5.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 139/1

(1)

Lai ņemtu vērā jaunas iniciatīvas nodokļu pārredzamības jomā Savienības līmenī, Padomes Direktīvā 2011/16/ES (3) dažos pēdējos gados ir izdarīti vairāki grozījumi. Šajā sakarā ar Padomes Direktīvu 2014/107/ES (4) Savienībā tika ieviests Kopējais ziņošanas standarts (CRS), kuru attiecībā uz finanšu konta informāciju izstrādājusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO). Ar CRS nosaka automātisku informācijas apmaiņu par finanšu kontiem, kas ir nerezidentiem, un tiek izveidota sistēma šādai apmaiņai visā pasaulē. Direktīva 2011/16/ES tika grozīta ar Padomes Direktīvu (ES) 2015/2376 (5), ar ko paredzēja automātisko informācijas apmaiņu par iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem nodokļu jomā, un ar Padomes Direktīvu (ES) 2016/881 (6), ar ko starp nodokļu iestādēm paredzēja obligāto automātisko informācijas apmaiņu par pārskatu sniegšanu attiecībā uz katras valsts starptautiskajiem uzņēmumiem. Ņemot vērā, cik noderīga nodokļu iestādēm var būt informācija par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, Padomes Direktīvā (ES) 2016/2258 (7) dalībvalstīm tika noteikts pienākums nodrošināt nodokļu iestādēm piekļuvi klientu uzticamības pārbaudes procedūrām, ko finanšu iestādes piemēro saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (8). Kaut arī – lai uzlabotu līdzekļus, ko nodokļu iestādes var izmantot, reaģējot uz agresīvu nodokļu plānošanu, – Direktīva 2011/16/ES tika grozīta vairākas reizes, pašreizējā nodokļu sistēmā vēl aizvien ir jāpastiprina konkrēti pārredzamības aspekti.

(2)

Dalībvalstīm kļūst arvien grūtāk aizsargāt savas valsts nodokļu bāzes no samazināšanas, jo nodokļu plānošanas struktūras ir kļuvušas īpaši sarežģītas un tajās bieži tiek izmantotas priekšrocības, ko sniedz arvien lielākā gan kapitāla, gan personu mobilitāte iekšējā tirgū. Šādas struktūras parasti sastāv no shēmām, kas ir izveidotas dažādās jurisdikcijās un novirza ar nodokļiem apliekamo peļņu uz labvēlīgāku nodokļu režīmu vai samazina nodokļu maksātāju kopējo maksājamo nodokļu summu. Tā rezultātā dalībvalstis bieži vien saskaras ar ievērojamu nodokļu ieņēmumu samazinājumu, kas tām neļauj piemērot izaugsmi veicinošu nodokļu politiku. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstu nodokļu iestādes iegūtu visaptverošu un būtisku informāciju par iespējami agresīvām nodokļu plānošanas shēmām. Šāda informācija minētajām iestādēm dotu iespēju ātri reaģēt uz kaitējošu nodokļu praksi un novērst nepilnības, likumdošanas ceļā vai veicot atbilstošu riska novērtēšanu un nodokļu revīziju. Tomēr tam, ka nodokļu iestādes nereaģē uz paziņoto shēmu, nevajadzētu nozīmēt piekrišanu šajā shēmā iekļautajām darbībām vai nodokļu regulējuma piemērošanai attiecībā uz šo shēmu.

(3)

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa iespējami agresīvu nodokļu plānošanas shēmu pārsniedz vienas jurisdikcijas robežas, informācijas izpaušana par šādām shēmām nodrošinātu vairāk pozitīvu rezultātu, ja šādas informācijas apmaiņa notiktu arī starp dalībvalstīm. Automātiskā informācijas apmaiņa starp nodokļu iestādēm ir jo īpaši būtiska, lai nodrošinātu informāciju, kas šīm iestādēm ir vajadzīga, lai tās varētu rīkoties tad, kad tās konstatē agresīvu nodokļu praksi.

