20.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/1

(1)

Dānijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2011. gada 17. marta e-pasta vēstulē Komisijai iesniedza priekšpaziņojumu par attiecīgo pasākumu (ar dzeramā ūdens aizsardzību saistītā nodokļa samazinājumu un atbrīvojumu no tā nomaksas).

(2)

Pārbaudot šo priekšpaziņojumu, Komisijas dienesti 2011. gada 27. aprīlī Dānijas iestādēm pieprasīja papildu informāciju.

(3)

Dānijas iestādes 2011. gada 16. septembra e-pasta vēstulē nosūtīja Komisijas dienestu 2011. gada 27. aprīlī pieprasīto papildu informāciju.

(4)

Pēc minētās informācijas saņemšanas 2011. gada 3. oktobrī un 10. novembrī notika divas tehniskās sanāksmes, kurās piedalījās Dānijas iestādes un Komisijas dienesti. Pēc 2011. gada 10. novembra sanāksmes Dānijas iestādes Komisijai iesniedza jaunu papildinformāciju.

(5)

Pēc 2011. gada 10. novembra sanāksmes Dānijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2011. gada 17. novembra e-pasta vēstulē paziņoja par priekšpaziņojuma par attiecīgo pasākumu atsaukšanu.

(6)

Komisijas dienesti pa faksu nosūtītā 2011. gada 14. decembra vēstulē paziņoja Dānijas iestādēm par lietas ar numuru SA.32874 (2011/NN) sākšanu attiecībā uz nepaziņotu atbalstu, jo nodoklis ir bijis piemērots pat pirms priekšpaziņojuma nosūtīšanas un bez Komisijas apstiprinājuma.

(7)

Dānijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2011. gada 27. decembra e-pasta vēstulē paziņoja Komisijai par Dānijas iestāžu vēstuli, kurā tās paziņo par attiecīgās nodokļu shēmas izbeigšanu 2011. gada 31. decembrī un par tās aizstāšanu ar vispārēju nodokli par ūdeni, kura iekasēšanas mehānismu Komisija jau ir pārbaudījusi atbalsta lietas Nr. NN 1/2005 (2) ietvaros.

(8)

Komisija 2012. gada 22. marta vēstulē (3) informēja Dāniju par savu 2012. gada 21. marta lēmumu par šo pasākumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (turpmāk “oficiālā izmeklēšanas procedūra”). Tā aicināja Dānijas iestādes viena mēneša laikā iesniegt savus apsvērumus.

(9)

Komisijas lēmums sākt procedūru (turpmāk “lēmums par procedūras sākšanu”) publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (4). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par šo pasākumu.

(10)

Komisija saņēma apsvērumus no vienas ieinteresētās personas (“Landbrug & Fødevarer” – turpmāk “ieinteresētā persona”). Tā tos pārsūtīja Dānijai, kam deva iespēju sniegt piezīmes par tiem.

(11)

Dānijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2012. gada 16. maija e-pasta vēstulē nosūtīja Komisijai Dānijas iestāžu vēstuli, kurā lūdza pagarināt termiņu apsvērumu iesniegšanai līdz 2012. gada 11. jūnijam. Šo termiņa pagarinājumu piešķīra, 2012. gada 24. maijā nosūtot attiecīgu faksu.

(12)

Dānijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2012. gada 12. jūnija e-pasta vēstulē nosūtīja Dānijas iestāžu apsvērumus par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu.

(13)

Dānijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2012. gada 2. jūlija e-pasta vēstulē nosūtīja Dānijas iestāžu atbildi uz ieinteresētās personas apsvērumiem.

(14)

Komisijas dienesti 2013. gada 10. septembra vēstulē Dānijas iestādēm pieprasīja precizējumus attiecībā uz to apsvērumiem par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu.

(15)

Dānijas iestādes 2013. gada 7. novembra e-pasta vēstulē nosūtīja pieprasītos precizējumus. Atbildot uz Komisijas 2015. gada 10. novembra vēstuli, tās iesniedza jaunu papildinformāciju 2016. gada 19. aprīļa e-pasta vēstulē.

(16)

Dānijas parlaments 2008. gada 27. decembrī pieņēma noteikumu, nosakot nodokli par pazemes ūdens ieguvi, no kura saņemtie līdzekļi bija paredzēti, lai finansētu tādu zonu identifikāciju un pārvaldības plānošanu, kas ir īpaši nozīmīgas dzeramā ūdens nodrošināšanai. Šo noteikumu transponēja 2009. gada 24. septembra kodificētā likuma Nr. 935 IV a nodaļā (24. pantā).

(17)

Nodoklis, ko aprēķināja, ņemot vērā ūdens daudzumu, ko, saņemot atļauju, varētu paņemt ik gadu, 2009. gadā sasniedza 0,305 DKK (apmēram 0,04 EUR) par m3, 2010. gadā – 0,315 DKK un 2011. gadā – 0,310 DKK.

(18)

Nodoklis, ko sākotnēji bija paredzēts iekasēt līdz 2017. gada beigām, pilnā apjomā ir jāmaksā vispārējo ūdensapgādes sistēmu īpašniekiem (5) (kodificētā likuma 24.a pants). Tie ūdens izmantotāji, kam ir atļauja iegūt ūdeni no savām akām, maksā tikai trešo daļu no nodokļa, kuru aprēķina par daudzumu, ko varētu iegūt gada laikā. Ja atļauja attiecas uz ūdens daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, tās turētājs maksā vienu trešo daļu no nodokļa par 25 000 m3 (kodificētā likuma 24.b pants). Pilnīgs atbrīvojums no nodokļa nomaksas tiek piešķirts tādu ūdens ieguves atļauju turētājiem, kas attiecas uz ūdens daudzumu, kurš nepārsniedz 6 000 m3 gadā (kodificētā likuma 24.c pants).

(19)

Saskaņā ar pieejamo informāciju Dānijā ir izsniegtas 85 000 atļaujas par ūdens ieguvi privāti. To lielākā daļa attiecas uz lauksaimniecības nozari. Tiek lēsts, ka tādu atļauju skaits, kas attiecas uz ūdens apjomu, kurš nepārsniedz 6 000 m3, ir 75 000. Dānijas iestādes nevar garantēt visiem Dānijas lauksaimniecības nozares uzņēmumiem katram pašam savu ūdens ieguves atļauju, lai tie tādējādi nebūtu atkarīgi no publiskās ūdensapgādes, bet tās norāda, ka tām saimniecībām, kas varētu tikt pievienotas publiskai ūdensapgādes sistēmai, parasti ir ūdens ieguves atļauja, un tās izmanto publisko sistēmu vienīgi mājsaimniecības vajadzībām.

(20)

Dānijas iestāžu iesniegtie rādītāji par 2009. gadu norāda, ka 12 275 atļauju turētājiem bija piešķirta nodokļa atlaide par vidējo summu 1 080 EUR gadā, atļaujai attiecoties vidēji uz 35 500 m3 ūdens. Dati par 2009.–2011. gada laikposmu norāda, ka lauksaimniecības nozarē 1 091 uzņēmumam bija piešķirtas tādas nodokļu atlaides, kas pārsniedza de minimis robežvērtību. Dānijas iestādes precizēja, ka 106 atļauju turētāji ir reģistrēti kā pārtikas pārstrādes uzņēmumi.

(21)

Komisija ir sākusi oficiālu izmeklēšanas procedūru šādu iemeslu dēļ:

(22)

Dānijas iestādes savā 2012. gada 12. jūnijā nosūtītajā e-pasta vēstulē sniedza šā pasākuma un situācijas, kādā tas tiek piemērots, jaunu, sīki izstrādātu aprakstu, un iekļāva savu veikto pasākuma analīzi. Pamatā šai analīzei, kas sīkāk izklāstīta turpmāk tekstā, ir apgalvojums, ka pasākumā nav iekļauts valsts atbalsta elements LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ne tikai tāpēc, ka tas nav selektīvs, bet arī tāpēc, ka tas ir attaisnojams ar Dānijas nodokļu sistēmas būtību. Tā turpinās ar vēl vienu apgalvojumu, saskaņā ar kuru, pat ja pasākumā būtu iekļauts kāds valsts atbalsta elements, šis atbalsts būtu saderīgs ar iekšējo tirgu. Visbeidzot, tā noslēdzas ar argumentu, saskaņā ar kuru, pat ja Komisija uzskatītu, ka šis pasākums ietver valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, dažādi faktori norāda uz atbalstu neatgūšanu.

(23)

Dānijas iestādes nepiekrīt Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru šajā pasākumā ietverts atbalsta elements, kas atbilst visiem LESD 107. panta 1. punkta nosacījumiem. Proti, tās uzskata, ka nodoklis, ko iekasē saskaņā ar kodificētā likuma 24.b pantu (skatīt 18. apsvērumu), nedod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Attiecībā uz kodificētā likuma 24.c pantā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa nomaksas tās norāda, ka, pat ja tas rada selektīvu priekšrocību, šī priekšrocība ir tik ierobežota, ka tā nevar radīt konkurences izkropļojumus un iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(24)

Pamatojot savu pirmo argumentu, proti, ka nodoklis nedod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, Dānijas iestādes atsaucas uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kurā vispirms precizēts, ka ir jāpārbauda, vai valsts pasākums, kas īstenots “attiecīgās tiesiskās iekārtas ietvaros (..), ir uzskatāms par priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem, kuri atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā” (11), bet arī, ka uz nodokļiem vai nodevām, kas rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un kas tādējādi prima facie ir selektīvi, neattiecas valsts atbalstu definīcija, ja šī diferenciācija rodas no attiecīgās nodokļu sistēmas būtības un radītās ekonomijas (12). Tās, vēl aizvien pamatojoties uz Tiesas judikatūru, norāda, ka vispirms ir jānosaka, kādai ir jābūt normālajai sistēmai vai atsauces sistēmai, kas izmantojama, lai izpētītu pasākuma selektivitāti, pēc tam jāpārbauda, vai konkrēti uzņēmumi, kuri ietverti šajā atsauces sistēmā, iegūst priekšrocības salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas piedalās šajā pašā sistēmā.

(25)

Pamatojoties uz šīm atsaucēm uz judikatūru, Dānijas iestādes norāda, ka lēmuma par procedūras sākšanu 15. apsvērumā Komisija ir tikai apgalvojusi, ka šis pasākums dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem (lauksaimniecības uzņēmumiem, kas ir privātie ūdens ieguves atļaujas turētāji, un to vidū tādi uzņēmēji, kas gūst labumu no nodokļa atbrīvojuma, nevis samazinājuma, visi viņi gūst labumu, saņemot finanšu sloga, kāds tiem būtu jāpiemēro, atvieglojumu), nesniedzot izvērstāku pamatojumu, un ka, šķiet, tā uzskata, ka nodoklim, kas ieviests ar kodificētā likuma 24.a pantu, citiem vārdiem sakot, kurš jāmaksā vispārējo ūdensapgādes sistēmu īpašniekiem, ir jākalpo par atsauces sistēmu visiem pārējiem ūdens ieguves iekārtu īpašniekiem un ka šo pēdējo minēto īpašnieku faktiskā un juridiskā situācija ir līdzīga pirmo minēto īpašnieku un uzņēmumu, kas ņem ūdeni no vispārējās ūdensapgādes sistēmas, situācijai, tādējādi uzskatot, ka 24.b pantā paredzētās nodokļu atlaides un atbrīvojumi no nodokļa nomaksas rada selektīvas priekšrocības.

(26)

Dānijas iestādes nepiekrīt Komisijas viedoklim. Tās uzskata, ka kodificētā likuma 24.a pantā paredzēto nodokli nevar uzskatīt par izmantojamu atsauces sistēmu vienkārši tāpēc, ka tas ir augstāks par 24.b un 24.c pantā paredzētajiem nodokļiem. Turklāt tādu vispārējo iekārtu īpašnieku skaits, kam jāmaksā kodificētā likuma 24.a pantā paredzētais nodoklis, ir ievērojami mazāks par tādu iekārtu īpašnieku skaitu, kuriem jāmaksā 24.b pantā paredzētais nodoklis. Tās uzskata, ka nodokļu sistēmas ieviešana 2009. gadā ļāva izveidoties divām atsauces sistēmām: vienai, sui generis, kas attiecas uz vispārējo ūdensapgādes iekārtu īpašniekiem (un netieši – uz uzņēmumiem, kuriem ir tiesības izmantot minēto iekārtu īpašnieku piegādāto ūdeni), un otrai, kura attiecas uz visiem pārējiem pazemes ūdens ieguves iekārtu īpašniekiem.

(27)

Dānijas iestādes uzskata, ka divu atsauces sistēmu līdzāspastāvēšana rada tādu situāciju, ka tie, kuri maksā kodificētā likuma 24.a pantā paredzēto nodokli, nav salīdzināmā juridiskā situācijā ar to uzņēmumu situāciju, kas maksā 24.b pantā paredzēto nodokli vai kas ir atbrīvoti no nodokļa nomaksas saskaņā ar šā paša likuma 24.c pantu, šādu iemeslu dēļ:

(28)

Dānijas iestādes arī norāda, ka tie uzņēmumi, kas maksā kodificētā likuma 24.a pantā paredzēto nodokli, nav salīdzināmā faktiskā situācijā ar to uzņēmumu situāciju, kuri maksā 24.b pantā paredzēto nodokli vai kuri ir atbrīvoti no nodokļa nomaksas saskaņā ar šā paša likuma 24.c pantu, šādu iemeslu dēļ:

(29)

Dānijas iestādes norāda, ka Dānijas nodokļu sistēmā tiek izšķirti nevis dažādu nozaru uzņēmumi, kuru situācija ir identiska, bet uzņēmumi, kuriem ir un kuriem nav ūdens ieguves iekārtas. Savukārt, tajā nav izšķirti iespējami aizvietojami procesi vai produkti, kas tiek laisti konkurences tirgū, jo iegūtais ūdens vēlāk netiek pārdots tirgū. Tāpat arī tas, ka primārie ražotāji savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ nevar brīvi izvēlēties starp ūdens ieguvi un apgādi no vispārējās ūdensapgādes iekārtas, nozīmē, ka nepastāv iespējama konkurences saikne, ne arī jebkāda veida iespēja aizstāt zemūdens ūdeni, kas tiek iegūts apūdeņošanas vajadzībām, ar dzeramo ūdeni, kuru uzņēmumiem un iedzīvotājiem piegādā vispārējās ūdensapgādes iekārtas.

