EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52023DC0796
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS EU wide assessment of the draft updated National Energy and Climate Plans An important step towards the more ambitious 2030 energy and climate objectives under the European Green Deal and RePowerEU
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI ES mēroga novērtējums par atjaunināto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektiem Svarīgs solis ceļā uz vērienīgākiem 2030. gada enerģētikas un klimata mērķiem saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un RePowerEU
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI ES mēroga novērtējums par atjaunināto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektiem Svarīgs solis ceļā uz vērienīgākiem 2030. gada enerģētikas un klimata mērķiem saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un RePowerEU
COM/2023/796 final
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 18.12.2023
COM(2023) 796 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
ES mēroga novērtējums par atjaunināto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektiem
Svarīgs solis ceļā uz vērienīgākiem 2030. gada enerģētikas un klimata mērķiem saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un RePowerEU
1IEVADS. ATJAUNINĀTIE INTEGRĒTIE NACIONĀLIE ENERĢĒTIKAS UN KLIMATA PLĀNI: SVARĪGS SOLIS VIRZĪBĀ UZ ZAĻĀ KURSA UN PLĀNA REPOWEREU ĪSTENOŠANU
Pēdējie gadi ir skaidri parādījuši, ka Eiropas Savienībai (ES) ir jāturpina iesāktais ceļš un straujāk jāvirzās uz klimatneitralitātes sasniegšanu, kā arī noturīgas energosistēmas un konkurētspējīgas un ilgtspējīgas ekonomikas izveidi. Jaunie globālās temperatūras rekordi un biežāk vērojamie ekstrēmie laikapstākļu notikumi liecina par klimata krīzes saasināšanos. Eiropā ne tikai plosījās pandēmija, bet arī atgriezās karš un radās pēdējo desmitgažu smagākā globālā enerģētiskā krīze; šie notikumi apdraudēja enerģētisko drošību, enerģijas pieejamību cenas ziņā un ekonomisko stabilitāti Eiropā. Lai reaģētu uz šiem apdraudējumiem, ES rīkojās izlēmīgi, proti, paātrināja Eiropas zaļā kursa īstenošanu un rekordīsā laikā sagatavoja paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %” un plānu REPowerEU. Tagad Savienībai kopā ar dalībvalstīm šīs saistības jāīsteno, vienlaikus atbalstot mājsaimniecības un uzņēmumus un padarot ES ekonomiku nākotnes prasībām atbilstošu un noturīgu.
Kopš 2018. gada ES dalībvalstis ir izmantojušas Regulu par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību 1 kā pamatu visaptverošai pārvaldības sistēmai, lai sasniegtu 2030. gadam izvirzītos ES klimata un enerģētikas mērķrādītājus un mērķus, kā arī izveidotu noturīgu enerģētikas savienību, kas piemērota nākotnes problēmu risināšanai.
Nacionālie enerģētikas un klimata plāni (NEKP) ir galvenais stratēģiskās rīcībpolitikas plānošanas rīks, ko dalībvalstis var izmantot, lai aprakstītu, kā tās sasniegs enerģētikas savienībā izvirzītos mērķus un mērķrādītājus un turpinās iesākto, lai līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti un klimatnoturību. Tie nodrošina īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa investīciju paredzamību un ir galvenais instruments, ar ko mobilizēt apjomīgas investīcijas, kuras nepieciešamas, lai sasniegtu kolektīvo mērķi — klimatneitralitāti. Plāni palīdz nodrošināt, lai ES pārkārtošanās būtu sociāli taisnīga, garantētu enerģētisko drošību un enerģijas pieejamību cenas ziņā.
2019. gada beigās dalībvalstis iesniedza savus galīgos NEKP. 2023. gadā tās pirmo reizi izskatīja un atjaunināja savus NEKP, lai sasniegtu paaugstinātos enerģētikas un klimata mērķrādītājus un mērķus saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, Eiropas Klimata aktu, paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %” un 2022. gada plānu REPowerEU. Atjauninātajos plānos ņemtas vērā pieaugošās problēmas attiecībā uz noturīgāku enerģētikas savienību, tajā skaitā kara sekas Ukrainā, un atspoguļotas starptautiskās saistības, ko ES uzņēmusies ar Parīzes nolīgumu.
Pēc daudzajām globālajām problēmām, kas radušās pēdējos gados, Komisija izveidoja arī Atveseļošanas un noturības mehānismu (ANM), kas palīdz veidot ilgtspējīgāku un noturīgāku ES ekonomiku. Izmantojot 23 plāna REPowerEU nodaļas, kas pieņemtas dalībvalstu atveseļošanas un noturības plānu (ANP) ietvaros, un 27 pārskatītos ANP, ar vairāk nekā 42 % (275 miljardiem EUR) no kopējā pārskatītā ANM piešķīruma tiks finansētas investīcijas un reformas, kas atbalsta zaļo pārkārtošanos un plānu REPowerEU. Minētās reformas tieši veicina NEKP mērķu sasniegšanu. Atjauninātajā NEKP ir pilnvērtīgi jāaplūko iespējas veidot sinerģiju ar ANP.
Atjauninātie NEKP dalībvalstīm nodrošina satvaru, kas vajadzīgs, lai tās varētu izpildīt savas saistības un sasniegt 2030. gada mērķrādītājus, proti, SEG emisiju iekšzemes neto samazinājumu vismaz par 55 %, atjaunīgās enerģijas īpatsvaru vismaz 42,5 % apmērā (tiecoties sasniegt 45 %) un enerģijas galapatēriņa samazinājumu ES līmenī par 11,7 %.
Ar pārliecinošiem plāniem klimatiskā pārkārtošanās un enerģētikas pārkārtošana var kļūt par Eiropas ekonomiskās izaugsmes stratēģiju, padarot pārkārtošanos saderīgu ar nākotnes ekonomiku, kura ir stabila, inovatīva un plaukstoša un kurā tiek radītas nākotnes prasībām atbilstošas un noturīgas darbvietas. Iteratīvā dialogā ar dalībvalstīm par atjauninātajiem NEKP Komisija no jauna lielu uzmanību pievērsīs konkurētspējai, inovācijai un investīcijām enerģētikas savienības ietvaros, arī vienkāršotai regulatīvajai videi.
Komisija pašlaik ir novērtējusi 21 atjauninātā plāna projektu, ko dalībvalstis iesniegušas līdz novembra vidum 2 . Lai gan vairums dalībvalstu atjaunināto plānu projektus pašlaik ir iesniegušas, Komisija pauž nožēlu par ievērojamo kavēšanos vairāku plānu projektu iesniegšanā 3 , kura ir būtiski apgrūtinājusi procesu, un aicina visas dalībvalstis ievērot galīgā plāna iesniegšanas termiņu 2024. gada jūnijā.
Komisijas novērtējums rāda, ka dalībvalstis ir uz pareizā ceļa, taču to ieceres joprojām nav pietiekami vērienīgas, lai sasniegtu nesen saskaņotos 2030. gada paaugstinātos mērķrādītājus un mērķus klimata un enerģētikas rīcībpolitikās. Tas nepārsteidz, ņemot vērā īso laika brīdi starp paketes “Gatavi mērķrādītājam 55 %” pabeigšanu un atjaunināto NEKP projektu iesniegšanu. Atziņas, kas gūtas, dalībvalstīm un Komisijai konstruktīvā un iteratīvā procesā sagatavojot NEKP projektus, palīdzēs apzināt paraugpraksi un jomas, kur nepieciešama papildu rīcība.
Kopā ar šo paziņojumu Komisija publicē 21 dalībvalstij adresētus konkrētus ieteikumus un individuālus novērtējumus 4 . Minētie ieteikumi attiecas uz trūkstošajiem elementiem, kas būtu jāaplūko galīgajos NEKP, lai palīdzētu dalībvalstīm sasniegt jaunākos klimata un enerģētikas mērķus, kas izriet no paketes “Gatavi mērķrādītājam 55 %” un plāna REPowerEU.
Saskaņā ar Eiropas Klimata aktu Komisija novērtēja arī 27 dalībvalstu kolektīvo ieceru vērienīgumu un progresu, kas gūts, lai sasniegtu ES mērķi — līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti —, kā arī kolektīvo progresu, kas gūts attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām. Komisijas novērtējums par valsts pasākumu saderību ar minētajiem mērķiem ir pamatā ieteikumiem, kas dalībvalstīm sniegti šīs rīcībpolitikas paketes ietvaros.
1. izcēlums. Galvenie atjaunināto plānu projektu novērtējumā izdarītie konstatējumi
·Lai gan pēdējos gados vērojams būtisks samazinājums, tiek lēsts, ka neto siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas 2030. gadā būs par 51 % mazākas nekā 1990. gadā, par 4 procentpunktiem atpaliekot no Klimata aktā noteiktā 55 % mērķrādītāja. Lai gan Savienības darbības palīdz dalībvalstīm sasniegt šos mērķrādītājus, ir vajadzīgi veicinošie dalībvalstu pasākumi, lai ieviestu pietiekamas rīcībpolitikas un pasākumus transporta, ēku, lauksaimniecības un atkritumu sektorā un palielinātu oglekļa piesaisti. Šie papildu centieni ir vajadzīgi, lai novērstu atpalicību Kopīgo centienu regulā un ZIZIMM regulā 5 noteikto mērķrādītāju sasniegšanā.
·Atjaunīgās enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā 2030. gadā Savienības līmenī varētu sasniegt 38,6–39,3 %. Tas ir ievērojami vairāk par RED II noteiktajiem 32 %, tomēr mazāk par 2023. gada pārskatītajā RED II noteikto saistošo mērķrādītāju 42,5 % (tiecoties kolektīvi sasniegt 45 %). Tikai dažas dalībvalstis 6 ir sniegušas devumu, kas atbilst to paredzamajam nacionālajam devumam saskaņā ar Pārvaldības regulu un pārskatīto RED II.
·Energoefektivitātes jomā 2030. gada enerģijas galapatēriņš Savienības līmenī varētu sasniegt 814,3 Mtoe, kas atbilst samazinājumam par 5,8 % salīdzinājumā ar 2030. gada prognozēm. Tas ir mazāk par 2018. gada EED noteikto enerģijas galapatēriņa līmeni 956 Mtoe, tomēr vairāk par 2023. gada EED pārstrādātajā redakcijā noteikto līmeni 763 Mtoe, kas atbilst samazinājumam par 11,7 % salīdzinājumā ar 2030. gada prognozēm. Tikai dažas dalībvalstis attiecībā uz primārās enerģijas patēriņu, enerģijas galapatēriņu vai abiem izvirzījušas pietiekami vērienīgas ieceres 7 .
·Enerģētiskā drošība plānu projektos ir aplūkota ļoti atšķirīgi. ES enerģijas imports no Krievijas ir ievērojami samazinājies. Piemēram, Krievijas dabasgāzes importa īpatsvars ir samazinājies no aptuveni 45 % ES importa 2021. gadā līdz 15 % 2023. gada pirmajos desmit mēnešos. Tomēr tikai dažas dalībvalstis sniedz detalizētus plānus par diversificētu piekļuvi gāzes vai mazoglekļa energoresursiem. Vēl vairāk — par spīti tam, ka elastības nozīme tikai pieaug, elektroenerģijas sektora pieprasījuma puse un enerģijas uzkrāšana nav pietiekami aptvertas. Dažas dalībvalstis ir izklāstījušas, kā tās plāno pakāpeniski samazināt naftas izmantošanu un kā tas ietekmēs enerģētisko drošību un naftas infrastruktūru.
·Visas dalībvalstis enerģijas ražošanā ir sākušas pakāpeniski atteikties no fosilā kurināmā un jo īpaši cietā fosilā kurināmā izmantošanas, taču tikai dažas jau pilnībā atteikušās no akmeņogļu izmantošanas un ne visas plāno no akmeņoglēm atteikties līdz 2030. gadam. Šķiet, ka dažas dalībvalstis atkāpjas no saistībām, ko tās uzņēmās taisnīgas pārkārtošanās teritoriālajos plānos, kurus Komisija apstiprināja 2022. gadā. Attiecībā uz fosilā kurināmā / fosilo degvielu subsīdijām ir vajadzīgi kopīgi dalībvalstu centieni, lai noteiktu skaidru un ticamu grafiku to pakāpeniskai atcelšanai.
·Vairums dalībvalstu uzskata, ka elastības un pieprasījumreakcijas ieviešana ir svarīga iekšējā enerģijas tirgus iezīme, kas nodrošina ātru atjaunīgās enerģijas apguvi, un atsevišķas dalībvalstis ir izvirzījušas skaidrus nacionālos mērķus šādu pakalpojumu izvēršanai. Tomēr vairākos plānos joprojām trūkst skaidru mērķu un visaptveroša regulatīvā satvara, kas ļautu stiprināt elektrotīklus, integrēt atjaunīgos energoresursus un tehnoloģiskās inovācijas, kā arī veicināt elastības aktīvu uzstādīšanu.
·Runājot par enerģētisko nabadzību, vairumam dalībvalstu joprojām ir jānosaka skaidri mērķi un metode neaizsargātu mājsaimniecību definēšanai un novērtēšanai. Tāpat, lai mazinātu enerģētisko nabadzību, nav pietiekami izpētīta sinerģija ar strukturālajām enerģētikas rīcībpolitikām, jo īpaši energoefektivitātes pasākumiem un stingrāku satvaru patērētāju iespēcināšanai.
·Ņemot vērā visas šīs problēmas, Komisija no jauna uzmanību pievērsīs pētniecībai, inovācijai un konkurētspējai, arī kvalificēta darbaspēka sagatavošanai. Komisija sadarbosies ar dalībvalstīm, lai sagatavotu to nacionālos enerģētikas un klimata plānus reformām, kuru mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem un mājsaimniecībām tīru enerģiju par pieejamām cenām. Šajos plānos īpaša uzmanība ir jāpievērš konkurētspējai un inovācijai vienkāršotā regulatīvajā vidē, lai ES uzņēmumi varētu izstrādāt, attīstīt un paplašināt tīro tehnoloģiju ražošanas jaudu un nodrošināt komponentu un izejvielu piegādi visā vērtības ķēdē atbilstīgi Neto nulles emisiju industrijas aktam un Kritiski svarīgo izejvielu aktam.