(4)

Apzinoties, kā pārredzama sistēma uzņēmējdarbības attīstībai varētu palīdzēt novērst nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas iekšējā tirgū, Komisija tika aicināta sākt iniciatīvas attiecībā uz obligātu informācijas izpaušanu par iespējami agresīvām nodokļu plānošanas shēmām atbilstoši ESAO nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) projekta12. rīcībai. Eiropas Parlaments šajā kontekstā ir aicinājis uz stingrākiem pasākumiem pret starpniekiem, kas piedalās shēmās, kuru rezultātā var rasties nodokļu apiešana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Svarīgi ir arī atzīmēt, ka “2017. gada 13. maija G7 Bari deklarācijā par nodokļu noziegumu un citu nelegālu kapitāla plūsmu apkarošanu” ESAO tika lūgta sākt diskusijas par to, kā var vērsties pret shēmām, kuras ir izstrādātas, lai apietu ziņošanu, kas paredzēta saskaņā ar CRS, vai kuru mērķis ir faktiskajiem īpašniekiem nodrošināt aizsardzību attiecībā uz nepārredzamām struktūrām, diskusijās apsverot arī modeli ar obligātas informācijas izpaušanas noteikumiem, pamatojoties uz pieeju, kas tiek piemērota pret apiešanas shēmām, kā izklāstīts BEPS 12. rīcības ziņojumā.

(5)

Jāatgādina, ka daži finanšu starpnieki un citi nodokļu konsultāciju sniedzēji šķiet ir aktīvi palīdzējuši saviem klientiem slēpt naudu ārzonās. Turklāt, lai gan CRS, ko ieviesa ar Direktīvu 2014/107/ES, vismaz attiecībā uz finanšu konta informāciju ir ievērojams panākums pārredzamas nodokļu sistēmas izveidošanā Savienībā, to tomēr var vēl pilnveidot.

(6)

Ziņošana par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām var efektīvi sekmēt centienus izveidot taisnīgu nodokļu vidi iekšējā tirgū. Ņemot vērā iepriekš minēto, noteikt starpniekiem pienākumu informēt nodokļu iestādes par noteiktām pārrobežu shēmām, ko, iespējams, varētu izmantot agresīvai nodokļu plānošanai, būtu solis pareizajā virzienā. Lai izstrādātu visaptverošāku politiku, būtu nepieciešams, ka pēc ziņošanas nodokļu iestādes kā nākamo soli veic informācijas apmaiņu ar līdzīgām iestādēm citās dalībvalstīs. Šādiem pasākumiem būtu arī jāuzlabo CRS efektivitāte. Turklāt būtu ļoti svarīgi nodrošināt Komisijai piekļuvi pietiekamam informācijas daudzumam, lai tā varētu uzraudzīt, vai šī direktīva darbojas pienācīgi. Šāda Komisijas piekļuve informācijai neatbrīvo dalībvalsti no tās pienākumiem paziņot Komisijai par jebkura veida valsts atbalstu.

(7)

Ir atzīts, ka ar ziņošanu par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām būtu lielākas izredzes panākt tās paredzēto atturošo ietekmi, ja attiecīgā informācija pie nodokļu iestādēm nonāktu jau laikus jeb pirms šādas shēmas tiek faktiski īstenotas. Lai dalībvalstu pārvaldes iestādēm atvieglotu darbu, pēc tam automātiska informācijas apmaiņa par šādām shēmām varētu notikt katru ceturksni.

(8)

Lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību un novērstu nepilnības ierosinātajā noteikumu sistēmā, ziņošanas pienākums būtu jānosaka visiem dalībniekiem, kuri parasti ir iesaistīti ziņojama pārrobežu darījuma vai šādu darījumu virknes īstenošanas plānošanā, popularizēšanā, organizēšanā vai vadīšanā, kā arī tiem, kas sniedz atbalstu vai konsultācijas. Būtu jāņem vērā arī tas, ka dažos gadījumos ziņošanas pienākums starpniekam nebūtu piemērojams tiesību aktos noteiktās saziņas konfidencialitātes dēļ vai tad, ja starpnieka nav, jo, piemēram, nodokļu maksātājs shēmu izstrādā un ievieš iekšēji. Tādējādi būtu ļoti svarīgi, lai tādos gadījumos nodokļu iestādes nezaudētu iespēju saņemt informāciju par nodokļu shēmām, kuras varētu būt saistītas ar agresīvu nodokļu plānošanu. Tāpēc ziņošanas pienākumu vajadzētu pārnest uz nodokļu maksātāju, kurš šādos gadījumos no shēmas gūst labumu.

(9)

Agresīvas nodokļu plānošanas shēmas ir attīstījušās gadiem, līdz kļuvušas arvien sarežģītākas, un tās pastāvīgi tiek pārveidotas un pielāgotas, reaģējot uz aizsardzības pretpasākumiem, ko veic nodokļu iestādes. Ņemot vērā iepriekš minēto, būtu efektīvāk mēģināt noteikt iespējami agresīvas nodokļu plānošanas shēmas, izveidojot tādu darījumu iezīmju un elementu sarakstu, kuri nepārprotami norāda uz nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu nodokļu režīma izmantošanu, nevis definēt agresīvas nodokļu plānošanas jēdzienu. Minētās norādes tiek dēvētas par “pazīmēm”.