(30)

Dānijas iestādes uzskata, ka visi šie elementi ļauj izdarīt secinājumu, ka vispārējo ūdensapgādes iekārtu īpašniekiem piemērotais nodoklis nerada selektīvas priekšrocības uzņēmumiem, kuriem ir tiesības iegūt ūdeni, tā kā, ņemot vērā nodokļu sistēmas mērķi (dzeramā ūdens aizsardzība), neviens cits uzņēmums vai ražojums nav faktiski vai juridiski salīdzināmā situācijā un nav ticis diskriminēts.

(31)

Par attiecībām starp tiem uzņēmumiem, kas maksā kodificētā likuma 24.b pantā paredzēto nodokli, un tiem uzņēmumiem, kuri saskaņā ar šā paša likuma 24.c pantu ir atbrīvoti no nodokļa nomaksas, Dānijas iestādes atzīst, ka uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību un ir atbrīvoti no nodokļa nomaksas, ir ieguvuši priekšrocības konkurences ziņā salīdzinājumā ar konkurentiem, kuriem bija jāmaksā nodoklis saskaņā ar 24.b pantu. Tās tomēr uzskata, ka šī atbrīvojuma no nodokļa nomaksas selektivitāte ir vērojama tikai attiecībā uz šo uzņēmumu konkurentiem, nevis attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kam saskaņā ar kodificētā likuma 24.a pantu nodoklis ir jāmaksā tiešā veidā vai netieši, ja tas iekļauts to rēķinos par ūdeni, kuru tie saņēmuši no vispārējās ūdensapgādes iekārtas, jo minēto uzņēmumu situācija nav salīdzināma.

(32)

Dānijas iestādes uzskata, ka, lai arī Komisija paliek pie viedokļa, ka Dānijas piemērotais nodoklis rada priekšrocības dažiem uzņēmumiem, neraugoties uz minētajām faktiskās un juridiskās situācijas atšķirībām, nodokļu sistēmā paredzētie izņēmumi ir pamatoti ar Dānijas nodokļu sistēmas būtību un pārvaldību, un tāpēc nodokļu sistēmā nav ietverti valsts atbalsta elementi, pat ja tās kārtējo reizi atzīst, ka faktiski pastāv atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem, kas maksā ar kodificētā likuma 24.b pantu ieviesto nodokli, un tiem uzņēmumiem, kuri saskaņā ar 24.c pantu ir atbrīvoti no nodokļa nomaksas. Ja Komisija uzskata, ka kodificētā likuma 24.a panta noteikumi veido normālu nodokļu sistēmu un ka šā paša likuma 24.b un 24.c pantā paredzētie pasākumi ir selektīvi izņēmumi, tad pēdējie ir pamatoti ar Dānijas nodokļu sistēmas būtību vai ekonomiju.

(33)

Šajā sakarā Dānijas iestādes apgalvo, ka mazākais nodoklis, ko maksā tie operatori, kas nav vispārējo ūdensapgādes iekārtu īpašnieki, cita starpā ir pamatots ar to, ka lauksaimniekiem un citiem privātajiem ūdensapgādes iekārtu īpašniekiem pašiem ir jāsedz ūdens ieguves izmaksas un viņiem nav tiesību pievienoties vispārējai iekārtai, ja tie atrodas ārpus teritorijas, kuru apkalpo minētās iekārtas. Šim argumentam tiek pievienots arguments, ka nodoklis kalpo tam, lai finansētu dzeramā ūdens resursu aizsardzību, nevis, lai ļautu lauksaimniekiem apūdeņot savas audzētās kultūras ar dzeramo ūdeni. Dānijas iestādes uzskata, ka ar šiem argumentiem pietiek, lai saskaņā ar nodokļu sistēmas mērķi pamatotu diferenciāciju nodokļu sistēmā, kas balstīta uz virkni faktisku un juridisku atšķirību.

(34)

Attiecībā uz kodificētā likuma 24.b pantā paredzēto nodokļa samazinājumu un maksimālā apjoma 25 000 m3 noteikšanu Dānijas iestādes min vairākus argumentus:

(35)

Attiecībā uz kodificētā likuma 24.c pantā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa nomaksas un uz vienas nozares uzņēmumu diskrimināciju, kas minēta lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, Dānijas iestādes norāda, ka nodokļu sistēmas ekonomijas dēļ ir loģiski no nodokļa nomaksas atbrīvot lielu kategoriju, kurā ietverti neliela apjoma ūdens ieguves atļauju turētāji, ņemot vērā nenozīmīgo nodokļa apjomu, ko varētu iegūt, un ūdens ieguves radīto nelielo ietekmi uz ūdens resursiem. Tās norāda, ka, tā kā nodokli aprēķināja, pamatojoties uz teorētiski iegūstamo ūdens daudzumu atbilstīgi atļaujai, uzņēmumiem 2009. gadā bija jāmaksā tikai apmēram 81 EUR, 2010. gadā – 84 EUR un 2011. gadā – 83 EUR. Turklāt, tā kā lielākais vairākums piešķirto ūdens ieguves atļauju attiecās uz vidējo ūdens daudzumu 1 000 m3 gadā, atbrīvojums no nodokļa nomaksas naudas izteiksmē visā minētajā laikposmā bija vien 40 EUR. Savukārt mazās atļaujas (kuras attiecas uz ūdens daudzumiem, kas nepārsniedz 6 000 m3) no pārējām atšķiras ar to, ka, lai tās saņemtu, nav jāiesniedz deklarācija, kas nozīmē, ka nav atļauju reģistra, kuru Dānijas nodokļu iestādes varētu izmantot.

(36)

Dānijas iestādes noslēdz savu selektivitātes analīzi, norādot, ka tikai kodificētā likuma 24.c pantā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa nomaksas varētu uzskatīt par selektīvu, jo tas rada priekšrocības dažiem uzņēmumiem, bet ka tomēr tas ir pamatots ar Dānijas nodokļu sistēmas būtību un ekonomiju. Tās piebilst, ka, ja Komisija arī turpinātu uzskatīt, ka kodificētā likuma 24.a pantā paredzētais nodokļu režīms uzskatāms par atsauces sistēmu, jebkurā gadījumā šī sistēma nav diskriminējoša, ņemot vērā aprakstītās faktiskās un juridiskās situācijas atšķirības.

(37)

Savās 2012. gada 12. jūnijā un 2013. gada 7. novembrī e-pastā nosūtītajās vēstulēs Dānijas iestādes aplūko šos jautājumus, ņemot vērā divus aspektus, – vispirms salīdzinot kodificētā likuma 24.a pantā paredzēto nodokļu režīmu, no vienas puses, ar 24.b un 24.c pantā paredzētajiem nodokļu režīmiem, no otras puses; tad salīdzinot 24.b pantā paredzēto nodokļu režīmu, no vienas puses, ar 24.c pantā paredzēto nodokļu režīmu, no otras puses.

(38)

Attiecībā uz pirmo salīdzinājumu Dānijas iestādes norāda, ka, ja, ieviešot valsts mēroga pasākumu, nav izpildīts selektivitātes kritērijs, ar šo pasākumu arī nevar nedz radīt konkurences izkropļojumus, nedz iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tā kā tās uzskata, ka ir pierādījušas, ka nodokļa samazinājums vai atbrīvojums no nodokļa nomaksas nerada nekādas priekšrocības tiem, kam tas ir piešķirts, salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuru juridiskā vai faktiskā situācija ir tāda pati, nevar būt jautājuma par konkurences izkropļošanu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(39)

Attiecībā uz otro salīdzinājumu Dānijas iestādes atzīst, ka tiem, kas bauda atbrīvojumu no nodokļa nomaksas, ir priekšrocības salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem, bet norāda, ka šī atbrīvojuma radītā vērtība ir tik maza, ka nekādi neietekmē konkurences apstākļus iekšējā tirgū, to pierādot tas, ka neviens uzņēmums nav sūdzējies. Turklāt tās uzskata, ka pierādīt to, ka atbalsta pasākums izkropļo konkurenci, ir Komisijas uzdevums. Šajā sakarā tās atsaucas uz Tiesas 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-329/93, Vācijas Federatīvā Republika un Hanseatische Industrie-Beteiligungen GmbH, un Bremer Vulkan Verbund AG pret Eiropas Kopienu Komisiju (16), un jo īpaši uz tā 52. punktu, kurā ir norādīts: “(..) ja dažos gadījumos no pašiem atbalsta piešķiršanas apstākļiem var izrietēt, ka tas iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, Komisijas pienākums ir sava lēmuma motīvu daļā šos apstākļus aplūkot (..).” Tās uzskata, ka Komisija savā lēmumā par procedūras sākšanu ir vienkārši aprobežojusies ar Dānijas lauksaimniecības produktu tirdzniecības apjomu pieminēšanu un nav pietiekami pamatojusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka Dānijas nodokļu režīms var apdraudēt konkurenci un tirdzniecību iekšējā tirgū. Lai ilustrētu atbrīvojuma no nodokļa nomaksas niecīgumu naudas izteiksmē, tās norāda, ka uzņēmums, kas atbrīvots no nodokļa nomaksas par maksimālo ūdens daudzumu (6 000 m3), 2009. gadā saņēma atbalstu 610 DKK (apmēram 81 EUR), 2010. gadā – 630 DKK (apmēram 84 EUR) un 2011. gadā – 620 DKK (apmēram 83 EUR) salīdzinājumā ar tiem uzņēmumiem, kuriem saskaņā ar kodificētā likuma 24.b pantu bija piešķirts nodokļa atvieglojums. Turklāt lielākajam vairākumam no nodokļa nomaksas atbrīvoto saimniecību ir ūdens ieguves atļaujas tikai attiecībā uz 1 000 m3 apjomu, kas arī samazina nodokļa nomaksas atbrīvojuma summu. Tā kā nodoklis par ūdens ieguvi 2012. gada 1. janvārī tika atcelts, saimniecības, kas bija atbrīvotas no nodokļa nomaksas, varēja saņemt par 250 EUR lielāku atbalstu salīdzinājumā ar tām saimniecībām, kam bija piešķirts tikai nodokļa samazinājums. Visas minētās summas nepārsniedz robežas, kas noteiktas de minimis regulās, kuras attiecas gan uz primāro lauksaimniecības produktu ražošanu, gan uz pārtikas produktu pārstrādi, un tātad nevar radīt konkurences izkropļojumus.

(40)

Dānijas iestādes turpina analīzi, norādot, ka iespējamais atbalsts, kas saistīts ar kodificētā likuma 24.b un 24.c pantā paredzētajām nodokļu shēmām, jebkurā gadījumā būtu saderīgs ar iekšējo tirgu.

(41)

Attiecībā uz kodificētā likuma 24.b pantā paredzēto nodokļa samazinājumu Dānijas iestādes uzskata, ka pamatnostādņu par vidi 151. līdz 159. punkta noteikumi ir ievēroti, šajā ziņā iekasētais nodoklis ir vides nodoklis, kura samazināšana ir vajadzīga un ir proporcionāla, neraugoties uz iespējamo apmēru (proti, analīze, kuras ietvaros izmantotais atsauces scenārijs būtu kodificētā likuma 24.a pantā paredzētais nodoklis, vai analīze, kuras ietvaros izmantotais atsauces scenārijs būtu tas pats kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodoklis, bet kur maksimālais apjoms 25 000 m3 tiktu uzskatīts par tādu, kas var radīt priekšrocības tiem, kuriem ir ūdens ieguves atļauja par apjomu, kas pārsniedz 25 000 m3).

(42)

Dānijas iestādes ilustrē nodokļa saistību ar vidi, atgādinot nodokļu shēmas vispārējo mērķi, proti, dzeramā ūdens resursu aizsardzību, un norādot, ka Dānijas rīcība attiecīgajā jautājumā pārsniedz Eiropas ietvardirektīvā noteiktās saistības attiecībā uz ūdeni un ka, iespējams, citās dalībvalstīs tādu pasākumu nav. Tās piebilst, ka sistēma tika veidota tā, lai lielākie tās dalībnieki (vispārējo ūdensapgādes sistēmu īpašnieki) varētu novirzīt nodokli patērētājiem atbilstīgi to patēriņam un tādējādi tos mudināt patērēt mazāk. Tās uzskata, ka tas, ka tiem, kas savu ūdeni ņem paši, ir paredzēti nodokļa samazinājumi un atbrīvojumi no nodokļa nomaksas, ir ļāvis piemērot lielāku nodokli tiem, kuri dzeramo ūdeni izmanto vairāk.