·Plānos joprojām lielākoties nav iekļauts pārliecinošs investīciju vajadzību novērtējums, kas pamatots ar konkrētiem pasākumiem privātā finansējuma piesaistei, jo lielākajai daļai investīciju, kas vajadzīgas, lai sasniegtu Savienības klimata un enerģētikas mērķrādītājus, ir jānāk no privātiem avotiem.
·Taisnīgas pārkārtošanās atbalstam dalībvalstis ir iesniegušas tikai daļēju novērtējumu par klimatiskās pārkārtošanās un enerģētikas pārkārtošanas sociālekonomisko ietekmi uz indivīdiem, mājsaimniecībām un uzņēmumiem, un saistītajām rīcībpolitikām un pasākumiem bieži vien trūkst stratēģiska un uz nākotni vērsta redzējuma.
·Lai nodrošinātu enerģētikas savienības pīlārus, ir nepieciešama arī noturība pret fizisko klimata ietekmi. Galīgajos plānos ir jādara vairāk, lai analizētu relevantos klimatiskās neaizsargātības aspektus un riskus, iekļautu pielāgošanās mērķus visās enerģētikas savienības dimensijās un saskaņotu tos ar pārliecinošām rīcībpolitikām un pasākumiem.
2ATJAUNINĀTO INTEGRĒTO NACIONĀLO ENERĢĒTIKAS UN KLIMATA PLĀNU PROJEKTU NOVĒRTĒŠANA
2.1ES mēroga atjaunināto NEKP projektu novērtējums saistībā ar 2030. gada enerģētikas un klimata mērķrādītājiem un mērķiem visās piecās enerģētikas savienības dimensijās
2.1.1Dekarbonizācija
Atjaunināto NEKP projekti tuvina mūs ES 2030. gada 55 % SEG emisiju samazināšanas mērķrādītāja sasniegšanai. Tomēr ir skaidrs, ka dalībvalstīm ir jāīsteno papildu centieni, lai papildinātu ES darbības ar pietiekamām rīcībpolitikām, kas dotu iespējas novērst atpalicību. Pamatojoties uz atjaunināto NEKP projektos sniegto informāciju, 2030. gadā neto SEG emisijas tiek lēstas par 51 % mazākas nekā 1990. gadā 8 , kas ir par 4 procentpunktiem mazāk nekā Klimata aktā noteiktais 55 % mērķrādītājs 9 . Ja ņem vērā visu zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) devumu, kas pārsniedz limitu 225 Mt CO2 ekv., samazinājums sasniegtu –51,7 %. Paredzams, ka atjaunināto NEKP projektos noteiktā trajektorija nebūs pietiekama, lai 2050. gadā sasniegtu klimatneitralitāti 10 . Lai gan SEG emisijas ES kopš 1990. gada ir samazinājušās par 32,5 % 11 , prognozēto SEG emisiju analīze atjaunināto NEKP projektos norāda uz nepieciešamību paātrināt tempu. Emisiju samazināšana līdz 2030. gadam ir jāturpina gandrīz trīs reizes lielākā apjomā nekā vidējais gada samazinājums, kas sasniegts pēdējā desmitgadē.
Atjaunināto NEKP projekti ir solis pareizajā virzienā, lai sasniegtu Kopīgo centienu regulā (KCR) paredzētās vērienīgākās ieceres, taču galīgajos NEKP vēl ir jānovērš būtiska atpalicība. Saskaņā ar KCR iekšzemes transporta (izņemot aviāciju), ēku, lauksaimniecības, sīkrūpniecības un atkritumu sektora radītās emisijas līdz 2030. gadam ir jāsamazina par 40 % salīdzinājumā ar 2005. gadu. Agregētās pieejamās prognozes rāda, ka 2030. gadā emisijas varētu samazināties par 33,8 % (salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni), par 6,2 procentpunktiem atpaliekot no ES mērķrādītāja 12 . Tikai Horvātija, Grieķija, Ungārija, Luksemburga, Portugāle, Slovēnija, Spānija un Zviedrija sagaida, ka nacionālais 2030. gada KCR mērķrādītājs tiks sasniegts, neņemot vērā elastības iespējas, ko tās varētu izmantot saskaņā ar KCR 13 . Vienlaikus tikai dažas dalībvalstis (Kipra, Čehija, Igaunija, Francija, Ungārija, Lietuva, Rumānija) savos plānos un prognožu scenārijos ņem vērā jauno emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS2). ETS2, kura jo īpaši attiecas uz kurināmo/degvielām, ko izmanto sadedzināšanai ēku un autotransporta sektoros, nodrošinās vēl lielāku stimulu sasniegt KCR mērķrādītājus.
Vairumā atjaunināto NEKP projektu nav aprakstītas pietiekami vērienīgas ieceres un darbības attiecībā uz zemes sektoru. Tikai dažas dalībvalstis konkrēti aprakstījušas ceļu, kā sasniegt nacionālos neto piesaistījumu mērķrādītājus 14 , vai pietiekamas darbības, kas lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un citām ieinteresētajām personām palīdzētu veidot ilgtspējīgus darījumdarbības modeļus saskaņā ar šiem mērķrādītājiem. Agregētās ZIZIMM sektora prognozes rāda, ka kopējais neto piesaistījumu apjoms joprojām radītu atšķirību aptuveni no –40 līdz –50 Mt CO2 ekv. salīdzinājumā ar 2030. gada mērķrādītāju –310 Mt CO2 ekv. 15 . Īpašas bažas joprojām rada Čehija, Igaunija, Somija un Francija, kur kopējā neto piesaistījumu samazināšanās tendence līdz 2025. gadam var ietekmēt 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanu gan valsts, gan ES līmenī. Toties citi plāni liecina par atbilstošu vērienu attiecībā uz dažādu rīcībpolitiku un pasākumu klimata pārmaiņu mazināšanas ietekmes kvantitatīvu noteikšanu (Lietuva) un vērtīgām rīcībpolitikām, piemēram, kūdrāju hidroloģiskā režīma atjaunošanas vai sanācijas mērķrādītājiem (Dānija, Spānija, Nīderlande un Vācija). Gandrīz visām dalībvalstīm ir jāuzlabo uzraudzība, ziņošana un verifikācija, lai nodrošinātu pārskatīto tiesību aktu grodumu un labāku integrēšanu rīcībpolitikās. Visbeidzot, lai uzlabotu oglekļa piesaistītājus un noturību, plānos būtu labāk jāintegrē biodaudzveidība, dabas atjaunošana un dabā balstīti risinājumi. Šīs tendences apvēršanu veicinās arī ES Regulas par neatmežojošiem produktiem rezultatīva īstenošana 16 .
Turpmāku īpašu rīcību prasa nepietiekami emisiju samazinājumi transporta jomā. Tikai dažos plānos iekļauts vispārējs SEG emisiju mērķrādītājs transporta sektorā (Igaunija, Nīderlande, Zviedrija). Tomēr vairums dalībvalstu ir iekļāvušas virkni dažādu pasākumu, tajā skaitā transporta elektrifikāciju un bezemisiju infrastruktūras ieviešanu ceļiem, dzelzceļam, ostām un lidostām, kā arī pasākumus, kas veicina modālo pārvirzi, tajā skaitā pārvirzi uz sabiedrisko transportu un nemotorizēto mobilitāti. Šādi pasākumi samazinās arī izplūdes emisijas, un tas radīs tiešus ieguvumus gaisa kvalitātes uzlabojumu formā. Visas dalībvalstis iekļāvušas pasākumus par elektromobilitātes izvēršanu, un dažas (piemēram, Spānija un Nīderlande) iekļāvušas īpašus mērķrādītājus elektrotransportlīdzekļiem līdz 2030. gadam. Tomēr atsevišķās dalībvalstīs (piemēram, Itālijā, Francijā, Vācijā) joprojām pastāv atbalsta shēmas ar fosilo degvielu darbināmiem transportlīdzekļiem. Turklāt vairākos plānos nebija iekļauti konkrēti pasākumi ilgtspējīgu aviācijas degvielu (IAD) ražošanas un plašākas apguves atbalstam, kas palīdzētu īstenot regulu REFuelEU Aviation 17 . Ilgtspējīgu mobilitāti veicina arī dalībvalstu REPowerEU nodaļas nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos, un galīgajiem NEKP būtu jābūt saderīgiem ar šādām investīcijām un reformām.
Runājot par rīcību attiecībā uz emisijām, kas nav CO2 emisijas un kas 2021. gadā veidoja 30 % KCR emisiju 18 , NEKP projektu vērienīgums ir neviendabīgs. Horvātijas, Dānijas, Francijas, Vācijas, Lietuvas un Nīderlandes plāni aptver relatīvi plašu tādu avotu klāstu, kas emitē ne tikai CO2. Lietuva arī nospraudusi skaidrus mērķus attiecībā uz emisijām, kas nav CO2 emisijas, atkritumu apsaimniekošanas un lauksaimniecības radīto emisiju jomā. Tomēr citās valstīs, piemēram, Igaunijā, Ungārijā, Slovēnijā un Rumānijā, nepieciešama papildu rīcība, lai samazinātu emisijas, kas nav CO2 emisijas.
ES līmenī kopējās lauksaimniecības radītās emisijas stagnē, lai arī nacionālajos plānos ir zināmas atšķirības. Pat tad, ja plānos ir iekļauts visaptverošs rīcībpolitiku un pasākumu kopums un atsevišķos gadījumos arī konkrēti mērķrādītāji lauksaimniecības radīto emisiju samazināšanai, šķiet, ka prognozētās emisijas samazinās ļoti lēni, ņemot vērā arī to stagnāciju pēdējā desmitgadē. Tāpēc jāizstrādā papildu pasākumi, ar ko novērst lauksaimniecības radītās emisijas, un kvantitatīvi jānosaka to paredzamā ietekme. Izstrādājot NEKP galīgās versijas, dalībvalstīm būtu labāk jāapraksta sinerģija ar nacionālajiem kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģiskajiem plāniem un jāpaskaidro integrētā valsts pieeja rīcības pastiprināšanai.
Turpmāka vides rīcībpolitiku sniegto ieguvumu izpēte var stiprināt galīgos NEKP, jo īpaši attiecībā uz gaisa piesārņojumu, ūdeni un aprites ekonomiku. Vairāk nekā pusē plānu projektu nav ietverta nepieciešamā informācija par rīcībpolitiku ietekmi uz prognozētajām galveno gaisa piesārņotāju emisijām, ko regulē Valstu emisiju samazināšanas saistību direktīva 19 , ne arī informācija par nacionālās gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas (NAPCP) salāgošanu ar enerģētikas un klimata programmām. Tāpat vairumā plānu būtu noderīgi integrēt ūdens un aprites ekonomikas rīcībpolitikas principu un prakses, jo tie varētu palīdzēt samazināt SEG emisijas un veicināt stratēģisko autonomiju un pielāgošanos klimata pārmaiņām. Lai iedarbīgāk novērstu un samazinātu SEG emisijas, plānos būtu jāņem vērā ne tikai atkritumu apsaimniekošana, bet arī citas aprites ekonomikas prakses, tajā skaitā ekodizains un aprites darījumdarbības modeļi.
Lai gan to plāni liecina par zināmu apņemšanos visā dekarbonizācijas procesā atbalstīt rūpniecības konkurētspēju, dalībvalstis pilnībā neizmanto priekšrocības, ko NEKP satvars paver visaptverošas integrētas stratēģijas izstrādē. Tomēr aptuveni pusē plānu šāda stratēģija ir vismaz ieskicēta. Vairums dalībvalstu iekļāvušas ūdeņraža plašākas apguves un energoietilpīgo nozaru energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, kas atsevišķos gadījumos saistīti ar to atveseļošanas un noturības plāniem (ANP).
Oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana (CCUS) noteikti veicinās klimatneitralitātes sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz emisijām no grūti dekarbonizējamiem rūpnieciskiem procesiem, ja tas var atbalstīt rūpniecības konkurētspēju. Astoņas dalībvalstis (Beļģija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Lietuva un Nīderlande) sniegušas prognozes par CO2 apjomiem, kas tiks uztverti, sākot jau no 2025. gada (kopā līdz 15,2 Mt CO2 gadā). Kopumā dalībvalstis plāno līdz 2030. gadam katru gadu uztvert 34,1 Mt CO2, un no šā kopapjoma 5,1 Mt CO2 ir no biogēniem avotiem. Tas ir salīdzināms ar kopējo iesūknēšanas jaudu, ko dalībvalstis aplēsušas kā 39,3 Mt 2030. gadā. Vairākos atjauninātajos plānos ir atspoguļota nepieciešamība attīstīt CO2 cauruļvadu tīklu.
28. Pušu konference 20 , pamatojoties uz Glāzgovas klimata paktu 21 , deva spēcīgu impulsu tam, lai pārkārtotos, atteiktos no fosilā kurināmā / fosilajām degvielām, pakāpeniski atceltu fosilā kurināmā / fosilo degvielu subsīdijas un apstiprinātu lēmumu līdz 2030. gadam trīskāršot atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu visā pasaulē un divkāršot gada energoefektivitātes uzlabojumu vidējo rādītāju pasaulē. Atjaunināto NEKP projekti apstiprina, ka visas dalībvalstis ir sākušas pakāpeniski atteikties no cietā fosilā kurināmā izmantošanas, jo īpaši enerģijas ražošanā. Dažas dalībvalstis vairs neizmanto akmeņogles, un vairākas ir apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu izmantošanas līdz 2030. gadam. Tomēr atsevišķas dalībvalstis (piemēram, Horvātija, Vācija un Rumānija) plāno cieto fosilo kurināmo izmantot vēl krietni pēc 2030. gada.
Fosilā kurināmā / fosilo degvielu subsīdijas joprojām ir galvenais šķērslis tam, lai pārkārtotos uz tīru enerģiju un ES varētu sasniegt klimata mērķus. Tāpat kā citas videi kaitīgas subsīdijas, tās ir pretrunā principa “piesārņotājs maksā” piemērošanai un kropļo tirgus mehānismus. Pamatojoties uz Komisijas analīzi, ir vajadzīgi visu dalībvalstu kopīgi centieni, lai izskaidrotu, kā tās plāno pakāpeniski atcelt fosilā kurināmā / fosilo degvielu subsīdijas un noteikt skaidru un ticamu grafiku to ātrai pakāpeniskai atcelšanai, vienlaikus pieņemot papildu pasākumus, kas nepieciešami neaizsargāto mājsaimniecību aizsardzībai un konkurētspējas nodrošināšanai.