(10)

Ņemot vērā to, ka galvenajam šīs direktīvas mērķim attiecībā uz ziņošanu par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām vajadzētu būt – nodrošināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ir ļoti svarīgi neregulēt Savienības līmenī vairāk, nekā tas ir nepieciešams paredzēto mērķu sasniegšanai. Tāpēc jebkādus kopīgus noteikumus par ziņošanu vajadzētu ierobežot, tos attiecinot tikai uz pārrobežu situācijām, proti, uz situācijām, kas aptver vairāk nekā vienu dalībvalsti, vai arī dalībvalsti un trešo valsti. Šādos apstākļos, proti, tādēļ, ka ir iespējama ietekme uz iekšējā tirgus darbību, var pamatot nepieciešamību ieviest vienotu noteikumu kopumu, nevis atstāt jautājumu risināšanai valstu līmenī. Dalībvalsts varētu veikt papildpasākumus attiecībā uz līdzīgu ziņošanu valstī, taču nekāda informācija, kas ir iegūta papildus informācijai, kas ir jāziņo saskaņā ar šo direktīvu, nebūtu automātiski jāpaziņo pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Ar minēto informāciju varētu apmainīties pēc pieprasījuma vai spontāni, ievērojot piemērojamos noteikumus.

(11)

Ņemot vērā to, ka ziņojamām shēmām vajadzētu būt ar pārrobežu dimensiju, būtu svarīgi attiecīgajā informācijā dalīties arī ar nodokļu iestādēm citās dalībvalstīs, lai nodrošinātu maksimālu šīs direktīvas efektivitāti atturēšanā no agresīvas nodokļu plānošanas prakses. Mehānisms informācijas apmaiņai par iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem un iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu būtu jāizmanto arī tam, lai starp Savienības nodokļu iestādēm nodrošinātu obligāto un automātisko ziņojamās informācijas apmaiņu par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām.

(12)

Lai atvieglotu automātisko informācijas apmaiņu un veicinātu efektīvu resursu izmantošanu, informācijas apmaiņa būtu jāveic, izmantojot kopējo sakaru tīklu (CCN), ko izveidojusi Savienība. Šajā kontekstā informācija tiktu reģistrēta drošā centrālā direktorijā administratīvai sadarbībai nodokļu jomā. Dalībvalstīm būtu jāīsteno vairāki praktiski pasākumi, ieskaitot pasākumus, kas vajadzīgi, lai standartizētu visas prasītās informācijas paziņošanu, izveidojot standarta veidlapu. Pasākumos būtu arī jāietver valodas prasību precizēšana paredzētajai informācijas apmaiņai un attiecīga CCN jaunināšana.

(13)

Lai pēc iespējas samazinātu izmaksas un administratīvo slogu gan nodokļu iestādēm, gan starpniekiem un nodrošinātu šīs direktīvas efektivitāti atturēšanā no agresīvas nodokļu plānošanas prakses, automātiskās informācijas apmaiņas darbības jomai saistībā ar ziņojamām pārrobežu shēmām Savienībā vajadzētu saskanēt ar starptautiskajām norisēm. Lai vērstos pret shēmām, kas ir izstrādātās, lai apietu ziņojumu sniegšanas pienākumus, kuros ir iekļauta automātiska informācijas apmaiņa, būtu jānosaka īpaša pazīme. Šīs pazīmes nolūkos pret nolīgumiem par automātisku finanšu kontu informācijas apmaiņu saskaņā ar CRS būtu jāattiecas līdzvērtīgi kā pret tiem ziņojumu sniegšanas pienākumiem, kas ir paredzēti Direktīvas 2014/107/ES 8. panta 3.a punktā un I pielikumā. Kad šīs direktīvas daļas tiek piemērotas, lai vērstos pret CRS apiešanas shēmām un shēmām, kurās ir iesaistītas juridiskas personas vai juridiskas shēmas vai jebkādas līdzīgas struktūras, dalībvalstis kā uzskatāmības un interpretācijas materiālu piemērošanas konsekvences nodrošināšanai starp dalībvalstīm varētu izmantot ESAO darbu un konkrētāk tās izstrādāto “Modeli obligātās informācijas izpaušanas noteikumiem, ar ko vēršas pret CRS apiešanas shēmām un nepārredzamām ārzonu struktūrām”, un tam pievienotos “Komentārus” tādā mērā, kādā minētie dokumenti ir saskaņoti ar Savienības tiesību aktiem.