(43)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 158. punkta a) apakšpunktā definēto kritēriju (kritērijs, saskaņā ar kuru saņēmēju izvēles pamatā jābūt objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, un atbalsts jāpiešķir principā vienādi visiem konkurentiem vienā nozarē/attiecīgā tirgū, ja viņu faktiskā situācija ir līdzīga) Dānijas iestādes nepiekrīt Komisijas argumentam, ka tām ar lauksaimniecības nozari nesaistīti operatori, kam ir ūdens ieguves atļauja, būtu jāsalīdzina ar lauksaimniecības nozares operatoriem. Tās uzskata, ka nodokļu shēma nerada atšķirību starp uzņēmumiem, kuri ir vai nav saistīti ar noteiktām nozarēm, bet, tieši pretēji, ikvienam ūdensapgādes sistēmas, kas nav vispārēja, īpašniekam, kuram ir atļauja iegūt vairāk nekā 6 000 m3 pazemes ūdens gadā, neraugoties uz viņa darbības nozari, ir jāmaksā kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodoklis. Gadījumā, kad maksimālais apjoms 25 000 m3 tiktu uzskatīts par priekšrocības radošu tiem, kuriem ir ūdens ieguves atļauja par daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, objektivitātes un pārredzamības prasības attiecībā uz saņēmēju izvēli ir ievērotas, jo nodokļa samazinājums ir vienādi piemērots visiem vienas nozares uzņēmumiem, kuru faktiskā situācija ir tāda pati (tiem ir ūdens ieguves atļauja par daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3).

(44)

Dānijas iestādes arī īsti nesaprot, kāpēc, atsaucoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, kam ir jābūt saņēmēju izvēles pamatā, Komisija interesējas par citu dalībvalstu uzņēmumiem, kuri nesaņem tādas pašas priekšrocības kā Dānijas uzņēmumi, kas maksā samazinātu nodokli vai ir atbrīvoti no nodokļa nomaksas, jo uz ārvalstu uzņēmumiem Dānijas nodokļu sistēma neattiecas. Šajā sakarā tās atsaucas uz Komisijas lēmumu C-30/2009 (17), kurā tā ir izdarījusi secinājumus par minēto izvēles kritēriju objektivitāti un skaidrību.

(45)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 158. punkta b) apakšpunktā definēto kritēriju (kritērijs, saskaņā ar kuru nesamazinātam vides nodoklim ir ievērojami jāpalielina ražošanas izmaksas atsevišķo saņēmēju nozarē vai kategorijā) Dānijas iestādes paskaidro, ka saskaņā ar Dānijas nodokļu iestāžu veiktajām aplēsēm 2009.–2010. gada laikposmā, ņemot vērā kodificētā likuma 24.b pantā paredzēto nodokli, primārās nozares uzņēmumu samaksātā kopsumma ir 26 miljoni DKK gadā, bet tiem būtu vajadzējis maksāt aptuveni 138 miljonus DKK gadā, ja tiem būtu bijis jāmaksā tāds pats nodoklis kā vispārējo ūdensapgādes sistēmu īpašniekiem, kas nozarei veidotu 430 % pārmaksu. Par faktiskajām ražošanas izmaksām Dānijas iestādes sniedz piemēru skaitliskā izteiksmē, kas parāda, ka pārmaksa uz hektāru var būt 347 DKK, proti, ražošanas izmaksu pieaugums atkarībā no audzētās kultūras var būt no 4,3 līdz 7,7 % (šī aprēķina pamatā ir pieņēmums, ka saimniecība apstrādā 100 hektārus, tai ir ūdens ieguves atļauja attiecībā uz 1 200 m3 uz hektāru, un tā maksā nodokli 0,31 DKK par hektāru, kas gadījumā, ja nodoklis tiktu maksāts pilnā apmērā, kopā būtu 37 200 DKK – 100 × 1 200 × 0,31 – proti, pārmaksa 34 700 DKK vai arī 347 DKK par hektāru, ja saimniecībai saskaņā ar kodificētā likuma 24.b pantu ir jāmaksā nodoklis 2 500 DKK apmērā, ja maksimālais apjoms ir 25 000 m3). Tās uzskata, ka ražošanas izmaksu palielinājums, kas var sasniegt gandrīz 8 %, ir ievērojams (šajā sakarā tās atsaucas uz Komisijas lēmumu lietā par valsts atbalstu N 327/2008 (18), kurā par ievērojamu tika uzskatīts ražošanas izmaksu palielinājums par 3 %) un ļauj uzskatīt, ka pamatnostādņu par vidi 158. punkta b) apakšpunktā definētais kritērijs ir izpildīts. Tās turklāt uzskata, ka šī pati loģika prevalē, aplūkojot maksimālā apjoma – 25 000 m3 – piemērošanu. Nepiemērojot šo maksimālo apjomu, maksājamā nodokļa papildu summa būtu radījusi ražošanas izmaksu palielinājumu 1,25 līdz 2,20 % apmērā. Šis palielinājums noteikti ir zemāks par to, kas minēts lēmumā N 327/2008, bet tas ir jāskata, ņemot vērā to, ka nav iespējams to novirzīt patērētājam (skatīt turpmāko apsvērumu).

(46)

Visbeidzot, attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 158. punkta c) apakšpunktā definēto kritēriju (kritērijs, saskaņā ar kuru ražošanas izmaksu ievērojamu palielinājumu nevar novirzīt patērētājiem, neradot pārdošanas apjomu būtisku samazinājumu) Dānijas iestādes uzskata, ka, neraugoties uz paredzēto atsauces scenāriju (skatīt 41. apsvērumu), primārie ražotāji ražošanas izmaksu palielinājumu nevar novirzīt patērētājiem, viņiem šis zaudējums ir jāsedz pašiem, jo ūdens, ko ražotāji izmanto savu kultūru audzēšanai tādās augsnēs, kurām vajadzīga apūdeņošana, veicina tādu izplatītu kultūru audzēšanu, kuru kvalitāte nav labāka par neapūdeņotās augsnēs audzēto kultūru kvalitāti, jo tās audzētas augsnēs, kurām nav vajadzīga apūdeņošana, un minētos produktus arī importē lielos daudzumos, lai gan to cenas nosaka starptautiskie tirgi, kurus Dānijas uzņēmēji, kuru tirgus daļa, ņemot vērā viņu saimniecību nelielo izmēru, ir ļoti maza, ar savām papildu izmaksām diez vai var ietekmēt. Tās uzskata, ka nodokļa maksāšana pilnā apmērā būtu likusi uzņēmējiem samazināt savus ūdens ieguves apjomus, līdz ar to būtu ražas un ieņēmumu zaudējumi, un, ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas, kas vēl vairāk pakļāva saimniecības ražošanas izmaksu palielināšanās radītajai ietekmei, tā izkropļotu konkurenci starp tādām saimniecībām, kam ir liela nepieciešamība pēc apūdeņošanas, un tādām saimniecībām, kurām ir mazāka vajadzība pēc apūdeņošanas vai tādas nav vispār.

(47)

Dānijas iestādes norāda, ka saskaņā ar pamatnostādņu par vidi 159. punktu, lai tiktu izpildīts kritērijs attiecībā uz samērīgumu, ir jāizpilda viens no trim šajā punktā minētajiem nosacījumiem, un piebilst, ka tās koncentrēsies uz 159. punkta b) apakšpunkta nosacījumu, tā kā nav iespējams ex post pārbaudīt, vai ir izpildīti a) vai c) apakšpunkta nosacījumi. Saskaņā ar 159. punkta b) apakšpunktā minēto nosacījumu atbalsta saņēmēji maksā vismaz 20 % no valsts nodokļa, ja vien no neliela konkurences izkropļojuma viedokļa nav pamatota zemāka likme.

(48)

Dānijas iestādes norāda, ka, ja ņem vērā to, ka kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodoklis ir viena trešdaļa no 24.a pantā paredzētā nodokļa, kā arī maksimālo apjomu 25 000 m3, atbrīvojot uzņēmumus no nodokļa par jebkuru daudzumu, kas to pārsniedz, tad uzņēmumi, kam ir ūdens ieguves atļauja par vismaz 41 666 m3, ir maksājuši vismaz 20 % no kodificētā likuma 24.a pantā paredzētā nodokļa. Tomēr tās apgalvo, ka ūdens piegādātāji nav uzņēmumi noteikumu par valsts atbalstu nozīmē un ka nevar būt konkurences starp lauku saimniecībām un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, no vienas puses, un vispārējo ūdensapgādes sistēmu īpašniekiem, no otras puses. Būtu jāsalīdzina tie uzņēmumi, kam ir ūdens ieguves atļaujas, un tie, kuriem to nav un kuriem ūdens ir jāņem no vispārējas ūdensapgādes sistēmas. Taču pirmie maksā nodokli par ūdens daudzumu, kādu iespējams iegūt, bet otrie – par faktisko patēriņu, kas apgrūtina pārbaudi par to, vai tiek maksāti 20 % no nodokļa. Tomēr, kompilējot atļauju izmantošanas faktisko apjomu saimniecībās (34 %) un pārstrādes uzņēmumos (48 %) ar vidējo apjomu, attiecībā uz kādu ir izsniegtas atļaujas (attiecīgi 37 000 m3 un 243 000 m3) un ūdens ieguves iespēju izmantošanas apjomu no vispārējām ūdensapgādes sistēmām (80 %), izrādījās, ka primārais ražotājs, ņemot vērā faktisko patēriņu, ir maksājis vidēji apmēram 45 % no nodokļa, kādu maksāja tie uzņēmumi, kam nav ūdens ieguves atļaujas, bet pārstrādes uzņēmumiem šis procentuālais rādītājs samazinās līdz 6 %. Turklāt, par atsauces scenāriju pieņemot kodificētā likuma 24.b pantā paredzēto nodokli un salīdzinot tos, kam ir ūdens ieguves atļauja attiecībā uz maksimālo apjomu 25 000 m3, un tos, kuriem ir atļauja attiecībā uz apjomu, kas pārsniedz 25 000 m3, izrādījās, ka 97,5 % no ieinteresētajām personām ir maksājušas vismaz 20 % no parastā nodokļa. Dānijas iestādes atzīst, ka kritērija attiecībā uz 20 % ievērošana ir jānodrošina individuālā operatora līmenī, bet uzskata, ka Komisijai, izvērtējot samērīguma kritērija izpildi, būtu jāņem vērā vidējie rādītāji un jāievēro tas, ka pirms 2009. gada nebija nodokļa par ūdens ieguvi. Tās uzskata, ka, ja nodoklim nebūtu noteikts maksimālais apjoms, tad nodokļu shēma lauksaimniecības nozarē būtu radījusi daudz lielākus konkurences izkropļojumus, jo tiem uzņēmumiem, kas būtu saņēmuši atļaujas attiecībā uz lielu ūdens daudzumu tajā laikā, kad nodokļa vēl nebija, par šo apjomu būtu bijis jāmaksā nodoklis pilnā apmērā, neraugoties uz faktisko patēriņu. Visbeidzot, citu dalībvalstu lauksaimniecības uzņēmumiem nav jāmaksā tādi paši nodokļi kā Dānijas uzņēmumiem, un tātad ir grūti noteikt, kā Dānijas uzņēmumi varētu iegūt konkurences priekšrocības.

(49)

Dānijas iestāžu vispārējais secinājums ir tāds, ka nodokļa samazinājums ir samērīgs, pat ja visi uzņēmumi nav maksājuši vismaz 20 % no nodokļa.

(50)

Dānijas iestādes atzīst, ka tās nevar pierādīt, ka atbalsts, ko, samazinot nodokli saskaņā ar kodificētā likuma 24.b pantu, saņēmuši tie pārstrādes uzņēmumi, kam ir savas ūdens ieguves atļaujas, visos gadījumos ir atbildis pamatnostādņu par vidi 158. punktā definētajam nepieciešamības kritērijam. Tomēr tās iesniedz datus, kas norāda, ka pieci nozīmīgākie uzņēmumi, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas, pateicoties nodokļa samazinājumam, ir saņēmuši atbalstu, kura vidējās ikgadējās dotācijas ekvivalents ir no 245 417 DKK (apmēram 32 700 EUR) līdz 456 217 DKK (apmēram 60 000 EUR) salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas ņem ūdeni vispārējā ūdensapgādes sistēmā, uzsverot, ka šie rādītāji nerada precīzu priekšstatu par patieso ieguvumu, kādu no šī atbalsta gūst tā saņēmēji, un ka tie būtu jālabo, ņemot vērā pārstrādes uzņēmumu faktisko patēriņu (lēšot, ka atļauju izmantošanas apjoms ir 48 %). Ņemot vērā šo svērumu, dotācijas ekvivalents gadā ir no 143 337 DKK (apmēram 19 100 EUR) līdz 267 369 DKK (apmēram 35 650 EUR), un vēl zemāks tas ir, ja par atsauces scenāriju ņem kodificētā likuma 24.b pantā paredzēto nodokli.

(51)

Attiecībā uz skaitliskajiem rādītājiem Dānijas iestādes norāda, ka individuāli tie ir zemāki par atbalsta de minimis robežvērtību – 200 000 EUR, ko var attiecināt uz lauksaimniecības produktu pārstrādes nozari. Tās atzīst, ka nav neiespējama tāda situācija, ka dažiem uzņēmumiem šī robežvērtība ir pārsniegta, ja ņem vērā visus pārējos trīs finanšu gadu laikposmā piešķirtos de minimis atbalstus, bet norāda, ka Komisijai tad būtu jāņem vērā tās atbalsta summas, ko saskaņā ar noteikumiem par pagaidu shēmu attiecībā uz atbalstu krīzes apstākļos var uzskatīt par saderīgām ar iekšējo tirgu. Šajos noteikumos ir paredzēta iespēja lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumiem piešķirt atbalstu līdz 500 000 EUR, bet Dānijas valdība to nav izmantojusi. Dānijas iestādes uzskata, ka uzņēmums, kas jau saņēmis 200 000 EUR kā de minimis atbalstu, tātad var saņemt vēl 300 000 EUR pagaidu shēmas ietvaros atbalstam krīzes apstākļos.