Galīgajos plānos ir jādara vairāk, lai analizētu attiecīgos klimatiskās neaizsargātības aspektus un riskus, iekļautu pielāgošanās mērķus visās enerģētikas savienības dimensijās un saskaņotu tos ar pārliecinošām rīcībpolitikām un pasākumiem. Tikai Somija, Luksemburga un Spānija analizējušas visatbilstošākos klimatiskās neaizsargātības aspektus un riskus un ierosinājušas saistītās rīcībpolitikas un pasākumus. Turklāt tikai Grieķija, Luksemburga un Spānija pienācīgi norādījušas saikni starp enerģētikas savienības mērķiem un pielāgošanos klimata pārmaiņām. Tikai piecas dalībvalstis (Somija, Francija, Grieķija, Luksemburga un Portugāle) likušas pietiekamus pamatus, lai ar pielāgošanās rīcībpolitikām un pasākumiem sasniegtu savus nacionālos stratēģiskos mērķus. Vairums dalībvalstu nebija pietiekami detalizēti izklāstījušas savas rīcībpolitikas un pasākumus saistībā ar ūdens resursu apsaimniekošanu un sezonālā ūdens trūkuma, karstuma, sausuma vai laikapstākļu notikumu ietekmi uz enerģijas ražošanu un piegādes traucējumiem.
Galīgajos plānos būtu jāpastiprina katastrofu riska mazināšanas elementi. Vairums dalībvalstu sniedza informāciju par saiknēm starp NEKP un to katastrofu riska pārvaldības satvariem, piemēram, atsaucoties uz elektroenerģijas sektora riskgatavības plāniem, apsverot kiberdrošības riskus un iekļaujot piegādes drošības riskus. Kipra, Igaunija, Slovākija un Nīderlande šo aspektu nav aplūkojušas.
2.1.2Atjaunīgā enerģija
Savienība ir ieviesusi visus nepieciešamos nosacījumus, lai nodrošinātu, ka tā joprojām ir konkurētspējīga globālo procesu dalībniece, un jau virza globālos centienus atjaunīgās enerģijas izmantošanā. Savienība pašlaik ir apņēmusies kopējo atjaunīgās enerģijas mērķrādītāju palielināt vismaz līdz 42,5 %, tiecoties līdz 2030. gadam sasniegt 45 %.
Dalībvalstu izvirzītās ieceres 22 Savienības līmenī pielīdzināmas atjaunīgās enerģijas īpatsvaram 38,6–39,3 % robežās 2030. gadā. Tas ir ievērojami vairāk par Atjaunojamo energoresursu direktīvā (RED II) 23 norādītājiem 32 %, tomēr mazāk par pārskatītajā RED II 24 noteikto saistošo īpatsvaru 42,5 % apmērā. To atsevišķo dalībvalstu centieni, kas pārsniedz prasīto, nav pietiekami, lai kompensētu to dalībvalstu devumus, kas nav iesniegušas plānus, vai to dalībvalstu devumu, kas nav pietiekami vērienīgs. Rezultātā ES-27 ieceru vēriens nav pietiekams un dalībvalstīm galīgajos atjauninātajos NEKP ir jāpalielina savi devumi, lai kolektīvi sasniegtu 2030. gada saistošo ES atjaunīgās enerģijas mērķrādītāju.
Ievērojami atšķiras dalībvalstu devumi virzībā uz ES AER mērķrādītāja sasniegšanu un AER īpatsvars, kas izriet no Pārvaldības regulas II pielikumā iekļautās formulas 25 . Tikai septiņas dalībvalstis (Dānija, Spānija, Igaunija, Grieķija, Itālija, Lietuva un Luksemburga) ir sniegušas devumu, kas atbilst paredzamajam nacionālajam devumam vai pārsniedz to.
Gandrīz visas dalībvalstis ir norādījušas atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju trajektorijas līdz 2030. gadam un dažos gadījumos līdz 2040. un 2050. gadam, un daudzas dalībvalstis īpašu uzmanību pievērš tam, lai intensīvāk ieviestu elektroenerģijas ražošanu no atjaunīgās enerģijas, jo īpaši vēja un saules enerģijas. Piemēram, Lietuva un Igaunija plāno 2030. gadā elektroenerģijas sektorā sasniegt 100 % atjaunīgās enerģijas īpatsvaru, bet Dānija plāno to pat pārsniegt ar 117 %. Daudzas dalībvalstis apsver saules enerģijas nozīmi un plāno veicināt tās ieviešanu galvenokārt dzīvojamo ēku sektorā, izmantojot stimulus un vienkāršotas atļauju piešķiršanas procedūras. Tas ir būtisks devums ES saules enerģijas stratēģijas 26 mērķu sasniegšanā. Tikai Portugāle paredz indikatīvu mērķrādītāju 0,2 GW okeāna enerģijas attīstībai, lai līdz 2030. gadam veicinātu okeāna enerģijas 1 GW mērķa sasniegšanu 27 . Dalībvalstis tiek mudinātas galīgajos NEKP iekļaut trūkstošās trajektorijas, rūpīgu plānošanu un mērķorientētas uzstādītās jaudas atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju ieviešanai nākamajos 10 gados ar perspektīvu līdz 2040. gadam. Tas ir īpaši svarīgi vēja enerģijai Vēja enerģijas rīcības plāna 28 mērķu kontekstā.
Dalībvalstis atjaunināto NEKP projektos rīcībpolitikas un pasākumus izklāstījušas dažādās detalizācijas pakāpēs. Lai nodrošinātu uz tirgu balstītu atjaunīgās enerģijas izmantošanu, būtiska ir šķēršļu novēršana elektroenerģijas pirkuma līgumiem (EPL). Piemēram, Igaunijas un Spānijas mērķis ir veicināt privātās investīcijas, lai izmantotu atjaunīgo enerģiju ar šādu līgumu palīdzību.
Attiecībā uz atjaunīgo energoresursu atļauju izsniegšanas atvieglošanu vairākas dalībvalstis ir iekļāvušas pasākumus, ar ko racionalizēt atļauju piešķiršanas procedūras, izveidojot vienotu digitālo kontaktpunktu (piemēram, Kipra), apvienojot atsevišķas atļaujas vienā (piemēram, Nīderlande) un piešķirot vairāk līdzekļu atļauju izsniedzējām iestādēm (piemēram, Somija). Turklāt dažām dalībvalstīm ir stingri izstrādāti plānu projekti, ar ko atbalstīt atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritoriju noteikšanu (piemēram, Igaunijai, Horvātijai, Itālijai un Portugālei). Dažas dalībvalstis ir sniegušas arī informāciju par konkrētām tehnoloģijām paredzētu kartēšanu (piemēram, Zviedrija par vēja enerģiju).
Apmēram pusē plānu projektu ir ietverti mērķrādītāji vai prognozes 29 par AER īpatsvara palielināšanu siltumapgādē un aukstumapgādē, kas nepārprotami atbilst saistošajam palielinājumam 30 . Turklāt tikai sešos plānos ir iekļauti atbilstoši mērķrādītāji attiecībā uz centralizēto siltumapgādi un aukstumapgādi, sešos ir sniegts mērķrādītājs attiecībā uz ēkām un tikai piecos ir izvirzīts mērķrādītājs attiecībā uz atjaunīgās enerģijas īpatsvaru rūpniecībā. Vairākos plānos kā galvenais devums siltumapgādes un aukstumapgādes atjaunīgo energoresursu īpatsvarā ir izcelti siltumsūkņi, lai gan ir nepieciešama plašāka informācija par elektroenerģijas, siltumapgādes un aukstumapgādes tīklu integrācijas nodrošināšanu. Vairāku plānu projektu dažādās sadaļās ir minēti ģeotermālie energoresursi, jo īpaši siltumapgādes un aukstumapgādes vajadzībām (piemēram, Francija, Vācija, Ungārija, Slovākija), taču nav sniegta būtiska informācija par to izmantošanas pasākumiem.
Vairums dalībvalstu iekļauj trajektorijas atjaunīgās enerģijas īpatsvaram transporta sektorā, savukārt tikai dažas (piemēram, Čehija, Francija) sniedz informāciju par SEG intensitātes samazinājuma trajektoriju transporta sektorā. Tikai dažas dalībvalstis (piemēram, Itālija) ir saskaņojušas savus plānus ar jaunajiem mērķrādītājiem, kas noteikti pārskatītajā RED II, un izmaiņām mērķrādītāja struktūrā.
Turklāt joprojām ir potenciāls turpināt veicināt elektrolīzeru jaudas atjaunīgajam ūdeņradim 31 un saistītajiem produktiem pieprasījuma sektoros, tajā skaitā izmantojot ūdeņraža importam paredzētās starptautiskas partnerības atbilstīgi plāna REPowerEU mērķiem. Tomēr vairākas dalībvalstis šajā jomā ir plānojušas veikt turpmākus pasākumus. Piemēram, Vācija jau ir panākusi vienošanos ar Norvēģiju, kas ļaus ilgtermiņā importēt atjaunīgo ūdeņradi. Dānija, Vācija, Nīderlande, Spānija un Portugāle vien, lai veicinātu atjaunīgo ūdeņradi, cenšas kopumā attīstīt 38–40 GW elektrolīzeru jaudu.
Vairums dalībvalstu nav skaidri minējušas pasākumus, kas nodrošinātu bioenerģijas ilgtspēju, aptverot pārstrādātās RED II ilgtspējas kritērijus. Vairumā plānu projektu prognozēs ir iekļauta biomasas piegāde pieprasījuma apmierināšanai katrā sektorā līdz 2030. gadam vai pat līdz 2040. gadam, kā arī biomasas piegādes pēc izejvielām un izcelsmes. Tomēr uz kaskādes principu ir atsaukušās tikai dažas dalībvalstis. Vairumā atjaunināto NEKP projektu nav iekļauta meža biomasas iekšzemes piegāde enerģijas vajadzībām 2021.–2030. gadā, ne arī plānotais meža biomasas izmantojums enerģijas ražošanai saskaņā ar pārskatīto ZIZIMM regulu, jo īpaši 2026.–2030. gadam. Gandrīz visas dalībvalstis min biometānu, taču tikai mazāk nekā puse dalībvalstu ir kvantitatīvi noteikušas nacionālos biometāna mērķus 2030. gadam, un tas kopā veido tikai aptuveni 15 miljardus m3 32 . Francija uzrāda visstraujāk augošo biometāna tirgu ar vispusīgu biometāna plašākas izmantošanas satvaru. Gan Itālija, gan Dānija ir ziņojušas par apjomiem, kas kopsummā pārsniedz vienu trešdaļu no ES kopējā apjoma; tas nozīmē, ka fosilās gāzes importu līdz 2030. gadam var samazināt vēl vairāk.
2.1.3Energoefektivitāte
Saskaņā ar paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %” un plānu REPowerEU ES noteica mērķrādītāju līdz 2030. gadam enerģijas patēriņu samazināt par 11,7 % salīdzinājumā ar ES 2020. gada atsauces scenārija prognozēm, kā noteikts nesen pieņemtajā Energoefektivitātes direktīvā (EED pārstrādātajā redakcijā) 33 . Šīs jaunās vērienīgās ieceres kontekstā 2021. gadā ES enerģijas patēriņš bija par 31,9 % lielāks nekā 2030. gada indikatīvais primārās enerģijas patēriņa mērķrādītājs un par 26,9 % lielāks nekā 2030. gada enerģijas galapatēriņa saistošais mērķrādītājs.
Vairums dalībvalstu atjaunināto NEKP projektos sniedz nacionālos devumus ES 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāju sasniegšanā, taču tikai dažas dalībvalstis ierosina pietiekami vērienīgas ieceres attiecībā uz primārās enerģijas patēriņu (t. i., Vācija un Nīderlande) vai enerģijas galapatēriņu ( piemēram, Igaunija un Rumānija), vai abiem (t. i., Čehija, Francija, Itālija, Lietuva) saskaņā ar EED pārstrādāto redakciju.
Balstoties uz dalībvalstu sniegtajiem nacionālajiem devumiem 34 , ir gaidāms, ka ES 2030. gadā sasniegs enerģijas galapatēriņa līmeni 814,3 Mtoe, kas ir mazāk par enerģijas galapatēriņa līmeni 956 Mtoe, kas noteikts 2018. gada EED 35 , tomēr pārsniedz 763 Mtoe līmeni, kas noteikts EED pārstrādātajā redakcijā. Tas salīdzinājumā ar 2030. gada prognozēm atbilst samazinājumam par 5,8 %, kas ir ievērojami mazāk nekā EED pārstrādātajā redakcijā noteiktais samazinājums par 11,7 %. Samazinājums galvenokārt skaidrojams ar to dalībvalstu centieniem, kuras ir apņēmušās līdz 2030. gadam vēl vairāk samazināt enerģijas patēriņu. Tomēr ar šiem centieniem nepietiek, lai kompensētu to dalībvalstu devumu, kuru ieceres ir nepietiekami vērienīgas vai kuras savā atjauninātā NEKP projektā nav nodrošinājušas nacionālos devumus energoefektivitātes jomā.
Sākotnējais agregētais novērtējums liecina par būtisku atpalicību ES 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāju sasniegšanā gan primārās enerģijas patēriņa, gan enerģijas galapatēriņa izteiksmē. Primārās enerģijas patēriņa izteiksmē nesakritība ar ES 2030. gada indikatīvo mērķrādītāju ir 75 Mtoe. Enerģijas galapatēriņa izteiksmē nesakritība ar Savienības 2030. gada saistošo mērķrādītāju ir 53,1 Mtoe.
Galīgajos atjauninātajos NEKP būs jāiekļauj vērienīgāki energoefektivitātes devumi 2030. gadam un jānorāda skaidras trajektorijas enerģijas patēriņa samazināšanai. Lai izstrādātu ticamu plānu ES ierosinātā vērienīgā līmeņa sasniegšanai, dalībvalstīm ir arī labāk jādefinē vispārējais valsts politikas satvars, kas ir nacionālā devuma pamatā. Tas jo īpaši attiecas uz enerģijas ietaupījuma pienākuma īstenošanu, ņemot vērā arī pārskatīto kumulatīvā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjomu, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, un publiskā sektora paraugu, detalizēti norādot attiecīgo informāciju par plānotajiem enerģijas patēriņa samazinājumiem, ko rada visas publiskās iestādes un publisko ēku renovācija.
