12.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 63/24

(1)

Ar 2001. gada 28. augusta vēstuli, kas reģistrēta 2001. gada 29. augustā, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā saskaņā ar EK līguma 88. panta 3. punktu paziņoja Komisijai par Sicīlijas reģiona 2000. gada 23. decembra likuma Nr. 32 99., 107., 110., 111., 112., 120., 122., 123., 124. un 135. panta 3. un 4. punktu, kas paredz nosacījumus par POR ieviešanu 2000.–2006. gadā un par uzņēmumu atbalsta shēmas reformu (turpmāk tekstā “likums Nr. 32/2000”).

(2)

Ar 2002. gada 17. maija vēstuli, kas reģistrēta 2002. gada 21. maijā, un 2002. gada 10. oktobra vēstuli, kas reģistrēta 2002. gada 11. oktobrī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā iesniedza Komisijai papildu informāciju, ko tā 2001. gada 24. oktobra un 2002. gada 18. jūlija vēstulēs pieprasīja Itālijas iestādēm.

(3)

Itālijas iestādes 2002. gada 10. oktobra vēstulē sniedza papildu informāciju vienīgi par atbalstu, kas paredzēts likuma Nr. 32/2000 123. pantā, ņemot vērā tā steidzamību.

(4)

Atbalsts, kas paredzēts likuma Nr. 32/2000 123. pantā, ir atsaistīts no citiem minētajos pantos paredzētajiem atbalstiem un atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar atbalsta lietu N 590/A/2001 (1).

(5)

Tā kā Itālijas iestāžu 2002. gada 10. oktobra vēstule attiecās vienīgi uz šā reģiona likuma 123. pantu, Komisijas dienesti ar 2003. gada 11. februāra vēstuli nosūtīja minētajām iestādēm atgādinājumu, lūdzot tās atbildēt uz pārējiem 2002. gada 18. jūlija vēstulē uzskaitītajiem jautājumiem.

(6)

Ar 2003. gada 5. marta vēstuli, kas reģistrēta 2003. gada 6. martā, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā paziņoja Komisijai Itālijas iestāžu atbildi uz 2002. gada 18. jūlija vēstulē uzdotajiem jautājumiem.

(7)

Pēc saņemtās atbildes izskatīšanas Komisijas dienesti ar 2003. gada 2. maija vēstuli lūdza Itālijas iestādēm sniegt papildu informāciju.

(8)

Ar 2003. gada 13. augusta vēstuli, kas reģistrēta 2003. gada 18. augustā, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā iesniedza Komisijai Itālijas iestāžu atbildi uz 2003. gada 2. maija vēstuli. Tajā Itālijas iestādes paziņoja par likuma Nr. 32/2000 111. panta svītrošanu un lūdza Komisiju pieņemt atsevišķu lēmumu par citiem likuma pantiem.

(9)

Ar 2003. gada 1. oktobra vēstuli Komisijas dienesti paskaidroja Itālijas iestādēm, ka tiks pieņemts lēmums par visu lietu kopumā (lieta N 590/B/2001), un lūdza tām dažus paskaidrojumus par vienu likuma Nr. 32/2000. pantu.

(10)

Ar 2004. gada 7. janvāra vēstuli, kas reģistrēta 2004. gada 14. janvārī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā iesniedza Komisijai Itālijas iestāžu atbildi uz 2003. gada 1. oktobra vēstuli.

(11)

Ar 2004. gada 10. marta vēstuli Komisija oficiāli lūdza Itālijas iestādēm papildu paskaidrojumus, kuri jau iepriekš bija pieprasīti neoficiālu kontaktu laikā.

(12)

Ar 2004. gada 20. aprīļa vēstuli, kas reģistrēta 2004. gada 21. aprīlī, Itālijas iestādes iesniedza Komisijai 11. apsvērumā prasītos paskaidrojumus.

(13)

Ar 2004. gada 21. jūnija vēstuli (2) un 2004. gada 10. septembra vēstuli (iepriekš minētās vēstules labojums, kas sagatavots pēc Itālijas iestāžu izteiktajiem apsvērumiem vēstulē, kuru Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā iesniedza 2004. gada 7. jūlijā un kura reģistrēta 2004. gada 12. jūlijā) (3), Komisija informēja Itāliju par lēmumu necelt iebildumus par likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta b) apakšpunktu (par lauksaimniecības nozari), un 107., 110. (4), 112., 120., 122. un 135. pantu, un saskaņā ar Līguma 88. panta 2. punktu uzsākt procedūru par likuma 99. panta 2. punkta a) apakšpunktā (par lauksaimniecības nozari) un 124. panta 1. un 2. punktā paredzēto atbalstu (atsevišķām ražotāju apvienībām) (5).