(52)

Dānijas iestādes uzskata, ka kodificētā likuma 24.c pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļa nomaksas ir atkāpe no 24.b panta noteikumiem, kam ir jākalpo par atsauces nodokļu sistēmu, bet ka, ja Komisija būtu paturējusi prātā, ka 24.c pantā runa drīzāk ir par atkāpi no kodificētā likuma 24.a panta, atbrīvojums no nodokļa nomaksas jebkurā gadījumā nebūtu valsts atbalsta elements LESD 107. panta 1. punkta nozīmē vai ja, neraugoties uz visu, tas tiktu uzskatīts par valsts atbalsta elementu, tas būtu saderīgs ar iekšējo tirgu.

(53)

Pamatojot savu nostāju, Dānijas iestādes norāda, ka tie uzņēmumi, kuri drīkst iegūt līdz 6 000 m3 ūdens, saņēma atbalstu, kas nepārsniedza 250 EUR, ja tiek uzskatīts, ka atbrīvojums no nodokļa nomaksas ir atkāpe no 24.b panta noteikumiem, un atbalstu, kas nepārsniedza 750 EUR, ja tiek uzskatīts, ka atbrīvojums no nodokļa nomaksas ir atkāpe no 24.a panta noteikumiem (tā kā kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodoklis ir tikai viena trešā daļa no 24.a pantā paredzētā nodokļa). Tās arī atgādina, ka pasākums ir jāvērtē, ņemot vērā piemērojamo de minimis noteikumu, un ka nelikumīga atbalsta saderība ir jāvērtē, ņemot vērā piemērojamo regulējumu, kas bija spēkā tā piešķiršanas brīdī. Šajā sakarā tās vēlreiz atsaucas uz pagaidu shēmu atbalstam krīzes apstākļos un norāda, ka Komisija nevar atteikties to uzskatīt par piemērojamu konkrētajā gadījumā, jo atbalsts netika piešķirts apstiprinātā režīma ietvaros un Dānijas iestādes neprasīja saņēmējiem deklarācijas par de minimis atbalstiem, ko tie varētu būt saņēmuši pirms konkrētā atbalsta saņemšanas. Tās uzskata, ka, ja Komisija pieturētos pie šo formas kritēriju stingras ievērošanas, nelikumīgo atbalstu vērtēšanas pamatprincipi zaudētu jebkādu jēgu, jo nepaziņotam atbalstam ir raksturīgs tieši tas, ka nav izpildīti formālie nosacījumi par tā likumīgumu. Šajā sakarā tās piebilst, ka nepaziņotu atbalstu nekad nevarētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, kas vēl jo vairāk attiecas uz tiem atbalstiem, uz kuriem atbilstīgi grupu atbrīvojuma regulai paziņošana neattiecas.

(54)

Balstoties uz šiem argumentiem, Dānijas iestādes secina, ka atbrīvošana no nodokļa nomaksas būtu jāatzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja ir pierādīts, ka nav pārsniegts atbalsta maksimālais apmērs, kas noteikts pagaidu shēmas atbalstam krīzes apstākļos ietvaros (500 000 EUR pārstrādes uzņēmumiem un 15 000 EUR primārajiem ražotājiem, ietverot de minimis atbalstus), un ka Komisijai, pārbaudot atbrīvošanas saderību, ir de facto jāņem vērā de minimis maksimālais apjoms. Tās uzskata, ka, ja ņem vērā iepriekšējā apsvērumā minētās summas 250 EUR un 750 EUR, maksimālie apjomi atbalstam, kas noteikti pagaidu shēmas atbalstam krīzes apstākļos ietvaros, nav tikuši pārsniegti visā atbrīvošanas laikposmā (2009.–2011. gadā), pat ja pārstrādes uzņēmumi un primārie ražotāji jau bija saņēmuši de minimis atbalstu maksimālo summu, ko tiem varēja piešķirt šajā pašā laikposmā. Dānijas iestādes, protams, atzīst, ka nav tikuši ievēroti formālie nosacījumi par de minimis atbalsta vai ar pagaidu shēmu atbalstam krīzes apstākļos saderīga atbalsta piešķiršanu, bet, tā kā Dānija nav izmantojusi šīs shēmas tolaik piedāvātās iespējas un tā kā saņemtā atbalsta summas nepārsniedz 750 EUR, tad, piemērojot šos noteikumus ex post, nav riska pārsniegt pagaidu shēmas ietvaros noteiktos maksimālos apjomus.

(55)

Dānijas iestādes apgalvo, ka, pat tad, ja Komisija nepiekrīt faktoriem, kas izmantoti, lai paskaidrotu nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu neesību nodokļu shēmā, tai nebūtu jāpieprasa atgūt atbalstus no saņēmējiem, jo šo atbalstu ietekme uz konkurenci ir minimāla, atgūšana neatjaunotu normālu situāciju, saņēmējiem bija tiesiskā paļāvība, un tādu atgūšanu, kas atjaunos vienlīdzību visu uzņēmumu starpā, ir pilnīgi neiespējami īstenot.

(56)

Pamatojot pirmo argumentu, tās norāda, ka pret visiem uzņēmumiem, kuru faktiskā situācija bija identiska, attieksme bija vienāda, kas līdz minimumam samazina risku izkropļot konkurenci un pat padara to par tikai teorētisku. Turklāt atbalsta maksimālā apjoma noteikšana tiem uzņēmumiem, kam ir ūdens ieguves atļauja, saglabāja vienādus konkurences apstākļus, piemēram, primārās ražošanas nozarē, jo tādējādi notika izvairīšanās no ražošanas izmaksu nesamērīgas palielināšanās tiem ražotājiem, kuriem jāveic apjomīgāka apūdeņošana.

(57)

Attiecībā uz savu otro argumentu Dānijas iestādes norāda, ka atgūšana neļaus atjaunot tādu konkurences situāciju, kāda bija pirms 2009. gada, jo primārie ražotāji nav ieguvuši konkurences priekšrocības attiecībā pret to konkurentiem valsts mērogā vai citās dalībvalstīs, bet viņi ir ieguvuši priekšrocības tikai attiecībā pret citu nozaru uzņēmumiem, kuri ņem ūdeni vispārējā ūdensapgādes sistēmā. Atgūšana visvairāk skartu tos, kam klimata radītu apdraudējumu un augsnes īpatnību dēļ jāveic apjomīgāka apūdeņošana, citiem vārdiem sakot, atgūstamās summas noteikšana būtu atkarīga nevis no atbalsta radītās iespējamās ietekmes uz konkurenci, bet no ārējiem faktoriem. Turklāt atgūšana radītu konkurences izkropļojumu par labu tiem, kuri tādu pašu produktu iegūšanai var izmantot virszemes ūdeņus (par ko nodoklis nav jāmaksā), nevis pazemes ūdeņus, kas būtu pretrunā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (19) 14. panta 2. punkta noteikumiem. Visbeidzot, salīdzinājumā ar pasākuma radīto ierobežoto ietekmi uz konkurenci atgūšanai būtu neatgriezeniskas un nesamērīgas sekas.

(58)

Attiecībā uz atbalsta saņēmēju tiesisko paļāvību Dānijas iestādes norāda, ka lielākais vairākums iespējamo atbalsta saņēmēju nevarēja patiešām paļauties, ka šī sistēma tiem radītu priekšrocības, ņemot vērā konkurences tiesības, jo īpaši tāpēc, ka citās dalībvalstīs nav analogu nodokļu. Turklāt neviens Dānijas vai ārvalstu uzņēmums nekad nav sūdzējies par aplūkoto nodokļu sistēmu. Visbeidzot, tā kā parasti ūdens ieguves atļaujas piešķir uz desmit līdz piecpadsmit gadus ilgu laikposmu, lielākajai daļai atbalsta saņēmēju nebija iespējas ņemt vērā nodokļu jautājumus tad, kad viņi pieprasīja atļaujas, un atgūšanā, kas balstīta uz atļauju apjomu, netiktu ņemti vērā šie neparedzamie apstākļi.

(59)

Attiecībā uz neiespējamību veikt efektīvu atgūšanu, kas radītu vienlīdzību visu uzņēmumu starpā, Dānijas iestādes norāda, ka efektīvu atgūšanu būs grūti īstenot, jo nebūs iespējams noteikt attiecīgā atbalsta dotācijas ekvivalentu katram saņēmējam, kā arī nebūs iespējams ex post noteikt attiecīgo patēriņu 2009.–2011. gada laikposmā. Turklāt Dānijā nav atsauces shēmas, kas ļautu aprēķināt dotācijas ekvivalentu visiem uzņēmumiem, un nodoklis, ko netieši maksā tie uzņēmumi, kuri izmanto vispārējo ūdensapgādes sistēmu, mainās atkarībā no sistēmas izmantošanas pakāpes, kas nozīmē, ka vienas un tās pašas kategorijas uzņēmumi var maksāt atšķirīgas nodokļa likmes. Lai nodokli efektīvi izlīdzinātu, vajadzētu pārrēķināt nodokli par ūdens ieguvi visiem uzņēmumiem, par pamatu ņemot katra uzņēmuma faktisko patēriņu 2009.–2011. gada laikposmā un pamatojoties uz vienotu, bet patvaļīgi noteiktu nodokļa likmi tā, lai pārmaksātā summa tiktu atlīdzināta vai tie uzņēmumi, kas nav samaksājuši pietiekami, nokārtotu iespējamo parādu. Taču šāds modelis nebūtu īstenojams, jo vairumā gadījumu nav iespējams noteikt precīzu patēriņu uzņēmumiem, kam ir savs ūdens ieguves punkts.

(60)

Savos apsvērumos ieinteresētā persona uzskata, ka konkrētajā nodokļu sistēmā nav valsts atbalsta elementa attiecībā pret uzņēmumiem, jo piešķirtie nodokļa samazinājumi vai atbrīvojumi nav selektīvi un konkurence nav ietekmēta. Tā uzskata, ka pat tad, ja tiktu secināts, ka nodokļu sistēma ietver atbalsta elementu, tas būtu saderīgs ar pamatnostādņu par vidi noteikumiem. Turklāt par nelikumīgiem un nesaderīgiem atzīto atbalstu atgūšana būtu pretrunā vispārējiem tiesību principiem. Lauksaimnieki nevarēja paredzēt, ka viņi saņems nelikumīgu valsts atbalstu, un pati atgūšana būtu nesamērīgs pasākums, jo lielākā daļa ražotāju nepaņem pilnīgi visu ūdens ieguves atļaujā norādīto ūdens daudzumu. Visbeidzot, neviens Dānijas vai ārvalstu uzņēmums vai organizācija nav sūdzējusies par konkurences izkropļošanu nodokļa diferencēšanas rezultātā.

(61)

Savā e-pastā 2012. gada 2. jūlijā nosūtītajā vēstulē Dānijas iestādes norādīja, ka ieinteresētā persona atbalsta to viedokli, un norādīja, ka tas, ka neviens uzņēmums vai organizācija nav iesniegusi savus apsvērumus, pierādot, ka šī shēma nekādi neietekmē konkurences apstākļus iekšējā tirgū.

(62)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(63)

Oficiālās izmeklēšanas procedūras ietvaros Komisija, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, norādīja uz iespējamo valsts atbalsta elementu šajā pasākumā, jo šo pasākumu ir piešķīrusi valsts (kas, piešķirot nodokļa samazinājumu vai atbrīvojumu, atņem līdzekļus sev), dažiem uzņēmumiem tā ir radījusi labvēlīgākus apstākļus (lielākais vairākums lauksaimniecības uzņēmumu ir privātie ūdens iegūšanas atļauju turētāji, un to vidū ir tādi uzņēmēji, kas gūst labumu no nodokļa atbrīvojuma, nevis samazinājuma, visi viņi gūst labumu no tā, ka tika atvieglots finanšu slogs, kāds tiem būtu jāpiemēro), tā varēja ietekmēt tirdzniecību (20) un tā varēja izkropļot konkurenci (21). Turklāt Komisija ir norādījusi, ka tā nav pārliecināta par to, ka šo pasākumu varētu uzskatīt par daļu no de minimis atbalstu shēmas (skatīt 21. apsvērumu). Attiecībā uz šo pēdējo punktu Komisija joprojām, ņemot vērā Dānijas iestāžu sniegto informāciju, nevar secināt, ka attiecīgo pasākumu varētu uzskatīt par daļu no de minimis atbalstu shēmas. Patiešām, attiecībā uz lauksaimniecības produktu pārstrādes nozari Dānijas iestādes pašas ir norādījušas, ka, iespējams, nav izpildīti nosacījumi, kas reglamentē de minimis atbalstu piešķiršanu (skatīt 51. apsvērumu). Attiecībā uz primārās ražošanas nozari Dānijas iestādes nav iesniegušas nevienu pierādījumu, ar ko varētu pierādīt, ka no piešķirtajiem nodokļa atvieglojumiem/atbrīvojumiem izrietošās atbalsta summas nevarēja pārsniegt maksimālo apjomu, kurš jāņem vērā trīs finanšu gadu laikposmā. Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija nevar secināt, ka šo pasākumu ir iespējams iekļaut de minimis shēmā. Tāpēc ir galīgi jānosaka, vai saskaņā ar citiem piemērojamiem noteikumiem par valsts atbalstu šis pasākums ietver kādu valsts atbalsta elementu.