Savienības energoefektivitātes stratēģija ir balstīta uz principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” 36 , kas energoefektivitāti nosaka par svarīgu prioritāti visā rīcībpolitikas veidošanā. Ir svarīgi, lai galīgajos atjauninātajos NEKP būtu skaidrāk norādīts, kā dalībvalstis īstenos šo principu. Energoefektivitātes princips ir atspoguļots vairākās rīcībpolitikas jomās Kipras atjauninātā NEKP projektā, savukārt Grieķija, Spānija, Lietuva, Luksemburga un Rumānija atjaunināto NEKP projektos šo principu ir iekļāvušas vismaz dažās rīcībpolitikas jomās. Tajā pašā laikā vairākos plānu projektos šis princips nekādā veidā nebija minēts.
Attiecībā uz ēku sektoru ES klimata mērķrādītāju plānā un paketē “Gatavi mērķrādītājam 55 %” ir izklāstīts redzējums, kā līdz 2050. gadam panākt bezemisiju ēku fondu 37 . Pašreizējais NEKP atjaunināšanas cikls ir iespēja dalībvalstīm atjaunināt savas 2020. gada ilgtermiņa renovācijas stratēģijas 38 . Atjauninātajā iecerē būtu jāiekļauj starpposma atskaites punktu noteikšana 2030. un 2040. gadam un tādi rādītāji kā kopējais enerģijas izmantojums ēku sektorā, SEG emisijas un renovācijas rādītāji. Šīs ieceres pamatā vajadzētu būt pietiekamām rīcībpolitikām, pasākumiem un finansiālajam atbalstam, ņemot vērā sektora spējas un galvenos šķēršļus.
Līdz šim tikai Kipra, Grieķija, Luksemburga un Nīderlande ir atjauninājušas savu ilgtermiņa renovācijas stratēģiju vērienīguma līmeni. Šīs valstis saskaņoti un sistemātiski atspoguļo arī pārstrādāto Energoefektivitātes direktīvu, pārskatīto Atjaunojamo energoresursu direktīvu un gaidāmo Ēku energoefektivitātes direktīvu. Nīderlande paaugstina ēkām noteikto 2030. un 2050. gada dekarbonizācijas atskaites punktu vērienīguma līmeni. Luksemburga un Grieķija iesniedza pārskatītas enerģijas ietaupījuma ieceres, bet Kipra — jaunus un atjauninātus pasākumus. Tomēr vairums dalībvalstu atsaucas tikai uz 2020. gada ilgtermiņa renovācijas stratēģiju galvenajiem aspektiem. Tāpēc galīgajos atjauninātajos NEKP dalībvalstīm ir jāsniedz ar ēkām saistīto rīcībpolitiku un pasākumu skaidrāks apraksts un kvantitatīva aplēse par finansējumu, izmaksām un ietekmi uz enerģijas ietaupījumu un emisiju aiztaupījumu.
2.1.4Enerģētiskā drošība
Pēdējos divos gados ir īpaši uzsvērta stratēģiskās plānošanas nozīme enerģētikas savienības enerģētiskās drošības dimensijā. Enerģētiskā drošība vērtētajos plānu projektos ir aplūkota ļoti atšķirīgi, un tas kavē visaptverošu ES līmeņa analīzi. Kā izklāstīts arī Komisijas 2022. gada decembrī izdotajos norādījumos 39 , galīgie atjauninātie NEKP iegūtu, ja tiktu izmantoti saskaņotāki rādītāji.
Dabasgāze 2021. gadā joprojām veidoja 24 % no ES primāro energoresursu struktūras 40 . Krievija agrāk bija ES galvenā gāzes piegādātāja, 2021. gadā nodrošinot aptuveni 45 % no ES importa. Pēc iebrukuma kara Ukrainā Krievijas nodrošinātā daļa 2023. gada pirmajos desmit mēnešos veidoja 15 % jeb 32 miljardus m3 no visa ES gāzes importa 41 . Balstoties uz atjaunināto plānu projektiem, paredzams, ka nacionālie gāzes ražošanas apjomi palielināsies Horvātijā, Itālijā un Slovākijā. Šīs valstis kopā ar Rumāniju plāno arī palielināt pazemes gāzes krātuvju jaudu vai gāzes starpsavienojumus, kas stiprinās ES gāzes piegādes drošību.
Tikai dažas dalībvalstis savos plānos sniedz pietiekamu informāciju par to, kā nodrošināt diversificētu gāzes piegādātāju portfeli (piemēram, Somija, Itālija, Portugāle), pat ja vairākos gadījumos tās izvirza ļoti vērienīgas ieceres atjaunīgo un mazoglekļa gāzu plašākai izmantošanai (piemēram, Dānija, Francija un Itālija attiecībā uz biometānu). Runājot par gatavību riskam un krīzēm gāzes sektorā, Eiropas Komisija norāda, ka šā paziņojuma sagatavošanas laikā dažas dalībvalstis kavējas ar riska kopīgo un nacionālo novērtējumu, preventīvās rīcības plānu un ārkārtas rīcības plānu iesniegšanu, un mudina iesniegt to plānus pēc iespējas ātrāk 42 .
Elektroapgādes jomā vairumam dalībvalstu galīgajos atjauninātajos plānos ir sīki jāizklāsta un jāaplūko, kā fosilā kurināmā (galvenokārt akmeņogļu un gāzes) elektrostaciju pakāpeniska aizstāšana ar atjaunīgo energoresursu (galvenokārt vēja un saules enerģijas) elektrostacijām jo īpaši rada uz to ietekmē elektroenerģijas sistēmas stabilitāti, tajā skaitā jāapskata ietekme uz savstarpēji saistītām dalībvalstīm. Turklāt vairums dalībvalstu pievēršas elektroenerģijas ražošanas pusei, un tikai dažas pietiekami novērtē pieprasījuma pusi. Elastības risinājumi, piemēram, enerģijas uzglabāšana un pieprasījumreakcija, ir ļoti svarīgi, lai energosistēmā integrētu variablus atjaunīgos energoresursus. Pozitīvi vērtējams ir tas, ka dažas dalībvalstis, piemēram, Spānija, ir izstrādājušas skaidrus ceļvežus un mērķrādītājus enerģijas uzkrāšanai.
Lai sasniegtu dekarbonizācijas mērķrādītājus un nodrošinātu enerģētisko drošību, atsevišķās dalībvalstīs būtiska nozīme ir kodolenerģijai. Divpadsmit dalībvalstis patlaban izmanto kodolenerģiju, lai ražotu mazoglekļa elektroenerģiju ar 97 GWe kopējo uzstādīto jaudu 43 . Saskaņā ar atjaunināto NEKP projektiem deviņas dalībvalstis apsver vai plāno paildzināt savu esošo kodolelektrostaciju darbmūžu un vienpadsmit dalībvalstis apsver jaunu kodolenerģijas jaudu uzstādīšanu. Desmit dalībvalstis nolūkā atbalstīt savas energoresursu struktūras stabilitāti un pieejamību cenas ziņā pauž arī potenciālu interesi par mazu modulāro reaktoru tehnoloģiju ieviešanu.
Attiecībā uz piegādes drošību jānorāda, ka, lai diversificētu kodoldegvielas piegādes ķēdi, Čehija, Somija un Slovākija ir nodrošinājušas alternatīvas kodoldegvielas piegādes un ievērojami samazinājušas savu atkarību no Krievijas kodoldegvielas piegādes un cikla pakalpojumiem.
Nafta joprojām ir galvenais ES energoresurss, kas 2021. gadā veidoja 34 % no primāro energoresursu struktūras. Paredzams, ka naftas īpatsvars energoresursu struktūrā ES līdz 2030. gadam samazināsies mēreni, bet periodā līdz 2040. gadam samazinājums būs krasāks. Tikai dažos plānos (piemēram, Francijas) ietvertas prognozes par nacionālo naftas patēriņu līdz 2030. gadam, un tikai dažos novērtēta naftas infrastruktūras (ostu, rafinētavu, cauruļvadu un naftas krājumu) piemērotība periodā pēc 2030. gada saistībā ar gaidāmajām naftas pieprasījuma izmaiņām dekarbonizācijas dēļ.
Tā kā vairākas dalībvalstis apraksta digitalizāciju kā veicinošu faktoru atjaunīgo energoresursu integrēšanai tīklā, kiberdrošība būs svarīga prasība drošai un stabilai energosistēmai. Tāpēc pozitīvi vērtējams ir tas, ka vairākas dalībvalstis (piemēram, Spānija) atjaunināto plānu projektos iekļāvušas pienācīgas atsauces uz TID 2 direktīvu 44 vai pat izstrādājušas papildu pasākumus.
2.1.5Iekšējais enerģijas tirgus
Ņemot vērā ES augstāko mērķrādītāju attiecībā uz atjaunīgo enerģiju un vajadzību dot patērētājiem iespējas ātri gūt labumu no tā, ļoti svarīga būs ES integrēta enerģijas tirgus izveides pabeigšana. Atspoguļojot stimulu paātrināt energosistēmas integrāciju 45 un pienākumus, kas noteikti Elektroenerģijas direktīvā (ES) 2019/944 46 un pavisam nesen pārskatītajā RED II 47 , dalībvalstīm būs jāievieš saprātīgas rīcībpolitikas un jānodrošina tādu elastības avotu izmantošana kā, piemēram, pieprasījumreakcija un uzkrāšana. Pilnīga un netraucēta tirgus piekļuve šiem pakalpojumiem ir jāpapildina ar īstenošanas projektiem un skaidriem veicinošiem regulatīvajiem satvariem.
Vairākos atjaunināto NEKP projektos ir iekļautas stratēģijas, kas paredzētas, lai novērstu atlikušos cenu izkropļojumus un pārvarētu tirgus šķēršļus, veicinātu jaunu tirgus dalībnieku nediskriminējošu līdzdalību un nodrošinātu dažādus elastības avotus enerģijas tirgos. Jo īpaši vairumā atjaunināto plānu projektu ir uzsvērti būtiski pasākumi, kas palielina elastību, izmantojot pieprasījumreakciju, viedtīklus un agregatorus. Viens no šādiem piemēriem vērojams Grieķijā, kur enerģijas uzkrāšanas ieviešana ir iekļauta plāna projektā. Dānijā un Portugālē ierosināto pasākumu mērķis ir veicināt elektrotransportlīdzekļu viedo uzlādi. Zviedrija arī noteica skaidrus nacionālos mērķus elastības risinājumiem. Vairākas dalībvalstis plānu projektos kā veicinošu faktoru turpmākai atjaunīgo energoresursu integrācijai un tīkla paplašināšanai min digitalizāciju.
Tomēr vairumā dalībvalstu atjauninātajos plānos joprojām trūkst skaidru nacionālo mērķu attiecībā uz energosistēmas elastību. Ja nacionālie mērķi ir iekļauti, tie atšķiras atkarībā no pielāgojamības un izmērāmības. Kopumā, lai gan daudzas dalībvalstis savos plānos ir izklāstījušas pasākumus, ar ko pārvarēt tirgus šķēršļus, dažām joprojām trūkst to mērķu sasniegšanai vajadzīgo skaidro mērķrādītāju un laika grafiku, jo īpaši termiņa, līdz kuram to elektroenerģijas tirgus būs pilnībā konkurētspējīgs un liberalizēts. Ir nepieciešami arī īpaši pasākumi, lai ieviestu agregēšanas un elastības pakalpojumus, ko iegādājas pārvades sistēmu operatori (PSO) un sadales sistēmu operatori (SSO).
Lai Eiropas iedzīvotāji būtu šo strukturālo izmaiņu centrā, ir svarīgi iespēcināt patērētājus un palielināt to nozīmi, pārkārtojoties uz tīru enerģiju. Jānorāda, ka Lietuvas sadales sistēmu operatori popularizē veicinošu satvaru aktīviem lietotājiem 48 un Luksemburga veido enerģētikas datu platformu, kas lietotājiem palīdz reāli līdzdarboties enerģijas tirgū. Tomēr vairumā atjaunināto plānu projektu trūkst pietiekami detalizētas informācijas (ietekmes un kvantitatīvu mērķrādītāju) par pasākumiem pašpatēriņa veicināšanai un satvaru, kas veicina atjaunīgo energoresursu kopienu un enerģijas kopīgošanas attīstību, kā arī tehnoloģisko inovāciju ieviešanu, lai padarītu enerģijas izmantošanu efektīvāku.
Ņemot vērā neseno enerģētisko krīzi, iekšējam enerģijas tirgum ir jānodrošina pietiekama aizsardzība neaizsargātiem patērētājiem un mājsaimniecībām 49 . Tāpēc visos galīgajos atjauninātajos plānos ir jāpastiprina rīcība šajā aspektā. Vairumam dalībvalstu joprojām trūkst enerģētiskās nabadzības skaidras definīcijas vai būtu jāveic pienācīgs enerģētiski nabadzīgu mājsaimniecību skaita novērtējums un vajadzības gadījumā jānosaka mērķrādītājs attiecībā uz enerģētiski nabadzīgu mājsaimniecību skaita samazināšanu. Plānu projektos atrodamas vairākas labās prakses, piemēram, Francijā likumā noteiktā enerģētiskās nabadzības definīcija vai Slovākijā notiekošais darbs, ko veic, lai izstrādātu metodi enerģētiskās nabadzības definēšanai.
Vairumā NEKP joprojām trūkst strukturālu rīcībpolitiku un pasākumu enerģētiskās nabadzības mazināšanai, jo īpaši energoefektivitātes un dekarbonizācijas pasākumu neaizsargāto grupu atbalstam un finansējuma avotu, tajā skaitā no Sociālā klimata fonda.
Stabili un pietiekami starpsavienojumi ir priekšnosacījums tam, lai palielinātu Eiropas energosistēmas noturību un integrāciju. Šim nolūkam labvēlīgs ir izrādījies Eiropas satvars, un dalībvalstis ir guvušas labus panākumus pārrobežu jaudu palielināšanā 50 . Plānu projektos visas dalībvalstis atzīst, ka ir svarīgi sasniegt vai saglabāt elektroenerģijas starpsavienojumu mērķrādītāju 15 % apmērā.