(14)

Komisijas lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (6). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo atbalstu.

(15)

Attiecībā uz šo lietu apsvērumus no ieinteresētām personām Komisija nav saņēmusi.

(16)

Likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz sniegt atbalstu pirmās un otrās pakāpes kredītgarantiju konsorcijiem (citiem vārdiem, kredītgarantiju konsorcijiem un to apvienībām) riska fondu izveidošanai vai papildināšanai, kas paredzēti garantiju sniegšanai, lai uzņēmumu apvienības varētu saņemt finansējumu kredītsabiedrībās un kredītiestādēs, finanšu līzinga sabiedrībās, uzņēmumu kredītu cesijas sabiedrībās un ar bankas darbībām saistītās iestādēs (7).

(17)

Šis atbalsts, kas nav summējams ar citām atbalsta shēmām, kurām ir tādi paši mērķi un kuras tiek finansēts ar daļu no 20 miljonu euro piešķīruma, kas 99. pantā paredzēts pasākumu kopumam, tiek piešķirts kredītgarantiju konsorcijiem, kuri to pieprasa. Tas nedrīkst pārsniegt kopsummu, par kuru parakstījušies dalībnieki un organizācijas, kas atbalsta konsorcijus.

(18)

Garantijām kā tādām jāļauj saņēmējiem vieglāk piekļūt kredītam (tā kā ap 70 % Sicīlijas lauksaimniecības nozares uzņēmumu ir nelieli, daži no tiem nespētu sagādāt nepieciešamo nodrošinājumu, lai segtu aizdevumu vai lai saņemtu garantiju). Tām piemīt šādas pamatiezīmes:

(19)

Likuma Nr. 32/2000 124. panta 1. un 2. punkts paredz sākuma atbalstu atzītajām ražotāju apvienībām saskaņā ar Padomes 1972. gada 18. maija Regulu (EEK) Nr. 1035/72 par augļu un dārzeņu tirgus kopīgo organizāciju (11). Šis atbalsts, kuru piešķir uz pieciem gadiem, pirmajā gadā sedz 100 % no apvienības faktiskajiem izdevumiem, bet turpmākajos gados katru gadu jāsamazina par 20 %, un jāizbeidz līdz ar minētā perioda beigām. Turklāt atbalstu nevar piešķirt ne pēc piektā gada, ne pēc septītā gada pēc apvienības atzīšanas. Atbalstu finansē no 3 615 198 euro piešķīruma, kas paredzēts pasākumu kopumam, kurš aplūkots 124. pantā.

(20)

Itālijas iestādes 2003. gada 13. augusta vēstulē paziņoja par savu nodomu grozīt likumu tā, lai atbalsta piešķiršanas īstenošana atbilstu Regulai (EEK) Nr. 1035/72. Turklāt tās precizēja, ka atbalstu var izmantot tikai šīs apvienības:

(21)

Komisija ir uzsākusi Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz atbalstu, kas noteikts ar likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 124. panta 1. un 2. punktu (attiecībā uz lauksaimniecības nozari pirmajā gadījumā un attiecībā uz apvienībām ASPROSUD, Sicilia Verde un APRO FRUS otrajā gadījumā), jo tai radās šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

(22)

Attiecībā uz likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto atbalstu lauksaimniecības nozarei pats princips par garantijas piešķiršanu nozīmē aizdevuma pastāvēšanu. Pēc Komisijas dienestu pieprasījuma Itālijas iestāžu iesniegtajā atbalsta shēmu sarakstā, kurām var piemērot garantiju sniegšanu, bija dažas shēmas, kuras būtu sarežģīti finansēt ar aizdevumiem, ņemot vērā paredzēto pasākumu dabu attiecīgajā jomā (piemēram, bija grūti iedomājams, ka atbalstu lauksaimniecības nozares apdrošināšanas prēmiju segšanai varētu sniegt aizdevuma veidā).

(23)

Vēl viens apsvērums, kas mudināja Komisiju šaubīties par likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ir iespēja to piešķirt vienlaicīgi ar likuma 124. panta 1. un 2. punktā paredzēto pasākumu piemērošanu. Komisijai šaubas radīja to saderība gadījumos, kad arī 124. panta 1. un 2. punktā paredzētais atbalsts bija apšaubāms.