(64)

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam ir jābūt selektīvam un jārada priekšrocības, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

(65)

Nodokļu pasākuma ietvaros selektivitāte izpaužas kā izņēmums no atsauces nodokļu sistēmas. Šajā gadījumā Dānijas tiesību aktos paredzēta īpaša attieksme nodokļa iekasēšanas ziņā (nodokļa samazināšana vai atbrīvošana no nodokļa nomaksas) tiem uzņēmumiem, kuriem ir ūdens ieguves atļauja, kas pārsniedz vai nesasniedz konkrētu ūdens ieguves daudzumu.

(66)

No 64. apsvēruma izriet, ka, lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam ir jābūt selektīvam un jādod priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

(67)

Komisijas Paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (22), ar ko aizstāts Kopienas Paziņojums par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai, 128. punktā ietverti judikatūrā noteiktie principi, saskaņā ar kuriem, lai noteiktu, vai pasākums ir vai nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ir jānosaka atsauces sistēma, pēc tam jāpārbauda, vai ar konkrēto pasākumu tiek izdarīta atkāpe no šīs sistēmas tādā ziņā, ka tas paredz atšķirīgu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem, kuru faktiskā un tiesiskā situācija ir salīdzināma, ņemot vērā sistēmas mērķus, un, visbeidzot, jānosaka, vai šo atkāpi var attaisnot ar atsauces sistēmas būtību vai vispārējo ekonomiju.

(68)

Tiesas judikatūrā (23) attiecībā uz tiesībām teikts arī, ka “attiecībā uz selektivitātes novērtēšanu, kas ir valsts atbalsta jēdziena sastāvdaļa, no iedibinātās judikatūras izriet, ka EKL 87. panta 1. punktā prasīts noteikt, vai dotās tiesiskās shēmas ietvaros valsts pasākums ir tāds, kas dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kuru faktiskā un juridiskā situācija ir salīdzināma, ņemot vērā minētās shēmas mērķi” (24). Konkrētajā gadījumā ir jānosaka, vai tie operatori (kas lielākoties pārstāv lauksaimniecības nozari), kuriem ir ūdens ieguves atļauja un kuri ir guvuši labumu no nodokļa samazinājuma saskaņā ar kodificētā likuma 24.b pantu, atrodas salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā ar tiem operatoriem, kas ir piesaistīti vispārējai ūdensapgādes sistēmai un kas maksāja vispārējo ūdensapgādes sistēmu īpašnieku novirzīto nodokli un kam bija jāmaksā kodificētā likuma 24. pantā noteiktais nodoklis pilnā apmērā, pamatojoties uz šā paša likuma 24.a pantu. Oficiālās izmeklēšanas procedūras ietvaros Dānijas iestādes precīzi veica atsauci uz faktisko un juridisko situāciju, atsaucoties uz Tiesas spriedumu (skatīt 24. apsvērumu un 11. zemsvītras piezīmi), kas nav iekļauts 23. piezīmē minētajos, bet kurā formulēts tas pats princips, kas aprakstīts minētajā apsvērumā. Turklāt tās apgalvoja, ka atšķirīgu aprēķinu bāzu un nodokļu iekasēšanas metožu (nodoklis par faktiski patērēto daudzumu un no operatoriem iekasēts netieši kodificētā likuma 24.a pantā minētajā gadījumā un tiešais nodoklis par daudzumu, attiecībā uz kuru ir piešķirta ūdens ieguves atļauja, neņemot vērā faktisko patēriņu, kodificētā likuma 24.b pantā minētajā gadījumā, kas modulēts ar 24.c pantu) dēļ tie operatori, uz kuriem kodificētā likuma 24.a pantā minētais nodoklis attiecas netieši, un tie operatori, uz kuriem kodificētā likuma 24.b pantā minētais nodoklis attiecas tieši, neatrodas salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā. Tātad šo atšķirību dēļ varētu līdzāspastāvēt divas dažādas nodokļu sistēmas (viena, kas saistīta ar kodificētā likuma 24.a pantu, un otra, kura saistīta ar kodificētā likuma 24.b un 24.c pantu), un izmantojamai atsauces sistēmai, lai noteiktu atbalsta esību, būtu jābūt tai, kas izriet no kodificētā likuma 24.b panta.

(69)

Komisija konstatē, ka nodokļa mērķis bija iekasēt pietiekami daudz līdzekļu, lai veiktu tādu teritoriju identifikāciju un pārvaldības plānošanu, kas ir īpaši nozīmīgas Dānijas apgādei ar dzeramo ūdeni. Tātad uz visiem uzņēmumiem, kas patērē ūdeni, a priori bija jāattiecina vienādi maksāšanas nosacījumi. Tāpēc pašai nodokļa ieviešanai ar kodificētā likuma 24. pantu kombinācijā ar kodificētā likuma 24.a pantā paredzēto to uzņēmumu pienākumu maksāt nodokli pilnā apmērā, kas ir piesaistīti vispārējai ūdens sadales sistēmai, ir jākalpo par sākotnējo atskaites punktu, lai noteiktu atbalsta elementa pastāvēšanu kodificētā likuma 24.b un 24.c pantā norādītajos scenārijos, neatkarīgi no secinājumiem, ko varētu izdarīt vēlāk, par nepieciešamību izmantot citus atskaites punktus, lai analizētu dotajā scenārijā iespējami klātesošos atbalsta elementus.

(70)

Attiecībā uz kodificētā likuma 24.b pantu selektivitāte ir jānosaka divos līmeņos: 24.b pantā paredzētā nodokļa vienas trešdaļas maksāšana, no vienas puses, un maksimālā apjoma ūdens apjomam, par kuru jāmaksā samazinātais nodoklis, noteikšana 25 000 m3 apmērā, kā arī atbrīvošana no nodokļa nomaksas saistībā ar atļaujām par tādiem ūdens apjomiem, kas nepārsniedz 6 000 m3, no otras puses.

(71)

Kā jau tika norādīts, lai pasākumu varētu uzskatīt par tādu, kas ietver valsts atbalsta elementu, tam ir jābūt selektīvam un jārada priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai (skatīt 64. apsvērumu). Ir arī jāpārliecinās, kā to norāda Dānijas iestādes (skatīt 24. apsvērumu), vai konkrētais pasākums rada atšķirības starp uzņēmumiem, kuru faktiskā un juridiskā situācija ir salīdzināma, ņemot vērā konkrētā pasākuma mērķi, kā tas norādīts Tiesas judikatūrā (25).

(72)

Šajā sakarā Komisija jo īpaši atzīmē, ka, ņemot vērā Dānijas iestāžu sniegto informāciju, kodificētā likuma 24.a pantā aprakstītā sistēma paredz nodokļa piemērošanu, pamatojoties uz faktisko patēriņu, kamēr 24.b pantā aprakstītā sistēma paredz nodokļa piemērošanu, pamatojoties uz ūdens ieguves iespēju (tomēr atļaujā norādītais ūdens daudzums nebūt netiek pilnībā izmantots, kā to apliecina informācija 27. apsvēruma septītajā ievilkumā). Turklāt, kā norādīts 27. apsvēruma pēdējā ievilkumā un 28. apsvēruma otrajā un trešajā ievilkumā, atrašanās vietas atšķirības (teritorijā, ko apkalpo vispārējās ūdensapgādes sistēmas, vai ārpus tās) var radīt nepieciešamību izmantot dažādus ūdensapgādes veidus, un saskaņā ar paredzēto scenāriju ūdens kvalitāte nav vienāda, jo scenārijā, kas paredzēts kodificētā likuma 24.a pantā, ar nodokli apliekamais ūdens ir dzeramais ūdens, kamēr otrajā scenārijā uzņēmumi, kam jāmaksā nodoklis par pazemes ūdeņiem, lai finansētu dzeramā ūdens aizsardzību (24.b pants), savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pastāv līdzās daudzām saimniecībām, kam nodoklis nav jāmaksā, jo tās ņem virszemes ūdeni, un tiem pašiem ir jāsedz ūdens kvalitātes kontroles un ūdens ieguves punktu uzturēšanas izmaksas, kuras tiem uzņēmumiem, kas piedalās pirmajā scenārijā, ir iekļautas rēķinā.

(73)

Taču pasākuma selektivitāte ir jāvērtē, ņemot vērā mērķi, kas jāsasniedz (skatīt 68. apsvērumu un 24. piezīmi), citiem vārdiem sakot, šajā gadījumā to teritoriju identifikāciju un pārvaldības plānošanu, kas ir īpaši nozīmīgas, lai nodrošinātu apgādi ar dzeramo ūdeni. No šā viedokļa raugoties, ir pilnīgi skaidrs, ka, ņemot vērā noteiktā mērķa raksturu, lai pasākums netiktu uzskatīts par selektīvu, visiem operatoriem būtu bijis jānosaka vienāds nodoklis (skatīt 69. apsvērumu). Tāpēc Komisija var vienīgi secināt, ka kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodokļa samazinājums par divām trešdaļām ir selektīvs.

(74)

Pārējie Dānijas iestāžu minētie argumenti neietver elementus, kas padarītu šo secinājumu par nepareizu: proti, ar 26. apsvērumā minēto argumentu par atšķirīgu vispārējo ūdensapgādes iekārtu īpašnieku un privāto iekārtu īpašnieku skaitu vien nepietiek, lai pamatotu to, ka minētajām nodokļu sistēmām ir atšķirīga juridiskā vai faktiskā situācija, jo abos gadījumos nodokli maksā patērētāji, vai nu darot to netieši, jo tas tika atspoguļots rēķinā, kā pirmajā gadījumā, vai tieši, kā otrajā gadījumā; tāpat nederīgs ir arī arguments, saskaņā ar kuru vispārējo iekārtu īpašnieki nav uzņēmumi, jo neveic uzņēmējdarbību (skatīt 27. apsvēruma trešo un ceturto ievilkumu), tā kā pašas Dānijas iestādes norāda, ka uzņēmējdarbība ir definējama kā preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana, un ūdensapgāde tieši ir pakalpojums, citiem vārdiem sakot, tā ir uzņēmējdarbība, un šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai pastāv nevis atšķirīga publisko iekārtu īpašnieku un privāto iekārtu īpašnieku faktiskā un juridiskā situācija, bet gan, vai pastāv atšķirīga situācija starp tiem uzņēmumiem, kas ir piesaistīti publiskai iekārtai, un tiem, kuri darbojas tajā pašā nozarē un kuriem ir pašiem savas iekārtas.

(75)

Tomēr ir jāpārbauda, vai pasākums, neraugoties uz tā selektivitāti, citiem vārdiem sakot, tā piemērošanu konkrētiem uzņēmumiem, rada ekonomiskas priekšrocības šiem uzņēmumiem. Šajā sakarā Komisija konstatē, ka tiem uzņēmumiem, kas bauda nodokļa atvieglojumu par divām trešdaļām, nodoklis tiek piemērots par teorētiski iespējamu patēriņu, kurš norādīts ūdens ieguves atļaujā, kamēr tiem, kas maksā nodokli pilnā apmērā, tas tiek piemērots, pamatojoties uz faktiski patērēto ūdens daudzumu. Tā arī norāda, ka, kā uzskata Dānijas iestādes, privāto iekārtu īpašnieki ir izmantojuši tikai vienu trešdaļu (34 % – skatīt 34. apsvērumu) no ūdens ieguves atļaujās iekļautā ūdens daudzuma. Ņemot vērā šos elementus, Komisija uzskata, ka nodokļa atvieglojums par divām trešdaļām kalpo tam, lai kompensētu atšķirības starp nodokļa piemērošanu par faktiski patērēto daudzumu un nodokļa piemērošanu, pamatojoties uz ūdens ieguves atļaujās norādīto ūdens daudzumu. Turklāt, neparedzot šo atvieglojumu, iekasētās summas tālu pārsniegtu to teritoriju identifikācijas un pārvaldības plānošanas finansēšanai nepieciešamo summu, kas ir īpaši nozīmīgas, lai nodrošinātu apgādi ar dzeramo ūdeni. Ņemot vērā šos elementus, Komisija secina, ka kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodokļa atvieglojums par divām trešdaļām attiecīgajiem operatoriem nerada nekādas ekonomiskas priekšrocības un tādējādi arī nesatur valsts atbalsta elementu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(76)

Tagad ir jānosaka, vai kodificētā likuma 24.b panta scenārijā ir atbalsta elements, nosakot maksimālo apjomu nodoklim par ūdens apjomu 25 000 m3 un atbrīvojot no nodokļa nomaksas tādu atļauju turētājus, kuras nepārsniedz 6 000 m3.