Attiecībā uz pārrobežu reģionālo sadarbību no četrdesmit nepieciešamajiem divpusējiem nolīgumiem par gāzes piegādes drošību starp kaimiņos esošajām dalībvalstīm no parakstīti un iekļauti novērtētajos plānu projektos ir tikai astoņi, un tas atspoguļo strukturālu neaizsargātību ES piegādes drošības struktūrā 51 . Atjaunināto plānu projektos trūkst detalizētas informācijas par šādu nolīgumu statusu, un attiecīgās dalībvalstis tiek mudinātas turpināt centienus virzīt šīs sarunas uz priekšu.
Vairumā atjaunināto NEKP projektu ir minēts progress, kas gūts vairāku kopīgu interešu projektu pabeigšanā. Tomēr joprojām ir nepieciešama aktīva rīcība, lai sasniegtu un uzturētu starpsavienojumu līmeni, ņemot vērā 2030. gada mērķus. Dažas dalībvalstis (piemēram, Horvātija, Dānija, Somija, Ungārija, Luksemburga, Nīderlande, Slovākija un Slovēnija) ES mērķrādītāju jau ir sasniegušas vai apsteigušas. Citas savos plānu projektos apņemas attīstīt starpsavienojumus ar kaimiņvalstīm, investējot jaunās pārvades jaudās un starpsavienotājos, jo īpaši reģionos, kuri vēsturiski ir atkarīgi no viena piegādātāja un kuru mērķis tagad ir uzlabot diversifikāciju. Turklāt dažas dalībvalstis (piemēram, Igaunija, Somija, Itālija un Portugāle) plāno diversificēt energoresursu struktūru, īstenojot kopīgus ūdeņraža infrastruktūras projektus.
2.1.6Pētniecība, inovācija, konkurētspēja un prasmes
Patlaban vairāk nekā jebkad iepriekš ir svarīgi visās dalībvalstīs pastiprināt rīcību pētniecības, inovācijas un konkurētspējas jomā, lai sasniegtu ES 2030. gada klimata un enerģētikas mērķrādītājus un nodrošinātu noturīgu, apritīgu un dekarbonizētu Eiropas ekonomiku. Tas prasa ražošanas nozarei un uzņēmumiem pievilcīgas ekonomiskās iespējas vienkāršotā regulatīvā vidē un nākotnes prasībām atbilstošu darbvietu radīšanu. Tāpēc galīgajos atjauninātajos NEKP būtu ieteicams vairāk pievērsties šai enerģētikas savienības dimensijai.
Vairums dalībvalstu atjaunināto NEKP projektos uzskaita valsts stratēģijas un pasākumus, ar ko atbalsta pētniecību, inovāciju un konkurētspēju. Tomēr lielākajai daļai trūkst mērķu un finansējuma mērķrādītāju, kas līdz 2030. un 2050. gadam noteiktu konkrētus ceļus nolūkā paātrināt konkrētu tīrās enerģijas tehnoloģiju ieviešanu un veicinātu pārkārtošanos uz neto nulles emisiju aprites ekonomiku. Izņemot Dāniju, Vāciju, Igauniju, Franciju un Lietuvu, atjaunināto plānu projektos trūkst konkrētu darbību, kas palīdzētu palielināt tīras enerģijas tehnoloģiju, iekārtu un komponentu ražošanu un nodrošinātu dalībvalstu piegādes ķēžu noturību.
Ir arī obligāti jāizpēta, kā valstu enerģētika un klimats var palīdzēt izveidot vienkāršotu regulatīvo vidi, kas paredzēta, lai piesaistītu investīcijas tīro tehnoloģiju jomā un veicinātu to pieaugumu visā vienotajā tirgū. Svarīgi, ka Savienībai un dalībvalstīm ir arī jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka enerģētikas pārkārtošanas un klimatiskās pārkārtošanās posmā, kad fosilās enerģijas izmantošana tiek pakāpeniski izbeigta, kļūst pieejamas tīras enerģijas alternatīvas par pieņemamām cenām. Nacionālie enerģētikas un klimata plāni ir svarīgi instrumenti, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka, piemēram, ņemot vērā nepieciešamību veikt ievērojamas investīcijas elektrotīklā līdz 2030. gadam, notiek dialogs par reformām un citiem pasākumiem, lai nodrošinātu uzņēmumiem un mājsaimniecībām piekļuvi tīrai enerģijai par pieņemamām cenām. Lai sāktu risināt šos jautājumus, Komisija ar dalībvalstīm attiecībā uz to nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem plāno izmantot iteratīvo procesu.
Vairumā plānu ir ziņots par programmā “Apvārsnis Eiropa” un energotehnoloģiju stratēģiskajā plānā paredzēto reģionālo sadarbību pētniecības un inovācijas jomā, taču tajos nav noteikti izmērāmi mērķi, kas jāsasniedz ar kopīgu projektu palīdzību. Tomēr labie piemēri ietver Dānijas plānus izpētīt sadarbību ar ziemeļvalstīm CCS/CCU jomā, Spānijas un Portugāles sadarbību kopīgā enerģijas uzglabāšanas pētniecības centra jomā un Luksemburgas plānu sadarboties ar citām Beniluksa valstīm ūdeņraža pētniecības un inovācijas jomā.
Kopumā dalībvalstu atjaunināto plānu projektos trūkst pasākumu un finansējuma, kas paredzēti, lai īstenotu ES rīcības plānu par energosistēmas digitalizāciju 52 . Tomēr ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Itālijas plāni attiecībā uz kiberdrošības izpēti elektroenerģijas sektorā, Slovākijas un Čehijas kopīgo interešu projekts (“ACON viedtīkli”) par sadales sistēmas digitalizāciju un Portugāles pasākumi viedo skaitītāju izplatīšanai un viedtīklu attīstībai.
Kā norādīts vairākās Komisijas iniciatīvās, tajā skaitā Prasmju pilnveides paktā un priekšlikumā par neto nulles emisiju industrijas aktu, kurā minētas prasmju akadēmijas, kļūst arvien svarīgāk novērst prasmju trūkumu, lai varētu pārkārtoties uz tīru enerģiju. Vairākas dalībvalstis, piemēram, Dānija, Spānija, Igaunija, Portugāle un Slovākija, skaidri noteikušas sektorus, kuros jākoncentrējas uz darbībām pārkvalifikācijas /kvalifikācijas celšanas jomā. Tomēr vairums dalībvalstu nav izvirzījušas mērķus vai pasākumus ar īpašu finansējumu, kas paredzēti, lai novērstu stratēģiskajos sektoros konstatēto prasmju trūkumu.
2.2Konkurētspējīgam Eiropas zaļajam kursam paredzētās investīcijas
Lai sasniegtu vērienīgos 2030. gada mērķrādītājus, būs ievērojami jāpalielina investīcijas, savukārt publiskie resursi, domājams, būs ierobežoti. Komisija 2023. gada stratēģiskās prognozēšanas ziņojumā 53 lēsa, ka, lai sasniegtu Eiropas zaļā kursa un plāna REPowerEU mērķus, gadā ir nepieciešamas papildu investīcijas 620 miljardu EUR apmērā 54 .
Vairums dalībvalstu atjaunināto NEKP projektos nav sniegušas pārskatu par paredzamajām kopējām investīcijām, kas vajadzīgas 2020.–2030. gada periodā. Deviņas dalībvalstis (Kipra, Spānija, Francija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande un Rumānija) iekļāvušas vismaz daļēju aplēsi par investīciju vajadzībām. Neviena dalībvalsts nesniedza aplēses par nesakritību starp šīm vajadzībām un pieejamajiem finansējuma avotiem. Tomēr vairākas dalībvalstis ziņoja par būvniecības, rūpniecības un transporta sektoros vajadzīgajām investīcijām, kas saistītas ar enerģētiku. Tikai dažas ziņoja par paredzamajām investīciju vajadzībām lauksaimniecības nozarē, kas palīdzētu lauksaimniekiem veidot ilgtspējīgus darījumdarbības modeļus. Kopumā atjaunināto NEKP projektos dalībvalstu sniegtā informācija, kas pašlaik iekļauta plānos, neļauj investīciju vajadzības agregēt ES līmenī.
Stingras aplēses par investīciju vajadzībām un to makroekonomisko ietekmi ir kļuvušas vēl svarīgākas saistībā ar ierosināto ES ekonomikas pārvaldības noteikumu reformu, kur Komisijas priekšlikumā valstu vidēja termiņa fiskālajiem un strukturālajiem plāniem būs jāatbilst atjauninātajiem NEKP.
NEKP ir iespēja izpētīt veidus, kā uzlabot regulatīvo vidi privāto investīciju piesaistei, un apsvērt, kā izmantot publiskos līdzekļus (valsts un ES finansējuma avotus), lai piesaistītu privātās investīcijas. Tas ietver to, kā dalībvalstis nolūkā atbalstīt NEKP mērķus izmantos Atveseļošanas un noturības mehānismu, kohēzijas politiku (tajā skaitā Taisnīgas pārkārtošanās fondu), kopējo lauksaimniecības politiku, Inovāciju fondu un Modernizācijas fondu. Turklāt, izsolot ES ETS kvotas, tiks gūti ievērojami ieņēmumi, kam arī būtu jāatbalsta klimatiskā pārkārtošanās.
Galīgajos atjauninātajos plānos ir jāpapildina informācija par finansējuma avotiem, jo tikai dažas dalībvalstis sniedz informāciju par avotu veidiem (publisko finansējumu salīdzinājumā ar privāto, ES finansējumu salīdzinājumā ar valsts finansējumu). Turklāt tikai dažas dalībvalstis skaidri risina jautājumu par privāto investīciju piesaisti. Būtiski izņēmumi ir Igaunija un Itālija, kas ietver pasākumus riska kapitāla attīstības atbalstam, Luksemburga, kas privāto investīciju mobilizēšanai plāno izmantot publisko finansējumu, un Somija ar testēšanas platformām un inovācijas ekosistēmām.
Ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis galīgajos atjauninātajos plānos pilnībā atspoguļotu enerģētikas un klimata reformas un investīcijas, kas iekļautas citos attiecīgajos ES finansēšanas instrumentos, jo īpaši nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos (ANP), tajā skaitā REPowerEU nodaļās. 27 pārskatītajos ANP un 23 REPowerEU nodaļās tiks atbalstītas investīcijas un reformas visās enerģētikas savienības dimensijās, piemēram, papildus sākotnējos ANP atvēlētajiem 66 miljardiem EUR atvēlot vairāk nekā 46 miljardus EUR ēku renovēšanai, lai uzlabotu to energoefektivitāti. Kā citus piemērus var minēt elektroenerģijas pārvades un sadales tīkla līniju atjaunināšanu vairāk nekā 3000 km garumā un investīcijas atjaunīgā ūdeņraža ražošanā vairāk nekā 2,5 miljardu EUR apmērā.
Dalībvalstīm būtu jāapsver, vai, pabeidzot un/vai īstenojot NEKP, tās var gūt labumu arī no tehniskā atbalsta instrumenta, kas var nodrošināt pielāgotas zināšanas un spējas, lai atbalstītu NEKP iekļauto rīcībpolitiku un pasākumu īstenošanu, kā arī apzinātu un mobilizētu galvenos finansējuma avotus.
2.3Taisnīga pārkārtošanās
Taisnīgas klimatiskās pārkārtošanās un enerģētikas pārkārtošanas nodrošināšana ir ļoti svarīga, lai garantētu, ka tiek taisnīgi sadalīti ieguvumi no šā procesa un vienlaikus mazinātas negatīvās sekas. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu ilgstošu sabiedrības atbalstu un īstenotu vērienīgās reformas, kas skars visas ekonomikas jomas.
Dalībvalstis līdz šim ir sniegušas tikai daļēju novērtējumu par klimatiskās pārkārtošanās un enerģētikas pārkārtošanas sociālekonomisko ietekmi uz indivīdiem, mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Plānu projektos reti tiek apspriesta pārkārtošanās rīcībpolitiku un pasākumu ietekme uz ienākumu sadali, darbvietu radīšanu, pārveidi un iznīcināšanu, kā arī enerģētisko nabadzību. Kopumā tajos nav ietverta atbilstoša kvantitatīvā analīze, kā arī nav pietiekami ņemta vērā distributīvā ietekme uz dažādām iedzīvotāju grupām. Turklāt nevienā no plāniem nav iekļauta pietiekama informācija par turpmāko sociālo klimata plānu sagatavošanu un par to, kā tiktu nodrošināta abu plānu saskaņotība.
Plānu analīze atklāj, ka vairumam no tiem trūkst visaptveroša mērķorientētu rīcībpolitiku kopuma, ar ko risināt jautājumus par pārkārtošanās ietekmi uz sociālo jomu un nodarbinātību. Faktiski iekļautās rīcībpolitikas lielākoties ir neviendabīgas un bieži vien apskata tikai pārkārtošanās negatīvo ietekmi ogļu un oglekļietilpīgos reģionos. Vairumā plānu tikai daļēji ir uzsvērta sinerģija starp dažādiem instrumentiem un fondiem, kas atbalsta taisnīgu pārkārtošanos, ieskaitot Taisnīgas pārkārtošanās fondu (TPF), kas ir atkarīgs no pārkārtošanās iedarbīgas īstenošanas.
Septiņas dalībvalstis (Horvātija, Francija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Itālija un Slovākija) ir atlikušas savas saistības pakāpeniski atteikties no fosilā kurināmā / fosilās degvielas, savukārt četras dalībvalstis (Kipra, Igaunija, Somija un Rumānija) neatsaucas uz tām pieņemtajos taisnīgas pārkārtošanās teritoriālajos plānos (TPTP). Atsevišķos gadījumos nav skaidrs, kā tas ietekmēs plānotos pasākumus.
Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas veicināt tādas valsts visaptverošas taisnīgas pārkārtošanās stratēģijas izstrādi, kas pamatota ar to galīgajos NEKP iekļautajiem pierādījumiem. Turklāt dalībvalstīm būtu arī jāsniedz papildu informācija par taisnīgas pārkārtošanās rīcībpolitikām, jo īpaši ietverot pasākumus, par kuriem jau ziņots saistībā ar pirmo uzraudzības uzdevumu Padomes ieteikumā par to, kā nodrošināt taisnīgu pārkārtošanos uz klimatneitralitāti 55 .