(24)

Visbeidzot, Komisijas rīcībā nebija informācijas, kā Itālijas iestādes būtu pārbaudījušas, vai kopējais iespējamais garantiju atbalsta un tām shēmām paredzētā atbalsta apjoms, kurām minētās garantijas bija piemērojamas, nepārsniedz pieļaujamā atbalsta likmi minēto shēmu ietvaros.

(25)

Attiecībā uz likuma Nr. 32/2000 124. panta 1. un 2. punktā paredzēto atbalstu Itālijas iestādes paskaidroja, ka tas domāts vienīgi, lai izmaksātu to iekavēto atbalstu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1035/72 atzītām ražotāju apvienībām, kuram jau vajadzēja būt samaksātam, bet kas nebija izdarīts, jo ELVGF nebija garantējis Itālijas finanšu saistību finansiālo segumu.

(26)

Itālijas iestādes precizēja, ka atbalstu var izmantot tikai tās apvienības, kas ieguvušas tiesības uz atbalstu līdz 1996. gada 21. novembrim (dienas, kad stājās spēkā 1996. gada 28. oktobra Regula (EK) Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju, (12) ar kuru aizstāja Regulu (EEK) Nr. 1035/72), un kam šīs tiesības nav atņemtas.

(27)

Izskatot lietu, Komisija secināja, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2200/96 53. pantu visas tiesības, ko ražotāju organizācijas ieguvušas pirms šīs regulas stāšanās spēkā, piemērojot Regulas (EEK) Nr. 1035/72 14. pantu un IIa sadaļu, paliek spēkā, līdz tiek izsmeltas, un, ja visi Regulas (EEK) Nr. 1035/72 14. panta nosacījumi ir izpildīti, tad iespējamais piešķirtais valsts atbalsts, pamatojoties uz to pašu pantu, būtu ipso iure saderīgs ar noteikumiem, kas regulē augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju, un tā vairs nav jāizvērtē valsts atbalstam piemērojamo noteikumu kontekstā. (13)

(28)

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Itālijas iestādes bija apņēmušās grozīt paredzētā atbalsta piešķiršanas noteikumus, lai tos piemērotu Regulas (EEK) Nr. 1035/72 nosacījumiem (sk. 19. un 20. apsvērumu). Tomēr Itālijas iestāžu iesniegtajā saņēmēju sarakstā saistībā ar apvienībām Komisija konstatēja, ka attiecībā uz apvienībām, kas minētas 21. apsvērumā, aplūkotais atbalsts tiktu piešķirts pēc septiņu gadu termiņa izbeigšanās no apvienības atzīšanas brīža, un tādējādi vairs netiktu izpildīti visi Regulas (EEK) Nr. 1035/72 14. panta nosacījumi (ņemot vērā, ka viens no tiem paredz, ka atbalstu jāsamaksā piecu gadu laikā, septiņos turpmākajos gados pēc atzīšanas), bet atbalstu tātad vajadzētu izskatīt, ņemot vērā Līguma 87. un 88. pantu.

(29)

Šīs analīzes ietvaros, pamatojoties uz Līguma 87. un 88. pantu, Komisija konstatēja turpmāko: tā kā Regula (EEK) Nr. 1035/72 ir atcelta ar Regulu (EK) Nr. 2200/96, tad piešķirt atbalstu, pamatojoties uz vairs nepastāvošiem noteikumiem, apvienībām, kuru tiesības izbeigušās (līdz ar to Regulas (EK) Nr. 2200/96 53. pants, kas minēts 27. apsvērumā, nav piemērojams), būtu pretrunā ar Regulas (EK) Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju mehānisma darbību. Pamatojoties uz Kopienas pamatnostādņu 3. punkta 2. apakšpunktu par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē, Komisija nekādā gadījumā nevar atzīt atbalstu, kas ir nesaderīgs ar noteikumiem, kuri reglamentē kopējā tirgus organizāciju, vai kas traucētu tās pareizu darbību.

(30)

Tādējādi Komisijai radās šaubas par paredzētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

(31)

Šīs šaubas pastiprināja fakts, ka aprakstītajos apstākļos piešķirts atbalsts varētu būt atbalsts ar atpakaļejošu datumu, kas nepārprotami aizliegts Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē 3. punkta 6. apakšpunktā, jo tas nav nepieciešami stimulējošs, kādam jābūt atbalstam lauksaimniecības nozarē, izņemot kompensējoša rakstura atbalstu.