(14)

Kaut arī tiešie nodokļi paliek dalībvalstu kompetencē, ir lietderīgi atsaukties uz uzņēmumu ienākuma nodokli nulles vai gandrīz nulles apmērā – vienīgi tādēļ, lai skaidri definētu tās pazīmes darbības jomu, kura attiecas uz shēmām, kas ietver pārrobežu darījumus, par kuriem starpniekiem vai – attiecīgā gadījumā – nodokļu maksātājiem būtu jāziņo saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES un par kuriem kompetentajam iestādēm būtu jāapmainās ar informāciju automātiski. Turklāt ir lietderīgi atgādināt, ka uz agresīvas pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām, kuru galvenais nolūks vai viens no galvenajiem nolūkiem ir iegūt nodokļu priekšrocību, kas ir pretrunā piemērojamo nodokļu tiesību aktu priekšmetam vai mērķim, attiecas vispārīgais noteikums par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kurš izklāstīts 6. pantā Padomes Direktīvā (ES) 2016/1164 (9).

(15)

Lai uzlabotu šīs direktīvas izredzes būt efektīvai, dalībvalstīm būtu jānosaka sankcijas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu. Šādām sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un atturošām.

(16)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai un jo īpaši automātisko informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt standarta veidlapu ar ierobežotu skaitu elementu, tostarp valodu lietojuma kārtību. Tā paša iemesla dēļ būtu jāpiešķir arī īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt praktiskus pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai jauninātu centrālo direktoriju administratīvai sadarbībai nodokļu jomā. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (10).

(17)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (11) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju. Jebkurai personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (12) un Regulas (EK) Nr. 45/2001 prasībām.

(18)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, uzlabot iekšējā tirgus darbību, atturot no iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā to, ka direktīva ir vērsta uz tādu shēmu apkarošanu, kuras ir izstrādātas, lai potenciāli savā labā izmantotu tirgus nepilnības, kas rodas valstu atšķirīgo nodokļu noteikumu mijiedarbībā, minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai, jo īpaši ņemot vērā to, ka tā attiecas tikai uz pārrobežu shēmām, kas attiecas uz vairāk nekā vienu dalībvalsti vai arī dalībvalsti un trešo valsti.

(20)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2011/16/ES,

1)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

2)

iekļauj šādu pantu:

“8.ab pants

Obligātās automātiskās informācijas apmaiņas par ziņojamām pārrobežu shēmām darbības joma un nosacījumi

1.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai starpniekiem pieprasītu par ziņojamām pārrobežu shēmām iesniegt tādu informāciju, kura tiem ir zināma, ir to rīcībā vai kontrolē, kompetentajām nodokļu iestādēm 30 dienu laikā, sākot no:

atkarībā no tā, kurš apstāklis iestājas vispirms.

Neatkarīgi no pirmās daļas 3. panta 21. punkta otrajā daļā minētajiem starpniekiem arī pieprasa iesniegt informāciju 30 dienu laikā, sākot no nākamās dienas pēc tam, kad viņi tieši vai ar citu personu palīdzību ir snieguši palīdzību, atbalstu vai konsultācijas.

2.   Tirgojamu shēmu gadījumā dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus nolūkā pieprasīt, lai starpnieks reizi trijos mēnešos sniegtu periodisku ziņojumu ar atjauninājumu, kas satur jaunu ziņojamu informāciju, kura minēta 14. punkta a), d), g) un h) apakšpunktā un kura kļuvusi pieejama kopš pēdējā ziņojuma iesniegšanas.

3.   Ja starpniekam ir pienākums informāciju par ziņojamām pārrobežu shēmām iesniegt vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tas šādu informāciju iesniedz tikai tajā dalībvalstī, kura ir pirmā turpmākajā uzskaitījumā:

4.   Ja, ievērojot 3. punktu, ir pienākums sniegt vairākus ziņojumus, starpnieku atbrīvo no informācijas iesniegšanas pienākuma, ja tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka tā pati informācija ir iesniegta citā dalībvalstī.