Pētījumi liecina, ka klimatiskā pārkārtošanās un enerģētikas pārkārtošana sievietes ietekmē citādi nekā vīriešus: sievietes ir nepietiekami pārstāvētas sektoros, kas gūst labumu no pārkārtošanās (zaļajām darbvietām), un biežāk saskaras ar mobilitātes un enerģētisko nabadzību. Tomēr viņas var būt arī pārkārtošanās virzītājspēks uzvedības atšķirību dēļ attiecībā uz enerģijas patēriņu un SEG emisijām 56 . Tāpēc NEKP ir svarīgi stiprināt taisnīgas pārkārtošanās dzimumu aspektu. Tikai četros plānos minēta dzimumu līdztiesība enerģētikas rīcībpolitikā un ietvertas attiecīgas saistības un pasākumi (Čehija, Spānija, Malta un Portugāle). Trijos no tiem ietvertas arī saistības (Čehija, Spānija, Malta), un tikai Spānija ietvērusi konkrētas rīcībpolitikas 57 .
2.4Sabiedrības līdzdalība, vietējie un reģionālie dalībnieki un pārrobežu reģionālās sadarbības nozīme visiem paredzēta visaptveroša plāna izstrādē
Pārvaldības regulā 58 un Orhūsas konvencijā 59 noteiktajā dalībvalstu pienākumā ir paredzēta agrīna un iekļaujoša sabiedrības līdzdalība nacionālo enerģētikas un klimata plānu, tajā skaitā plānu projektu, sagatavošanā.
Vairums dalībvalstu ir organizējušas apspriešanās ar sabiedrību par plānu projektiem, taču apspriešanās procesu kvalitāte atšķiras, un daudzas dalībvalstis nav aptvērušas visus iepriekš minētos pienākumus. Galvenais, plānos ir ietverti daži jautājumi par sakaru kanāliem, kas izmantoti, lai sasniegtu sabiedrību, un par metodēm, kas izmantotas, lai iesaistītu dažādas interešu grupas, tajā skaitā sociālos partnerus 60 un parastus sabiedrības locekļus. Daudziem plāniem trūkst saprātīgu termiņu, kuros sabiedrībai būtu iespēja paust savu viedokli.
Vairumā plānu projektu nav iekļauts kopsavilkums par sabiedrības viedokļiem un to, kā tie tika ņemti vērā. Turklāt ziņas par sabiedrībai sniegto informāciju un to, kā apspriešanās palīdzēja izstrādāt plānu projektu galīgo saturu, nebija pārāk visaptverošas. Dažas dalībvalstis (Dānija, Spānija, Somija, Francija, Slovākija un Zviedrija) norāda, ka tās ir veikušas plašas sabiedriskās apspriešanas par svarīgākajām valsts rīcībpolitikām, kas iekļautas atjauninātā plāna projektā, taču ne par plāna projektu kopumā. Savukārt Lietuva ir labs piemērs sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai visā NEKP projekta sagatavošanas laikā.
Enerģētikas un klimata rīcībpolitiku īstenošanā svarīgas ir vietējās un reģionālās iestādes. Tomēr tikai dažas dalībvalstis demonstrē konkrētus pierādījumus tam, kā tās iesaista šīs iestādes atjauninātā NEKP projekta sagatavošanas procesā, un vēl mazāk dalībvalstu balstās uz šim procesam iedibinātu daudzlīmeņu dialogu.
Dažas dalībvalstis atsaucas uz reģionālās sadarbības vadošo nozīmi un ietekmi un augsta līmeņa grupu ietvaros veikto darbu 61 . Tāpat dažas dalībvalstis min iespēju izmantot uz atjaunīgajiem energoresursiem balstītus sadarbības mehānismus, lai sasniegtu savus nacionālos devumus atjaunīgo energoresursu jomā. Kā labus piemērus var minēt Luksemburgas dalību atjaunīgās enerģijas finansēšanas mehānismā, Igaunijas kopīgos atkrastes un piekrastes vēja enerģijas projektus, kas pretendēja uz Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā paredzēto atbalstu, un Dānijas un Vācijas nolīgumu attīstīt Bornholmas enerģētisko salu kā kopīgu atjaunīgās enerģijas projektu atbilstīgi RED II 9. pantam.
3PROGRESA NOVĒRTĒJUMS ATBILSTĪGI EIROPAS KLIMATA AKTAM
Savienības un valstu pasākumi attiecībā pret 2050. gada mērķiem, kā arī ES līmenī panāktais progress pielāgošanās jomā jau ir novērtēti klimatrīcības progresa ziņojumā 62 . Klimatneitralitāte, pamatojoties uz jauno informāciju, kas sniegta atjaunināto NEKP projektos, ir īsi apspriesta šeit un arī šā dokumenta 2. iedaļā. Progress pielāgošanās jomā valstu līmenī ir analizēts šeit un speciālā dienestu darba dokumentā 63 . Uz šiem novērtējumiem ir balstīti ieteikumi par klimatneitralitātes un pielāgošanās mērķiem.
Kā liecina jaunākie dati, SEG emisijas turpina nepārtraukti samazināties un saistībā ar rīcību uz vietas ir vērojamas daudzsološas tendences. Tomēr novērtējums liecina, ka virzība uz ES klimatneitralitātes mērķi šķiet nepietiekama.
Novērtējums par dalībvalstu progresu pielāgošanās jomā atklāj, ka politiskajā darba kārtībā arvien aktuālāka kļūst pielāgošanās un nepieciešamība pēc uzlabotas noturības. Tomēr to nevar pielīdzināt rīcībpolitikas gatavībai.
Joprojām pastāv būtiski trūkumi, pakļaujot dalībvalstis klimata riskiem, kas pārsniedz pielāgotiesspējas, palielina neaizsargātību un apdraud noturību.
Vairums dalībvalstu ir veikušas klimata risku novērtējumus: 14 dalībvalstis ir nesen atjauninājušas savus riska novērtējumus, un gaidāms, ka turpmāk to izdarīs citas dalībvalstis. Tomēr pārliecinoši un visaptveroši klimata riska novērtējumi vairāk nekā piecos sektoros drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Visas dalībvalstis ir pieņēmušas valsts pielāgošanās stratēģijas vai plānus, no kuriem daudzi ir nesen pārskatīti vai šobrīd tiek pārskatīti. Pārvaldības struktūras un mehānismi dažādās dalībvalstīs atšķiras, jo ir ļoti atšķirīgas institucionālās vienošanās un pastāv vairākas redzamas atšķirības, kas izriet no saskaņošanas ar vides pārvaldības mehānismiem. Atbilstoši mehānismi starpministriju koordinācijai pielāgošanās jomā tiek ieviesti reti. Astoņas dalībvalstis ir iekļāvušas pielāgošanās rīcībpolitikas elementus valsts tiesiskajā regulējumā.
Ir panākts zināms progress pielāgošanās pasākumu īstenošanā, taču joprojām pastāv trūkumi investīciju vajadzību novērtēšanā un valstīm trūkst speciāla budžeta. Dabā balstītu risinājumu iekļaušana sektoru stratēģijās un plānos ir ierobežota, un tas kavē to sistēmisku izmantošanu. Pielāgošanās pasākumu ietekmes novērtējums neaizsargātības un risku samazināšanas jomā ir ierobežots, jo šis uzdevums joprojām ir konceptuāli un praktiski sarežģīts. Vairākās dalībvalstīs vēl ir jāizveido uzraudzības, ziņošanas un izvērtēšanas mehānismi. Pielāgotiesspējas kopējais progress joprojām nav skaidrs. Viens no transversālajiem veicinošajiem nosacījumiem ir vajadzība palielināt finansiālo atbalstu un veidot administratīvās kompetences, lai izvairītos arī no kļūdainas pielāgošanās.
Dalībvalstīs ir labi piemēri par katru pielāgošanās rīcībpolitikas cikla elementu, kā arī konkrētām struktūrām, pieejām un rīcībpolitikām. Tie būtu jāizmanto, lai paātrinātu gatavību klimata izraisītām sekām. Telpiskā plānošana un plānotās pārvietošanas var būt to problēmu vidū, kuras tiek uzskatītas par politiski visgrūtāk risināmām, un labi rādītāji ir viens no tehniski sarežģītākajiem šķēršļiem, taču pat šādos gadījumos ir iniciatīvas, uz kurām var balstīties un ir jābalstās.
Šie konstatējumi kopā ar gaidāmo Eiropas klimata riska novērtējumu būs pamatā Komisijas paziņojumam par klimata risku pārvaldību ES, ko plānots pieņemt 2024. gada martā.
4SECINĀJUMS UN TURPMĀKIE SOĻI VIRZĪBĀ UZ GALĪGAJIEM ATJAUNINĀTAJIEM NACIONĀLAJIEM PLĀNIEM
Vispārējais agregētais atjaunināto NEKP projektu novērtējums un analīze kopumā ir pozitīvi. Atjaunināto NEKP projekti rāda dalībvalstu stingro apņemšanos strādāt, balstoties uz drošiem enerģētikas un klimata plānošanas un uzraudzības procesiem, un aktīvāk rīkoties valsts un reģionālā līmenī, lai varētu sasniegt enerģētikas un klimata programmā iekļautos saskaņotos rīcībpolitikas mērķus.
Tomēr novērtējumā ir konstatēti arī vairāki trūkumi gan attiecībā uz ES vispārējā ieceru vēriena saglabāšanu, gan attiecībā uz ES tiesību aktos noteikto konkrēto prasību izpildi. Tas daudzu dalībvalstu gadījumā rada nopietnas bažas un jautājumus par ticamību.
Tāpēc Komisija sagaida, ka dalībvalstis atjaunināto integrēto plānu galīgās versijas izstrādē pienācīgi ņems vērā ieteikumus, un mudina dalībvalstis, kuru atjaunināto plānu projekti vēl nav pabeigti, tos iesniegt bez liekas kavēšanās.
Komisija ir gatava palīdzēt dalībvalstīm pārkārtoties uz klimatneitralitāti, lai panāktu lielāku enerģētisko neatkarību, pielāgotos klimata pārmaiņām un turpinātu paātrināt tādu pasākumu ieviešanu, ko nenāksies nožēlot, jo īpaši energoefektivitātes un atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju jomā. Tā ir gatava atbalstīt tīro tehnoloģiju veicināšanu un finansēšanu un palīdzēt veicināt privātas investīcijas, tajā skaitā kvalificētā darbaspēkā. Būs ļoti svarīgi rīkot savlaicīgas un labi organizētas sabiedriskās apspriešanas par plāniem, lai nodrošinātu, ka tie ir iekļaujoši, un veicinātu atbalstu turpmākai rīcībai.
Lai atbalstītu ne tikai plānu pabeigšanu, bet arī to faktisku īstenošanu, Komisija pastiprinās kontaktus ar katru dalībvalsti atsevišķi un izmantos relevantus forumus, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu, arī par tādiem transversāliem jautājumiem kā investīcijas un tīkla plānošana, balstoties uz nesen pieņemto Komisijas ES plānu attiecībā uz tīkliem 64 . Komisija turpinās ciešu dialogu ar Eiropas Parlamentu un Padomi par enerģētikas savienības panākto progresu visās enerģētikas un klimata rīcībpolitiku dimensijās.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1999 (2018. gada 11. decembris) par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013.
Kipra, Čehija, Vācija, Dānija, Igaunija, Grieķija, Francija, Spānija, Somija, Horvātija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Zviedrija, Slovēnija un Slovākija. Šajā paziņojumā tikai daļēji ir ņemts vērā 2023. gada 30. novembrī iesniegtais Beļģijas atjauninātā NEKP projekts, kā arī Īrijas un Latvijas atjaunināto NEKP projekti, kas abi tika iesniegti 2023. gada 8. decembrī. Komisija novērtējumu un ieteikumus Beļģijai, Īrijai un Latvijai plāno publicēt 2024. gada sākumā. Austrija, Bulgārija un Polija atjauninātā NEKP projektu vēl nav iesniegušas. Tāpēc šīs sešas dalībvalstis patlaban saņem tikai ieteikumus, kas balstīti uz Klimata aktu, neskarot turpmākos Komisijas pasākumus attiecībā uz NEKP projektu neiesniegušo valsti.
Sk. zemsvītras piezīmi turpat.
Komisijas ieteikumi neskar LESD 107. un 108. panta piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu pienākumu paziņot par pasākumiem, kas kvalificējami kā valsts atbalsts, lai Komisija tos apstiprinātu, ja vien uz tiem neattiecas grupu atbrīvojumi.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/842 (2018. gada 30. maijs) par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam un kas dod ieguldījumu rīcībā klimata politikas jomā, lai izpildītu Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 525/2013, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/841 (2018. gada 30. maijs) par zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistes iekļaušanu klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 525/2013 un Lēmumu Nr. 529/2013/ES.
Sk. 2.1.2. iedaļu.
Sk. 2.1.3. iedaļu.
Neto kopējās SEG emisijas, ieskaitot ZIZIMM un neskaitot starptautisko transportu.
Sk. šā paziņojuma pielikumu. Aprēķini uzrāda vērienīgāku ES mēroga samazinājumu par 52 % (ar ZIZIMM limitu), ja ņem vērā prognozi ar papildu pasākumiem, kas iesniegta ar Vācijas un Īrijas integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata progresa ziņojumiem (NEKPZ). Bez ZIZIMM limita samazinājums būtu 52,6 %.
2023. gada klimatrīcības progresa ziņojumā ir aplēsts, ka ES dalībvalstīm joprojām ir jāveic papildu mitigācijas jeb mazināšanas pasākumi, lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti un emisijas samazinātu par 1600 miljoniem tonnu CO2 ekv.(jeb –34 procentpunktiem). NEKP sniegtie dati atbilst šim konstatējumam.
Ieskaitot ZIZIMM un neskaitot starptautisko transportu.
