ka ECB Padome var noteikt to, kā aprēķināt un noteikt obligāto rezervju vajadzīgo apjomu;

(5)

tā kā, lai tā būtu efektīvs instruments naudas tirgus pārvaldībā un monetārajā kontrolē, obligāto rezervju piemērošanas sistēma ir jāveido tā, lai ECB ir spēja un elastība izpildīt rezervju prasības saistībā ar ekonomikas un finanšu stāvokļa maiņu starp iesaistītajām dalībvalstīm un atbilstoši tam; tā kā šajā sakarā ECB ir elastīgi jāreaģē uz jaunām norēķinu metodēm, piemēram, elektroniskās naudas attīstību; tā kā ECB var noteikt obligātās rezerves saistībām, ko rada ārpusbilances posteņi, jo īpaši tām saistības, kas vai nu atsevišķi vai kopā ar citiem bilances vai ārpusbilances posteņiem ir salīdzināmas ar saistībām, kuras ir iegrāmatotas bilancē, lai ierobežotu apiešanas iespēju;

(6)

tā kā ECB — paredzot sīki izstrādātus noteikumus par obligāto rezervju piemērošanu, tostarp par faktiskās rezervju starpības noteikšanu, visu rezervju atlīdzināšanu, jebkādiem atbrīvojumiem no obligāto rezervju prasības vai šādu prasību grozījumiem, kas attiecas uz specifisku iestāžu grupu vai grupām — ir jārīkojas saskaņā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas (“ECBS”) mērķiem, kā noteikts Līguma 105. panta 1. punktā un izklāstīts Statūtu 2. pantā; tā kā tas, cita starpā, ietver arī principu neradīt būtiski nevēlamu savietojumu vai sadalījumu; tā kā šādu obligāto rezervju piemērošana var būt daļa no Kopienas monetārās politikas noteikšanas un īstenošanas, kas ir viens no ECBS pamatuzdevumiem, kā norādīts Līguma 105. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un atspoguļots Statūtu 3.1. panta pirmajā ievilkumā;

(7)

tā kā sankcijas, kas ir paredzētas šajā regulā noteikto saistību neievērošanas gadījumā, neskar iespēju ECBS paredzēt atbilstīgus izpildes noteikumus saistībā ar darījumu partneriem, tostarp iestādes daļēju vai pilnīgu izslēgšanu no monetārās politikas darbībām, ja ir izdarīts nopietns pārkāpums saistībā ar obligāto rezervju prasībām;

(8)

tā kā ECBS un ECB ir uzticēts uzdevums sagatavot monetārās politikas instrumentus, lai tie pilnībā varētu darboties Ekonomikas un monetārās politikas trešajā posmā (še turpmāk “trešais posms”); tā kā svarīgs sagatavošanās elements pirms trešā posma ir ECB noteikumu apstiprināšana, kuros ir prasība iestādēm izveidot obligātās rezerves no 1999. gada 1. janvāra; tā kā būtu vēlams 1998. gadā informēt tirgus dalībniekus par sīki izstrādātiem noteikumiem, ko ECB varētu uzskatīt par vajadzīgu apstiprināt obligāto rezervju sistēmas īstenošanai; tā kā tāpēc no šīs regulas spēkā stāšanās brīža ECB ir jānodrošina reglamentējošas pilnvaras;

(9)

tā kā šīs regulas noteikumus var efektīvi piemērot pilnībā, ja iesaistītās dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka šo valstu iestādēm ir pilnvaras palīdzēt un sadarboties ar ECB, veicot informācijas apkopošanu un pārbaudi, kā noteikts šajā regulā, saskaņā ar Līguma 5. pantu,