5.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai piešķirtu starpniekiem tiesības uz atbrīvojumu no pienākuma iesniegt informāciju par ziņojamām pārrobežu shēmām, ja ziņošanas pienākums pārkāptu tiesības uz tiesību aktos noteiktās saziņas konfidencialitāti saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Šādos apstākļos katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai pieprasītu starpniekiem nekavējoties paziņot ikvienam citam starpniekam vai – ja šāda starpnieka nav – attiecīgajam nodokļu maksātājam par tā ziņošanas pienākumu saskaņā ar 6. punktu.

Starpniekiem var piešķirt pirmajā daļā minētās tiesības uz atbrīvojumu tikai tiktāl, ciktāl tie darbojas saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, kuros ir definēta viņu profesija.

6.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu, ka – gadījumos, kad nav starpnieka vai starpnieks paziņo attiecīgajam nodokļu maksātājam vai citam starpniekam par atbrīvojuma piemērošanu saskaņā ar 5. punktu, – pienākums iesniegt informāciju par ziņojamo pārrobežu shēmu attiecas uz šo citu informēto starpnieku vai – ja šāda starpnieka nav – uz attiecīgo nodokļu maksātāju.

7.   Attiecīgais nodokļu maksātājs, uz kuru attiecas ziņošanas pienākums, iesniedz informāciju 30 dienu laikā, sākot no nākamās dienas pēc tam, kad ziņojamā pārrobežu shēma ir darīta pieejama īstenošanai minētajam attiecīgajam nodokļu maksātājam vai ir gatava, lai attiecīgais nodokļu maksātājs to varētu īstenot, vai kad ir uzsākts tās īstenošanas pirmais posms saistībā ar attiecīgo nodokļu maksātāju, atkarībā no tā, kurš apstāklis iestājas vispirms.

Ja attiecīgajam nodokļu maksātājam ir pienākums informāciju par ziņojamo pārrobežu shēmu iesniegt vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tas šādu informāciju iesniedz tikai tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kura ir pirmā turpmākajā uzskaitījumā:

8.   Ja, ievērojot 7. punktu, ir pienākums sniegt vairākus ziņojumus, attiecīgo nodokļu maksātāju atbrīvo no informācijas iesniegšanas pienākuma, ja tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka tā pati informācija ir iesniegta citā dalībvalstī.

9.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu, ka – gadījumos, kad ir vairāki starpnieki, – pienākums iesniegt informāciju par ziņojamo pārrobežu shēmu attiecas uz visiem starpniekiem, kas ir iesaistīti vienā un tai pašā ziņojamajā pārrobežu shēmā.

Starpnieks tiek atbrīvots no informācijas iesniegšanas pienākuma tikai tiktāl, ciktāl tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka to pašu informāciju, kas minēta 14. punktā, jau ir iesniedzis cits starpnieks.

10.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu, ka – gadījumos, kad ziņošanas pienākums attiecas uz attiecīgo nodokļu maksātāju un kad ir vairāki attiecīgie nodokļu maksātāji, – attiecīgais nodokļu maksātājs, kam ir jāiesniedz informācija saskaņā ar 6. punktu, ir tas, kurš ir pirmais turpmākajā uzskaitījumā:

Ikviens attiecīgais nodokļu maksātājs tiek atbrīvots no informācijas iesniegšanas pienākuma tikai tiktāl, ciktāl tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka to pašu informāciju, kas minēta 14. punktā, jau ir iesniedzis cits attiecīgais nodokļu maksātājs.

11.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai katram attiecīgajam nodokļu maksātājam pieprasītu iesniegt nodokļu iestādei informāciju par to, kā tas ir izmantojis shēmu katrā gadā, kad tā izmantota.

12.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu starpniekiem un attiecīgajiem nodokļu maksātājiem iesniegt informāciju par ziņojamām pārrobežu shēmām, kuru pirmais posms īstenots laikposmā no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas līdz tās piemērošanas sākuma dienai. Starpnieki un attiecīgie nodokļu maksātāji attiecīgi iesniedz informāciju par minētajām ziņojamajām pārrobežu shēmām līdz 2020. gada 31. augustam.

13.   Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā iesniegta informācija saskaņā ar šā panta 1. līdz 12. punktu, veicot automātisku informācijas apmaiņu, paziņo šā panta 14. punktā minēto informāciju visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar praktiskajiem pasākumiem, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu.