ES mēroga KCR samazinājums par 33,8 % izriet no prognozēm, kas sniegtas atjaunināto NEKP projektos. Trūkstošie dati tika papildināti ar jaunākajām prognozēm, kuras 2023. gada martā sniegtas NEKPZ vajadzībām. Ņemot vērā prognozi ar papildu pasākumiem, kas iesniegta ar Vācijas un Īrijas NEKPZ, un pieņemot vērienīgāko prognozi ar papildu pasākumiem Itālijas NEKP projektā aprakstītajā diapazonā, aprēķini uzrāda vērienīgāku ES mēroga samazinājumu par 35,4 %.
Sk. šā paziņojuma pielikumu.
Regula (ES) 2023/839.
Sk. šā paziņojuma pielikumu.
Regula (ES) 2023/1115, ar ko paredz noteikumus par to, kā Savienības tirgū darīt pieejamas un kā eksportēt no Savienības konkrētas ar atmežošanu un meža degradāciju saistītas pirmpreces un izstrādājumus, un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 995/2010.
Regula (ES) 2023/2405.
Te ietilpst metāna emisijas, dislāpekļa oksīds, fluorētas gāzes.
Direktīva (ES) 2016/2284.
https:// unfccc.int/news/cop28-agreement-signals-beginning-of-the-end-of-the-fossil-fuel-era.
https://unfccc.int/sites/default/files/resource/cop26_auv_2f_cover_decision.pdf.
Sk. šā paziņojuma pielikumu.
Direktīva (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu, pirms grozījumu izdarīšanas ar Direktīvu (ES) 2023/2413.
Direktīva (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2023/2413 (2023. gada 18. oktobris), ar ko attiecībā uz atjaunīgo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu groza Direktīvu (ES) 2018/2001, Regulu (ES) 2018/1999 un Direktīvu 98/70/EK un atceļ Padomes Direktīvu (ES) 2015/652.
Sk. šā paziņojuma pielikumu.
COM(2022) 221 final.
Eiropas Komisija, Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES mērķu sasniegšana atkrastes atjaunīgās enerģijas nozarē”(COM(2023) 668 final, 2023. gada 24. oktobris).
COM(2023) 669 final.
Informācija par to, vai un cik lielā mērā šo mērķrādītāju sasniegšanai tiks izmantots atlikumsiltums un atlikumaukstums, un atjaunīgās elektroenerģijas nozīme uzskaitē arī joprojām ir neskaidra.
Prasība palielināt atjaunīgās enerģijas īpatsvaru vismaz par 0,8 procentpunktiem kā gada vidējo rādītāju, kas aprēķināts laikposmam no 2021. gada līdz 2025. gadam, un vismaz par 1,1 procentpunktu kā gada vidējo rādītāju, kas aprēķināts laikposmam no 2026. gada līdz 2030. gadam, saskaņā ar pārskatītās RED II 23. pantu.
Vairumā atjaunināto NEKP projektu trūka arī informācijas par ūdeņraža ražošanas jaudas izvēršanu un tās klimatadaptācijas scenārijiem, jo īpaši attiecībā uz ūdens pieejamību.
Par biometānu paziņoto rādītāju formāts nebija saskaņots un konsekvents, un tas neļauj precīzi agregēt datus.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/1791 (2023. gada 13. septembris) par energoefektivitāti un ar ko groza Regulu (ES) 2023/955 (pārstrādāta redakcija) (OV L 231, 20.9.2023., 1. lpp.).
Sk. šā paziņojuma pielikumu.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2002 (2018. gada 11. decembris), ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti.
3. panta 3. punkta d) apakšpunkts Regulā (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un 3. pants Direktīvā (ES) 2023/1791 (“EDD pārstrādātā redakcija”).
Uz ēkām attiecināmi vairāk nekā 23 % KCR sektoru SEG emisiju 2022. gadā (avots EES). Lai sasniegtu KCR mērķrādītājus un veicinātu klimatneitralitāti, ir vajadzīgi ievērojami renovācijas centieni.
Sk. JRC ziņojumu par ilgtermiņa renovācijas stratēģiju 2020. gada novērtējumu (https://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/handle/JRC128067) un dokumentu SWD(2022) 375, kurā analizētas visu ES valstu nacionālās ilgtermiņa renovācijas stratēģijas 2020. gadam (https://energy.ec.europa.eu/system/files/2022-12/SWD-Analysis-of-2020-LTRS.PDF).
Mērķrādītāji un prognozes par enerģijas importa atkarību no trešām valstīm, naftas un gāzes patēriņu un ražošanu, elektroenerģijas pieprasījumu, gāzes un enerģijas uzglabāšanas jaudām, N-1 kritērija izpildi, paredzamo nepiegādāto enerģiju, gaidāmā slodzes zuduma ilguma rādītājiem u. c.
Eiropas Komisija, Enerģētikas ģenerāldirektorāts, “EU energy in figures – Statistical pocketbook 2023”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2023, https://data.europa.eu/doi/10.2833/502436 .
Enerģētikas ģenerāldirektorāta galvenā ekonomista dati.
Paziņojuma sagatavošanas laikā joprojām nebija iesniegti 5 nacionālie riska novērtējumi (Bulgārija, Francija, Horvātija, Latvija, Slovākija) un 1 kopīgs riska novērtējums (Ziemeļaustrumu reģionālajai riska grupai), lai gan tie bija jāiesniedz līdz 2022. gada 1. oktobrim, kā arī nav iesniegti 6 preventīvās rīcības plāni (Bulgārija, Vācija, Horvātija, Ungārija, Lietuva, Nīderlande) un 4 ārkārtas rīcības plāni (Bulgārija, Horvātija, Lietuva, Nīderlande), lai gan tie bija jāiesniedz līdz 2023. gada 1. martam.
2021. gadā kodolelektrostacijas saražoja 25,4 % ES elektroenerģijas (Eurostat).
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2555 (2022. gada 14. decembris), ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Savienībā un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 910/2014 un Direktīvu (ES) 2018/1972 un atceļ Direktīvu (ES) 2016/1148 (TID 2 direktīva).
COM(2020) 299 final.
Elektroenerģijas direktīvā (ES) 2019/944 ir ietverti dalībvalstu pienākumi elastības pakalpojumiem, pieprasījumreakcijai un uzkrāšanai nodrošināt pilnīgu un netraucētu piekļuvi tirgum, jo īpaši ar stingru veicinošu tiesisko regulējumu.
Grozītās Direktīvas (ES) 2018/2001 (“pārskatītā RED II”) 20.a pants.
Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 2. pantu “aktīvs lietotājs” ir galalietotājs vai kopīgā darbībā iesaistītu galalietotāju grupa, kas patērē vai uzglabā elektroenerģiju, kura saražota tā objektos ierobežotā telpā vai — ja dalībvalsts to atļauj — citos objektos, vai kas pārdod pašražoto elektroenerģiju vai piedalās elastības vai energoefektivitātes shēmās, ar noteikumu, ka minētās darbības nav tā primārā saimnieciskā vai profesionālā darbība.
Visās dalībvalstīs aptuveni 40 miljoni eiropiešu, kuri pārstāv 9,3 % Savienības iedzīvotāju, 2022. gadā nespēja uzturēt savu mājokli pietiekami siltu, un tas ir straujš pieaugums kopš 2021. gada, kad to nespēja 6,9 % iedzīvotāju. Šis īpatsvars ir vairāk nekā divkāršojies to cilvēku vidū, kuriem ir zemi ienākumi.
Komisijas dienestu darba dokuments “Assessment of progress towards the objectives of the Energy Union and Climate Action Accompanying the document Report from the Commission to the European Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions State of the Energy Union 2023 Report (pursuant to Regulation (EU) 2018/1999 on the Governance of the Energy Union and Climate Action)” (SWD(2023) 646 final).
https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=COM%3A2023%3A572%3AFIN&qid=1696502521767 .
COM(2022) 552 final.
COM(2023) 376 final.
COM(2023) 376 final, pamatojoties uz SWD(2023) 68 final un COM(2022) 438 final. Turklāt neto nulles emisiju industrijas aktam 2023.–2030. gada periodā ir vajadzīgi kopsummā 92 miljardi EUR.
Kā norādīts Nodarbinātības komitejas un Sociālās aizsardzības komitejas pārskata galvenajos vēstījumos par to, kā tiek īstenots Padomes ieteikums par to, kā nodrošināt taisnīgu pārkārtošanos uz klimatneitralitāti, https://www.consilium.europa.eu/lv/meetings/epsco/2023/11/27-28/ . Uzraudzība, kas pabeigta 2023. gada oktobrī, jo īpaši koncentrējās uz: i) aktīvu atbalstu kvalitatīvai nodarbinātībai zaļās pārkārtošanās kontekstā, ii) nodokļiem un pabalstiem, kā arī sociālās aizsardzības sistēmām zaļās pārkārtošanās procesā un iii) horizontālajiem noteikumiem (visu sabiedrību aptverošu pieeju, uz gūtajām atziņām balstītu politikas veidošanu, finansējuma optimālu izmantošanu).
Saskaņā ar EIGE veikto aptauju lielāks īpatsvars sieviešu nekā vīriešu izvēlas videi draudzīgas iespējas, piemēram, reciklēšanu, atjaunīgo enerģiju, ekoloģiskus produktus. Turklāt vīrieši brīvā laika pavadīšanas dēļ rada lielāku oglekļa pēdu nekā sievietes. Sk. EIGE (2023), “Gender Equality Index 2023: Towards a green transition in transport and energy”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs.
Salīdzinājumam — 2020. gadā 10 NEKP bija atsauces uz dzimumu līdztiesību.
10. pants Regulā (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību.
Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem. Deklarācijas (OV L 124, 17.5.2005., 4.–20. lpp.).
Saskaņā ar 28. apsvērumu Regulā (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un Padomes 2023. gada 12. jūnija Ieteikumu par sociālā dialoga stiprināšanu Eiropas Savienībā.
Eiropas Komisija ir izveidojusi četras augsta līmeņa grupas, kas nodrošina stratēģisku vadību un rīcībpolitikas norādes par regulatīvo un infrastruktūras attīstību un uzrauga kopīgu interešu projektu virzību prioritārajos reģionos. Šīs grupas ir: Ziemeļu jūru enerģētiskās sadarbības satvars (NSEC), Dienvidrietumeiropas starpsavienojumi, Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP), Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas energosavienojums (CESEC).
2023. gada ES klimatrīcības progresa ziņojums (COM(2023) 653 final).
“Assessment of progress on climate adaptation in the individual Member States according to the European Climate Law” (SWD(2023) 932).
“Tīkli: trūkstošais posms – ES rīcības plāns attiecībā uz tīkliem” (COM(2023) 757 final).
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 18.12.2023
COM(2023) 796 final
PIELIKUMS
dokumentam
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
ES mēroga novērtējums par atjaunināto nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektiem
Svarīgs solis ceļā uz vērienīgākiem 2030. gada enerģētikas un klimata mērķiem saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un RePowerEU
PIELIKUMS
1ES DALĪBVALSTU SILTUMNĪCEFEKTA GĀZU (SEG) EMISIJU AGREGĒŠANAS METODIKA
ES mēroga SEG emisiju datu agregēšana pamatojas uz šā novērtējuma publicēšanas laikā iesniegtajiem 24 NEKP 1 un vajadzības gadījumā ir papildināta ar informāciju, kas iegūta no 2023. gada marta pirmajiem progresa ziņojumiem (NEKPZ).
Datu agregēšana balstās uz šādiem noteikumiem:
-ja pieejamas, tika izmantotas NEKP sniegtās prognozes ar papildu pasākumiem,
-ja prognozes ar papildu pasākumiem nebija pieejamas, tā vietā tika izmantotas NEKP sniegtās prognozes ar pasākumiem,
-ja NEKP nebija pieejamas ne prognozes ar papildu pasākumiem, ne prognozes ar pasākumiem, to dalībvalstu gadījumā, kuras neiesniedza NEKP, tika izmantotas 2023. gada marta prognozes ar papildu pasākumiem. Ja 2023. gada marta prognozes ar papildu pasākumiem nebija pieejamas, tika izmantotas 2023. gada marta prognozes ar pasākumiem.
1. tabula. Pārskats par SEG emisiju datiem, kas izmantoti, lai novērtētu progresu klimata mērķrādītāju sasniegšanā
|
Kopējās SEG emisijas (ieskaitot ZIZIMM) |
KCR emisijas |
|||
|
2030 |
2050 |
2005* |
2030 |
|
|
Mt CO2 ekv. |
||||
|
ES-27 |
2284 |
1589 |
2517,1 |
1656,9 |
|
|
|
|
||
|
Austrija |
61,8 |
52,3 |
57,0 |
41,7 |
|
Beļģija |
82,0 |
61,6 |
81,6 |
46,8 |
|
Bulgārija |
41,9 |
21,3 |
22,3 |
22,8 |
|
Horvātija |
19,2 |
11,4 |
18,1 |
15,0 |
|
Kipra |
6,0** |
4,0** |
4,3 |
3,3** |
|
Čehija |
108,7** |
46,1 |
65,0 |
52,8 |
|
Dānija |
28,9 |
22,6 |
40,4 |
24,4 |
|
Igaunija |
10,6** |
4,6** |
6,2 |
5,5 |
|
Somija |
4,7 |
–12,5 |
34,4 |
18,5 |
|
Francija |
252,0** |
256,2 |
401,1 |
215,0** |
|
Vācija |
449,0** |
194,0** |
484,7 |
317,0** |
|
Grieķija |
44,5** |
2,5** |
63,0 |
34,0** |
|
Ungārija |
51,7 |
40,4 |
47,8 |
36,4** |
|
Īrija |
62,5** |
55,8** |
47,7 |
42,8** |
|
Itālija |
277,0** |
268,7 |
343,1 |
219,5** |
|
Latvija |
12,2 |
11,1 |
8,6 |
7,9 |
|
Lietuva |
8,7 |
7,4 |
13,1 |
10,3 |
|
Luksemburga |
5,1 |
1,0 |
10,1 |
4,3 |
|
Malta |
2,6 |
2,9 |
1,0 |
1,5 |
|
Nīderlande |
124,0 |
83,0** |
128,1 |
78,6 |
|
Polija |
340,7 |
276,0 |
192,5 |
178,7 |
|
Portugāle |
29,4** |
2,8 |
48,6 |
28,2 |
|
Rumānija |
49,6** |
3,1** |
78,2 |
81,7 |
|
Slovākija |
28,1 |
19,8 |
23,1 |
20,5 |
|
Slovēnija |
6,4** |
0,0 |
11,8 |
8,4** |
|
Spānija |
156,1 |
141,0 |
242,0 |
133,8 |
|
Zviedrija |
–12,1 |
–24,4 |
43,2 |
16,5 |
|
*Komisijas Īstenošanas lēmuma (ES) 2020/2126 2 I pielikumā norādītie 2005. gada juridiskā bāzes gada rādītāji. **Atjauninātā NEKP projektā norādītais datu punkts, kas atšķiras no NEKPZ norādītā datu punkta. |
||||
Attiecībā uz ZIZIMM prognozes (prognozes ar papildu pasākumiem vai, ja tās nav pieejamas, prognozes ar pasākumiem) tika izmantotas, lai novērtētu dalībvalsts atbilstību 2021.–2025. gada debeta nepieļaušanas noteikumam un trajektorijai virzībā uz 2030. gada nacionālā mērķrādītāja sasniegšanu (saskaņā ar pārskatītās Regulas 2018/841 II.a pielikuma C aili). Turklāt iesniegtās prognozes tika novērtētas, ņemot vērā pārskatītos inventarizācijas pārskatus. Atsevišķos gadījumos tas būtiski ietekmēja vispārējo novērtējumu. Attiecīgajās jomās tika apsvērta arī ierosināto rīcībpolitiku un pasākumu ticamība.