(77)

Attiecībā uz maksimālā apjoma noteikšanu nodokļa iekasēšanai par 25 000 m3 ūdens Dānijas iestādes nevarētu atsaukties uz juridiskās un faktiskās situācijas atšķirībām, jo tiem uzņēmumiem, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas par daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, un kuri gūst labumu no maksimālā apjoma, piemēro to pašu nodokļa bāzes sistēmu, ko piemēro tiem uzņēmumiem, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas par daudzumu, kas nepārsniedz 25 000 m3 (kodificētā likuma 24. pantā paredzētās vienas trešdaļas no nodokļa maksāšana), un kuri darbojas tajās pašās teritorijās. Turklāt nevar pieņemt Dānijas iestāžu argumentu, ka iespējamo priekšrocību pastāvēšana ir jāpārbauda to uzņēmumu līmenī, kuri maksā nodokli par ūdens daudzumu, kas nepārsniedz 25 000 m3, nevis to uzņēmumu līmenī, kuriem ir ūdens ieguves atļauja par tādu ūdens daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, bet kuri nodokli maksā tikai par 25 000 m3, jo, kā skaidri parādīts 18. apsvērumā, kodificētā likuma 24.b pantā nostiprinātajā normā ir noteikts, ka visi maksā vienu trešdaļu no 24. pantā paredzētā nodokļa, un ka maksimālā apjoma noteikšana 25 000 m3 apmērā rada lex specialis, kas ir de facto atkāpe no principa maksāt trešdaļu no nodokļa (tā kā jo vairāk tiks paaugstināts atļaujā norādītais ūdens daudzums, jo mazāks būs nodokļa procentuālais apjoms). Tādējādi ar šādi izveidoto izņēmumu shēmā tiek ieviests prima facie selektivitātes elements un radītas priekšrocības tiem uzņēmumiem, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas attiecībā uz vairāk nekā 25 000 m3 ūdens, salīdzinājumā ar tiem uzņēmumiem, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas attiecībā uz ūdens daudzumu, kas nepārsniedz 25 000 m3, tajā pašā laikā visi uzņēmumi, uz kuriem attiecas kodificētā likuma 24.b pants, atrodas vienādā faktiskajā un juridiskajā situācijā, jo tiem ir ūdens ieguves atļauja privātai iekārtai un tiem pirms maksimālā apjoma noteikšanas piemēro vienādu nodokļa likmi.

(78)

Tomēr ir jāieklausās Dānijas iestāžu minētajos argumentos par maksimālā apjoma noteikšanas pamatojumu, ņemot vērā nodokļu sistēmas loģiku. Judikatūra šobrīd ir apkopota Komisijas paziņojumā par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, bet tobrīd, kad atbalstu piešķīra, tā bija izklāstīta Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai (turpmāk tekstā “iepriekšējais paziņojums”).

(79)

Iepriekšējā paziņojuma 23. punktā norādīts, ka dažu pasākumu atšķirīgā būtība ne vienmēr nozīmē to, ka tie ir jāuzskata par valsts atbalstu. Paziņojuma 24. punktā šī pieeja ir izvērsta, norādot, ka ienākuma vai peļņas nodokļa skalas progresīvo būtību attaisno nodokļa sadales loģika. Dānijas iestādes uzskata, ka nodokļa maksimālā apjoma noteikšana par ūdens daudzumu 25 000 m3 ir notikusi, mutatis mutandis ievērojot šo loģiku.

(80)

Komisija nevar piekrist šim viedoklim. Patiešām, šajā gadījumā tas, ka ir noteikti maksimālie apjomi nodoklim saistībā ar atļaujām par vislielākajiem ūdens daudzumiem, kādus ir iespējams iegūt, noteikti nerada augstāku nodokļu skalu tiem, kam šīs atļaujas ir. Tieši pretēji, viņi, pateicoties maksimālajam apjomam, var maksāt summu, kas ir (ievērojami) mazāka par to summu, kāda viņiem būtu bijis jāmaksā, ja maksimālais apjoms nebūtu noteikts. Tātad maksimālā apjoma noteikšana ir izmainījusi pat mutatis mutandis interpretētu nodokļa sadales loģiku, jo galu galā tieši tiem, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas par ūdens daudzumu, kas ir lielāks par 6 000 m3, bet nepārsniedz 25 000 m3, proporcionāli ir jāmaksā vairāk. Tādējādi šajā gadījumā nevar runāt par progresīvās nodokļu skalas piemērošanu.

(81)

Komisija šajā gadījumā nevar uzskatīt par vērā ņemamu ne Dānijas iestāžu veikto atsauci uz Komisijas paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai, 27. punktu (saskaņā ar kuru īpašus noteikumus bez neierobežota elementa var pamatot ar sistēmas būtību un ekonomiju, ja tiek ņemtas vērā īpašas grāmatvedības prasības vai zemes īpatsvars aktīvos, kas ir raksturīgi dažām nozarēm, un šādi noteikumi tāpēc nav valsts atbalsts), ne arī no tā izrietošo atsauci uz atbalsta lietu N 472/2002 (skatīt 34. apsvēruma pēdējo ievilkumu). Vispirms neierobežota elementa neesība automātiski nenozīmē selektīvas attieksmes neesību. Turklāt Komisija atgādina, ka lietas N 472/2002 ietvaros pētītais nodokļa maksimālā apjoma noteikšanas mērķis bija Dānijā ierobežot zemes vērtības pieauguma ietekmi, kas negatīvi ietekmēja visiem lauksaimniecības nozares operatoriem piemēroto nodokļu līmeni, kamēr šajā gadījumā no pasākuma labumu varēja gūt tikai daļa lauksaimniecības nozares operatoru (tie, kuriem ir ūdens ieguves atļauja attiecībā uz ūdens daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3). Ņemot vērā šos elementus, Komisija nevar uzskatīt, ka ir pietiekami izpildīti iepriekšējā paziņojuma 24. un 27. punkta nosacījumi. Tāpēc tā secina, ka kodificētā likuma 24.b pantā paredzētā nodokļa maksimālā apjoma noteikšana nav pamatota ar nodokļu sistēmas būtību un ekonomiju un tātad ir selektīva.

(82)

Attiecībā uz pilnīgu atbrīvošanu no nodokļa, kas attiecināta uz tiem, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas par ūdens daudzumu, kas nepārsniedz 6 000 m3 gadā, pašas Dānijas iestādes atzīst, ka pasākums ir selektīvs tādā nozīmē, ka tas rada priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem. Tās tomēr uzstāj, ka summas, kas būtu jāsaņem, ir pārāk mazas (skatīt 35. apsvērumu), lai attaisnotu atkāpi, ņemot vērā sistēmas administratīvo pārvaldību. Komisija patiešām konstatē, ka saņēmēju nesamaksātās summas ir nelielas, un pieļauj, ka tādu mazu summu iekasēšana kā tās, par kurām runa ir šajā gadījumā, būtu radījusi administratīvo slogu, kā rezultātā proporcionāli palielinātos izmaksas (lai atgūtu individuālu summu apmēram 40 EUR gadā, būtu bijis jāveic administratīvie pasākumi attiecībā uz apmēram 75 000 atļauju – skatīt 19. un 35. apsvērumu). Taču nodokļu sistēmas mērķis pēc būtības ir ļaut valstij gūt ieņēmumus, nevis tērēt resursus, lai galu galā neko nesaņemtu vai pat ciestu zaudējumus. Turklāt tas, ka nebija pienākuma deklarēt nelielo apjomu atļaujas, būtu radījis vajadzību pēc sarežģītiem administratīvajiem meklējumiem, kas atkal radītu ievērojamas izmaksas. Šajā situācijā Komisija var uzskatīt, ka pilnīga atbrīvošana no nodokļa nomaksas, kas tika piemērota ūdens ieguves atļaujām, kuras attiecas uz ūdens daudzumu, kas nepārsniedz 6 000 m3 gadā, ir attaisnojama ar Dānijas nodokļu sistēmas būtību un vispārējo ekonomiju, tādēļ tā nerada selektivitāti un nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(83)

Citi valsts atbalstam raksturīgie elementi, kas aplūkoti, sākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, ir klātesoši arī, nosakot nodokļa maksimālo apjomu ūdens apjomam līdz 25 000 m3: atbalstu finansē no valsts resursiem, jo valsts, nosakot nodokļa maksimālo apjomu par noteiktu ūdens apjomu, sev atņem līdzekļus; tā dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem (tiem, kam ir ūdens ieguves atļaujas par vairāk nekā 25 000 m3); tā spēj iespaidot tirdzniecību, ņemot vērā tirdzniecības apjomu (skatīt 20. piezīmi), un var radīt konkurences izkropļojumus (skatīt 21. piezīmi), turklāt nodoklī nesamaksātās summas būtu bijis iespējams izmantot citiem mērķiem saistībā ar saņēmēju saimniecisko darbību.

(84)

Šie konstatējumi un jo īpaši atsauce uz judikatūru, kas minēta 21. piezīmē, turklāt padara nebūtisku Dānijas iestāžu apsvērumu par pierādīšanas pienākumu (skatīt 39. apsvērumu).

(85)

Visbeidzot, Komisija piebilst, ka tā nevar piekrist Dānijas iestāžu argumentam, ka citu dalībvalstu uzņēmumiem netiek piemēroti tādi paši nodokļi kā Dānijas uzņēmumiem un ka tāpēc ir grūti noteikt, kā pēdējās būtu varējušas gūt labumu no konkurences priekšrocībām (skatīt 48. apsvērumu). Proti, atbilstīgi Tiesas judikatūrai, “piemērojot 92. panta 1. punktu (26), ir jāņem vērā kopējā tirgū (27) pastāvošā konkurence pirms strīdīgā pasākuma pieņemšanas” (28). Šajā gadījumā tātad ir jāatsaucas uz situāciju pirms nodokļa un nodokļa maksimālā apjoma ieviešanas, kas notika vienlaicīgi. Šajā sakarā ir skaidrs, ka nodokļa ieviešana radīja priekšrocību nodokļa maksimālā apjoma veidā (kas de facto ir līdzvērtīga nodokļa samazinājumam un nepastāvēja pirms tā ieviešanas) saņēmējiem, kuri tika atbrīvoti no naudas summas nomaksas, ko viņi varēja izmantot savas darbības finansēšanai, konkurējot ar citiem tirgū klātesošajiem operatoriem. Joprojām atbilstīgi judikatūrai līgumā paredzēti noteikumi, lai novērstu vispārējus izkropļojumus, ko rada dažādu dalībvalstu nodokļu sistēmu atšķirības. Izmainot konkrētu elementu vienas dalībvalsts kādas tautsaimniecības nozares ražošanas izmaksās, iespējams izjaukt esošo līdzsvaru (citiem vārdiem sakot, šajā gadījumā – radīt priekšrocības konkrētiem operatoriem salīdzinājumā ar pārējiem). Tiesa pamatoti ir norādījusi, ka tas apstāklis, ka viena dalībvalsts mēģina ar vienpusēju pasākumu palīdzību tuvināt konkrētā tautsaimniecības nozarē esošus konkurences apstākļus tiem apstākļiem, kādi pastāv citās dalībvalstīs, nevar šiem pasākumiem atņemt atbalsta raksturu.

(86)

Pēc tam, kad ir pierādīts, ka nodokļa maksimālā apjoma noteikšana ir valsts atbalsts, ir jāpārbauda, vai šo atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(87)

LESD 107. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos, atkāpjoties no minētā, par saderīgiem ar iekšējo tirgu var uzskatīt konkrētus pasākumus.

(88)

Šajā gadījumā vienīgā atkāpe, uz ko varētu atsaukties, ir LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā minētā, saskaņā ar kuru par saderīgu ar iekšējo tirgu var uzskatīt atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kurš ir pretrunā kopīgām interesēm.

(89)

Lai varētu piemērot šo atkāpi, konkrētais nepaziņotais atbalsts, kas attiecas uz vidi lauksaimniecības nozarē, ir jāanalizē, ņemot vērā noteikumus, kas bija piemērojami tā piešķiršanas brīdī (29), citiem vārdiem sakot, šajā gadījumā – ņemot vērā Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadā (30).

(90)

Šo pamatnostādņu 62. punktā būtībā norādīts, ka Komisija izskatīs atbalsta pasākumus, uz kuriem neattiecas šo pamatnostādņu noteikumi, pamatojoties uz pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (31) (turpmāk tekstā “pamatnostādnes par vidi”).

(91)

Pamatnostādnēs par vidi tādi atbalsti vides nodokļu samazinājumu vai atbrīvojumu no nodokļu nomaksas veidā kā šajā gadījumā ir regulēti ar 151., 154. un 155. līdz 159. punkta noteikumiem. 2008. gada pamatnostādņu par vidi 70. punkta 14. apakšpunktā vides nodoklis definēts kā nodoklis, kura konkrētajai bāzei ir acīmredzami negatīva ietekme uz vidi vai kura mērķis ir piemērot nodokli konkrētām darbībām, konkrētām precēm vai pakalpojumiem tā, lai to cenās tiktu iekļautas vides aizsardzības izmaksas un/vai lai ražotāji un patērētāji tiktu virzīti uz tādu darbību veikšanu, kurās vairāk tiek ņemta vērā vides aizsardzība. Šajā gadījumā piemērotais nodoklis atbilst šai definīcijai tajā nozīmē, ka ūdens resursu izmantošana var radīt vides problēmas, ja to pareizi nepārvalda (starp citu, tieši šī iemesla dēļ ienākumi no nodokļa ir paredzēti resursu uzskaites izveidei). Turklāt nodokļa maksimālā apjoma noteikšana ir jāuzskata par tādu, kas palīdz samazināt to summu, kāda parasti būtu jāmaksā.

(92)

Pamatnostādņu par vidi 151. punktā norādīts, ka atbalsti, kas izpaužas kā samazināts dabas resursu nodoklis vai atbrīvojums no dabas resursu nodokļa, tiek uzskatīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu ar nosacījumu, ka tie vismaz netieši veicina vides aizsardzības līmeņa uzlabošanos un ka nodokļa samazinājums vai atbrīvojums nekaitē vispārīgajam mērķim, kurš sasniedzams ar nodokļa palīdzību.