(32)

Visbeidzot, Komisija tāpat šaubījās par argumenta pamatotību, pēc kura ELVGF nebija garantējis Itālijas finanšu saistību finansiālo segumu, jo ražotāju apvienību izveides līdzfinansējums paredz, ka ELVGF automātiski atmaksā vienu atbalsta daļu, kas apstiprināta kopējā tirgus organizācijas ietvaros.

(33)

Ar 2004. gada 26. augusta vēstuli, kas reģistrēta 2004. gada 30. augustā, ar 2004. gada 24. novembra vēstuli, kas reģistrēta 2004. gada 26. novembrī, un ar 2005. gada 26. oktobra vēstuli, kas reģistrēta 2005. gada 28. oktobrī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā iesniedza Komisijai Itālijas iestāžu atbildi uz procedūras uzsākšanu saskaņā ar Līguma 88. panta 2. punktu par atbalstu, ko paredz likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 124. panta 1. un 2. punkts (pirmajā gadījumā par lauksaimniecības nozari, bet otrajā – par apvienībām ASPROSUD, Sicilia Verde un APRO FRUS).

(34)

Ar 2004. gada 26. augusta vēstuli Itālijas iestādes iesniedza šādus lūgumus un apsvērumus par atbalstu, kas paredzēts likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunktā:

(35)

Tajā pašā vēstulē Itālijas iestādes darīja zināmus šādus apsvērumus par 21. apsvērumā paredzēto atbalstu trīs apvienībām, kas minētas likuma Nr. 32/2000 124. panta 1. un 2. punktā:

(36)

Ar 2004. gada 24. novembra vēstuli Itālijas iestādes iesniedza reģiona 2004. gada 5. novembra likuma Nr. 15 12. panta redakciju (turpmāk “likums Nr. 15/2004”), ar kuru cita starpā tiek grozīts likuma Nr. 32/2000 99. un 124. pants.

(37)

Likuma Nr. 32/2000 99. pantā saskaņā ar likuma Nr. 15/2004 12. panta 2. un 4. punktu ir paplašināts iespējamo saņēmēju loks tiem uzņēmumiem, kas nav apvienībā, bet uzņemas administratīvo izmaksu slogu saistībā ar garantiju nodrošināšanu, un maksimālā summa šajā pantā paredzētajiem pasākumiem 2000.–2006. gada periodā ir noteikta 20 miljonu euro apmērā.

(38)

Likuma Nr. 32/2000 124. pantā saskaņā ar likuma Nr. 15/2004 12. panta 8. punktu ir pievienots 2. punkts, ar kuru aizstāj atbalsta piešķiršanas noteikumus, kas aprakstīti iepriekš minētajā 19. apsvērumā, ar noteikumiem, kuri atbilst Regulas (EK) Nr. 1035/72 14. pantā paredzētajiem noteikumiem.

(39)

Šis 2. punkts, kas pievienots likuma Nr. 32/2000 124. pantam, aizstāj iepriekšējo punktu, kuru Itālijas iestādes bija apņēmušās grozīt (sk. 20. apsvērumu), un ir formulēts šādi:

“Šā atbalsta maksimālā summa saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1035/72 14. pantu attiecīgi atbilst pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā gadā 5 %, 5 %, 4 %, 3 % un 2 % no tirgū laistās produkcijas vērtības, ko garantē ražotāju apvienības darbība. Atbalsta summa nekādā ziņā nevar pārsniegt reālos apvienības izveidošanas un administratīvās darbības izdevumus. Atbalstītajiem izdevumiem nevar piešķirt nekādu atbalstu ne pēc piektā gada, ne pēc septītā gada kopš atzīšanas.”

(40)

Ar 2005. gada 26. oktobra iesniegto vēstuli Itālijas iestādes norādīja, ka likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atcelts ar reģiona 2005. gada 21. septembra likuma Nr. 11 23. pantu, un informēja par attiecīgā paziņojuma atsaukumu.

(41)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu ar kopējo tirgu nav saderīgs atbalsts, kas iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm un ko piešķir dalībvalstis, vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, un rada vai var radīt konkurences izkropļojumus.