14.   Informācijā, ko dalībvalsts kompetentā iestāde paziņo saskaņā ar 13. punktu, ietver attiecīgi šādus datus:

15.   Tas, ka nodokļu iestāde nereaģē uz ziņojamu pārrobežu shēmu, nenozīmē nekādu piekrišanu šajā shēmā iekļautajām darbībām vai nodokļu regulējuma piemērošanai attiecībā uz šo shēmu.

16.   Lai veicinātu šā panta 13. punktā minētās informācijas apmaiņu, Komisija kopā ar procedūru, ar ko nosaka 20. panta 5. punktā paredzēto standarta veidlapu, pieņem praktiskus pasākumus, kuri vajadzīgi šā panta īstenošanai, tostarp pasākumus, kas vajadzīgi, lai standartizētu šā panta 14. punktā izklāstītās informācijas paziņošanu.

17.   Komisijai nav piekļuves 14. punkta a), c) un h) apakšpunktā minētajai informācijai.

18.   Automātiskā informācijas apmaiņa notiek viena mēneša laikā no tā ceturkšņa beigām, kurā informācija tika iesniegta. Pirmo reizi informāciju paziņo līdz 2020. gada 31. oktobrim.”;

3)

direktīvas 20. panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

“5.   Komisija pieņem standarta veidlapu, ietverot valodu lietojuma kārtību, saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru šādos gadījumos:

Minētās standarta veidlapas nepārsniedz 8.a panta 6. punktā un 8.ab panta 14. punktā minētos informācijas apmaiņas elementus un citas šādas saistītas jomas, kas saistītas ar šiem elementiem, kuri ir vajadzīgi, lai sasniegtu attiecīgi 8.a panta un 8.ab panta mērķus.

Pirmajā daļā minētā valodu lietojuma kārtība neliedz dalībvalstīm paziņot 8.a un 8.ab pantā minēto informāciju jebkurā Savienības oficiālajā valodā. Tomēr minētajā valodu lietojuma kārtībā var būt paredzēts, ka galvenie šādas informācijas elementi tiek nosūtīti arī citā Savienības oficiālajā valodā.”;

4)

direktīvas 21. panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

“5.   Komisija līdz 2017. gada 31. decembrim izveido dalībvalstu drošu centrālo direktoriju administratīvai sadarbībai nodokļu jomā, kurā reģistrē informāciju, kas jāsniedz saistībā ar 8.a panta 1. un 2. punktu, lai īstenotu minētajos punktos paredzēto automātisko informācijas apmaiņu, un nodrošina tam tehnisku un apgādes atbalstu.

Komisija līdz 2019. gada 31. decembrim izveido dalībvalstu drošu centrālo direktoriju administratīvai sadarbībai nodokļu jomā, kurā reģistrē informāciju, kas jāsniedz saistībā ar 8.ab panta 13., 14. un 16. punktu, lai īstenotu minētajos punktos paredzēto automātisko informācijas apmaiņu, un nodrošina tam tehnisku un apgādes atbalstu.

Visu dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir pieejama informācija, kas reģistrēta minētajā direktorijā. Arī Komisijai ir pieejama informācija, kas reģistrēta minētajā direktorijā, tomēr saskaņā ar ierobežojumiem, kuri izklāstīti attiecīgi 8.a panta 8. punktā un 8.ab panta 17. punktā. Komisija pieņem vajadzīgos praktiskos pasākumus saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru.

Kamēr minētais drošais centrālais direktorijs vēl nedarbojas, 8.a panta 1. un 2. punktā un 8.ab panta 13., 14. un 16. punktā paredzēto automātisko informācijas apmaiņu veic saskaņā ar šā panta 1. punktu un piemērojamiem praktiskajiem pasākumiem.”;

5)

direktīvas 23. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Dalībvalstis nosūta Komisijai gada novērtējumu par 8., 8.a, 8.aa un 8.ab pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem minētā gada novērtējuma paziņojuma formātu un nosacījumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru.”;

6)

direktīvas 25.a pantu aizstāj ar šādu:

“25.a pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un attiecas uz 8.aa un 8.ab pantu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas.”;

7)

direktīvas 27. pantu aizstāj ar šādu:

“27. pants

Ziņojuma sniegšana

1.   Reizi piecos gados pēc 2013. gada 1. janvāra Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu.

2.   Reizi divos gados pēc 2020. gada 1. jūlija dalībvalstis un Komisija izvērtē, cik relevants ir IV pielikums, un Komisija iesniedz ziņojumu Padomei. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu.”;

8)

direktīvai pievieno IV pielikumu, kura teksts ir iekļauts šīs direktīvas pielikumā.”