ES kopējā drošības un aizsardzības politika

Kopējā drošības un aizsardzības politika (KDAP) ir ES drošības un aizsardzības politika. Tā ir ES ārpolitikas - kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) - neatņemama sastāvdaļa.

KOPSAVILKUMS

Kopējā drošības un aizsardzības politika (KDAP) ir ES drošības un aizsardzības politika. Tā ir ES ārpolitikas - kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) - neatņemama sastāvdaļa.

KĀDS IR KDAP MĒRĶIS?

Tā veido normatīvi tiesisko bāzi ES politikas ar militāro un aizsardzības jomu saistītajiem aspektiem. KDAP, kas izveidota 2009. gadā līdz ar Lisabonas līguma parakstīšanu, aizstāj un paplašina iepriekšējo Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP). Šīs politikas mērķis ir kopēju Eiropas aizsardzības spēju izveidošana.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• ES valstīm ar savām civilajām un militārajām iespējām jāatbalsta ES kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošana.
• KDAP ietver kopējās ES aizsardzības politikas pakāpenisku izstrādi; tas nodrošinās kopēju aizsardzību tad, kad Eiropadome ar vienprātīgu lēmumu to nolems; ES politika nekādi neskars atsevišķu ES valstu drošības un aizsardzības politikas būtību un respektēs atsevišķu ES valstu pienākumus NATO ietvaros. Saskaņā ar Lisabonas līgumu tika izveidota savstarpējās aizsardzības klauzula, kas ir KDAP pamatelements.
• ES valstis veiks pasākumus savu militāro spēju uzlabošanai. Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) ir organizācija, kas palīdz sekmēt šos pasākumus. Tā ES Padomei iesniedz ziņojumus par savu darbu, kura centrā ir:
  • kopīgu mērķu izvirzīšana ES valstīm militāro iespēju jomā;
  • programmu ieviešana un pārvaldīšana izvirzīto mērķu sasniegšanai;
  • ES valstu operatīvo vajadzību saskaņošana ar militāro spēju “apvienošanas un koplietošanas” palīdzību;
  • ar aizsardzības tehnoloģiju izpēti saistītu darbību pārvaldīšana (22 prioritārās jomas, tostarp elektroniskā aparatūra, kājnieku mīnu neitralizēšanas sistēmas un fiziskā aizsardzība);
  • aizsardzības nozares ražošanas un tehniskās bāzes nostiprināšana; un
  • militāro izdevumu efektivitātes palielināšana.
• Pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā (ieviesta ar Lisabonas līgumu - Līguma par Eiropas Savienību 42. un 46. pants) veido padziļinātāku sadarbības formu ES valstu starpā. Saskaņā ar šo līgumu ES valstis apņemas intensīvāk attīstīt savas aizsardzības spējas un nodrošināt kaujas vienības plānotajām misijām. EAA novērtē ieguldījumu, bet Padome atļauj sadarbību.
• ES var izmantot ārpussavienības valstu civilos un militāros līdzekļus miera uzturēšanai, konfliktu novēršanai un starptautiskās drošības stiprināšanai. KDAP ietvaros var veikt šādu veidu misijas:
  • humanitāras un glābšanas misijas;
  • konfliktu novēršana;
  • kaujas spēku misijas krīzes pārvarēšanai;
  • kopīgas atbruņošanas darbības;
  • militārās konsultēšanas un palīdzības misijas; un
  • stabilizācijas operācijas pēc konflikta novēršanas.
• ES Padome definē šo misiju mērķus un īstenošanas nosacījumus. Tā var deleģēt misijas īstenošanu ES valstīm, kas vēlas un spēj to veikt. Par operāciju veikšanu atbildīgās ES valstis sadarbojas ar Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, un tām ir regulāri jāinformē Padome par misijas norisi.

KONTEKSTS

Eiropas kopējās drošības politikas pirmsākumi meklējami 1948. gadā, kad tika pieņemts Briseles līgums (ko parakstīja Apvienotā Karaliste (1), Francija un Beniluksa valstis), kurā bija ietverta savstarpējās aizsardzības klauzula, kas bruģēja ceļu Rietumeiropas Savienībai (RES). Pēc tam Eiropas drošības politika ir izvērsta vairākos atšķirīgos virzienos, attīstoties vienlaikus ar RES, NATO un ES.

Plašāku informāciju skatiet šeit: Drošība un aizsardzība - KDAP.

Pēdējo reizi atjaunots: 16.09.2015

---

(1) Apvienotā Karaliste izstājas no Eiropas Savienības un 2020. gada 1. februārī kļūst par trešo valsti (valsts, kura nav Savienības dalībvalsts).