(42)

Šajā gadījumā izskatītie pasākumi atbilst šai definīcijai tajā nozīmē, ka tos finansē no valsts līdzekļiem, ka tie veicina konkrētu preču ražošanu (piemēram, augļu un dārzeņu nozarē) un ka tie var iespaidot tirdzniecību, ņemot vērā Itālijas vietu šajā tirgū (2005. gadā Itālija saražoja 11,443 miljonus tonnu augļu, neskaitot citrusaugļus, kas to padara par lielāko augļu ražotāju Eiropas Savienībā).

(43)

Tomēr Līguma 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos atsevišķus pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu.

(44)

Šajā gadījumā, ņemot vērā iepriekš aprakstītos pasākumus, iespējams atsaukties vienīgi uz iespēju atkāpties no prasībām, kas minētas Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā, kurā minēts, ka var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu tādu atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

(45)

Komisija vispirms konstatē, ka likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atcelts bez tā piemērošanas (ņemot vērā apturēšanu saistībā ar procedūras uzsākšanu saskaņā ar Līguma 88. panta 2. punktu) un ka Itālijas iestādes ir atsaukušas paziņojumu, kas uz to attiecās, un tāpēc nav nepieciešams aplūkot, vai uz minētā panta noteikumiem var attiecināt Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

(46)

Attiecībā uz likuma Nr. 32/2000 124. panta 1. un 2. punktu Komisija konstatē, ka ar likuma Nr. 32/2000 124. panta jaunā 2. punkta noteikumiem, kurš ieviests ar likuma Nr. 15/2004 12. pantu, atbalsta piešķiršanas noteikumi ir pielāgoti Regulas (EEK) Nr. 1035/72 prasībām, kura grozīta ar 3. pantu Padomes 1983. gada 14. novembra Regulā (EEK) Nr. 3284/83, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 1035/72 attiecībā uz augļu un dārzeņu tirgu kopējo organizāciju (14).

(47)

Šā likuma pieņemšanas laikā atbalstu ražotāju apvienībām noteica ar Regulu (EK) Nr. 2200/96.

(48)

Kā norādīts 27. apsvērumā, Regulas (EK) Nr. 2200/96 53. pants paredz, ka visas tiesības, ko ražotāju organizācijas ieguvušas pirms šīs regulas spēkā stāšanās, piemērojot Regulas (EEK) Nr. 1035/72 14. pantu un IIa sadaļu, paliek spēkā, līdz tiek īstenotas.

(49)

Likuma Nr. 32/2000 124. panta jaunā 2. punkta noteikumi, kas ieviesti ar likuma Nr. 15/2004 12. pantu, liecina par nosacījumu ievērošanu, kā to paredz minētais 14. pants, un patiesi nodrošina to ražotāju apvienību izslēgšanu, kuras neatbilst šiem nosacījumiem. Tā kā Regulā (EEK) Nr. 1035/72 valsts atbalsta normas piemēroja vienīgi Padomes noteiktajās robežās un arī regula pati 14. pantā satur tieši piemērojamu noteikumu, kas pieļauj valsts atbalsta sniegšanu saskaņā ar dažiem nosacījumiem, kuri tagad ir izpildīti, tad iepriekšminētais valsts atbalsts vairs nav vērtējams, ņemot vērā piemērojamos noteikumus par valsts atbalstu.

(50)

Līdz ar to arī pārējām Komisijas izteiktajām šaubām, uzsākot procedūru, vairs nav pamata.

(51)

Ņemot vērā, ka likuma Nr. 32/2000 99. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atcelts, Komisijai vairs nav jāizsaka savs viedoklis par tajā paredzētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tādējādi uzsāktajai procedūrai attiecībā uz šiem noteikumiem vairs nav pamata, un tā var tikt izbeigta.

(52)

Ņemot vērā, ka reģiona likuma Nr. 32/2000 124. panta 2. punkts ir grozīts ar likuma Nr. 15/2004 12. pantu, paredzētais atbalsts ražotāju apvienībām kļūst saderīgs ar Regulas (EEK) Nr. 1035/72 14. panta nosacījumiem, un, ņemot vērā, ka šis atbalsts tieši tāpēc automātiski tiek uzskatīts par saderīgu ar noteikumiem, kas regulē kopējā tirgus organizāciju, un tas vairs nav jāizvērtē valsts atbalstam piemērojamo noteikumu kontekstā, šajā saistībā uzsāktajai procedūrai vairs nav pamata, un to var izbeigt,