Lai novērtētu Savienības iekšzemes neto SEG emisiju (ieskaitot ZIZIMM) samazināšanas 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanu –55 % (salīdzinājumā ar 1990. gadu), saskaņā ar Eiropas Klimata aktu neto piesaistījumu devums tika ierobežots līdz 225 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta.
2METODIKA, PĒC KURAS APRĒĶINA DALĪBVALSTU IECERU VĒRIENĪGUMA NEPIETIEKAMĪBU SAVIENĪBAS LĪMENĪ ATJAUNĪGĀS ENERĢIJAS JOMĀ
Novērtējot ieceru vērienīguma nepietiekamību attiecībā uz sniegtajiem devumiem virzībā uz Savienības mēroga atjaunīgās enerģijas īpatsvaru vismaz 42,5 % apmērā un atjaunīgās enerģijas īpatsvaru, ko iegūst, piemērojot formulu, kura norādīta II pielikumā Regulā (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību 3 , tika izmantoti turpmāk minētie kritēriji.
Ar x apzīmē dalībvalsts atjaunīgo energoresursu īpatsvaru devumu atjauninātā NEKP projektā.
x ≤ –4 % = ievērojami zemāks
–4 % < x ≤ –2 % = zemāks
–2 % < x < 0 % = nedaudz zemāks
x = 0 % = atbilstošs
0 % < x < 2% = nedaudz augstāks
2 % ≤ x < 5 % = augstāks
x ≥ 5 % = ievērojami augstāks
Lai noteiktu, vai enerģijas bruto galapatēriņā dalībvalstu kolektīvais devums veido vismaz 42,5 % Savienības mēroga saistošā atjaunīgās enerģijas īpatsvara, ir jāaprēķina dalībvalstu atjaunīgās enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā un to saistītie enerģijas bruto galapatēriņa līmeņi.
Tām dalībvalstīm, kas nav iesniegušas enerģijas bruto galapatēriņa vērtības vai kas nav iesniegušas atjaunināta NEKP projektu, datu iztrūkuma aizpildīšanai tika izmantoti 2019. gada devumi, kas norādīti to attiecīgajos galīgajos 2020. gada NEKP, vai, ja piemērojams, oficiālie dati, kas iesniegti Komisijai, izmantojot strukturētu dialogu (“EU pilot”).
Deviņpadsmit dalībvalstis (Beļģija, Kipra, Čehija, Vācija, Dānija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Horvātija, Ungārija, Itālija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Rumānija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija) iesniedza atjaunināta NEKP projektu, kurā iekļauts tiešs vai netiešs devums ES 2030. gada saistošā atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja (42,5 %) sasniegšanā.
Piecas dalībvalstis (Somija, Francija, Malta, Nīderlande, Zviedrija) iesniedza atjaunināta NEKP projektu, taču neatjaunināja savu devumu ES 2030. gada saistošā atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja (42,5 %) sasniegšanā. Četras no šīm piecām dalībvalstīm (Somija, Malta, Nīderlande, Zviedrija) norādīja, ka tās savu devumu atjauninās galīgajā NEKP.
Divas dalībvalstis (Bulgārija, Polija) atjauninātā NEKP projektu neiesniedza, taču iesniedza savu devumu, izmantojot strukturēto dialogu (“EU Pilot”) ar Komisiju.
Viena dalībvalsts (Austrija) neiesniedza ne atjaunināta NEKP projektu, ne devumu ar strukturētā dialoga “EU Pilot” apmaiņas palīdzību.
2. tabula. Pārskats par nacionālajiem devumiem un ieceru vērienīguma nepietiekamību virzībā uz Savienības atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja — vismaz 42,5 % — sasniegšanu
|
AER īpatsvari |
|||||
|
2020. gada saistošais nacionālais mērķrādītājs |
2021. gada nacionālo ĪPATSVARU vērtība |
2030. gada nacionālais devums (saskaņā ar atjauninātā NEKP projektu) |
2030. gada īpatsvari saskaņā ar formulu |
Ieceru vēriena nesakritības pakāpe |
|
|
AT |
34 % |
36,4 % |
46–50 % |
57 % |
Ievērojami zemāks |
|
BE |
13 % |
13,0 % |
21,7 % |
33 % |
Ievērojami zemāks |
|
BG |
16 % |
17,0 % |
29,9 % |
33 % |
Zemāks |
|
CY |
13 % |
18,4 % |
26,5 % |
33 % |
Ievērojami zemāks |
|
CZ |
13 % |
17,7 % |
30 % |
33 % |
Zemāks |
|
DE |
18 % |
19,2 % |
40 % |
41 % |
Nedaudz zemāks |
|
DK |
30 % |
34,7 % |
70,9 % |
60 % |
Ievērojami augstāks |
|
EE |
25 % |
38,0 % |
65 % |
50 % |
Ievērojami augstāks |
|
EL |
18 % |
21,9 % |
44 % |
39 % |
Ievērojami augstāks |
|
ES |
20 % |
20,7 % |
47,9 % |
43 % |
Augstāks |
|
FI |
38 % |
43,1 % |
51 % |
62 % |
Ievērojami zemāks |
|
FR |
23 % |
19,3 % |
33 % |
44 % |
Ievērojami zemāks |
|
HR |
20 % |
31,3 % |
42,5 % |
44 % |
Nedaudz zemāks |
|
HU |
13 % |
14,1 % |
29 % |
34 % |
Ievērojami zemāks |
|
IE |
16 % |
12,5 % |
31,4–34,1 % |
43 % |
Ievērojami zemāks |
|
IT |
17 % |
19,0 % |
40,5 % |
39 % |
Nedaudz augstāks |
|
LT |
23 % |
28,2 % |
55 % |
49 % |
Ievērojami augstāks |
|
LU |
11 % |
11,7 % |
37 % |
37 % |
Vienāds |
|
LV |
40 % |
42,1 % |
57 % |
61 % |
Ievērojami zemāks |
|
MT |
10 % |
12,2 % |
11,5 % |
28 % |
Ievērojami zemāks |
|
NL |
14 % |
13,0 % |
27 % |
39 % |
Ievērojami zemāks |
|
PL |
15 % |
15,6 % |
23–31 % |
32 % |
Ievērojami zemāks |
|
PT |
31 % |
34,0 % |
49 % |
51 % |
Nedaudz zemāks |
|
RO |
24 % |
23,6 % |
34 % |
41 % |
Ievērojami zemāks |
|
SE |
49 % |
62,6 % |
65 % |
76 % |
Ievērojami zemāks |
|
SI |
25 % |
25,0 % |
30–35 % |
46 % |
Ievērojami zemāks |
|
SK |
14 % |
17,4 % |
23 % |
35 % |
Ievērojami zemāks |
3METODIKA, PĒC KURAS APRĒĶINA DALĪBVALSTU IECERU VĒRIENĪGUMA NEPIETIEKAMĪBU SAVIENĪBAS LĪMENĪ ENERGOEFEKTIVITĀTES JOMĀ
Lai novērtētu, vai dalībvalstu kolektīvie devumi veido 763 Mtoe enerģijas galapatēriņa izteiksmē un 992,5 Mtoe primārās enerģijas patēriņa izteiksmē, ir jāsaskaita kopā dalībvalstu nacionālie devumi, kas norādīti atjaunināto NEKP projektos gan attiecībā uz galapatēriņu, gan primārās enerģijas patēriņu.
Tām dalībvalstīm, kas nav iesniegušas nacionālo devumu par enerģijas galapatēriņu vai par primārās enerģijas patēriņu vai par abiem vai kas vispār nav iesniegušas atjaunināta NEKP projektu, datu iztrūkuma aizpildīšanai tika izmantoti 2019. gada devumi, kas norādīti to attiecīgajos galīgajos 2020. gada NEKP, vai, ja piemērojams, oficiālie dati, kas iesniegti Komisijai, izmantojot strukturētu dialogu (“EU pilot”).
Divdesmit trīs dalībvalstis (Beļģija, Kipra, Čehija, Dānija, Vācija, Igaunija, Somija, Francija, Grieķija, Spānija, Horvātija, Ungārija, Itālija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Rumānija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija, Zviedrija) iesniedza atjaunināta NEKP projektu, kurā norādīts tiešs vai netiešs devums ES 2030. gada saistošā enerģijas galapatēriņa mērķrādītāja (11,7 %) sasniegšanā.
Viena dalībvalsts (Malta) iesniedza atjaunināta NEKP projektu, taču neatjaunināja savu devumu ES 2030. gada saistošā enerģijas galapatēriņa mērķrādītāja (11,7 %) sasniegšanā.
Viena dalībvalsts (Bulgārija) atjaunināto NEKP projektu neiesniedza, taču iesniedza savu devumu, izmantojot strukturēto dialogu (“EU Pilot”) ar Komisiju.
Divas dalībvalstis (Austrija, Polija) neiesniedza ne atjaunināta NEKP projektu, ne devumu ar strukturētā dialoga “EU Pilot” apmaiņas palīdzību.
3. tabula. Pārskats par nacionālajiem devumiem virzībā uz ES 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāja (–11,7 %) sasniegšanu
|
Enerģijas galapatēriņš |
Primārās enerģijas patēriņš |
|||||
|
Dalībvalstu ziņotie devumi vai pieņemtie devumi |
Pārstrādātās EED I pielikumā norādītās formulas rezultāti |
2030. gada novirzes devums formulas rezultātā |
Dalībvalstu ziņotie devumi vai pieņemtie devumi |
Pārstrādātās EED I pielikumā norādītās formulas rezultāti |
2030. gada novirzes devums formulas rezultātā |
|
|
AT |
25,6 |
21,4 |
20,10 % |
30,8 |
24,9 |
23,60 % |
|
BE |
29,9 |
28,8 |
4,00 % |
36,5 |
33,8 |
8,15 % |
|
BG |
9,9 |
8,8 |
11,30 % |
15,3 |
13,7 |
11,30 % |
|
CY |
1,9 |
1,8 |
4,04 % |
2,3 |
2 |
11,86 % |
|
CZ |
20,2 |
20,2 |
–0,05 % |
28,8 |
28,8 |
–0,02 % |
|
DE |
160,5 |
156 |
2,94 % |
193,6 |
194,2 |
–0,31 % |
|
DK |
14,2 |
13,7 |
3,41 % |
16,7 |
15,5 |
7,58 % |
|
EE |
2,6 |
2,6 |
1,35 % |
5,1 |
3,9 |
30,63 % |
|
EL |
15,4 |
14,6 |
5,20 % |
18,2 |
17,1 |
6,27 % |
|
ES |
70,2 |
65,4 |
7,37 % |
96,7 |
81,8 |
18,24 % |
|
FI |
23,2 |
20,6 |
12,62 % |
31,1 |
29,8 |
4,43 % |
|
FR |
104 |
104 |
–0,05 % |
157,3 |
157,3 |
–0,05 % |
|
HR |
6,6 |
5,9 |
11,65 % |
8,1 |
6,8 |
19,18 % |
|
HU |
17,9 |
16,2 |
10,62 % |
30,7 |
23,3 |
31,55 % |
|
IE |
12,9 |
9,9 |
30,97 % |
15,2 |
11,2 |
35,61 % |
|
IT |
94,4 |
92,1 |
2,48 % |
115 |
112,2 |
2,53 % |
|
LT |
4,2 |
4,2 |
–1,14 % |
5,2 |
5,2 |
0,83 % |
|
LU |
3 |
2,7 |
12,32 % |
3,5 |
2,8 |
24,06 % |
|
LV |
3,4 |
3,3 |
4,16 % |
4,1 |
3,7 |
10,04 % |
|
MT |
0,8 |
0,7 |
14,47 % |
1,1 |
0,8 |
26,73 % |
|
NL |
43,9 |
38,4 |
14,27 % |
46,6 |
46,2 |
0,84 % |
|
PL |
67 |
57,7 |
16,06 % |
91,3 |
77,2 |
18,33 % |
|
PT |
14,9 |
13,4 |
11,11 % |
20,8 |
15,2 |
37,17 % |
|
RO |
23,2 |
22,8 |
1,95 % |
31,4 |
30,2 |
4,11 % |
|
SE |
29,8 |
25,1 |
18,84 % |
40,4 |
35,4 |
14,08 % |
|
SI |
4,4 |
4,3 |
3,25 % |
6 |
5,8 |
4,13 % |
|
SK |
10,3 |
8,5 |
21,38 % |
15,7 |
13,6 |
15,26 % |
|
Kopā |
814,3 |
763 |
|
1067,5 |
992,5 |
|
Beļģija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija, Zviedrija. Polija un Bulgārija iesniedza daļēju informāciju, izmantojot strukturēto dialogu “EU Pilot”. Tomēr atjauninātās SEG emisiju trajektorijas netika iekļautas.
Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2020/2126 (2020. gada 16. decembris) par dalībvalstu ikgadējo emisiju sadales apjomu noteikšanu 2021.–2030. gada periodam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/842.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1999 (2018. gada 11. decembris) par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (OV L 328, 21.12.2018., 1.–77. lpp.).