(93)

Lai gan Komisija var pieņemt Dānijas iestāžu 42. apsvērumā izvirzīto argumentu, proti, tas, ka nodokļa iekasēšanas vispārējam mehānismam būtu jāveicina vides aizsardzības līmeņa uzlabošanās, lielāko nodokli piemērojot lielākajiem dzeramā ūdens patērētājiem un tādējādi tos mudinot samazināt savu patēriņu, tā tomēr uzskata, ka kodificētā likuma 24.b panta ierobežotajā ietvarā (kas attiecas uz šo gadījumu, jo visā nodokļa piemērošanas mehānismā tieši šajā pantā ir vienīgais atbalsta elements, kura saderība ar iekšējo tirgu ir jāizvērtē) maksimālā apjoma noteikšana varēja apdraudēt nodokļa vispārējo mērķi (piesaistīt pietiekami daudz ienākumu, lai finansētu ūdens resursu uzskaiti – skatīt 69. apsvērumu), jo maksimālā apjoma noteikšanas mērķis vairs nav novirzīt nodokli vislielākajiem patērētājiem, bet, tieši pretēji, ļaut to ūdens ieguves atļauju turētājiem, kas attiecas uz vislielākajiem ūdens apjomiem, nemaksāt (būtisku) daļu no nodokļa. Tomēr, tā kā kodificētā likuma 24.b panta noteikumi ir tikai nodokļa iekasēšanas mehānisma elements un saskaņā ar Dānijas iestāžu sniegtajām norādēm (skatīt 34. apsvēruma trešo ievilkumu), ja netiktu noteikts maksimālais apjoms, tas novestu pie tā, ka vismaz divkārt tiktu pārsniegts kodificētā likuma 24.b pantā paredzētais nodoklis tajā tā daļā, kas attiecas uz iecerēto plānošanas pasākumu finansēšanu, Komisija var uzskatīt, ka maksimālā apjoma noteikšana pati par sevi, lai gan, kā tas tika pierādīts, ietver atbalsta elementu, nekaitē nodokļa vispārējam mērķim un ka ir ievēroti pamatnostādņu par vidi 151. punkta noteikumi.

(94)

Pamatnostādņu par vidi 154. punktā pēc būtības norādīts, ka atbalsti, kas izpaužas kā samazinājumi vai atbrīvojumi no citiem dabas resursu nodokļiem, kuri nav minēti Padomes Direktīvā 2003/96/EK (32), tiek uzskatīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu desmit gadu laikposmā, ja tiek izpildīti 155. līdz 159. punktā minētie nosacījumi.

(95)

Kā tika norādīts, sākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, šajā gadījumā desmit gadu kritērijs nav spēkā. Proti, nodokli ieviesa 2009. gadā, tā iekasēšana tika plānota līdz 2017. gadam, un to atcēla 2011. gada 31. decembrī.

(96)

Pamatnostādņu par vidi 155. punktā pēc būtības ir norādīts, ka, analizējot nodokļu shēmas, kurās būs ietverti valsts atbalsta elementi nodokļa samazinājuma vai atbrīvojuma no tā veidā, Komisija jo īpaši analizēs atbalsta nepieciešamību un samērību, un tā ietekmi attiecīgo ekonomikas nozaru līmenī.

(97)

Pamatnostādņu par vidi 156. punktā precizēts, ka šim nolūkam Komisija pamatosies uz dalībvalstu sniegto informāciju. Informācijā jānorāda, no vienas puses, to saņēmēju attiecīgās nozares vai kategorijas, uz kuriem attiecas nodokļa samazinājums/atbrīvojums, un, no otras puses, galveno saņēmēju situācija attiecīgajā nozarē un kādu ieguldījumu nodokļu politika varētu dot vides aizsardzībai. Neapliekamās nozares ir atbilstīgi jāraksturo un jāiesniedz saraksts ar lielākajiem saņēmējiem katrā nozarē. Attiecībā uz katru nozari ir jāsniedz informācija par efektīvākajām metodēm Eiropas Ekonomikas zonā, ņemot vērā videi nodarītā kaitējuma samazinājumu, uz kuru ir vērsts nodoklis.

(98)

Komisija konstatē, ka lielākā daļa uzskaitīto prasību nav atbilstīgas tam kontekstam, kādā ietverts konkrētais maksimālais apjoms. Dānija ir iesniegusi informāciju par saņēmējiem, kam noteikts maksimālais apjoms, ņemot vērā atļaujās norādīto ūdens daudzumu. No tā izriet, ka primārās ražošanas nozarē ūdens ieguves atļaujā ietvertais vidējais ūdens daudzums 2009. gadā bija apmēram 35 600 m3, 2010. gadā – 36 300 m3 un 2011. gadā – 39 000 m3; lauksaimniecības produktu pārstrādes nozarē vidējais ūdens daudzums 2009. gadā bija apmēram 262 000 m3, 2010. gadā – 250 000 m3 un 2011. gadā – 217 000 m3. Dānija arī iesniedza dažu pārstrādes uzņēmumu sarakstu, kuriem ir ūdens ieguves atļaujas par vislielākajiem ūdens daudzumiem, bet ne vienmēr šos uzņēmumus var uzskatīt par vislielākajiem saņēmējiem, kam noteikts maksimālais apjoms, jo to piemēro nevis, ņemot vērā patērēto ūdens daudzumu, bet gan to ūdens daudzumu, ko teorētiski var iegūt, kas nozīmē, ka uzņēmums, kuram konkrētā gada laikā patēriņš ir bijis neliels, patiesībā nebūs liels saņēmējs, kam noteikts maksimālais apjoms, ja tas maksā nodokli par to ūdens daudzumu, kādu iespējams iegūt. Turklāt vairs nav atbilstīga arī efektīvāko metožu izpēte EEZ, ņemot vērā videi nodarītā kaitējuma samazinājumu, uz kuru ir vērsts nodoklis, jo vispārējie nolīgumi, kas reglamentē EEZ, neattiecas uz lauksaimniecības nozari un šajā gadījumā nav runas ne par metožu ieviešanu, jo runa ir par ūdens resursu uzskaites izveidi, lai tos labāk pārvaldītu, ne par piesārņojuma samazināšanu, jo runa ir par ūdens ieguvi.

(99)

Patiešām, vienīgais kritērijs, ko varētu izvērtēt pamatnostādņu par vidi 156. punktā dotajā sarakstā, ir veids, kā nodokļu sistēma var sekmēt vides aizsardzību.

(100)

Šajā sakarā Komisija konstatē, ka nodoklis pats par sevi var veicināt vides aizsardzību, ļaujot finansēt ūdens resursu uzskaiti nolūkā tos labāk pārvaldīt.

(101)

Turklāt, kā norādīts pamatnostādņu par vidi 157. punktā, atbalstam, kas izpaužas kā samazinājums vai atbrīvojums no dabas resursu nodokļiem, jābūt nepieciešamam un samērīgam.

(102)

Pamatnostādņu par vidi 158. punktā precizēts, ka Komisija uzskatīs atbalstu par nepieciešamu, ja tiks izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

(103)

Pamatnostādņu par vidi 159. punktā precizēts, ka Komisija uzskatīs atbalstu par samērīgu, ja tiks izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

(104)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 158. punkta a) apakšpunktu, atbildot uz Dānijas iestāžu apsvērumu, kuras bija pārsteigtas par to, kāpēc Komisija interesējas par citu dalībvalstu uzņēmumiem, kas nesaņem tādu pašu atvieglojumu kā Dānijas uzņēmumi, kuri maksā samazinātu nodokli vai ir atbrīvoti no nodokļa, Komisija precizē, ka nodokļa maksimālais apjoms, kas piemērots lauksaimniecības ražošanas faktoram (ūdenim), ļauj saņēmējiem izvairīties no noteiktas naudas summas maksāšanas, kuru viņi var izmantot, lai ražotu produktus, ko pārdod arī citās dalībvalstīs, tādējādi tas var radīt konkurences izkropļojumu. Turklāt šis ietaupījums viņiem ļauj uzlabot ražošanas izmaksas, kas in fine var traucēt Eiropas un pasaules mērogā nozīmīgu lauksaimniecības produktu tirdzniecību. Lēmumā C 30/2009, uz kuru atsaucās Dānijas iestādes (skatīt 44. apsvērumu), ir ņemta vērā tāda pati loģika, jo tā 35. punktā norādīts, ka attiecīgajam ražojumam (cementam) piešķirtais nodokļa atbrīvojums rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus tirgos, kur konkrētais ražojums konkurē ar citiem ražojumiem, un var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo cementu tirgo gan Eiropas, gan pasaules mērogā. Šie apsvērumi, kas drīzāk saistīti ar atbalsta esības, nevis tā saderības pierādīšanu, tomēr netraucē Komisijai konstatēt, ka saņēmēju atlases pamatā ir objektīvs un pārredzams kritērijs, proti, tas, ka viņiem ir ūdens ieguves atļauja par ūdens daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, jo tas ir piemērots visiem šādas atļaujas turētājiem, citiem vārdiem sakot, tiem, kuru faktiskā situācija ir identiska.

(105)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 158. punkta b) apakšpunktu Komisija var pieņemt Dānijas iestāžu viedokli, ka ražošanas izmaksu pieaugumu, kas būtu bijis novērojams primārās ražošanas nozarē, ja nodoklis tiktu maksāts pilnā apmērā (apmēram 4 % līdz 7,7 % – skatīt 45. apsvērumu), var uzskatīt par būtisku salīdzinājumā ar to pieaugumu, kāds citā lietā jau ir ticis uzskatīts par būtisku pieaugumu. Tomēr šos apsvērumus nevar attiecināt uz nodokļa maksimālā apjoma noteikšanu attiecībā uz ūdens daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, jo pašas Dānijas iestādes ir apliecinājušas, ka, ja tāds nebūtu noteikts, ražošanas izmaksas būtu palielinājušās vien par 1,25 līdz 2,20 %, kas nozīmē, ka palielinājuma līmenis ir ievērojami zemāks par tādu, kurš Dānijas iestāžu minētās lietas N 327/08 ietvaros uzskatāms par būtisku. Turklāt nav pieņemams Dānijas iestāžu arguments attiecībā uz nepieciešamību sasaistīt ražošanas izmaksu būtiskas palielināšanās kritēriju un pārdošanas apjomu krituma kritēriju sakarā ar šīs palielināšanās novirzīšanu patērētājiem, jo pamatnostādņu par vidi 158. punktā skaidri norādīts, ka ir jāizpilda katrs no tajā minētajiem nosacījumiem (saņēmēju izvēle, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, ražošanas izmaksu ievērojama palielināšanās, ja nodokli nesamazina, un pārdošanas apjomu samazinājums, ja šis palielinājums tiek novirzīts patērētājiem), un apstāklis, ka šo palielinājumu nevar novirzīt patērētājiem, kā norādījušas Dānijas iestādes (skatīt 45. un 102. apsvērumu), nekādā gadījumā nav uzskatāms par tādu, kas ļauj noteikt, vai ražošanas izmaksu palielinājums ir vai nav ievērojams.

(106)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 158. punkta c) apakšpunktu Komisija konstatē, ka Dānijas iestādes nav iesniegušas šajā apakšpunktā minētos aprēķinus. Taču šie dati daudz lielākā mērā nekā Dānijas iestāžu argumenti būtu varējuši ļaut noteikt, vai ražošanas izmaksu palielinājuma, pat ja šis palielinājums ir nebūtisks, novirzīšana patērētājiem patiešām būtu radījusi pārdošanas apjomu samazināšanos (skatīt iepriekšējo apsvērumu). Argumentu par ūdens ieguves apjomu samazināšanu gadījumā, ja nodoklis būtu jāmaksā pilnā apjomā (skatīt 46. apsvērumu), nevar uzskatīt par vērā ņemamu, jo nodokli piemēroja, ņemot vērā teorētiski iespējamo patēriņu (atļaujā norādīto daudzumu), nevis faktisko patēriņu saimniecībā. Turklāt, tā kā pašas Dānijas iestādes norāda, ka cenas ir noteiktas, ņemot vērā citu kritēriju, nevis katrai saimniecībai, tas, ka primārais ražotājs nevar novirzīt ražošanas izmaksu palielinājumu savā līmenī, nebūtu uzskatāms par atbilstīgu argumentu, lai izvērtētu, vai ir izpildīts kritērijs, kurš nosaka, ka ražošanas izmaksu būtisku palielinājumu nevar novirzīt patērētājiem, neradot pārdošanas apjomu būtisku samazināšanos.

(107)

Visi šie apsvērumi rāda, ka primārās ražošanas līmenī Dānijas iestādes nevar pierādīt, ka ir izpildīti visi pamatnostādņu par vidi 158. punkta kritēriji, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai atbalstu varētu atzīt par nepieciešamu. Attiecībā uz lauksaimniecības produktu pārstrādes nozari Komisijai, kas jau konstatējusi, ka nodokļa samazināšanā par divām trešdaļām nav ietverts valsts atbalsta elements, ir jānosaka arī, vai, nosakot nodokļa maksimālo apjomu, ir izpildīti pamatnostādņu par vidi attiecīgie nosacījumi. Šajā sakarā tā norāda, ka 90. līdz 100. apsvērums attiecas arī uz lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumiem. Tā arī norāda, ka pašas Dānijas iestādes ir atzinušas, ka tās nevar pierādīt, ka visos gadījumos ir izpildīts pamatnostādņu par vidi 158. punktā definētais nepieciešamības kritērijs (skatīt 50. apsvērumu), un ka Dānijas iestāžu iesniegtie šifrētie dati nekādi nemaina minēto iestāžu secinājumu, jo šie dati (faktiski saņemtā atbalsta dotācijas ekvivalents) neļauj noteikt, vai dabas resursu nodoklis bez atvieglojuma (konkrētajā gadījumā – nenosakot maksimālo apjomu) lauksaimniecības produktu pārstrādes nozarē rada ražošanas izmaksu būtisku pieaugumu.

(108)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 159. punkta a) apakšpunktu Komisija uzskata, ka šajā gadījumā nav piemērojams salīdzināšanas ar efektīvāko metodi EEZ kritērijs, jo, kā jau norādīts 98. apsvērumā, vispārējie nolīgumi, kas reglamentē EEZ, neattiecas uz lauksaimniecības nozari un šajā gadījumā nav runas ne par metožu ieviešanu, jo ir runa par ūdens resursu uzskaites izveidi, lai tos labāk pārvaldītu, ne par piesārņojuma samazināšanu, jo runa ir par ūdens ieguvi.

(109)

Attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 159. punkta b) apakšpunktu Komisija konstatē, ka pašas Dānijas iestādes atzīst, ka varēja būt tā, ka daži uzņēmumi nemaksāja vismaz 20 % no nodokļa. Dānijas iestāžu arguments, ka Komisijai būtu jābalstās uz vidējiem rādītājiem, nav pieņemams, jo 159. punkta b) apakšpunkta formulējumā kā vienīgais izņēmums no principa, ka ir jāmaksā 20 % no valsts nodokļa, ir paredzēts neliels konkurences izkropļojums, un tikai ar vidējiem rādītājiem nekādā gadījumā nevarētu pierādīt, ka konkurence tiek izkropļota nedaudz.

(110)

Visbeidzot, attiecībā uz pamatnostādņu par vidi 159. punkta c) apakšpunktu Dānijas iestādes nav iesniegušas nekādu informāciju, kas apliecinātu uz vides saistību izpildi vērstu nolīgumu esību.

(111)

Ņemot vērā visus 89. līdz 109. apsvērumā izklāstītos faktus, Komisija nevar secināt, ka ir ievēroti visi attiecīgie pamatnostādņu par vidi nosacījumi, ne arī līdz ar to kliedēt bažas, ko tā pauda, sākot oficiālo izmeklēšanas procedūru.

(112)

Attiecībā uz Dānijas iestāžu veikto atsauci uz pagaidu shēmu krīzes laika atbalstiem Komisija sākotnējās shēmas ietvaros, ko piemēroja no 2008. gada 17. decembra, vispirms uzskatīja par nepieciešamu īslaicīgi atļaut piešķirt ierobežotu tāda atbalsta summu, uz kuru attiecas LESD 87. panta 1. punkts (jo tas pārsniedz de minimis robežvērtību), to paziņojot par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

(113)

Šos nosacījumus papildināja vēl viens, saskaņā ar kuru minētajā shēmā paredzētos atbalsta pasākumus nevar apvienot ar atbalstu, kas saistīts ar de minimis regulas piemērošanas jomu attiecībā uz tām pašām kompensējamām izmaksām. Ja uzņēmums pirms šīs shēmas stāšanās spēkā jau bija saņēmis de minimis atbalstu, atbalstu, kas laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim saņemti iepriekšējā apsvērumā minētās shēmas ietvaros, un saņemtā de minimis atbalsta summa nedrīkstēja pārsniegt 500 000 EUR.

(114)

Krīzes atbalstu pagaidu shēma tika attiecināta arī uz lauksaimniecības produktu primāro ražošanu, sākot no 2009. gada 28. oktobra (36). Pirms piešķirt atbalstu, dalībvalstij no attiecīgā uzņēmuma bija jāsaņem deklarācija papīra vai elektroniskā veidā par citiem de minimis atbalstiem un no shēmā balstītiem atbalstiem, ko tas saņēmis kārtējā finanšu gadā, un jāpārbauda, vai šī uzņēmuma laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim saņemtā atbalsta kopējā summa nepārsniedz maksimālo apjomu 15 000 EUR. Atbalsta summu, kas piešķirta uzņēmumiem, kuri darbojas lauksaimniecības produktu primārajā ražošanā, nevarēja noteikt, ņemot vērā tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu. Shēmā paredzētos atbalsta pasākumus nevar apvienot ar atbalstu, kas saistīts ar de minimis regulas piemērošanas jomu attiecībā uz tām pašām kompensējamām izmaksām. Ja uzņēmums pirms shēmas stāšanās spēkā jau bija saņēmis de minimis atbalstu par lauksaimniecības produktu primāro ražošanu, atbalstu, kas laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim saņemti lauksaimniecības produktu primārajai ražošanai paredzētās shēmas ietvaros, un saņemtā de minimis atbalsta summas nedrīkstēja pārsniegt 15 000 EUR.

(115)

Pagaidu shēma, kas tika attiecināta arī uz lauksaimniecības produktu primāro ražošanu, tika pagarināta līdz 2011. gada 31. decembrim. Lai varētu gūt labumu no šiem noteikumiem, saņēmējam bija ne vien jāizpilda 112. apsvērumā (izņemot tā h) punktā minēto nosacījumu), 113. un 114. apsvērumā minētie nosacījumi, bet arī saskaņā ar pagaidu shēmu ne vēlāk kā 2010. gada 31. decembrī (lauksaimniecības produktu primārajiem ražotājiem – ne vēlāk kā 2011. gada 31. martā) jāiesniedz pilnīga pieteikuma lieta saistībā ar Komisijas apstiprinātu valsts atbalsta shēmu. Turklāt dalībvalstij bija jāpaziņo par valsts atbalsta shēmu, saskaņā ar kuru tiek atļauta atbalsta piešķiršana pēc 2010. gada 31. decembra, un saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu Komisijai tā bija jāapstiprina.

(116)

Ņemot vērā Dānijas iestāžu iesniegto informāciju oficiālās izmeklēšanas procedūras ietvaros, Komisija šādu iemeslu dēļ nevar secināt, ka ir tikuši izpildīti visi pagaidu shēmas atbalstam krīzes apstākļos nosacījumi:

(117)

Tādējādi pagaidu shēmas atbalstam krīzes apstākļos nosacījumu neievērošana tālu pārsniedz vienkāršu nepaziņošanu par atbalstu, uz kuru atsaucas Dānijas iestādes (skatīt 53. apsvērumu).

(118)

Ņemot vērā šos apsvērumus, nodokļa maksimālā apjoma noteikšanu par tādu ūdens ieguves daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, nevar uzskatīt par attaisnotu atkāpi no Līguma (par atkāpi, kas, pamatojoties uz pagaidu shēmas noteikumiem, jebkurā gadījumā būtu bijusi no 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta, nevis no 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta noteikumiem).

(119)

Jautājums par atbalsta saņēmēju tiesisko paļāvību (skatīt 58. apsvērumu) nekādi nevar ietekmēt maksimālā apjoma saderības ar iekšējo tirgu novērtēšanu. Dānijas iestādēm pirms shēmas ieviešanas bija jāsaņem Komisijas apstiprinājums. Analoga nodokļa neesība citās dalībvalstīs (skatīt 58. apsvērumu) netraucēja no maksimālā apjoma radītā atbalsta saņēmējiem gūt priekšrocības. Šīs priekšrocības tiem absolūti ļāva izlietot papildu līdzekļus savas darbības veikšanai tirgū, kurā valda konkurence. Tas, ka neviens nav sūdzējies par nodokļu sistēmas esību, nekādi nenozīmē to, ka maksimālā apjoma noteikšanā nav ar iekšējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta elementa.

(120)

Komisija secina, ka kodificētā likuma 24.b pantā paredzētā maksājamā nodokļa summas samazināšana par divām trešdaļām neietver valsts atbalsta elementu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, jo saņēmēji nesaņem priekšrocības salīdzinājumā ar tiem, kas nodokli maksā pilnā apmērā atbilstīgi kodificētā likuma 24.a panta noteikumiem, un ka kodificētā likuma 24.c pantā paredzētais pilnīgais atbrīvojums no nodokļa nomaksas neietver valsts atbalsta elementu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ar nodokļu sistēmas labu administratīvu pārvaldību saistītu iemeslu dēļ (pārāk mazas iekasējamās summas).

(121)

Tomēr Komisija konstatē, ka kodificētā likuma 24.b pantā paredzētā nodokļa maksimālā apjoma noteikšana par tādu ūdens ieguves daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē un ka Dānija šo maksimālo apjomu ir ieviesusi nelikumīgi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Veiktā analīze rāda, ka ar šo maksimālā apjoma noteikšanu saistīto atbalstu nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, jo Dānijas iestādes nevarēja pierādīt ne nodokļa maksimālā apjoma noteikšanas par ūdens ieguves daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3, nepieciešamību un samērīgumu, ne to, ka ir ievēroti visi nosacījumi pagaidu shēmas atbalstam krīzes apstākļos. Tāpēc Komisijai nav iespējas kliedēt bažas, kuras tā bija paudusi, sākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, un var vienīgi izdarīt secinājumu par atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu.

(122)

Pārbaudāmais pasākums ir ticis īstenots, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, kā tas noteikts LESD 108. panta 3. punktā. Līdz ar to tas ir nelikumīgs atbalsts.

(123)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2015/1589 16. panta 1. punkta noteikumiem, kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmējiem (šajā gadījumā tiem, kas ir guvuši labumu no nodokļa maksimālā apjoma noteikšanas par tādu ūdens ieguves daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3).

(124)

Dānijas iestādes izvirzīja dažādus argumentus (skatīt 55. līdz 59. apsvērumu), lai apstrīdētu atgūšanas principu. Komisija tiem nevar piekrist.

(125)

Proti, jautājums nav par zināšanu, vai konkurences izkropļojums ir minimāls (skatīt 55. apsvērumu), bet par to, vai tas pastāv. Sākot no brīža, kad tas pastāv, tas ir jāizbeidz, citiem vārdiem sakot, jāatjauno tāda situācija konkurences jomā, kāda tā bija pirms atbalsta piešķiršanas. Pati Tiesa ir nostiprinājusi principu, saskaņā ar kuru atgūšanas mērķis ir tieši tādas situācijas atjaunošana, kāda tā bija tirgū pirms atbalsta piešķiršanas. Tā ir arī pamatoti norādījusi, ka atgūšana ir tikai loģiskas sekas atbalsta nelikumīgumam (37) un ka pretēji Dānijas iestāžu apgalvotajam to nevar uzskatīt par nesamērīgu salīdzinājumā ar Līguma noteikumiem par valsts atbalstu (38). Arguments attiecībā uz priekšrocību neesību salīdzinājumā ar konkurentiem (skatīt 57. apsvērumu) ir atzīstams par nepieņemamu, ņemot vērā apsvērumus par priekšrocību esību (skatīt 64. apsvērumu) un to, kā atbalsta saņēmēji ir varējuši izmantot nesamaksāto summu (skatīt 85. un 119. apsvērumu). Visbeidzot, Dānijas iestādes nevarētu apgalvot, ka atgūšana radītu konkurences izkropļojumus salīdzinājumā ar tiem, kas izmanto virszemes ūdeni. Nodoklis patiešām tika piemērots tikai par pazemes ūdens ieguvi un neattiecas uz virszemes ūdens ieguvi.

(126)

Attiecībā uz 58. apsvērumā minēto jautājumu par tiesisko paļāvību Komisija jau ir atspēkojusi Dānijas iestāžu argumentu, saskaņā ar kuru lielākais vairums iespējamo atbalsta saņēmēju patiešām nevarēja cerēt uz to, ka šī shēma tiem rada priekšrocības, ņemot vērā konkurences tiesības, jo citās dalībvalstīs nav analogu nodokļu (skatīt 119. apsvērumu). Tā kā Dānijas iestādes izvirza jautājumu par tiesisko paļāvību un tā kā šī paļāvība ir cieši saistīta ar atbalsta likumīgumu, Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru atbalsta saņēmējam principā var būt tiesiskā paļāvība par minētā atbalsta likumīgumu tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā (kas kļuvis par LESD 108. pantu) paredzēto procedūru, un rūpīgam uzņēmējam parasti ir jābūt spējīgam pārliecināties, ka minētā procedūra ir ievērota. Proti, ja atbalsts tiek īstenots bez iepriekšējas paziņošanas Komisijai “(..), tā kā saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu tas ir nelikumīgs, atbalsta saņēmējam šajā brīdī nevar būt tiesiskās paļāvības par tā piešķiršanas likumīgumu” (39).

(127)

Tāpēc Dānijai, neraugoties uz saviem apsvērumiem, ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai no saņēmējiem atgūtu piešķirto nesaderīgo atbalstu. Šajā gadījumā runa ir par starpību starp to nodokļa summu, kuru būtu vajadzējis maksāt, pamatojoties uz ūdens ieguves atļaujā norādīto ūdens daudzumu, un summu, kas tika maksāta par ūdens ieguves daudzumu, kas pārsniedz 25 000 m3.

(128)

Saskaņā ar Komisijas paziņojuma “Ceļā uz Komisijas lēmumu efektīvu izpildi, kuros dalībvalstīm tiek uzdots atgūt nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu” (40) 42. punkta noteikumiem Dānijas rīcībā ir četrus mēnešus ilgs termiņš, sākot no paziņojuma par šo lēmumu, lai to izpildītu. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 794/2004 (41) atgūstamajam atbalstam pieskaita uzkrātos procentus.

(129)

Šis lēmums ir izpildāms nekavējoties, izņemot attiecībā uz atbalstiem, kas to piešķiršanas brīdī atbilda visiem nosacījumiem, kuri ietverti de minimis regulā, kas piemērojama saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 994/98 2. pantu (42),

a)

saraksts ar 4. pantā minētā atbalsta saņēmējiem un katra no viņiem saņemtā kopējā summa;

b)

kopējā summa (pamatsumma kopā ar procentiem), kas jāatgūst no katra saņēmēja, uz kura atbalstu nevar attiecināt de minimis noteikumu;

c)

šā lēmuma izpildei jau veikto un ieplānoto pasākumu sīks apraksts;

d)

dokumenti, kas pierāda, ka saņēmēji ir saņēmuši oficiālu pieprasījumu atmaksāt atbalstu.